–

MBK Rechtsanwälte GbR vārdā – M. Boden, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un U. Bartl, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier un W. Mölls, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp.), 5. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp mk advokaten GbR un MBK Rechtsanwälte GbR par mk advokaten noteikto aizliegumu izmantot burtu grupu “mbk” komercdarbībā.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2008/95 5. pantu:

“1.   Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot [izmantot] komercdarbībā:

2.   Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka īpašniekam ir tiesības aizkavēt visas trešās personas, kam nav viņa piekrišanas, lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri nav līdzīgi tiem, kam šī preču zīme reģistrēta, ja pēdējai ir reputācija dalībvalstī un ja šīs zīmes nepamatota lietošana rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.

3.   Saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

[..]”

4

Direktīva 2008/95 no 2019. gada 15. janvāra ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2015, L 336, 1. lpp.). Direktīvas 2008/95 5. panta saturs tagad kopā ar grozījumiem būtībā ir ietverts Direktīvas 2015/2436 10. pantā. Tomēr, ņemot vērā to faktu norises laiku, kas bija pamatlietas pamatā, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izskatāms atbilstoši Direktīvai 2008/95.

5

Advokātu sabiedrība MBK Rechtsanwälte, kas ir reģistrēta Menhengladbahā [Mönchengladbach] (Vācija), ir Vācijas preču zīmes, kuru veido tās nosaukums “MBK Rechtsanwälte”, īpašniece. Šī preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz juridiskajiem pakalpojumiem.

6

Klēvē [Kleve] (Vācija) reģistrētā mk advokaten arī ir advokātu sabiedrība. Sākotnēji tā darbojās ar nosaukumu “mbk rechtsanwälte” un ar atbilstošu nosaukumu holandiešu valodā “mbk advokaten”. Tomēr pēc MBK Rechtsanwälte celtās prasības par preču zīmes pārkāpumu Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) ar 2016. gada 17. oktobra lēmumu, paredzot naudas sodu, aizliedza mk advokaten izmantot burtu grupu “mbk” komercdarbībā attiecībā uz juridiskajiem pakalpojumiem. Šis lēmums ir stājies likumīgā spēkā.

7

Vēlāk izrādījās, ka, izmantojot sabiedrības Google pārvaldīto meklētājprogrammu, vārdu “mbk Rechtsanwälte” ievadīšana novirza uz vairākām tādām uzziņu uzņēmumu tīmekļvietnēm kā tīmekļvietne www.kleve‑niederrhein‑stadtbranchenbuch.com, kurā ir publicēts sludinājums par mk advokaten juridiskajiem pakalpojumiem.

8

Uzskatot, ka tādējādi ir pierādīts, ka Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) noteiktais aizliegums nav ticis ievērots, MBK Rechtsanwälte lūdza šo tiesu uzlikt mk advokaten naudas sodu.

9

Savai aizstāvībai mk advokaten apgalvoja, ka attiecībā uz sludinājumiem tīmeklī tās vienīgā ierosme bija reģistrēties tiešsaistes tālruņu katalogā Das Örtliche un ka kopš Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) 2016. gada 17. oktobra lēmuma tā bija atsaukusi šo reģistrāciju attiecībā uz visiem apzīmējumiem, kas ietver burtu grupu “mbk”. Tā uzskata, ka citu pienākuma tai nav, jo tā nekad nav lūgusi to iekļaut citās tīmekļvietnēs.

10

Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) apmierināja MBK Rechtsanwälte prasību. Šī tiesa konstatēja, ka tiešsaistē ievietotais sludinājums attiecīgajās tīmekļvietnēs sniedza mk advokaten labumu un bija balstīts uz to, ko šī pēdējā minētā bija likusi ievietot Das Örtliche tālruņu katalogā. Tiesa uzlika naudas sodu mk advokaten, jo atbilstoši 2016. gada 17. oktobra lēmumam tai vienīgi bija jādzēš šajā katalogā publicētais sludinājums.

11

Šo nolēmumu mk advokaten pārsūdzēja iesniedzējtiesā Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija).

12

Šī pēdējā minētā tiesa uzskata, ka tajā izskatāmās lietas risinājumam ir nepieciešama Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta interpretācija.

13

Tā norāda, ka no iedibinātās Vācijas judikatūras izriet, ka tad, ja ar tīmekļvietnē ievietotu sludinājumu ir pārkāptas citu personu tiesības, personai, kas ir pasūtījusi šo sludinājumu, ir ne tikai jāliek to izdzēst no šīs vietnes, bet arī ar parasto meklētājprogrammu palīdzību jāpārbauda, vai citu tīmekļvietņu pārvaldītāji nav pārņēmuši minēto sludinājumu, un, ja tas tā ir, jāveic nopietns mēģinājums dzēst šīs vēlākās uzziņas.

14

Šī judikatūra esot balstīta uz apsvērumu, ka ikviens reklāmas sludinājums sniedz labumu personai, kuras preces vai pakalpojumi tādējādi tiek reklamēti. Līdz ar to šai personai citu personu tiesību pārkāpuma gadījumā esot jāveic nepieciešamās darbības, lai tiktu dzēsti visi attiecīgās reklāmas sludinājumi tīmeklī.

15

Iesniedzējtiesai ir šaubas par šīs Vācijas judikatūras atbilstību principiem, kas izriet no 2016. gada 3. marta sprieduma Daimler (C‑179/15, EU:C:2016:134), jo Tiesa tajā esot izmantojusi citu pieeju attiecībā uz sludinājumiem, ar kuriem tiek aizskarta citas personas preču zīme. Šo pieeju varētu attiecināt uz iesniedzējtiesas izskatāmo lietu.

16

Ir taisnība, ka lietā, kurā tika taisīts šis Tiesas spriedums, sludinājums, kas bija strīda priekšmets šajā lietā, sākotnēji bija likumīgs, savukārt šajā lietā sludinājums, kurš mk advokaten uzdevumā tika ievietots tiešsaistē, jau no paša sākuma radīja kaitējumu citas personas preču zīmei. Tomēr neesot skaidri redzams, vai šai atšķirībai ir kāda nozīme, interpretējot jēdzienu “lietot” [izmantot] Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta izpratnē.

17

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai trešā persona, kas ir minēta tīmekļvietnē publicētā ierakstā, kurš ietver apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei, lieto [izmanto] šo preču zīmi Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta izpratnē, ja pašu ierakstu ir ievietojusi nevis šī trešā persona, bet gan tīmekļvietnes pārvaldītājs, kas to ir pārņēmis no tāda cita ieraksta, ko, pārkāpjot preču zīmi, ir ievietojusi trešā persona?”

18

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas darbojas komercdarbībā un kas tīmekļvietnē ir likusi ievietot sludinājumu, ar kuru tiek aizskarta citas personas preču zīme, izmanto šai preču zīmei identisku apzīmējumu, ja citu tīmekļvietņu pārvaldītāji pārņem šo sludinājumu, ievietojot to tiešsaistē šajās citās vietnēs.

19

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka preču vai pakalpojumu piedāvāšana pārdošanai ar citas personas preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu un šo preču vai pakalpojumu reklamēšana ar šo apzīmējumu ir šī pēdējā minētā “izmantošana” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 23. marts, Google France un Google, no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2010:159, 45. un 61. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

20

Turklāt no Tiesas iedibinātās judikatūras izriet, ka šāda ar citas personas preču zīmi identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošana pastāv, ja šis apzīmējums, ko kāds reklāmas devējs ir izvēlējies par atslēgvārdu saistībā ar atsauces pakalpojumu tīmeklī, ir līdzeklis, ko tas izmanto, lai tiktu parādīts viņa reklāmas sludinājums, pat ja minētais apzīmējums neparādās pašā reklāmas sludinājumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Interflora un Interflora British Unit, C‑323/09, EU:C:2011:604, 30. un 31. pants, kā arī tajos minētā judikatūra).

21

Līdz ar to, ja persona, kas darbojas komercdarbībā, liek uzziņu tīmekļvietnes pārvaldītājam publicēt sludinājumu, kura izvietošana ietver vai parāda apzīmējumu, kas ir līdzīgs vai identisks citai personai piederošai preču zīmei, šī persona ir jāuzskata par tādu, kas izmanto šo apzīmējumu Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 3. marts, Daimler, C‑179/15, EU:C:2016:134, 29. un 30. punkts).

22

Savukārt Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta izpratnē minētā persona nevar tikt padarīta par atbildīgu par citu tādu saimnieciskās darbības subjektu – kā šo uzziņu tīmekļvietņu pārvaldītāji – autonomām darbībām, ar kuriem tā neuztur nekādas tiešas vai netiešas attiecības un kuri rīkojas nevis tās uzdevumā un uz tās rēķina, bet gan pēc savas iniciatīvas un savā vārdā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 3. marts, Daimler, C‑179/15, EU:C:2016:134, 36. un 37. punkts).

23

Proti, Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “lietot” [izmantot] norāda uz aktīvu rīcību un tiešu vai netiešu spēju kontrolēt darbību, kura uzskatāma par izmantošanu. Tas tā nav, ja šo darbību veic neatkarīgs subjekts bez reklāmas devēja piekrišanas (spriedums, 2016. gada 3. marts, Daimler, C‑179/15, EU:C:2016:134, 39. punkts).

24

Līdz ar to šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka persona neatkarīgi no tās rīcības var tikt uzskatīta par tādu, kas izmanto citas personas preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, tikai tāpēc, ka šī izmantošana var tai sniegt ekonomiska rakstura priekšrocību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 3. marts, Daimler, C‑179/15, EU:C:2016:134, 42. punkts).

25

Saskaņā ar šo Tiesas judikatūru šajā gadījumā iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai no mk advokaten rīcības saistībā ar tiešu vai netiešu saikni starp to un attiecīgo tīmekļvietņu pārvaldītājiem izriet, ka šie pārvaldītāji ir ievietojuši sludinājumu tiešsaistē mk advokaten uzdevumā un uz tās rēķina. Šādas rīcības neesamības gadījumā būtu jāsecina, ka MBK Rechtsanwälte, pamatojoties uz Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktā paredzētajām ekskluzīvajām tiesībām, nebija pamata celt prasību pret mk advokaten tādēļ, ka sludinājums tiešsaistē tika ievietots citās tīmekļvietnēs, nevis Das Örtliche tālruņu katalogā.

26

Tas neskar nedz iespēju MBK Rechtsanwälte attiecīgā gadījumā prasīt no mk advokaten, lai tā uz valsts tiesību pamata sniegtu atlīdzinājumu par ekonomiska rakstura priekšrocībām, nedz iespēju vērsties pret attiecīgo tīmekļvietņu pārvaldītājiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 3. marts, Daimler, C‑179/15, EU:C:2016:134, 43. punkts).

27

Attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu ir jānorāda, ka gadījumā, ja tīmekļvietņu pārvaldītāji pēc savas iniciatīvas un savā vārdā pārņem sludinājumu, nevar uzskatīt, ka saimnieciskās darbības subjekts, kura preces vai pakalpojumi tādējādi tiek reklamēti, būtu viņu klients. Līdz ar to šādā gadījumā nav piemērojama Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru uzziņu tīmekļvietnes pārvaldītājs pats neizmanto citas personas preču zīmēm identiskus vai līdzīgus apzīmējumus, kas ir ietverti tā klientu sludinājumos vai ko parāda šo sludinājumu izvietošana (skat. it īpaši spriedumus, 2010. gada 23. marts, Google France un Google, no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2010:159, 56. punkts, kā arī 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 39. un 40. punkts).

28

Šādā gadījumā šie tīmekļvietņu pārvaldītāji Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta izpratnē izmanto citas personas preču zīmēm identiskus vai līdzīgus apzīmējumus, kuri ir ietverti pārdošanas piedāvājumos vai sludinājumos, ko tie izvieto, vai kurus parāda šo sludinājumu izvietošana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 48. punkts). Tādējādi šo preču zīmju īpašnieki var celt prasību pret šiem pārvaldītājiem saskaņā ar minētajā 5. panta 1. punktā paredzētajām ekskluzīvajām tiesībām, ja šie piedāvājumi vai sludinājumi reklamē preces vai pakalpojumus, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem minētās preču zīmes ir reģistrētas.

29

Šāda šīs tiesību normas interpretācija atbilst šīs tiesību normas mērķim sniegt preču zīmes īpašniekam tiesisku instrumentu, kas tam ļauj aizliegt un tādējādi likt pārtraukt jebkādu tā preču zīmes izmantošanu, ko trešā persona veic bez viņa piekrišanas (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 38. punkts).

30

Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzējtiesas nolēmumā atgādināto apstākli, ka lietā, kurā tika pasludināts 2016. gada 3. marta spriedums Daimler (C‑179/15, EU:C:2016:134), sludinājums, ar ko tika nodarīts kaitējums citas personas preču zīmei, sākotnēji bija likumīgs, savukārt sludinājums, par kuru ir runa pamatlietā, no paša sākuma ir aizskāris citas personas preču zīmi, pietiek norādīt, ka šim apstāklim attiecībā uz vienīgo jautājumu, kas ir izvērtēts saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti – kurš ir šai preču zīmei identiska vai līdzīga apzīmējuma lietotājs sludinājuma, ar ko tiek aizskarta citas personas preču zīme, pārņemšanas gadījumā –, nav nozīmes.

31

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas darbojas komercdarbībā un kas tīmekļvietnē ir likusi ievietot sludinājumu, ar kuru tiek aizskarta citas personas preču zīme, neizmanto šai preču zīmei identisku apzīmējumu, ja citu tīmekļvietņu pārvaldītāji pārņem šo sludinājumu, pēc savas iniciatīvas un savā vārdā to izvietojot šajās citās vietnēs.

32

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas darbojas komercdarbībā un kas tīmekļvietnē ir likusi ievietot sludinājumu, ar kuru tiek aizskarta citas personas preču zīme, neizmanto šai preču zīmei identisku apzīmējumu, ja citu tīmekļvietņu pārvaldītāji pārņem šo sludinājumu, pēc savas iniciatīvas un savā vārdā to izvietojot šajās citās vietnēs.