ĢENERĀLADVOKĀTA M. POIARES MADURO [M. POJAREŠA MADURU] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 18. maijā (1)

Lieta C‑87/00

Roberto Nicoli

pret

Eridania SpA

[Giudice di Pace di Genova (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Cukurs – 1998./1999. tirdzniecības gads – Baltā cukura atvasinātā intervences cena Itālijā – Deficīta apgabali – Patēriņa jēdziens

1.        Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu par cukura tirgu kopīgo organizāciju. Šī organizācija ietver cenas noteikšanu cukuram un cukurbietēm, kas ir lielāka deficīta apgabalos nekā apgabalos, kur ir to pārpalikums. Šīs lietas pamatā ir patēriņa jēdziens, ko kompetentās iestādes lieto, lai izlemtu, vai noteiktā apgabalā pastāv to deficīts vai pārpalikums. Tiesai tiek jautāts, vai tāpēc, ka cukurs, ko satur dalībvalstī pārstrādāti produkti, kas paredzēti eksportam, netiek uzskatīts par patērētu šajā dalībvalstī, ir jāatceļ regula, ar kuru Itālija 1998./1999. tirdzniecības gadā nav iekļauta Kopienas deficīta apgabalos.

I –    Atbilstošās tiesību normas, fakti, process un prejudiciālie jautājumi

2.        Saskaņā ar Padomes 1981. gada 30. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1785/81 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (2) (turpmāk tekstā – “Pamatregula”), kas piemērojama šajā lietā, preambulas trešo apsvērumu šīs organizācijas mērķis papildus lauksaimniecības produktu kopējā tirgus darbībai un attīstībai ir “nodrošināt Kopienas cukurbiešu un cukurniedru audzētājiem nepieciešamo darba un dzīves līmeņa garantiju saglabāšanu” ar “piemērotu cukura tirgu stabilizējošu pasākumu” palīdzību. Šie pasākumi ir normas, kas jo īpaši attiecas uz cenām un kvotām.

3.        Pamatregulas 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka baltā cukura cenu noteic katru gadu kā intervences cenu bezdeficīta apgabalos un kā atvasināto intervences cenu katram no deficīta apgabaliem. Saskaņā ar Pamatregulas 4. un 5. pantu katru gadu noteic minimālo cukurbiešu – izejvielas cukura ražošanai – cenu, kas deficīta apgabalos ir palielināta par summu, kas vienāda ar attiecīgā apgabala atvasinātās intervences cenas un intervences cenas starpību, šo skaitli reizinot ar koeficientu 1,30.

4.        Pamatregulas 24. un 25. pantā ir paredzēts katrai dalībvalstij cukura un izoglikozes ražošanai piešķirt A un B kvotas. Šīs kvotas dalībvalstis piešķir uzņēmumiem atbilstoši Kopienas tiesiskajā regulējumā noteiktiem kritērijiem. Minētās regulas 9. pantā ir noteikts, ka dalībvalstu izvēlētām intervences aģentūrām ir pienākums iepirkt cukuru, kas saražots kvotu ietvaros, par intervences vai atvasinātās intervences cenu, tādējādi nodrošinot produkcijas noietu un garantējot cenu. Visbeidzot, saskaņā ar šīs regulas 26. pantu cukuram, kas saražots ārpus šīs kvotas (“C cukurs”), netiek nodrošinātas nekādas garantijas un tas principā ir vai nu jāeksportē bez tiesībām uz kompensāciju, vai nu jālaiž apgrozībā Kopienas tirgū, piemērojot muitas nodevas, ar ko apliek ievesto cukuru.

5.        Regulas (EK) Nr. 1361/98 (3), ar ko nosaka intervences cenu 1998./1999. tirdzniecības gadam (turpmāk tekstā – “Apstrīdētā regula”) un kas pieņemta, piemērojot Pamatregulu, preambulas trešajā apsvērumā ir precizēts, ka “piegādes deficīts ir paredzams Īrijas, Apvienotās Karalistes, Spānijas, Portugāles un Somijas ražošanas apgabalos”. Apstrīdētās regulas 1. pantā Itālijai atvasinātā intervences cena faktiski nav noteikta.

6.        Šajā lietā Roberto Nikoli [Roberto Nicoli] pārdeva EridaniaSpA (turpmāk tekstā – “Eridania”) savu 1998./1999. tirdzniecības gada cukurbiešu ražu. Par šo darījumu Eridania prasītājam pārskaitīja summu, kurā nebija ietverts palielinājums, kas būtu piemērojams, ja Itālija būtu atzīta par deficīta apgabalu. Nikoli vērsās tiesā nolūkā panākt, lai tā piespriež Eridania samaksāt šo starpību.

7.        2000. gada 28. februārī iesniedzējtiesa formulēja trīs prejudiciālus jautājumus, kas Tiesā saņemti 2000. gada 7. martā. Savā lūgumā tā jo īpaši izvirza šādu argumentu: dalībvalsts, kurai jāieved cukurs, lai apmierinātu savas vajadzības, ir jāuzskata par deficīta apgabalu un tai jāgūst labums no atvasinātās intervences cenas noteikšanas; ja cukurs, kas Itālijā pievienots precēm, kas eksportētas uz citām dalībvalstīm, tiek uzskatīts par patērētu tajās, ir jāapšauba Apstrīdētās regulas spēkā esamība attiecībā uz deficīta situācijas jēdziena loģiku, jo Itālijai varētu rasties vajadzība importēt cukuru, negūstot labumu no atvasinātās intervences cenas; tas novestu pie Apstrīdētās regulas spēkā neesamības.

8.        Ar Tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 13. aprīļa lēmumu Tiesa apturēja tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pabeigta lieta Itālija/Padome, kas attiecās uz Apstrīdētās regulas spēkā esamību sakarā ar Itālijas ieskaitīšanu pie pārpalikuma apgabaliem. Spriedums minētajā lietā tika pieņemts 2002. gada 14. martā (4), un Tiesas sekretārs to nosūtīja iesniedzējtiesai, jautājot, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tā paturēja spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Uzklausījusi pušu pārstāvjus pamata lietā, iesniedzējtiesa ar 2002. gada 30. jūlija lēmumu nolēma paturēt spēkā otro un trešo jautājumu, bet pirmo atsaukt. Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka minētajā spriedumā Tiesa nebija interpretējusi jēdzienu “patēriņš noteiktā apgabalā” un uzturēja jautājumu par spēkā esamību “ne tikai tajā norādītā pamatojuma dēļ, bet arī un it īpaši attiecībā uz to, ka [Apstrīdētajā] regulā nav noteikta atvasinātā intervences cena nevienam no Itālijas apgabaliem”.

9.        Tādējādi Tiesai tika uzdoti šādi prejudiciāli jautājumi:

“1)      Vai [Pamat]regula ir jāinterpretē tā, ka, lai noteiktu, vai kāds apgabals ir deficīta apgabals, ir jāizmanto tāda aprēķina metode, saskaņā ar kuru par tajā apgabalā patērētu uzskata tādu cukuru, kas ir pievienots pārstrādātam produktam, pat ja tas pārtikā ir izlietots citā valstī, vai arī, lai noteiktu, vai kāds apgabals ir deficīta apgabals, ir jāizmanto tāda aprēķina metode, saskaņā ar kuru neuzskata par šajā apgabalā patērētu tādu cukuru, kas tur ir pievienots produktam, kas ir vēlāk pārstrādāts, bet pārtikā izlietots citā valstī?

2)      Vai [Apstrīdētā] regula ir spēkā tiktāl, ciktāl tā nenosaka atvasināto intervences cenu visiem Itālijas apgabaliem attiecībā uz [Pamat]regulas 3. panta 1. punktu, 5. panta 3. punktu un 6. panta 2. punktu un neietver nekādu pamatojumu šajā sakarā?”

II – Lietas dalībnieku apsvērumi

10.      Komisija, Padome un Eridania apgalvo, ka uz prejudiciālajiem jautājumiem jau ir sniegta atbilde iepriekš minētajā spriedumā lietā Itālija/Padome. Padome un Eridania tāpēc iesaka pieņemt rīkojumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punktu, jo uzdotie jautājumi ir vienādi ar tiem, uz kuriem Tiesa jau ir atbildējusi. Arī Padome ierosina atzīt lūgumu par nepieņemamu. Taču Itālijas valdība un Nikoli uzskata, ka minētais spriedums nesniedz atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.

11.      Attiecībā uz lietas būtību Nikoli un Itālijas valdība atbalsta iesniedzējtiesas argumentu, kas minēts iepriekš 7. punktā. Nikoli apgalvo – ja patēriņa jēdzienā, kas tiek izmantots aprēķinā, tiktu iekļauts cukurs, ko satur dalībvalstī pārstrādāti produkti, kurus paredzēts patērēt citā dalībvalstī, Itālija tiktu uzskatīta par deficīta apgabalu. Atbilstoši Itālijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības resursu ministrijas iesniegtajiem datiem un Komisijas datiem, starpība starp cukura daudzumu, kas pievienots Itālijā pārstrādātajiem produktiem, kas vēlāk eksportēti (326 210 tonnas), un cukuru, kas pievienots produktiem, kas pārstrādāti citās valstīs un vēlāk ievesti Itālijā (190 860 tonnas), bija 135 360 tonnas. Ja šo starpību (135 360 tonnas) pieskaitītu patēriņa apjomam, Itālija 1998./1999. gadā būtu jāuzskata par deficīta apgabalu, jo patēriņš tajā pārsniegtu ražoto. Tāpēc Itālijai bija jānosaka atvasinātā intervences cena. Izmantotā patēriņa jēdziena nozīme tādai valstij kā Itālija, kas ražo un eksportē daudz pārstrādātu produktu, ir būtiska.

12.      Nikoli tāpat apgalvo, ka cukura pievienošana pārstrādātiem produktiem ir viens no patēriņa veidiem, ko nedrīkst neņemt vērā, novērtējot dalībvalsts iespējas nodrošināt cukura pieprasījumu tajā, ieskaitot arī pārstrādes industrijas pieprasījumu. Itālijas valdība piekrīt šim viedoklim. Tā uzskata, ka vienīgais būtiskais elements, lai valsti atzītu par deficīta apgabalu, ir iespējamība, ka tai nāksies iepirkt balto cukuru no valstīm, kurās ir tā pārpalikums, kas ir atkarīgs no kopējā pieprasījuma valstī, ieskaitot eksporta industrijas pieprasījumu. Kompetento iestāžu lietotais patēriņa jēdziens esot pretrunā Pamatregulas mērķim. Šāda patēriņa jēdziena lietošana veido acīmredzamu kļūdu novērtējumā, kā dēļ esot jāatceļ Apstrīdētā regula.

13.      Eridania uzskata, ka atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir atrodama Komisijas 1996. gada 29. aprīļa Regulā (EK) Nr. 779/96, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EEK) Nr. 1785/81 piemērošanai attiecībā uz paziņojumiem cukura nozarē (5). Saskaņā ar minētās regulas II pielikumu C cukurs, ko satur produkti, kas pārstrādāti kādā dalībvalstī, bet tiek eksportēti uz ārzemēm, neietilpst cukura kategorijā, kas patērēts attiecīgajā valstī.

14.      Attiecībā uz lietas būtību Komisija un Padome sniedz līdzīgus apsvērumus. Komisija paskaidro, ka paaugstinātas atvasinātās intervences cenas noteikšanas deficīta apgabaliem mērķis ir nodrošināt deficīta apgabalus ar cukuru no bezdeficīta apgabaliem. Atvasinātajā intervences cenā daļēji ir ietverta pārvadājuma izmaksu kompensācija. Atvasinātās cenas noteikšana ir paredzēta arī, lai novērstu cukurbiešu ražošanas samazināšanos, kas draudētu ar vēl lielāka deficīta rašanos nākamajos tirdzniecības gados.

15.      Komisija apgalvo, ka Kopienas iestādēm šajā nozarē ir plašas izvērtēšanas pilnvaras. Pastāv vairākas konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā paredzamā cukura deficīta aprēķina metodes, katrai no kurām ir savas priekšrocības un trūkumi. Atbilstoši Komisijas teiktajam, tas, ka Regulā (EK) Nr. 1260/2001 (6), kas aizstāja Pamatregulu, patēriņa jēdziens netika ne izmainīts, ne definēts precīzāk, apliecina iestāžu praksē izmantoto šī jēdziena interpretāciju. Šis jēdziens ir vienāds ar to, kuru lieto citos cukura tirgu kopīgās organizācijas mehānismos un jo īpaši iepriekš minētajā Regulā Nr. 779/96 paredzētajos paziņojumos par datiem, ko izmanto ražošanas kompensāciju aprēķināšanā un eksporta kompensāciju izmaksāšanā. Visbeidzot, Padome un Komisija uzskata, ka tieši Nikoli ieteiktā novērtējuma metode novestu pie iestāžu izvērtēšanas robežu pārkāpuma un pilnvaru nepareizas izmantošanas. Šāda izmaiņa, kas veikta, neizdarot grozījumus Pamatregulā, novestu pie tā, ka atvasinātā intervences cena tiktu noteikta citiem mērķiem, nekā to ir vēlējies likumdevējs, un vienīgi tāpēc, lai palielinātu Itālijas cukurbiešu audzētāju ienākumus.

16.      Pirms tiesas sēdes Tiesa Padomei un Komisijai uzdeva jautājumu, uz kuru lūdza atbildēt rakstiski. Šīm iestādēm bija Tiesai jāpaskaidro, vai pēc to prognozēm Itālija 1998./1999. tirdzniecības gadā tiktu uzskatīta par deficīta apgabalu, ja patēriņš tiktu aprēķināts, uzskatot, ka cukurs, kas pievienots kādā noteiktā apgabalā pārstrādātiem produktiem, kas vēlāk eksportēti, ir uzskatāms par patērētu šajā apgabalā.

17.      Abas iestādes atzina, ka, šādi interpretējot patēriņa jēdzienu, Itālija 1998./1999. tirdzniecības gadā būtu jāuzskata par deficīta apgabalu. Saskaņā ar Komisijas iesniegtajiem datiem Itālijā paredzētais cukura deficīts sasniegtu 47 800 tonnas, ja patēriņā tiktu ieskaitīts cukurs, kas pievienots eksportam paredzētiem produktiem, un atskaitīts cukurs, kas citās valstīs pievienots pārstrādātiem produktiem, kas ievesti Itālijā, kas būtu jādara pēc loģikas, ja tiek pieņemts Nikoli ierosinātais patēriņa jēdziens.

18.      Nikoli, Eridania, Itālijas valdības, Padomes un Komisijas rakstiskos apsvērumus papildināja viņu 2004. gada 25. marta tiesas sēdē izvirzītie mutvārdu apsvērumi, kas arī tiks ņemti vērā lietas vērtējumā.

III – Vērtējums

19.      Vispirms ir jāpārformulē iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi. Šķiet, ka tā Tiesai ir uzdevusi divus atšķirīgus jautājumus – pirmo par interpretāciju un otro par spēkā esamību. Tomēr pirmais jautājums nav autonoms, jo iesniedzējtiesa Tiesai nelūdz interpretēt Kopienu tiesību normu, kas tai jāpiemēro pamata lietā. Šis pirmais jautājums faktiski attiecas uz vienu no diviem iemesliem, kuru dēļ Apstrīdētā regula var nebūt spēkā. Tāpēc uzdotie jautājumi jāuzskata par vienu jautājumu, ar kuru Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par Apstrīdētās regulas spēkā esamību, ciktāl tajā Itālijai nav noteikta atvasinātā intervences cena, ņemot vērā tās pieņemšanai norādīto pamatojumu un patēriņa jēdzienu.

20.      Pēc šādas jautājumu pārformulēšanas jānosaka iepriekš minētā sprieduma lietā Itālija/Padome nozīme jautājumā par spēkā esamību. Šajā sakarā Komisijas, Padomes un Eridania arguments, atbilstoši kuram minētais spriedums sniedz atbildes uz jautājumiem, man šķiet pamatots tikai, ciktāl tas attiecas uz Apstrīdētajā regulā norādīto pamatojumu. Faktiski no iepriekš minētā sprieduma lietā Itālija/Padome 56.–63. punkta izriet, ka Tiesa ir atzinusi, ka regulā norādītais pamatojums atbilst EKL 253. pantā izvirzītajiem nosacījumiem. Tādējādi tās spēkā esamību nevar apstrīdēt, apgalvojot, ka ir pārkāptas pamatojuma prasības attiecībā uz lēmumu nenoteikt atvasināto intervences cenu Itālijas apgabaliem. Šajā ziņā šī lieta var tikt atrisināta ar vienkāršu norādi uz minēto spriedumu.

21.      Citādi tas ir gadījumā par patēriņa jēdzienu kā iemeslu regulas spēkā neesamībai, kas netika izskatīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Itālija/Padome. Kā to apliecina iesniedzējtiesa, šis spriedums nesatur atbildi uz jautājumu, vai cukurs, kas pievienots produktiem, kurus paredzēts eksportēt, ir jāuzskata par patērētu un vai Apstrīdētā regula būtu jāatceļ tajā lietotā patēriņa jēdziena dēļ.

