—

atzīt, ka Eiropas Centrālajai bankai (ECB), ko pārstāv tās prezidente Christine Lagarde, ir ārpuslīgumiska atbildība par to, ka tā:

—

piespriest ECB tās pašreizējās prezidentes personā atlīdzināt prasītājai mantisko kaitējumu, kas ietver faktiskos zaudējumus un negūto peļņu, iepriekš minēto morālo kaitējumu un zaudēto iespēju, kas ir novērtēti atbilstoši prasības attiecīgajās nodaļās un iedaļās izklāstītajiem kritērijiem, ar šādu summu maksājumiem prasītājai 1) 1 538 808,12 EUR par mantisko kaitējumu; 2) 500 000,00 EUR par morālo kaitējumu; 3) un tādējādi kopsummā 2 038 808,12 EUR;

—

pakārtoti, piespriest ECB tās pašreizējās prezidentes personā atlīdzināt prasītājai kā iepriekš minētos zaudējumu veidus atšķirīgas summas, kas tiks noteiktas tiesvedības laikā, apmērā, kas tiks atzīts par taisnīgu, tostarp atsaucoties uz Vispārējās tiesas noteiktu ekspertīzi Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 70. panta izpratnē;

—

samaksāt summu, ko Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tās taisnīgumu novērtējumu, uzskatīs, ka ir jāsamaksā par iespējas zaudēšanu;

—

samaksāt nokavējuma procentus, sākot no 2020. gada 12. marta – notikuma, kas radījis kaitējumu, datuma līdz faktiskas atlīdzināšanas dienai;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota ECB atbildība, kas izriet no LESD 340. panta trešās daļas un Itālijas Codice civile (Civilkodekss) 2043. panta, par prasītājai nodarīto mantisko un morālo kaitējumu, norādot uz nodarītā kaitējuma apmēru.

2.

Otrais pamats saistīts ar mantiskā, morālā kaitējuma un iespējas zaudēšanas, kas atbilstoši prasītājas apgalvojumam tai ir nodarīti, nozīmīgumu un norāda to noteikšanai piemērotos principus.

3.

Trešais pamats attiecas uz principiem, kas izklāstīti Eiropas Savienības tiesu judikatūrā, it īpaši 2021. gada 28. oktobra spriedumā Vialto Consulting/Komisija, C-650/19 P, 2022. gada 9. februāra spriedumā QI u.c./Komisija un ECB, T-868/16, un 2014. gada 21. janvāra spriedumā Klein/Komisija, T-309/10.

Prasītāja izklāsta nosacījumus, kuriem jāpastāv, lai iestātos Eiropas iestādes ārpuslīgumiskā atbildība attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoni, un apgalvo, kā ir noteikts arī prasības pieteikuma pielikumā esošajā ar zvērestu apliecinātā tehniskā konsultanta ziņojumā, ka šie nosacījumi ir izpildīti, veicot ES tiesību aktu, kas regulē ECB darbību, tās struktūras un attiecīgās funkcijas, salīdzinājumu. Tā uzsver, ka ECB ir pārkāpusi Eiropas Savienības primāros un sekundāros tiesību aktus un ECB prezidente ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras. Prasītāja apgalvo, ka ECB tās prezidentes personā 2020. gada 12. martā ir pārkāpusi LESD 127. panta “Monetārā politika” 2. punktu, Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 3., 10., 11., 12., 13., 38. pantu, kā arī Reglamenta, kas apstiprināts ar ECB 2004. gada 19. februāra lēmumu (1), 17.2 un 17.3 pantu.

4.

Ceturtais pamats attiecas uz prasītājai noradītā mantiskā kaitējuma (faktiskie zaudējumi un negūtā peļņa) provizorisku aprēķinu, pamatojumu un dokumentēšanu.

5.

Piektais pamats attiecas uz kaitējuma psiholoģisku ciešanu veidā un aizskāruma reputācijai, personīgajai un profesionālajai identitātei provizorisku aprēķinu, pamatojumu un dokumentēšanu.

6.

Sestais pamats attiecas uz iespējas zaudēšanas izklāstu, pamatojumu, pieņēmuma pierādīšanu un varbūtības aprēķināšanu, nepieprasot norēķinus saprātīgā apmērā.

7.

Septītais pamats attiecas uz principiem, kas izklāstīti Eiropas Savienības tiesu judikatūrā tāda morālā kaitējuma jomā, ko Savienības iestādes nodarījušas Eiropas Savienības pilsoņiem, it īpaši Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumā lietā T-250/04, Combescot/Komisija.