–

Banka Slovenije vārdā – J. Žitko, pārstāvis,

–

Slovēnijas valdības vārdā – J. Morela un N. Pintar Gosenca, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Delaude, B. Rous Demiri un A. Steiblytė, pārstāves,

–

Eiropas Centrālās bankas vārdā – A. Grosu, K. Kaiser un C. Kroppenstedt, pārstāvji, kuriem palīdz G. Pajek, odvetnik,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 123. un 130. pantu, protokola (Nr. 4) par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (turpmāk tekstā – “protokols par ECBS un ECB”) 7. un 21. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/48/EK (2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV 2006, L 177, 1. lpp.) 44.–52. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 53.–62. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar pārbaudi par to valsts tiesību normu atbilstību konstitūcijai, kurās noteikti nosacījumi Banka Slovenije (Slovēnijas Centrālā banka) saukšanai pie atbildības par zaudējumiem, kas nodarīti ar konkrētu finanšu instrumentu anulēšanu un piekļuvi konkrētai šajā centrālajā bankā glabātai informācijai par šādu anulēšanu.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 3603/93 (1993. gada 13. decembris), ar ko precizē definīcijas, lai piemērotu [LESD 123.] pantā un [125.] panta 1. punktā minētos aizliegumus (OV 1993, L 332, 1. lpp.), otrais apsvērums ir formulēts šādi:

“tā kā termini “konta pārtēriņš” un “citu veidu kredīta pakalpojumi”, kas izmantoti [LESD 123. pantā], būtu jādefinē, jo īpaši attiecībā uz rīcību ar 1994. gada 1. janvārī spēkā esošajiem prasījumiem.”

4

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“[LESD 123]. pantā:

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/12/EK (2000. gada 20. marts) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV 2000, L 126, 1. lpp.) 1. panta 4. punktā bija noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK (2001. gada 4. aprīlis) par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju (OV 2001, L 125, 15. lpp.) sestajā apsvērumā ir teikts:

“Izcelsmes dalībvalsts tiesu un administratīvajām iestādēm vienīgajām ir jābūt tiesībām lemt par reorganizācijas pasākumiem un to īstenošanu attiecīgajā valstī, kas paredzēti spēkā esošajos likumos. Ņemot vērā grūtības, saskaņojot dalībvalstu tiesību aktus un praksi, ir jāparedz, ka dalībvalstīm ir savstarpēji jāatzīst pasākumi, ko katra no tām ir veikusi, lai atjaunotu to kredītiestāžu ekonomisko dzīvotspēju, kurām tā ir izsniegusi atļaujas.”

7

Šīs direktīvas 2. pantā – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, – bija noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

8

Direktīvas 2001/24 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tikai izcelsmes dalībvalsts administratīvajām vai tiesu iestādēm ir tiesības lemt par viena vai vairāku reorganizācijas pasākumu īstenošanu kredītiestādē, tostarp citās dalībvalstīs reģistrētās filiālēs.”

9

Šīs direktīvas 33. pants ir formulēts šādi:

“Visām personām, kam ir jāsaņem vai jāizpauž informācija saistībā ar 4., 5., 8., 9., 11. un 19. pantā noteiktajām informācijas un konsultāciju procedūrām, ir saistošs dienesta noslēpums saskaņā ar Direktīvas 2000/12/EK 30. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, izņemot jebkādas tiesu iestādes, uz kurām attiecas esošie valstu noteikumi.”

10

Direktīvas 2006/48 4. panta 4) punktā bija precizēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

11

Šīs direktīvas 44. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka visām personām, kas strādā vai ir strādājušas kompetentajās iestādēs, kā arī revidentiem un ekspertiem, kas darbojas kompetento iestāžu uzdevumā, ir pienākums glabāt dienesta noslēpumu.

Nekādu konfidenciālu informāciju, ko minētās personas var saņemt, pildot pienākumus, nedrīkst izpaust nevienai personai vai iestādei, izņemot pārskata vai apkopojuma formā tā, ka nevar noteikt atsevišķas kredītiestādes, neskarot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesību akti.

Tomēr, ja kredītiestādi atzīst par bankrotējušu vai ja to likvidē ar tiesas lēmumu, konfidenciālu informāciju, kas neattiecas uz trešām personām, kuras iesaistītas mēģinājumos kredītiestādi glābt, var izpaust civillietās vai komerclietās.”

12

Minētās direktīvas 45.–52. pantā ir izklāstīta virkne noteikumu par informācijas izmantošanu, apmaiņu, nosūtīšanu un izpaušanu kompetentajās iestādēs šīs pašas direktīvas 4. panta 4) punkta izpratnē.

13

Direktīvas 2006/48 158. pants bija formulēts šādi:

“1.   Ar šo Direktīva 2000/12/EK, kā tā grozīta ar XIII pielikuma A daļā norādītajām direktīvām, tiek atcelta, neskarot dalībvalstu pienākumus saistībā ar XIII pielikuma B daļā direktīvu transponēšanas termiņiem.

2.   Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu XIV pielikumā.”

14

Direktīvas 2013/36 3. panta 1. punkta 37[36]) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

15

Šīs direktīvas 53. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nosaka, ka visām personām, kas strādā vai ir strādājušas kompetentajās iestādēs, kā arī revidentiem un ekspertiem, kas darbojas kompetento iestāžu uzdevumā, ir saistošs dienesta slepenības pienākums.

Konfidenciālu informāciju, ko šādas personas, revidenti vai eksperti saņemt, pildot savus pienākumus var izpaust tikai pārskata vai apkopojuma formā tā, ka nevar noteikt atsevišķas kredītiestādes, neskarot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesību akti.

Tomēr, ja kredītiestādi atzīst par bankrotējušu vai ja to likvidē piespiedu kārtā, konfidenciālu informāciju, kas neattiecas uz trešām personām, kuras iesaistītas mēģinājumos kredītiestādi glābt, var izpaust civillietu vai komerclietu tiesvedībā.”

16

Minētās direktīvas 54.–62. pantā ir izklāstīta virkne noteikumu par informācijas izmantošanu, apmaiņu, nosūtīšanu un izpaušanu kompetentajās iestādēs šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta 37[36]) apakšpunkta izpratnē.

17

Direktīvas 2013/36 163. pantā ir paredzēts:

“[Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas [2006/48] un 2006/49/EK [(2006. gada 14. jūnijs) par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (OV 2006, L 177, 201. lpp.)] atceļ no 2014. gada 1. janvāra.

Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un Regulu (ES) Nr. 575/2013, un tās lasa saskaņā ar šīs direktīvas II pielikumā un Regulas (ES) Nr. 575/2013 IV pielikumā izklāstīto atbilstības tabulu.”

18

Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 40) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

19

Ar Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija) 2016. gada 19. oktobra nolēmumu par saderīgām ar Slovēnijas konstitūciju atzītas tiesību normas, kas ietver pilnvarojumu Slovēnijas Centrālajai bankai anulēt konkrētus finanšu instrumentus, ja pastāv risks, ka kāda kredītiestāde kļūs maksātnespējīga un tādējādi apdraudēs finanšu sistēmu kopumā. Turpretim minētā tiesa konstatēja nepilnību, kas ir pretrunā Slovēnijas konstitūcijai, proti, ka aplūkojamie tiesību akti neietver speciālas procesuālās normas attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu, kuras varētu celt anulētu finanšu instrumentu bijušie turētāji.

20

Lai novērstu šo nepilnību, Državni zbor Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Nacionālā asambleja) pieņēma zakon o postopku sodnega in izvensodnega varstva nekdanjih imetnikov kvalificiranih obveznosti bank (Likums par anulēto kvalificēto bankas parāda instrumentu bijušo turētāju tiesību aizsardzības tiesā un ārpustiesas aizsardzības procedūru; turpmāk tekstā – “ZPSVIKOB”), kas ietver normas, ar kurām paredzēts nodrošināt Slovēnijas Centrālās bankas anulēto finanšu instrumentu bijušo turētāju tiesību iedarbīgu aizsardzību tiesā.

21

Slovēnijas Centrālā banka iesniedza pieteikumu, ar kuru lūdza pārbaudīt vairāku ZPSVIKOB normu un vienas zakon o bančništvu (Kredītiestāžu likums) normas atbilstību konstitūcijai un kurā tā citastarp apgalvoja, ka šajās normās izklāstītie noteikumi attiecībā uz tās atbildības iestāšanos un piekļuvi tās glabātai informācijai nav saderīgi ar Savienības tiesību normām.

22

Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar ZPSVIKOB Slovēnijas Centrālās bankas atbildība par zaudējumiem, kas izraisīti ar konkrētu finanšu instrumentu anulēšanu, var iestāties saistībā ar diviem atšķirīgiem, alternatīviem režīmiem.

23

Pirmkārt, šāda atbildība principā var iestāties, ja konstatēts, ka finanšu instrumenta anulēšana nebija uzskatāma par pasākumu, kas nepieciešams, lai novērstu attiecīgās bankas maksātnespēju un nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti, vai ka nav ievērots princips, ka nevienu kreditoru nevar nostādīt nelabvēlīgākā situācijā nekā maksātnespējas gadījumā. Tomēr minētā atbildība var iestāties vienīgi tad, ja Slovēnijas Centrālā banka nav konstatējusi, ka tā pati vai personas, kuras tā pilnvarojusi rīkoties tās vārdā, ir rīkojusies ar nepieciešamo piesardzību, ņemot vērā apstākli, ka šāda anulēšana notiek konkrētajos krīzes situācijas apstākļos, kad nepieciešams ātri novērtēt sarežģītas problēmas.

24

Otrkārt, fiziskās personas, kuras iepriekš bijušas anulētā finanšu instrumenta turētāji un kuru ikgadējie ieņēmumi ir mazāki par konkrētu slieksni, var saņemt Slovēnijas Centrālās bankas izmaksātu atlīdzinājumu apmērā, kas līdzvērtīgs 80 % no cenas, kura samaksāta, iegādājoties šo finanšu instrumentu, nepārsniedzot maksimālo apmēru, proti, 20000 EUR.

25

Turklāt iesniedzējtiesa uzsver – lai nodrošinātu, ka to izmaksu segšana, kuras saistītas ar atbildības režīmu, kas izveidoti ar ZPSVIKOB, piemērošanu, pēdējā minētajā ir paredzēts, ka summas, ko Slovēnijas Centrālā banka ieguvusi kopš 2019. gada 1. janvāra, ir jāpārskaita uz speciālajām rezervēm, kuras paredzētas šādai segšanai. Ja šīs speciālās rezerves izrādītos nepietiekamas šim nolūkam, Slovēnijas Centrālajai bankai būtu jāizmanto līdz 50 % no savām vispārīgajām rezervēm, bet pēc tam, ja arī pēdējo minēto izmantošana izrādītos nepietiekama, lai nodrošinātu minēto segšanu, tai būtu jāaizdod Slovēnijas iestādēm nepieciešamās summas.

26

Ņemot vērā šos apstākļus, minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai šie atbildības režīmi ir saderīgi ar LESD 123. pantu un protokola par ECBS un ECB 21. pantu – ciktāl atbildība, ko Slovēnijas Centrālā banka uzņēmusies Slovēnijas iestāžu vietā, varētu tikt uzskatīta par šo iestāžu finansēšanas veidu –, kā arī ar centrālo banku neatkarības principu, kas izriet no LESD 130. panta un protokola par ECBS un ECB 7. panta.

27

Turklāt minētā tiesa norāda, ka ZPSVIKOB ietver noteikumus par vairāku konfidenciālu dokumentu, kas izmantoti, lai lemtu par finanšu instrumentu anulēšanu, ipso jure izpaušanu visiem potenciālajiem prasītājiem un to pārstāvjiem, kā arī par tādu dokumentu ierobežotāka skaita publicēšanu. Tomēr tā pauž šaubas par šo noteikumu saderību ar Direktīvu 2006/48 un 2013/36 normām par konkrētas informācijas konfidencialitāti.

28

Šādos apstākļos Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Iesniedzējtiesa ir iesniegusi pieteikumu par to, lai šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu piemērota Tiesas Reglamenta 105. pantā paredzētā paātrinātā tiesvedība.

30

Sava pieteikuma pamatojumā minētā tiesa norāda, ka pašlaik Slovēnijas tiesību sistēmā vienīgi ZPSVIKOB piemērošana varētu dot iespēju anulētu finanšu instrumentu bijušajiem turētājiem iegūt atlīdzinājumu un ka, gaidot Tiesas atbildi uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, to celtās prasības par zaudējumu atlīdzināšanu ir apturētas. Šā iemesla dēļ esot apdraudēta vērtspapīru tirgus integritāte un kopš vairāk nekā sešiem gadiem daudzām personām esot liegta iespēja iedarbīgi aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu. Turklāt, tā kā uzdotie jautājumi citastarp attiecas uz aizliegumu izmantot monetāro finansēšanu un uz valstu centrālo banku neatkarības principu, Tiesas atbilde dotu iespēju mazināt nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību un Slovēnijas konstitucionālo tiesību pamatprincipu interpretāciju.

31

Saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā Reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

32

Minētajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, 2021. gada 9. februārī nolēma, ka šā sprieduma 29. punktā minētais pieteikums nav apmierināms.

33

Šajā ziņā jāatgādina, ka Reglamenta 105. pantā paredzētā paātrinātā tiesvedība ir procesuāls instruments, kas paredzēts ārkārtīgi steidzamas situācijas risināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, TheCommissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Visaptveroša veselības apdrošināšana), C‑247/20, EU:C:2022:177, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tādējādi attiecīgo personu interese – kas, protams, ir leģitīma – pēc iespējas ātrāk noteikt tvērumu tām viņu tiesībām, kuras izriet no Savienības tiesību aktiem, būtībā nedod iespēju pierādīt ārkārtas apstākļa pastāvēšanu 105. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Phoenix Contact, C‑44/21, EU:C:2022:309, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt lietas ekonomiskā jutība vai attiecīgās ekonomiskās intereses, lai cik svarīgas un tiesiski pamatotas tās arī nebūtu, pašas par sevi nevar attaisnot minētajā 105. pantā paredzētās paātrinātās tiesvedības piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Phoenix Contact, C‑44/21, EU:C:2022:309, 15. punkts un tajā minētā judikatūra). Arī lielais personu vai juridisko situāciju skaits, uz kurām potenciāli attiecas uzdotie jautājumi, pats par sevi nevarētu būt uzskatāms par ārkārtēju apstākli, ar ko būtu attaisnojama šīs tiesvedības piemērošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Caruter, C‑642/20, EU:C:2022:308, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Lai gan jau ir nospriests, ka tad, ja lietā rodas būtiskas neskaidrības, kuras skar valsts konstitucionālo tiesību un Savienības tiesību pamatjautājumus, var būt nepieciešams, ņemot vērā šādas lietas konkrētos apstākļus, to izskatīt īsā termiņā atbilstoši Reglamenta 105. panta 1. punktam, tomēr tas, ka pamatlieta ir izšķiroša, lai garantētu anulēto finanšu instrumentu bijušo turētāju tiesību uz īpašumu aizsardzību tiesā, ņemot vērā konkrētos šīs lietas apstākļus, šādu attieksmi neattaisno (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 3. marts, Presidenza del Consiglio dei Ministri u.c. (Ārsti speciālisti, kas iziet apmācību), C‑590/20, EU:C:2022:150, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Tāpat, kaut arī paātrinātas tiesvedības piemērošana var būt nepieciešama, lai kliedētu nenoteiktību, kas var traucēt ECBS darbību (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2018. gada 12. jūnijs, ECB/Latvija, C‑238/18, nav publicēts, EU:C:2018:488, 14. punkts), šajā gadījumā šādu nenoteiktību nav iespējams konstatēt, jo ar uzdotajiem jautājumiem ir tikai paredzēts konstatēt Slovēnijas Centrālās bankas pieņemto aktu sekas saistībā ar konkrētu valsts politiku un tātad, gaidot pamatlietas iznākumu, ECBS darbība netiek traucēta.

38

Ar 2022. gada 10. maijā Tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu Eiropas Centrālā banka (ECB) lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

39

Šā pieteikuma pamatojumā ECB norāda, ka tā nepiekrīt ģenerāladvokātes secinājumiem. Citastarp tā apgalvo, ka šie secinājumi ir balstīti uz jēdziena “valsts sektora saistības” Regulas Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punkta izpratnē plašu interpretāciju, kas būtiski iespaidojot ekonomikas un monetārās politikas vispārējo organizēšanu, un ka tiesas sēdē lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja izteikties par šo tematu.

40

Šajā saistībā jāatgādina, ka, pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 41. punkts).

41

Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz motivētus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara. Tādējādi viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt iemesls, kas pamatotu tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 42. punkts).

42

Turklāt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu tā jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta.

43

Tomēr šajā lietā Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka – pretēji tam, ko apgalvo ECB,– pēc tiesvedības rakstveida daļas un tiesas sēdes tās rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai lemtu par to, kā interpretējams jēdziens “valsts sektora saistības” Regulas Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punkta izpratnē, kas plaši apspriests lietas dalībnieku vidū. Šādos apstākļos nav nepieciešams izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

44

Ņemot vērā precizējumus, kurus iesniedzējtiesa izdarījusi attiecībā uz pamatlietā aplūkojamajiem valsts tiesību aktiem, ir uzskatāms, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 123. panta 1. punkts un protokola par ECBS un ECB 21.1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka valsts centrālajai bankai, kas ietilpst ECBS, ir pienākums no sava pašu kapitāla atlīdzināt zaudējumus tās anulēto finanšu instrumentu bijušajiem turētājiem sakarā ar to, ka tikuši piemēroti šīs centrālās bankas uzdoti reorganizācijas pasākumi Direktīvas 2001/24 izpratnē, ja turpmākā tiesvedībā atklājas, ka:

45

Vispirms ir jāatgādina, ka no LESD 282. panta 1. punkta, kā arī protokola par ECBS un ECB 1. un 14.3. panta izriet, ka ECB un ECBS dalībvalstu centrālās bankas ir šīs sistēmas neatņemama sastāvdaļa. No šīm normām izriet arī tas, ka ECB un eurozonas dalībvalstu centrālās bankas, kuras veido Eurosistēmu, īsteno Eiropas Savienības monetāro politiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Slovēnija (ECB arhīvi), C‑316/19, EU:C:2020:1030, 79. punkts).

46

Turklāt saskaņā ar protokola par ECBS un ECB 9.2. pantu ECB nodrošina to, ka tos uzdevumus, kas uzticēti ECBS, tā veic vai nu pati, vai arī ar valstu centrālo banku starpniecību.

47

Neatkarīgi no tā ir jānorāda, ka tādu kredītiestāžu reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē kā tie, uz kuriem attiecas pirmajā jautājumā minētais atbildības režīms, īstenošana nav uzskatāma par uzdevumu, kas saskaņā ar Savienības tiesību normām uzticēti ECBS kopumā vai – konkrēti – valstu centrālajām bankām.

48

Šāds uzdevums nav minēts to ECBS pamatuzdevumu vidū, kas uzskaitīti LESD 127. panta 2. punktā, kā arī protokola par ECBS un ECB 3.1. pantā, proti, definēt un īstenot Savienības monetāro politiku, veikt valūtu maiņas darījumus atbilstoši LESD 219. pantam, turēt un pārvaldīt dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves, kā arī veicināt maksājumu sistēmu pareizu darbību.

49

Turklāt ir jānorāda, ka Direktīva 2001/24 tika pieņemta, pamatojoties uz Savienības kompetenci iekšējā tirgus jomā, konkrētāk, kompetenci likvidēt šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai Savienības teritorijā, nevis uz tās kompetenci ekonomikas un monetārās politikas jomā.

50

Turklāt, ja LESD 127. panta 5. punktā un protokola par ECBS un ECB 3.3. pantā paredzēts, ka ECBS palīdz sekmīgi īstenot politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti, šajās normās nepārprotami ir teikts, ka šīs politikas īsteno nevis pati ECBS, bet gan “kompetentās iestādes”.

51

Šajā ziņā no Direktīvas 2001/24 2. panta un 3. panta 1. punkta kopsakarā ar Direktīvas 2000/12 1. panta 4. punktu, kas bija piemērojami dienā, kad pastāvēja pamatlietā nozīmīgie apstākļi, izriet, ka dalībvalstīm bija iespējams izraudzīties kompetento iestādi, lai lemtu par reorganizācijas pasākuma īstenošanu pirmās minētās direktīvas izpratnē. Līdz ar to nebija tā, ka šajā dienā šī iestāde obligāti būtu bijusi attiecīgās dalībvalsts centrālā banka.

52

Tomēr, kā Tiesa jau ir nospriedusi, Savienības tiesībās ECBS ir oriģināls juridisks veidojums, kurš cieši sasaista valstu iestādes, proti, valstu centrālās bankas, un vienu Savienības iestādi, proti, ECB, un nodrošina to ciešu sadarbību un kura ietvaros prevalē citāds sakārtojums un mazāk izteikts nošķīrums starp Savienības tiesību sistēmu un iekšējām valstu tiesību sistēmām. Šajā ļoti integrētajā sistēmā, kuru Līguma autori bija paredzējuši ECBS, valstu centrālajām bankām, kā arī to vadītājiem ir jaukts statuss – tās vienlaikus ir valsts iestādes un iestādes, kas darbojas ECBS ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Slovēnija (ECB arhīvi), C‑316/19, EU:C:2020:1030, 83. punkts).

53

Saskaņā ar protokola par ECBS un ECB 14.4. pantu šajā kontekstā valstu centrālās bankas var veikt arī uzdevumus, kas nav minēti šajā protokolā, ja vien ECB Padome ar divu trešdaļu balsu vairākumu nenolemj, ka tie ir pretrunā ECBS mērķiem un uzdevumiem.

54

Saskaņā ar šo normu, ja kādas dalībvalsts likumdevējs šādu uzdevumu uztic šīs valsts centrālajai bankai, tā to veic uz savu atbildību un risku.

55

Precīzāk – attiecībā uz konkrētajām situācijām, kad iestājas valsts centrālās bankas atbildība, tostarp situācijām, kad tā veic uzdevumu, kas tai uzticēts valsts tiesību aktos, protokola par ECBS un ECB 35.3. pantā ir tikai norādīts, ka šo atbildību reglamentē attiecīgie valsts tiesību akti.

56

No iepriekš izklāstītā izriet, ka attiecīgās dalībvalsts ziņā ir formulēt nosacījumus, ar kādiem var iestāties šīs valsts centrālās bankas atbildība tā iemesla dēļ, ka tā īsteno reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē, proti, gadījumā, kad šī dalībvalsts – tāpat kā Slovēnijas Republika – ir nolēmusi šo centrālo banku izraudzīt par kompetento iestādi, kas īsteno šādu pasākumu.

57

Tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas izriet no Savienības tiesību normām, it īpaši no LESD trešās daļas VIII sadaļas, kura ietver arī LESD 123. pantu, kā arī no protokola par ECBS un ECB (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 56. punkts).

58

Turklāt LESD 131. pants un šā protokola 14.1. pants ietver tieši formulētu prasību, ka katra dalībvalsts nodrošina, ka tās tiesību akti, tostarp tās centrālās bankas statūti, ir saderīgi ar Līgumiem un minēto protokolu.

59

To normu vidū, kuras tādējādi ir piemērojamas dalībvalstīm, citastarp ir minams LESD 123. panta 1. punkts un protokola par ECBS un ECB 21.1. pants, uz kuriem attiecas pirmais jautājums.

60

No LESD 123. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka ar šo tiesību normu ECB un dalībvalstu centrālajām bankām ir aizliegts pieļaut konta pārtēriņu vai sniegt jebkādus citus kredīta pakalpojumus Savienības un dalībvalstu publisku iestāžu un struktūru vajadzībām, kā arī tieši no tām iegādāties to parāda instrumentus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 11. decembris, Weiss u.c., C‑493/17, EU:C:2018:1000, 102. punkts). Šis aizliegums ir vēlreiz apstiprināts protokola par ECBS un ECB 21.1. pantā.

61

Šajā ziņā ir konstatējams, ka valsts centrālās bankas atbildības, kas segta ar tās pašu kapitālu, iestāšanās tāda iemesla dēļ, ka tā veic uzdevumu, kas tai uzticēts valsts tiesību aktos, nav acīmredzami kvalificējama kā publiskā sektora struktūras parāda vērtspapīru tieša iegāde.

62

Kā norādīts Regulas Nr. 3603/93 otrajā apsvērumā, LESD 123. pantā izmantotie termini “konta pārtēriņš” un “citu veidu kredīta pakalpojumi” ir precizēti šajā regulā.

63

Tādējādi minētās regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka LESD 123. panta vajadzībām termins “konta pārtēriņš” norādītu uz jebkādu finanšu resursu sniegšanu par labu publiskajam sektoram, kuras rezultātā rodas – vai ir sagaidāms, ka radīsies, – debeta atlikums kontā.

64

Tādi tiesību akti kā pirmajā jautājumā minētie nenozīmē, ka būtu uzskatāms, ka valsts centrālā banka segtu debeta atlikumu publiskā sektora kontā, tādēļ tos nevar atzīt par tādiem, kas izraisītu konta pārtēriņa piešķiršanu publiskā sektora iestādēm vai institūcijām LESD 123. panta 1. punkta izpratnē.

65

Regulas Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā LESD termins “citu veidu kredīta pakalpojumi” 123. panta vajadzībām ir definēts tā, ka tas aptver ikvienu prasījumu pret valsts sektoru, kas pastāv 1994. gada 1. janvārī, jebkuru valsts sektora saistību finansējums attiecībā uz trešajām personām vai – neskarot Līguma 123. panta 2. punktu – jebkuru darījumu ar valsts sektoru, kuru rezultātā rodas vai – sagaidāms – radīsies prasījumi pret šo sektoru.

66

1. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā pirmā un trešā kategorija gan nevar aptvert valsts centrālās bankas atbildības iestāšanos ar segumu no tās pašu kapitāla tāpēc, ka tā veic uzdevumu, kas tai uzticēts valsts tiesību aktos, jo šīs atbildības iestāšanās nenozīmē nedz to, ka 1994. gada 1. janvārī ir pastāvējis šīs centrālās bankas prasījums pret publisko sektoru, nedz noticis darījums starp minēto centrālo banku un publisko sektoru, kuru rezultātā rodas vai – sagaidāms – radīsies prasījumi pret šo sektoru.

67

Tomēr nevar izslēgt, ka minētās atbildības iestāšanos varētu uzskatīt par tādu, kas izraisa publiskā sektora saistību attiecībā pret trešām personām minētā 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punkta izpratnē finansēšanu, ciktāl tās ietekmē attiecīgā valsts centrālā banka uzņemas saistības attiecībā pret trešām personām, kuras eventuāli varētu radīt saistības publiskajam sektoram.

68

Šajā ziņā, pirmām kārtām, uzreiz ir jāizslēdz, ka šādas atbildības iestāšanās jebkuros apstākļos būtu uzskatāma par finansējumu publiskā sektora saistībām pret personām, attiecībā pret kurām šī atbildība ir iestājusies.

69

Proti, ja Līgumu autori būtu uzskatījuši, ka valsts centrālās bankas atbildības iestāšanās tāda iemesla dēļ, ka tiek veikts uzdevums, kas tai uzticēts valsts tiesību aktos, jebkurā gadījumā ir nesaderīga ar LESD 123. panta 1. punktu, viņi nebūtu paredzējuši ar tiešu formulējumu protokola par ECBS un ECB 14.4. un 35.3. pantā, ka valstu centrālās bankas šādus uzdevumus veic uz savu atbildību un risku un ar nosacījumiem, kas formulēti valsts tiesību aktos.

70

Šāda LESD 123. panta 1. punkta interpretācija būtu pretrunā dalībvalstu prakses daudzveidībai šajā jomā, ko Līgumu autori vēlējās saglabāt, pieņemot šīs protokola par ECBS un ECB normas.

71

Otrām kārtām, ir jāuzsver: ja dalībvalsts centrālās bankas atbildība ir iestājusies nevis tikai tā iemesla dēļ, ka tā veikusi uzdevumu, kas tai uzticēts valsts tiesību aktos un kas neietilpst ECBS kompetencē, bet tā iemesla dēļ, ka šī centrālā banka nav ievērojusi noteikumus, kuri tai ir jāpiemēro saistībā ar to, atlīdzinājums trešām personām, kurām nodarīti zaudējumi, ir uzskatāms par minēto centrālās bankas darbību sekām, nevis par iepriekš pastāvējušu saistību, ko būtu uzņēmušās pārējās publiskās iestādes, izpildi attiecībā pret trešām personām.

72

Trešām kārtām, Regulas Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punkts, ar ko bija paredzēts precizēt LESD 123. panta 1. punkta tvērumu, ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs otras normas mērķi, proti, nodrošināt, lai dalībvalstis īstenotu pareizu budžeta politiku, izvairoties no tā, ka valsts deficīta monetārā finansēšana vai valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem dalībvalstīm izraisītu pārmērīgas parādsaistības vai pārmērīgu budžeta deficītu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 100. punkts, un 2018. gada 11. decembris, Weiss u.c., C‑493/17, EU:C:2018:1000, 107. punkts).

73

Tomēr – piemērojot režīmu, kurā valsts centrālās bankas atbildības iestāšanās izriet no tā, ka tā nav ievērojusi noteikumus, kuros reglamentēta to uzdevumu veikšana, kas tai uzticēti valsts tiesību aktos,– parasti nav uzskatāms, ka to, ka šī valsts centrālā banka faktiski finansē saistības pret trešām personām, būtu tieši izraisījuši attiecīgās dalībvalsts pārējo publisko iestāžu apstiprināti pasākumi. Principā šādu finansējumu nevar novērtēt tā, ka tas šīm publiskajām iestādēm dotu iespēju uzņemties saistības segt izdevumus, izvairoties no stimula ievērot pareizu budžeta politiku, kas izriet no LESD 123. panta 1. punkta.

74

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto un režīmu, kurā valsts centrālās bankas atbildība iestājas tad, ja centrālā banka vai personas, kuras tā pilnvarojusi rīkoties savā vārdā, veicot uzdevumu, kas tai uzticēts šajos tiesību aktos, neizpilda valsts tiesību aktos noteikto pienākumu ievērot piesardzību, principā nav uzskatāms, ka tas nozīmētu, ka tādējādi tiek finansētas publiskā sektora saistības pret trešām personām.

75

Tomēr, ņemot vērā augsto sarežģītības pakāpi un steidzamību, kas piemīt reorganizācijas pasākumu īstenošanai Direktīvas 2001/24 izpratnē, šādu atbildības režīmu nevar piemērot zaudējumiem, kas nodarīti, valsts centrālajai bankai īstenojot šos pasākumus, ja netiek paredzēts, ka piesardzības pienākuma neievērošana, kas tai tiek pārmesta, ir bijusi nopietna. Pretējā gadījumā tas faktiski izraisītu to, ka šī centrālā banka būtu pakļauta lielākajai daļai no finansiālajiem riskiem, kas raksturīgi šai īstenošanai, un līdz ar tos spiestu minēto centrālo banku attiecīgās dalībvalsts pārējo publisko iestāžu vietā pretēji monetārās finansēšanas aizliegumam faktiski uzņemties tādu saistību pret trešām personām finansēšanu, kas varētu izrietēt no šo publisko iestāžu izdarītajām izvēlēm ekonomikas politikas jomā.

76

Apstāklis, ka tādā atbildības režīmā kā pirmajā jautājumā minētais pierādīšanas pienākums attiecībā uz piesardzības pienākuma ievērošanu drīzāk gulstas uz attiecīgo valsts centrālo banku, nevis uz prasītājiem, LESD 123. panta 1. punkta un protokola par ECBS un ECB 21.1. panta vajadzībām nav izšķirošs, ciktāl šis pierādīšanas pienākuma sadalījums nozīmē, ka katrā ziņā tiek saglabāta šīs valsts centrālās bankas iespēja atbrīvoties no savas atbildības, ja tā pierāda, ka tā nav pieļāvusi šā pienākuma nopietnu neizpildi.

77

Vēl būtu jāprecizē, ka nevar piekrist ECB argumentam, ka ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu dalībvalstīm būtu uzlikts pienākums sniegt atlīdzinājumu finanšu instrumenta bijušajiem turētājiem, ja šiem turētājiem ir nodarīti lieli zaudējumi, proti, lielāki nekā tie, kādi tiem būtu radušies attiecīgās finanšu iestādes maksātnespējas gadījumā, un līdz ar to valstī pastāvošs režīms, saskaņā ar kuru centrālās bankas atbildību daļēji var izraisīt šādi zaudējumi, nenovēršami nozīmētu, ka šī centrālā banka finansē publiskā sektora saistības pret trešām personām.

78

Proti, ir jāatgādina, ka 17. panta 1. punktā nav paredzēta tādu atbildības režīmu ieviešana, kas nodrošinātu sistemātisku atlīdzinājumu finanšu instrumenta bijušajiem turētājiem, kuriem nodarīti šādi zaudējumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, BPC Lux 2 u.c., C‑83/20, EU:C:2022:346, 61. un 62. punkts).

79

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 123. panta 1. punkts un protokola par ECBS un ECB 21.1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka valsts centrālā banka, kas ietilpst ECBS, ir atbildīga – ar segumu no tās pašu kapitāla – par zaudējumiem, kas nodarīti tādu finanšu instrumentu bijušajiem turētājiem, kurus tā anulējusi, veicot šīs centrālās bankas uzdotu reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē, ja pēc tam notiekošā tiesvedībā izrādās, ka vai nu šī anulēšana nebija nepieciešama, lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti, vai arī šiem finanšu instrumenta bijušajiem turētājiem minētās anulēšanas dēļ ir nodarīti zaudējumi, kas ir lielāki par zaudējumiem, kādi tiem būtu nodarīti attiecīgās finanšu iestādes maksātnespējas gadījumā, ja vien minētā centrālā banka tiek atzīta par atbildīgu vienīgi tad, ja tā pati vai personas, kuras tā pilnvarojusi rīkoties savā vārdā, ir rīkojušās, nopietni neievērojot piesardzības pienākumu.

