—

Fratelli De Pra SpA un SAIV SpA vārdā – C. Toniolo, C. Basso un G. Toniolo, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Varone, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braga da Cruz, kā arī L. Nicolae un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lēmums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 9. marta Direktīvu 1999/5/EK par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (OV L 91, 10. lpp.), it īpaši tās 8. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV L 337, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/20”), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV L 337, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/22”).

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts divās tiesvedībās, pirmkārt, starp Fratelli De Pra SpA (turpmāk tekstā – “De Pra”) un Agenzia Entrate – Direzione Provinciale Ufficio Controlli Belluno (Nodokļu administrācija – Belluno provinces direkcija) un, otrkārt, starp SAIV SpA (turpmāk tekstā – “SAIV”) un Agenzia Entrate – Direzione Provinciale Ufficio Controlli Vicenza (Nodokļu administrācija – Vičencas provinces direkcija) par šo divu nodokļu iestāžu atteikumu apmierināt lūgumu atmaksāt nodokli par valdības piešķirto koncesiju (turpmāk tekstā – “TCG”), ko De Pra un SAIV ir samaksājušas saistībā ar mobilās telefonijas pakalpojumu abonēšanas līgumiem.

3

Direktīvas 1999/5 preambulas 32. apsvērumā ir noteikts, ka “radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām, kas atbilst attiecīgajām pamatprasībām, vajadzētu ļaut atrasties brīvā apritē; [ka] vajadzētu ļaut šādu iekārtu nodot ekspluatācijā tai paredzētajam nolūkam; [ka] nodošana ekspluatācijā var būt pakļauta atļauju izsniegšanai attiecībā uz radio spektra izmantošanu un ar iekārtu saistīto pakalpojumu nodrošināšanu”.

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva izveido regulējošo sistēmu radioiekārtu un telekomunikāciju termināla iekārtu laišanai tirgū, brīvai apritei un nodošanai ekspluatācijā [Kopienā].

[..]

4.   Šī direktīva neattiecas uz I pielikumā uzskaitītajām iekārtām.”

5

Minētās direktīvas 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis neaizliedz, neierobežo un netraucē to ierīču laišanu tirgū un nodošanu ekspluatācijā savā teritorijā, kurām ir [..] CE marķējums [..].”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2002/19 1. pantu ar šo direktīvu tiek saskaņots veids, kādā dalībvalstis reglamentē piekļuvi elektronisko sakaru tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām, un to savstarpējo savienojumu. Tā skar attiecības starp tīklu un pakalpojumu nodrošinātajiem. Tajā ir noteiktas to operatoru un uzņēmumu tiesības un pienākumi, kas vēlas izveidot savstarpēju savienojumu un/vai iegūt piekļuvi to tīkliem vai ar tiem saistītām iekārtām.

7

Direktīvas 2002/20 2. pantā “vispārējā atļauja” ir definēta kā “tiesiskais regulējums, ko saskaņā ar šo direktīvu izveidojusi dalībvalsts, paredzot tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus un nosakot nozarei specifiskus pienākumus, kas var attiekties uz visiem vai uz atsevišķiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu veidiem”.

8

Šīs pašas direktīvas 12. panta “Administratīvi maksājumi” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Jebkuri administratīvi maksājumi, kas uzlikti uzņēmumiem, kas nodrošina pakalpojumu vai tīklu saskaņā ar vispārējo atļauju izsniegšanu, vai uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas izmantošanas tiesības:

9

Saskaņā ar Direktīvas 2002/22 1. panta 1. punktu tā attiecas uz elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu galalietotājiem. Tās mērķis it īpaši ir visā Eiropas Savienībā nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus.

10

Saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu atvērtos tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, Direktīvā 2002/22 ir paredzēts noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālais kopums, kas ir pieejams visiem galalietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, un nekropļojot konkurenci.

11

Šīs direktīvas 20. panta “Līgumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, abonējot pakalpojumus, ar ko nodrošina pieslēgumu kādam publiskajam komunikāciju tīklam un/vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, patērētājiem un citiem lietotājiem, kas to lūdz, ir tiesības uz līgumu ar uzņēmumu vai uzņēmumiem, kas nodrošina šādu pieslēgumu un/vai pakalpojumus. Šajā līgumā skaidri, visaptveroši un viegli uztverami norāda vismaz:

[..].”

12

Direktīvas 20. panta 1. punktā uzskaitīto elementu skaitā ir uzņēmuma identitāte un adrese, sniegtie pakalpojumi, informācija par cenām un tarifiem, līguma darbības termiņš un pakalpojumu un līguma atjaunošanas un pārtraukšanas nosacījumi.

13

Republikas prezidenta 1972. gada 26. oktobra dekrēta Nr. 641 par noteikumiem attiecībā uz nodokli par valdības piešķirto koncesiju (decreto del Presidente della Repubblica n. 641, disciplina delle tasse sulle concessioni governative; 1972. gada 11. novembraGURI Nr. 292 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Prezidenta dekrēts Nr. 641/1972”) 1. pantā ir noteikts:

“Administratīvajiem aktiem un citiem aktiem, kas uzskaitīti pielikumā pievienotajā tabulā, tiek piemērots [TCG] minētajā tabulā norādītajā apjomā un veidā.”

14

Prezidenta dekrētam Nr. 641/1972 pievienotās tabulas (turpmāk tekstā – “pievienotā tabula”) 21. pantā – redakcijā, kas piemērojama pamatlietām, – ir paredzēts, ka TCG attiecas uz visām “licencēm vai [visiem] tām līdzvērtīgiem dokumentiem, kas izsniegti publisku zemes mobilo radiosakaru galiekārtu izmantošanai par katru lietošanas mēnesi”.

15

Saskaņā ar 1. zemsvītras piezīmi, kura attiecas uz šo 21. pantu:

“Nodoklis ir maksājams par katrā rēķinā iekļauto mēnešu skaitu kopā ar abonēšanas maksu.”

16

Ministra dekrēta Nr. 33/90 par publiskajiem zemes mobilajiem radiosakariem 3. pantā ir noteikts:

“Abonents var pats iegādāties un uzturēt lietotāja galiekārtas vai izmantot SIP (Società italiana per l’esercizio telefonico) pakalpojumus. Koncesionārei sabiedrībai SIP ir jāveic pasākumi, lai lietotājam tiktu izsniegts dokuments, kas apliecina, ka viņš ir abonējis pakalpojumu. Šajā dokumentā, kurš visos aspektos ir līdzvērtīgs radiostacijas licencei, ir jābūt ietvertām norādēm par galiekārtas veidu un atbilstošo sertifikāciju, un abonentam tas ir jāiesniedz iestādēm pēc to pieprasījuma.”

17

Leģislatīvā dekrēta Nr. 269/2001, ar kuru transponē Direktīvu 1999/5, 8. pantā ir noteikts:

“To ierīču laišana tirgū un nodošana ekspluatācijā, kurām ir CE marķējums, kas norāda ierīces atbilstību visiem šā dekrēta noteikumiem, nedrīkst tikt aizliegta, ierobežota vai traucēta.”

18

2003. gada 1. augusta Leģislatīvā dekrēta Nr. 259, ar ko tiek izveidots elektronisko sakaru kodekss (decreto legislativo n. 259 – Codice delle comunicazioni elettroniche; 2003. gada 15. septembraGURI kārtējais pielikums Nr. 214), 160. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Attiecībā uz katru radiostaciju, kuras izmantošanai ir tikusi saņemta atļauja, ir jāsaglabā atbilstošā licence, ko izdevusi ministrija.

2.   Attiecībā uz stacijām, kuras saņem radioapraides pakalpojumus, abonementu apliecinošais dokuments ir līdzvērtīgs licencei.”

19

Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas pārveidots par Likumu Nr. 50/2014, 2. panta 4. punktā ir paredzēts:

“[Prezidenta dekrētam Nr. 641/1972] pievienotās tabulas 21. panta mērķiem šā Leģislatīvā dekrēta [Nr. 259/2003] 160. panta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka radiostacijas jēdziens aptver arī zemes mobilo radiosakaru galiekārtas.”

20

De Pra un SAIV ir lūgušas Nodokļu administrācijas Belluno provinces direkcijai un Nodokļu administrācijas Vičencas provinces direkcijai to summu atmaksu, kuras tās ir samaksājušas kā TCG. Saistībā ar abu šo nodokļu iestāžu atteikumu katra no tām ir cēlusi prasību Mestres‑Venēcijas reģiona Nodokļu tiesā.

21

Šo prasību pamatošanai tās apgalvo, ka Direktīvā 1999/5 noteiktais galiekārtu brīvas aprites un nodošanas ekspluatācijas princips ir pretrunā tādam administratīvajam pasākumam kā Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētā vispārēja atļauja vai licence. Tā kā TCG ir uzskatāms par nodokli, tās uzskata, ka, nepastāvot šā nodokļa iekasējamības gadījumam, tām ir tiesības uz to summu atmaksu, kuras tās jau ir samaksājušas kā šo nodokli.

22

Lai gan iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu min rīkojumus Agricola Esposito (C‑492/09, EU:C:2010:766) un Umbra Packaging (C‑355/13, EU:C:2013:867), kuri attiecas uz tādu nodokli kā TCG, tā tomēr uzskata, ka kopš šo rīkojumu pieņemšanas ir radušies jauni apstākļi un tie liedz tai izspriest izskatāmās lietas. Šajā ziņā tā min trīs apstākļus.

23

Pirmkārt, Tiesa šajos rīkojumos neesot lēmusi par tāda nodokļa kā TCG saderību ar Direktīvu 1999/5.

24

Otrkārt, Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas pārveidots par Likumu Nr. 50/2014, 2. panta 4. punktu Itālijas valsts esot pieņēmusi pēc minēto rīkojumu pieņemšanas.

25

Treškārt, Kasācijas tiesa (Corte suprema di cassazione) apvienoto palātu sastāvā ar 2014. gada 2. maija nolēmumu – un tātad tāpat pēc šo rīkojumu pieņemšanas – esot nospriedusi, ka Direktīva 1999/5 nav prioritāra attiecībā pret Direktīvām 2002/19, 2002/20, 2002/21 un 2002/22 (turpmāk tekstā kopā – “tīklu direktīvas”), kuras minējusi De Pra un SAIV, un ka tādējādi, lai izmantotu attiecīgās galiekārtas, esot nepieciešama vispārēja atļauja vai licence Direktīvas 2002/20 izpratnē.

26

Šādos apstākļos Mestres‑Venēcijas reģiona Nodokļu tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Ar saviem pirmajiem trim jautājumiem iesniedzējtiesa Tiesai jautā, vai Itālijas normatīvie akti ir saderīgi ar Savienības tiesību normām. Taču ir jāatgādina, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas kompetencē nav spriest par jautājumu, vai valsts tiesību normas atbilst Savienības tiesību normām. Tomēr Tiesas kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var ļaut novērtēt šādu saderību, lai taisītu spriedumu izskatāmajā lietā (skat. spriedumu Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu Agricola Esposito, C‑492/09, EU:C:2010:766, 19. punkts).

28

Ar savu pirmo un ceturto jautājumu, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 1999/5, it īpaši tās 8. pants, un tīklu direktīvas ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums par tāda nodokļa kā TCG piemērošanu, saskaņā ar kuru zemes mobilo radiosakaru galiekārtu lietošanai abonēšanas līguma ietvaros ir jāsaņem vispārēja atļauja vai licence, kā arī jāsamaksā šāds nodoklis.

29

Tiesa rīkojumā Agricola Esposito (C‑492/09, EU:C:2010:766) jau ir nospriedusi, ka divām no tīklu direktīvām, proti, Direktīvai 2002/20 un 2002/21, nav pretrunā tāds nodoklis kā TCG. Attiecībā uz Direktīvu 2002/20 tā šo vērtējumu ir apstiprinājusi rīkojumā Umbra Packaging (C‑355/13, EU:C:2013:867).

30

Šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvai 1999/5, kā arī tīklu direktīvām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, ar kuru noteikts TCG, šajā ziņā uzsverot, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts ne tikai pienākums maksāt TCG, bet vēl jo vairāk saņemt administrācijas atļauju. Tā arī apgalvo, ka Itālijas tiesībās esot notikušas izmaiņas salīdzinājumā ar situāciju, kas pastāvēja šo rīkojumu pieņemšanas datumā.

31

Runājot par šīm izmaiņām, kas izklāstītas šā sprieduma 24. un 25. punktā un ir saistītas ar Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas pārveidots par Likumu 50/2014, 2. panta 4. punkta pieņemšanu, kā arī ar Kasācijas tiesas pieņemtu nolēmumu, tomēr ir jākonstatē, ka tās neskar Direktīvu 2002/20 un 2002/21 interpretāciju, ko Tiesa ir veikusi minētajos rīkojumos.

32

Proti, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka grozījumi Itālijas tiesībās, uz kurām tā atsaucas, attiecas uz esošā tiesiskā regulējuma interpretāciju un ar tiem nav noteikti nekādi jauni pienākumi.

33

Saskaņā ar Direktīvas 1999/5 preambulas 32. apsvērumu ar šo direktīvu ir paredzēts tostarp nodrošināt tādu telekomunikāciju galiekārtu brīvu apriti, kuras atbilst konkrētām šajā direktīvā definētām pamatprasībām. Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu ar šo direktīvu ir izveidots tiesiskais regulējums tostarp galiekārtu laišanai tirgū, brīvai apritei un nodošanai ekspluatācijā Savienībā. Minētās direktīvas 8. pantā “Brīva ierīču aprite” ir precizēts, ka dalībvalstis neaizliedz, neierobežo un netraucē to ierīču laišanu tirgū un nodošanu ekspluatācijā savā teritorijā, kurām ir VII pielikumā minētais CE marķējums, kas apliecina ierīces atbilstību visiem Direktīvas 1999/5 noteikumiem.

34

Iesniedzējtiesa jautā, vai atļaujas un tāda nodokļa, kāds ir paredzēts pamatlietās apskatītajā tiesiskajā regulējumā, samaksas prasība nerada šķēršļus, kas ir pretrunā šai direktīvai, it īpaši tās 8. pantam.

35

Runājot par galapatērētāja pienākuma saņemt atļauju esamību, ir jānorāda, ka atbilstoši iesniedzējtiesas viedoklim Kasācijas tiesa esot nospriedusi, ka abonēšanas līgums, ko piedāvā telefonu tīkla operators, ir juridiskais pamats, kas ļauj attiecīgajam patērētājam lietot galiekārtas un attiecībā uz visām tā sekām aizstāj tā saukto “radiostacijas licenci”. No otrā prejudiciālā jautājuma izriet, ka šis līgums pats par sevi var tikt uzskatīts par dokumentu, kas ir līdzvērtīgs vispārējai atļaujai un/vai radiostacijas licencei bez jebkādas administrācijas iesaistīšanās, rīcības vai uzraudzības.

36

Savos rakstveida apsvērumos De Pra un SAIV līdzīgi ir norādījušas, ka valsts likumdevējs ir radījis juridisku fikciju, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt nodokļa iekasējamības gadījumu TCG iekasēšanai, kad tiek noslēgti mobilās telefonijas pakalpojumu abonēšanas līgumi. Tās ir uzsvērušas, ka šajā ziņā administrācija nav veikusi nekādu īpašu darbību.

37

Tādējādi šķiet, ka administrācija nepieprasa nedz kādu apstiprinājumu, nedz pat kādu dokumentu, jo abonēšanas līgums ir līdzvērtīgs atļaujai vai radiostacijas licencei un ir TCG nodokļa iekasējamības gadījums.

38

Ja tas tā ir, par ko ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai, šāds regulējums neparedz nekādu administrācijas iesaistīšanos, kas varētu radīt šķērsli šo iekārtu brīvai apritei un apdraudēt Direktīvu 1999/5.

39

Savukārt, runājot par tāda nodokļa kā TCG piemērošanu, tas nav piemērojams zemes mobilo radiosakaru galiekārtām, bet gan abonēšanas līgumiem, kas noslēgti šo iekārtu lietošanai. Ir jākonstatē, ka šāda nodokļa uzlikšana netraucē minēto galiekārtu pārdošanu un tās var pārdot bez pienākuma noslēgt abonēšanas līgumu Itālijā, un katrā ziņā tā neattiecas arī uz citu dalībvalstu izcelsmes galiekārtām – tādējādi tā nav uzskatāma arī par šķērsli šo iekārtu brīvai apritei.

40

Runājot, pirmkārt, par Direktīvām 2002/20 un 2002/21, vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tās nav piemērojamas tādam nodoklim kā TCG, kas attiecas uz zemes mobilo radiosakaru galiekārtu lietošanu. Proti, Tiesa uzskatīja, ka šā nodokļa bāze nav elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšana un ka mobilās telefonijas pakalpojumu privāta izmantošana, ko veic abonents, nav saistīta ar tīkla vai elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu Direktīvas 2002/20 izpratnē (rīkojums Agricola Esposito, C‑492/09, EU:C:2010:766, 35. punkts). Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīva 2002/21 nav piemērojama iekārtām, kuras ir Direktīvas 1999/5 piemērošanas jomā, kas attiecas uz privātai lietošanai paredzētām telekomunikāciju galiekārtām, tostarp mobilajiem tālruņiem (rīkojums Agricola Esposito, C‑492/09, EU:C:2010:766, 42. punkts).

41

Turklāt ir jāpiebilst, ka De Pra un SAIV arguments, saskaņā ar kuru tāds nodoklis kā TCG esot pretrunā Direktīvas 2002/20 12. pantam, jo tas neesot administratīvs maksājums ar atlīdzinošu raksturu, kas paredzēts tikai administratīvu izmaksu segšanai saistībā ar vispārējo atļauju izdošanu un piemērojamās vispārējās atļauju sistēmas vadību, kontroli un ieviešanu, ir noraidāms. Proti, Tiesa iepriekš ir nospriedusi, ka tāds nodoklis, kura iekasējamības gadījums ir saistīts nevis ar tādas vispārējās atļaujas piešķiršanas procedūru, kas sniedz iespēju piekļūt elektronisko sakaru pakalpojumu tirgum, bet ar operatoru nodrošināto mobilās telefonijas pakalpojumu izmantošanu, un kuru galu galā maksā to lietotājs, neietilpst minētā 12. panta piemērošanas jomā (skat. spriedumu Vodafone Malta un Mobisle Communications, C‑71/12, EU:C:2013:431, 25. punkts, kā arī 29. punkts).

42

Visbeidzot, runājot par pienākumu saņemt vispārēju atļauju, kas neesot paredzēts Direktīvā 2002/20 un kas varot būt tai pretrunā, ir jākonstatē – kā izriet no šā sprieduma 35.–37. punkta –, ka tāda vispārēja atļauja kā pamatlietās apskatītā, kurai abonēšanas līgums tiek pielīdzināts, ir paredzēta tikai kā TCG iekasējamības gadījums. Tādējādi tās mērķis nav atļaut tīkla pakalpojumu sniegšanu un tā nav pretrunā no šīs direktīvas izrietošajiem pienākumiem.

43

Runājot, otrkārt, par Direktīvām 2002/19 un 2002/22, ir jākonstatē, ka atbilstoši Direktīvas 2002/19 1. pantam ar šo direktīvu tiek saskaņota piekļuve elektronisko sakaru tīkliem un saistītajiem iekārtām, kā arī to savstarpējais savienojums. Tā skar attiecības starp tīklu nodrošinātājiem, nevis galalietotāju veikto mobilās telefonijas ierīču lietošanu.

44

Direktīva 2002/22 saskaņā ar tās 1. pantu attiecas uz elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu galalietotājiem. Tās mērķis ir visā Savienībā nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus, kas pieejami sabiedrībai. Attiecībā uz universālā pakalpojuma sniegšanu šajā direktīvā ir paredzēts noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālais kopums, kas ir pieejams visiem lietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus, un nekropļojot konkurenci.

45

Šajā direktīvā tādējādi ir paredzētas minimālās normas, un tajā nav aizliegta tādu citu, it īpaši fiskāla rakstura, pasākumu piemērošana, kuri neietekmē šīs normas.

46

Rezultātā uz pirmo un ceturto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīva 1999/5, it īpaši tās 8. pants, un tīklu direktīvas ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums par tāda nodokļa kā TCG piemērošanu, saskaņā ar kuru zemes mobilo radiosakaru galiekārtu lietošanai abonēšanas līguma ietvaros ir jāsaņem vispārēja atļauja vai licence, kā arī jāsamaksā šāds nodoklis, jo abonēšanas līgums pats par sevi ir līdzvērtīgs licencei vai vispārējai atļaujai un tādējādi šajā ziņā nav nepieciešama nekāda administrācijas iesaistīšanās.

47

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/22 20. pants un Direktīvas 1999/5 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem tāda nodokļa kā TCG piemērošanas nolūkos ir pretrunā tas, ka vispārējai atļaujai vai radiostacijas licencei tiek pielīdzināts mobilās telefonijas abonenta līgums, kurā turklāt ir jānorāda attiecīgās galiekārtas veids un tās atbilstības sertifikāts.

48

Vispirms, runājot par šāda abonēšanas līguma pielīdzināšanu vispārējai atļaujai vai radiostacijas licencei tāda nodokļa kā TCG piemērošanas nolūkos, ir pietiekami atgādināt, ka Direktīva 2002/22 attiecas uz elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu galalietotājiem un ka tajā nav reglamentēta tāda nodokļa uzlikšana kā pamatlietās apskatītais. No tā izriet, ka šai direktīvai nav pretrunā tas, ka valsts likumdevējs paredz, ka šā nodokļa iekasējamības gadījums ir abonēšanas līgums, kas noslēgts starp mobilās telefonijas pakalpojumu sniedzēju un galiekārtas lietotāju, un ka šis līgums tiek pielīdzināts vispārējai atļaujai, uz kuru attiecas minētais nodoklis.

49

Savukārt, runājot par šā abonēšanas līguma saturu, Direktīvas 2002/22 20. pantā ir precizēti elementi, kuri tajā “vismaz” ir jāiekļauj.

50

Tādējādi no šā 20. panta teksta izriet, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka mobilās telefonijas pakalpojumu abonēšanas līgumā papildus Direktīvā 2002/22 iekļautajiem elementiem ir jāiekļauj arī citi elementi, piemēram, attiecīgās galiekārtas veids un tā atbilstības sertifikāts. Tāpat no tā izriet, ka šie papildu elementi nav uzskatāmi par Direktīvas 1999/5 8. pantam pretrunā esošu šķērsli attiecīgo iekārtu brīvai apritei.

51

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2002/22 20. pants un Direktīvas 1999/5 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem tāda nodokļa kā TCG piemērošanas nolūkos nav pretrunā tas, ka vispārējai atļaujai vai radiostacijas licencei tiek pielīdzināts mobilās telefonijas abonenta līgums, kurā turklāt ir jānorāda attiecīgās galiekārtas veids un tās atbilstības sertifikāts.

52

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, kas izriet no Direktīvas 1999/5, tīklu direktīvām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. panta, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā atšķirīga attieksme pret zemes mobilo radiosakaru galiekārtu lietotājiem atkarībā no tā, vai viņi noslēdz mobilās telefonijas pakalpojumu abonēšanas līgumu vai iegādājas šos pakalpojumus iespējami papildināmu priekšapmaksas karšu veidā, un saskaņā ar kuru tikai uz pirmajiem attiecas tāds regulējums kā tas, ar ko ir noteikts TCG.

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 20. pantā ir paredzēts, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā. Tomēr atbilstoši Hartas 51. pantam tās noteikumi uz dalībvalstīm attiecas vienīgi tad, kad tās īsteno Savienības tiesības. Šajā gadījumā – kā izriet no atbildes uz pirmo un ceturto jautājumu –, tā kā tīklu direktīvas un Direktīva 1999/5 nereglamentē tāda nodokļa piemērošanu kā pamatlietās apskatītais un tā kā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka ar minēto tiesisko regulējumu tiktu īstenotas Savienības tiesības, šī norma minētajam regulējumam nav jāpiemēro.

54

Turklāt, ciktāl šis jautājums attiecas uz tāda noteikuma, kurā paredzēta administrācijas atļauja, piemērošanu tikai mobilās telefonijas pakalpojumu abonentiem, ir jāatgādina, ka praksē – kā izriet no šā sprieduma 38. punkta – šķiet, nav nepieciešama nekāda administrācijas iesaistīšanās, jo abonēšanas līgums pats par sevi ir līdzvērtīgs atļaujai.

55

Rezultātā uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietās no Direktīvas 1999/5, tīklu direktīvām un Hartas 20. panta izrietošās Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā atšķirīga attieksme pret zemes mobilo radiosakaru galiekārtu lietotājiem atkarībā no tā, vai viņi noslēdz mobilās telefonijas pakalpojumu abonēšanas līgumu vai iegādājas šos pakalpojumus iespējami papildināmu priekšapmaksas karšu veidā, un atbilstoši kurai tikai uz pirmajiem attiecas tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, ar ko ir noteikts TCG.

56

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: