1.

“L’inverno aveva rinfrescato anche il colore delle rocce.” (“Ziema bija atdzīvinājusi pat akmeņu krāsu.”) ( 2 )

2.

Izskatāmās lietas ir radušās daudzas sezonas pēc tam, kad Gracija Deleda gleznaini aprakstīja pavasara atnākšanu Sardīnijas salā, Itālijā ( 3 ). Tomēr arī to pamatā ir Sardīnijas nenovērtētais skaistums ziemas mēnešos.

3.

Tieši tāpēc, lai veicinātu tūrismu ziemas sezonā, Regione Autonoma della Sardegna (Sardīnijas autonomais reģions, Itālija) (turpmāk tekstā – “reģions”) izveidoja shēmu lidojumu piesaistīšanai lidostām, kas atrodas Sardīnijas salā (turpmāk – “atbalsta shēma”.)

4.

Eiropas Komisija atzina, ka šī shēma ir vairākām lidsabiedrībām piešķirts nesaderīgs atbalsts (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 4 ). To lidsabiedrību vidū, no kurām atbalsts būtu jāatgūst, bija Volotea SA un easyJet Airline Company Ltd (turpmāk tekstā abas kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”). Šīs lietas dalībnieces nesekmīgi apstrīdēja Komisijas lēmumu Vispārējā tiesā ( 5 ). Abas sabiedrības pārsūdzēja Vispārējās tiesas spriedumus.

5.

Izskatāmajās lietās Tiesa ir aicināta izvērtēt vairākus Vispārējās tiesas konstatējumus saistībā ar reģiona shēmas atzīšanu par valsts atbalstu. Tomēr kāda zināma, bet ignorēta problēma, ir tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamība.

6.

Šo lietu fakti un tiesiskais pamatojums ir sīki aprakstīts pārsūdzētajos spriedumos ( 6 ). Šo secinājumu vajadzībām tos var apkopot, kā izklāstīts turpinājumā.

7.

Ar legge regionale n. 10 – Misure per lo sviluppo del trasporto aereo (Reģionālais likums Nr. 10 – Pasākumi gaisa pārvadājumu attīstībai) ( 7 ) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 10/2010”) reģions piešķīra finansējumu lidsabiedrībām, lai tās atvērtu jaunus maršrutus un attīstītu esošos maršrutus uz Sardīniju un no tās, tostarp ziemas mēnešos.

8.

Finansējums lidsabiedrībām tika pārskaitīts caur trim Sardīnijas lidostām. Izskatāmajās lietās runa ir tikai par divām no šīm lidostām – Kaljāri‑Elmasas lidostu un Olbijas lidostu. Tās apsaimnieko uzņēmumi, kuru kontrolpakete pieder Kaljāri‑Elmasas tirdzniecības kamerai vai privātiem akcionāriem (turpmāk tekstā kopā – “lidostu ekspluatanti”).

9.

Ar Likuma Nr. 10/2010 īstenošanas pasākumiem reģions noteica darbības, par kurām var saņemt finansējumu. Šo apelācijas sūdzību kontekstā svarīgs ir lidsabiedrību gaisa pārvadājumu pieaugums (1. darbība) un lidsabiedrību Sardīnijas kā tūrisma galamērķa popularizēšana (2. darbība).

10.

Finansējums no reģiona budžeta tika nodrošināts dotāciju veidā. Šīs dotācijas tika piešķirtas lidostu ekspluatantiem, kas savukārt sadalīja līdzekļus dažādām lidsabiedrībām. Reģions piešķīra finansējumu tikai pēc tam, kad bija izvērtēti un apstiprināti detalizēti “darbības plāni”, kas ekspluatantiem bija tam jāiesniedz. Reģions arī uzraudzīja to īstenošanu.

11.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas ir lidsabiedrības, kas noslēgušas līgumus ar lidostu ekspluatantiem par 1. un 2. darbības veikšanu. To attiecīgos darbības plānus apstiprināja reģions, un pēc tam apelācijas sūdzības iesniedzējas saņēma kompensāciju no lidostu ekspluatantiem saskaņā ar iepriekš aprakstīto shēmu par lidojumu un maršrutu skaita palielināšanu uz abām lidostām un no tām un par Sardīnijas kā tūrisma galamērķa popularizēšanu.

12.

Saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu Itālijas Republika 2011. gada 30. novembrī paziņoja par shēmu Komisijai. Pēc formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanas Komisija 2016. gada 29. jūlijā pieņēma apstrīdēto lēmumu.

13.

Šajā lēmumā ir norādīts, ka attiecīgā atbalsta shēma neietver valsts atbalstu lidostu ekspluatantiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts); ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu iesaistītajām lidsabiedrībām, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējām, ciktāl tas attiecas uz šo lidsabiedrību darbību Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostās (šī lēmuma 1. panta 2. punkts); ka Itālija attiecīgo atbalstu ir īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un ka tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. un 4. punkts). Visbeidzot, tajā ir prasīts, lai šis atbalsts tiktu atgūts no lidsabiedrībām (šā lēmuma 2. panta 1. punkts).

14.

Ar prasības pieteikumiem, kas iesniegti 2017. gada 6. septembrī un 2018. gada 11. janvārī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasības par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

15.

2020. gada 13. maijā Vispārējā tiesa pasludināja pārsūdzētos spriedumus. Tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības un piesprieda tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.

2020. gada 22. jūlijā tiesā iesniegtajā apelācijas sūdzībā Volotea lūdz Tiesu atcelt sprieduma lietā T‑607/17 rezolutīvās daļas 1. un 2. punktu; atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu un attiecībā uz Itāliju izdoto atbalsta atgūšanas rīkojumu, ciktāl tas attiecas uz Volotea; un, pakārtoti, atcelt sprieduma lietā T‑607/17 rezolutīvās daļas 1. un 2. punktu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17.

2020. gada 23. jūlijā Tiesā iesniegtajā apelācijas sūdzībā easyJet lūdz Tiesu atcelt spriedumu lietā T‑8/18 un/vai atcelt apstrīdētā lēmuma 1., 2., 3. un 4. pantu, ciktāl tas attiecas uz easyJet; un, pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18.

