1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atrodas Ungārijas teritorijā, tostarp pie šīs dalībvalsts robežām, iespēju piekļūt starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai un iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu pakārtojot prasībai veikt iepriekšēju procedūru Ungārijas diplomātiskajā pārstāvniecībā, kas atrodas trešā valstī, Ungārija nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 6. pantā paredzētos pienākumus, šo pantu interpretējot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. panta kontekstā.

2

Direktīvas 2013/32 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti teritorijā, tostarp pie dalībvalsts robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kā arī starptautiskās aizsardzības atņemšanai.

2.   Šo direktīvu nepiemēro diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma pieprasījumiem, kas iesniegti dalībvalstu pārstāvniecībās.”

3

Šīs direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.

Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas to reģistrēt, reģistrācijai tomēr jānotiek ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.

Dalībvalstis nodrošina, lai minēto citu iestāžu, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, piemēram, policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki, būtu attiecīgi informēti un lai minēto iestāžu darbinieki saņemtu saviem uzdevumiem un pienākumiem atbilstīgu apmācību pietiekamā līmenī un norādījumus pieteikuma iesniedzēju informēšanai par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Ja pieteikuma iesniedzējs neiesniedz savu pieteikumu, dalībvalstis var attiecīgi piemērot 28. pantu.

3.   Neskarot 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā.

4.   Neatkarīgi no 3. punkta starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu.

5.   Ja tas, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus vienlaikus iesniedz liels skaits trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, praksē ļoti apgrūtina 1. punktā noteiktā termiņa ievērošanu, dalībvalstis var paredzēt minētā termiņa pagarināšanu līdz 10 darbdienām.”

4

Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieteikuma iesniedzējiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Minētās tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 13. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieprasīt veikt pieteikuma iesniedzēju medicīnisko pārbaudi, pamatojot to ar sabiedrības veselības interesēm.”

6

Šīs direktīvas 17. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka uzņemšanas materiālie nosacījumi sniedz pieteikuma iesniedzējiem atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina viņu uzturēšanos un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību.”

7

Minētās direktīvas 19. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzēji saņemtu nepieciešamo veselības aprūpi, kas ietver vismaz neatliekamo medicīnisko palīdzību, kā arī slimību un nopietnu garīgu traucējumu primāro ārstēšanu.”

8

A veszélyhelyzet megszűnésével összefüggő átmeneti szabályokról és a járványügyi készültségről szóló 2020. évi LVIII. törvény (2020. gada Likums LVIII par pagaidu noteikumiem saistībā ar ārkārtas stāvokļa atcelšanu un epidemioloģiskās trauksmes situāciju; Magyar Közlöny 2020. évi 144. száma, 3653. lpp.; turpmāk tekstā – “2020. gada likums”) 268. pantā ir paredzēts:

“(1)   Ārvalstnieks paziņo patvēruma jomā kompetentajai iestādei par savu vēlmi ieceļot Ungārijā, lai tur iesniegtu patvēruma pieteikumu, personīgi iesniedzot paziņojumu par nodomu iesniegt patvēruma pieteikumu.

(2)   Paziņojumu par nodomu iesniegt patvēruma pieteikumu ar patvēruma jomā kompetentās iestādes norādīto un publicēto saturu kā patvēruma jomā kompetentajai iestādei adresētu dokumentu var iesniegt valdības dekrētā norādītā Ungārijas diplomātiskajā pārstāvniecībā (turpmāk tekstā – “vēstniecība”) Likuma par diplomātiskajām pārstāvniecībām un ārlietu dienestu 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(3)   Patvēruma jomā kompetentā iestāde izskata paziņojumu par nodomu un savās vēstniecībās var veikt attālinātas intervijas ar ārvalstnieku.

(4)   Patvēruma jomā kompetentā iestāde 60 dienu laikā informē vēstniecību par dokumenta vienreizējai ieceļošanai Ungārijā (turpmāk tekstā – “ceļošanas dokuments”) izdošanu, lai iesniegtu patvēruma pieteikumu.

(5)   Ja patvēruma jomā kompetentā iestāde, pamatojoties uz paziņojumu par nodomu, nepiedāvā izdot ceļošanas dokumentu, tā ar vēstniecības starpniecību par to informē ārvalstnieku.”

9

2020. gada likuma 269. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Pamatojoties uz informāciju, ko patvēruma jomā kompetentā iestāde sniegusi saskaņā ar 268. panta 4. punktu, Ungārijas vēstniecība izdod 30 dienas derīgu ceļošanas dokumentu, ja ārvalstniekam nav atļaujas ieceļot Ungārijas teritorijā.”

10

Šā likuma 270. pantā ir noteikts:

“(1)   Neskarot 271. pantu, patvēruma pieteikumu var sagatavot saskaņā ar procedūrām, ko veic atbilstoši 268. un 269. pantam.

(2)   Ārvalstnieks, kuram ir ceļošanas dokuments, informē robežpoliciju par nodomu tūlīt pēc ieceļošanas valstī sagatavot patvēruma pieteikumu.

(3)   Robežpolicija ārvalstnieku ne vēlāk kā 24 stundu laikā nogādā patvēruma jomā kompetentajā iestādē.

(4)   Ārvalstnieks, kurš iesniedzis patvēruma pieteikumu, var īstenot savas tiesības saskaņā ar Likumu par patvēruma tiesībām, sākot no dienas, kad viņš patvēruma jomā kompetentajai iestādei iesniedzis patvēruma pieteikumu.

(5)   Patvēruma jomā kompetentā iestāde ar rīkojumu var uzdot patvēruma meklētāju izmitināt slēgtā uzņemšanas centrā. Ja pagājušas četras nedēļas kopš pieteikuma iesniegšanas un ja nav izpildīti nosacījumi aizturēšanai izraidīšanas nolūkā, patvēruma jomā kompetentā iestāde izmitināšanas vietu nosaka saskaņā ar vispārējiem patvēruma procedūras noteikumiem.”

11

Minētā likuma 271. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Patvēruma pieteikuma iesniegšana nav pakārtota 268. pantā minētā paziņojuma par nodomu iesniegšanai attiecībā uz šādām personām:

(2)   Ārvalstnieku, kurš nelikumīgi šķērso Ungārijas robežu, policija, ja viņš paziņo policijai par nodomu iesniegt patvēruma pieteikumu, nosūta uz Ungārijas vēstniecību tajā kaimiņvalstī, no kuras ir notikusi robežas šķērsošana.

(3)   Šā panta 1. punktā minētajā gadījumā patvēruma jomā kompetentā iestāde veic patvēruma procedūru saskaņā ar vispārējiem noteikumiem.”

12

Šā paša likuma 274. pantā ir noteikts:

“Šīs nodaļas noteikumus piemēro tādu patvēruma pieteikumu izskatīšanai, kas sagatavoti pēc tam, kad stājies spēkā 2020. gada 26. maija Valdības dekrēts Nr. 233/2020 par patvēruma procedūras noteikumiem izsludinātā apdraudējuma stāvokļa laikā, lai novērstu cilvēku epidēmijas, ko izraisa masveida slimības, kuras apdraud cilvēku un īpašuma drošību, novērstu to sekas un aizsargātu Ungārijas iedzīvotāju veselību un dzīvību.”

13

2020. gada likuma 275. pantā ir paredzēts:

“(1)   Valdība ir pilnvarota ar dekrētu izveidot to Ungārijas vēstniecību sarakstu, kurās var iesniegt paziņojumu par nodomu iesniegt patvēruma pieteikumu.

(2)   Par migrācijas policiju un patvēruma lietām atbildīgais ministrs ar ārlietu ministra piekrišanu ir pilnvarots ar dekrētu noteikt šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgo procesuālo kārtību.”

14

Saskaņā ar 1. pantu 2020. gada 17. jūnija Valdības dekrētā Nr. 292/2020 par to vēstniecību sarakstu, kurās var iesniegt paziņojumu par nodomu iesniegt patvēruma pieteikumu, šādu paziņojumu var iesniegt Ungārijas vēstniecībās Belgradā (Serbija) un Kijivā (Ukraina).

15

2020. gada 30. oktobrī Komisija nosūtīja Ungārijai brīdinājuma vēstuli par atsevišķu 2020. gada likuma normu saderību ar Direktīvas 2013/32 6. pantu, lasot to Hartas 18. panta kontekstā.

16

2020. gada 21. decembrī Ungārija atbildēja, ka kritizētais Ungārijas tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām.

17

Tā kā šī atbilde Komisiju nepārliecināja, tā 2021. gada 18. februārī izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā uzskatīja, ka Ungārija, iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atrodas Ungārijas teritorijā, tostarp pie šīs dalībvalsts robežām, pieprasīt starptautisko aizsardzību pakārtojot prasībai veikt iepriekšēju procedūru Ungārijas diplomātiskajā pārstāvniecībā, kas atrodas trešā valstī, nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 6. pantā, lasot to Hartas 18. panta kontekstā, paredzētos pienākumus. Tādēļ Komisija lūdza Ungāriju divu mēnešu laikā no argumentētā atzinuma saņemšanas dienas veikt vajadzīgos pasākumus šo prasību izpildei.

18

Ungārija 2021. gada 19. aprīlī atbildēja uz argumentēto atzinumu, saglabājot savu nostāju, ka Komisijas kritizētais Ungārijas tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām.

19

2021. gada 15. jūlijā Komisija, kuru Ungārijas apsvērumi nebija pārliecinājuši, nolēma celt šo prasību.

20

Komisija uzskata, ka, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atrodas Ungārijas teritorijā, tostarp pie šīs dalībvalsts robežām, iespēju piekļūt starptautiskās aizsardzības procedūrai un iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu pakārtojot prasībai veikt iepriekšēju procedūru Ungārijas diplomātiskajā pārstāvniecībā, kas atrodas trešā valstī, Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 6. pantā, to interpretējot Hartas 18. panta kontekstā, paredzētos pienākumus.

21

Komisija apgalvo, ka Direktīvā 2013/32, kurā ir noteikti nepieciešamie procesuālie noteikumi, lai īstenotu Hartas 18. pantā atzītās patvēruma tiesības, dalībvalstīm ir noteikts pienākums visām personām, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, tostarp pie šīs dalībvalsts robežām, garantēt tiesības sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Turklāt dalībvalsts nevar nepamatoti aizkavēt brīdi, kad attiecīgajai personai ir dota iespēja sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Direktīvas 2013/32 6. pantam neatņemot tā lietderīgo iedarbību.

22

Pirmkārt, no 2020. gada likuma izrietot, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgie, kas atrodas Ungārijā vai pie šīs dalībvalsts robežām, pauž nodomu lūgt starptautisko aizsardzību, šāds paziņojums neesot uzskatāms par starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanu Direktīvas 2013/32 6. panta izpratnē. Tieši otrādi, šiem valstspiederīgajiem ir jāpamet Ungārijas teritorija, lai personīgi iesniegtu paziņojumu par šādu nodomu Ungārijas vēstniecībā trešā valstī, kura tiem attiecīgā gadījumā ļauj iegūt ceļošanas dokumentu, lai tie varētu sākt starptautiskās aizsardzības procedūru Ungārijā.

23

Tādējādi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem noteiktais pienākums atstāt Ungārijas teritoriju, lai piekļūtu patvēruma procedūrai, varētu būt nesaderīgs ne tikai ar šo pieteikuma iesniedzēju tiesībām palikt dalībvalstī, kas garantētas Direktīvas 2013/32 9. pantā, bet arī ar neizraidīšanas principu.

24

Turklāt Ungārijas iestādes varot noraidīt pieteikumu par ieceļošanu Ungārijas teritorijā, neņemot vērā Ungārijas pienākumus attiecībā uz starptautisko aizsardzību.

25

Otrkārt, Komisija atzīst, ka Covid‑19 pandēmijas dēļ ir jāpieņem pasākumi vīrusa izplatības ierobežošanai. Tomēr dalībvalstis var veikt tikai nepieciešamus un samērīgus pasākumus, lai aizsargātu sabiedrības veselību. Tādējādi – šādi pasākumi nedrīkst liegt piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai.

26

Šajā ziņā Komisija esot sniegusi dalībvalstīm praktiskus norādījumus, vēršot to uzmanību uz iespēju veikt tādus pasākumus kā starptautiskās aizsardzības pieteikumu reģistrācijas termiņa pagarināšana, pieteikumu iesniegšana tiešsaistē vai pa pastu, individuālu pārrunu veikšana videokonferencē vai pieteikumu izskatīšanas termiņa pagarināšana.

27

Treškārt, 2020. gada likumu nevarot pamatot ar LESD 72. pantu. Proti, dalībvalstij, kura atsaucas uz šajā pantā paredzēto atkāpi, esot jāpierāda nepieciešamība izmantot šādu atkāpi, lai izpildītu savus pienākumus sabiedriskās kārtības uzturēšanas un valsts drošības nodrošināšanas jomā. Taču Ungārija šādus pierādījumus neesot iesniegusi.

28

Ungārija atbild, pirmkārt, ka 2020. gada likums tika pieņemts pēc Covid‑19 pandēmijas uzliesmojuma, lai aizsargātu šīs dalībvalsts un Eiropas Savienības iedzīvotājus.

29

Saskaņā ar šo likumu un tā izpildes pasākumiem epidemioloģisko risku gadījumā trešās valsts valstspiederīgajam, pirms viņš var sākt patvēruma procedūru šajā dalībvalstī, personīgi Ungārijas vēstniecībās Belgradā un Kijivā ir jāiesniedz paziņojums par šādu nodomu.

30

Tomēr 2020. gada likums ļaujot noteiktām personu kategorijām sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumus Ungārijā tieši. Tas tā esot attiecībā uz personām, kuras jau ilgu laiku uzturas šajā dalībvalstī un kuras acīmredzami nerada risku no epidemioloģiskā viedokļa. Turklāt, ņemot vērā lielo skaitu trešo valstu valstspiederīgo, kuri bēg no kara Ukrainā, trešo valstu valstspiederīgie, kas likumīgi uzturas Ukrainā, arī esot atbrīvoti no iepriekšējas nodoma paziņošanas pienākuma. Turklāt šiem valstspiederīgajiem esot piešķirta pagaidu aizsardzība kā bēgļiem, kuri bēg no bruņota konflikta.

31

Otrkārt, no starptautiskajām tiesībām izrietot, ka ikvienai valstij ir tiesības atļaut vai atteikt ieceļošanu savā teritorijā, jo nevienā Savienības vai starptautisko tiesību normā nav prasīts, lai ārvalstnieki, kas uzturas citas valsts teritorijā, tiktu tajā automātiski uzņemti.

32

Turklāt 2020. gada likumā paredzētā procedūra neietilpstot Direktīvas 2013/32 piemērošanas jomā, kā to apstiprinot šīs direktīvas 3. panta 2. punkts. Uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēl nav sasnieguši dalībvalsts robežu, neattiecoties arī Savienības tiesību normas patvēruma jomā.

33

Treškārt, Ungārija apgalvo, ka 2020. gada otrajā pusē epidemioloģiskā situācija bija ievērojami pasliktinājusies, tostarp Ungārijā, un ka Komisija neesot ņēmusi vērā šīs radikālās izmaiņas, jo ar spēkā esošajām Savienības tiesību normām nebija iespējams nodrošināt pienācīgu Savienības pilsoņu aizsardzību.

34

Šīs epidemioloģiskās situācijas dēļ vairākas dalībvalstis esot ievērojami ierobežojušas ieceļošanu savā teritorijā no trešām valstīm, jo lielākā daļa dalībvalstu esot ierobežojušas arī brīvu pārvietošanos starp dalībvalstīm vai pat brīvu pārvietošanos to teritorijā. Turklāt vairākas dalībvalstis esot atjaunojušas kontroli pie savām iekšējām robežām.

35

Ceturtkārt, ar 2020. gada likumu tiekot īstenots no Magyarország Alaptörvénye (Ungārijas Pamatlikums) izrietošais pienākums nodrošināt teritoriālo suverenitāti un pašnoteikšanos.

36

Visbeidzot, Ungārija Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un kas papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kurš noslēgts 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā un stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī, galvenajām normām esot piešķīrusi konstitucionālu nozīmi. Turklāt 2020. gada likumā paredzēto paziņojumu par nodomu varētu iesniegt Ungārijas vēstniecībā Serbijā. Šī trešā valsts esot minētās konvencijas līgumslēdzēja puse un arī Savienības kandidātvalsts un šajā ziņā – droša izcelsmes valsts. Šī iemesla dēļ Ungārija apstrīd, ka pastāvētu izraidīšanas risks. 2020. gada likums neliedz arī paziņojumu par nodomu iesniegt atkārtoti.

37

Vispirms jānorāda, ka no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, kā arī no tajā notikušās tiesas sēdes izriet, ka saskaņā ar Komisijas apstrīdēto Ungārijas tiesisko regulējumu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kurš atrodas Ungārijas teritorijā vai ierodas pie šīs dalībvalsts robežām un vēlas tajā lūgt starptautisko aizsardzību, principā ir pienākums vispirms doties uz Ungārijas vēstniecību Belgradā vai Kijivā, lai tur personīgi iesniegtu paziņojumu par šādu nodomu. Pēc paziņojuma izskatīšanas Ungārijas kompetentās iestādes var nolemt trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam piešķirt ceļošanas dokumentu – ja nav citas atļaujas ieceļot Ungārijas teritorijā –, kas ļauj ieceļot Ungārijā, lai tur sagatavotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu Direktīvas 2013/32 6. panta izpratnē.

38

Tomēr 2020. gada likuma 271. panta 1. punktā minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem šāda iepriekšēja procedūra nav jāveic. Tādējādi trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam nav Ungārijas vēstniecībā jāiesniedz paziņojums par nodomu, ja viņam ir piešķirta alternatīvā aizsardzība un viņš uzturas Ungārijā, ja viņš ir bēgļa vai alternatīvās aizsardzības saņēmēja ģimenes loceklis un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas brīdī atradies Ungārijā vai ja viņam piemērots piespiedu pasākums, pasākums vai sods, kas ierobežo viņa individuālo brīvību, ja vien viņš nav nelikumīgi šķērsojis Ungārijas robežas.

39

Turklāt Ungārija apgalvo, ka saskaņā ar valdības dekrētu, kas pieņemts un stājies spēkā 2022. gada 24. februārī, trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas likumīgi dzīvojuši Ukrainā, tagad arī ir atbrīvoti no šādas iepriekšējas procedūras.

40

Par pēdējo minēto aspektu jānorāda, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ka dalībvalsts pienākumu neizpildes pastāvēšana ir jānovērtē, ņemot vērā situāciju, kāda dalībvalstī bijusi, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam. Tādējādi apgalvotās pienākumu neizpildes esamība vai neesamība ir jānovērtē, raugoties uz šajā datumā spēkā esošā valsts tiesiskā regulējuma stāvokli (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

No tā izriet, ka, izvērtējot 2020. gada likuma saderību ar Savienības tiesību normām, uz kurām atsaucas Komisija, Tiesa nevar ņemt vērā šā sprieduma 39. punktā minētās izmaiņas, jo tās veiktas pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

42

Izmantojot šo precizējumu, ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 3. panta 1. punktu tā attiecas uz visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti dalībvalstu teritorijā, tostarp pie to robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās. Savukārt no šā panta 2. punkta izriet, ka minēto direktīvu nepiemēro diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma pieprasījumiem, kas iesniegti dalībvalstu pārstāvniecībās.

43

Turklāt no Direktīvas 2013/32 6. panta izriet, ka ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam ir tiesības sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu – tostarp uz dalībvalsts robežas –, kādā no šajā pantā minētajām iestādēm paužot savu vēlmi saņemt starptautisko aizsardzību, un šīs vēlmes paušanu nevar pakļaut nekādai administratīvai formalitātei. Šīs tiesības viņam ir jāatzīst pat tad, ja viņš šajā teritorijā uzturas nelikumīgi, un lai kādas arī būtu izredzes, ka šāds pieteikums tiks apmierināts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 97. un 98. punkts, kā arī 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzību patvēruma meklētājiem), C‑821/19, EU:C:2021:930, 136. punkts).

44

Tādējādi no tiesībām sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir atkarīgs, vai tiks ievērotas tiesības uz to, ka šis pieteikums tiek reģistrēts un var tikt iesniegts un izskatīts Direktīvā 2013/32 noteiktajos termiņos, un galu galā tas, vai būs efektīvas tiesības pieprasīt patvērumu dalībvalstī, kas nostiprinātas Hartas 18. pantā un precizētas šīs direktīvas 6. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 102. punkts, un 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzību patvēruma meklētājiem), C‑821/19, EU:C:2021:930, 132. punkts).

45

Turklāt kopš starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas brīža trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks iegūst personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, statusu Direktīvas 2013/32 izpratnē un principā viņam ir jāļauj uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzības sniegšanu patvēruma meklētājiem), C‑821/19, EU:C:2021:930, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

No Tiesas judikatūras vēl arī izriet, ka Direktīvas 2013/32 mērķis ir nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, tostarp sākot ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas posmu (spriedums, 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzības sniegšanu patvēruma meklētājiem), C‑821/19, EU:C:2021:930, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā aspektā šīs direktīvas 6. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka attiecīgās personas var efektīvi īstenot tiesības sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp pie to robežām, tiklīdz tās pauž savu vēlmi. Tātad dalībvalsts nevar nepamatoti aizkavēt brīdi, kad attiecīgajai personai ir dota iespēja sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jo pretējā gadījumā minētajam 6. pantam tiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 103. un 106. punkts).

48

Šajā lietā jānorāda, ka 2020. gada likuma 268.–270. pants ir piemērojams trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuri atrodas Ungārijas teritorijā vai ierodas pie tās robežām un vēlas paust nodomu saņemt starptautisko aizsardzību šajā dalībvalstī. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, šīs personas pilnībā ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, kāda tā definēta šīs direktīvas 3. panta 1. punktā.

49

Apstāklis, ka minētajām personām saskaņā ar Ungārijas tiesībām ir pienākums pārvietoties no Ungārijas teritorijas vai no šīs dalībvalsts robežas, lai personiski iesniegtu iepriekšēju paziņojumu par nodomu minētās dalībvalsts vēstniecībā Serbijā vai Ukrainā, nevar grozīt šādu secinājumu. Konkrētāk, pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, no šāda pienākuma nevar izrietēt, ka šīs personas būtu jāuzskata par tādām, kuras ir tikai iesniegušas diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma pieprasījumu dalībvalstu pārstāvniecībās Direktīvas 2013/32 3. panta 2. punkta izpratnē.

50

Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 37. punktā, saskaņā ar 2020. gada likuma 268.–270. pantu Ungārijas kompetentās iestādes principā var uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums sagatavots Direktīvas 2013/32 6. panta izpratnē, tikai tad, ja attiecīgā persona ir iepriekš iesniegusi paziņojumu par nodomu Ungārijas vēstniecībā, kas atrodas trešā valstī, un ir saņēmusi ceļošanas dokumentu, kas tai ļauj ieceļot Ungārijā.

51

Tomēr šāds nosacījums Direktīvas 2013/32 6. pantā nav paredzēts un ir pretrunā šīs direktīvas mērķim, kas atgādināts šā sprieduma 46. punktā, proti, nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai.

52

Turklāt Komisijas kritizētā tiesiskā regulējuma dēļ, izņemot 2020. gada likuma 271. panta 1. punktā minētās personas, ja trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kuri uzturas Ungārijas teritorijā vai ierodas pie šīs dalībvalsts robežām, neievēro šajā likumā noteikto iepriekšējo procedūru, tiem ir liegta iespēja faktiski izmantot tiem Hartas 18. pantā garantētās tiesības lūgt patvērumu minētajai dalībvalstij.

53

It īpaši, kā Ungārija atzina tiesas sēdē Tiesā, no 2020. gada likuma 271. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācijas izriet a contrario, ka trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri nelikumīgi šķērsojuši Ungārijas robežu un kuriem atņemta brīvība, nav nekādu iespēju lūgt patvērumu Ungārijā. Proti, pirmkārt, saskaņā ar minēto 271. pantu viņi nav atbrīvoti no pienākuma personiski iesniegt paziņojumu par nodomu Ungārijas vēstniecībā Belgradā vai Kijivā, un, otrkārt, viņiem praktiski nav iespējams personiski iesniegt šādu paziņojumu par nodomu tik ilgi, kamēr viņiem ir atņemta brīvība.

54

Tomēr Ungārija apgalvo, pirmkārt, ka 2020. gada likuma 268.–270. pantā ieviestā procedūra ir pamatota ar sabiedrības veselības apsvērumiem, un konkrētāk – ar cīņu pret Covid‑19 pandēmijas izplatīšanos.

55

Tātad, kā izriet no Hartas 35. panta, kā arī LESD 9. panta, 114. panta 3. punkta un 168. panta 1. punkta, nosakot un īstenojot visas Savienības rīcības un politikas, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Agenzia delle dogane e dei monopoli un Ministero dell’Economia e delle Finanze, C‑452/20, EU:C:2022:111, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Kā atgādināts šā sprieduma 47. punktā, Direktīvas 2013/32 6. pantā tikai ir aizliegts dalībvalstīm nepamatoti aizkavēt brīdi, kurā starptautiskās aizsardzības pieteikums var tikt sagatavots to teritorijā vai pie to robežām.

57

No tā izriet, ka minētajam 6. pantam nav pretrunā tas, ka izņēmuma kārtā dalībvalstis starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanu pakļauj īpašiem noteikumiem, kuru mērķis ir ierobežot lipīgas slimības izplatīšanos to teritorijā, ar nosacījumu, ka šie noteikumi ir piemēroti šāda mērķa sasniegšanai un nav nesamērīgi ar to.

58

Tomēr ar 2020. gada likuma 268.–270. pantu ieviestās procedūras gadījumā tas tā nav.

59

Tas, ka trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas uzturas Ungārijā vai kas ierodas pie šīs dalībvalsts robežām, ir jādodas uz minētās dalībvalsts vēstniecību Belgradā vai Kijivā, lai pēc tam varētu atgriezties Ungārijā un sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir acīmredzami nesamērīga iejaukšanās Direktīvas 2013/32 6. pantā paredzētajās šo personu tiesībās sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tiklīdz tās ir ieradušās pie Ungārijas robežas, kā arī šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ietvertajās tiesībās principā palikt šīs dalībvalsts teritorijā, kamēr viņu pieteikums tiek izskatīts.

60

Turklāt ar šo ierobežojumu nevar sasniegt mērķi cīnīties pret Covid‑19 pandēmijas izplatīšanos, jo tas liek trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem pārvietoties, tādējādi potenciāli pakļaujot viņus šai slimībai, kuru viņi vēlāk varētu izplatīt Ungārijā.

61

Šī dalībvalsts Tiesā nav arī nedz pierādījusi, nedz pat apgalvojusi, ka Ungārijas teritorijā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri vēlas lūgt starptautisko aizsardzību Ungārijā, nevar pienācīgi veikt nevienu citu pasākumu, kas būtu vērsts pret Covid‑19 pandēmijas izplatīšanos.

62

It īpaši jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/33 13. pantu dalībvalstis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem var likt iziet medicīnisko pārbaudi sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Turklāt neviena šīs direktīvas vai Direktīvas 2013/32 tiesību norma neliedz attiecināt uz šiem pieteikuma iesniedzējiem distancēšanās vai izolēšanas procedūras, kuru mērķis ir novērst lipīgas slimības izplatīšanos, ja šīm procedūrām ir šāds mērķis atbilstošā, samērīgā un nediskriminējošā veidā un ja tiek garantētas pieteikuma iesniedzējiem Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punktā un 19. pantā atzītās tiesības.

63

Vēl jāpiebilst, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 6. panta 4. punktu starptautiskās aizsardzības pieteikumu var iesniegt, izmantojot veidlapu, un ka saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja veselības problēmas var būt pamats, lai neveiktu personisko interviju par pieteikuma būtību. Katrā ziņā būtu jābūt iespējai veikt šādu interviju attālināti, kā to Komisija ierosina paziņojumā “Covid‑19: norādījumi par attiecīgo ES noteikumu īstenošanu patvēruma un atgriešanas procedūru jomā un par pārmitināšanu” (2020/C 126/02) (OV 2020, C 126, 12. lpp.).

64

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, Savienības tiesībās dalībvalstīm ir atļauts veikt pasākumus, kas ļauj pienācīgi saskaņot ikviena trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka tiesību sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu to teritorijā vai pie to robežām efektivitāti, no vienas puses, un lipīgu slimību apkarošanu, no otras puses.

65

Otrkārt, ciktāl Ungārija atsaucas arī uz sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumiem, lai pamatotu 2020. gada likuma pieņemšanu, ir jāprecizē, ka saskaņā ar LESD 72. pantu šā līguma trešās daļas V sadaļas noteikumi neskar to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu.

66

Lai gan dalībvalstīm ir kompetence noteikt pienācīgus pasākumus, lai uzturētu sabiedrisko kārtību to teritorijā, kā arī lai nodrošinātu to iekšējo un ārējo drošību, no tā tomēr neizriet, ka šādi pasākumi tiek pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas. Proti, kā Tiesa jau ir nospriedusi, tiešas atkāpes, kas piemērojamas sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējuma gadījumos, LESD ir paredzētas tikai skaidri noteiktos izņēmuma gadījumos. No tā nevar secināt, ka LESD paredzēts vispārējs izņēmums, saskaņā ar kuru no Savienības tiesību piemērošanas jomas tiek izslēgti visi pasākumi, kas veikti sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ (spriedums, 2022. gada 30. jūnijs, Valstybės sienos apsaugos tarnyba u.c., C‑72/22 PPU, EU:C:2022:505, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

LESD 72. pantā paredzētais izņēmums turklāt ir jāinterpretē šauri. No tā izriet, ka 72. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka dalībvalstīm tiek piešķirtas pilnvaras atkāpties no Savienības tiesību normām, tikai atsaucoties uz to pienākumu izpildi, kas attiecas uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu (spriedums, 2022. gada 30. jūnijs, Valstybės sienos apsaugos tarnyba u.c., C‑72/22 PPU, EU:C:2022:505, 71. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68

Tāpēc dalībvalstij, kas atsaucas uz LESD 72. pantu tā piemērošanas nolūkā, ir jāpierāda nepieciešamība izmantot šajā pantā paredzēto atkāpi, lai īstenotu savu atbildību sabiedriskās kārtības uzturēšanas un iekšējās drošības nodrošināšanas jomā (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 216. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Taču sakarā ar šo prasību Ungārija ir tikai vispārīgi atsaukusies uz sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības traucējumu riskiem, lai pamatotu 2020. gada likuma saderību ar Savienības tiesībām, nepierādot nepieciešamību tai konkrēti atkāpties no prasībām, kuras izriet no Direktīvas 2013/32 6. panta, ņemot vērā situāciju, kāda tās teritorijā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš.

70

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, iespēju noteiktiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas atrodas Ungārijas teritorijā vai pie šīs dalībvalsts robežām, sagatavot starptautiskās aizsardzības pieteikumu pakārtojot nosacījumam par iepriekšēju paziņojuma par nodomu iesniegšanu Ungārijas vēstniecībā, kas atrodas trešā valstī, un tāda ceļošanas dokumenta izsniegšanu, kas tiem ļauj ieceļot Ungārijas teritorijā, Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 6. pantā paredzētos pienākumus.

71

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: