–

EU vārdā – T. Meier‑Bading, Rechtsanwalt,

–

PE Digital GmbH vārdā – C. Rohnke, Rechtsanwalt,

–

Beļģijas valdības vārdā – P. Cottin un S. Baeyens, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un C. Valero, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.) 2. panta 11. punktu, 14. panta 3. punktu, kā arī 16. panta m) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp EU kā patērētāju un PE Digital GmbH par summu, kas pēdējai minētajai ir jāmaksā pēc tam, kad EU ir izmantojis tiesības atteikties no līguma, kas noslēgts ar šo sabiedrību.

3

Direktīvas 2011/83 4., 19. un 50. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 7. panta “Formālās prasības ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 3. punktā ir paredzēts:

“Ja patērētājs vēlas, lai pakalpojumi tiktu sniegti vai lai ūdens, gāzes un elektrības piegāde, ja vien tie nav laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, vai centralizēta siltumapgāde tiek sākta 9. panta 2. punktā paredzētā atteikuma termiņa laikā, tirgotājs [pārdevējs vai piegādātājs] prasa patērētājam iesniegt šādu skaidru pieprasījumu uz pastāvīga informācijas nesēja.”

6

Šīs pašas direktīvas 9. panta “Atteikuma tiesības” 1. punktā ir paredzēts:

“Izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.”

7

Direktīvas 2011/83 14. pantā “Patērētāja pienākumi gadījumos, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības” ir paredzēts:

“[..]

3.   Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības pēc tam, kad iesniedzis pieprasījumu saskaņā ar 7. panta 3. punktu vai 8. panta 8. punktu, patērētājs maksā tirgotājam [pārdevējam vai piegādātājam] summu, kura salīdzinājumā ar pilnu līguma izpildi ir proporcionāla tam, kas ir izpildīts līdz brīdim, kad patērētājs informēja tirgotāju [pārdevēju vai piegādātāju] par atteikuma tiesību izmantošanu. Proporcionālo summu, kas patērētājam jāmaksā tirgotājam [pārdevējam vai piegādātājam], aprēķina, pamatojoties uz līgumā noteikto kopējo cenu. Ja kopējā cena ir pārāk liela, proporcionālo summu aprēķina, pamatojoties uz tirgus vērtību tam, kas ir izpildīts.

4.   Patērētājs nesedz nekādas izmaksas par:

[..]”

8

Saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu “Izņēmumi attiecībā uz atteikuma tiesībām”:

“Attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem 9. līdz 15. pantā izklāstītās atteikuma tiesības dalībvalstis nepiemēro:

[..]

9

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss; turpmāk tekstā – “BGB”) 312.f panta 3. punktā digitālais saturs ir definēts kā “dati, kas nav uz materiāla nesēja un kas ir izgatavoti un piegādāti digitālā formātā”.

10

BGB 356. panta “Atteikuma tiesības ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem” 5. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz līgumu par digitālā satura piegādi, kas nav uz materiāla nesēja, atteikuma tiesības izbeidzas arī tad, ja pārdevējs vai piegādātājs ir uzsācis līguma izpildi, bet patērētājs

11

BGB 357. panta 8. un 9. punktā ir noteikts:

“(8)   Ja patērētājs atsakās no līguma par pakalpojumu sniegšanu vai par ūdens, gāzes vai elektroenerģijas piegādi attiecībā uz nenoteiktu daudzumu vai nenoteiktu apjomu vai pilsētas siltumapgādes piegādi, patērētājam par pakalpojumu, kas sniegts līdz atteikumam, ir jāsamaksā kompensācija, ja patērētājs pārdevējam vai piegādātājam ir skaidri lūdzis, lai viņš sāk sniegt pakalpojumu pirms atteikuma termiņa beigām. Tiesības, kas izriet no pirmā teikuma, pastāv tikai tad, ja pārdevējs vai piegādātājs ir informējis patērētāju atbilstoši Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Civilkodeksa ievadlikums) 246.a panta pirmās iedaļas 2. punkta pirmā teikuma 1.–3. punktam. Attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem tiesības, kas izriet no pirmā teikuma, pastāv tikai tad, ja patērētājs savu vēlmi pirmā teikuma izpratnē ir nodevis uz pastāvīga informācijas nesēja. Aprēķinot kompensāciju, ir jāpamatojas uz kopējo cenu, par kuru panākta vienošanās. Ja kopējā cena, par kuru panākta vienošanās, ir pārmērīgi liela, kompensācija ir jāaprēķina, pamatojoties uz sniegtā pakalpojuma tirgus vērtību.

