PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (viena tiesneša sastāvā)

2004. gada 8. jūlijā

Lieta T‑136/03

Robert Charles Schochaert

pret

Eiropas Savienības Padomi

Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Atteikums paaugstināt amatā – Morālā vajāšana – Pienākums sniegt palīdzību

Pilns teksts franču valodā  II - 0000

Priekšmets:         Prasības priekšmets ir lūgums atlīdzināt zaudējumus, lai atlīdzinātu materiālo un morālo kaitējumu, kas šķietami nodarīts ar Padomes atkārtoto atteikumu paaugstināt prasītāja pakāpi uz B 1 un iespējamo morālo vajāšanu.

Nolēmums:         Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.     Ierēdņi ─ Prasība ─ Prasība par zaudējumu atlīdzību ─ Neatkarība no prasības atcelt tiesību aktu ─ Ierobežojumi

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.     Ierēdņi ─ Prasība ─ Prasība par zaudējumu atlīdzību ─ Prettiesiskā apstrīdētā akta atcelšana ─ Pienācīga atlīdzība par morālo kaitējumu

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

3.     Ierēdņi ─ Administrācijas pienākums sniegt palīdzību ─ Apjoms

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

1.     Tā kā Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants gan saistībā ar administratīvo, gan tiesvedības procedūru neparedz atšķirību starp prasību atcelt tiesību aktu un prasību par zaudējumu atlīdzību, ieinteresētā persona, pamatojoties uz apelācijas veidu autonomiju, var izvēlēties vai nu vienu vai otru, vai abas vienlaicīgi ar nosacījumu, ka apelācija Pirmās instances tiesā ir iesniegta trīs mēnešu laikā pēc prasītāja sūdzības noraidīšanas.

Prasību veidu autonomijas principam tomēr ir izņēmums gadījumā, ja prasībai par zaudējumu atlīdzību ir cieša saikne ar prasību atcelt tiesību aktu. Kaut arī lietas dalībnieks var celt prasību par atbildības iestāšanos bez pienākuma prasīt prettiesiskā akta, ar kuru tam nodarīts kaitējums, atcelšanu, tas tomēr nevar šādā veidā apiet tāda pieteikuma, kurā prasīts atzīt prettiesiskumu un apmierināt tos pašus finansiālos prasījumus, nepieņemamību.

No tā izriet, ka nav autonoma tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kuras vienīgais priekšmets ir atlīdzība par tādu materiālo kaitējumu kā papildu ienākumu, ko attiecīgā persona saņemtu paaugstināšanas gadījumā, zudums, kas ir zaudējums, kurš nebūtu radies, ja tiktu apmierināta noteiktajos termiņos celta prasība par tiesību akta atcelšanu. Tādējādi attiecīgā persona, kura nav apstrīdējusi to nelabvēlīgi ietekmējošos aktus, noteiktajos termiņos ceļot prasību atcelt tiesību aktu, nevar, mēģinot novērst šo rīcības trūkumu, izmantot jaunu termiņu, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību.

(skat. 24.–26. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1966. gada 15. decembris, 59/65 Schreckenberg/Komisija EOTK, Recueil, 785., 797. lpp.; Tiesa, 1967. gada 12. decembris, 4/67 Collignon/Komisija, Recueil, 469., 480. lpp.; Tiesa, 1975. gada 22. oktobris 9/75 Meyer‑Burckhardt/Komisija, Recueil, 1171. lpp., 10. un 11. punkts; Pirmās instances tiesa, 1991. gada 24. janvāris, T‑27/90 Latham/Komisija, Recueil, II‑35. lpp., 36. un 37. punkts; Pirmās instances tiesa, 1991. gada 27. jūnijs, T‑156/89 Valverde Mordh/Eiropas Kopienu Tiesa, Recueil, II‑407. lpp., 144. punkts; Pirmās instances tiesa, 1993. gada 13. jūlijs, T‑20/92 Moat/Komisija, Recueil, II‑799. lpp., 46. punkts; Pirmās instances tiesa, 1997. gada 28. maijs, T‑59/96 Burban/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑109. un II‑331. lpp., 25., 26. un 27. punkts; Pirmās instances tiesa, 2000. gada 19. septembris, apvienotās lietas T‑101/98 un T‑200/98, Stodtmeister/Padome, Recueil FP, I‑A‑177. un II‑807. lpp., 38. punkts

2.     Apstrīdētā akta atcelšana pati par sevi ir adekvāta un principā – t.i., ja minētajā aktā nav ietverts tāds prasītāja spēju nepārprotami negatīvs novērtējums, kas var tam kaitēt – pietiekama jebkāda morāla kaitējuma, kas prasītājam varēja rasties sakarā ar atcelto tiesību aktu, atlīdzība.

(skat. 34. punktu)

Atsauces: Pirmās instances tiesa, 1995. gada 26. janvāris, T‑60/94 Pierrat/Eiropas Kopienu Tiesa, Recueil FP, I‑A‑23. un II‑77. lpp., 62. punkts; Pirmās instances tiesa, 2004. gada 21. janvāris, T‑328/01 Robinson/Parlaments, Recueil, II‑0000. lpp., 79. punkts

3.     Saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību, kas administrācijai piekrīt atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, tāda incidenta gadījumā, kas nav saderīgs ar dienesta kārtību un nopietnību, tai ir jāiesaistās ar visu tam nepieciešamo enerģiju un ātri un ar konkrētajos lietas apstākļos vajadzīgo rūpību, lai konstatētu faktus un, pārzinot lietu, izdarītu piemērotus secinājumus. Šim nolūkam pietiek ar to, ka ierēdnis, kurš lūdz savas iestādes aizsardzību, iesniedz pierādījumus par notikušajiem aizskārumiem, kuri, pēc viņa apgalvojuma, bijuši vērsti pret to. Pastāvot šādiem faktiem, attiecīgajai iestādei ir jāveic piemēroti pasākumi, tostarp uzsākot pārbaudi, lai sadarbībā ar sūdzības autoru konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus.

(skat. 49. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1989. gada 26. janvāris, 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 15. un 16. punkts; Pirmās instances tiesa, 1993. gada 21. aprīlis, T‑5/92 Tallarico/Parlaments, Recueil, II‑477. lpp., 31. punkts; Pirmās instances tiesa, 2000. gada 5. decembris, T‑136/98 Campogrande/Komisija, Recueil FP, I‑A‑267. un II‑1225. lpp., 42. punkts