22.      Tas kļūst skaidrs, tikai izlasot minētā sprieduma 71.–78. punktu. Itālijas valdība uzskata, ka, izvērtējot situāciju, būtu jāņem vērā ievestā cukura daudzums jēlcukura stāvoklī, no tā atņemot eksportēto daudzumu (“itāļu metode”), un nevis metode, ar kuras palīdzību tiek salīdzināts ražošanas un patēriņa daudzums katrā apgabalā (“Kopienas metode”). Kompetentās iestādes Kopienas metodi izmantojot, sākot ar 1998./1999. tirdzniecības gadu, un šīs metodes maiņai neesot dots nekāds pamatojums. Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka “Itālijas valdība no juridiskā viedokļa nebija pietiekami pierādījusi, ka metode [..] bija mainīta” (72. punkts). Tiesa tālāk atzina, ka divos tirdzniecības gados pirms 1998./1999. tirdzniecības gada Komisija un Padome bija izmantojusi to pašu metodi, kas piemērota attiecīgajam tirdzniecības gadam šajā lietā, “aprēķinot attiecību starp nākamajam tirdzniecības gadam paredzēto saražotās un patērētās produkcijas daudzumu” (76. punkts). Tādējādi Tiesa noraidīja “pamatu, kas balstīts uz pamatojuma trūkumu apgalvotās novērtējuma metodes maiņai” (78. punkts). Tādējādi ir skaidrs, ka šajā spriedumā nav interpretēts patēriņa jēdziens. Valsts tiesa tāpēc šajā ziņā pareizi ir paturējusi spēkā šo jautājumu, kas ir jāizskata tagad.

23.      Vispirms jāatgādina, ka Pamatregulā patēriņa jēdziens nav definēts. Faktiski tajā pat nav definēts tas, kā ir jāaizprot “deficīta” un “pārpalikuma” apgabalu jēdzieni, likumdevējs ir atstājis šo detaļu regulējumu administratīvās prakses ziņā. Vienīgi regulas, kas attiecas uz paziņojumiem cukura nozarē (7), kas bija piemērojama pamata lietā notikušo faktu laikā, II pielikumā, šķiet, ir ietverta norāde, ka cukurs, ko satur pārstrādāti produkti, kas eksportēti uz citām dalībvalstīm vai trešajām valstīm, nav cukurs, kas patērēts attiecīgajā apgabalā. Tomēr minētās regulas II pielikums nav paredzēts, lai definētu patēriņa jēdzienu, kas jāizmanto, nosakot to, vai attiecīgajā apgabalā ir deficīts vai pārpalikums, bet tikai, lai izveidotu kopīgu veidlapas paraugu ziņojumiem par datiem, ko izmanto dažādos cukura tirgu kopīgās organizācijas mehānismos. Tādējādi tam nav nozīmes attiecībā uz uzdoto jautājumu.

24.      Tā kā tiesiskajā regulējumā nekas nav minēts, varētu uzskatīt – kā to tiesas sēdē ieteica Padome,– ka tiesas kontroles iespējām attiecībā uz šo administratīvo praksi būtu jābūt ļoti ierobežotām, pat neiespējamām. Tomēr, manuprāt, ja šāda izvēle ir veikta, tad, piemērojot konkrētu tiesisko regulējumu, ir jāievēro tā mērķi. Tādējādi šajā lietā kompetentajām iestādēm, izvēloties, kā definēt patēriņa jēdzienu aprēķinos Apstrīdētās regulas pieņemšanai, bija jāievēro Pamatregulas mērķi. Tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai tas tā ir noticis.

25.      Šajā sakarā jāprecizē atbilstošas juridiskās kontroles apjoms. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, kad Kopienas iestādes īsteno lauksaimniecības politiku, jo īpaši cukura nozarē, tām ir jāizvērtē sarežģītas ekonomiskas situācijas, un to diskrecionārā vara neattiecas tikai uz pieņemamo normu veidu un apjomu, bet arī zināmā mērā uz pamata faktu konstatēšanu. Pārbaudot šādas kompetences īstenošanu, tiesa nevar izvērtēt tikai to, vai apstrīdētais akts nav atceļams sakarā ar acīmredzamu kļūdu novērtējumā vai pilnvaru nepareizu izmantošanu. (8)

26.      Šai judikatūrai ir nozīme šajā lietā, jo izmantotais patēriņa jēdziens, nosakot Kopienas deficīta un pārpalikuma apgabalus, ir viens no sarežģīta ekonomiska novērtējuma faktoriem. Tiesai tādējādi ir jāievēro kompetento iestāžu no ekonomikas viedokļa izdarītā izvēle, tā nedrīkst aizstāt to novērtējumu ar savējo, un tai ir pēc iespējas mazāk jāiejaucas jautājumos, kas minēti iepriekšējā punktā.

