1.

Vai dalībvalstīm, lai nodrošinātu darbinieku veselības un drošības aizsardzības pilnīgu efektivitāti, kas ir Direktīvā 2003/88/EK ( 2 ) izvirzītie mērķi, ir jāparedz, ka ugunsdzēsēju nakts darba parastais darba laiks ir īsāks par dienas darbam paredzēto parasto darba laiku? Vai Pamattiesību hartas tiesību normām atbilst valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai privātā sektora darbiniekiem maksimālais nakts darba laika ilgums ir septiņas stundas? Visbeidzot – vai dalībvalstīm ir tieši jāparedz nakts darba parastā darba laika ilgums arī publiskā sektora darbiniekiem?

2.

Būtībā šādi ir jautājumi, kurus ar aplūkojamo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdevusi Rayonen sad Lukovit (Lukovitas rajona tiesa, Bulgārija) un kuri sniedz Tiesai iespēju precizēt nakts darba ierobežojumu aspektu, ņemot vērā Direktīvu 2003/88, kā arī dažas Hartas tiesību normas (konkrēti, 20. un 31. pantu), it īpaši saistībā ar dalībvalstīs spēkā esošajiem tiesiskajiem regulējumiem attiecībā uz privāto un publisko sektoru.

3.

Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kāpēc es uzskatu, ka attiecībā uz nakts darba regulējumu Direktīva 2003/88 garantē dalībvalstīm plašu rīcības brīvību, neskarot pašā direktīvā noteiktās minimālās prasības, kuru mērķis ir nodrošināt darbinieku veselības un drošības aizsardzības pilnīgu efektivitāti.

4.

Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem”.

5.

Hartas 20. pantā ir paredzēts:

“Visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā.”

6.

Hartas 31. pantā “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi” ir paredzēts:

“1.   Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.

2.   Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7., 8. un 10. apsvērumu:

[..]

8.

Direktīvas 2003/88 8. pants “Nakts darba ilgums” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

Šajā b) punktā darbu, kas saistīts ar īpašu apdraudējumu vai smagu fizisku vai garīgu piepūli, nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse, vai koplīgumi vai līgumi, kas noslēgti starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, ņemot vērā nakts darba īpašo ietekmi vai apdraudējumu.”

9.

Direktīvas 2003/88 12. pantā “Drošība un veselības aizsardzība” ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka:

10.

Saskaņā ar Kodeks na truda (Darba kodekss) 140. pantu:

“(1)   Nakts darba parastais nedēļas darba laiks piecu darba dienu darba nedēļā nedrīkst pārsniegt 35 stundas. Parastais nakts darba laiks piecu darba dienu nedēļā nedrīkst pārsniegt septiņas stundas.

(2)   Par nakts darbu ir uzskatāms darbs, kas tiek veikts laikposmā no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00, un attiecībā uz darbiniekiem, kuri ir jaunāki par 16 gadiem, šis laikposms ir no plkst. 20.00 līdz plkst. 6.00.

[..]”

11.

Zakon za Ministerstvo na vatreshnite raboti (Likums par Iekšlietu ministriju, 2014. gada 27. jūnijaDV Nr. 53; turpmāk tekstā – “ZMVR”) 142. pantā ir paredzēts:

“(1)   Iekšlietu ministrijas darbinieki ir:

[..]

(5)   Līgumdarbinieku statusu regulē Darba kodeksa un šī likuma tiesību normas.”

12.

Saskaņā ar ZMVR 187. pantu:

“(1)   Iekšlietu ministrijas ierēdņu parastais darba laiks piecu dienu darba nedēļā ir 8 stundas dienā un 40 stundas nedēļā.

[..]

(3)   Ierēdņu darba laiku aprēķina darba dienās par katru dienu, savukārt tiem darbiniekiem, kuri strādā maiņās pa 8, 12 vai 24 stundām, darba laiku aprēķina triju mēnešu laikposmam. [..] Maiņu darba gadījumā nakts darbs var tikt veikts no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00, bet darba laiks nedrīkst pārsniegt vidēji 8 stundas 24 stundu periodā.

[..]

(9)   Ierēdņu darba laika organizācijas un sadales, kā arī darba laika uzskaites, kompensācijas par virsstundu darbu, dienesta reglamentācijas, atpūtas laika un pārtraukumu kārtība tiek noteikta ar iekšlietu ministra rīkojumu.”

13.

ZMVR 188. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Uz ierēdņiem, kuri strādā laikā no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00, ir attiecināma īpaša Darba kodeksā paredzēta aizsardzība.”

14.

Ierēdņu darba laika organizācijas un sadales, kompensācijas par virsstundu darbu, kā arī dežūru, atpūtas laika un pārtraukumu kārtība tiek paredzēta saskaņā ar ZMVR 187. panta 9. punktu pieņemtajos iekšlietu ministra rīkojumos.

15.

Tādējādi 2014. gada 11. augusta Rīkojuma Nr. 8121z‑407 (2014. gada 19. augustaDV Nr. 69; turpmāk tekstā – “2014. gada rīkojums”) 31. panta 2. punktā bija paredzēts nakts darba stundu pārrēķins dienas darba stundās, piemērojot korekcijas koeficientu; tātad laikā no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00 nostrādātās stundas bija jāreizina ar koeficientu 0,143 un rezultāts bija jāpieskaita kopējam attiecīgajā laikposmā nostrādāto darba stundu skaitam.

16.

Šis rīkojums tika atcelts ar 2015. gada 25. maija Rīkojumu Nr. 8121h‑592 (2015. gada 2. jūnijaDV Nr. 40) un pēc tam ar 2016. gada 29. jūlija Rīkojumu Nr. 8121h‑776 (2016. gada 2. augustaDV Nr. 60), kurā vairs nav paredzēta 2014. gada rīkojuma 31. panta 2. punktā ietvertā nakts darba stundu pārrēķina sistēma.

17.

Attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri nav Iekšlietu ministrijas darbinieki, rīkojuma par darba samaksas struktūru un organizāciju (2007. gada 26. janvāraDV Nr. 9) 9. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Aprēķinot nostrādāto kopējo darba laiku, nakts darba stundas pārrēķina dienas darba stundās, piemērojot koeficientu, kas atbilst attiecībai starp parasto dienas un nakts darba laiku, kurš ir noteikts konkrētajai darba vietai.”

18.

VB strādā Iekšlietu ministrijas Ugunsdrošības un civilās aizsardzības galvenās pārvaldes Lukovitas [Lukovit] pilsētas (Bulgārija) nodaļā (turpmāk tekstā – “pārvalde”) un ieņem amatu “maiņu vadītājs”.

19.

Attiecīgajā periodā – no 2016. gada 3. oktobra līdz 2019. gada 3. oktobrim – VB strādāja 24 stundas ilgas dežūras, kas attiecīgi kopumā tika uzskaitītas attiecībā uz triju mēnešu periodu. Par katru ceturksni VB tika aprēķinātas un izmaksātas visas virsstundas, kas pārsniedza parasto darba laiku attiecīgajā periodā.

20.

Saskaņā ar tolaik spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu (Iekšlietu ministrijas 2014. gada rīkojums) līdz 2015. gada 25. maijam VB veiktais nakts darbs tika reizināts ar 0,143 un rezultāts tika pieskaitīts to stundu skaitam, kuras tika nostrādātas aprēķina periodā; šādā veidā septiņu stundu nakts darbs tika aprēķināts kā astoņas stundas veikts darbs.

21.

Pēc tam pieņemtajā 2015. gada rīkojumā šāds tiesiskais regulējums vairs nav ietverts. Tāpēc pārvalde, aprēķinot no 2015. gada 25. maija veikto darbu, konkrēti – attiecīgajā periodā, vairs nepiemēroja tiesisko regulējumu par nakts darba stundu pārrēķinu dienā nostrādātās darba stundās.

22.

VB cēla prasību Rayonen sad Lukovit (Lukovitas rajona tiesa), kas valsts tiesību sistēmā ir pirmās instances tiesa un šajā tiesvedībā – iesniedzējtiesa, un lūdza piespriest pārvaldei izmaksāt viņam 1683,74 levas (BGN) kā atlīdzību par nostrādātajām un nesamaksātajām virsstundām un likumiskos nokavējuma procentus.

23.

Prasītājs norāda, ka viņš periodā no 2016. gada 3. oktobra līdz 2019. gada 3. oktobrim veica nakts darbu kopumā 1784 stundas, kuras pārvaldei ar koeficientu 1,143 esot bijis jāpārrēķina dienas darba stundās.

24.

Viņa ieskatā pārvaldei šajā nolūkā bija jāpiemēro rīkojuma par darba samaksas struktūru un organizāciju ( 3 ) 9. panta 2. punkts, atbilstoši kuram, aprēķinot nostrādāto kopējo darba laiku, nakts darba stundas pārrēķina dienas darba stundās, piemērojot koeficientu, kas atbilst attiecībai starp parasto dienas un nakts darba laiku, kurš ir noteikts konkrētajai darba vietai.

25.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību pamatlietā un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Iesniedzējtiesa ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, ņemot vērā ļoti lielo šai lietai līdzīgo lietu skaitu, kuras tiek izskatītas Bulgārijas tiesās, un šo tiesu pieņemtos atšķirīgos risinājumus.

27.

Tomēr, tā kā šī lieta neattiecas uz kādu no jomām, kas ir ietvertas LESD trešās daļas V sadaļā, kura attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, šajā gadījumā Reglamenta 107. panta 1. punkts nav piemērojams.

28.

Direktīvā 2003/88, kas ir balstīta uz LESD 153. panta 2. punktu, ir regulēti vienīgi atsevišķi darba laika organizācijas aspekti, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, un saskaņā ar šī panta 5. punktu tā netiek piemērota darba ņēmēju atalgojuma jautājumam, izņemot īpašo šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzēto ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma gadījumu; tāpēc šī direktīva principā nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam ( 4 ).

29.

Jautājums pamatlietā attiecas uz virsstundu darba stundu skaitu, ko prasītājs nostrādājis naktī, lai noteiktu viņa atalgojumu un iegūtu samaksu par neapmaksātajām stundām.

30.

Iesniedzējtiesas skatījumā strīda risinājums pamatlietā ir atkarīgs no interpretācijas, kuru Tiesa sniegs jēdzienam “nakts darba ilgums”, kas ir ietverts Direktīvas 2003/88 8. un 12. pantā, darbinieku drošības un veselības aizsardzības jomā.

31.

Kā pareizi ir norādījusi Komisija, Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu galvenais mērķis ir noskaidrot, vai Iekšlietu ministrijas personālam piemērojamais tiesiskais regulējums, kas attiecas uz nakts darba parasto darba laiku, ir jāinterpretē, ņemot vērā privātā sektora darbiniekiem piemērojamās Darba kodeksa tiesību normas, saskaņā ar kurām nakts darba parastā darba laika ilgums ir septiņas stundas (tas nozīmētu nakts darba pārveidošanu dienas darbā, un tas ietekmētu prasītāja atalgojumu). Tādējādi pastāv saikne starp prejudiciālajiem jautājumiem un strīda priekšmetu.

32.

Faktam, ka strīds pamatlietā ir par atalgojuma jautājumu, nav nozīmes, jo šis jautājums pamatlietā ir jāatrisina valsts tiesai, nevis Tiesai ( 5 ).

33.

Ņemot vērā prejudiciālo jautājumu atbilstības prezumpciju, es tādējādi uzskatu, ka uz jautājumiem, kas Tiesai uzdoti šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāatbild pēc būtības.

34.

Direktīvas 2003/88 mērķis ir paredzēt minimālās prasības, lai uzlabotu veselības un drošības aizsardzību darba vietās, – mērķis, kas tiek sasniegts, tostarp tuvinot valstu tiesisko regulējumu attiecībā uz darba laiku ( 6 ).

35.

Lai sasniegtu minētos mērķus, Direktīvas 2003/88 tiesību normās ir paredzēts minimālais ikdienas atpūtas laiks un nedēļas atpūtas laiks, četrdesmit astoņu stundu maksimālais vidējais darba nedēļas ilgums (ieskaitot virsstundas), kā arī maksimālais nakts darba laiks.

36.

Ar minētajām tiesību normām tiek īstenots Pamattiesību hartas 31. pants, kurā, vispirms 1. punktā atzīstot, ka “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”, 2. punktā ir paredzēts, ka “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”. Šīs tiesības ir tieši saistītas ar cilvēka cieņas ievērošanu, kas ir plašāk aizsargāta Hartas I sadaļā ( 7 ).

37.

Šādā sistēmiskajā izkārtojumā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvā 2003/88 paredzētie noteikumi ir īpaši nozīmīgi Savienības sociālo tiesību noteikumi, kurus kā minimālās normas, kas vajadzīgas drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanai, ir tiesības izmantot katram darba ņēmējam ( 8 ).

38.

Starp minētajiem aizsardzības pasākumiem nakts darba maksimālā ilguma ierobežojums ( 9 ) attiecas ne tikai uz darba ņēmēja individuālajām interesēm, bet arī uz viņa darba devēja individuālajām interesēm, kā arī uz vispārējām interesēm ( 10 ). It īpaši Direktīvas 2003/88 7. un 10. apsvērumā ir uzsvērtas nakts darba potenciāli kaitīgās sekas un nepieciešamība ierobežot tā ilgumu, lai nodrošinātu augstāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības līmeni.

39.

Tiesa ir precizējusi, ka ir būtiski, lai pilnībā tiktu nodrošināta to tiesību lietderīgā iedarbība, kuras darba ņēmējiem piešķirtas ar Direktīvu 2003/88, kas dalībvalstīm paredz pienākumu nodrošināt, ka tiek ievērotas visas šajā direktīvā noteiktās minimālās prasības. Šī faktiski ir vienīgā interpretācija, kas atbilst Direktīvas 2003/88 mērķim – garantēt efektīvu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, ļaujot tiem faktiski izmantot ar šo direktīvu piešķirtās tiesības ( 11 ).

40.

Direktīvā 2003/88 paredzētās prasības, kas ir izklāstītas iepriekš, nosaka dalībvalstīm pienākumus sasniegt rezultātu, lai nodrošinātu to tiesību lietderīgo iedarbību, kuras ar to ir piešķirtas darba ņēmējiem.

41.

Tomēr no šīs pašas direktīvas, īpaši tās 15. apsvēruma, izriet, ka tā atstāj dalībvalstīm zināmu elastību tajā paredzēto noteikumu piemērošanā ( 12 ).

42.

Tādējādi no tā izriet, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz minēto minimālo prasību īstenošanas noteikumiem, tomēr tām joprojām ir pienākums, kā skaidri izriet no šī paša Direktīvas 2003/88 apsvēruma, nodrošināt darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principu ievērošanu ( 13 ).

43.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lasījuma izriet, ka tā izcelsmes dalībvalstī notiek debates, kurās ir iesaistītas dažādu instanču tiesas, par tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams nakts darbam, kuru veic Iekšlietu ministrijas darbinieki un, konkrēti, ugunsdzēsēji, kas ir kategorija, pie kuras pieder prasītājs pamatlietā.

44.

Juridiskās analīzes vajadzībām lietderīgie faktisko apstākļu elementi, kas ir secināmi no lietas materiāliem, manuprāt, ir šādi.

45.

Prasītājs pamatlietā ir ugunsdzēsēju brigādes loceklis; tā ir kategorija, kura saskaņā ar ZMVR 142. pantu, šķiet, ietilpst tajā pašā kategorijā kā valsts iestāžu darbinieki – Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsības un civilās aizsardzības dienesta darbinieki.

46.

Bulgārijā pastāv nakts darba vispārējs tiesiskais regulējums, kas ir paredzēts Darba kodeksā, un speciāls tiesiskais regulējums Iekšlietu ministrijas darbiniekiem (ZMVR).

47.

ZMVR ir regulētas Iekšlietu ministrijas darbinieku, proti, policijas darbinieku un ugunsdzēsības dienesta un civilās aizsardzības ierēdņu, valsts iestāžu darbinieku un līgumdarbinieku, darba tiesiskās attiecības. Darbinieku ar darba līgumu statusu regulē Darba kodeksa un ZMVR (142. pants) tiesību normas.

48.

Valsts iestāžu darbinieku (pie kuriem – manā skatījumā – pieder arī ugunsdzēsēju kategorija, kurā ietilpst prasītājs pamatlietā) darba laika (arī nakts darba laika) tiesiskais regulējums ir tieši paredzēts ZMVR 187. pantā, kurā attiecībā uz detalizētāku regulējumu ir ietverta atsauce uz noteiktiem Iekšlietu ministrijas rīkojumiem.

49.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka saskaņā ar ZMVR 187. panta 1. punktu ministrijas darbinieku parastā darba laika ilgums ir astoņas stundas dienā. Šajā speciālajā likumā, kas ir piemērojams Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, nav ietvertas nekādas tiešas tiesību normas par nakts darba parastā darba laika ilguma noteikšanu, bet tajā ir tikai noteikts, kurš laika periods ir uzskatāms par nakti, proti, no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00, tieši tāpat kā tas ir reglamentēts Darba kodeksā.

50.

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka ZMVR 188. panta 2. punktā tomēr ir ietverta tieša atsauce uz Darba kodeksā paredzēto aizsardzību, kas ietver īsāku nakts darba laiku, proti, līdz septiņām stundām.

51.

Turklāt iesniedzējtiesa uzsver, ka ZMVR 187. panta 3. punktā ietvertajā tiesību normā nav paredzēts nakts darba parastā darba laika ilgums astoņu stundu garumā, bet gan ir tikai paredzēts, ka, darbam notiekot maiņās, kā tas ir šajā gadījumā, ir pieļaujams arī nakts darbs laikā no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00 un ka darba stundas vidēji nedrīkst pārsniegt astoņas stundas 24 stundu periodā.

52.

Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka nakts darba parastā darba laika ilgumam Iekšlietu ministrijas darbiniekiem būtu jābūt septiņām stundām, lai attieksme pret viņiem nebūtu mazāk labvēlīga kā pret privātā sektora darbiniekiem.

53.

Iesniedzējtiesa norāda, ka apelācijas instances tiesa (Okrazhen sad Lovech (Lovečas apgabaltiesa, Bulgārija)), kas, cik saprotams, tādā gadījumā kā pamatlietā valsts tiesību sistēmā ir pēdējās instances tiesa, ir noraidījusi tikko aprakstīto valsts tiesību interpretāciju.

54.

Apelācijas instances tiesas pamatnostāja, kas izpaužas tās spriedumos par identiskiem policistu un ugunsdzēsēju prasījumiem, balstās uz diviem pamatargumentiem.

55.

Pirmais arguments ir šāds – apstāklis, ka pēc 2014. gada rīkojuma atcelšanas pieņemtajās zemāka ranga tiesību normās nav tiesiskā regulējuma, kas paredzētu nakts darba stundu pārrēķinu dienas darba stundās ar attiecību 7:8, ir likumdevēja lēmums, nevis tiesiskā regulējuma “robs”. Turklāt tiek precizēts, ka šāda juridiskā risinājuma neviennozīmīgais raksturs varētu rosināt likumdevēju turpmāk izvairīties no šāda risinājuma vai to grozīt, taču tas nevar būt arguments par labu tiesību normas piemērošanai pēc analoģijas.

56.

Otrais arguments ir tāds, ka ZMVR 188. panta 2. punktu nevar piemērot tieši, jo tajā tiek norādīts uz īpašo aizsardzību saskaņā ar Darba kodeksu.

57.

Iesniedzējtiesa norāda – tā kā attiecīgā judikatūra Bulgārijā ir pretrunīga, pēc tieslietu ministra lūguma tika ierosināta tiesvedība par interpretāciju Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija), kas līdz šim tomēr vēl nav pieņēmusi nolēmumu.

58.

Lai gan lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā minēts iepriekš, iztur pieņemamības pārbaudi, tas neļauj gūt pilnīgu priekšstatu par minēto debašu stāvokli, lai pārbaudītu, vai spēkā esošās valsts tiesības, ievērojot valsts tiesu interpretāciju, pilnībā atbilst Eiropas Savienības tiesībām.

59.

Turklāt ir jāpiebilst, ka lietas materiālu analīze liek man domāt, ka aplūkojamajā gadījumā runa ir par juridisko jautājumu, kas galvenokārt ir saistīts ar valsts tiesībām, jo robežās, kuras precizēšu turpmāk, Savienības tiesības tiešā veidā neparedz vienu vai citu no atšķirīgajiem risinājumiem, kurus piedāvā dažādas dalībvalsts tiesas.

60.

Turpmāk izklāstītajos apsvērumos aprobežošos ar priekšlikumu sniegt atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, pamatojoties uz to, ko varu secināt no lietas materiāliem, ņemot vērā apstākli, ka iesniedzējtiesas izklāsts vairākos punktos ir nepietiekams.

61.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2003/88 12. panta a) punkts paredz, ka policijas darbinieku un ugunsdzēsēju nakts darba parastā darba laika ilgumam ir jābūt īsākam par dienas darba parastā darba laika ilgumu.

62.

Direktīvas 2003/88 mērķis, kā minēts, ir definēts 1. panta 1. punktā, kurā ir noteiktas minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

63.

Runājot konkrēti par nakts darbu, direktīvas 7. apsvērumā ir minēti šim darbības laikposmam raksturīgie riski, proti, “pētījumi liecina, ka naktī cilvēka organisms ir jutīgāks pret apkārtējās vides ietekmi un arī pret dažiem apgrūtinošiem darba organizācijas veidiem un ka garas nakts darba stundas var kaitēt darba ņēmēju veselībai un apdraudēt viņu drošību darba vietā”.

64.

Tāpēc šīs direktīvas 12. panta a) punkts liek dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu nakts darba ņēmējiem un maiņu darba ņēmējiem tādu drošības un veselības aizsardzību, kāda atbilst viņu darba apstākļiem.

65.

Minimālās prasības nakts darba ilgumam ir noteiktas Direktīvas 2003/88 8. pantā, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai parastais darba laiks nakts darba ņēmējiem nepārsniedz vidēji astoņas stundas jebkurā 24 stundu laikposmā.

66.

Tomēr Direktīva 2003/88 neietver nekādas norādes par attiecību starp nakts darba un dienas darba ilgumu. Tāpēc direktīvas 8. pants neaizliegtu valsts tiesību normu, kas paredz vienādu dienas un nakts darba ilgumu, ja vien netiek pārsniegts ierobežojums astoņas stundas 24 stundu laikposmā (minētā panta a) punkts).

67.

Runājot konkrēti par policistiem un ugunsdzēsējiem, gadījumā, ja šīs darbinieku kategorijas ietilpst, kā to var saprātīgi pieļaut ( 14 ), “nakts darba ņēmēj[os], kuru darbs saistīts ar īpašu apdraudējumu vai smagu fizisku vai garīgu piepūli”, Direktīvas 2003/88 8. panta b) punktā, precizējot a) punktā paredzēto regulējumu, noteikts, ka tie “nestrādā vairāk [kā] astoņas stundas jebkurā 24 stundu laikposmā, kad viņi veic nakts darbu”. Tātad arī šiem konkrētajiem darbiniekiem direktīvā nav paredzēta nekāda saikne starp nakts un dienas darba maksimālo ilgumu.

68.

Runājot par direktīvas 12. panta a) punktā paredzēto pienākumu, tā kā tiesību normā nav precizētas nekādas detaļas, ir jāuzskata, ka direktīva atstāj dalībvalstīm plašu rīcības brīvību attiecībā uz atbilstošiem īstenošanas pasākumiem ( 15 ).

69.

Šī rīcības brīvība noteikti ir jāīsteno veidā, kas garantē direktīvas lietderīgu iedarbību un šajā direktīvā paredzēto aizsardzības mērķu sasniegšanu. Ņemot vērā apstākli, ka nakts darbs ir daudz apgrūtinošāks par dienas darbu, nakts darba vidējā vai maksimālā ilguma samazināšana salīdzinājumā ar dienas darbu noteikti varētu būt pareizs dalībvalstu risinājums, lai aizsargātu darbinieku drošību un veselību.

70.

Tomēr, atbalstot Komisijas argumentus, es uzskatu, ka nakts darba ilguma samazināšana attiecībā pret dienas darba ilgumu ir tikai viens no iespējamiem risinājumiem, lai izpildītu 12. panta a) punkta prasības. Piemēram, arī papildu atpūtas laika vai brīvā laika piešķiršana varētu veicināt darbinieku veselības un drošības aizsardzību.

71.

Tāpēc es uzskatu, ka, tā kā Direktīvā 2003/88 nav paredzēts īpašs pienākums un ņemot vērā direktīvā paredzēto minimālo saskaņošanu, tās mērķus un dalībvalstīm atstāto rīcības brīvību, no direktīvas 12. panta a) punktā paredzētā vispārējā pienākuma nevar izsecināt īpašu dalībvalstīm paredzētu prasību noteikt nakts darba parastajam darba laika ilgumam mazāku ierobežojumu nekā dienas darba parastajam darba laikam.

72.

Ar otro prejudiciālo jautājumu valsts tiesa vaicā Tiesai, vai Hartas 20. un 31. pantā nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka valsts tiesībās attiecībā uz privātā sektora darba ņēmējiem noteiktajam parastajam septiņu stundu nakts darba laikam ir jābūt piemērojam arī attiecībā uz publiskajā sektorā nodarbinātajiem, ieskaitot policijas darbiniekus un ugunsdzēsējus.

73.

Kā pareizi ir norādījusi Komisija, Hartas 31. pantā ir paredzēts nevis vienlīdzīgas attieksmes princips, bet gan “tiesības uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem”.

74.

Tāpēc es atbalstu Komisijas ierosinājumu pārformulēt otro prejudiciālo jautājumu šādi: “Vai Hartas 20. pantā, kurā ir noteikts vienlīdzīgas attieksmes princips, un Hartas 31. pantā ir paredzēts, ka parastajam septiņu stundu nakts darba laikam ir jābūt piemērojamam arī attiecībā uz publiskajā sektorā nodarbinātajiem, ieskaitot policijas darbiniekus un ugunsdzēsējus?”

75.

Tātad ir jāatrisina jautājums par to, vai Savienības tiesībām atbilst valsts tiesiskais regulējums, kurā, ievērojot valsts tiesu interpretāciju, atšķirīgā veidā ir regulēts nakts darba parastā darba laika ilgums privātajam sektoram un īpašai publiskajā sektorā nodarbināto personu kategorijai (Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, šajā gadījumā – ugunsdzēsējiem).

76.

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē Savienības tiesības ( 16 ).

77.

Tāpēc vispirms ir jāizvērtē, vai ar dalībvalstī spēkā esošajām valsts tiesību normām ir īstenotas Savienības tiesības (Hartas 51. panta izpratnē).

78.

Direktīvā 2003/88 nav paredzēti pasākumi nakts darba ilguma saskaņošanai, 8. pantā ir vienīgi norādītas minimālās prasības, kuras ierobežo šī darba ilgumu: parastais darba laiks nakts darba ņēmējiem nevar pārsniegt vidēji astoņas stundas jebkurā 24 stundu laikposmā. Tātad Savienības likumdevējs ir paredzējis nakts darba ņēmēju “parastā” darba laika “vidējā” ilguma ierobežojumu.

79.

Vienīgi tad, ja darbs ir saistīts ar “īpašu apdraudējumu vai smagu fizisku vai garīgu piepūli”, direktīvas 8. panta b) punktā paredzētais ierobežojums kļūst par “maksimālo” ierobežojumu: darbinieki “nestrādā vairāk [kā] astoņas stundas jebkurā 24 stundu laikposmā”.

80.

Savukārt Bulgārijas Darba kodeksa 140. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “nakts darba parastais darba laiks piecu darba dienu nedēļā nedrīkst pārsniegt septiņas stundas”. Kā to ir atgādinājusi iesniedzējtiesa, šī tiesību norma ir piemērojama privātajā sektorā nodarbinātajiem darbiniekiem.

81.

Vai var uzskatīt, ka ar šo tiesību normu valsts tiesību aktos ir ieviests labvēlīgāks režīms nekā direktīvā paredzētais?

82.

Kā izriet no Tiesas judikatūras, un jo īpaši no sprieduma TSN ( 17 ), direktīvā paredzētās minimālās prasības nevar liegt dalībvalstij pieņemt aizsardzības normas, kas ir stingrākas par tām, kuras izdevis Savienības likumdevējs, ja vien tās neskar minētās likumdošanas saskaņotību.

83.

Nosakot nakts darba parasto ilgumu septiņu stundu apmērā, ar Darba kodeksu ir īstenots direktīvas 8. pantā noteiktais pienākums, ņemot vērā rīcības brīvību, kas ir piešķirta ar minētajā tiesību normā paredzētajām minimālajām prasībām. Tāpēc Pamattiesību harta tiek piemērota saskaņā ar tās 51. pantu ( 18 ).

84.

Kā, manuprāt, pareizi ir norādījusi Komisija, pašlaik aplūkojamais gadījums atšķiras no TSN spriedumā aplūkotā ( 19 ), jo TSN lietā bija iespējams nošķirt tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas izriet no direktīvas 7. panta piemērošanas (kā tas ir transponēts attiecīgajos valsts tiesību aktos), un papildu tiesības, ko piešķir uzņēmuma koplīgums, lai varētu skaidri noteikt, kura norma izriet no Savienības tiesību piemērošanas un kura ietilpst valsts tiesībās. Šajā gadījumā tas nav iespējams, jo, lai gan nosakot labvēlīgāku režīmu nekā direktīvas 8. pantā prasītais, ar Darba kodeksa 140. panta 1. punktu direktīvā paredzētā minimālā prasība ir ieviesta bez iespējas precīzi noteikt, kas tieši izriet no direktīvas minimālajām prasībām un kas tās pārsniedz.

85.

Tomēr, kā redzēsim, tas neizslēdz to, ka Direktīvas 2003/88 8. pantā privātajam sektoram paredzētā pienākuma īstenošana var tikt atcelta attiecībā uz citām īpašām darbinieku kategorijām. Proti, apstāklis, ka ar Darba kodeksa 140. pantu ir īstenota direktīvā paredzētā minimālā prasība, nenozīmē, ka dalībvalstij zūd kompetence īstenot savu rīcības brīvību, paredzot citiem darbiniekiem, pamatojoties uz to veikto funkciju objektīvajām īpašībām, atšķirīgu nakts darba ilguma ierobežojumu, neskarot Direktīvā 2003/88 paredzēto minimālo prasību ievērošanu.

86.

Hartas 20. un 31. pantā paredzētie principi ir jālasa kopā, un tie kalpo kā parametri, lai pārbaudītu, vai valsts likumdevēja pasākums nodrošina godīgus un taisnīgus darba apstākļus visiem darbiniekiem.

87.

Vienlīdzīgas attieksmes princips ir Hartas 20. pantā paredzētais Savienības tiesību vispārīgais princips, un Hartas 21. panta 1. punktā noteiktais diskriminācijas aizlieguma princips ir tā īpaša izpausme. Minētais princips no Savienības likumdevēja prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu izvērtētas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu izvērtētas vienādi ( 20 ).

88.

Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas ir izvirzīts aplūkojamajos tiesību aktos, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt ( 21 ).

89.

Turklāt situāciju salīdzināmība ir jāizvērtē nevis vispārīgi un abstrakti, bet gan specifiski un konkrēti, ņemot vērā visus to raksturlielumus un – it īpaši – attiecīgo atšķirīgo attieksmi paredzošā valsts tiesiskā regulējuma priekšmetu un mērķi, kā arī – attiecīgā gadījumā – šā valsts tiesiskā regulējuma jomas principus un mērķus ( 22 ).

90.

Aplūkojamajā gadījumā ir grūti analizēt situāciju salīdzināmību, jo iesniedzējtiesa piedāvā salīdzināt abstraktas kategorijas, tādas kā publiskā sektora darbinieki un privātā sektora darbinieki, nesniedzot nekādu informāciju par nakts darba ņēmējiem piemērojamiem darba nosacījumiem saskaņā ar abiem režīmiem, kas ļautu veikt precīzu analīzi.

91.

Kā var izprast no lietas materiāliem, valsts tiesību normu lasījums neļauj izslēgt atšķirīgas, bet Savienības tiesībām atbilstošas interpretācijas.

92.

Faktiski – atbilstoši manai izpratnei – pastāv primāra ranga tiesību normas (Darba kodekss un Likums par Iekšlietu ministriju), kas daļēji atšķirīgā veidā regulē darba organizāciju privātajā un publiskajā sektorā. Savukārt Likums par Iekšlietu ministriju deleģē aspektus, kas ir saistīti ar regulējuma detaļām, sekundāra ranga tiesību normām (rīkojumi).

93.

Vienā tiesību normā ietverta atsauce uz citu tiesību normu, kurai iesniedzējtiesas skatījumā ir izšķiroša nozīme, ir ļoti plaša un nav viennozīmīgi interpretējama: ZMVR 188. panta 2. punktā ir noteikts, ka ierēdņi, kuri pilda dienestu nakts laikā, “bauda īpašu aizsardzību saskaņā ar Darba likumu”. Tomēr manā skatījumā šī tiesību norma vien neļauj uzskatīt, ka privātā sektora darbiniekiem paredzētais Darba kodeksa regulējums ir piemērojams visiem publiskā sektora darbiniekiem neatkarīgi no to veiktajām funkcijām, vairāku iemeslu dēļ.

94.

Pirmkārt, ņemot vērā atsauces vispārīgo raksturu; otrkārt, ņemot vērā apstākli, ka atsauce ir iekļauta tiesību aktā, kas ietver tiesību normas, kuras var būt interpretējamas atšķirīgi: minētā 187. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ministrijas ierēdņu parastais darba laiks ir astoņas stundas dienā, nenošķirot dienas darbu un nakts darbu, un 3. punktā ir precizēts, ka nakts darba gadījumā “vidējais darba ilgums nedrīkst pārsniegt astoņas stundas 24 stundu periodā”.

95.

Turklāt ir konstatējams, ka 187. panta 9. punktā ir ietverta atsauce uz iekšlietu ministra rīkojumiem, kuros ir jāparedz Iekšlietu ministrijas darbinieku darba laika organizācijas un sadales detaļas, kompensācija par virsstundu darbu un atpūtas laiks un pārtraukumi.

96.

Šķiet, ka pēdējā minētā tiesību norma apstiprina dalībvalsts likumdevēja gribu Direktīvas 2003/88 atļautajās robežās īstenot savu rīcības brīvību darba laika jomā attiecībā uz konkrētas kategorijas darbiniekiem, kas ir Iekšlietu ministrijas darbinieki, tostarp arī ugunsdzēsēji, deleģējot sekundārajiem tiesību aktiem detalizētu tiesisko regulējumu, kurā tiktu ņemtas vērā darbā veicamās konkrētās funkcijas un īpaši darba veikšanas veidi.

97.

No tā izrietošā fragmentārā un neviennozīmīgā kopaina, šķiet, attiecas uz valsts tiesību jautājumiem, kuri ir jāatrisina vienīgi valsts tiesai.

98.

Faktiski man nešķiet, ka ir izslēdzams – kāda no izvirzītajām interpretācijas tēzēm principā varētu būt nesaderīga ar Savienības tiesībām: ja jautājums attiecas vienīgi uz apmaksas aspektu (septiņu nakts stundu pārveidošana, piemērojot reizinātāju, par lielāku dienas stundu skaitu), tas neietilpst Direktīvas 2003/88 un – vispārīgi – Savienības tiesību normu, kuras regulē darba laika aspektu, piemērošanas jomā.

99.

Savukārt, ja jautājums ir saistīts ar darbinieka aizsardzību, lai novērstu, ka nakts darba stundu pārpalikums apdraud viņa veselību, visas interpretācijas ir saderīgas ar Savienības tiesībām, kuras, kā minēts, paredz vienīgi maksimāli astoņas darba stundas 24 stundu laikposmā, ja darbs tiek veikts no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00.

100.

Turpretī, ja jautājums attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi un darbinieku vienlīdzības principu, kā minēts, salīdzinājums ir jāveic konkrētā un precīzā veidā, ņemot vērā nevis vispārīgu statusu (publiskā vai privātā sektora darbinieks), bet konkrētus darba veikšanas paņēmienus, atšķirīgu attieksmi paredzošo tiesību normu mērķus, ņemot vērā iesaistītās publiskās intereses, kuras ir jāsaskaņo ar nepieciešamību aizsargāt darbinieku.

101.

Kā minēts atbildē uz pirmo prejudiciālo jautājumu, šajā salīdzinājumā ir jāņem vērā viss darba organizācijas regulējums, jo nakts darba ilgums ir tikai viena no tām sastāvdaļām, pēc kurām var izvērtēt darbinieku veselības aizsardzības efektivitāti ( 23 ). Faktiski, neskarot Direktīvas 2003/88 8. pantā paredzēto ārējo ierobežojumu, piemēram, arī papildu atpūtas laika vai brīvā laika piešķiršana varētu veicināt darbinieku veselības un drošības aizsardzību.

102.

Tomēr direktīvas tiesiskais pamats ir LESD 153. pants, un tās mērķis, kā minēts 2. apsvērumā, ir atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbības, lai uzlabotu darba vidi, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību. Tādējādi arī citi parametri, tādi kā atpūtas laika ilgums vai ikgadējā atvaļinājuma dienu skaits, var veicināt noteikta aizsardzības līmeņa garantiju, un tas pierāda, ka darba laika salīdzinājums nevar tikt uzskatīts par vienīgo būtisko elementu, lai garantētu direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu.

103.

Turklāt valsts tiesa situāciju salīdzināmības ziņā nav norādījusi, vai tā personāla vidū, kas Bulgārijā strādā par ugunsdzēsējiem vai policistiem, ir darbinieki, kuri ir pieņemti darbā saskaņā ar Darba kodeksu un kuri veic tādus pašus pienākumus kā Iekšlietu ministrijas darbinieki.

104.

Tāpat arī elastība, kas direktīvā ir piešķirta dalībvalstīm, ļauj pēdējām minētajām valsts tiesību normās, ar kurām tiek transponēta šī direktīva, ņemt vērā prasības saistībā ar vispārēja rakstura interešu aizsardzību, piemēram, sabiedriskās kārtības aizsardzību, vai īpašu tādu darbību specifiskumu, kam ir nepieciešama zināma elastība darba laika organizēšanā ( 24 ).

105.

Runa ir par līdzsvara panākšanu, no vienas puses, starp konkrētu profesiju, kā, piemēram, policisti un ugunsdzēsēji, darbības nepārtrauktību un, no otras puses, to darba efektivitāti nakts laikā, ņemot vērā tieši paaugstinātu risku, kas raksturo šīs profesijas.

106.

Minētā interešu līdzsvarošana ir izteikta Direktīvas 89/391 ( 25 ) 2. panta 2. punktā, kurā noteikti darbi ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas un netiešā veidā – no Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomas. Izmantotais kritērijs ir balstīts nevis uz darbinieku piederību pie kādas no minētajā tiesību normā paredzētajām publiskā sektora nozarēm, bet vienīgi uz tādu īpašo pienākumu īpatnībām, kurus veic darbinieki veselības aizsardzības, drošības un sabiedriskās kārtības jomā. Minētās īpatnības attaisno atkāpi no tiesību normām darbinieku drošības un veselības aizsardzības jomā, ņemot vērā absolūtu nepieciešamību garantēt efektīvu sabiedrības aizsardzību ( 26 ).

107.

Gadījumā, ja šādas situācijas ir iespējams salīdzināt, iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt faktus, katrā ziņā ir jānoskaidro, vai attiecīgais mērķis var attaisnot atšķirīgu attieksmi un vai pasākums, kas paredz atšķirīgo attieksmi, nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo ( 27 ). Kā jau minēts, atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tās pamatā ir objektīvs un saprātīgs kritērijs, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas ir izvirzīts attiecīgajos tiesību aktos, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, kuru ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt ( 28 ).

108.

Ja likumdevēja izvēlei nakts darba jomā paredzēt atšķirīgu attieksmi starp dažādām salīdzināmām darbinieku kategorijām nav objektīva attaisnojuma, tā varētu izraisīt pretrunu ar Eiropas tiesībām un, iespējams, valsts tiesas pienākumu nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir atšķirīgās attieksmes pamatā.

109.

Citiem vārdiem, atbilstīgas interpretācijas princips ļauj valsts tiesai ņemt vērā valsts tiesības kopumā un piemērot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti un rastu to mērķim atbilstošu risinājumu ( 29 ).

110.

Tādējādi es uzskatu, ka Hartas 20. pantā, kurā ir paredzēts vienlīdzīgas attieksmes princips, un tās 31. pantā, kurā ir paredzētas tiesības uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, netiek prasīts, ka nakts darba parastajam septiņu stundu darba laikam, kuru dalībvalsts ir paredzējusi attiecībā uz privātā sektora darbiniekiem, bez izņēmumiem ir jābūt piemērojamam arī publiskajā sektorā nodarbinātajiem, ieskaitot policistus un ugunsdzēsējus. Dalībvalstij ir rīcības brīvība paredzēt atšķirīgu ilgumu, vienmēr ievērojot Direktīvas 2003/88 8. pantā paredzētos maksimālos ierobežojumus, ar nosacījumu, ka pastāv objektīvs attaisnojums likumdevēja izvēlei nakts darba jomā paredzēt atšķirīgu attieksmi starp dažādām specifiski un konkrēti salīdzināmām darbinieku kategorijām.

111.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2003/88 8. apsvērumā nostiprinātā mērķa sasniegšana, proti, nakts darba ilguma ierobežošana, pieprasa, lai parastā nakts darba laika ilgums būtu tieši noteikts valsts tiesiskajā regulējumā, arī publiskajā sektorā nodarbinātajiem.

112.

Kā ir atgādinājusi Komisija, ir jāuzsver, ka preambulas apsvērumi paši par sevi nav saistoši. Šajā gadījumā minētā apsvēruma mērķis ir paskaidrot direktīvas 8. panta saturu, kas paredz, ka nakts darba maksimālais ilgums ir astoņas stundas 24 stundu laikposmā.

113.

Tādējādi es atbalstu Komisijas ierosinājumu pārformulēt trešo prejudiciālo jautājumu šādi: “Vai direktīvas 8. pantā, to lasot kopā ar tās 8. apsvērumu, ir paredzēts, ka parastā nakts darba laika ilgumam ir jābūt tieši noteiktam valsts tiesiskajā regulējumā, tostarp arī attiecībā uz publiskajā sektorā nodarbinātajiem?”

114.

Direktīvas 8. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nepārsniegt nakts darba fiksēto ilgumu, proti, astoņas stundas 24 stundu laikposmā. Tomēr tas neliek dalībvalstīm noteikt parastā nakts darba laika ilgumu. Šajā ziņā direktīvas 8. apsvēruma vārdkopa “jāierobežo nakts darba ilgums” ir jāinterpretē tādējādi, ka direktīvā ir jānorāda nakts darba maksimālais ilgums.

115.

Tātad direktīva atstāj dalībvalstīm iespēju izlemt, vai noteikt parastā nakts darba laika ilgumu un vai piemērot to konkrētiem darbiniekiem vai visiem darbiniekiem atkarībā no konkrētā darba rakstura. Dalībvalstīm ir iespēja izlemt minēto ilgumu, pamatojoties uz iepriekšēju izpēti par tā ietekmi uz veselību un drošību, atbilstoši Savienības tiesību minimālajām prasībām. No šī viedokļa Direktīva 2003/88 pieprasa vienīgi, lai tiktu ievērotas direktīvas 8. pantā noteiktās minimālās prasības nakts darba ilgumam.

116.

Turklāt, kā minēts iepriekš, direktīva atstāj dalībvalstīm plašu rīcības brīvību, tieši – lai ņemtu vērā dažādo nozaru īpašās vajadzības. Faktiski pastāv būtiskas atšķirības starp nozarēm, kurās ir nepieciešama darbība 24 stundas diennaktī, proti, bez pārtraukumiem, vai vismaz naktī vai tās daļā, un nozarēm, kurās savukārt nav nepieciešama šāda darbības nepārtrauktība.

117.

Tādējādi šķiet, ka šajā aspektā ZMVR 187. pants atbilst minimālajām Direktīvas 2003/88 prasībām.

118.

Tātad – manā skatījumā – direktīvas 8. pantā, to lasot kopā ar tās 8. apsvērumu, nav paredzēts, ka parastā nakts darba laika ilgumam ir jābūt tieši noteiktam valsts tiesiskajā regulējumā, tostarp arī attiecībā uz publiskajā sektorā nodarbinātajiem.

119.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rayonen sad Lukovit (Lukovitas rajona tiesa, Bulgārija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: