Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 29. decembrīOriol Junqueras i Vies iesniedza par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2021. gada 14. oktobra rīkojumu lietā T-100/20 Junqueras i Vies/Parlaments

(Lieta C-824/21 P)

(2022/C 84/43)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Oriol Junqueras i Vies (pārstāvis: M. Marsal i Ferret, abogado)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

pirmkārt: atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas sestās palātas 2021. gada 14. oktobra rīkojumu lietā T-100/20;

otrkārt: atzīt šā lietas dalībnieka celto prasību par pilnībā pieņemamu;

treškārt: atgriezt šo lietu agrākā tiesvedības stadijā, lai pēc prasības atzīšanas par pieņemamu Eiropas Savienības Vispārējās tiesas sestā palāta turpinātu tās izskatīšanu;

ceturtkārt: piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar iebildes par nepieņemamību procedūru un šo apelācijas tiesvedību.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai tiek izvirzīti 4 pamati ar attiecīgu juridisko pamatojumu:

Pirmkārt: Apstrīdētais rīkojums esot pretrunā LESD 263. pantam, jo tajā uzskatīts, ka O. Junqueras nav tiešas intereses, jo prasības celšanas laikā viņš nebija Eiropas Parlamenta deputāts. Vispārēja tiesa kļūdaini uzskatot, ka ir notikusi mandāta atsaukšana atbilstoši Eiropas Vēlēšanu aktam (13. pants), jo Spānijas Karalistes iekšējais lēmums ir lēmums par tiesību tikt ievēlētam neesamību, kuras sekas ir amatu nesavienojamība. Tā kā šis lēmums nav mandāta atsaukšana atbilstoši Eiropas Vēlēšanu akta 13. pantam (un tas nevar būt kāds no Eiropas Vēlēšanu akta 7. pantā atļautajiem amatu nesavienojamības iemesliem), O. Junqueras faktiskā un tiešā interese celt prasību saglabājas. Pakārtoti –Spānijas Karalistes iekšējais lēmums Vispārējās tiesas rīkojumā esot izprasts sagrozīti, tā rezultātā ir uzskatīts, ka O. Junqueras nav tiešas intereses, un šis rīkojums ir pretrunā LESD 263. pantam.

Otrkārt: Ar pārsūdzēto rīkojumu tiekot pārkāptas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasības (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā– “Harta”) 47. pants, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā– “ECPAK”) 6. un 13. pants) un LESD 263. pants. Ar šo rīkojumu tiekot iepriekšizlemti atzinumi par lietas būtību, kas ir jāpieņem [lietās] C-115/21[P] u T-24/20 (1), un kļūdaini uzskatīts, ka ar tiesvedībām, kas norisinās Savienības tiesās, O. Junqueras nevar panākt sava Eiropas Parlamenta deputāta mandāta atjaunošanu. O. Junqueras mandāts varot gan tikt atjaunots, un tādējādi pastāvot viņa faktiska un tieša interese celt prasību.

Treškārt: Ar pārsūdzēto rīkojumu tiekot pārkāptas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasības (Hartas 47. pants, ECPAK 6. un 13. pants) un LESD 263. pants. Rīkojumā par hipotētisku tiekot uzskatīts tas, ka Spānijas Karalistes tiesās un Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) celto prasību rezultātā varētu tikt panākta O. Junqueras Eiropas Parlamenta deputāta atjaunošana, un ka līdz ar to viņam neesot faktiskas un pastāvošas intereses celt prasību. Rīkojumā neesot ņemts vērā, ka pati Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ir apstiprinājusi, ka viens no iespējamajiem O. Junqueras prasību rezultātiem ir viņa mandāta atjaunošana, un tādēļ kļūdaini esot tas, ka rīkojumā šī atjaunošana ir kvalificēta par hipotētisku; O. Junqueras ir faktiska un tieša interese celt prasību. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un piekļuvi tiesai esot pārkāptas arī ar to, ka Vispārējā tiesa nesasaistīja lēmumu par pieņemamību ar lēmumu pēc būtības, ar ko šīs tiesības nepārprotami būtu tikušas vairāk ievērotas.

Ceturtkārt: Pārsūdzētajā rīkojumā esot noliegts, ka pastāv citi iemesli, kas pamato O. Junqueras interesi panākt apstrīdētā akta atcelšanu, pat ja tā atcelšanas gadījumā nevarētu tikt noteikti tā izpildes pasākumi. Tas esot pretrunā LESD 263. pantam, jo šādi iemesli pastāv gan un uz tiem ir ticis norādīts. Konkrēti, ņemot vērā to, ka nodrošināt imunitātes aizstāvēšanu tika lūgts pirms sprieduma krimināllietā un lēmuma par mandāta zaudēšanu, O. Junqueras pārstāvji uzskata, ka O. Junqueras kā Eiropas Parlamenta deputāta statusa atzīšana un procedūra saistībā ar lūgumu aizstāvēt viņa imunitāti būtu nozīmējuši (atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 19. decembra spriedumā C-502/19 (2) noteiktajam), ka ir jāaptur ikviena tiesvedība pret O. Junqueras, un viņa pārsūdzības apmierināšana apstiprinātu, ka minētie dalībvalstī pieņemtie lēmumi ir pretrunā Savienības tiesībām; šim apstāklim ir nozīme visās prasībās, kuras vai nu dalībvalsts tiesās, vai Eiropas Savienības tiesās ir cēlis O. Junqueras, t.sk. prasībās, kuras viņš nākotnē varētu celt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un O. Junqueras ir interese celt prasību atbilstoši LESD 263. pantam.

(1)  Rīkojums, 2020. gada 15. decembris, Junqueras i Vies/Parlaments (T-24/20, EU:T:2020:601).

(2)  Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies (C-502/19, EU:C:2019:1115)