Komisija savukārt lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.

Ar Tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2021. gada 22. februāra lēmumu abas šīs lietas tika apvienotas secinājumu sniegšanai un sprieduma taisīšanai.

20.

Lietas dalībnieces atbildēja uz Tiesas rakstveida jautājumiem.

21.

Lai gan Līgumos nav definēts, kas ir uzskatāms par valsts atbalstu, Tiesa ir uzstājusi, ka šis jēdziens ir jāinterpretē, pamatojoties uz tā objektīvajām iezīmēm ( 8 ). Šādi interpretējot, LESD 107. panta 1. punktā ir ietverti četri (galvenie) kumulatīvie nosacījumi: ka attiecīgais pasākums ir attiecināms uz valsti vai tiek finansēts no valsts līdzekļiem, tas attiecas uz uzņēmumu, ar to tiek piešķirtas priekšrocības uzņēmumam un šis pasākums ir selektīvs. Pasākums, kas atbilst šiem kritērijiem, parasti tiek uzskatīts par tādu, kas var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību iekšējā tirgū ( 9 ).

22.

Ņemot vērā valsts atbalsta kontroles mērķa izpratnes attīstību ( 10 ) un dalībvalstu neizsīkstošo iztēli iejaukšanās tirgū gadījumā, Tiesa saskaras ar pastāvīgu nepieciešamību atkārtoti izskaidrot kritērijus, kas ir LESD 107. panta 1. punkta pamatā, un pielāgot tos, lai tie atbilstu jaunām situācijām. Izskatāmās lietas nav izņēmums no šī noteikuma.

23.

Patiesi, šķiet, ka izskatāmajās lietās aplūkotā shēma ir iztēles bagāts mēģinājums nogādāt Sardīnijā vairāk tūristu, tostarp ziemas mēnešos, lai veicinātu šī reģiona ekonomisko attīstību.

24.

Tā kā Sardīnija ir sala, tūristi acīmredzami var ierasties ar gaisa transportu. Lidsabiedrības veic darījumus ar lidostām. Tāpēc reģiona iecerētajā shēmā lidostas izstrādāja plānus un sadarbojās ar lidsabiedrībām, lai uz salu nodrošinātu vairāk lidojumu. Ja reģions šos plānus apstiprināja, tas piešķīra finansējumu lidostu ekspluatantiem, kas šos līdzekļus sadalīja attiecīgajām lidsabiedrībām. Tādējādi shēma ietvēra valsts (reģions) un privāto (lidostas un lidsabiedrības) dalībnieku mijiedarbību.

25.

Valsts atbalsta jēdziena izpratnē šīs shēmas uzbūve rada vairākus jautājumus. Piemēram, vai līdzekļu novirzīšana ar privāta starpnieka palīdzību nozīmē, ka šiem līdzekļiem vairs nav valsts izcelsmes? Kura no iesaistītajām privātajām pusēm, ja ne abas, ir jāuzskata par šīs shēmas atbalsta saņēmēju? Visbeidzot, vai minētā shēma sniedz priekšrocības, kas nebūtu pieejamas tirgū?

26.

Tiesa ir lūgusi manu analīzi koncentrēt uz atbildēm uz šiem jautājumiem. Tāpēc es aprobežošu savu viedokli ar attiecināmības jēdzieniem (IV); sekundārajiem atbalsta saņēmējiem (V) un metodiku priekšrocības pastāvēšanas noteikšanai vai izslēgšanai (VI).

27.

Finansējums no valsts vai no valsts līdzekļiem ir valsts atbalsta jēdziena sastāvdaļa ( 11 ). Tas nozīmē, ka tiesību aktā izmantotajiem līdzekļiem ir jābūt attiecināmiem uz valsti ( 12 ). Attiecīgajās apelācijas sūdzībās apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd tieši šo konstatējumu, proti, tās apgalvo, ka no lidostu ekspluatantiem saņemtie līdzekļi nevarēja tikt attiecināti uz reģionu ( 13 ).

28.

To argumenti būtībā ir trīskārši ( 14 ). Pirmkārt, tās apgalvo, ka pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa nav pienācīgi novērtējusi kritērijus, kas izriet no sprieduma Francija/Komisija. It īpaši tiek apgalvots, ka Vispārējās tiesas atsaukšanās uz uzraudzības mehānisma esamību, lai pārraudzītu strīdīgo līdzekļu sadali un izlietojumu, nebija pietiekama, lai konstatētu attiecināmību. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija ( 15 ), jo tā nav novērtējusi, vai lidostu ekspluatantiem bija rīcības brīvība noteikt attiecīgās atbalsta shēmas būtiskos elementus. Treškārt, tās apgalvo, ka valsts līdzekļu esamību var apstiprināt tikai tad, ja valsts kontrolē līdzekļus, kā arī šo līdzekļu pārvaldītājus (izskatāmajā lietā – lidostu ekspluatantus). Šāda prasība izrietētu no Tiesas sprieduma Vācija/Komisija ( 16 ).

29.

Es nepiekrītu nevienam no šiem trim argumentiem.

30.

Kas attiecas uz pirmo argumentu, spriedumā Francija/Komisija Tiesa noteica vairākus rādītājus, kas kopā var liecināt, ka noteiktu uzņēmumu veiktie pasākumi faktiski ir attiecināmi uz valsti ( 17 ). Izmantojot šo novērtējumu, Komisija pēc tam var noteikt, vai lietas apstākļi norāda uz valsts norādījumu esamību ( 18 ). Tas nozīmē, ka tā var secināt, ka valsts bija iesaistīta pasākuma pieņemšanā vai ka vismaz ir mazticams, ka tā nav bijusi iesaistīta tā pieņemšanas ietekmēšanā ( 19 ).

31.