(9)   Ja patērētājs atsakās no līguma par digitāla satura, kas nav uz materiāla nesēja, piegādi, viņam nav pienākuma maksāt kompensāciju.”

12

PE Digital, sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Vācijā, izmanto iepazīšanās interneta vietni Parship (www.parship.de). Tā piedāvā saviem lietotājiem divu veidu pievienošanos, proti, bezmaksas pamatpievienošanos, kas ļauj ļoti ierobežoti sazināties ar citiem lietotājiem, un tā dēvēto Premium pievienošanos par maksu uz 6, 12 vai 24 mēnešiem. Šī pēdējā pievienošanās ļauj lietotājiem to pievienošanās laikā sazināties ar visiem citiem Premium dalībniekiem, proti, vairāk nekā 186000 lietotāju Vācijā, un apmainīties ar informāciju un attēliem ar tiem.

13

Premium pievienošanās tostarp ietver tā dēvēto “kontaktu” garantiju, kas nodrošina noteikta skaita kontaktu nodibināšanu ar citiem lietotājiem. Tādējādi par kontaktu tiek uzskatīta jebkura attiecīgā lietotāja izlasīta atbilde, kas sniegta pēc viņa nosūtīta paziņojuma, kā arī jebkurš šī lietotāja saņemts paziņojums, pēc kura viņš ir izlasījis vismaz divus paziņojumus un apmainījies ar tiem ar citu lietotāju.

14

Vidēji 31,3 paziņojumi tiek nosūtīti un saņemti Premium pievienošanās perioda pirmajā nedēļā, 8,9 paziņojumi – otrās nedēļas laikā, 6,1 paziņojums – trešajā nedēļā, 5,1 paziņojums – ceturtajā nedēļā un mazāk nekā 5 paziņojumi – sākot no piektās nedēļas.

15

Ikviens dalībnieks uzreiz pēc reģistrācijas saņem automātisku paziņojumu par satikšanos piedāvājumu atlasi tajā pašā federālajā zemē, kas ir veikta, pamatojoties uz personības testu, kura ilgums ir aptuveni 30 minūtes un kurš attiecas uz īpašībām, ieradumiem un interešu centriem satikšanos jomā. Divpadsmit mēnešu Premium pievienošanās gadījumā šī atlase jau atbilst aptuveni pusei no visiem satikšanos priekšlikumiem, ko līgumslēdzējs saņem noslēgtā līguma darbības laikā. Personības testa algoritms tiek izveidots un attīstīts diplomēta psihologa vadībā. Premium dalībnieki saņem šī testa rezultātus, kas ir sagatavoti ar datoru un kas ir ietverti 50 lappušu “personības novērtējuma ziņojuma” formā, ko “pamata” dalībnieki var iegādāties par samaksu kā pakalpojuma daļu.

16

2018. gada 4. novembrī EU kā patērētājs ar PE Digital noslēdza Premium pievienošanās līgumu uz 12 mēnešiem par cenu 523,95 EUR (turpmāk tekstā – “attiecīgais līgums”). Šī cena bija vairāk nekā divas reizes lielāka nekā tā, ko PE Digital pieprasīja dažiem citiem lietotājiem par tā paša ilguma līgumu, kas noslēgts tajā pašā gadā. PE Digital atbilstoši Civilkodeksa ievadlikuma 246.a panta pirmās iedaļas 2. punkta pirmā teikuma 1. un 3. punktā minētajām prasībām informēja EU par viņa atteikuma tiesībām, un viņš apstiprināja PE Digital, ka tai ir jāsāk sniegt minētajā līgumā paredzētais pakalpojums pirms atteikuma termiņa beigām.

17

Tā kā 2018. gada 8. novembrī EU atteicās no attiecīgā līguma, PE Digital pieprasīja viņam samaksāt kopējo summu 392,96 EUR apmērā kā kompensāciju.

18

Ar prasību, kas celta Amtsgericht Hamburg (Hamburgas pirmās instances tiesa, Vācija), EU lūdza atmaksāt visus maksājumus, kas veikti par labu PE Digital.

19

Pamatojoties uz Eiropas Komisijas 2014. gada jūnijā sagatavoto vadlīniju dokumentu par Direktīvu 2011/83, it īpaši uz tā 6.5.1. punktu, kas attiecas uz šīs direktīvas 14. panta 3. punktu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja kopējais pakalpojums ietver atsevišķas pakalpojumu daļas, kuras atbilstoši līgumam visas netiek sniegtas vienlaikus, aprēķinot pārdevējam vai piegādātājam maksājamās atlīdzības apmēru, ir jāņem vērā katras šī pakalpojuma daļas ilgums.

20

Attiecībā uz “summ[as], kura salīdzinājumā ar pilnu līguma izpildi ir proporcionāla tam, kas ir izpildīts līdz brīdim, kad patērētājs informēja tirgotāju [pārdevēju vai piegādātāju] par atteikuma tiesību izmantošanu”, aprēķinu Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punkta izpratnē iesniedzējtiesa plāno ņemt vērā ne tikai pārdevēja vai piegādātāja sniegto pakalpojumu, bet arī patērētāja saņemtā pakalpojuma vērtību.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka atlīdzība, kas patērētājam ir jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam atteikuma no noslēgta līguma gadījumā saskaņā ar Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punktu un BGB 357. panta 8. punktu, ir jāaprēķina, pirmkārt, nošķirot dažādas līgumā paredzēto pakalpojumu daļas. Otrkārt, dažādu pakalpojuma daļu cena esot jānosaka, ņemot vērā to vērtību vidusmēra patērētājam, ievērojot minētā līguma mērķi, izmantojot patērētāju rīcības statistiku. Treškārt, summas, kas ir jāmaksā par dažādiem daļējiem pakalpojumiem, esot jāaprēķina, ņemot vērā, pirmām kārtām, jau sniegtās pakalpojumu daļas apjomu un, otrām kārtām, sniegto pakalpojumu vērtību. Ceturtkārt, šādi aprēķināto summu summēšana novedot pie kopējās summas, kas patērētājam ir jāmaksā.

22

Šajā ziņā personības novērtējuma ziņojuma nodošana attiecīgā līguma izpildes sākumā tomēr varētu tikt kvalificēta kā atsevišķa pakalpojuma par digitālā satura, kas nav ticis piegādāts uz materiāla nesēja, nodrošināšanu daļa, kā rezultātā būtu jāpiemēro atkāpes noteikumi, kuri ir ietverti Direktīvas 2011/83 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta ii) punktā un 16. panta m) punktā, kā arī BGB 356. panta 5. punktā un 357. panta 9. punktā.

23

Tomēr šādas interpretācijas rezultātā patērētājam tiktu liegtas atteikuma tiesības un tādējādi tiktu pārkāptas viņa tiesības.

24

Turklāt, atsaucoties uz Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punktu, skatītu kopā ar tās 50. apsvērumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka kopējā cena, kas ir divkārša salīdzinājumā ar to, kas par to pašu pakalpojumu ir jāmaksā citiem lietotājiem, nav “pārāk liela” šīs tiesību normas izpratnē, ja vien tā nesasniedz sniegto pakalpojumu tirgus vērtību vai ja tā to tikai nedaudz pārsniedz.

25

Šādos apstākļos Amtsgericht Hamburg (Hamburgas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu proporcionālo summu, kas patērētājam ir jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam, ja šis patērētājs ir skaidri lūdzis, lai noslēgtā līguma izpilde sākas atteikuma termiņa laikā, un atsakās no šī līguma, ir jāņem vērā cena, par kuru ir panākta vienošanās minētajā līgumā, attiecībā uz visiem tajā paredzētajiem pakalpojumiem un maksājamā summa jāaprēķina proporcionāli, vai arī ir jāņem vērā apstāklis, ka viens no pakalpojumiem, uz kuriem attiecas līgums, pilnībā tika sniegts patērētājam pirms atteikšanās no līguma.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punktu, ja patērētājs, kas ir lūdzis pārdevējam vai piegādātājam, lai tas līguma izpildi uzsāktu pirms atteikuma termiņa beigām, īsteno savas atteikuma tiesības šajā kontekstā, viņam ir jāmaksā šim pārdevējam vai piegādātājam “summa, kas ir samērīga ar to, kas ir ticis piegādāts līdz brīdim, kad viņš ir informējis pārdevēju vai piegādātāju par atteikuma tiesību izmantošanu attiecībā uz visiem līgumā paredzētajiem pakalpojumiem”. Šajā tiesību normā ir arī precizēts, ka “proporcionālo maksājamo summu [..] aprēķina, pamatojoties uz līgumā noteikto kopējo cenu”.