27.      Ja paaugstinātas atvasinātās intervences cenas noteikšanas deficīta apgabaliem mērķis, kā to savos apsvērumos norāda Komisija, patiešām ir, pirmkārt, nodrošināt šos apgabalus ar cukuru no bezdeficīta apgabaliem, jo īpaši ņemot vērā pārvadājuma izmaksas, un, otrkārt, novērst cukurbiešu ražošanas samazināšanos, kas draud ar vēl lielāka deficīta rašanos nākamajos tirdzniecības gados, šajā lietā jāatzīst, ka kompetento iestāžu izmantotais patēriņa jēdziens pirmajā mirklī šķiet pretrunā minētajam mērķim.

28.      Faktiski sakarā ar izmantoto patēriņa jēdzienu var uzskatīt, ka kādā apgabalā ir pārpalikums, kaut gan faktiski tam ir vajadzība iegūt cukuru no citiem Kopienas apgabaliem. Tādā gadījumā šis apgabals negūst labumu no paaugstinātas atvasinātās intervences cenas pretēji šādas cenas noteikšanas mērķim. Tik skaidra pretruna starp šī cukura tirgu kopīgās organizācijas faktora mērķiem un līdzekļiem, kas izmantoti tā īstenošanai, veido acīmredzamu kļūdu novērtējumā, ja vien kompetentās iestādes nav spējīgas savu lēmumu izskaidrot.

29.      Komisija savos apsvērumos norāda, ka patēriņa jēdziens, ko izmanto, lai noteiktu to, vai apgabalā ir deficīts vai pārpalikums, ir tas pats, ko izmanto, lai aprēķinātu ražošanas kompensāciju un izmaksātu eksporta kompensāciju, neizvirzot citus iemeslus tās izdarītajam lēmumam un nepaskaidrojot, kāpēc šajā lietā apstrīdētajā mehānismā ir jāizmanto tāds pats patēriņa jēdziens. Tiesas sēdē tā piebilda, ka Nikoli ierosinātā patēriņa jēdziena izmantošana, nosakot, vai apgabalā ir deficīts vai pārpalikums, varētu negatīvi ietekmēt eksporta kompensāciju mehānismu, kas tiek finansēts no iemaksām, kas ieturētas no cukura ražotājiem. Saskaņā ar Komisijas teikto, ja Itālijai pienāktos deficīta apgabala statuss, tā šo kompensāciju izmaksāšanā piedalītos mazāk, gūstot papildu labumu no eksporta kompensācijām.

30.      Tomēr ar šādu argumentu nepietiek, lai attaisnotu šādu atšķirību starp Pamatregulas mērķiem un īstenošanu. Tas, ka patēriņa jēdziens tiek izmantots citos cukura tirgu kopīgās organizācijas aspektos, nevar automātiski nozīmēt, ka tas ir jāizmanto, nosakot atvasināto intervences cenu, kas ir pretrunā tās mērķim. Patēriņa jēdzienam, kas šeit būtu piemērots, arī nav noteikti jābūt tādam pašam, kāds tiek izmantots, piemērojot citas Pamatregulas normas. Tādējādi atšķirība starp dažādiem cukura tirgu kopīgās organizācijas mehānismiem, kas atbilstoši Komisijas viedoklim rastos, izmantojot Nikoli ierosināto patēriņa jēdzienu, ir acīmredzama.

31.      Tāpat nešķiet arī, ka jēdziens, kas būtu labāk piemērots atvasinātās intervences cenas noteikšanai deficīta apgabaliem, negatīvi ietekmētu ražošanas iemaksu un eksporta kompensāciju mehānismus, ko min Komisija. Mani nepārliecina Komisijas tehniskais un neskaidrais arguments. Faktiski tā nav pierādījusi, ka starp atvasinātās intervences cenas noteikšanas mērķi deficīta apgabaliem un citiem minētajiem mehānismiem pastāv tiešs sakars. Turklāt tā nav piemērotā veidā izskaidrojusi, kāpēc patēriņa jēdziens, kas labāk kalpotu deficīta vai pārpalikuma apgabalu noteikšanai, nav savienojams ar citiem cukura tirgu kopīgās organizācijas mehānismiem. Visbeidzot, Padome un Komisija, pieminot plašās izvērtēšanas pilnvaras, kas iestādēm ir šajā nozarē, atzina, ka Nikoli ierosinātā jēdziena pieņemšana bija gluži pieņemama.

32.      Ja atvasinātās intervences cenas noteikšanas deficīta apgabaliem mērķis ir tāds, kā tas minēts iepriekš, un ja tas, vai apgabalā ir deficīts vai pārpalikums, ir jānosaka, “nosakot attiecību starp daudzumu, ko ir paredzēts saražot un patērēt nākamajā tirdzniecības gadā”, ir neloģiski uzskatīt, ka cukurs, kas pievienots produktiem, kurus paredzēts eksportēt, nav patērēts attiecīgajā apgabalā. Sistēmas un jo īpaši atvasinātās intervences cenas noteikšanas, kam jāstabilizē cukura tirgi (9), loģika ir pretrunā tādai izvēlei. Ņemot vērā paskaidrojumus, ko Tiesa uzklausīja, es uzskatu, ka ir jāpiekrīt Nikoli izvirzītajai tēzei. Tādējādi, nosakot to, vai apgabalā ir deficīts vai pārpalikums, patēriņa jēdzienā ir jāiekļauj cukurs, kas pievienots attiecīgajā apgabalā pārstrādātajiem produktiem, kas paredzēti eksportam, atskaitot cukuru, kas pārstrādātiem produktiem, kuri ievesti vai patērēti attiecīgajā apgabalā, pievienots citās dalībvalstīs.

33.      Komisijas izmantotā metode atbildē uz jautājumu, kas minēts iepriekš 16. un 17. punktā, liecina, ka šādu aprēķinu ir iespējams veikt, pamatojoties uz datiem, kurus dalībvalstis iesniegušas atbilstoši iepriekš minētajai Regulai Nr. 779/96 par paziņojumiem cukura nozarē. Komisijas sniegtie dati atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu liecina, ka Apstrīdētā regula ir jāatceļ, ja Tiesa nolemj akceptēt viedokli, kas izteikts šajos secinājumos. Visbeidzot, Eridania tiesas sēdē apstrīdēja datus, ko Komisija sniedza, atbildot uz Tiesas jautājumu, taču minētā iestāde paskaidroja, ka šie dati tiktu izmantoti Apstrīdētās regulas pieņemšanai, ja tiktu pieņemts Nikoli ierosinātais patēriņa jēdziens.

34.      Tiesas sēdē Padome un Komisija vērsa uzmanību faktam, ka Nikoli apstrīdētais patēriņa jēdziens tika izmantots iepriekš un ka Itālijas Republika pret to neiebilda. Šis iebildums man nešķiet pamatots. Pat ja tā būtu taisnība, tas neliedz Nikoli pārsūdzēt pasākumu, kas viņu skar un ko viņš uzskata par pretēju Pamatregulai. Tiesai šeit nav jāizšķir strīds starp dalībvalsti un iestādi. Jebkurā gadījumā personu tiesības nevar ietekmēt iespējama dalībvalsts piekrišana politiski noteiktam risinājumam. Atcerēsimies, ka arī spriedumā lietā Van Gend & Loos Tiesa atzina, ka “ieinteresēto personu pūles aizsargāt savas tiesības veido efektīvu kontroli, kas papildina ar [EK līguma] 169. un 170. pantu (jaunajā redakcijā – EK 226. un 227. pants) dalībvalstīm un Komisijai uzdoto kontroli”(10).

35.      Vēlos precizēt, ka, atceļot Apstrīdēto regulu iepriekš minēto iemeslu dēļ, Tiesa ar savu novērtējumu neaizstās kompetento iestāžu veikto vērtējumu. Lai gan kompetentajām iestādēm attiecīgajā nozarē ir plašas izvērtēšanas pilnvaras, šajā lietā vērtējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda. Tiesa nepārkāps tai uzticētā uzdevuma ietvarus, jo izmantoto patēriņa jēdzienu varētu saglabāt, ja Pamatregulā tiktu izdarīti grozījumi minēto pretrunu novēršanai. Faktiski, pat ja tiesiskais regulējums šajā jomā ir nepārskatāms, neskaidrs, Tiesai tomēr ir jāpārbauda Kopienu tiesību akti ar tās rīcībā esošo līdzekļu palīdzību. Šajā lietā Apstrīdētās regulas pieņemšanai izvēlētais patēriņa jēdziens neatbilst atvasinātās intervences cenas noteikšanas mērķiem. Starp līdzekli un mērķi nepastāv loģiska saikne, un pretrunai nav cita pārliecinoša attaisnojuma. Ierosinātais risinājums aprobežojas ar tā konstatēšanu, ka izmantotais patēriņa jēdziens nav savienojams ar atvasinātās intervences cenas noteikšanas mērķi, kas paredzēts Pamatregulā.

36.      Prasība, lai pastāvētu loģiska saikne starp Pamatregulas mērķi un līdzekļiem, kas izvēlēti tā sasniegšanai, ir obligāts spēkā esamības priekšnosacījums. Faktiski šāda prasība ļauj Tiesai pārbaudīt to, vai starp izvirzītajiem mērķiem un izvēlētajiem līdzekļiem pastāv pietiekams sakars. Ja šāds sakars nebūtu jākonstatē, gadījumos, kad tiek pieņemti šāda veida lēmumi, personām būtu liegta aizsardzība, jo tām nebūtu iespēja pārbaudīt sakaru, kas pastāv starp veiktajiem pasākumiem un izvirzītajiem mērķiem. Tiesas loma šajā jomā ir arī nodrošināt to, lai iestāžu pieņemtie politiskie lēmumi būtu skaidri un pārskatāmi un lai personas tos varētu apstrīdēt, un lai tie tiktu pārbaudīti pēc to lūguma. Šajos apstākļos likumdevējs turklāt var pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, skaidrāk norādot savus izdarītos lēmumus un līdzekļus to īstenošanai. Ar savu iejaukšanos Tiesa netieši veicinās labāku lauksaimniecības politikas jomā pieņemto tiesību aktu pārskatāmību – pārskatāmību, kura ir nepieciešama ne tikai ražotājiem un lauksaimniekiem, bet arī patērētājiem un pilsoņiem. Šajā, kā arī citās jomās šāda iejaukšanās ir būtiska, lai nodrošinātu politiskās atbildības mehānismu pienācīgu darbību demokrātiskā iekārtā.

IV – Secinājums

37.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai sniegt Giudice di Pace di Genova [Dženovas miertiesnesim] šādu atbildi:

“Padomes 1998. gada 26. jūnija Regula (EK) Nr. 1361/98, ar ko 1998./1999. tirdzniecības gadam nosaka baltā cukura atvasinātās intervences cenas, jēlcukura intervences cenu, minimālās A cukurbiešu un B cukurbiešu cenas, kā arī summu, par kādu kompensē glabāšanas izmaksas, nav spēkā, ciktāl tajā nav noteikta atvasinātā intervences cena visiem Itālijas apgabaliem.”

---

1 Oriģinālvaloda – portugāļu.

---

2 – OV L 177, 4. lpp.

---

3 – Padomes 1998. gada 26. jūnija Regula (EK) Nr. 1360/98, ar ko 1998./1999. tirdzniecības gadam nosaka baltā cukura atvasinātās intervences cenas, jēlcukura intervences cenu, minimālās A cukurbiešu un B cukurbiešu cenas, kā arī summu, par kādu kompensē glabāšanas izmaksas (OV L 185, 3. lpp.).

---

4 – C‑340/98, Colect., I‑2663. lpp.

---

5 – OV L 106, 9. lpp.

---

6 – Padomes 2001. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

---

7 – Regula Nr. 779/96.

---

8 – Skat. jo īpaši Tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑289/97 Eridania, Colect., I‑5409. lpp., 48. punkts, un Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedumu lietā 138/79 Roquette Frères/Padome, Colect., 3333. lpp., 25. punkts.

---

9 – Skat. Pamatregulas preambulas trešo apsvērumu, kas minēts šo secinājumu 2. punktā.

---

10 – Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedums lietā 26/62, Colect., 1. lpp., 25. punkts.