Tomēr spriedums Francija/Komisija attiecās uz valsts uzņēmumiem. Saskaroties ar jautājumu par pierādījumu slieksni attiecībā uz privātiem uzņēmumiem, Tiesa spriedumā Komisija/Itālija u.c. paskaidroja, ka Komisijai ir jāsniedz vairāk nekā tikai netieši pierādījumi – ir nepieciešams izveidot pilnīgu notikumu ķēdi un tādējādi sniegt izšķirošus pierādījumus attiecināmībai ( 20 ).

32.

Ņemot vērā sprieduma Komisija/Itālija u.c. pasludināšanas datumu, žēl, ka šo apelācijas tiesvedību dalībnieki nevarēja paust nostāju par to, vai atkāpšanās no aforisma “apstākļi nemelo” būtu radījusi izmaiņas Vispārējās tiesas analīzē.

33.

Tomēr uzskatu, ka pārsūdzētie spriedumi liecina, ka Vispārējā tiesa bija pārliecināta, ka Komisijas izmeklēšanā bija atklāti izšķiroši pierādījumi par attiecināmību.

34.

Tādējādi attiecīgo pārsūdzēto spriedumu 70. un 94. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “no [..] praktiskās īstenošanas izriet, ka finansējums, kuru minētais reģions izmaksāja lidostu apsaimniekotājiem, ir tas, kuru pēdējie minētie izmantoja, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām.” Līdzīgi minētā sprieduma 86. un 118. punktā Vispārējā tiesa paskaidroja, ka “Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka finansējums, kuru autonomais reģions bija nodevis lidostu apsaimniekotāju rīcībā, bija jāizmanto un tas faktiski tika izmantots atbilstoši minētā reģiona paredzētajām norādēm, šajā gadījumā – atlīdzinot aviosabiedrību sniegtos pakalpojumus” ( 21 ). Visbeidzot, vairākos pārsūdzēto spriedumu punktos Vispārējā tiesa atgādināja, ka lidostu ekspluatanti paši atzina, ka rīkojās reģiona kontrolē un vadībā, un ka viņi tikai pārskaitīja strīdīgos līdzekļus, cerot, ka šī valsts iestāde atmaksās šīs summas ( 22 ).

35.

Manuprāt, no tā izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tās rīcībā esošie pierādījumi atbilstoši nepieciešamajam pierādījumu līmenim pierādīja faktorus, ko Tiesa noteikusi spriedumā Francija/Komisija, piemērojot privāto uzņēmumu gadījumā spriedumā Komisija/Itālija u.c.

36.

Attiecībā uz otro argumentu neesmu pārliecināta, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija ( 23 ).

37.

Šī lieta tostarp attiecās uz jautājumu par to, vai sistemātiska administratīvā prakse, lai apstiprinātu starptautisku uzņēmumu lūgumus atbrīvot no nodokļa par virspeļņu, var būt būtisks apstāklis, novērtējot atbalsta shēmas faktisko pastāvēšanu ( 24 ).

38.

Pirmkārt, kā to pareizi norāda Komisija, apelācijas sūdzībās netiek runāts par to, kā šis spriedums būtu būtisks izskatāmo lietu kontekstā. Šajās lietās aplūkotajā shēmā mēs nesaskaramies ar sistēmisku un nerakstītu administratīvo praksi. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Likumā Nr. 10/2010 reģions bija noteicis skaidrus mērķus un kritērijus, ko ekspluatanti īstenoja ( 25 ).

39.

Otrkārt, pat pieņemot, ka šis spriedums būtu būtisks, ir jānorāda, ka pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa ir izvērtējusi lidostu ekspluatantu rīcības brīvību noteikt attiecīgās atbalsta shēmas būtiskos elementus ( 26 ). Tā konstatēja, ka nekas neliecina, ka lidostu ekspluatanti varētu pārsniegt Likumā Nr. 10/2010 noteiktās robežas. Patiesi, saskaņā ar Vispārējās tiesas teikto, reģions ierobežoja ekspluatantu rīcības brīvību, ciktāl tas varēja kontrolēt gan lidostu ekspluatantiem piešķirtā atbalsta apjomu, gan šo summu (pilnībā) novirzīšanu apelācijas sūdzības iesniedzējām ( 27 ).

40.

Visbeidzot, pievēršoties trešajam argumentam, no sprieduma Vācija/Komisija, manuprāt, neizriet, ka var uzskatīt, ka pastāv valsts līdzekļi, tikai tādā gadījumā, ja valsts līdzekļu pārvaldītājs ir pakļauts pastāvīgai valsts kontrolei. Šī lieta apstiprina, ka valsts nodrošina tiesības rīkoties ar līdzekļiem, kā arī to pārvaldību ( 28 ). Šī prasība nebūt nav jauna ( 29 ).

41.

Manuprāt, pretējā gadījumā varētu apiet noteikumus par valsts atbalstu, izveidojot institūcijas, kuru pienākums ir pārvaldīt atbalstu, bet kuras, tāpat kā lidostu ekspluatantu gadījumā, pašas nekontrolē valsts ( 30 ).

42.

Patiesi, tieši šī iemesla dēļ Tiesa ir konsekventi noraidījusi vajadzību nošķirt, vai atbalstu piešķir tieši valsts, vai arī valsts vai privātas struktūras, kas ir izveidotas vai ieceltas, lai īstenotu valsts shēmu ( 31 ).

43.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai kā nepamatotu noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu attiecībā uz konstatējumu par attiecināmību ( 32 ).

44.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka vairākas lidsabiedrības, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējas, bija valsts atbalsta saņēmējas (tā 1. panta 2. punkts). Tajā pašā laikā Komisija konstatēja, ka lidostu ekspluatanti nesaņēma šādu atbalstu un tādējādi tos nevarēja uzskatīt par atbalsta shēmas saņēmējiem (apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts).

45.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pēdējo no minētajiem secinājumiem. Tās būtībā apgalvo, ka lidostu ekspluatanti saņēma priekšrocības saskaņā ar šo shēmu.

46.

Lai gan lēmuma 1. panta 1. punkta apstrīdēšana nav šīs apelācijas tiesvedības priekšmets, šie argumenti ir būtiski arī saistībā ar tā 1. panta 2. punkta apstrīdēšanu un, iespējams, arī attiecībā uz sekām, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 2. panta, ņemot vērā faktu, ka no tā izrietošais secinājums varētu ietekmēt lidsabiedrību atmaksājamā atbalsta apjomu ( 33 ).

47.

Tāpēc pievērsīšos diviem argumentiem, pamatojoties uz kuriem Vispārējā tiesa secināja, ka lidostu ekspluatanti nav rīkojušies kā (sekundārie) priekšrocības guvēji saskaņā ar atbalsta shēmu.

48.

Pirmais (un galvenais) arguments, uz kuru atsaucas Vispārējā tiesa, ir tāds, ka lidostu ekspluatanti nodeva lidsabiedrībām visus no reģiona saņemtos līdzekļus.

49.

Vai tas ir atbilstošs arguments? Manuprāt, nav ( 34 ).

50.

Priekšrocību var piešķirt uzņēmumiem, kas tiešā veidā nesaņem valsts līdzekļus (to sauc arī par “netiešām priekšrocībām”) ( 35 ). Šāda priekšrocība ir jānošķir no tīri sekundārām ekonomiskām sekām, kas rodas un ir raksturīgas lielākajai daļai valsts atbalsta pasākumu un kam netiek piemērotas valsts atbalsta pārbaudes ( 36 ).

51.

Tas rada jautājumu par to, kā atšķirt ekonomisko ietekmi, kas rodas nejauši kā atbalsta shēmas blakusparādība, no “faktiskām” netiešām priekšrocībām, kas vērstas uz noteiktiem “slēptiem” saņēmējiem.

52.

Paziņojumā par valsts atbalsta jēdzienu Komisija ir paskaidrojusi, ka “pasākuma paredzamā ietekme ir jāizvērtē no ex ante skatupunkta” ( 37 ). Tādējādi netieša priekšrocība ir konstatējama tikai tad, “ja pasākums ir izstrādāts tādā veidā, lai tā sekundāro ietekmi novirzītu uz nosakāmiem uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām” ( 38 ).

53.

Attiecīgi man šķiet, ka nolūkā pārbaudīt, vai netiešā priekšrocība nav “sapucēta” kā shēmas papildu ietekme, šajās lietās Komisijai bija pienākums pārbaudīt, vai paredzētās shēmas struktūra iepriekš paredzēja ex ante tādas priekšrocības lidostu ekspluatantiem, kas bija vairāk nekā attiecīgās atbalsta shēmas raksturīgās iezīmes ( 39 ). Galu galā lidostu ekspluatantiem bija aktīva loma šajā projektā, un līdz ar to tiem bija ekonomiska ieinteresētība, lai šī shēma darbotos ar noteiktu efektivitātes līmeni (un tas ir, neskatoties uz to, ka ekspluatantu plāni bija jāapstiprina reģionam, un neskatoties uz to, ka reģions pārraudzīja šo plānu īstenošanu).

54.

Patiesi, es varu iztēloties situāciju, kad, piemēram, plānojot lidojumu grafiku konkrētai lidostai un paredzot par vienu lidojumu vairāk, nekā tas būtu nepieciešams, lai segtu tās darbības izmaksas, varētu nodrošināt priekšrocības šai lidostai (un tātad tās ekspluatantam) ( 40 ).

55.

Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka ir tikai loģiski, ka gadījumā, ja, kā tas ir izskatāmajās lietās, puse iesniedz pietiekami pamatotu apgalvojumu, ka faktiski pastāv “slēpts” vai “papildu” saņēmējs, Vispārējai tiesai, pamatojoties uz visiem tās rīcībā esošajiem apstākļiem, ir jānovērtē, vai Komisija ir veikusi pietiekami pilnīgu novērtējumu, lai noteiktu arī netiešo saņēmēju klātbūtni šajā atbalsta shēmā.

56.

Tā kā Vispārējā tiesa izskatāmajā lietā to nedarīja, uzskatu, ka tā ir kļūdījusies, secinot, ka Komisija pamatoti ir atzinusi par neatbilstošu starp lidostu ekspluatantiem un lidsabiedrībām noslēgto pakalpojumu līgumu ekonomiskās rentabilitātes ex ante analīzi, kā to atzina reģions ( 41 ).

57.

Otrs arguments, uz kuru ir atsaukusies Vispārējā tiesa, ir tāds, ka lidostu ekspluatanti nebūtu noslēguši līgumus ar lidsabiedrībām, ja tie nebūtu saņēmuši reģiona finansējumu saskaņā ar shēmu ( 42 ).

58.

Es nesaprotu, kā šis apstāklis (ja tas patiesi ir fakta konstatēšana) pats par sevi pamato secinājumu, ka dalība attiecīgajā atbalsta shēmā neradīja priekšrocības arī lidostu ekspluatantiem.

59.

Tas norāda uz pretēju secinājumu, proti, ka lidostu ekspluatanti izvēlējās piedalīties shēmā tikai tāpēc, ka viņi bija ieguvēji no priekšrocībām, ko parastos tirgus apstākļos tie nebūtu guvuši.

60.

Tomēr šis priekšrocību elements netika pētīts sīkāk. Manuprāt, lai novērstu visas šaubas, būtu bijusi nepieciešama rūpīgāka analīze attiecībā uz ieguvumiem, ko potenciāli gūs lidostu ekspluatanti.

61.

Pamatojoties uz to, ierosinu Tiesai atzīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka starp lidostu ekspluatantiem un lidsabiedrībām noslēgto pakalpojumu līgumu ekonomiskās rentabilitātes ex ante analīze nav svarīga, lai noteiktu attiecīgās atbalsta shēmas saņēmējus.

62.

Apelācijas sūdzībās apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd faktu, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Komisijas secinājumu, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriji nebija piemērojami strīdīgajai atbalsta shēmai, lai izslēgtu priekšrocības esamību ( 43 ).

63.

Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs ir analītisks instruments, ko izmanto Komisija, lai izslēgtu tādu priekšrocību esamību uzņēmumam, kas iegūtas, valstij iejaucoties noteiktā tirgū. Šim kritērijam ir nepieciešama sarežģīta ekonomiskā analīze, lai novērtētu, vai hipotētisks privāts dalībnieks konkrētajā tirgū veiktu salīdzināmu iejaukšanos un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts.

64.

Kā pareizi norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, Tiesa ir atzinusi, ka Komisijai ir pienākums pārbaudīt atbilstību tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijam visās situācijās, kurās tas ir piemērojams ( 44 ).

65.

Tieši šis jautājums par tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību līdz šim nav ticis pietiekami izgaismots judikatūrā. It īpaši paliek neskaidrs, kādās situācijās valsts iejaukšanās tirgū ir saprātīgi salīdzināma ar tirgus dalībnieka iespējamo rīcību.

66.

Lai sniegtu dažas idejas par to, kā atrisināt šo jautājumu, ir lietderīgi pārdomāt, kādam nolūkam tika izstrādāts tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs un kā šis mērķis attīstījās līdz ar judikatūru.

67.

Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs, kas tika ieviests paralēli 1980. gada Pārskatāmības direktīvai ( 45 ), sākotnēji bija paredzēts tam, lai novērtētu publisku uzņēmumu (proti, to uzņēmumu, kuri pieder valstij) rīcību, konkurējot tajā pašā tirgū ar privātiem uzņēmumiem ( 46 ).

68.

No turienes ir arī radusies ideja par valsts kā “akcionāra” darbību (ko tā laika valodā sauca par “valsts iestāžu līdzdalības iegūšanu uzņēmuma kapitālā”) ( 47 ).

69.

Tādējādi tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija pamatojums bija saistīts ar nepieciešamību atrast veidu, kā ļaut valstij būt tirgus dalībniecei, nemazinot valsts atbalsta disciplīnas efektivitāti ( 48 ). Konkrētāk, šis kritērijs palīdzēja izslēgt no valsts atbalsta jēdziena tās valsts darbības, ar kurām tā “nonāca tirgū”, lai ar līdzīgiem nosacījumiem konkurētu ar citiem uzņēmumiem. Tika uzskatīts, ka šādi līdzīgi nosacījumi pastāv tad, ja valsts ieguldījums savā uzņēmumā vai ar tās uzņēmumu starpniecību bija tāds, kādu varētu apsvērt privāts ieguldītājs ( 49 ).

70.

Tieši ņemot vērā šo loģisko pamatojumu, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs bieži tiek aprakstīts saistībā ar iespēju dalībvalstīm izvēlēties jauktu ekonomiku, kas tiek saprasta kā tāda, kurā līdzās privātiem uzņēmumiem tirgū iesaistās arī valsts ( 50 ). Līdz ar to ir radusies bieži atkārtotā atsauce uz LESD 345. panta īpašuma īpašumtiesību neitralitāti un ar to saistīto vienlīdzīgas attieksmes principu ( 51 ).

71.

Tomēr šķiet, ka jaunākā Tiesas judikatūra norāda, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs būtu jāpiemēro arī ārpus šīm tradicionālajām valsts īpašumtiesību un līdzdalības robežšķirtnēm ( 52 ).

72.

Tas rada divus veidus, kā varētu tikt uztverta tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamība.

73.

No vienas puses, raugoties no tā vēsturiskās piemērošanas skatupunkta, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību varētu paredzēt tikai tādās situācijās, kurās valsts darbojas kā akcionārs noteiktā tirgū. No otras puses, ņemot vērā faktu, ka valsts var iejaukties tirgū arī ar citiem līdzekļiem, nevis īpašumtiesībām vai līdzdalību, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija aprobežošana ar šīm situācijām šķiet pārāk šaura šī kritērija derīguma interpretācija.

74.

Patiesi, manuprāt, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs var izrādīties noderīgs un līdz ar to piemērojams visās situācijās, kurās valsts iejaukšanos tirgū var pielīdzināt privāta tirgus dalībnieka darbībai. Šis “līdzvērtības” novērtējums pārsniedz tradicionālās līdzdalības un īpašumtiesību robežšķirtnes. Proti, ja var uzskatīt, ka privāts tirgus dalībnieks rīkojas tāpat kā valsts, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs var atklāt, vai valsts rīcība bija atbilstoša tirgum. Tas savukārt palīdzētu izslēgt priekšrocību (un līdz ar to valsts atbalstu veidojošu priekšrocību) esamību.

75.

Šķietami atdalīti no sākotnējā pamatojuma varētu domāt, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību nosaka mulsinoša (un, godīgi sakot, maldinoša) dihotomija.

76.

Aplūkojiet, piemēram, spriedumu Komisija/EDF ( 53 ). Tajā Tiesa nolēma, ka “[..] privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība galu galā ir atkarīga no tā, ka attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības tai piederošam uzņēmumam akcionāres statusā, nevis valsts varas nesējas statusā” ( 54 ). Tādā pašā veidā Vispārējā tiesa lietā Ryanair/Komisija norādīja – “ja gadījumā, kad valsts rīkojas kā uzņēmums, kurš darbojas kā privātais ieguldītājs, izrādās nepieciešams tā rīcību analizēt privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā principa kontekstā, tad minētā principa piemērošana būtu jāizslēdz, ja tā rīkojas kā valsts varas pārstāvis” ( 55 ). Visbeidzot, līdzīgs formulējums ir iekļauts arī Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta jēdzienu ( 56 ).

77.

Spriežot pēc šiem piemēriem un tajos lietotās valodas, jautājums par tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību ir saistīts ar to, ka valsts rīkojas kā uzņēmējs (ar līdzdalības starpniecību). Šīs darbības būtu jānošķir no valsts darbībām, kurās valsts rīkojas kā valsts varas pārstāvis. Pirmajā scenārijā saskaņā ar judikatūras loģiku tiek piemērots tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs. Otrajā gadījumā šis kritērijs nebūtu piemērojams.

78.

Es neuzskatu, ka šī atšķirība būtu pamatota ( 57 ).

79.

Ir divas iespējamas izpratnes par izteicienu “valsts, kura rīkojas kā valsts varas pārstāvis”. No vienas puses, šis izteiciens varētu apzīmēt valsti, kas darbojas sabiedrības interesēs (piemēram, lai veicinātu ekonomisko attīstību, saglabātu darbavietas vai aizsargātu vidi). No otras puses, šo izteicienu var saprast kā valsts, kas darbojas, izmantojot sabiedriskās kārtības instrumentus (proti, tiesību aktus, noteikumus vai šajā gadījumā nodokļus). Tomēr neviena no interpretācijām īsti neatbalsta judikatūrā (vai Komisijas) izdarītos secinājumus par to, kāpēc tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs bija vai nebija piemērojams.

80.

Attiecībā uz pirmo jēdziena “valsts, kura rīkojas kā valsts varas pārstāvis” izpratni judikatūrā tiek uzskatīts, ka iemesliem, kas mudina valsti iejaukties tirgū, nav nozīmes ( 58 ). Patiesi, tas, vai valsts rīkojas, lai saglabātu nodarbinātību, aizsargātu vidi, veicinātu tūrismu vai vienkārši pārvaldītu savu uzņēmumu, ir pilnīgi nesaistīts ar jautājumu par to, vai saņēmējs uzņēmums no šīs iejaukšanās ir ieguvis priekšrocības, ko tirgus būtu varējis nodrošināt ar tādiem pašiem nosacījumiem. Tāpēc vien šo iemeslu dēļ nevar izslēgt tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību.

81.

Runājot par otro minētā jēdziena izpratni, ir jāņem vērā fakts, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs tika piemērots dažādos gadījumos, kad valsts rīkojās, izmantojot valsts varas instrumentus, proti, instrumentus, kas nav pieejami privātam tirgus dalībniekam. Piemēram, vairākos gadījumos valsts iejaucās tirgū, lai atliktu vai atlaistu nodokļu parāda un citu publisko finanšu saistību samaksu, ko privāti uzņēmumi ir parādā valstij ( 59 ). Tāpat lietā Komisija/EDF ( 60 ) valsts iejaucās, izmantojot fiskālas un likumdošanas pilnvaras, savukārt lietā Ryanair/Komisija ( 61 ) iejaukšanās notika, izmantojot likumdošanas un reglamentējošās pilnvaras. Tomēr visās šajās lietās tika piemērots noteikts tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija veids. Tas nozīmē, ka šī kritērija piemērojamību nevar izslēgt tikai tāpēc, ka valsts darbojas ar valsts varas instrumentiem.

82.

Šīs dihotomijas atdalīšanā noteikti nepalīdz fakts, ka judikatūrā dažkārt tiek ņemta vērā atšķirība starp valsti, kas rīkojas kā “ekonomikas dalībnieks”, un valsti, kas rīkojas kā “valsts iestāde”, nevis tāpēc, lai lemtu par tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību, bet gan lai to piemērotu ( 62 ). Tas it īpaši attiecas uz situācijām, kad Tiesa vēlas uzsvērt, ka valsts kā valsts iestādes izmaksas un ieguvumi, kas saistīti, piemēram, ar nodarbinātības līmeni vai budžeta ieņēmumu pieaugumu, nav jāņem vērā, piemērojot šo kritēriju. Konceptuāli šī atšķirība ir loģiska, jo hipotētisks tirgus dalībnieks, kurš galu galā tiek izmantots salīdzinājumam, neņemtu vērā šādas bažas, lemjot par savu rīcību tirgū ( 63 ). Tomēr šie apsvērumi parādās tikai tad, kad tiek apstiprināta tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamība, nevis kādā brīdī pirms tam.

83.

Īsāk sakot, uzskatu, ka nav pareizi novilkt robežlīniju tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamībai, pamatojoties uz “valsts iestādes” un “ekonomikas dalībnieka” starpā pastāvošo dihotomiju. Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija mērķis ir noteikt vai noraidīt uzņēmumam radītas priekšrocības esamību, atsaucoties uz noteiktas valsts rīcības tirgus ekonomisko atbilstību. Kā tāds šis līdzeklis ir reāli piemērojams visās situācijās, kurās valsts veic darbības, kas pielīdzināmas “tirgus darbībām”, tostarp gadījumos, kad “valsts kā valsts iestāde” rīkojas salīdzināmi ar tirgus dalībnieku. Tas nozīmē, ka par tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību ir jālemj, objektīvi izpētot, kā valsts sadarbojas ar uzņēmumiem noteiktā tirgū, neatkarīgi no šīs iesaistīšanās formas un iemesliem.

84.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību nosaka valsts darbības raksturs. Proti, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamība paredz, ka valsts iejaucas, veicot darbību, kas ir salīdzināma ar to, ko varētu paredzēt tirgū.

85.

Bet kā novērtēt, vai tirgū ir iespējama līdzvērtīga darbība?

86.

Manuprāt, Komisijai ir jānostājas saņēmēja uzņēmuma pozīcijā un no šīs puses jānovērtē, vai saņemto priekšrocību (piemēram, kredīta garantijas piešķiršanu, kapitāla iepludināšanu vai parāda dzēšanu) varēja piedāvāt arī citi uzņēmumi šajā tirgū. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, ir piemērojams tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs.

87.

Daži piemēri varētu paskaidrot manu priekšlikumu. Tirgū uzņēmums no kreditora puses var saņemt kredīta atlikšanu. Šo darbību var veikt arī valsts, proti, tā varētu, piemēram, apstiprināt nodokļu atlikšanu uzņēmumam. Tādējādi no saņēmēja uzņēmuma viedokļa valsts piešķir tāda paša rakstura priekšrocību kā (privātais) kreditors. Tā kā šāda veida valsts rīcībai līdz ar to tirgū ir iespējama līdzvērtīga rīcība, neskatoties uz to, ka valsts, iespējams, ir rīkojusies kā valsts iestāde, ir jābūt iespējai novērtēt tās iejaukšanos, izmantojot tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriju ( 64 ).

88.

Otrs piemērs – ja valsts iegādājas mārketinga pakalpojumus tirgū, tas ir izdevīgi uzņēmumam, no kura tā iegādājas šos pakalpojumus. Šādu pakalpojumu iegāde nav darbība, ko var veikt tikai valsts. Tas ir vienkāršs pirkuma darījums. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā faktu, ka valsts veic darbību, kas ir pielīdzināma jebkura cita privāta uzņēmuma darbībai, tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs būtu jāpiemēro, lai pārbaudītu šīs (pakalpojuma) iegādes tirgus atbilstību.

89.

Visbeidzot, aplūkojiet trešo piemēru – ja valsts bez maksas piešķir uzņēmumam darbības licenci, kas citādi būtu maksas pakalpojums, valsts iejaucas tirgū, veicot darbību, ko tā veic vienīgā kā šī tirgus vārtzinis. Privāts uzņēmums nekad nevarētu atkārtot šo darbību. Tāpēc, novērtējot to, vai šī bezmaksas darbības licence ir valsts atbalsts, nav vietas tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijiem. Privāts uzņēmējs nekad nevarētu būt salīdzinājuma mēraukla.

90.

Ar šiem piemēriem vēlos uzsvērt faktu, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs ir piemērojams ikreiz, kad valsts veic darbību, ko tirgū varētu atkārtot privāti dalībnieki. Acīmredzot tas var notikt ne tikai tad, ja valsts darbojas kā akcionārs, bet arī tad, kad tā darbojas kā valsts iestāde (neatkarīgi no tā, vai tā īsteno ekonomiskos, sociālos, vides vai citus politikas mērķus). Noteicošais ir jautājums par to, vai attiecīgais saimnieciskās darbības veids ir tāds, kādu varētu paredzēt tirgū. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, ir piemērojams tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs.

91.

Vēlos norādīt, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamība nekādā veidā neietekmē tā piemērošanas rezultātu. Tas, vai kādu darbību varētu atkārtot tirgū (lai būtu piemērojams tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs), nav izšķirošs jautājums attiecībā uz to, vai konkrēta priekšrocība ir ieguvums. Šis pēdējais jautājums ir atkarīgs no tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērošanas, kas balstās uz ekonomisko analīzi, kurā tiek pārbaudīts, vai (hipotētisks) tirgus dalībnieks piešķirtu tādu pašu priekšrocību ar līdzīgiem nosacījumiem, kādus piešķir valsts ( 65 ).

92.

Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa apstiprināja, ka Komisija noraidīja tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību, pamatojoties uz diviem argumentiem. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka reģions nerīkojās kā akcionārs, jo tas nebija iesaistīto lidostu ekspluatantu īpašnieks ( 66 ). Otrkārt, tā atsaucās uz faktu, ka, pieņemot atbalsta shēmu, reģions rīkojās “atbilstoši vispārējai ekonomikas politikai”, tātad “tikai kā valsts iestāde” ( 67 ).

93.

Ņemot vērā iepriekš minētos paskaidrojumus, uzskatu, ka Vispārējās tiesas izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai izslēgtu tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību.

94.

Kā paskaidroju šo secinājumu 71., 74. un 83. punktā, jaunākā Tiesas judikatūra, kā arī pamatojums, uz kuru balstās tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs, neierobežo tā piemērojamību tikai situācijām, kad valsts kļūst par tirgus daļu, izmantojot īpašumtiesības uzņēmumā. Fakts, ka reģionam nepieder lidostu ekspluatanti, ar kuru starpniecību tas ir īstenojis savu shēmu, pats par sevi nav pietiekams arguments, lai izslēgtu tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērošanu.

95.

Tāpat, lai novērtētu tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību, nav izšķirošas nozīmes tam, vai reģions ir rīkojies “atbilstoši vispārējai ekonomikas politikai” vai arī kā “valsts iestāde”. Kā paskaidroju šo secinājumu 80. punktā, valsts iejaukšanās nolūks vienkārši nav faktors, kas būtu jāņem vērā šajā analīzes posmā.

96.

Patiesi, kā paskaidroju šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, pārbaudot, vai Komisija atbilstoši izslēdza tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija piemērojamību, Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai šī iestāde no apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokļa ir novērtējusi, vai no reģiona saņemtie līdzekļi tika piešķirti, veicot darbību, kuru varēja atkārtot tirgū.

97.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, pamatojot tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija nepiemērojamību izskatāmajās lietās.

98.

Pēc tam, secinot, ka tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs nav piemērojams, Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzēju priekšrocības novērtēja, ņemot vērā reģiona darbības no pakalpojumu pircēja viedokļa.

99.

Lai gan šaubos, ka dotāciju piešķiršana jaunu lidojumu izveidei var būt pakalpojumu iegāde, piekrītu, ka principā “pakalpojuma pircēja” kritērijs patiesi varētu darboties kā vārti, lai noteiktu, vai pastāv priekšrocība. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka šī pieeja paredz, ka valsts ir rīkojusies kā tirgus dalībnieks, lai iegādātos pakalpojumus tirgū, šis novērtējums pēc būtības nav nekas vairāk kā viena no tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija iterācijām. Proti, pats kritērijs, kuru Vispārējā tiesa noraidīja kā nepiemērojamu, jo tā uzskatīja, ka reģions nav rīkojies kā tirgus dalībnieks.

100.

Lai kā arī nebūtu, pastāv divi punkti saistībā ar Vispārējās tiesas pakārtoto vērtējumu (paļaujoties uz “pakalpojuma pircēja” kritērijiem), kas ir jāanalizē sīkāk. Pirmais punkts attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savu kompetenci, atstājot spēkā apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz pakārtotu pamatojumu. Otrais punkts attiecas uz analīzes posmiem pakalpojuma pircēja pārbaudes ietvaros, kā to ierosinājusi Vispārējā tiesa.

101.

Pirmkārt, attiecībā uz Vispārējās tiesas kompetenci ir taisnība, ka valsts atbalsta procedūras administratīvā rakstura dēļ Vispārējai tiesai ir tikai ierobežota kompetence. Tādējādi tā nevar aizstāt Komisijas veikto ekonomisko novērtējumu ar savu vērtējumu ( 68 ).

102.

Būtībā tas liek Vispārējai tiesai novērtēt, vai apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir ietverta visa atbilstošā informācija, kas ļautu tai pamatot no tā izdarītos secinājumus ( 69 ). Tas it īpaši tā ir, ņemot vērā faktu, ka valsts atbalsta jomā Komisija noslēdz savu izmeklēšanas procedūru, pieņemot lēmumu ( 70 ).

103.

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka Vispārējai tiesai var nākties – izņemot gadījumus, kad nepastāv nekādi materiāltiesiski apsvērumi, kas to attaisnotu, – interpretēt apstrīdētā tiesību akta pamatojumu tādā veidā, kas atšķiras no šī tiesību akta izdevēja interpretācijas, vai pat zināmos apstākļos noraidīt akta izdevēja formāli sniegto pamatojumu ( 71 ).

104.

Tieši šo rīcības brīvību Vispārējā tiesa izmantoja izskatāmajās lietās. Tādējādi pārsūdzētajos spriedumos šī tiesa papildināja (jāatzīst, ka īsi un nepietiekami) pamatojumu, kas jau bija ietverts apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā ( 72 ), ar argumentiem, ar kuriem puses apmainījās, kā arī ar informāciju, kas iegūta rakstveida un mutvārdu procesā pirms tam ( 73 ).

105.

Tādējādi šāda situācija neietilpst aizvietotā pamatojuma kategorijā Vispārējās tiesas pārbaudes kompetences ietvaros, jo Vispārējā tiesa ir balstījusies uz lēmumā esošo pamatojumu, nemainot tā saturu.

106.

Otrkārt, attiecībā uz “pakalpojuma pircēja” kritērija elementiem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka priekšrocības pastāvēšana var tikt izslēgta tikai tad, ja, pirmām kārtām, attiecīgo pakalpojumu iegāde notika, izmantojot atklātu, pārskatāmu un nediskriminējošu konkursa procedūru, un, otrām kārtām, reģionam bija reāla vajadzība pēc iegādātajiem pakalpojumiem.

107.

Attiecībā uz prasību par atklātu un uz konkurenci balstītu atlases procedūru varu izteikties īsi. Preču un pakalpojumu iegādes ekonomisko racionalitāti patiesi var pierādīt pats fakts, ka tā tika veikta, izmantojot šādu procedūru. Tāpēc uz šādiem iepirkumiem, ko valsts iestādes veic savām darbības vajadzībām, parasti attiecas publiskā iepirkuma direktīvas ( 74 ). Tomēr neesmu pārliecināta, ka tādā situācijā kā izskatāmajās lietās, kad reģions rīkojās ar privātu tirgus dalībnieku starpniecību, uzstāt uz procedūru, kas ir līdzīga tai, ko paredz publiskā iepirkuma direktīvas, būtu vienīgais veids, kā nodrošināt, ka attiecīgo pakalpojumu cenas tiek noteiktas atbilstoši tirgus nosacījumiem.

108.

Kas attiecas uz patiesas vajadzības prasību, šķiet, ka šī novērtējuma pamatā esošā loģika ir šāda – pat tad, ja valsts iestāde ir veikusi iepirkumus par tirgus cenām, pastāv papildu prasība, ka šiem iepirkumiem jābūt samērīgiem ar attiecīgās iestādes “patiesajām vajadzībām” ( 75 ).

109.

Tā ir taisnība, ka tiek pieņemts, ka ekonomiski racionāls tirgus dalībnieks iegādājas tikai tos pakalpojumus (vai preces), kas tam faktiski ir nepieciešami savas darbības veikšanai (vai izvirzītā mērķa sasniegšanai) ( 76 ). Vispārējā tiesa uzskatīja, ka reģionam varētu būt patiesa vajadzība iegādāties attiecīgos pakalpojumus (saistītus ar lidojumiem un mārketingu), lai reklamētu Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi.

110.

Tomēr kā noteikt šo vajadzību?

111.

Šajās lietās reģions “neiegādājās” lidojumus un mārketinga pakalpojumus, lai apmierinātu savas vajadzības (piemēram, kad valsts iegādājas biroja krēslus valsts iestādēm). Attiecīgi nebija iekšēja atskaites punkta, pēc kura varētu novērtēt iegādāto pakalpojumu skaitu. Reģionam, iegādājoties šos pakalpojumus (ja tos abus patiesi var uzskatīt par pakalpojumiem), bija paredzēts vismaz daļēji radīt jaunu piedāvājumu (ar lidojumu palīdzību) un jaunu pieprasījumu (izmantojot mārketinga pakalpojumus) Sardīnijas tirgū. Šāda veida darbībai tirgus dalībnieks būtu veicis izmaksu un ieguvumu analīzi, ņemot vērā nepieciešamos līdzekļus un paredzamo peļņu. No apstrīdētā lēmuma neizriet, vai reģions ir veicis šādu novērtējumu, vai arī tas darbojās saskaņā ar izvirzītajām gaidām, piemēram, attiecībā uz tūristu skaitu, ko ar shēmu bija paredzēts piesaistīt. Tāpat no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu mēģinājusi pārbaudīt, vai šāda analīze ir veikta.

112.

Šādos apstākļos man nav skaidrs, kādēļ Vispārējā tiesa varētu likumīgi apgalvot, ka attiecīgo mārketinga pakalpojumu iegāde pārsniedza “patiesās vajadzības” ( 77 ). Līdz ar to uzskatu, ka Vispārējā tiesa arī kļūdījās, piemērojot elementus, kas veido tās “pakalpojuma pircēja” kritēriju.

113.

Tāpēc ierosinu Tiesai atbalstīt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu veidā, kādā tā pārbaudīja atbilstību “pakalpojuma pircēja” kritērijam.

114.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem secinājumiem, ierosinu Tiesai atbalstīt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz veidu, kādā Vispārējā tiesa: