–

KW vārdā – S. Pittracher un H. Wild, Rechtsanwälte,

–

SG vārdā – M. Durnwalder, Rechtsanwalt,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouchagiar un C. Kovács, kā arī C.‑M. Carrega, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 20. pantu, kā arī Komisijas lēmuma C(2012) 5048 final (2012. gada 25. jūlijs) par valsts atbalstu SA.32113 (2010/N) – Itālija: Atbalsta shēma attiecībā uz enerģijas ietaupījumu, apkures sistēmām uz katru rajona teritoriju un elektrifikāciju Alto Adidžes/Dienvidtiroles attālajos reģionos (OV 2013, C 1, 7. lpp.) (turpmāk tekstā – “Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmums”).

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp, attiecīgi, KW (lieta C‑102/21) un SG (lieta C‑103/21), no vienas puses, un Autonome Provinz Bozen (Bolcāno autonomā province, Itālija), no otras puses, par tāda atbalsta atmaksu, kuru pēdējā minētā piešķīrusi mazo hidroelektrostaciju būvniecībai saskaņā ar Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmumā atļauto atbalsta shēmu (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”).

3

Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko dažas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.), 41. pantā “Ieguldījumu atbalsts, lai veicinātu enerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem” ir paredzēts:

“1.   Ieguldījumu atbalsts, lai veicinātu enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, ir saderīgs ar iekšējo tirgu Līguma 107. panta 3. punkta nozīmē un ir atbrīvots no Līguma 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, ja ir izpildīti šajā pantā un I nodaļā paredzētie nosacījumi.

[..]

7.   Atbalsta intensitāte nepārsniedz:

8.   Atbalsta intensitāti var paaugstināt par 20 procentpunktiem atbalstam, ko piešķir maziem uzņēmumiem, un par 10 procentpunktiem atbalstam, ko piešķir vidējiem uzņēmumiem.

[..]”

4

Regulas Nr. 2015/1589 28. apsvērumā ir noteikts šādi:

“Atbalsta ļaunprātīga izmantošana, līdzīgi kā nelikumīgs atbalsts, var ietekmēt iekšējā tirgus darbību, un tādējādi uz to būtu jāattiecina līdzīgas procedūras. Atšķirībā no nelikumīga atbalsta atbalsts, kas, iespējams, izmantots ļaunprātīgi, ir atbalsts, ko Komisija iepriekš ir apstiprinājusi. Tāpēc attiecībā uz atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu Komisijai nevajadzētu būt tiesīgai izmantot atgūšanas rīkojumu.”

5

Regulas 2015/1589 1. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

b) “pastāvošais atbalsts” ir:

[..]

ii) atļauts atbalsts, t. i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome;

[..]

c) “jauns atbalsts” ir jebkurš atbalsts, t. i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi;

[..]

f) “nelikumīgs atbalsts” ir jauns atbalsts, kas ieviests, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu;

g) “ļaunprātīgi izmantots atbalsts” ir atbalsts, ko saņēmējs izmanto, pārkāpjot lēmumu, kas pieņemts, atbilstoši [Padomes] Regulas (EK) Nr. 659/1999 [(1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.)] 4. panta 3. punktam vai 7. panta 3. vai 4. punktam vai šīs regulas 4. panta 3. punktam vai 9. panta 3. vai 4. punktam;

[..].”

6

Šīs regulas 4. panta “Paziņojuma sākotnēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” 3. punktā ir noteikts:

“Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punkt[s], ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (“lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no [Līguma par Eiropas Savienības darbību] paredzētajiem izņēmumiem piemēro.”

7

Minētās regulas 13. panta “Rīkojums pārtraukt vai pagaidām atgūt atbalstu” 2. punktā ir noteikts:

“Pēc tam, kad attiecīgai dalībvalstij dota iespēja iesniegt savas piezīmes, Komisija var pieņemt lēmumu, kas prasa dalībvalstij pārtraukt jebkādu nelikumīgu atbalstu, līdz Komisija pieņem lēmumu par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu (“pārtraukšanas rīkojums”) [..]

[..].”

8

Šīs pašas regulas 16. panta “Atbalsta atgūšana” 1. punktā ir noteikts:

“Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (“atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Savienības tiesību vispārēju principu.”

9

Regulas 2015/1589 20. pantā “Atbalsta ļaunprātīga izmantošana” ir paredzēts:

“Neskarot 28. pantu, gadījumos, kad atbalstu izmanto ļaunprātīgi, Komisija var sākt formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar 4. panta 4. punktu. Mutatis mutandis piemēro 6. līdz 9., 11. un 12. pantu, 13. panta 1. punktu un 14. līdz 17. pantu”.

10

Strīdīgā atbalsta shēma ir balstīta uz 2010. gada 7. jūlijaLandesgesetz nr. 9 – Bestimmungen im Bereich der Energieeinsparung, der erneuerbaren Energiequellen und des Klimaschutzes (Provinces likums Nr. 9 par noteikumiem enerģijas taupīšanas, atjaunojamo energoresursu un klimata aizsardzības jomā), kurā tostarp ir paredzēts piešķirt subsīdijas apmērā līdz 80 % no ieguldījumu mazo hidroelektrostaciju būvniecībai izmaksām, lai no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju, kas paredzēta pašpatēriņam, ja ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pieslēgšanās elektrotīklam nevar notikt, neveicot atbilstošus tehniskus un finanšu ieguldījumus.

11

2010. gada 17. decembrī Itālijas Republika paziņoja Komisijai par strīdīgo atbalsta shēmu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Ar 2012. gada 25. jūlija lēmumu Komisija atļāva šo shēmu.

12

KW pieder alpu ganības, kas atrodas Bolcāno autonomās provinces kalnu zonā, kura tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ nav pieslēgta publiskajam elektroenerģijas tīklam.

13

Ar 2018. gada 29. janvāra dekrētu Bolcāno autonomā province, piemērojot strīdīgo atbalsta shēmu, piešķīra KW subsīdiju 144634 EUR apmērā, kas atbilst 80 % no attiecināmajām izmaksām mazas hidroelektrostacijas pašpatēriņam būvniecības projektam.

14

Pēc tam Bolcāno autonomā province informēja KW, ka, tā kā strīdīgās atbalsta shēmas darbības termiņš ir beidzies 2016. gada 31. decembrī, subsīdijas piešķiršanai tās projektam ir jāatbilst Regulai Nr. 651/2014, ar kuru atļautais atbalsta apmērs ir ierobežots ar 65 % no attiecināmajām izmaksām.

15

Ar 2020. gada 27. janvāra dekrētu Bolcāno autonomā province daļēji atcēla savu lēmumu piešķirt KW subsīdiju un samazināja tās apmēru līdz 113257,09 EUR, piemērojot Regulu Nr. 651/2014.

16

2020. gada 14. februārī Bolcāno autonomā province pieprasīja KW atmaksāt pārmaksātā atbalsta summu, pieskaitot procentus.

17

KW vērsās Verwaltungsgericht, Autonome Sektion für die Provinz Bozen (Administratīvā tiesa, Bolcāno provinces neatkarīgā nodaļa, Itālija) ar prasību atcelt šos pasākumus.

18

Šī tiesa uzskata, ka pamatlietā ir radies jautājums, vai KW piešķirtā subsīdija ir “pastāvošs” atbalsts Savienības valsts atbalsta tiesību izpratnē. Lai atbildētu uz šo jautājumu, esot jānosaka, vai šīs subsīdijas piešķiršanas datumā strīdīgās atbalsta shēmas atļauja, kas izrietēja no Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmuma, vēl bija spēkā.

19

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja tas tā nav, KW piešķirtā subsīdija ir atbalsta ļaunprātīgas izmantošanas gadījums un ka tātad esot jānosaka, vai Regulas 2015/1589 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai ir jāpieprasa tā atgūšana.

20

Tā piebilst, ka esot arī jāpārbauda, vai KW piešķirtā subsīdija var tikt uzskatīta par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

21

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht, Autonome Sektion für die Provinz Bozen (Administratīvā tiesa, Bolcāno provinces autonomā nodaļa) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

SG pieder alpu ganības, kas atrodas Bolcāno autonomās provinces kalnu zonā, kura nav pieslēgta publiskajam elektroenerģijas tīklam tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ.

23

Ar 2018. gada 31. augusta dekrētu Bolcāno autonomā province piešķīra SG subsīdiju 115011 EUR apmērā, kas atbilst 80 % no attiecināmajām izmaksām mazas hidroelektrostacijas būvniecības projektam, kas bija paredzēts tā pašpatēriņam, piemērojot strīdīgo atbalsta shēmu.

24

Ar 2020. gada 27. aprīļa dekrētu Bolcāno autonomā province daļēji atcēla lēmumu par subsīdijas piešķiršanu SG, pamatojoties uz to, ka strīdīgā atbalsta shēma bija beigusies 2016. gada 31. decembrī. Tā pārrēķināja subsīdijas summu, uz kuru SG varēja pretendēt, pamatojoties uz Regulā Nr. 651/2014 paredzētajiem piešķiršanas kritērijiem, proti, summu 92604 EUR apmērā, un pieprasīja SG atmaksāt pārmaksāto summu, pieskaitot procentus.

25

SG vērsās Verwaltungsgericht, Autonome Sektion für die Provinz Bozen (Administratīvā tiesa, Bolcāno provinces neatkarīgā nodaļa) ar prasību atcelt šos pasākumus.

26

Šī tiesa uzskata, ka lietā ir izvirzīti identiski juridiski jautājumi kā lietā C‑102/21.

27

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht, Autonome Sektion für die Provinz Bozen (Administratīvā tiesa, Bolcāno provinces neatkarīgā nodaļa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 17. marta rīkojumu lietas C‑102/21 un C‑103/21 rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma pasludināšanai tika apvienotas.

29

Vispirms jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pamatā ir pieņēmums, ka pamatlietās aplūkotais atbalsts ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un ka turklāt tas daļēji atbilst Regulai Nr. 651/2014. Šķiet, ka tā arī balstās uz principu, ka atbalstam nav jāpiemēro de minimis noteikums, un tas tai ir jāpārbauda.

30

Ar pirmo jautājumu lietās C‑102/21 un C‑103/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai atļauja īstenot strīdīgo atbalsta shēmu, kas izriet no Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmuma, vēl bija spēkā, kad Bolcāno autonomā province piešķīra subsīdijas KW un SG (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkotais atbalsts”).

31

Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmuma 2.2. punktā “Ilgums un budžets” ir precizēts, ka saskaņā ar strīdīgo atbalsta shēmu “laikposmā no 2011. līdz 2016. gadam” tiks piešķirta kopējā summa 187,25 miljonu EUR apmērā. Turklāt šī lēmuma kopsavilkumā, kas publicēts 2013. gada 4. janvāraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ir norādīts, ka minētās shēmas “ilgums” ir noteikts līdz 2016. gada 31. decembrim.

32

No tā izriet, ka ar Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmumu strīdīgā atbalsta shēma no 2017. gada 1. janvāra vairs nebija atļauta.

33

Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pēc šī datuma Komisija nav devusi jaunu atļauju šai pašai atbalsta shēmai.

34

Turklāt nav strīda par to, ka Bolcāno autonomā province piešķīra pamatlietā aplūkoto atbalstu pēc 2016. gada 31. decembra.

35

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka strīdīgās atbalsta shēmas atļauja, kas izriet no Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmuma, vairs nebija spēkā brīdī, kad Bolcāno autonomā province piešķīra pamatlietā aplūkoto atbalstu.

36

Ar otro jautājumu lietās C‑102/21 un C‑103/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas 2015/1589 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atbalsta ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā Komisijai ir jāpieprasa attiecīgajai dalībvalstij to atgūt.

37

Kā apgalvo Komisija, jānorāda, ka individuāls atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu pēc tāda Komisijas lēmuma beigām, ar kuru tiek atļauta šī shēma, nav “ļaunprātīgi izmantots atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta g) punkta izpratnē.

38

Regulas 2015/1589 1. panta g) punktā ir atsauce uz situācijām, kurās atbalsta saņēmējs izmanto atbalstu, pārkāpjot lēmumu, kas pieņemts, piemērojot šīs regulas 4. panta 3. punktu vai 9. panta 3. vai 4. punktu, vai Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu vai 7. panta 3. un 4. punktu, kas, attiecīgi, attiecas uz lēmumiem necelt iebildumus, uz Komisijas pozitīvajiem un nosacītajiem lēmumiem.

39

Šajā gadījumā no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka Komisijas 2012. gada 25. jūlija lēmums pēc 2016. gada 31. decembra vairs nebija piemērojams un ka strīdīgā atbalsta shēma pēc šī datuma nav tikusi atļauta no jauna.

40

Ar šo apstākli pietiek, lai uzskatītu, ka nevar uzskatīt, ka pamatlietā aplūkoto atbalstu tā adresāti būtu izmantojuši ļaunprātīgi.

41

Jāpiebilst, ka tad, ja strīdīgā atbalsta shēma tiktu pagarināta pēc 2016. gada 31. decembra, pieņemot, ka tas tiek pierādīts, nav noteicošs, jo pastāvošas atbalsta shēmas pagarināšana rada jaunu, no pagarinātās shēmas atšķirīgu atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 4. decembris, Komisija/Padome, C‑111/10, EU:C:2013:785, 58. punkts).

42

Līdz ar to tāds atbalsts kā pamatlietā aplūkotais ir jāuzskata par jaunu atbalstu, kas, tā kā tas ir piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta pēdējo teikumu, ir “nelikumīgs atbalsts” Regulas 2015/1589 1. panta f) punkta izpratnē.

43

Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, otrais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka tas faktiski attiecas uz jautājumu, vai LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai ir jāprasa dalībvalstij atgūt nelikumīgais atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta f) punkta izpratnē.

44

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzētajam aizliegumam īstenot atbalsta projektus ir tieša iedarbība un ka šajā tiesību normā paredzētā īstenošanas aizlieguma tūlītēja piemērojamība attiecas uz jebkuru atbalstu, kas tiek īstenots bez paziņošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tiesa no tā ir secinājusi, ka valstu tiesām ir jānodrošina, lai atbilstoši to valsts tiesībām tiktu izdarīti visi no LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpuma izrietošie secinājumi gan saistībā ar izpildes aktu spēkā esamību, gan saistībā ar tāda finanšu atbalsta atgūšanu, kas ir piešķirts, pārkāpjot šo tiesību normu, līdz ar to valstu tiesu uzdevums ir veikt pasākumus, ar kuriem var tikt novērsts atbalsta īstenošanas prettiesiskums, lai atbalsta saņēmējs vairs nevarētu ar to brīvi rīkoties līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai atlikušajā laikā (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Jāpiebilst, ka ikviena Savienības tiesību norma, kas atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai radītu tiešu iedarbību, ir saistoša visām dalībvalstu iestādēm, proti, ne tikai valsts tiesām, bet arī visām valsts pārvaldes iestādēm, tostarp decentralizētajām iestādēm, un šīm iestādēm ir pienākums to piemērot (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 22. jūnijs, Costanzo, 103/88, EU:C:1989:256, 31. punkts, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 90. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan valsts administratīvajām, gan tiesu iestādēm, kam savas attiecīgās kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 91. punkts un tajā minētā judikatūra)

48

No tā izriet, ka, ja valsts iestāde konstatē, ka atbalsts ir piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta pēdējo teikumu, tai pēc savas iniciatīvas ir jāatgūst nelikumīgi piešķirtais atbalsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 92. punkts).

49

Jāpiebilst, ka šādā gadījumā principā nekas neliedz attiecīgajai dalībvalstij uzskatīt, ka jāatmaksā tikai tā atbalsta daļa, kas neatbilst Regulā Nr. 651/2014 noteiktajiem kritērijiem.

50

Turklāt jāatgādina, ka ar Līgumu ieviestajā valsts atbalstu kontroles sistēmā valsts tiesām un Eiropas Komisijai ir papildinošas, taču atšķirīgas lomas (spriedums, 2019. gada 2. maijs, A‑Fonds, C‑598/17, EU:C:2019:352, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Tādējādi Komisija nevar uzdot atgūt atbalstu tikai tā nelikumības dēļ un tātad tai ir jāveic pilnīgs tā saderīguma ar iekšējo tirgu novērtējums neatkarīgi no tā, vai ir ievērots aizliegums īstenot atbalstu bez iepriekšējas atļaujas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 14. februāris, Francija/Komisija, C‑301/87, EU:C:1990:67, 17.–23. punkts), lai gan Regulas Nr. 2015/1589 13. panta 2. punkts tai tomēr ļauj uzdot provizoriski atgūt nelikumīgi piešķirtu atbalstu līdz brīdim, kad tā pieņem lēmumu par tā saderību ar iekšējo tirgu.

52

No iepriekš minētā izriet – uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 108. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai nav jāprasa dalībvalstij atgūt nelikumīgais atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta f) punkta izpratnē.

53

Ar trešo jautājumu lietās C‑102/21 un C‑103/21 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai pamatlietā aplūkotais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo tas ir paredzēts “konkrētu tautsaimniecības jomu attīstībai”, vai arī tas var “ izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

54

Tomēr šī jautājuma formulējumā nav skaidri redzams, vai, atsaucoties uz jautājumu par to, vai pamatlietā aplūkotais atbalsts “var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm”, iesniedzējtiesa atsaucas uz LESD 107. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts principiāls valsts atbalsta aizliegums, vai uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kurā ir precizēts, ka par saderīgu ar iekšējo tirgu var tikt uzskatīts atbalsts, kas ir paredzēts, lai veicinātu konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību ar nosacījumu, ka tam “nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm”.

55

Katrā ziņā šajās lietās Tiesai iesniegtajos lietas materiālos tai nav sniegti nepieciešamie faktu precizējumi, lai tā varētu sniegt iesniedzējtiesai lietderīgus norādījumus par LESD 107. panta 1. punktā paredzēto kritēriju saistībā ar konkurences izkropļošanu un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm piemērošanu pamatlietās, jo vienīgais iesniedzējtiesas lēmumā lietā C‑102/21 minētais apstāklis, saskaņā ar kuru finansētajā mazajā centrālē saražotā elektroenerģija tiek izmantota tikai privātpersonas pašpatēriņam, katrā ziņā pats par sevi neļauj konstatēt, vai šie kritēriji ir izpildīti.

56

No tā izriet, ka šāds jautājums ir jāuzskata par nepieņemamu.

57

Attiecībā uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu jāatgādina, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums ir nevis konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan vajadzība faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, A u.c., C‑70/18, EU:C:2019:823, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesām nav kompetences lemt par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 96. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Tiešām, atbalsta pasākumu saderības ar kopējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas, kompetencē, bet valstu tiesas rūpējas, lai gadījumos, kad nav izpildīts LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzētais pienākums par valsts atbalstu iepriekš paziņot Komisijai, tiktu nodrošināta indivīdu tiesību aizsardzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. maijs, A‑Fonds, C‑598/17, EU:C:2019:352, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

No tā izriet, ka jautājums par to, vai pamatlietā aplūkotais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, nešķiet nepieciešams, lai atrisinātu pamatlietas, un līdz ar to tas ir jāuzskata par nepieņemamu.

61

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: