1)

Vai situācijā, kad vienā dalībvalstī (iekšzemē) dzīvojošai personai ir tiesības saņemt bērna pabalstu par bērniem, kuri dzīvo citā dalībvalstī (ārvalstīs) pie otra, šķirti dzīvojoša laulātā, ir piemērojams Regulas Nr. 987/2009 (1) 60. panta 1. punkta otrais teikums tādējādi, ka pieņēmums, atbilstoši kuram, piemērojot Regulas Nr. 883/2004 (2) 67. un 68. pantu, ir jāņem vērā visas ģimenes stāvoklis, it kā visas iesaistītās personas būtu pakļautas attiecīgās dalībvalsts tiesību normām un tur dzīvotu, it īpaši attiecībā uz personas tiesībām saņemt pabalstus, nozīmē, ka tiesības saņemt bērna pabalstu ir tikai citā dalībvalstī (ārvalstīs) dzīvojošam vecākam, jo pirmās dalībvalsts (iekšzemes) tiesību normās ir paredzēts, ka gadījumā, ja ir vairākas personas, kurām ir tiesības saņemt bērna pabalstu, tās ir tam no vecākiem, kura mājsaimniecībā bērns dzīvo?

2)

Ja atbilde uz 1) jautājumu ir apstiprinoša:

Vai pirmajā jautājumā raksturoto lietas faktisko apstākļu gadījumā Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešais teikums ir interpretējams tādējādi, ka vienā dalībvalstī (iekšzemē) dzīvojošam vecākam saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām ir tiesības saņemt bērna pabalstu, jo citā dalībvalstī (ārvalstīs) dzīvojošais otrs no vecākiem nav iesniedzis pieteikumu piešķirt bērna pabalstu?

3)

Ja, ņemot vērā pirmajā jautājumā raksturotos lietas faktiskos apstākļus, uz otro jautājumu jāatbild tādējādi, ka tad, ja citā ES valstī dzīvojošais vecāks neiesniedz pabalsta piešķiršanas pieteikumu, tiesības saņemt bērna pabalstu pāriet uz iekšzemē dzīvojošo vecāku,

pēc cik ilga laika var tikt uzskatīts, ka citās ES valstīs dzīvojošais vecāks “neizmanto” tiesības saņemt bērna pabalstu Regulas Nr. 987/2009 60. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē, kas nozīmē, ka šādas tiesības ir iekšzemē dzīvojošajam vecākam?