—

atcelt Eiropas Komisijas 2015. gada 23. decembra Lēmumu C(2015) 9526 final kas prasītājai paziņots 2016. gada 22. februārī, par valsts atbalstu SA39451 (2015/C) (ex 2015/NN), ko Itālija īstenojusi par labu Banca Tercas (Cassa di risparmio della Provincia di Teramo S.p.A.);

—

pakārtoti, septītajā pamatā izklāstīto iemeslu dēļ atcelt iepriekš minētā lēmuma 2., 3. un 4. pantu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu Banca Tercas (turpmāk tekstā – “prasītāja” vai “Tercas”) apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi un nepareizi piemērojusi LESD 107. panta 1. punktu un 296. pantu, nenorādot pamatojumu un/vai norādot nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz to, vai ir izpildīti nosacījumi saistībā ar “valsts līdzekļiem” un “attiecināmību uz valsti”, ciktāl Komisija ir devusi priekšroku valsts līdzekļu kritērija analīzei salīdzinājumā ar attiecināmības kritērija analīzi un nav atsevišķi pārbaudījusi, vai ir ticis izpildīts nosacījums par valsts līdzekļiem, kas ir viens no valsts atbalstu veidojošajiem elementiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

2.

Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka ir ticis pārkāpts un nav pareizi piemērots LESD 107. panta 1. punkts, ciktāl Komisija ir kļūdaini atzinusi, ka Fondo di Garanzia di Tutela dei Depositi (Noguldījumu aizsardzības nodrošināšanas fonds; turpmāk tekstā – “Fondo” vai “FITD”) ir izmantojis valsts līdzekļus. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, ņemot vērā Savienības tiesu judikatūrā izstrādātos kritērijus, FITD līdzekļus nevar uzskatīt par tādiem, kas ir valsts kontrolē vai Itālijas valsts rīcībā. Itālijas likumdevējs esot pilnībā atstājis nodrošinājuma sistēmu līgumiskās autonomijas ziņā noteikt jebkādu intervences pasākumu, kas tiek izmantoti kā alternatīva noguldītājiem veiktajai zaudējumu atmaksāšanai, mērķi, piemērojamību un konkrēto īstenošanas kārtību. Fonda statūtu 29. pantā paredzētos alternatīvos intervences pasākumus Fonds varot īstenot tad, ja ir paredzams, ka radīsies mazākas izmaksas salīdzinājumā ar izmaksām, kas rastos saistībā ar intervenci uzņēmuma likvidācijas gadījumā, un ar to galvenokārt tiekot aizsargātas asociēto banku privātās intereses un tos nevarot saistīt ar publiskajām pilnvarām.

3.

Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka ir ticis pārkāpts un nepareizi piemērots LESD 107. panta 1. punkts, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka par labu Tercas īstenotie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka FITD ir brīvprātīgi veikusi attiecīgo intervences pasākumu un Komisijas apgalvojums, ka Banca d’Italia ir kvalificējama kā (varbūtēju) valsts līdzekļu pārvaldības struktūra, ir kļūdains un neatbilst to uzdevumu būtībai, kas centrālajai bankai ir piešķirti atbilstoši Itālijas tiesībām. Banca d’Italia darbības mērķis esot nodrošināt pārdomātas un piesardzīgas vadības principa ievērošanu, pamatojoties uz tiesiskuma un atbilstības pārbaudi, neskarot personu, kuru uzraudzību veic Banca d’Italia, privātajā autonomijā ietilpstošo izvēli. Turklāt ar konkrētajām norādēm par valsts iestāžu veiktajiem intervences pasākumiem, uz kuriem ir norādījusi Komisija, ņemot vērā par labu Tercas veikto intervences pasākumu, acīmredzami neesot iespējams pamatot Komisijas izdarīto secinājumu.

4.

Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka ir ticis pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts saistībā ar kļūdainu un nepareizu principa par privātu ieguldītāju tirgus ekonomikā piemērošanu. Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai FITD intervence atbilda saimnieciskās racionalitātes kritērijam, ņemot vērā apstākļus, kurus FITD bija rūpīgi izvērtējis, novērtējot dažādos iespējamos intervences scenārijus. Prasītāja it īpaši pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai analoģiskos apstākļos privāts ar FITD izmēru salīdzināma izmēra saimnieciskās darbības subjekts būtu veicis tāda paša apmēra saimnieciskās darbības, kas ir līdzīgas apstrīdētajām darbībām. Visbeidzot izmaksu, ko rada zaudējumu atmaksāšana noguldītājiem, izslēgšana no privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas – kā to pienākumu izpausme, kas valstij ir jāuzņemas kā valsts varas īstenotājai – šajā lietā neesot pamatota un ir pretrunā Savienības tiesu nesenākajai judikatūrai.

5.

Ar piekto pamatu prasītāja izklāsta iemeslus, kuru dēļ Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot attiecīgos pasākumus par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu. Komisija it īpaši esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka subordinētā parāda amortizācija, kas ratione temporis ir paredzēta tikai tās 2013. gada Banku darbības paziņojumā, ir būtisks nosacījums, lai attiecīgos pasākumus varētu uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu. Komisija it īpaši neesot ņēmusi vērā juridisko neiespējamību īstenot izmaksu sadali starp subordinētā parāda turētājiem. Turklāt Komisija neesot ņēmusi vērā, ka intervences izmaksas jau bija tikušas ievērojami samazinātas ar nozīmīgiem izmaksu sadales (burden sharing) pasākumiem. Pasākumu saderība izrietot arī no Tercas rentabilitātes atjaunošanas plāna un no tādu pasākumu esamības, kas ir paredzēti varbūtējā konkurences izkropļojuma, kurš izriet no FITD intervences īstenošanas, ierobežošanai. Līdz ar to prasītāja arī norāda uz acīmredzamu izmeklēšanas neveikšanu.

6.

Ar sesto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi faktu kļūdu un ir veikusi kļūdainu juridisko kvalificēšanu, uzskatot garantiju 30 miljonu euro apmērā par izmantotu un uzskatot šo pasākumu par ieguldījumu zaudētajos fondos par labu Tercas un līdz ar to par valsts atbalstu.

7.

Visbeidzot ar septīto pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti, Tercas norāda uz Regulas (ES) Nr. 2015/1589 16. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija ir uzdevusi Itālijas valstij atgūt attiecīgo atbalstu, lai arī tas ir pretrunā Savienības tiesībās paredzētajiem tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un samērīguma vispārējiem principiem.