28

Proporcionālā summa, kas patērētājam ir jāmaksā saskaņā ar Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punktu, principā ir jāaprēķina, ņemot vērā visus pakalpojumus, kas ir līguma priekšmets, proti, galveno pakalpojumu un papildpakalpojumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu šo galveno pakalpojumu. Kad līgumslēdzējas puses paredz sniegto pakalpojumu cenu, šī cena principā atbilst visiem šiem pakalpojumiem – gan galvenajiem pakalpojumiem, gan papildpakalpojumiem.

29

Tikai tad, ja līgumā ir skaidri paredzēts, ka viens vai vairāki pakalpojumi līguma izpildes sākumā atsevišķi tiek sniegti pilnībā par cenu, kas jāmaksā atsevišķi, patērētājs var atbilstoši izlemt, vai viņam saskaņā ar Direktīvas 2011/83 7. panta 3. punktu ir skaidri jālūdz, lai pārdevējs vai piegādātājs uzsāktu sniegt pakalpojumu atteikuma tiesību izmantošanas laikā. Tātad tikai šādā gadījumā, aprēķinot summu, kas jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 3. punktu, ir jāņem vērā visa par šādu pakalpojumu paredzētā cena.

30

Šī sprieduma 28. un 29. punktā izmantotā interpretācija atbilst Direktīvas 2011/83 4. apsvērumā norādītajam mērķim nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 23. janvāris, Walbusch Walter Busch, C‑430/17, EU:C:2019:47, 41. punkts; 2019. gada 27. marts, slewo, C‑681/17, EU:C:2019:255, 39. punkts, kā arī 2019. gada 10. jūlijs, Amazon EU, C‑649/17, EU:C:2019:576, 44. punkts).

31

Šajā gadījumā attiecīgajā līgumā nebija paredzēta atsevišķa cena par jebkādu pakalpojumu, kas varētu tikt uzskatīts par nošķiramu no šajā līgumā paredzētā galvenā pakalpojuma.

32

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu proporcionālo summu, kas patērētājam ir jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam, ja šis patērētājs ir skaidri lūdzis, lai noslēgtā līguma izpilde sākas atteikuma termiņa laikā, un atsakās no šī līguma, principā ir jāņem vērā cena, par kuru ir panākta vienošanās minētajā līgumā, attiecībā uz visiem šajā pašā līgumā paredzētajiem pakalpojumiem un maksājamā summa jāaprēķina proporcionāli. Aprēķinot summu, kas jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 3. punktu, ir jāņem vērā visa par šādu pakalpojumu paredzētā cena tikai gadījumā, ja noslēgtajā līgumā ir skaidri paredzēts, ka viens vai vairāki pakalpojumi atsevišķi tiek sniegti pilnībā, sākot no līguma izpildes sākuma, par cenu, kas jāmaksā atsevišķi.

33

Ar ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kā otrais, iesniedzējtiesa būtībā jautā, kādi kritēriji ir jāpiemēro, lai novērtētu, vai kopējā cena ir pārāk liela Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punkta izpratnē.

34

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu, “ja kopējā cena ir pārāk liela, proporcionālo summu aprēķina, pamatojoties uz tirgus vērtību tam, kas ir izpildīts”.

35

Minētā tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2011/83 50. apsvērumu, kurā ir noteikts, ka tirgus vērtība ir jānosaka, salīdzinot ar līdzīga pakalpojuma, ko līguma noslēgšanas brīdī sniedz citi pārdevēji un piegādātāji, cenu.

36

No tā izriet, ka visi apstākļi saistībā ar sniegtā pakalpojuma tirgus vērtību ir atbilstoši, lai novērtētu kopējās cenas iespējamo pārmērīgo lielumu, proti, gan salīdzinājums ar cenu, ko attiecīgais pārdevējs vai piegādātājs ir pieprasījis citiem patērētājiem tādos pašos apstākļos, gan ar līdzvērtīga pakalpojuma, ko sniedz citi pārdevēji vai piegādātāji, cenu.

37

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punkts, aplūkots tās 50. apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai novērtētu, vai kopējā cena ir pārāk liela šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā pakalpojuma, ko attiecīgais pārdevējs vai piegādātājs piedāvā citiem patērētājiem tādos pašos apstākļos, cena, kā arī līdzvērtīga pakalpojuma, ko sniedz citi pārdevēji vai piegādātāji līguma noslēgšanas brīdī, cena.

38

Ar trešo jautājumu, kas ir jāizskata pēdējais, iesniedzējtiesa būtībā jautā, kādi secinājumi, lai noteiktu summu, kas patērētājam jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam atbilstoši Direktīvas 2011/83 14. panta 3. punktam, ir jāizdara no tā, ka viens no pakalpojumiem, kas ir noslēgtā līguma priekšmets, attiecas uz digitālā satura, kas nav ticis piegādāts uz materiāla nesēja, nodrošināšanu, no kuras patērētājs nevar atteikties, piemērojot šīs direktīvas 16. panta m) punktu.

39

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pakalpojumu, kas ir trešā jautājuma priekšmets, veido šī sprieduma 15. punktā minētā personības novērtējuma ziņojuma sniegšana.

40

Šajā ziņā iesniedzējtiesa šaubās par to, vai pamatlietā ir nozīme Direktīvas 2011/83 16. panta m) punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis neparedz atteikuma tiesības attiecībā uz distances līgumiem par tāda digitāla satura nodrošināšanu, kas nav ticis piegādāts uz materiāla nesēja, ja izpilde ir uzsākta ar patērētāja tiešu iepriekšēju piekrišanu, kurš arī ir atzinis, ka tādējādi viņš zaudēs savas atteikuma tiesības.

41

Runājot par “digitālo saturu”, jāatgādina, ka Direktīvas 2011/83 2. panta 11. punktā tam ir sniegta šāda definīcija: “dati, kas ir radīti un piegādāti digitālā veidā”.

42

Kā ir norādīts šīs direktīvas 19. apsvērumā, “digitālais saturs nozīmē datus, kas ir radīti un piegādāti digitālā formātā, piemēram, datorprogrammas, lietojumprogrammas, spēles, mūzika, video vai teksti, neatkarīgi no tā, vai tiem piekļūst lejuplādējot vai straumējot, no materiāla datu nesēja vai izmantojot jebkurus citus līdzekļus”.

43

Direktīvas 2011/83 16. panta m) punkts, kurā ir noteikts izņēmums no atteikuma tiesībām, kā Savienības tiesību norma, kas ierobežo patērētāju tiesību aizsardzībai piešķirtās tiesības, ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, NK (Individuālas mājas projekts), C‑208/19, EU:C:2020:382, 40. un 56. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Šādos apstākļos jākonstatē, ka tāds pakalpojums kā pamatlietā aplūkotais iepazīšanās interneta vietnē sniegtais pakalpojums, kas ļauj patērētājam radīt, apstrādāt vai uzglabāt datus digitālā formātā vai tiem piekļūt un kas ļauj kopīgot vai citādi mijiedarboties digitālā formātā ar datiem, kurus patērētājs vai citi šī pakalpojuma lietotāji translē vai ir izveidojuši, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par “digitālā satura” nodrošināšanu Direktīvas 2011/83 16. panta m) punkta, skatīta kopā ar šīs direktīvas 2. panta 11. punktu un ņemot vērā tās 19. apsvērumu, izpratnē.

45

Tāpat arī tāda personības novērtējuma ziņojuma, kāds ir minēts šī sprieduma 15. punktā, sagatavošanu iepazīšanās interneta vietnē nevar uzskatīt par tādu, uz kuru attiecas izņēmums, kas paredzēts Direktīvas 2011/83 16. panta m) punktā, skatītā kopā ar tās 2. panta 11. punktu.

46

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 16. panta m) punkts, skatīts kopā ar tās 2. panta 11. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka personības novērtējuma ziņojuma sagatavošana, pamatojoties uz šajā vietnē veiktu personības testu, nav “digitālā satura” nodrošināšana šīs tiesību normas izpratnē.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: