A.

tā kā brīvu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu jēdziens ir tiesību uz vārda brīvību galvenais komponents, kā tas noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un vēlāk apstiprināts gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, gan Kotonū Partnerattiecību nolīgumā;

B.

tā kā tādos globālos forumos kā Starptautiskā žurnālistu federācija, Pasaules preses izdevēju asociācija, Žurnālistu aizsardzības komiteja un organizācijas “Reportieri bez robežām” un “Freedom House” ir vispāratzīts, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība un neatkarība ir būtiska, lai pienācīgi varētu funkcionēt demokrātija, kurā tiek ievērotas pamatbrīvības, un sabiedrība, kurā personu tiesībām tiek piešķirta to patiesā vērtība;

C.

tā kā nesenie notikumi ir parādījuši, ka plašsaziņas līdzekļu vārda brīvības jomā gan attīstītajās, gan attīstības valstīs ir vērojams vispārējs regress, kā to apstiprina neatkarīgu organizāciju pētījumi;

D.

tā kā autoritārie režīmi ne tikai ierobežo plašsaziņas līdzekļu brīvību, lai apspiestu opozīciju, tādējādi traucējot pienācīgai demokrātijas funkcionēšanai, bet arī apdraud vēlēšanu norisi un normālu sabiedrības dzīvi, veicot pasākumus, kas samazina opozīcijas vai minoritāšu tiesības brīvā un pārredzamā veidā paust savu viedokli;

E.

tā kā sabiedrībā, tostarp arī pasaules pārtikušajos reģionos, plašas darbības veic krimināli elementi, kas apspiež pētnieciskās žurnālistikas darbu, ejot pat tik tālu, ka personas, kuras strādā plašsaziņas līdzekļos un mēģina šīs darbības atklāt, tiek noslepkavotas;

F.

tā kā neatkarīgas organizācijas ir konstatējušas, ka situācija plašsaziņas līdzekļu brīvības un neatkarības jomā pasliktinās gan ES, gan arī ĀKK valstīs;

G.

tā kā atsevišķas ES dalībvalstis plašsaziņas līdzekļu brīvības un neatkarības rangā ir noslīdējušas uz leju, dažos gadījumos — ievērojami;

H.

tā kā ir tādas ĀKK valstis, kurās plašsaziņas līdzekļu brīvība un neatkarība ir ļoti ierobežota vai pat tādas nav vispār; tā kā dažas ĀKK valstis, piemēram, Haiti, Gajāna un Papua-Jaungvineja, tika uzslavētas par plašsaziņas līdzekļu brīvības uzlabošanā sasniegto progresu;

I.

tā kā žurnālisti atbilstoši savai ietekmei ir atbildīgi par to, lai nemusinātu uz naidu, jo īpaši uz rasu naidu;

J.

tā kā jauno, ar internetu un mobilo telefoniju saistīto tehnoloģiju attīstība cilvēkiem sniedz aizvien lielākas iespējas paust savu nostāju;

1.

pauž nožēlu par to, ka situācija plašsaziņas līdzekļu brīvības un neatkarības jomā pasaulē pasliktinās, autoritāriem režīmiem apspiežot opozīciju un pieļaujot smagus cilvēktiesību pārkāpumus pret žurnālistiem, plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un interneta lietotājiem un ejot pat tik tālu, ka notiek slepkavības un nelikumīga apcietināšana, tādējādi pārkāpjot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. un 20. pantu;

2.

nosoda negatīvās sekas, ko izraisa plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrēšanās lielo uzņēmumu rokās, jo īpaši saistībā ar plurālisma samazināšanos, dažādu nosacījumu izvirzīšanu attiecībā uz tiesībām brīvi sniegt informāciju un būt informētam, žurnālistu darbības ierobežošanu un jaunu atklātas un slēptas cenzūras formu parādīšanos;

3.

aicina valdības, kas apcietinājušas žurnālistus, kuri veic savus likumīgos pienākumus, viņus nekavējoties atbrīvot;

4.

aicina Eiropas Komisiju, ĀKK valstu grupu un ES dalībvalstis stingri nosodīt visa veida vārda brīvības un preses brīvības pārkāpumus to dalībvalstīs un partnervalstīs;

5.

nosoda to, ka bieži vien nesodītas paliek tādu kriminālo elementu darbības, kuri strādā organizētās noziedzības sindikātos vai arī izpilda politisko spēku sniegtos rīkojumus un žurnālistus moka, ievaino vai dažreiz pat nogalina par to, ka viņi izmeklē to darbības;

6.

uzskata par nepieņemamu to, ka žurnālistiem reliģisku jautājumu apskatīšanas gadījumā ir jāierobežo, jāpielāgo vai pat jāpārtrauc sava darbība vai arī jāpavada dzīve ieslodzījumā;

7.

uzskata par nepieņemamu to, ka garīdznieki pasludina spriedumus žurnālistiem, tādējādi apspiežot to darbību, ierobežojot to vārda brīvību un apdraudot to dzīvību;

8.

pauž nožēlu par to, ka nav nekādu efektīvu instrumentu pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai, piemērojot starptautiskos tirdzniecības un sadarbības nolīgumus;

9.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība un neatkarība ir būtiska pienācīgai demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanai, sākot ar brīvām un godīgām vēlēšanām un beidzot ar plurālistisku vārda brīvību visiem;

10.

atzīst, ka plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem ir morāls un tiesisks pienākums sniegt sabiedrībai kvalitatīvu informāciju un kalpot sabiedrības interesēm; tomēr uzskata, ka valdībām, uzņēmumiem un kriminālām organizācijām nevajadzētu mēģināt cenzēt plašsaziņas līdzekļu saturu;

11.

atzīst, ka līdztekus tādiem tradicionāliem plašsaziņas līdzekļiem kā radio, televīzija un drukātā prese kā brīva un neatkarīga plašsaziņas līdzekļu daļa ir jāaizsargā arī jaunās elektronisko plašsaziņas līdzekļu formas;

12.

aicina starptautiskajos nolīgumos iekļaut precīzāku atsauci uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību, lai nodrošinātu, ka situācijās, kad šī brīvība tiek ierobežota, tiktu piemēroti atbilstoši nosacītības principi;

13.

pauž bažas par to, ka atsevišķas ĀKK valstis preses brīvības reitingā ir noslīdējušas uz leju, savukārt Papua-Jaungvinejai, Gajānai, Ganai, Tanzānijai, Džibutijai un Lesoto izsaka atzinību par to, ka tās rāda labu piemēru un demonstrē, ko ĀKK valstīs iespējams panākt, neskatoties uz smagajiem apstākļiem; konstatē, ka desmit ĀKK valstis 2009. gada reitingā atrodas starp pirmajām 50 vietām, savukārt viena no ES dalībvalstīm ir ārpus pirmā piecdesmitnieka;

14.

pauž bažas par to, ka valstīs, kas vēlas pievienoties ES un Kotonū nolīgumam, pastāv plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežojumi, un aicina par pievienošanās priekšnosacījumu skaidri noteikt cilvēktiesību ievērošanu un vārda brīvības ievērošanu presē un citos plašsaziņas līdzekļos;

15.

pauž nožēlu, ka plašsaziņas līdzekļi pārāk bieži ir pārlieku atkarīgi no ekonomiskajām un politiskajām interesēm vai no valsts, un tas ierobežo viedokļu plurālismu;

16.

aicina veicināt tādu ētikas kodeksu un nolikumu izveidi, kas aizsargātu žurnālistu redaktorisko neatkarību, veicinātu viņu profesionālo standartu uzlabošanos un uzliktu viņiem par pienākumu šo neatkarību izmantot atbildīgā veidā, ievērojot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. panta noteikumus un iesaistoties žurnālistu pārstāvības organizācijās;

17.

aicina Eiropas Komisijas attīstības palīdzības budžetā izveidot atsevišķu budžeta pozīciju, kas paredzēta žurnālistu spēju uzlabošanai un apmācībai, jo īpaši ĀKK valstīs;

18.

izsaka atzinību Eiropas Komisijai par tās iniciatīvām plašsaziņas līdzekļu brīvības un neatkarības jomā un aicina žurnālistu vārda brīvību arī turpmāk veicināt ar tādu tās programmu palīdzību kā Lorenco Natalī (Lorenzo Natali) balva un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments;

19.

uzdod tās līdzpriekšsēdētājiem apsvērt iespēju paust atbalstu pasākumiem preses brīvības veicināšanai ĀKK un ES valstīs, piešķirot ikgadēju ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas balvu, un nākamajā Apvienotās parlamentārās asamblejas sesijā sniegt par to ziņojumu;

20.

izsaka atzinību par tādu profesionālo organizāciju kā Starptautiskā žurnālistu federācija (IFJ), Eiropas žurnālistu federācija (EFJ), Āfrikas žurnālistu federācija (FAJ), Starptautiskais preses institūts (IPI) un Pasaules preses izdevēju asociācija (WAN), kā arī par tādu nevalstisko organizāciju (NVO) kā “Reportieri bez robežām” (RWB), “Freedom House”, Žurnālistu aizsardzības komiteja un UNESCO Starptautiskā komunikāciju attīstības programma darbu pie informētības nodrošināšanas par plašsaziņas līdzekļu brīvības pārkāpumiem visā pasaulē un aicina atbalstīt un izplatīt šo organizāciju darbu cik plaši vien iespējams;

21.

atzinīgi vērtē ES un Āfrikas Savienības (ĀS) iniciatīvu atbalstīt Visāfrikas plašsaziņas līdzekļu tīklu un portālu (Pan-African Media Network and Portal);

22.

apņemas turpināt uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību ĀKK un ES valstīs, ka arī institucionālās attiecībās reģionālā un starptautiskā līmenī;

23.

uzdod tās līdzpriekšsēdētājiem šo rezolūciju nosūtīt ĀKK un ES iestādēm.

A.

tā kā ĀKK un ES valstīs ir būtiski paātrināt zema oglekļa satura tehnoloģiju pētniecību, izstrādi un nodošanu, lai apturētu globālo sasilšanu (sākotnēji to ierobežojot līdz ne vairāk kā 1,5 °C virs līmeņa, kāds bija pirmsrūpniecības laikmetā), radītu zema oglekļa līmeņa ekonomikas, kuras cita starpā būtu balstītas uz tīras enerģijas ražošanu, un ikvienam dotu iespēju pielāgoties klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei, kā arī efektīvi apkarot klimata pārmaiņas, novērst bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu un visā pasaulē izplatīto piesārņojumu;

B.

tā kā zema oglekļa satura tehnoloģiju nodošanā ĀKK valstīm ir jāņem vērā “kopējas, taču diferencētas atbildības” princips, kas attiecināms uz globālo sasilšanu;

C.

tā kā tehnoloģiju nodošanai ir jāpapildina un jāpastiprina visi centieni, kas globālā līmenī tiek veltīti cīņai pret klimata pārmaiņām, tostarp arī to mazināšana, spēju uzlabošana un pielāgošanās;

D.

tā kā ĀKK valstu ieguldījums klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes novēršanā ir vismazākais, taču tās ir pakļautas vislielākajam ar šīm pārmaiņām saistītajam riskam; tā kā energoresursu patēriņa ierobežošana industriālajās valstīs un valstīs ar strauji augošu ekonomiku apvienojumā ar zema oglekļa satura tehnoloģiju strauju izstrādi un nodošanu ĀKK valstīm palīdzētu novērst globālās sasilšanas sekas šajās valstīs;

E.

tā kā sadarbība tehnoloģiju jomā vēl aizvien lielākoties notiek valstu, nevis starptautiskā līmenī un tikai 2 % no kopīgajiem patentiem pieder uzņēmumiem un iestādēm no attīstītajām un jaunattīstības valstīm;

F.

tā kā attīstītās valstis 2009. gada decembrī Kopenhāgenā apņēmās sniegt “proporcionāli palielinātu, jaunu un papildu, paredzamu un pienācīgu finansējumu”, kura sākotnējais apjoms ir USD 30 miljardi 2010.–2012. gadam un USD 100 miljardi — līdz 2020. gadam (7), lai atbalstītu ietekmes mazināšanas, pielāgošanās, tehnoloģiju izstrādes un nodošanas un spēju uzlabošanas pasākumus; tā kā ES ir apņēmusies nodrošināt EUR 7,2 miljardus no paredzētajiem USD 30 miljardiem 2010.–2012. gadam;

G.

tā kā biomasa vismazāk attīstītajās valstīs ir galvenais atjaunojamās enerģijas avots, taču tās plašā un nereglamentētā izmantošana nav ilgtspējīga un rada negatīvu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību;

H.

tā kā tajā pašā laikā tiek izmantota tikai neliela daļa no Āfrikas milzīgā ilgtspējīgas atjaunojamās enerģijas potenciāla (8);

I.

tā kā lielākā daļa pesticīdu, ko ĀKK valstīm pārdeva bagāto valstu kompānijas, un to intensīvā un nereglamentētā izmantošana rada plašu negatīvu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību; tā kā ķimikāliju ražošanas tehnoloģiju apmaiņai būtu jādod iespēja lauksaimniecības produktu ražotājiem ĀKK valstīs iegādāties lētus produktus, kuri būtu pēc iespējas nekaitīgāki videi;

J.

tā kā visa veida atkritumu masveida eksportēšana no attīstītajām un bagātajām valstīm uz ĀKK valstīm nopietni apdraud ekoloģisko līdzsvaru ĀKK valstīs, kurām turklāt trūkst piemērotu un efektīvu tehnoloģiju šādu atkritumu, kas mēdz būt gan nekaitīgi, gan ļoti toksiski materiāli, pārstrādāšanai, atjaunināšanai un atkārtotai izmantošanai;

K.

tā kā atjaunojamās enerģijas veidu decentralizētas izmantošanas paplašināšana ĀKK valstīs varētu samazināt nabadzību, palielinot piekļuvi energoapgādei un tādējādi sniedzot iespēju attīstīt lauku teritorijas, saglabāt mežus un tiešā veidā uzlabot cilvēku veselības aprūpes un nodarbinātības iespējas; tā kā patlaban tikai 0,2 % no ES oficiālās attīstības palīdzības līdzekļiem ir paredzēti ieguldījumiem decentralizētā atjaunojamās enerģijas apgādē;

L.

tā kā ir jānovērš visi ar politiku, institucionāliem, finanšu un komerciāliem jautājumiem, kā arī ar informāciju un cilvēkresursiem saistītie šķēršļi zema oglekļa satura tehnoloģiju nodošanai ĀKK valstīm;

M.

tā kā tehnoloģiju un jauninājumu trūkums ĀKK valstīs bieži vien tiek uztverts kā neveiksmīgas tirgus darbības pazīme, nevis kā norāde uz nepieciešamību uzlabot starptautisko sadarbību tehnoloģiju izstrādē;

N.

tā kā ir jāatzīst arī informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozīmīgā loma tehnoloģiju izplatīšanas procesā;

1.

uzsver, ka ikvienas efektīvas starptautiskas reakcijas galvenie elementi, reaģējot uz klimata pārmaiņu radītām globālām problēmām, ir pētniecības un jauninājumu paplašināšana ĀKK un ES valstīs un piemērotu tehnoloģiju un tehnoloģiskās kompetences izplatīšana un nodošana ĀKK valstīm;

2.

pauž nožēlu, ka, neskatoties uz to, ka klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās nodrošināšanai paredzēto tehnoloģiju izstrāde un nodošana bija viens no Bali rīcības plāna pamatelementiem un galvenais punkts 2009. gadā Kopenhāgenā notikušajās ANO sarunās par klimata pārmaiņām, klimata pārmaiņu konferences (COP 15) dalībniekiem neizdevās ierosināt videi nekaitīgu tehnoloģiju izstrādes, nodošanas un sadarbības mehānismu;

3.

uzskata, ka veiksmīgam starptautiskam nolīgumam par klimata aizsardzību ir jāietver stingri institucionālie noteikumi un tehnoloģiju izstrādes un brīvas nodošanas nosacījumi, lai veicinātu valsts un privātos ieguldījumus šajā jomā; šajā sakarībā aicina 16. klimata pārmaiņu konferences dalībniekus jau tagad pieņemt specifiskus lēmumus par tehnoloģisko spēju uzlabošanu un tehnoloģiju izstrādi un nodošanu, pamatojoties uz nosacījumiem šajā jomā, kas doti ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām;

4.

norāda, ka Kopenhāgenā notikušajā piecpadsmitajā klimata pārmaiņu konferencē (COP 15) ierosināto tehnoloģiju mehānismu ir jāturpina attīstīt arī turpmākajos starptautiskajos forumos, kas veltīti klimata aizsardzības jautājumiem; aicina sarunu dalībniekus nodrošināt, ka no Kopenhāgenas videi nekaitīga klimata fonda tiek piešķirts pienācīgs finansējums tehnoloģiju izstrādei un nodošanai, lai tādējādi garantētu efektīvu tehnoloģiju mehānisma īstenošanu;

5.

atzīmē, ka, lai tehnoloģiju izstrāde un nodošana, kā arī spēju uzlabošanas projekti ĀKK valstīs noritētu veiksmīgi, vispirms ir jākonstatē valstu vajadzības un pieredze pētniecības un attīstības jomā, kā arī pastāvošie šķēršļi un iekšējās iespējas; uzsver, ka pieņemtās pieejas jāpielāgo valstu specifiskajiem apstākļiem un jāpalielina valstu līdzatbildība šajos pasākumos;

6.

norāda uz nepieciešamību apsvērt vismazāk attīstīto valstu un lielos parādos nonākušo valstu ar vidējiem ienākumiem nestabilās ekonomikas īpašos apstākļus, kā arī ĀKK valstu vidū esošo mazo salu jaunattīstības valstu neaizsargātību, nošķirtību un niecīgās iespējas gūt apjomradītus ietaupījumus;

7.

aicina attīstītās valstis atbalstīt institucionālo, zinātnisko, tehnoloģisko spēju, cilvēkresursu un kompetences attīstību un turpmāku uzlabošanu ĀKK valstīs, par piemēru ņemot ĀKK Zinātnes un tehnoloģiju programmu, lai šīm valstīm dotu iespēju pārņemt, pieņemt un izstrādāt piemērotas zema oglekļa satura tehnoloģijas;

8.

atzīmē, ka atbalsts spēju uzlabošanai vēl aizvien ir sadrumstalots un atkarīgs no tādām valsti raksturojošām īpatnībām kā darbietilpīgums un pakalpojumu decentralizācija; uzsver, ka spēju uzlabošana, lai ĀKK valstīs varētu izstrādāt un nodot tehnoloģijas, ir jāuzskata par prioritāru mērķi, nevis par pasākumu tuvākajā laikā paredzētu projektu rezultātu sasniegšanas veicināšanai; uzsver, ka tas ir ilgstošs process, kam nepieciešama sistemātiska pieeja, kurā tiek ņemta vērā situācija atsevišķās valstīs un nozarēs un tiek savstarpēji sasaistīti sasniegumi institucionālo, organizatorisko un cilvēkresursu spēju uzlabošanā; uzsver arī to, ka spēju uzlabošanai būtu jāveicina pieprasījums pēc tehnoloģiju izstrādes un/vai nodošanas ĀKK valstu starpā;

9.

norāda uz nepieciešamību nodrošināt apmācību programmas projektu izstrādes un vadības, kā arī tehnoloģiju izmantošanas un uzturēšanas iekšējo resursu uzlabošanai; tomēr atzīmē, ka steidzami jānovērš cēloņi, kuru dēļ labi apmācīti darbinieki aizplūst no dažām ĀKK valstīm, proti, zemas algas un slikti darba apstākļi;

10.

uzskata, ka būtu jāpieņem skaidra un daudz vērienīgāka pieeja zema oglekļa satura tehnoloģiju izstrādei, lai tādējādi veicinātu un paātrinātu to izplatīšanu un pieliktu punktu atkarībai no fosilās enerģijas avotiem; konstatē nepieciešamību stiprināt esošo valsts un reģionālo iestāžu spējas palīdzēt šīs pieejas īstenošanā;

11.

aicina attīstītās valstis aktīvi atbalstīt pētniecību un attīstību ĀKK valstīs, lai valsts un privātie tirgus dalībnieki no jaunattīstības valstīm varētu iesaistīties augošajā globālajā zema oglekļa satura tehnoloģiju tirgū; aicina izveidot valsts iestādes, kas strādātu pie inovatīvām sistēmām, ar kurām varētu nodrošināt tehnoloģiju izstrādi pašās ĀKK valstīs; norāda, ka iniciatīvām vajadzētu savstarpēji saistīt tehnoloģiju un sociālo jomu, tādējādi nodrošinot, ka projekti tiek īstenoti vietējā līmenī un atbilst vietējām vajadzībām; uzsver, ka jāņem vērā arī jautājumi, kas saistīti ar īpašumtiesībām;

12.

uzsver nepieciešamību izmantot ES uzņēmumu un ES sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju inovatīvo potenciālu atjaunojamās enerģijas un tehnoloģiju jomā, tostarp energoefektivitātes tehnoloģiju un progresīvu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā, lai ar tirdzniecības nolīgumu palīdzību veicinātu pakāpenisku pāreju uz zema oglekļa satura ekonomiku visā pasaulē, tādējādi nodrošinot jaunas iespējas, lai ES produktus un zināšanas šajā jomā varētu pārdot vai arī nepieciešamības gadījumā nodot tālāk jaunattīstības valstīm;

13.

uzskata enerģijas avotu, piegādes maršrutu un infrastruktūras dažādošanu, naftas un gāzes tīklu savstarpējo savienojamību un viedos tīklus par galveno elementu energoapgādes ilgtermiņa drošības un ilgtspējas nodrošināšanai gan ES, gan ĀKK valstīs; atgādina, ka šāda politikas virzība ir noderīga arī, lai veicinātu jaunu enerģētikas tehnoloģiju izstrādi un darba vietu radīšanu ES un ĀKK valstīs;

14.

vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir palielināt ĀKK un ES kopīgos pētniecības projektus un kapitāla ieguldījumus enerģētikas infrastruktūras būvniecībā un modernizācijā gan ES, gan ĀKK valstīs, jo īpaši ar publiskās un privātās partnerības, kopuzņēmumu un nepieciešamības gadījumā arī ar valsts struktūru savstarpējās partnerības palīdzību, tādējādi veicinot abpusēji izdevīgu enerģijas vai tehnoloģiju apmaiņu un dažādu enerģijas veidu izmantošanu ĀKK valstīs;

15.

aicina ĀKK valstis izstrādāt un īstenot valsts klimata pārmaiņu inovāciju stratēģijas, kas atbilstu šo valstu vajadzībām un politikai, ņemot vērā arī to pozitīvo papildu ietekmi uz veselību, izglītību un nodarbinātību;

16.

aicina ES atbalstīt inovatīvos risinājumus un projektus, kas patlaban jau tiek īstenoti ĀKK valstīs;

17.

aicina ES un tās dalībvalstis izdarīt spiedienu, lai tiktu ieviesti tiesību akti, kas ĀKK valstīs strādājošiem Eiropas uzņēmumiem uzliek par pienākumu rādīt pozitīvu piemēru attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, zemu CO2 emisiju līmeni, saudzīgu attieksmi pret vidi un izvairīšanos no augsnes un ūdens piesārņojuma; uzskata, ka to var panākt, arī rādot piemēru tehnoloģiju un zināšanu apmaiņas veidā;

18.

aicina ĀKK valstis paredzēt sankcijas attiecībā uz ES uzņēmumiem, kas strādā to teritorijā un neievēro iepriekš minētos principus un tādēļ nav iesaistījušies šādā pozitīvas pieredzes apmaiņā;

19.

uzsver, cik svarīga ir savstarpēji izdevīga sadarbība starp attīstīto valstu uzņēmumiem, valsts sektora iestādēm, pētniecības iestādēm un to līdziniekiem ĀKK valstīs, un mudina veidot kopīgas tehnoloģiskās partnerības; aicina uzlabot jau pastāvošo sadarbības struktūru informētību par tehnoloģiju nodošanu, kā arī izveidot šādu pasākumu reģistru un globālu datu bāzi, kurā būtu pieejami dati par licencēšanu un labāko praksi;

20.

aicina uzlabot partnerību ar starpvaldību un starptautiskajām institūcijām; uzsver, ka sadarbība ir jāveicina arī zemākā vietējā līmenī, tostarp nevalstisko un sabiedrisko organizāciju starpā;

21.

uzsver nepieciešamību izveidot Klimata tehnoloģiju centru un tīklu starptautiskās sadarbības paplašināšanai galveno tehnoloģiju jomā un tehniskās palīdzības, apmācību un kopīgas spēju uzlabošanas pakalpojumu sniegšanai; uzsver, ka jaunajām globālajām klimata pārmaiņu tehnoloģiju nodošanas struktūrām jābūt mazāk apgrūtinošām un birokrātiskām;

22.

atzīmē, cik svarīga ir dienvidu-dienvidu sadarbība, kuras rezultātā šīs valstis tehnoloģiju jomā varētu paļauties pašas uz sevi un tādējādi izvairīties no iespējamiem konfliktiem intelektuālo īpašumtiesību dēļ; aicina ĀKK valstis izveidot reģionālās pētniecības un attīstības sadarbības platformas/tīklus, kuros ietilptu jau esošās vietējās pētniecības iestādes, kas strādā pie klimata pārmaiņu tehnoloģiju izstrādes, tādējādi dodot iespēju sadalīt pētniecībai un attīstībai paredzētos resursus, kā arī izmaksas;

23.

mudina ES un ĀKK valstu valdības turpināt sniegt un palielināt finansējumu pētniecībai klimata pārmaiņu jomā, kas tiek veikta šo valstu universitātēs un pētniecības iestādēs, un uzlabot to savstarpējo saikni, lai rastu kopīgus risinājumus kopējām problēmām (piemēram, izstrādājot ūdens taupīšanas un atkārtotas izmantošanas tehnoloģijas);

24.

aicina veicināt publisko un privāto partnerību izveidi tehnoloģiju pētījumu, izstrādes un izplatīšanas jomā, kā arī, lai izveidotu ES un ĀKK valstu uzņēmumu kopuzņēmumus; aicina ES un tās dalībvalstis sniegt finansiālu un tehnisku atbalstu investīcijām tehnoloģiju izstrādē un nodošanā ĀKK valstīs, tādējādi radot motivāciju uzņēmumu sadarbībai;

25.

aicina tehnoloģiju izplatīšanas un spēju uzlabošanas procesā iesaistīt vietējās NVO; uzsver, cik nozīmīgas jaunu tehnoloģiju sekmīgai ieviešanai ir NVO zināšanas par vietējiem apstākļiem;

26.

norāda, ka ĀKK valstis veido liels skaits izolētu kopienu un salu, un tādēļ aicina nodrošināt, ka par prioritāti tiek izvirzīta vietējā līmenī ražota enerģija;

27.

norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš ar enerģētiku saistītu un videi nekaitīgu tehnoloģiju izstrādei un nodošanai; uzskata, ka oficiālā attīstības palīdzība vairāk jānovirza energoefektīvu tehnoloģiju un decentralizētas atjaunojamās enerģijas veidu izstrādei ĀKK valstīs un ka tas samazinātu nabadzību un palielinātu nodarbinātības iespējas; atgādina, ka kodolenerģija nav risinājums, ar kura palīdzību nodrošināt zema oglekļa satura attīstību; uzsver, ka ir jāpierāda, ka tehnoloģijas ir efektīvas un ekonomiski dzīvotspējīgas, un ka to pieņemšanā jāizmanto holistiska pieeja, kurā tiek ņemtas vērā dažādas ilgtspējas dimensijas, tostarp veselības, vides, tehnoloģiskie, ekonomiskie, sociokulturālie un institucionālie aspekti;

28.

uzsver, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem jāatstāj pozitīva ietekme uz tehnoloģiju izplatīšanas veicināšanu un inovatīvo spēju uzlabošanu ĀKK valstu reģionos, kā tas norādīts dokumenta projektā par aktīvu rīcību tehnoloģiju izstrādes un nodošanas jomā;

29.

uzsver, ka ĀKK valstīm jāgūst lielāks labums no Ekoloģiski tīras attīstības mehānisma potenciāla, kas tiks pārveidots saskaņā ar darba kārtību, kuru paredzēts īstenot pēc Kopenhāgenas konferences;

30.

uzsver nepieciešamību īpaši koncentrēties uz tehnoloģisko potenciālu, lai risinātu ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos saistītās problēmas ĀKK valstīs;

31.

uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka tehnoloģiju izstrāde un nodošana, kā arī spēju uzlabošanas projektu aktivitātes tiek periodiski pārbaudītas, uzraudzītas un izvērtētas; aicina sagatavot periodiskus ziņojumus par pašreizējo stāvokli, iespējām un nepieciešamību pēc turpmākiem uzlabojumiem, lai izstrādātu ieteikumus, kas balstīti uz novērtējuma rezultātiem; uzsver, cik svarīgi ir dalīties gūtajā pieredzē;

32.

uzdod tās līdzpriekšsēdētājiem šo rezolūciju nosūtīt ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, Āfrikas Savienībai un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sekretariātam.

A.

tā kā Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) (11) lēš, ka nepietiekami paēdušu cilvēku skaits pasaulē 2010. gadā ir samazinājies līdz 925 miljoniem cilvēku salīdzinājumā ar vienu miljardu 2009. gadā;

B.

tā kā dažādu krīžu (enerģijas, pārtikas, finanšu un ekonomikas) ietekme uz ĀKK valstīm rada papildu grūtības cīņā pret nabadzību un varētu apdraudēt TAM sasniegšanu;

C.

tā kā ir nepieciešama motivācija, lai nodrošinātu, ka investori palielina līdzdalību projektos, kam ir no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa pozitīva ietekme vietējā līmenī;

D.

tā kā pasākumi nodokļu reformu atbalstam ir jāievieš ekonomisko partnerattiecību nolīgumu kontekstā, lai tādējādi kompensētu muitas nodokļa ieņēmumu zaudējumus, ko rada muitas nodokļu atcelšana tirdzniecības liberalizācijas procesa gaitā;

E.

tā kā pēdējo gadu laikā galējā nabadzība ir mazinājusies, taču iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ to cilvēku skaits, kas Subsahāras Āfrikā dzīvo galējā nabadzībā, faktiski ir pieaudzis par 27 miljoniem cilvēku (12);

F.

tā kā pārāk daudziem bērniem, jo īpaši visnabadzīgāko un marginalizētāko grupu bērniem, joprojām ir liegtas tiesības uz izglītību (2008. gadā skolu neapmeklēja vairāk nekā 100 miljoni bērnu, no kuriem 52 % bija meitenes), tā kā bērniem, kas patlaban neapmeklē skolu, jo īpaši Āfrikā, nekad nav bijusi nekāda saskare ar formālo izglītību (13), tā kā 80 % no visām personām ar invaliditāti dzīvo jaunattīstības valstīs un vairāk nekā 98 % no bērniem invalīdiem šajās valstīs neapmeklē skolu;

G.

tā kā diskriminācija dzimuma, etniskās piederības, ienākumu līmeņa, valodas vai invaliditātes dēļ noved pie nevienlīdzīgām iespējām un rada būtiskus šķēršļus vispārējās izglītības iegūšanai un tā kā informācija par šo grupu iekļaušanu nekādi netiek reģistrēta un tādēļ ir grūti noteikt panāktā progresa līmeni; tā kā nav sasniegts mērķis novērst dzimumu nevienlīdzību;

H.

tā kā nabadzības izskaušanai ir nepieciešama arī demokrātiskā līdzdalība un ir jānotiek pārmaiņām ekonomiskajās struktūrās, lai visām sievietēm garantētu vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi resursiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem;

I.

tā kā to trīs TAM sasniegšanā, kas attiecas uz veselību un jo īpaši uz māšu mirstību, ir panākti vissliktākie rezultāti, lai arī dažu citu TAM sasniegšanā ir panākts būtisks progress;

J.

tā kā bērnu vecumā līdz pieciem gadiem mirstības rādītājs pasaulē ir samazinājies no 90 nāves gadījumiem uz 1 000 dzīvi dzimušiem bērniem 1990. gadā līdz 65 nāves gadījumiem 2008. gadā, kas panākts, palielinot to cilvēku skaitu, kuri saņem regulāro vakcināciju, un dodot iespēju saņemt atkārtotu vakcināciju, taču bērnu vecumā līdz pieciem gadiem mirstības rādītāja samazināšanās vēl aizvien ir nepietiekama, lai līdz 2015. gadam varētu sasniegt attiecīgo TAM, jo īpaši Subsahāras Āfrikā (14), un tā kā bērnu invalīdu vecumā līdz pieciem gadiem mirstības rādītājs ir 80 % pat tajās valstīs, kurās bērnu vecumā līdz pieciem gadiem mirstības rādītājs ir noslīdējis zem 20 % (15);

K.

tā kā bērnu ar nepietiekamu svaru vecumā līdz 5 gadiem īpatsvars pasaulē laikā no 1990. gada līdz 2008. gadam ir samazinājies no 31 % uz 26 % un tā kā lielākā daļa valstu, kas pirmā TAM sasniegšanā ir panākušas pavisam nenozīmīgu progresu vai pat nav panākušas nekādu progresu, atrodas Subsahāras Āfrikā un Dienvidāzijā (16);

L.

tā kā mērķi uzlabot māšu veselību vēl aizvien nav izdevies sasniegt un māšu mirstības rādītājs pasaulē gadā samazinās par 1 %, lai gan māšu mirstības rādītājam gadā būtu jāsamazinās par 5,5 %, lai līdz 2015. gadam sasniegtu TAM, kas attiecas uz māšu mirstības samazināšanu (17); tā kā liels skaits sieviešu cieš no traumām, infekcijām vai slimībām, kuras iegūtas grūtniecības vai dzemdību sarežģījumu rezultātā, vai pat kļūst par invalīdēm;

M.

tā kā lielākā daļa HIV skarto cilvēku dzīvo Subsahāras Āfrikā un lielākā to daļa ir sievietes un tā kā puse no grūtniecēm, kas ir HIV pozitīvas, ar pretretrovīrusu zāļu palīdzību patlaban tiek aizsargātas pret risku HIV nodot no mātes bērnam;

N.

tā kā izglītības nozare, izmantojot atbilstošas mācību programmas visā personas izglītošanās laikā, ir būtisks instruments HIV, malārijas, tuberkulozes un novārtā atstātu tropisko slimību novēršanai un ar tām saistītās stigmatizācijas mazināšanai;

O.

tā kā ANO ir aprēķinājusi, ka visā pasaulē darbā ir jāpieņem vairāk nekā 10 miljoni skolotāju, lai varētu sasniegt starptautiskā līmenī nosprausto mērķi līdz 2015. gadam visā pasaulē nodrošināt vispārējo pamatizglītību (18);

P.

tā kā malārija vēl aizvien nopietni apdraud gandrīz pusi no pasaules iedzīvotājiem un 90 % no visiem malārijas izraisītiem nāves gadījumiem tiek reģistrēti Subsahāras Āfrikā un galvenokārt skar bērnus vecumā līdz pieciem gadiem, un tā kā malārija uz cilvēku veselību var atstāt arī tādas negatīvas sekas kā anēmija, pārāk mazs jaundzimušo svars, priekšlaicīgas dzemdības, jaundzimušo un māšu mirstība, un tā kā ir konstatēts, ka ar insekticīdu apstrādāti moskītu tīkli bērnu nāves gadījumu skaitu samazina par apmēram 20 procentiem (19);

Q.

tā kā tuberkulozes izplatība pasaulē, t. i., tās gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju, arī ir samazinājusies, un tā kā mērķis tās izplatību un tās izraisīto nāves gadījumu skaitu līdz 2015. gadam samazināt uz pusi visticamāk netiks sasniegts;

R.

tā kā pasaulē ir vairāk nekā 650 miljoni personu ar invaliditāti un 80 % no tiem dzīvo jaunattīstības valstīs un lielākoties ir bezdarbnieki un dzīvo zem nabadzības sliekšņa;

S.

tā kā ĀKK valstis vēl aizvien saskaras ar daudzām vides problēmām, kuras saistītas ar piesārņojumu, klimata pārmaiņām un mežu izciršanu, kas var negatīvi ietekmēt nodrošinātību ar vietējiem lauksaimniecības produktiem;

T.

tā kā pasaule atrodas uz pareizā ceļa attiecībā uz dzeramā ūdens nodrošināšanu no uzlabotiem avotiem un vēl 207 miljoni Āfrikas iedzīvotāju tagad izmanto drošus dzeramā ūdens avotus, taču drošu dzeramā ūdens avotu pieejamība Subsahāras Āfrikā vēl aizvien ir sliktāka nekā citos reģionos un progress sanitārijas jomā dažās valstīs ir bijis visai minimāls, jo apmēram 95 % visnabadzīgāko cilvēku šajās valstīs savas dabiskās vajadzības nokārto brīvā dabā (20);

U.

tā kā Subsahāras Āfrikā vēl aizvien ļoti plaši ir izplatīti graustu rajoni, lai arī pasaules mērogā graustu rajonos dzīvojošo personu skaits ir samazinājies;

V.

tā kā 215 miljoni bērnu pasaulē ir spiesti strādāt un 115 miljoni bērnu ir kļuvuši par upuriem tādam darbam, ko Starptautiskā Darba organizācija (SDO) atzinusi par darba ļaunākajām formām (21);

W.

tā kā saskaņā ar UNICEF sniegto informāciju termins “bērnu darbs” nozīmē jebkāda veida darbu, ko veic bērni, kas jaunāki par 18 gadiem, un kas ir bīstams vai arī traucē bērniem iegūt izglītību vai arī ir kaitīgs bērnu veselībai vai to fiziskajai, garīgajai, morālajai vai sociālajai attīstībai;

X.

tā kā neskatoties uz to, ka astotā TAM sasniegšanā ir panākts zināms progress, globālā partnerība attīstības jomā ir saskārusies ar būtiskiem šķēršļiem, kas traucēs veiksmīgi īstenot TAM;

Y.

tā kā TAM nevarēs sasniegt bez atbildības sajūtas, labas pārvaldības, demokrātijas, drošības, attīstības, cilvēktiesību ievērošanas un dzimumu līdztiesības;

Z.

tā kā gadījumā, ja visi līdzekļu devēji līdz 2015. gadam sasniegtu mērķi nodrošināt oficiālās attīstības palīdzību 0,7 % apmērā, tās kopējais attīstībai paredzētais apjoms pārsniegtu USD 300 miljardus gadā;

AA.

tā kā miera un drošības, demokrātijas un politiskās stabilitātes trūkums nabadzīgajām valstīm bieži vien liedz sasniegt to attīstības potenciālu;

AB.

tā kā zemes īpašumtiesības privātpersonām, ģimenēm un kopienām rada motivāciju pašām uzņemties kontroli pār savu attīstību un vietējā līmenī garantēt nodrošinātību ar pārtiku;

1.

atgādina, ka starptautiskās saistības attiecībā uz TAM nosaka, ka industriālajām valstīm līdz 2015. gadam oficiālajai attīstības palīdzībai jānovirza 0,7 % no to IKP; atgādina, ka ES patlaban būtu jāpiešķir vēl apmēram EUR 20 miljardi, lai tā būtu izpildījusi savas saistības attiecībā uz TAM sasniegšanai paredzētajiem izdevumiem;

2.

atzinīgi vērtē Ņujorkā notikušās ANO augstākā līmeņa sanāksmes rezultātus, kas skaidri apliecina, ka visas valstis arī pašreizējos sarežģītajos starptautiskajos apstākļos saglabā apņemšanos tiekties uz mērķiem, kurus paredzēts sasniegt līdz 2015. gadam;

3.

atgādina, ka TAM sasniegšanā ir panākts liels progress; tādēļ aicina, pirmkārt, regulāri publicēt pozitīvos rezultātus, un otrkārt, ES un ĀKK valstīm sagatavot daudzgadu grafikus, lai nākamajos piecos gados nodrošinātu TAM sasniegšanu;

4.

aicina starptautiskos līdzekļu devējus sniegt būtisku, uz rezultātiem orientētu, papildu, pārredzamu un izmērāmu finansējumu, lai nabadzīgajām valstīm palīdzētu apkarot nabadzību, sasniegt TAM un apkarot klimata pārmaiņu un ekonomiskās krīzes radītās sekas;

5.

aicina ĀKK valstis pienācīgi palielināt un mobilizēt savus vietējos resursus, lai labāk varētu sasniegt TAM;

6.

uzsver nepieciešamību ieviest alternatīvus un inovatīvus attīstības finansējuma avotus, lai varētu izpildīt saistības, kas ietvertas TAM;

7.

aicina ES un ĀKK valstis ieteikt ANO izveidot starpvaldību komiteju starptautisko nodokļu jautājumu risināšanai;

8.

aicina G20 valstis bargi vērsties pret nodokļu oāzēm, tajā pašā laikā nodrošinot citādu attieksmi pret zemo nodokļu valstīm, kas ir gatavas sadarboties, kā arī vērsties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un veicināt lielāku pārredzamību un pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi, lai tādējādi jaunattīstības valstīm dotu iespēju paturēt savus resursus attīstībai;

9.

aicina visus starptautiskos līdzekļu devējus turpināt uzlabot savstarpējo koordināciju un darba dalīšanu un, konsultējoties ar partnervalstīm, sniegt visu tiem pieejamo palīdzību;

10.

mudina ES un ĀKK valstis izstrādāt efektīvas stratēģijas parādu atvieglošanai ĀKK valstīs, jo īpaši atbalstot to TAM sasniegšanu, kas attiecas uz izglītību un veselību, atzīmējot, ka Trešās pasaules valstu ārējie parādi un to mehānismi, piemēram, parādu administrēšanas dienests, ļoti lielā mērā un nepārtraukti ierobežo šo valstu attīstību;

11.

uzsver, ka, lai sasniegtu TAM, ir jāaizsargā un jāuzlabo sabiedriskie pakalpojumi, kas nepieciešams, lai risinātu ar veselības un nabadzības jautājumiem saistītās problēmas;

12.

aicina visas ES dalībvalstis veikt pasākumus, lai naudas pārvedumus padarītu lētākus;

13.

norāda, ka, lai arī palīdzība var kalpot kā atbalsts jaunattīstības valstīm, ar to nepietiek, lai garantētu ilgtspējīgu un stabilu attīstību; tādēļ aicina veidot efektīvu partnerību starp publisko un privāto sektoru un nodrošināt jaunattīstības valstu atbildīgāku iesaistīšanos TAM īstenošanas projektos, kā arī aicina valdības radīt apstākļus, kas privātajam sektoram ļautu ieviest jauninājumus, veikt ieguldījumus un radīt darba vietas;

14.

vēlreiz uzsver tirdzniecības kā izaugsmes un attīstības dzinējspēka nozīmīgo lomu un tās ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā; uzsver nepieciešamību novērst protekcionisma tendences;

15.

aicina ES veikt konkrētas, pret nabadzību vērstas darbības, nodrošinot saskanību starp tās tirdzniecības, attīstības sadarbības, kopējās lauksaimniecības un kopējās zivsaimniecības politikām, lai tādējādi novērstu tiešo un netiešo negatīvo ietekmi uz ĀKK valstu ilgtspējīgu ekonomisko attīstību;

16.

uzskata, ka vietējās ekonomiskās attīstības (LED) stratēģijām piemīt potenciāls transformēt jaunattīstības valstu ilgtspējīgu valsts līmeņa un starpreģionālo attīstību, lai, ņemot vērā iedzīvotāju patiesās vajadzības, izveidotu vietējos un reģionālos tirgus;

17.

aicina ES un ĀKK valstis nodrošināt mērķtiecīgu virzību uz to TAM sasniegšanu, līdz kuru izpildei vēl ir ļoti tālu, tostarp uz 3., 4., 5., 6. un 8. TAM sasniegšanu;

18.

atgādina, ka laba nodokļu pārvaldība un korupcijas novēršanas pasākumi palīdzēs radīt investīcijām labvēlīgu vidi;

19.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos TAM sasniegšanai novirzīt 1 miljardu euro, kā Eiropas Komisijas priekšsēdētājs to skaidri norādīja Ņujorkā notikušajā ANO augsta līmeņa sanāksmē par Tūkstošgades attīstības mērķiem, lai atalgotu valstis, kuru darbība ir veiksmīga, un atbalstītu tās, kas ir sasniegušas vissliktākos rezultātus;

20.

mudina ĀKK valstis veikt konkrētus pasākumus, lai panāktu uzlabojumus māšu veselības jomā; tādēļ aicina jaunattīstības valstis vismaz 15 % no valsts budžeta līdzekļiem tērēt veselības aprūpei, stiprinot veselības aprūpes sistēmas un paātrinot vecmāšu un medmāsu apmācību praktiskam darbam;

21.

aicina ES un ĀKK valstis noteikt efektīvas sociālās aizsardzības stratēģijas, par prioritāti izvirzot risku apvienošanu un priekšapmaksas sistēmas, lai tādējādi novērstu to, ka pacientam ir tiešā veidā jāmaksā primārās aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, jo nabadzīgākos cilvēkus tas bieži vien attur no šo pakalpojumu izmantošanas;

22.

atzinīgi vērtē Globālo sieviešu un bērnu veselības stratēģiju, kurā nākamajiem pieciem gadiem paredzēts vairāk nekā USD 40 miljardu liels finansējums un kuras īstenošana tika uzsākta ANO Augsta līmeņa sanāksmē par Tūkstošgades attīstības mērķiem;

23.

aicina ES un ĀKK valstis veicināt brīvu un iekļaujošu piekļuvi veselības aprūpei un izveidot, uzlabot un stiprināt labas kvalitātes veselības aprūpi, kurā ietilptu arī pirmsdzemdību aprūpe, kvalificētu mediķu palīdzība dzemdībās un piekļuve ārkārtas dzemdniecības pakalpojumiem;

24.

aicina izmantot holistisku pieeju visaptverošai veselības aprūpei, kas ietver piekļuvi medicīnai, medicīnas pakalpojumiem un tīram ūdenim, sanitāriju un ēdināšanu; uzsver, ka šāda kompleksa pieeja varētu radīt lielāku un motivējošāku ietekmi uz to TAM sasniegšanu, kuri attiecas uz veselību;

25.

uzsver, ka medicīnas darbinieku apmācības sistēmas Āfrikā ir nepietiekamas, jo divās trešdaļās valstu ir tikai viena medicīnas skola un dažās valstīs nav nevienas šādas mācību iestādes; tādēļ mudina ĀKK valstis to stratēģijās iekļaut īpašas programmas, kas paredzētas apmācību kursu nodrošināšanai medicīnas darbiniekiem, lai slimnīcās un veselības aprūpes iestādēs būtu iespējams pieņemt darbā kvalificētu personālu;

26.

pauž bažas par to, ka kvalificētu veselības aprūpes darbinieku piesaistīšana no industriālo valstu puses ir viens no faktoriem, kas vēl vairāk pasliktina situāciju jaunattīstības valstu jau tā nestabilajās veselības aprūpes sistēmās;

27.

aicina vairāk koncentrēties uz aizvien pieaugošo neinfekciozo slimību, novārtā atstāto tropisko slimību un vardarbības, traumu un nelaimes gadījumu rezultātā radušos slimību skaitu, uzlabojot veselības aprūpes sistēmas ĀKK valstīs;

28.

aicina ES un ĀKK valstis turpināt censties novērst HIV nodošanu no mātes bērnam; vēlreiz uzsver, ka to ir iespējams labāk panākt tad, ja tiek nodrošināta pirmsdzemdību aprūpe un kopienas līmeņa bērnu un māšu veselības aprūpe;

29.

aicina ES uzlabot nabadzīgo ļaužu piekļuvi zālēm par pieņemamu cenu, izrādot elastību nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem piemērošanā ES tirdzniecības attiecībās ar jaunattīstības valstīm;

30.

mudina valdības un līdzekļu devējas valstis, ņemot vērā mērķi labāk īstenot TAM, kas attiecas uz veselību, uzlabot veselības aprūpes sistēmas, jo īpaši tādas veselības aprūpes sistēmu sastāvdaļas kā pakalpojumu sniegšana, zāles, vakcīnas un tehnoloģijas, veselības aprūpes darbinieku kvalifikācija, veselības aprūpes finansēšana, veselības informācijas sistēmas, kā arī vadība un pārvaldība, un nodrošināt šo sistēmu pieejamību personām ar invaliditāti;

31.

aicina ES un ĀKK valstis investēt bērniem piemērotā sociālajā aizsardzībā, kas aptver sociālās un veselības apdrošināšanas sistēmas;

32.

uzsver, ka TAM ir paredzētas tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni, atzīstot nepieciešamību atļauties īpašu aizsardzību personām ar invaliditāti;

33.

uzsver nepieciešamību izstrādāt un īstenot piemērotas valsts politikas bērnu izdzīvošanas nodrošināšanai, tostarp arī profilaktisku pasākumu, vakcinācijas un ārstēšanas, labākas ēdināšanas, dzeramā ūdens un sanitārijas nodrošināšanai; tādēļ aicina veicināt integrētu kampaņu īstenošanu, kas ietvertu, piemēram, moskītu tīklu izplatīšanu un vakcinācijas kampaņas (īpaši pret masalām), lai tādējādi samazinātu bērnu mirstību;

34.

aicina ES un ĀKK valstis izstrādāt izglītības politikas un koncentrēties ne vien uz skolas apmeklējošo bērnu skaitu, bet arī uz izglītības kvalitāti un pabeigtas izglītības rādītājiem, ierobežojot mācības pametušo bērnu, jo īpaši meiteņu, skaitu, uzlabojot skolu ēku spēju uzņemt skolēnus, uzlabojot skolotāju apmācību, tai pat laikā cenšoties nodrošināt iekļaujošu izglītību bērniem invalīdiem, jo patlaban mācības skolā ir pieejamas tikai 10 % no bērniem invalīdiem, kas dzīvo valstīs ar zemiem ienākumiem;

35.

uzsver, ka izglītībai ĀKK valstu politikās būtu jāpiešķir galvenā loma, apvienojot efektīvas politikas un ilgtermiņa valsts investīcijas izglītībā; šajā sakarībā pieprasa izmantot holistisku pieeju izglītības jomai, kas būtu jāuztver kā kompleksa sistēma, kura sastāv no dažādiem dalībniekiem, struktūrām un attiecībām un koncentrējas uz:

36.

atzinīgi vērtē ANO noslēguma dokumentā izteikto apņemšanos nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un sociālo aizsardzību;

37.

uzsver, ka ES un ĀKK valstīm ir stingrāk jāapņemas uzlabot dzimumu līdztiesību, cīņu pret ar dzimumu saistītu vardarbību, kā arī sieviešu līdzdalību, kas ir galvenie priekšnoteikumi visu TAM sasniegšanai;

38.

atgādina, ka attīstīto un jaunattīstības valstu savstarpējā atbildība par TAM sasniegšanu līdz 2015. gadam ir atkarīga no atbildības, pārvaldības un pārredzamības struktūru stiprināšanas;

39.

uzsver nepieciešamību TAM īstenot ar holistiskas pieejas palīdzību, jo visi TAM ir savstarpēji saistīti un cits citu pastiprinoši;

40.

uzstāj, ka cilvēktiesību ievērošana, veicināšana un aizsardzība ir efektīva darba neatņemama sastāvdaļa ceļā uz TAM sasniegšanu;

41.

aicina vietējā līmenī īstenot “attīstības paktus”, kas ietver vietējo varas iestāžu apņemšanos strādāt pie vietējo kopienu izvirzīto attīstības mērķu sasniegšanas un nodrošina, ka vietējās varas iestādes ir atbildīgas par to, kā tiek tērēti līdzekļi;

42.

uzsver, ka izglītots un kvalificēts darbaspēks ir būtisks veiksmīgai ekonomikas attīstībai, konkurētspējai un izaugsmei;

43.

aicina ES un ĀKK valstis izveidot nodokļu administrāciju darbiniekiem paredzētas apmācību programmas juridisko un nodokļu jautājumu jomā; uzsver, ka īpaši pasākumi nepieciešami attiecībā uz valstīm, kas patlaban vēl nesaņem nekādu ilgtermiņa palīdzību nodokļu jomā;

44.

uzsver, ka cīņai pret bērnu ekspluatāciju un bērnu darbu ir jākļūst par ES un ĀKK valstu prioritāti; tādēļ aicina ES un ĀKK valstis koncentrēties uz bērnu darba izskaušanu;

45.

aicina ES un ĀKK valstis pēc iespējas efektīvāk izmantot Eiropas līdzekļus ar mērķi sasniegt TAM, Valsts stratēģijas dokumentos un Valsts indikatīvajās programmās uzmanīgāk izvēloties galvenās nozares, kā arī nodrošināt vienkāršāku piekļuvi ekonomisko partnerattiecību nolīgumos paredzētajiem atbalsta pasākumiem; šajā kontekstā aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, lai tās ierosinājums no EAF līdzekļiem piešķirt EUR 1 miljardu lielas rezerves ĀKK valstu programmu 2010. gada vidusposma pārskatīšanas laikā galvenokārt tiktu attiecināts uz valstīm, kas sasniegušas vissliktākos rezultātus; aicina ES visā starptautiskās sadarbības darbā izmantot integrētu pieeju invaliditātes jautājumiem atbilstoši tās saistībām, kuras noteiktas 32. pantā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām;

46.

aicina ES un ĀKK valstis ieviest godīgas, objektīvas un reglamentētas tirdzniecības politikas; šajā sakarībā uzsver cilvēktiesību dimensijas nozīmību visos tirdzniecības nolīgumos;

47.

aicina ES un ĀKK valstis palielināt investīcijas lauksaimniecībā un nodrošinātībā ar pārtiku, īpaši koncentrējoties uz piegādes nodrošināšanu tādā apjomā, lai novērstu bada iespējamību, īpašu uzmanību pievēršot steidzamām, ar badu saistītām vajadzībām, infrastruktūras uzlabošanai lauku reģionos, mazajiem lauksaimniecības uzņēmumiem un sociālās aizsardzības programmām ar mērķi nodrošināt ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku;

48.

pauž pamatotas bažas par to, ka patlaban lauksaimniecības zemi (jo īpaši Āfrikā) iegūst valdības atbalstīti ārvalstu investori, kas, gadījumā, ja šī zeme netiek pienācīgi apsaimniekota, draud vēl vairāk pasliktināt vietējo nodrošinātību ar pārtiku un atstāj nopietnas un tālejošas sekas uz jaunattīstības valstīm; mudina ĀKK valstis, ANO un ES nopietni pievērsties lauksaimniecības zemes iegūšanas negatīvās ietekmes jautājumu risināšanai;

49.

aicina ES un ĀKK valstis nodrošināt, ka KLP reformas, ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noslēgšana un Eiropas Attīstības fonda darbības vidusposma pārskatīšana tiek veikta loģiskā un saskaņotā veidā;

50.

aicina ES un ĀKK valstis veicināt zemes īpašumtiesību piešķiršanu kā nabadzības samazināšanas un pārtikas nodrošinātības garantēšanas instrumentu, stiprinot īpašumtiesības un veicinot lauksaimnieku, mazo uzņēmumu un vietējo kopienu piekļuvi kredītiem; uzsver, cik svarīgas mazo lauksaimnieku spēju uzlabošanā ir jaunas investīcijas, kuru rezultātā tiek ieviestas efektīvākas ūdens apsaimniekošanas tehnoloģijas un atjaunots barības elementu līdzsvars augsnē;

51.

aicina ES un ĀKK valstis atzīt tiesības uz pārtiku;

52.

aicina ES un ĀKK valstis veicināt vietējo ražošanu un vietējo patēriņu;

53.

aicina ES un ĀKK valstis palielināt pašnodarbināto un mazo uzņēmumu iespējas un šajā kontekstā veicināt un sekmēt piekļuvi mikrokredītiem;

54.

norāda, ka industriālajai attīstībai piemīt milzīgs potenciāls pārveidot valstu ekonomikas un tā, iespējams, varētu piedāvāt plašākas iespējas ilgtermiņa produktivitātes pieaugumam nekā lauksaimniecības produkcijas eksports un dabas resursu ieguve, kas valstu ekonomikas pakļauj satricinājumu riskam; tādēļ aicina ĀKK valstis šo jautājumu risināt, izstrādājot un īstenojot industrializācijas politikas, kuras īpaši koncentrētas uz ražošanas specializāciju un tirdzniecības kapacitātes palielināšanu;

55.

mudina valdības un līdzekļu devējas valstis ĀKK valstu tirdzniecības snieguma pilnveidošanas nolūkā palielināt investīcijas un uzlabot atbalstu piegādes kapacitātes izveidei, kvalitātei un konkurētspējai, kā arī, lai nodrošinātu ĀKK uzņēmumu atbilstību importētāju apstiprinātajiem produktu standartiem; uzskata, ka šiem pasākumiem jāietver produktivitātes stiprināšana, tehnoloģiju izplatīšanas pakalpojumi, apmācība, eksporta konsorciju izveide un kopu veidošana;

56.

vēlreiz uzsver Parīzes Deklarācijā un Akras Rīcības programmā izklāstīto palīdzības efektivitātes principu nozīmību;

57.

aicina ĀKK valstu parlamentus apzināt starptautiskās sadarbības progresu parlamentārā dimensijā un izvērtēt parlamentu iesaistīšanos atbalsta sniegšanā Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā; mudina visus parlamentus, izskatot budžeta projektus un likumprojektus, novērtēt to ietekmi uz TAM izpildi;

58.

aicina starptautisko sabiedrību veicināt un atbalstīt demokrātiju, mieru, tiesiskumu un no korupcijas brīvu administrāciju jaunattīstības valstīs;

59.

aicina ES un ĀKK valstis novērst nevienlīdzības pamatiemeslus, risinot diskriminācijas un sociālo normu un prakses jautājumus, stiprinot kopienu iespējas, nodrošinot to zināšanu un spēju attīstību, stiprinot atbildības sistēmas un atbalstot pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

60.

aicina ES un ĀKK valstis īpašu uzmanību pievērst minoritāšu tiesībām un cilvēktiesību ievērošanai, kā arī veicināt diskriminācijas novēršanu;

61.

aicina ES dalībvalstis īstenot divpadsmit punktus saturošo rīcības plānu, ko Eiropas Komisija izdeva 2010. gada aprīlī (22), un aicina Eiropas Komisiju ik gadu sagatavot ziņojumu par ES progresu TAM sasniegšanā līdz 2015. gadam;

62.

atzinīgi vērtē ANO apņemšanos 2013. gadā organizēt īpašu pasākumu, lai apzinātu TAM sasniegšanā paveikto;

63.

uzdod tās līdzpriekšsēdētājiem šo rezolūciju nosūtīt ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, Eiropadomes prezidentūrai un Āfrikas Savienībai.

A.

tā kā Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) 1996. gadā nodrošinātību ar pārtiku definēja kā “pietiekama pārtikas daudzuma pieejamību vienmēr un visiem veselīgai un aktīvai dzīvei”;

B.

ņemot vērā Eiropas Komisijas Zaļo grāmatu “ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam. ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” (COM(2010)629), kura tika izdota 2010. gada 10. novembrī un kurā minētie mērķi ietver arī to, “kā sasniegt ilgtspējīgus rezultātus lauksaimniecības jomā un nodrošinātībā ar pārtiku”;

C.

tā kā daudzās jaunattīstības valstīs lauksaimniecība ir galvenais iztikas avots 80–90 % iedzīvotāju; tā kā šo iedzīvotāju ienākumu palielināšanās stiprinās lauku ekonomiku, radīs vairāk darba vietu nabadzīgajiem iedzīvotājiem un palielinās pieprasījumu pēc vietējā līmenī saražotām precēm un pakalpojumiem;

D.

tā kā nepietiekami paēdušu cilvēku skaits pasaulē 2010. gadā vēl aizvien pārsniedz vienu miljardu, neskatoties uz pašreizējiem globālajiem centieniem samazināt badu;

E.

tā kā 2008. gadā augošās pārtikas cenas, rekordaugstās naftas cenas un finanšu krīze apvienojumā ar klimata pārmaiņām atstāja postošu iespaidu uz ĀKK valstu ekonomikām, kurās valda sistēmiska krīze;

F.

tā kā spekulācijas ar pārtikas produktiem un zemes nonākšana uz eksportu orientētu lauksaimniecības uzņēmumu rokās var veicināt pārtikas produktu deficītu un tādējādi arī cenu palielināšanos, kā arī miljoniem cilvēku liedz pienācīgu piekļuvi pārtikai;

G.

tā kā neskatoties uz to, ka lauksaimniecība ĀKK valstīm ir ļoti svarīga, ES un ĀKK attīstības sadarbības programmās lauksaimniecības nozarei nav piešķirta atbilstoša prioritāte;

H.

tā kā neilgtspējīga lauksaimniecības prakse, tostarp arī nekontrolēta mežu izciršana vai pārāk liela paļaušanās uz pesticīdiem, tiešā veidā samazina labas kvalitātes aramzemes pieejamību veselīgu pārtikas produktu ražošanai;

I.

tā kā ĀKK valstis ir atkarīgas no preču eksporta, kas nodrošina vairāk nekā 50 % no šo valstu ienākumiem ārvalstu valūtā, savukārt dažās mazo salu jaunattīstības valstīs gandrīz 80 % no tām nepieciešamajiem galvenajiem pārtikas produktiem tiek importēti, jo tās nevar garantēt nekādu pienācīgu pārtikas pašpietiekamības līmeni;

J.

tā kā lauksaimniecības produktu eksporta subsidēšana rada dempingu jaunattīstības valstu tirgos, kas sevišķi nelabvēlīgi ietekmē vietējos mazos uzņēmumus;

K.

tā kā klimata pārmaiņu ietekme, veģetācijas degradācija un aizvien biežākās dabas katastrofas turpmākajos gados varētu būtiski pasliktināt situāciju pārtikas nodrošinātības jomā un dramatiski ietekmēt lauksaimniecības nozarē strādājošo cilvēku iztikas līdzekļus;

L.

tā kā daudzas Āfrikas valstis savu lauksaimniecības zemi iznomā ārvalstu investoriem, kas, gadījumā, ja šī zeme netiek pienācīgi apsaimniekota, draud vēl vairāk pasliktināt vietējo nodrošinātību ar pārtiku un novest pie nopietnām un tālejošām sekām;

M.

tā kā klimata pārmaiņu un mežu izciršanas ietekme uz lauksaimniecību, kas izpaužas galvenokārt kā labības ražas samazināšanās atkārtota ūdens trūkuma, sausuma vai tieši pretēji — plūdu un zemes nogruvumu — dēļ, rada nopietnu un negatīvu ietekmi uz lauksaimniecības darbību ES un ĀKK valstīs;

N.

tā kā lauksaimnieciskās ražošanas izaugsme, galvenokārt ģimenes saimniecību sektorā, var uzlabot nodrošinātību ar pārtiku un palīdzēt samazināt pārtikas cenas un palielināt ražotāju ienākumus;

O.

tā kā dzeramais ūdens ir būtisks nodrošinātības ar pārtiku faktors, un tā kā ĀKK valstīs piekļuve ūdenim ir apgrūtināta;

P.

tā kā savvaļas dzīvnieku gaļa, kas iegūta malumedniecības rezultātā, daudziem pasaules visnabadzīgākajiem cilvēkiem neilgtspējīgā veidā nodrošina lielu daļu uzturā nepieciešamā proteīna, kā rezultātā dabas teritorijas, kuras it kā ir strukturāli neskartas, nav spējīgas uzturēt savu bioloģisko daudzveidību, un tādēļ šīs gaļas izmantošana ir tikai īstermiņa risinājums, kas rada turpmākus draudus pārtikas ķēdei;

Q.

tā kā 70 % no 1,3 miljardiem cilvēku, kas dzīvo galējā nabadzībā, ir sievietes un tā kā sievietēm visā pasaulē tiek liegtas iespējas uzlabot savus ekonomiskos un sociālos apstākļus, piemēram, iegūt īpašumtiesības vai mantojuma tiesības, kā arī piekļuvi izglītībai vai darba vietām;

R.

tā kā globālās lejupslīdes izraisītā ārvalstu tiešo investīciju plūsmas uz jaunattīstības valstīm samazināšanās tiešā veidā samazina aizdevumu un kredītu, tostarp arī mikrokredītu, garantiju pieejamību, tai pat laikā papildinot jau pastāvošos šķēršļus aramzemes iegūšanai un izmantošanai, kas ir būtiski vietējās lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātības ar pārtiku garantēšanai ilgtermiņā;

S.

tā kā saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) aprēķiniem kopš 1985. gada no HIV/AIDS ir miruši 7 miljoni lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku un ir paredzams, ka nākamajos divdesmit gados 25 šīs pandēmijas visvairāk skartajās Āfrikas valstīs tā prasīs vēl 16 miljonus dzīvību; tā kā HIV/AIDS un citu slimību pandēmijas galvenokārt skar produktīvo darbaspēku;

T.

tā kā politiskie nemieri un miera un drošības trūkums apdraud daudzu valstu spēju nodrošināt pārtiku un ilgtermiņā negatīvi ietekmē cilvēku iztikas līdzekļus;

U.

tā kā labāka piekļuve modernajām informācijas tehnoloģijām uzlabo lauksaimnieku spējas un nodrošina to, ka viņi ir labāk informēti par lauksaimniecības metodēm, cenām un piekļuvi ražošanas faktoriem;

1.

uzsver, cik būtiskas ir tiesības uz pārtiku, kas būtu jāuzskata par neatņemamām un vispārējām tiesībām; uzsver katras valsts vai reģiona tiesības izveidot tāda veida lauksaimniecību, kas to iedzīvotājus spēj nodrošināt ar pārtiku; vēlreiz uzsver, ka piekļuve pietiekamam veselīgas pārtikas daudzumam ir cilvēka pamattiesības, kas valdībām, starptautiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāgarantē, veicot kopīgus pasākumus; uzsver, ka šo tiesību atteikšana vai liegšana ir uzskatāma par vispārējo cilvēktiesību pārkāpumu;

2.

atgādina ES un ĀKK valstīm, ka tās ir apņēmušās līdz 2015. gadam uz pusi samazināt bada cietēju skaitu; aicina ES un ĀKK valstis Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) īstenošanas gaitā veikt pasākumus, lai izpildītu šīs saistības;

3.

aicina ES ciešā saziņā ar ĀKK valstīm un PTO darbības ietvaros piešķirt prioritāti jautājumam par Eiropas lauksaimniecības produktu eksporta subsīdiju ietekmi uz ĀKK valstīm; uzsver nepieciešamību pēc veiksmīga un attīstību atbalstoša Dohas sarunu raunda iznākuma; uzsver arī to, ka attīstītajām pasaules valstīm ir jāpastiprina to apņemšanās reformēt lauksaimniecības subsīdiju sistēmu, noslēdzot vispasaules tirdzniecības vienošanos; šajā sakarībā atgādina, ka visa veida nolīgumos jāņem vērā klimatisko reģionu īpatnības un līdz ar to arī tajos izmantotās dažādās lauksaimnieciskās ražošanas formas; uzsver, ka Dohas sarunu raunda rezultātiem ir jāmudina jaunattīstības valstis investēt to lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarēs;

4.

aicina ĀKK valstis būtisku nozares investīciju daļu novirzīt ģimenes saimniecībām, lai tādējādi panāktu nodrošinātību ar pārtiku;

5.

uzskata, ka ir būtiski dot jaunu impulsu ĀKK un ES partnerībai, vienojoties par godīgiem un sabalansētiem partnerattiecību nolīgumiem, kas paredzēti attīstībai;

6.

uzskata, ka, lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku un ilgtspēju un palīdzētu cīņā pret nabadzību, starptautiskās tirdzniecības noteikumos un nolīgumos ir jāņem vērā visas ekonomiskās un sociālās tiesības, tostarp arī tiesības uz pārtiku;

7.

pauž nožēlu, ka 2008. gadā, piecus gadus pēc Maputu Deklarācijas pieņemšanas, kurā tika noteikts vispārējais mērķis 10 % no ĀS dalībvalstu budžeta veltīt lauksaimniecībai, 50 % no Āfrikas valstīm lauksaimniecībai tērēja mazāk nekā 5 % no valsts budžeta līdzekļiem;

8.

uzsver, ka diskusijās par 10. EAF [Eiropas Attīstības fonds] īstenošanu, kā arī par lauksaimnieciskās ražošanas uzlabošanu un dažādošanu un lielākas pievienotās vērtības radīšanu, lai tādējādi palīdzētu ĀKK valstīm attālināties no eksporta monokultūras modeļa, lielākā mērā ir jāņem vērā iedzīvotāju vajadzības, kas saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu, kuras mērķis ir garantēt iedzīvotāju nodrošinātību ar pārtiku;

9.

aicina 10. EAF īstenošanas procesā, konsultējoties ar lauksaimnieku organizācijām un pilsonisko sabiedrību, attiecībā uz katru ĀKK valsti iekļaut īpašu attīstības programmu nodrošinātības ar pārtiku garantēšanai un šajās programmās noteikt skaidrus un ambiciozus mērķus, kā arī konkrētus pasākumus, kas īstenojami noteiktā laikā;

10.

aicina ES un ĀKK valstis to attīstības politikās iekļaut īstermiņa vajadzības un šķēršļus, ar kuriem sastopas sievietes un vīrieši, kas dzīvo lauku reģionos, lai tādējādi garantētu ar pārtikas nodrošinātību saistītu programmu veiksmīgu īstenošanu;

11.

uzsver, ka nodrošinātība ar pārtiku būtu jāiekļauj jaunattīstības valstu politikās, lai uzlabotu pārtikas pieejamību, piekļuvi pārtikai un pārtikas patēriņu, izstrādājot pārtikas stratēģijas, kuru mērķis ir novērst nabadzību;

12.

mudina starptautisko sabiedrību palīdzēt Pasaules pārtikas programmai (WFP) pārvarēt jaunās problēmas cīņā pret badu, kuras izraisījušas augošās pārtikas un naftas cenas, laika apstākļu radītas nelaimes un sarūkošie pasaules pārtikas krājumi;

13.

aicina Komisiju, ES dalībvalstis un ĀKK valstis cieši sadarboties, lai veiktu konkrētus pasākumus ar labību un pārtiku saistītu finanšu spekulāciju novēršanai;

14.

aicina atzīt, ka pārtikas nodrošinātības mērķu sasniegšanā svarīga ir pētniecība, lauksaimniecības paplašināšanas pakalpojumi un saikne starp lauksaimniekiem;

15.

norāda, ka ir jāievieš labākas lauksaimnieciskās ražošanas metodes, tostarp arī tehnoloģijas ar zemām izmaksām, jāveic pētījumi lauksaimniecībā un jāpaaugstina ĀKK valstu produktivitātes un efektivitātes rādītāji, lai uzlabotu ilgtspēju un mazinātu negatīvās sekas, ko rada nepietiekama nodrošinātība ar pārtiku;

16.

mudina ĀKK un ES valstis cieši uzraudzīt plašu zemes gabalu iegūšanas gadījumus, kas varētu novest pie vietējo lauksaimnieku izstumšanas, piesolot augstāku cenu par zemi un tādējādi liedzot viņiem iespēju vietējā līmenī ražot labību, kura nodrošinātu pārtiku pašiem lauksaimniekiem un vietējiem iedzīvotājiem;

17.

uzsver, cik ļoti svarīga ir ES un ĀKK valstu sadarbība lauksaimnieku zināšanu un prasmju uzlabošanā; tādēļ aicina nodrošināt apmācību programmas ar mērķi uzlabot viņu spējas izmantot ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes;

18.

uzsver, cik svarīgi ir visiem ražotājiem nodrošināt iespēju saņemt kvalitatīvu sēklu;

19.

aicina ĀKK valstis izrādīt iniciatīvu, īstenojot tādas ambiciozas lauksaimniecības politikas programmas kā Mali rīsu iniciatīva;

20.

aicina ĀKK valstis savos attīstības plānos, kā arī reģionālajos un valsts stratēģijas dokumentos par prioritāti izvirzīt lauksaimniecības nozari, jo īpaši paplašinot valsts investīcijas lauku infrastruktūrā;

21.

uzskata, ka politiku, jo īpaši tirdzniecības, attīstības, lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, saskanībai attīstības jomā ir jābūt ES attīstības sadarbības pamatprincipam, lai pilnvērtīgāk varētu izmantot Kotonū nolīguma 12. panta nosacījumus;

22.

uzsver, ka ES un ĀKK valstīm ir jāizveido adekvāts un elastīgs mehānisms, ko būtu iespējams pielāgot konkrētām ārkārtas situācijām, kuras lauksaimniecības nozarē izraisa dabas katastrofas;

23.

atzinīgi vērtē palīdzību no ES izveidotā Pārtikas mehānisma ar budžetu EUR 1 miljarda apmērā, kas paredzēts ātrai atbalsta sniegšanai 2009.–2011. gadā vairāk nekā 50 prioritārajām valstīm visā pasaulē, kurās strauji pieaugušas pārtikas cenas, ar mērķi palielināt vietējās pārtikas ražošanas spējas un piedāvājumu, tādējādi stiprinot vietējās lauksaimnieku kopienas;

24.

aicina ĀKK valstu valdības nodrošināt, ka sievietēm lauku reģionos tiek piešķirtas pilnīgas un vienlīdzīgas tiesības uz zemi un citiem resursiem, tostarp arī mantojuma tiesības, un ka tiek veiktas administratīvās reformas un citi pasākumi, kas nepieciešami, lai sievietēm sniegtu tādas pašas iespējas kā vīriešiem piekļūt kredītiem, kapitālam, darba tiesībām, personas identifikācijas dokumentiem, piemērotām tehnoloģijām, tirgiem un informācijai;

25.

atzīmē, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis vēl aizvien ir vadošās attīstības palīdzības sniedzējas, nodrošinot 56 % no kopējā attīstības palīdzības apjoma pasaulē, kas 2009. gadā sasniedza EUR 49 miljardus un ko nodrošina ES valdību kopīgā apņemšanās līdz 2010. un 2015. gadam oficiālajai attīstības palīdzībai veltīt attiecīgi 0,56 % un 0,70 % no nacionālā kopienākuma;

26.

aicina ES dalībvalstis un Eiropas Komisiju pildīt to apņemšanos attiecībā uz vismazāk attīstītajām ĀKK valstīm un ĀKK valstīm, kas ir pārtikas neto importētājas, lai dotu tām iespēju mazināt negatīvās sekas, ar kurām tām ir nācies saskarties pēc būtiskā pārtikas cenu pieauguma, kas vēl vairāk saasina ar šo valstu maksājumu bilanci saistītās problēmas;

27.

uzskata, ka nabadzīgo valstu ārējie parādi mazina to attīstības iespējas, noturību un spēju efektīvi cīnīties pret nabadzību un badu; tādēļ aicina Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis turpināt sarunas, kuru mērķis ir panākt lielos parādos nonākušo valstu parādu atvieglošanu, kas ir līdz šim vēl neatrisināts jautājums;

28.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos TAM sasniegšanai novirzīt EUR 1 miljardu, kā Eiropas Komisijas priekšsēdētājs to skaidri norādīja Ņujorkā notikušajā ANO augsta līmeņa sanāksmē par Tūkstošgades attīstības mērķiem, lai atalgotu valstis, kuru darbība ir veiksmīga, un atbalstītu tās, kas ir sasniegušas vissliktākos rezultātus, un, risinot vismazāk attīstīto valstu, mazo salu jaunattīstības valstu un to ĀKK valstu, kuras ir pārtikas neto importētājas, specifiskās vajadzības, izstrādāt objektīvus un pārredzamus atbilstības kritērijus un nodrošināt, ka piekļuvi šiem resursiem nosaka pieprasījums; aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju daļu no TAM sasniegšanai piešķirtā EUR 1 miljarda izmantot papildu resursu piesaistīšanai no privātiem uzņēmumiem, kas tiktu izmantoti tādu projektu īstenošanai, kuri palielinātu patēriņam vietējā vai reģionālā tirgū saražotās pārtikas apjomu, kā arī biotehnoloģiju izstrādei un izmantošanai, lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus;

29.

uzskata, ka sīkāk ir jāanalizē arī nākamās paaudzes agrodegvielu komerciālās iespējas; tādēļ aicina Eiropas Komisiju steidzami pieņemt un ieviest pārredzamus ilgtspējas kritērijus un izskatīt agrodegvielas ražošanā izmantojamo kultūru subsidēšanas iespējamās kaitīgās sekas;

30.

atbalsta piemērota, ģimenes saimniecībām paredzēta klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās mehānisma izveidi ĀKK un ES reģionālās sadarbības ietvaros;

31.

aicina nodrošināt labāku to pasākumu saskaņošanu (jo īpaši valstu līmenī un arī starptautisko attīstības kopienu līmenī), kas tiek īstenoti lauksaimniecības programmu kontekstā, un novērst ĀKK valstīs izstrādāto programmu savstarpējo pārklāšanos, jo tā rada papildu slogu cilvēkresursiem un finanšu resursiem;

32.

uzsver, ka valstu un starptautiskajā līmenī ir nepieciešama atbildība par visu to lauksaimniecības programmu līdzekļu izlietojumu, kas tiek finansētas no Eiropas palīdzības līdzekļiem, lai tādējādi nodrošinātu piešķirto līdzekļu pienācīgu apsaimniekošanu;

33.

mudina ĀKK valstu valdības izstrādāt ilgtspējīgāku sistēmu tādu vides resursu apsaimniekošanai kā malumedniecības rezultātā iegūtā savvaļas dzīvnieku gaļa un aicina veikt turpmākus pētījumus par ilgtspējīgu proteīna avotu nodrošināšanu ĀKK valstīs, kas varētu palīdzēt samazināt atkarību no strauji sarūkošajiem savvaļas dzīvnieku izcelsmes proteīna avotiem;

34.

aicina ES un ĀKK valstis pašreizējo un nākotnes klimata pārmaiņu sarunu laikā stingri uzsvērt nepieciešamību palielināt tādu ieguldījumu pieejamību lauksaimniecībā kā mākslīgais mēslojums, sēkla un citi instrumenti, lai lauksaimniekiem palīdzētu stimulēt ražošanu, tai pat laikā veicinot ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu, un īpašu uzmanību veltīt atbalsta sniegšanai klimatam nekaitīgas lauksaimniecības praksei;

35.

uzdod tās līdzpriekšsēdētājiem šo rezolūciju nosūtīt ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, Eiropas Parlamentam, ĀKK valstu un ES dalībvalstu parlamentiem, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētājam, Panāfrikas Parlamentam un ANO Ģenerālsekretāram.

A.

ņemot vērā Sāhelas un Sahāras reģiona lielumu un tā vides askētismu;

B.

tā kā Sāhelas un Sahāras reģiona reljefu raksturo kalni un alas, kas plešas pār plašām kāpu, smilšu un izkaltušu upju gultņu teritorijām;

C.

tā kā Mali, Alžīrija, Mauritānija, Nigēra, Lībija un Čada ir galvenās valstis, kas robežojas ar Sāhelas un Sahāras reģionu;

D.

tā kā, ņemot vērā šīs reti apdzīvotās, 4 miljonus kvadrātkilometru lielās teritorijas plašumu un tās vāji noteikto robežu garumu, ir nepieciešama efektīva informācijas un pasākumu saskaņošana un sarežģīti atklāšanas, aizsardzības un profilakses instrumenti;

E.

tā kā ir jāmobilizē visas starptautiskās, reģionālās un valsts līmeņa ieinteresētās puses, lai paātrinātu cīņu pret terorismu un uzlabotu drošību reģionā, tostarp arī ar strukturēta dialoga palīdzību;

F.

tā kā Sāhelas reģions ir galvenā teritorija starp Subsahāras Āfriku un Eiropu un tā kā situācija Sāhelas un Sahāras reģionā tādēļ ir svarīgs drošības jautājums gan Āfrikai, gan Eiropai;

G.

tā kā Sāhelas un Sahāras reģiona pārtapšana par teritoriju, kurā tiek veiktas nelegālas un bīstamas darbības un dažāda veida nelegāla tirdzniecība, ir drauds pasaules drošībai;

H.

ņemot vērā attīstības trūkumu sausuma pārņemtajos reģionos un tā ietekmi uz jauniešiem, kam nav nekādu darba iespēju;

I.

tā kā, vervējot cilvēkus, teroristi izmanto attīstības trūkumu, nedrošos apstākļus un daudzu to šajā reģionā dzīvojošo jauniešu sociālo situāciju un vājās nodarbinātības iespējas, kuriem nav nekādu iespēju, piedāvājot tiem nelikumīgus, bet ievērojamus ienākumus;

J.

ņemot vērā terorisma un organizētās noziedzības negatīvo ietekmi uz šā reģiona valstīm un to vietējiem iedzīvotājiem;

K.

ņemot vērā nedrošības nopietno ietekmi uz reģiona ekonomiku, jo īpaši uz izrakteņu ieguves un tūrisma nozarēm, uz tā attīstību un darba vietu izveidi;

L.

tā kā reģions ir kļuvis par narkotiku tirgotāju un ieroču tirgotāju darījumu zonu un par tranzīta zonu nelegālajiem imigrantiem, kuri vēlas iekļūt Eiropā;

M.

ņemot vērā nedrošības palielināšanos šajā reģionā, ko radījis organizācijas al-Qaeda atzars Islāma Magrebas valstīs (AQMI), veicot cilvēku nolaupīšanu un saņemot ķīlniekus, kuri tiek izmantoti izpirkuma maksas pieprasīšanas nolūkos;

N.

ņemot vērā vairāku kaimiņvalstu gaisa telpas pārkāpšanu no aizliegto produktu, tostarp kokaīna, tirgotāju puses;

O.

ņemot vērā milzīgos resursus un iespējas, kas pretstatā apdraudētajām valstīm ir teroristu un narkotiku tirgotāju rīcībā;

P.

tā kā vairākas valstis ir izteikušas vēlmi sniegt palīdzību šīs situācijas risināšanā valstīm, kas robežojas ar Sahāras reģionu;

Q.

tā kā nedrošība apgrūtina attīstības projektu īstenošanu un humāno NVO darbību;

R.

ņemot vērā tolerances, solidaritātes un cilvēka cieņas tradīcijas, kas tiek ievērotas Islāma reliģijā un praktizētas šajā reģionā;

S.

ņemot vērā nevainīgu iedzīvotāju noslepkavošanas nežēlību;

T.

tā kā cilvēku nolaupīšana izpirkuma naudas dēļ biežāk ir saistīta ar organizēto noziedzību, nevis ar ideoloģisku vai reliģisku cīņu;

U.

tā kā militāra spēka izmantošanas iespēja var būt efektīva tikai tad, ja tā tiek atbalstīta ar Sāhelas un Sahāras reģiona ilgtspējīgas attīstības politiku;

V.

tā kā iepriekš minētie starptautiskie instrumenti kalpo par pamatu pastiprinātai starptautiskai sadarbībai, kas atspoguļojas arī jaunākajās tendencēs, kuras vērojamas Eiropas Savienības attiecībās ar trešām valstīm;

W.

tā kā Starptautiskais terorisma pētījumu centrs ir konstatējis teroristu uzbrukumu skaita dramatisku pieaugumu Ziemeļāfrikā un Rietumāfrikā, kur kopš 2001. gada 11. septembra tas ir pieaudzis par vairāk nekā 500 % (32), un bojā ir gājuši vairāk nekā 1 500 cilvēku, savukārt 6 000 cilvēki ir tikuši ievainoti;

X.

tā kā reģionā ir vērojama satraucoša saiknes nostiprināšanās starp Latīņamerikas un Rietumāfrikas/Centrālāfrikas narkotiku tirgotājiem un tā kā Rietumāfrika un Centrālāfrika patlaban ir galvenais narkotiku tranzīta maršruts uz Eiropu, kura veido vairāk nekā 25 % no visa pasaules kokaīna patēriņa; uzsverot, ka šīs tendences prasa lielāku un aktīvāku Eiropas Savienības iesaistīšanos;

Y.

tā kā Sāhelas reģionā aizvien palielinās saikne starp labi nodrošinātajiem un labi organizētajiem Latīņamerikas narkotiku karteļiem un teroristu organizācijām, kas cenšas savā darbībā iesaistīt vietējos iedzīvotājus;

Z.

tā kā 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā ir norādīts, ka terorisms “rada aizvien lielāku stratēģisku apdraudējumu visai Eiropai”, un tā kā Sāhelas un Sahāras reģions ir viena no ES prioritātēm cīņā pret terorismu;

AA.

tā kā ir būtiski slēgt pieeju nelegālās tirdzniecības un cilvēku nolaupīšanas finansējuma avotiem un šajā sakarībā veikt visus iespējamos pasākumus, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;

1.

godā terorisma upuru piemiņu; stingri nosoda terorismu visās tā formās un izpausmēs un aicina bez ierunām atbrīvot visus ķīlniekus;

2.

pauž dziļu nožēlu par drošības situācijas pasliktināšanos Sāhelas un Sahāras reģionā, kas ir maksājis daudz dzīvību un draud mazināt dažos pēdējos gados šajā reģionā panākto progresu cīņā pret terorismu;

3.

aicina Apvienoto Nāciju Organizāciju steidzami sagatavot saskaņotāku reakciju uz situāciju Sāhelas reģionā, kā paredzēts ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2009. gada 10. jūlija paziņojumā (S/PRST/2009/20) par pārrobežu noziedzīgo darbību un terorisma draudu apkarošanu, jo īpaši Sāhelas un Sahāras reģionā, kā arī par Visaptverošās pretterorisma stratēģijas īstenošanu šajā reģionā;

4.

uzsver, cik svarīgi ir sniegt palīdzību, atbalstu un psiholoģisko aprūpi terorisma upuriem un viņu ģimenēm;

5.

atbalsta starptautiskās sadarbības stiprināšanu pretterorisma jomā, atzinīgi vērtē dažu valstu starpā notiekošo saskaņošanas procesu, mudina visas šā reģiona valstis turpināt apvienot centienus efektīvi apkarot terorismu un organizēto noziedzību un cer, ka konkurence reģionu starpā neliks šķēršļus informācijas apmaiņai;

6.

aicina Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru, Eiropadomes priekšsēdētāju un ĀS Komisijas priekšsēdētāju veicināt Alžīrijas, Mali, Nigēras, Mauritānijas, Lībijas un Čadas valsts vadītāju augstākā līmeņa sanāksmes organizēšanu ar mērķi izstrādāt vienotu stratēģiju organizācijas al-Qaeda atzara Islāma Magrebas valstīs (AQMI) apkarošanai un nodrošināt kopēju kontroli pār visu Sāhelas un Sahāras reģionu;

7.

aicina Sāhelas un Sahāras reģiona valstis apvienot sakaru un izlūkošanas resursus, lai tās savlaicīgi tiktu informētas par Salafistu grupu atrašanās vietu;

8.

aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt Sāhelas un Sahāras reģiona valstis, nodrošinot tām iespēju efektīvi uzraudzīt gaisa telpu un sauszemes teritoriju, un šajā sakarībā nodrošināt tās ar nepieciešamo militāro aprīkojumu un tehnisko atbalstu teroristu apkarošanā;

9.

mudina Sāhelas un Sahāras reģiona valstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai identificētu un arestētu personas, kas saskaņā ar slepenu vienošanos strādā organizācijas al-Qaeda atzara Islāma Magrebas valstīs (AQMI) labā;

10.

uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai un jo īpaši Eiropas Savienībai, kā arī ĀKK valstīm un jo īpaši Sāhelas un Sahāras valstu kopienas (CEN-SAD) dalībvalstīm, ir jāpieņem efektīva pieeja vardarbības apkarošanai Sāhelas un Sahāras reģionā;

11.

mudina attiecīgo valstu vadītājus izveidot pastāvīgu forumu konsultācijām par miera un drošības jautājumiem reģionā un padarīt to par stabilitātes un attīstības balstu; turklāt iesaka skaidri noteikt saikni starp drošību un attīstību, lai tādējādi maksimāli palielinātu uzsākto programmu efektivitāti;

12.

aicina kaimiņvalstu varas iestādes organizēt vietējiem iedzīvotājiem paredzētas informācijas kampaņas, lai viņus iesaistītu šīs problēmas risināšanā;

13.

aicina ES un tās dalībvalstis mobilizēt visus pieejamos resursus, lai sadarbībā ar Sāhelas un Sahāras reģiona valstīm, Apvienoto Nāciju Organizāciju un citiem starptautiskajiem partneriem veicinātu drošību un attīstību šajā reģionā;

14.

atbalsta Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) un tās starptautisko partneru iniciatīvas, kas paredzētas narkotiku un cilvēku tirdzniecības, kā arī organizētās noziedzības novēršanai un apkarošanai reģionā, izstrādājot reģionālo rīcības plānu, kurā paredzēts izveidot ECOWAS Komisijas priekšsēdētāja Īpašā padomnieka narkotiku un cilvēku tirdzniecības un noziedzības jautājumos biroju;

15.

uzsver, ka ir jāveic efektīvi pasākumi, lai slēgtu pieeju teroristu un to sabiedroto finansējuma avotiem, un aicina reģiona valstis veikt pasākumus, ko atbalsta ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (UNODC), proti, reformēt krimināltiesību sistēmas, korupcijas novēršanas tiesību aktus, uzlabot vieglo ieroču tirdzniecības uzraudzību un iesaldēt aizdomās turamo personu banku kontus;

16.

atzinīgi vērtē starptautisko spiedienu uz valstīm, kas sniedz materiālu un finansiālu atbalstu teroristu grupām, un apņemas izmantot politiskā spiediena instrumentus, lai risinātu ar atsevišķu teroristu grupu aizvien pieaugošo finansēšanu saistītos jautājumus;

17.

stingri nosoda uzņēmumus un organizācijas, par kurām ir plaši zināms, ka tās sniedz atbalstu teroristu organizācijām, lai arī tehniski tās nekādus tiesību aktus nav pārkāpušas;

18.

aicina atbalstīt Āfrikas Terorisma pētījumu un pētniecības centru (ACSRT), kas ir pilnvarots veicināt Āfrikas Savienības (ĀS) pretterorisma iniciatīvu īstenošanu, tā centienos izveidot konfidenciālu datubāzi, kurā tiktu iekļauti par terorismu aizdomās turēto personu vārdi un informācija par teroristu aktivitāšu tendencēm;

19.

atzinīgi vērtē to, ka ES “stabilitātes instrumenta” naudas līdzekļu izmantošanas joma ir paplašināta, iekļaujot arī Sāhelas un Sahāras reģionu;

20.

atbalsta spēju uzlabošanu ar tādu daudzpusēju struktūru palīdzību kā Apvienoto Nāciju Organizācija;

21.

aicina nodrošināt, lai visi pasākumi, kas tiek veikti, lai apkarotu terorismu, atbilstu starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām un protokoliem;

22.

pieprasa saskaņot reģionā notiekošo cīņu pret teroristu grupējumiem un reģiona attīstību;

23.

aicina Eiropas Savienību reģionālo indikatīvo programmu un valsts indikatīvo programmu kontekstā palielināt atbalstu reģiona iedzīvotājiem, palīdzot tiem nodrošināt labāku piekļuvi ūdenim, vispārējai izglītībai un veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī labāku infrastruktūru, kas pavērtu iespējas uzņēmējdarbības un tirdzniecības aktivitātēm šajā reģionā;

24.

norāda, ka nevalstisko organizāciju darbība sniedz būtisku ieguldījumu attīstībā, demokrātijā un cilvēktiesību ievērošanā un ka būtu lietderīgi ar tām konsultēties, lai iegūtu svarīgu informāciju par vietējo situāciju; norāda, ka nedrīkst pieļaut, ka represīvi pretterorisma pasākumi kļūst par šķērsli šādu organizāciju centieniem attīstības, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas jomās;

25.

norāda, ka Sāhela ir viens no reģioniem, kurus visvairāk skārušas klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, kas savukārt ievērojami ietekmē lauksaimniecību un lauksaimnieku un vietējo iedzīvotāju dzīvi, un ka tas palielinās nabadzību un nevienlīdzību;

26.

mudina Eiropas Komisiju atbalstīt pasākumus pakāpeniskās šā reģiona pārtuksnešošanās novēršanai, tostarp arī izmantojot pētniecībā gūtās un vietējo iedzīvotāju zināšanas šajā jomā;

27.

uzdod tās līdzpriekšsēdētājiem šo rezolūciju nosūtīt ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram un Sāhelas un Sahāras reģiona valstu valdībām.

1.

pauž nožēlu par vardarbīgajām sadursmēm, kas dažās valsts daļās izcēlās, gaidot provizorisko rezultātu paziņošanu, un kas noveda pie vairākiem nāves gadījumiem;

2.

pauž nožēlu, ka Kotdivuāras Neatkarīgās vēlēšanu komisijas pienācīgas darbības traucēšanas dēļ prezidenta vēlēšanu otrās kārtas provizoriskos rezultātus nevarēja paziņot vēlēšanu likumā paredzētajā laikā;

3.

mudina visas iesaistītās puses pēc tam, kad Kotdivuāras Konstitucionālā padome paziņos galīgos rezultātus, saglabāt maksimālu savaldību un izmantot piemērotus tiesiskos instrumentus sūdzību iesniegšanai;

4.

atgādina Konstitucionālajai padomei, ka visi lēmumi ir jāpieņem objektīvi, ar augstu pienākuma un atbildības sajūtu pret Kotdivuāras tautu;

5.

nosoda Konstitucionālās padomes lēmumu Kotdivuāras Neatkarīgās vēlēšanu komisijas publicētos provizoriskos vēlēšanu rezultātus atzīt par spēkā neesošiem, iepriekš neievērojot vēlēšanu likumā noteikto kārtību;

6.

atsakās atzīt Konstitucionālās padomes paziņotos rezultātus, uzskatot tos par pretējiem Kotdivuāras tautas vēlēšanās paustajām vēlmēm.