80

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 123. panta 1. punkts un protokola par ECBS un ECB 21.1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka valsts centrālā banka, kas ietilpst ECBS, iepriekš noteiktās robežās – ar segumu no tās pašu kapitāla – jau tad ir atbildīga par zaudējumiem, kas nodarīti tādu finanšu instrumenta bijušajiem turētājiem, kurus tā anulējusi, veicot šīs centrālās bankas uzdotu reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

81

Vispirms ir jānorāda, ka no šā sprieduma 47.–53. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tāds atbildības režīms kā pirmajā un otrajā jautājumā minētais palīdz formulēt nosacījumus tāda uzdevuma veikšanai, kas neietilpst ECBS kompetencē, bet kas valsts tiesību aktos uzticēts valsts centrālajai bankai atbilstoši protokola par ECBS un ECB 14.4. pantam.

82

Tomēr pirmajā jautājumā minētais atbildības režīms atšķiras no otrajā jautājumā minētā režīma, it īpaši tādēļ, ka pēdējais minētais režīms ir pamats attiecīgās valsts centrālās bankas pienākumam piešķirt atlīdzinājumu vairākiem tās anulētu finanšu instrumentu bijušajiem turētājiem tikai un vienīgi šīs anulēšanas dēļ, pat ja tiktu konstatēts, ka šī centrālā banka bija pilnīgi ievērojusi noteikumus, kas tai piemērojami šajā ziņā, un – konkrētāk – tā šajā ziņā bija rīkojusies piesardzīgi.

83

Tātad tāds atbildības režīms kā otrajā jautājumā minētais, kas paredzēts sociālās politikas mērķa sasniegšanai, nodrošina, ka tiek piešķirts atlīdzinājums par nenovēršamām valsts centrālās bankas pieņemto lēmumu sekām atbilstoši dalībvalsts likumdevēja izdarītajām izvēlēm tās uzdevumu definēšanā.

84

Lai gan dalībvalsts likumdevējam, ievērojot Savienības tiesību normas, ir iespējams nodrošināt šādu atlīdzinājumu, lai izvairītos no tā, ka politika, kas tiek īstenota ar mērķi garantēt finanšu sistēmas stabilitāti, radītu pārmērīgu slogu fiziskām personām ar nelieliem ienākumiem, tomēr nākas konstatēt, ka tādējādi tas uzliek pienākumu veikt maksājumu, kas tieši izriet no šā likumdevēja izdarītajām politiskajām izvēlēm, nevis no veida, kā attiecīgās dalībvalsts centrālā banka veic savus uzdevumus, ne arī no pēdējās minētās pašas izvēlēm, ko tā izdara šajā kontekstā.

85

Tādēļ ir uzskatāms: tas, ka valsts centrālā banka veic šāda atlīdzinājuma samaksu – ar segumu no tās pašu kapitāla –, noved pie tā, ka tā attiecīgās dalībvalsts pārējo publisko iestāžu vietā uzņemas finansēt saistības, kas gulstas uz publisko sektoru šīs dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas gaitā.

86

Taču, kā izriet no šā sprieduma 53.–68. punkta, LESD 123. panta 1. punkts un protokola par ECBS un ECB 21.1. pants nepieļauj izveidot valsts centrālās bankas atbildības režīmu ar segumu no tās pašu kapitāla, lai veiktu uzdevumu, kas tai uzticēts valsts tiesību aktos, ja šā atbildības režīma piemērošana nozīmē, ka tiek finansētas publiskā sektora saistības pret personām, attiecībā pret kurām šī atbildība ir iestājusies.

87

Apstāklis, ka šāds atbildības režīms ir piemērojams tikai līdz konkrētam maksimālam apmēram, šajā ziņā nav nozīmīgs, jo no šīm normām neizriet, ka tajās noteiktais monetārās finansēšanas aizliegums būtu atkarīgs no šā finansējuma apmēra.

88

Turklāt nevar piekrist Slovēnijas valdības argumentam, ka šā sprieduma 86. punktā minēto normu piemērošana būtu izslēdzama tā iemesla dēļ, ka pamatlietā aplūkojamie atbildības režīmi tiek finansēti, balstoties uz vienkāršu grozījumu Slovēnijas Centrālās bankas ikgadējās peļņas sadalījumā, un tas nozīmē tās peļņas daļas samazinājumu vai attiecīgi zudumu, kura jāatmaksā Slovēnijas Republikai, un šāda sadalīšana izriet no valsts likumdevēja kompetences.

89

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepārprotami izriet, ka tas attiecas uz atbildības režīmiem, kuru finansēšanu nodrošina ne tikai ar šādu peļņas sadalīšanu, bet pēc vajadzības arī ar Slovēnijas Centrālās bankas vispārīgo rezervju izmantošanu, tas ir, ar to aizdošanu Slovēnijas Republikai, un tātad – ar šīs centrālās bankas pašu kapitālu.

90

Tātad uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 123. panta 1. punkts un protokola par ECBS un ECB 21.1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka valsts centrālā banka, kas ietilpst ECBS, iepriekš noteiktās robežās ir atbildīga – ar segumu no tās pašu kapitāla – par zaudējumiem, kas nodarīti tādu finanšu instrumenta bijušajiem turētājiem, kurus tā anulējusi, veicot šīs centrālās bankas uzdotu reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē, un tam pietiek, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

91

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 130. pants un protokola par ECBS un ECB 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka valsts centrālā banka, kas ietilpst ECBS sistēmā, ir atbildīga par zaudējumiem, kas izraisīti ar finanšu instrumenta anulēšanu, veicot šīs centrālās bankas uzdotu reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē, apmērā, kas varētu ietekmēt tās spēju iedarbīgi izpildīt savus uzdevumus un kas prioritātes secībā tiek finansēts ar:

92

Vispirms – no atbildēm, kas sniegtas uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, izriet, ka LESD 130. panta un protokola par ECBS un ECB 7. panta interpretācija, par ko ir runa trešajā prejudiciālajā jautājumā, pamatlietas strīda atrisināšanai ir lietderīga tikai attiecībā uz pirmajā jautājumā minēto atbildības režīmu, ciktāl šis režīms dod Slovēnijas Centrālajai bankai iespēju atbrīvoties no savas atbildības, pierādot, ka nav tā, ka Slovēnijas Centrālā banka būtu nopietni neievērojusi piesardzības pienākumu saistībā ar reorganizācijas pasākumu pieņemšanu Direktīvas 2001/24 izpratnē.

93

Ņemot vērā šo precizējumu, ir jāatgādina, ka EK līguma un pēc tam LESD autori ir vēlējušies nodrošināt, lai ECB un ECBS spētu neatkarīgi veikt tām uzticētos uzdevumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, Rimšēvičs un ECB/Latvija, C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

Galvenā šīs gribas izpausme ir ietverta LESD 130. pantā, kurš būtībā pārņemts protokola par ECBS un ECB 7. pantā un ar kuru, pirmkārt, ECB, valstu centrālajām bankām un to pārvaldes institūciju locekļiem nepārprotami ir aizliegts lūgt un pieņemt norādījumus no Savienības iestādēm, institūcijām vai struktūrām, no kādas dalībvalsts valdības vai no kādas citas struktūras un, otrkārt, minētajām Savienības iestādēm, institūcijām vai struktūrām, kā arī dalībvalstu valdībām ir aizliegts mēģināt iespaidot ECB un valstu centrālo banku pārvaldes institūciju locekļus, kad viņi veic amata pienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, spriedums, 2019. gada 26. februāris, Rimšēvičs un ECB/Latvija, C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

95

Protams, ņemot vērā valstu centrālo banku hibrīdstatusu, kas atgādināts šā sprieduma 52. punktā, nav tā, ka šo centrālo banku neatkarības princips obligāti būtu piemērojams vienā un tajā pašā veidā gan tad, ja tās veic uzdevumu ECBS ietvaros, gan tad, kad tās veic tādus uzdevumus, kādi minēti trešajā jautājumā, proti, uzdevumus, kuri neietilpst pēdējās minētās kompetencē un kuri tām uzticēti valsts tiesību aktos, pamatojoties uz protokola par ECBS un ECB 14.4. pantu.

96

Turklāt, tā kā – kā uzsvērts šā sprieduma 69. punktā – 14.4. pantā ir paredzēts, ka valstu centrālās bankas šādu uzdevumu veic uz pašu atbildību un risku, tāda režīma izveidi, kas rada iespēju, ka iestājas to atbildība par zaudējumiem, kuri nodarīti šā uzdevuma veikšanas laikā, pašu par sevi nevar uzskatīt par nesaderīgu ar šo centrālo banku neatkarību.

97

Tomēr šajā nolūkā pieņemtās dalībvalsts tiesību normas nevar attiecīgās valsts centrālo banku nostādīt situācijā, kas jebkādā veidā apdraudētu tās spēju neatkarīgi paveikt uzdevumu, kas ietilpst ECBS kompetencē, jo tādā gadījumā tiktu pārkāpts LESD 130. pants un protokola par ECBS un ECB 7. pants.

98

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai nodrošinātu ECB neatkarību, Līgumu autori citastarp LESD 282. panta 3. punkta trešajā teikumā ir paredzējuši, ka tā neatkarīgi pārvalda savas finanses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/ECB, C‑11/00, EU:C:2003:395, 130. un 132. punkts).

99

Lai gan tā ir patiesība, ka nedz LESD, nedz protokols par ECBS un ECB neietver nekādus līdzvērtīgus noteikumus attiecībā uz valstu centrālajām bankām, tomēr ECBS pamatuzdevumi, kuru vidū – kā paredzēts LESD 127. panta 2. punktā un protokola par ECBS un ECB 3.1. pantā – ir definēt un īstenot Savienības monetāro politiku, ar ECBS starpniecību uzticēti ne tikai ECB, bet arī valstu centrālajām bankām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Slovēnija (ECB arhīvi), C‑316/19, EU:C:2020:1030, 80. punkts).

100

Tomēr, lai piedalītos Savienības monetārās politikas īstenošanā, šķiet nenovēršami, ka valstu centrālās bankas veido rezerves, it īpaši lai spētu kompensēt eventuālus zaudējumus no monetārās politikas operācijām un finansēt protokola par ECBS un ECB 18. pantā paredzētās atvērtā tirgus operācijas.

101

Šajā kontekstā valsts centrālās bankas vispārīgo rezervju izmantošana tādā apmērā, kas varētu ietekmēt tās spēju iedarbīgi izpildīt savus uzdevumus ECBS ietvaros, apvienojumā ar nespēju no jauna un patstāvīgi izveidot šīs rezerves, tādēļ ka visa tās peļņa sistemātiski tiek izmantota tās nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai, var padarīt šo centrālo banku atkarīgu no tās dalībvalsts politiskajām iestādēm.

102

Proti, šādā gadījumā, lai tās rīcībā būtu naudas līdzekļi, kas nepieciešami, lai pienācīgi izpildītu savus uzdevumus ECBS ietvaros, minētā centrālā banka būs spiesta panākt šo politisko iestāžu piekrišanu finansējuma iegūšanai vai rekapitalizācijai.

103

Tāpat tas, ka šādos apstākļos valsts centrālajai bankai ir likumisks pienākums noslēgt ar attiecīgās dalībvalsts pārējām publiskajām iestādēm aizdevuma līgumu, ja ar rezervēm saistītie finansējuma resursi ir izsmelti, to nostāda situācijā, kurā tai, lai varētu veikt savus uzdevumus ECBS ietvaros, ir jāvienojas ar šīm publiskajām iestādēm par šāda aizdevuma summu, kā arī tā noteikumiem.

104

Tātad tāds tiesiskais regulējums kā trešajā jautājumā minētais attiecīgās valsts centrālo banku nostāda situācijā, kurā tā ir potenciāli pakļauta politiskam spiedienam, kaut gan LESD 130. panta un protokola par ECBS un ECB 7. panta mērķis – gluži pretēji – ir pasargāt ECBS no jebkāda politiskā spiediena, lai tā varētu iedarbīgi sasniegt tai uzticēto uzdevumu mērķus, neatkarīgi izmantojot tai šai ziņā ar primāro tiesību aktiem piešķirtās speciālās pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 26. februāris, Rimšēvičs un ECB/Latvija, C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

105

Tomēr situācija būtu atšķirīga, ja dalībvalsts, kas izveidojusi tādu savas centrālās bankas atbildības režīmu kā pirmajā jautājumā minētais, būtu jau iepriekš nodrošinājusi, ka šīs centrālās bankas rīcībā būs naudas līdzekļi, kas nepieciešami, lai spētu samaksāt no šā režīma izrietošos atlīdzinājumus, vienlaikus saglabājot savu spēju iedarbīgi un pilnīgi neatkarīgi veikt savus uzdevumus ECBS ietvaros. Tomēr šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka būtu runa par tādu gadījumu.

106

No iepriekš izklāstītā izriet: uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 130. pants un protokola par ECBS un ECB 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka valsts centrālā banka, kas ietilpst ECBS, ir atbildīga par zaudējumiem, kas nodarīti ar finanšu instrumentu anulēšanu, veicot šīs centrālās bankas uzdotu reorganizācijas pasākumu Direktīvas 2001/24 izpratnē, apmērā, kas varētu ietekmēt tās spēju iedarbīgi veikt savus uzdevumus un kas tiek finansēts – prioritātes secībā – ar:

107

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/48 44.–52. pants vai Direktīvas 2013/36 53.–62. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos izklāstītās normas ir piemērojamas arī attiecībā uz tādu informāciju, kas saņemta vai radīta, īstenojot reorganizācijas pasākumus Direktīvas 2001/24 izpratnē.

108

Direktīvas 2006/48 44. pantā bija izklāstīti pienākumi ievērot dienesta noslēpumu un konfidencialitāti, kuri attiecās uz visām personām, kas veic vai ir veikušas darbību kompetentajās iestādēs šīs direktīvas izpratnē, kā arī šo kompetento iestāžu piesaistītiem revidentiem un ekspertiem.

109

Šīs direktīvas 45.–52. pants ietvēra virkni noteikumu, kas reglamentēja informācijas izmantošanu, apmaiņu, nosūtīšanu un paziņošanu minētajās kompetentajās iestādēs.

110

Minētās direktīvas 4. panta 4) punktā bija precizēts, ka tajā ar terminu “kompetentās iestādes” saprot valsts iestādes, kuras ar normatīvajiem aktiem ir pilnvarotas uzraudzīt kredītiestādes.

111

Direktīvas 2006/48 44. pantā minētie pienākumi būtībā tika pārņemti Direktīvas 2013/36 53. pantā, ar ko, kā norādīts tās 163. pantā, no 2014. gada 1. janvāra ir aizstāta Direktīva 2006/48.

112

Direktīvas 2013/36 54.–62. pantā ir izklāstīti noteikumi, kas reglamentē informācijas izmantošanu, apmaiņu, nosūtīšanu un atklāšanu kompetentajās iestādēs šīs direktīvas izpratnē.

113

Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta 36) apakšpunktā ir definēts jēdziens “kompetentā iestāde” – ar atsauci uz Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 40) apakšpunktu, kurā norādīts uz valsts sektora iestādi, kas ar likumu vai noteikumiem ir pilnvarota uzraudzīt kredītiestādes tās uzraudzības sistēmas ietvaros, kura darbojas attiecīgajā dalībvalstī.

114

No šo normu kopuma izriet, ka Direktīvas 2006/48 44.–52. pantā un Direktīvas 2013/36 53.–62. pantā paredzētie pienākumi ir piemērojami iestādēm, kuras ar valsts tiesību aktiem pilnvarotas īstenot kredītiestāžu uzraudzības uzdevumu.

115

Gadījumā, ja kādas dalībvalsts likumdevējs uzticētu valsts iestādei ne tikai šo uzdevumu, bet arī citus uzdevumus, kas Direktīvā 2006/48 un 2013/36 nav minēti, pienākumi ievērot dienesta noslēpumu un konfidencialitāti, kuri paredzēti šajās direktīvās, nevarētu tikt attiecināti uz informāciju, kas iegūta vai radīta, veicot šos citus uzdevumus, jo citādi tiktu pārsniegts minētajās direktīvās noteiktais saskaņošanas tvērums.

116

No tā izriet, pirmām kārtām, ka noteikumi, kas izklāstīti Direktīvas 2006/48 44.–52. pantā un Direktīvas 2013/36 53.–62. pantā, saskaņā ar Savienības tiesību normām ir piemērojami tikai informācijai, kas iegūta vai radīta, veicot kredītiestāžu uzraudzības uzdevumu.

117

Taču ceturtais jautājums neattiecas uz šādu informāciju, bet vienīgi uz informāciju, kas iegūta vai radīta, īstenojot reorganizācijas pasākumus Direktīvas 2001/24 izpratnē, kuri neietilpst prudenciālās uzraudzības jēdzienā, kas reglamentēts Direktīvās 2006/48 un 2013/36.

118

Tomēr, otrām kārtām, Direktīvas 2001/24 33. pants ietver arī norādi par pienākumu ievērot dienesta noslēpumu un atsauci uz Direktīvas 2000/12 30. pantā minētajiem noteikumiem un nosacījumiem.

119

Saskaņā ar Direktīvas 2006/48 158. panta 2. punktu kopsakarā ar šīs direktīvas XIV pielikumā iekļauto atbilstības tabulu un Direktīvas 2013/36 163. pantu kopsakarā ar šīs direktīvas II pielikumā iekļauto atbilstības tabulu, šī atsauce ir jāsaprot tā, ka tā attiecas uz Direktīvas 2006/48 44.–52. pantu vai Direktīvas 2013/36 53.–61. pantu – atkarībā no aplūkotā laikposma.

120

Tomēr no Direktīvas 2001/24 33. panta formulējuma izriet, ka ar to pienākums ievērot dienesta noslēpumu un konfidencialitāti ir uzlikts vienīgi personām, kuras tiek aicinātas saņemt vai sniegt informāciju saistībā ar informēšanas vai konsultāciju procedūrām, kas paredzētas šīs direktīvas 4., 5., 8., 9., 11. un 19. pantā.

121

Turklāt Direktīvas 2001/24 mērķis, kā izriet no tās preambulas 6. apsvēruma, ir izveidot reorganizācijas pasākumu savstarpējās atzīšanas sistēmu, necenšoties saskaņot valstu tiesisko regulējumu šajā jomā (spriedumi, 2013. gada 24. oktobris, LBI, C‑85/12, EU:C:2013:697, 39. punkts, kā arī 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 104. punkts).

122

Šādos apstākļos minētās direktīvas 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav arī paredzēts vispārēji saskaņot noteikumus par dienesta noslēpumu un konfidencialitāti, kuri piemērojami banku reorganizācijas jomā, tos pakļaujot tiem noteikumiem, kas piemērojami banku prudenciālās uzraudzības jomā, bet tikai tā, ka tajā ir paredzēta šo noteikumu piemērošana saistībā ar informēšanas vai konsultāciju procedūrām starp kompetentajām iestādēm, kurām jānodrošina reorganizācijas pasākumu savstarpēja atzīšana.

123

Līdz ar to šis 33. pants nevar ietvert piemērošanas noteikumus, kas minēti Direktīvas 2006/48 44.–52. pantā un Direktīvas 2013/36 53.–61. pantā, informācijai, kas iegūta vai radīta, īstenojot reorganizācijas pasākumus un kas nav izmantota Direktīvā 2001/24 paredzētajās informēšanas vai konsultāciju procedūrās.

124

Tāpēc uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2001/24 33. pants, Direktīvas 2006/48 44.–52. pants, kā arī Direktīvas 2013/36 53.–62. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajos pantos izklāstītie noteikumi nav piemērojami informācijai, kas iegūta vai radīta, īstenojot reorganizācijas pasākumus Direktīvas 2001/24 izpratnē, un kas nav izmantota šīs direktīvas 4., 5., 8., 9., 11. un 19. pantā paredzētajās informēšanas vai apspriešanās procedūrās.

125

Ņemot vērā uz ceturto jautājumu sniegto atbildi, atbildēt uz piekto līdz astoto jautājumu nav nepieciešams, jo iesniedzējtiesa tos ir uzdevusi gadījumam, ja atbilde uz ceturto jautājumu būtu apstiprinoša.

126

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: