I. Atbilstošās tiesību normas

II. Tiesvedības priekšvēsture

III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

V. Vērtējums

A. Pirmais apelācijas sūdzības pamats, ar kuru apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu saistībā ar Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu, lai varētu konstatēt, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti un piešķirts no valsts līdzekļiem

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vērtējums

a) Pieņemamība

b) Par lietas būtību

1) Ievada apsvērumi

2) Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa

i) Sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu

– Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav noteikusi augstāku pierādīšanas standartu gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, nevis valsts uzņēmums

– Ja Tiesa uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, tai būtu jāatzīst, ka Vispārējā tiesa tādējādi ir pieļāvusi tiesību kļūdu

– Ja Tiesa uzskata, ka sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu ir pamatota, tai jebkurā gadījumā sūdzība jānoraida uz tā pamata, ka tā nav iedarbīga

ii) Sūdzība par atbalsta pasākuma piešķiršanas no valsts līdzekļiem pierādīšanas pienākumu

3) Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa

B. Otrais apelācijas sūdzības pamats, ar kuru norādīts uz valsts tiesību aktu un faktu sagrozīšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vērtējums

a) Pieņemamība

b) Par lietas būtību

VI. Par tiesāšanās izdevumiem

VII. Secinājumi

1.

Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz Tiesu atcelt 2019. gada 19. marta spriedumu lietā Itālija u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 2 ), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 3 ).

2.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija nolēma, ka saskaņā ar privāttiesībām regulēta banku konsorcija Fondo interbancario di tutela dei depositi (Starpbanku depozītu drošības fonds; turpmāk tekstā – “FITD”) par labu Banca Tercas (Cassa di risparmio della Provincia di Teramo SpA) (turpmāk tekstā – “Tercas”) pieņemtie pasākumi, kuru piemērošanu 2014. gada 7. jūlijā atļāva Itālijas Republikas centrālā banka – Banca d’Italia (turpmāk tekstā – “Itālijas Banka”), ir nelikumīgs un nesaderīgs valsts atbalsts, kas Itālijas Republikai ir jāatgūst no atbalsta saņēmēja.

3.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa atzina par pamatotu Itālijas Republikas, Banca Popolare di Bari SCpA (turpmāk tekstā – “BPB”) un FITD prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz to, ka attiecīgie pasākumi nav atzīstami par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši Vispārējās tiesas norādītajam šajā gadījumā nav izpildīts pirmais priekšnosacījums, lai pasākumu atzītu par valsts atbalstu, jo FITD par labu Tercas pieņemtie pasākumi nebija nedz attiecināmi uz valsti, nedz finansēti no valsts līdzekļiem.

4.

Ņemot vērā to, ka atbalsta piešķīrējs nebija nedz valsts struktūra, nedz valsts uzņēmums, bet gan privāta struktūra, proti – FITD, radās jautājums, vai šā uzņēmuma pasākumu attiecināmība uz valsti un finansēšana no valsts līdzekļiem ir vērtējama tāpat kā valsts uzņēmuma pieņemta pasākuma gadījumā vai arī Komisijai ir lielāks pierādīšanas pienākums. Šis jautājums ir šīs apelācijas sūdzības pamatā.

5.

Saskaņā ar Itālijas Banku likuma ( 4 ) 96.ter pantu:

“1.   Lai aizsargātu noguldītājus un nodrošinātu banku sistēmas stabilitāti, Itālijas Banka:

[..]

[..].”

6.

Tercas ir privātkapitāla banka, kas savu darbību ir izvērsusi galvenokārt Abruco reģionā Itālijā.

7.

2012. gada 30. aprīlī Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija, pamatojoties uz priekšlikumu, ko izteica Itālijas Banka, kura bija atklājusi nepilnības Tercas, nolēma piemērot Tercas īpašo administrēšanas procedūru. Itālijas Banka iecēla īpašo administratoru, kura uzdevums bija pārvaldīt Tercas īpašās administrēšanas laikā (turpmāk tekstā – “īpašais administrators”).

8.

2013. gada oktobrī īpašais administrators sāka sarunas ar BPB – privātkapitāla banku grupas pārvaldītājsabiedrību, kas savu darbību ir izvērsusi galvenokārt Itālijas dienvidos un kas bija izrādījusi interesi parakstīties uz Tercas kapitāla palielināšanu ar nosacījumu, ka vispirms tiks veikta Tercas uzticamības pārbaude un ka FITD pilnībā segs šīs bankas negatīvo pašu kapitālu.

9.

Kā tas minēts šo secinājumu 2. punktā, FITD ir ar privāttiesībām regulēts banku konsorcijs, kura mērķis ir sniegt garantiju savu dalībnieku noguldītājiem. 1996. gadā saistībā ar Direktīvas 94/19/EK ( 5 ) transponēšanu Itālijas tiesībās Itālijas Banka atzina FITD par vienu no noguldījumu garantiju sistēmām, kurām ir atļauts darboties Itālijā atbilstoši direktīvas noteikumiem.

10.

Saskaņā ar FITD statūtu 27. pantu redakcijā, kas piemērojama apstākļiem šajā lietā (turpmāk tekstā – “FITD statūti”), ja notiek viena no tā dalībniekiem piespiedu administratīvā likvidācija, FITD iesaistās un atmaksā tajā veiktos noguldītāju noguldījumus, nepārsniedzot 100000 EUR lielu summu vienam noguldītājam.

11.

Tomēr FITD ir pilnvaras iesaistīties, lai atbalstītu savus dalībniekus, ne tikai ar noguldījumu garantiju, kas minēta iepriekšējā punktā (obligāta iejaukšanās), bet arī brīvprātīgi, ja šāda iejaukšanās var samazināt tā dalībniekiem noguldījumu garantijas dēļ radušos slogu (brīvprātīga iejaukšanās).

12.

Tādējādi atbilstoši FITD statūtu 28. pantam FITD tā vietā, lai izmaksātu kompensāciju, kas paredzēta kā noguldītāju noguldījumu garantija konsorcija dalībnieka piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā, var iejaukties šī dalībnieka aktīvu un pasīvu atsavināšanas darījumos (brīvprātīga iejaukšanās alternatīva). Tāpat saskaņā ar FITD statūtu 29. pantu neatkarīgi no piespiedu administratīvās likvidācijas procedūras formālas sākšanas FITD var nolemt īstenot atbalstu, izmantojot finansējumu, garantijas, kapitāla ieguldījumus vai citas tehniskas formas, lai atbalstītu kādu savu dalībnieku, kam piemērota īpašā administrēšanas procedūra, ja pastāv sanācijas iespēja un ja paredzamais maksājums nav tik liels, kāds tas būtu FITD iejaukšanās rezultātā šī dalībnieka piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā (atbalsta vai savlaicīga brīvprātīga iejaukšanās kā Tercas gadījumā).

13.

2013. gada 28. oktobrī pēc Tercas īpašā administratora lūguma, kas pamatots ar FITD statūtu 29. pantu, FITD izpildkomiteja pieņēma lēmumu palīdzēt Tercas, piešķirot maksimālo summu 280 miljonu EUR apmērā. 2013. gada 29. oktobrīFITD valde šo lēmumu apstiprināja. 2013. gada 4. novembrī atbilstoši Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktam Itālijas Banka apstiprināja šo atbalsta pasākumu.

14.

Lai gan FITD saņēma Itālijas Bankas atļauju, tas nolēma apturēt paredzēto iejaukšanos, ņemot vērā Tercas ekonomisko un bilances situāciju, kā arī ar šim atbalstam piemērojamo nodokļu režīmu saistītās neskaidrības. 2014. gada 18. martā pēc BPB pieprasītās Tercas aktīvu revīzijas starp FITD un BPB ekspertiem radās domstarpības. Šīs domstarpības pēc tam tika atrisinātas šķīrējtiesas procesā. Turklāt FITD un BPB vienojās sadalīt iespējamos izdevumus, kurus radītu nodokļu uzlikšana atbalsta pasākumiem, ja nebūtu piemērojams paredzētais atbrīvojums no nodokļa.

15.

Pēc iejaukšanās apturēšanas 2014. gada 18. martā un ar mērķi nodrošināt, ka atbalsta pasākumi Tercas ir saimnieciski izdevīgāki nekā kompensācijas šīs bankas noguldītājiem, FITD piesaistīja revīzijas un konsultāciju uzņēmumu. 2014. gada 30. maijāFITD izpildkomiteja un valde, pamatojoties uz šī uzņēmuma 2014. gada 26. maija ziņojumā sniegtajiem secinājumiem un ņemot vērā iejaukšanās izmaksu salīdzinājumu ar kompensācijas izmaksām no noguldījumu garantiju sistēmas likvidācijas gadījumā, nolēma sniegt atbalstu Tercas.

16.

2014. gada 1. jūlijāFITD iesniedza Itālijas Bankai jaunu atļaujas pieprasījumu. 2014. gada 7. jūlijā Itālijas Banka sniedza atļauju FITD atbalsta pasākumiem Tercas, proti, pirmkārt, ieguldījumam 265 miljonu EUR apmērā Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanai, otrkārt, garantijai 35 miljonu EUR apmērā, lai segtu kredītrisku, kas saistīts ar konkrētiem Tercas riska darījumiem, un, treškārt, garantijai 30 miljonu EUR apmērā, lai segtu izmaksas, kas varētu rasties no nodokļa samaksas par pirmo pasākumu (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”).

17.

2014. gada 27. jūlijā notikušajā Tercas akcionāru kopsapulcē nolemts, pirmkārt, daļēji segt zaudējumus, tostarp samazinot kapitālu līdz nullei un atceļot visas apritē esošās parastās akcijas, un, otrkārt, palielināt kapitālu līdz 230 miljoniem EUR, emitējot jaunas parastās akcijas, kas piedāvājamas BPB. Šī kapitāla palielināšana notika 2014. gada 27. jūlijā.

18.

Komisija 2014. gada 8. augustā un 10. oktobrī nosūtīja Itālijas varas iestādēm informācijas pieprasījumus par FITD atbalsta pasākumiem Tercas. Iestādes sniedza atbildi 2014. gada 16. septembrī un 14. novembrī.

19.

Komisija 2015. gada 27. februāra vēstulē informēja Itālijas Republiku par lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz šiem pasākumiem.

20.

Komisija 2015. gada 23. decembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu. Saskaņā ar šo secinājumu 2. punktā minēto Komisija minētajā lēmumā secināja, ka strīdīgie pasākumi ir nesaderīgs un nelikumīgs valsts atbalsts, un uzdeva šo atbalstu atgūt ( 6 ).

21.

Atbilstoši šo secinājumu 3. punktā minētajam Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu nolēma atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka Komisija pieļāvusi kļūdu, secinot, ka strīdīgie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu. Vispārējās tiesas ieskatā, strīdīgo pasākumu gadījumā nav izpildīts pirmais nosacījums, lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, proti, ka šo atbalstu tieši vai netieši piešķir no valsts līdzekļiem un ka tas ir attiecināms uz valsti ( 7 ).

22.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa izteica ievada apsvērumus par jēdzienu “atbalsts, ko piešķīrusi valsts”. Vispārējā tiesa norādīja, ka atbilstoši judikatūrai ar tādu struktūru, kuras ir šķirtas no valsts, starpniecību piešķirtās priekšrocības ir iekļautas LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, jo pretējā gadījumā valsts atbalsta normas varētu apiet, vienkārši radot autonomas iestādes, kuru uzdevums ir piešķirt atbalstu. Saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto šī judikatūra ir vērsta uz to, lai mazinātu no valsts nošķirtu struktūru piešķirto priekšrocību nepietiekamas iekļaušanas risku, tomēr tas rada arī pakārtotas (pārmērīgas) iekļaušanas risku. Attiecīgi gadījumā, ja no valsts nošķirta struktūra nav valsts uzņēmums, bet gan privāta struktūra, Komisijai ir jāpierāda ne tikai tas, ka valsts var īstenot dominējošu ietekmi pār šo struktūru, bet arī tas, ka konkrētajā gadījumā tai bija iespēja šo kontroli īstenot.

23.

Otrkārt, Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi, ka strīdīgie pasākumi ir attiecināmi uz valsti.

24.

Vispārējās tiesas ieskatā, gadījumā, ja pasākumu īsteno privāta struktūra, piemēram, FITD, nevis valsts uzņēmums, nepietiek tikai ar to, ka Komisija pierāda, ka valsts iestāžu reāla ietekme un kontrole pār šo struktūru nav iespējama. Tai jāpierāda, ka pasākums piemērots valsts iestāžu reālas ietekmes vai kontroles rezultātā. Šajā lietā Komisija šādus pierādījumus nav iesniegusi. Vispārējā tiesa norādījusi, ka ar strīdīgajiem pasākumiem nav īstenots nekāda veida valsts pilnvarojums, kas saskaņā ar Itālijas tiesībām ir piešķirts FITD: pirmām kārtām, iejaukšanās pasākumi, kurus konsorcijs pieņēma dalībbankas atbalstam, kā, piemēram, strīdīgie pasākumi, galvenokārt bija vērsti uz dalībbanku privāto interešu īstenošanu (lai novērstu smagākas ekonomiskās sekas, ja būtu jākompensē noguldījumi piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā); otrām kārtām, saskaņā ar Itālijas tiesībām piešķirtais valsts pilnvarojums attiecas tikai uz kompensēšanu noguldītājiem, nevis uz šādu iejaukšanās pasākumu pieņemšanu. Savukārt saistībā ar FITD rīcības brīvību strīdīgo pasākumu pieņemšanā Vispārējā tiesa secināja, ka šo pasākumu attiecināmība uz valsti nav izsecināma no šādiem rādītājiem: pirmām kārtām, no obligātās prasības par atļaujas saņemšanu no Itālijas Bankas (jo atļauja tika dota ar nosacījumu, ka tiks ievēroti banku nozarē piemērojamie prudenciālās uzraudzības noteikumi, Itālijas Bankai neizvērtējot iejaukšanās piemērotību); otrām kārtām, no apstākļa, ka FITD pārvaldes institūciju sapulcēs piedalījās Itālijas Bankas pārstāvji (minētie pārstāvji piedalījās tikai vērotāju statusā bez kādām balsstiesībām); trešām kārtām, no apstākļa, ka Itālijas Banka bija informēta par FITD, no vienas puses, un BPB un īpašā administratora, no otras puses, savstarpējo sarunu gaitu (nav pierādījumu, ka Itālijas Banka būtu izmantojusi šos kontaktus, lai ietekmētu strīdīgo pasākumu saturu); ceturtām kārtām, no īpašā administratora tiesībām ierosināt procedūru, kuras rezultātā tiktu pieņemti strīdīgajiem pasākumiem līdzīgi iejaukšanās pasākumi (jo īpašā administratora FITD iesniegtais lūgums par iejaukšanos neuzlika FITD nekādu pienākumu to darīt).

25.

Treškārt, Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi, ka strīdīgie pasākumi ir piešķirti no valsts līdzekļiem.

26.

Šo secinājumu Vispārējā tiesa ir pamatojusi ar to, ka, pirmām kārtām, saskaņā ar FITD piešķirto valsts pilnvarojumu konsorcijam nebija pienākuma iejaukties, pirms kādam no tā dalībniekiem draud maksātnespēja, pieprasot nepieciešamos resursus no šiem dalībniekiem. Otrām kārtām, Vispārējās tiesas ieskatā, valsts iestādēm nebija kontroles pār līdzekļiem, kas izmantoti strīdīgo pasākumu finansēšanai, jo pasākumi nav ieviesti pēc īpašā administratora iniciatīvas, bet gan pēc privātas (BPB) iniciatīvas, turklāt Itālijas Bankas piešķirtā atļauja strīdīgajiem pasākumiem nozīmēja tikai to, ka ir veikta formāla šo pasākumu tiesiskuma pārbaude. Trešām kārtām, Vispārējā tiesa uzsvēra, no vienas puses, ka strīdīgo pasākumu finansēšanai izmantotā ieguldījuma obligātais raksturs izriet nevis no tiesību aktiem, bet gan no FITD statūtiem un, no otras puses, ka šie pasākumi bija FITD dalībnieku interesēs un tiem vienbalsīgi piekrita FITD pārvaldes institūcijas.

27.

Ņemot vērā to, ka pirmais nosacījums, lai valsts pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, nav izpildīts, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, neizvērtējot citas Itālijas valdības, BPB, FITD un Itālijas Bankas izvirzītās prasības un argumentus.

28.

Ar šo apelācijas sūdzību Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto lēmumu; noraidīt pirmajā instancē iesniegtās prasības par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl ar tām apstrīdēta i) strīdīgo pasākumu attiecināmība uz valsti un ii) izmantoto līdzekļu izcelsme no valsts līdzekļiem; nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā lēmuma pieņemšanai par pārējiem izvirzītajiem pamatiem, kā arī atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

29.

Itālijas valdība, BPB un Itālijas Banka norādījušas, ka Tiesai apelācijas sūdzība ir jānoraida, kā arī jāuzliek Komisijai pienākums segt tiesāšanās izdevumus. FITD lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu, neiedarbīgu un nepamatotu, atstāt spēkā pārsūdzēto spriedumu un uzlikt Komisijai pienākumu segt tiesāšanās izdevumus.

30.

Komisija ir izvirzījusi divus apelācijas sūdzības pamatus. Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu divu iemeslu dēļ, no kuriem abi ir saistīti ar Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti un ir piešķirts no valsts līdzekļiem. Otrajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un nepareizi interpretējusi šai lietai svarīgus Itālijas tiesību noteikumus un šie svarīgie un būtiskie trūkumi ir skaidri redzami no lietas materiāliem.

31.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts divās daļās, no kurām abās dažādu iemeslu dēļ norādīts uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu.

32.

Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu pārsūdzētā sprieduma 69., 89., 90., 91., 114., 116., 117., 127., 128. un 131. punktā saistībā ar Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu, lai konstatētu, ka strīdīgie pasākumi ir attiecināmi uz valsti un piešķirti no valsts līdzekļiem; kā pamatojumu šim apgalvojumam Komisija norādījusi, ka Komisijai bija jāpierāda ne tikai tas, ka valsts varēja īstenot dominējošu ietekmi pār struktūru, kas piešķīra atbalstu, bet arī tas, ka tai bija iespēja īstenot šo kontroli konkrētajā gadījumā, pamatojoties tikai uz to, ka minētā struktūra ir privāta struktūra. Komisijas ieskatā, nav pamata noteikt nošķīrumu, pamatojoties uz atbalsta piešķīrēja publisko vai privāto raksturu, tādēļ arī gadījumā, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, Komisijai nav pienākuma pierādīt, ka valsts iestādes konkrētajā gadījumā īpaši ir mudinājušas vai norādījušas šai struktūrai pieņemt strīdīgo pasākumu. No judikatūras neizriet šāda nošķīruma nepieciešamība. Komisija tālāk norāda, ka FITD jebkurā gadījumā nav uzskatāms par privātu struktūru, bet gan par publisko funkciju izpildītāju, jo tam ir piešķirtas speciālas funkcijas atbilstoši Direktīvai 94/19. Tādējādi pat gadījumā, ja, Tiesas ieskatā, Komisijai ir lielāks pierādīšanas pienākums gadījumā, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, konkrētajā lietā tai šāda lielāka pierādīšanas pienākuma nav. Noslēgumā Komisija uzsver – ja Tiesa lemtu, ka Komisijai ir lielāks pierādīšanas pienākums gadījumos, kad atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, Komisijai praktiski nebūtu iespējas pierādīt, ka noguldījumu garantiju sistēmu, kuras veido valsts un privātās bankas, pieņemtie pasākumi, tādi kā strīdīgie pasākumi, ir valsts atbalsts. Attiecīgi šīs sistēmas varētu izmantot tām pieejamos finanšu līdzekļus “alternatīviem pasākumiem, lai novērstu kredītiestādes maksātnespēju”, Direktīvas 2014/49/ES ( 8 ) 11. panta 3. punkta izpratnē bez šīs iestādes pakļaušanas noregulējumam atbilstoši Direktīvas 2014/59/ES ( 9 ) 32. pantam.

33.

Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu, lai konstatētu, ka strīdīgie pasākumi ir attiecināmi uz valsti un ir piešķirti no valsts līdzekļiem. Vispārējā tiesa ir fragmentāri analizējusi un izvērtējusi Komisijas norādītos pierādījumus apstrīdētajā lēmumā, neskatot pierādījumus to kopumā un neņemot vērā plašāku kontekstu. Norādīto iemeslu dēļ Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 96., 100.–106., 114., 115., 116. un 125. punktu, kā arī Vispārējās tiesas veikto vērtējumu par apakšnosacījumu, proti, nosacījumu, ka atbalsta pasākums ir piešķirts no valsts līdzekļiem.

34.

Itālijas valdība norāda, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams un jebkurā gadījumā nepamatots.

35.

Jebkurā gadījumā Itālijas valdība ir izvirzījusi argumentu par pirmā apelācijas sūdzības pamata (vai vismaz šī pamata pirmās daļas) nepieņemamību, jo tas paredz faktu izvērtējumu, kā arī pirmā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas nepieņemamību, jo tā paredz faktu izvērtējumu, turklāt apelācijas sūdzībā nav norādīts, ka ar to tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 125.–132. punkts.

36.

Itālijas valdības ieskatā, pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir nepamatota, jo Komisijai, kurai saskaņā ar judikatūru ir pienākums pierādīt, ka valsts iestādes ir reāli iesaistījušās atbalsta pasākuma pieņemšanā, lai konstatētu, ka valsts uzņēmuma piemērotais atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, jo vairāk ir pienākums sniegt šādus pierādījumus gadījumā, ja pasākumu ir piemērojusi privāta struktūra, kurai ir pilnīga neatkarība lēmumu pieņemšanā. Pierādījumu spēkam, uz kuru pamata šajā lietā var secināt, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, ir jābūt lielākam, ņemot vērā to, ka šādā gadījumā nav iespējams šo secinājumu pamatot ar dabisku saikni starp privāto struktūru un valsti. Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa, Itālijas valdības ieskatā, arī ir nepamatota, jo, izvērtējot pierādījumus, Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā “kontekstu”, kā tas norādīts pārsūdzētā sprieduma 125. punktā, kā arī apstākli, ka strīdīgie pasākumi ir kalpojuši kā alternatīva noguldītāju kompensēšanai Tercas likvidācijas gadījumā, kas savukārt ietilpa FITD piešķirtā valsts pilnvarojuma tvērumā.

37.

BPB norāda, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams un jebkurā gadījumā nepamatots (apelācijas sūdzības pamata pirmā un otrā daļa), kā arī neiedarbīgs (pamata pirmā daļa).

38.

BPB norāda, ka, pirmkārt, pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir nepieņemama (jo tā paredz faktu izvērtējumu), otrkārt, Komisijas argumenti, ka FITD ir uzskatāms par publisko funkciju izpildītāju, ir nepieņemami (jo tie paredz faktu izvērtējumu un nebija izvirzīti pirmajā instancē) un, treškārt, pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir nepieņemama (jo tā paredz faktu izvērtējumu).

39.

BPB ieskatā, pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa jebkurā gadījumā ir nepamatota, jo Vispārējā tiesa drīzāk nevis uzlika Komisijai lielāku pierādīšanas pienākumu, lai varētu konstatēt atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti gadījumos, kad atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, bet gan tikai pārsūdzētā sprieduma 67., 69. un 87.–91. punktā piemērojusi judikatūru, kas izriet no 2002. gada 16. maija sprieduma lietā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294), vienlaikus ņemot vērā FITD privāttiesisko raksturu. Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa jebkurā gadījumā nav iedarbīga, ciktāl ar to apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 69., 89. un 90. punkts, ņemot vērā to, ka pārsūdzētā sprieduma 94.–132. punktā ir norādīts pietiekams juridiskais pamatojums Vispārējās tiesas secinājumam, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti. Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa turklāt ir nepamatota, un jebkurā gadījumā tai nav juridiskas iedarbības, ciktāl ar to apstrīdēts Komisijai šķietami noteiktais lielāks pierādīšanas pienākums, lai konstatētu, ka strīdīgie pasākumi ir piešķirti no valsts līdzekļiem. Galu galā atbilstoši BPB apgalvotajam pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir nepamatota.

40.

FITD norāda, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams un jebkurā gadījumā nepamatots (apelācijas sūdzības pamata pirmā un otrā daļa) un neiedarbīgs (pamata pirmā daļa).

41.

FITD ir izvirzījis līdzīgas iebildes par nepieņemamību kā BPB.

42.

FITD apgalvo, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa jebkurā gadījumā ir neiedarbīga, jo, pirmkārt, Tiesai nav piekritības veikt faktu jaunu izvērtējumu zemāka pierādīšanas standarta kontekstā un, otrkārt, apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav piešķirti no valsts līdzekļiem, kā rezultātā, ņemot vērā to, ka šie nosacījumi ir kumulatīvi, Vispārējās tiesas kļūdai, piemērojot nepareizu pierādīšanas standartu, lai konstatētu, ka šie pasākumi ir attiecināmi uz valsti, nav nekādas ietekmes uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu. FITD turklāt norāda, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir nepamatota, jo, pirmkārt, Vispārējās tiesas piemērotais pierādīšanas standarts, lai konstatētu privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, nav augstāks par 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) noteikto pierādīšanas standartu un, otrkārt, tādēļ, ka Komisija nav izvirzījusi konkrētu sūdzību saistībā ar Vispārējās tiesas noteikto pierādīšanas standartu, lai konstatētu, ka privātas struktūras pieņemtais atbalsta pasākums ir piešķirts no valsts līdzekļiem (jebkurā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 134. punktā norādītais kritērijs nav stingrāks par judikatūrā noteikto). Savukārt pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa, FITD ieskatā, ir nepamatota, jo no pārsūdzētā sprieduma 105., 106., 114., 120., 125., 132., 144., 147., 149., 157. un 161. punkta ir acīmredzams, ka Vispārējā tiesa pierādījumus izvērtējusi to kopumā, ņemot vērā kontekstu, kādā pieņemti strīdīgie pasākumi.

43.

Itālijas Banka norādījusi, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir daļēji nepieņemams (pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa, ciktāl ar to apstrīdēts Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti), daļēji nepamatots (pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa, ciktāl ar to apstrīdēts Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti, un pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa), kā arī daļēji neiedarbīgs (pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa).

44.

Itālijas Banka norādījusi, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa, kā arī Komisijas apgalvojumi, ka FITD ir uzskatāms par publisko funkciju izpildītāju, ir nepieņemami, jo tie paredz faktu izvērtējumu.

45.

Itālijas Banka norādījusi, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir nepamatota, ciktāl ar to apstrīdēts Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti, ņemot vērā to, ka, trūkstot pierādījumiem ar lielu pierādīšanas spēku, piemēram, pierādījumiem par dabisku saikni starp atbalsta piešķīrēju un valsti, nepietiek ar to, ka Komisija sniedz “noliedzošus” vai “netiešus” pierādījumus, bet gan tai jāsniedz “apstiprinoši” pierādījumi, ka valsts ir bijusi iesaistīta atbalsta pasākuma pieņemšanā. Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa jebkurā gadījumā nav iedarbīga, ciktāl ar to apstrīdēts Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa ir izvērtējusi katru no Komisijas norādītajām pazīmēm un secinājusi, ka tām nav pierādījumu spēka. Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa nav iedarbīga, ciktāl ar to apstrīdēts Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav piešķirti no valsts līdzekļiem, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā šajā jautājumā nav noteikusi augstāku pierādīšanas standartu. Savukārt pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir nepamatota, jo, pirmkārt, Vispārējā tiesa secināja, ka pierādījumiem, skatot katru no tiem atsevišķi, nav pierādījumu spēka, otrkārt, Vispārējā tiesa ņēma vērā strīdīgo pasākumu kontekstu.

46.

Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija norādījusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar Komisijai noteikto pierādīšanas pienākumu, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti un ir piešķirts no valsts līdzekļiem, tādējādi pārkāpjot LESD 107. panta 1. punktu. Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pieprasot Komisijai pierādīt valsts iestādes dominējošu ietekmi uz atbalsta piešķīrēju ikvienā tās procedūras posmā, kuras rezultātā pasākumi tika pieņemti, tikai uz tā pamata, ka atbalsta piešķīrējs ir privāta struktūra. Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, fragmentāri izvērtējot Komisijas iesniegtos pierādījumus, neskatot pierādījumus to kopumā un neņemot vērā plašāku kontekstu.

47.

Pirmkārt, Itālijas valdība, BPB, FITD un Itālijas Banka apstrīd pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas pieņemamību uz tā pamata, ka tā paredz faktu izvērtējumu. Viņu ieskatā, pretēji Komisijas apgalvotajam Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā Komisijai nav noteikusi lielāku pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja atbalsta piešķīrējs ir nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra. Drīzāk Vispārējā tiesa strīdīgajiem pasākumiem, kurus pieņēma privāta struktūra, proti – FITD, un kuri tika finansēti no šīs struktūras administrētajiem līdzekļiem, piemēroja judikatūru, kas tiek piemērota gadījumā, ja atbalstu ir piešķīris valsts uzņēmums. Atbilstoši Itālijas valdības, BPB,FITD un Itālijas Bankas apgalvotajam pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu Komisija nav pamatojusi ar Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu. Komisija apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu izvērtējumu. Ņemot vērā to, ka Tiesa šo izvērtējumu nevar pārbaudīt, Itālijas valdības, BPB, FITD un Itālijas Bankas ieskatā, pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir nepieņemama.

48.

Manā ieskatā, iebildi par pieņemamību nevar atzīt par pamatotu.

49.

Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Komisija apstrīd lielāku pierādīšanas pienākumu, ko, Komisijas ieskatā, Vispārējā tiesa ir noteikusi gadījumā, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra. Saskaņā ar judikatūru Tiesas kompetence pārbaudīt Vispārējās tiesas konstatētos faktus attiecas citastarp uz to, lai pārbaudītu, vai ir ievēroti noteikumi par pierādīšanas pienākumu un par pierādījumu sniegšanu. Un konkrēti – jautājums par to, vai Vispārējā tiesa ir piemērojusi pareizo juridisko kritēriju, izvērtējot faktus un pierādījumus, ir tiesību jautājums, kuru Tiesa var pārbaudīt apelācijas instancē ( 10 ). Ar pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu tādējādi ir izvirzīts tiesību jautājums.

50.

Vēlos uzsvērt, ka jautājums par to, vai pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir noteikusi Komisijai lielāku pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, skar pārsūdzētā sprieduma interpretāciju un tādējādi attiecas uz lietas būtību. Tādējādi šim jautājumam, manuprāt, nav ietekmes uz pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas pieņemamību.

51.

Otrkārt, BPB, FITD un Itālijas Banka apstrīd tāda Komisijas apgalvojuma pieņemamību, ar kuru Komisija apgalvo, ka arī tad, ja Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai ir lielāks pierādīšanas pienākums gadījumā, ja atbalsta piešķīrējs ir privāta struktūra, šis pierādīšanas pienākums nav attiecināms uz šo lietu, jo FITD nav tipveida privātā struktūra, bet gan publisko funkciju izpildītājs ( 11 ). BPB, FITD un Itālijas Bankas ieskatā, šis ir fakta konstatēšanas jautājums.

52.

Es nepiekrītu šai iebildei par nepieņemamību. Manā ieskatā, jautājums par to, vai FITD ir uzskatāms par publisko funkciju izpildītāju tā iemesla dēļ, ka valsts institūcija tam ir uzticējusi veikt uzdevumu sabiedrības interesēs, šajā nolūkā piešķirot īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas parasti piemērojami attiecībās starp privātpersonām ( 12 ), skar lietas faktisko apstākļu juridisko kvalifikāciju, kuras pārbaude saskaņā ar judikatūru ir Tiesas kompetencē ( 13 ). Turklāt jautājums par to, vai gadījumā, ja FITD ir uzskatāms par publisko funkciju izpildītāju, šis apstāklis to nošķir no pārējām privātajām struktūrām un kalpo par pamatu tam, lai Vispārējās tiesas noteiktais lielāks pierādīšanas pienākums privātas struktūras piešķirta atbalsta gadījumā netiek piemērots FITD piešķirta atbalsta gadījumā, arī ir tiesību jautājums.

53.

Treškārt, FITD un BPB apstrīd šo secinājumu 51. punktā norādītā Komisijas apgalvojuma pieņemamību, pamatojot, ka šis arguments nav izvirzīts pirmajā instancē.

54.

Es nepiekrītu šai iebildei par nepieņemamību. Saskaņā ar judikatūru arguments, kas nav bijis izvirzīts pirmajā instancē, nevar tikt uzskatīts par jaunu pamatu, kurš būtu nepieņemams apelācijas stadijā, ja ar to ir tikai izvērsta argumentācija, kas jau tikusi pausta pamatā, kurš bijis izvirzīts prasības pieteikumā Vispārējā tiesā ( 14 ). Apgalvojot, ka FITD ir uzskatāms par publisko funkciju izpildītāju, Komisija vēlas pierādīt, ka šā iemesla dēļ Vispārējās tiesas noteiktais lielāks pierādīšanas pienākums gadījumā, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, nav piemērojams FITD piešķirta atbalsta gadījumā. Tādējādi Komisijas apgalvojums, ka FITD ir publisko funkciju izpildītājs, nav jauns prasības pamats, bet gan Komisijas izvirzīts arguments, ar kuru Komisija vēlas pastiprināt pirmajā instancē izvirzīto prasības pamatu, ka strīdīgie pasākumi ir attiecināmi uz valsti un ir piešķirti no valsts līdzekļiem. Attiecīgi Komisijas izvirzītais apgalvojums ir pieņemams.

55.

Ceturtkārt, Itālijas valdība apgalvo, ka Komisijas argumenti par to, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot pierādījumus, nav ņēmusi vērā kontekstu, kādā notika sarunas starp FITD, no vienas puses, un BPB un īpašo administratoru, no otras puses, ir nepieņemami, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzībā nav norādīts, ka ar šo sūdzību tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 125.–132. punkts, kuros Vispārējā tiesa izvērtēja šo jautājumu.

56.

Šī iebilde par nepieņemamību nevar tikt atzīta par pamatotu, jo apelācijas sūdzībā konkrēti norādīts, ka tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 126. punkts.

57.

Piektkārt, Itālijas valdība, BPB un FITD apgalvo, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa nav pieņemama, pamatojoties uz to, ka ar to Komisija apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu izvērtējumu.

58.

Arī šī iebilde par nepieņemamību ir noraidāma. Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi pierādījumus to kopumā, kā arī nav ņēmusi vērā plašāku kontekstu, kādā pieņemti strīdīgie pasākumi. Zināms, ka saskaņā ar judikatūru tikai Vispārējai tiesai ir jāvērtē, kādu nozīmi piešķirt tai iesniegtajiem pierādījumiem ( 15 ). Tomēr Komisija neapstrīd nozīmi, kādu Vispārējā tiesa piešķīrusi atsevišķiem tai iesniegtiem pierādījumiem. Komisija sūdzas par to, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi šos pierādījumus to kopumā un plašākā kontekstā, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecināmību var izsecināt no pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgās lietas apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ticis pieņemts ( 16 ). Tas savukārt ir tiesību jautājums.

59.

Attiecīgi secinu, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā pieņemams.

60.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizpilda visi šajā tiesību normā norādītie nosacījumi. Pirmkārt, ir notikusi valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana. Otrkārt, iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to piešķirta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam. Ceturtkārt, ar to izkropļota konkurence vai radīti konkurences izkropļošanas draudi ( 17 ).

61.

Kā to esmu minējis šo secinājumu 21. punktā, Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu atcēla apstrīdēto lēmumu, pamatojot ar to, ka nav izpildīts iepriekšējā secinājumu punktā minētais pirmais nosacījums.

62.

Šajā ziņā jāuzsver, ka, lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un tām jābūt attiecināmām uz valsti ( 18 ). Abi šie apakšnosacījumi ir kumulatīvi ( 19 ).

63.

Pirmkārt, lai noteiktu pasākuma attiecināmību uz valsti, ir jāizvērtē, vai valsts iestādes ir uzskatāmas par iesaistītām šā pasākuma noteikšanā ( 20 ).

64.

Ja atbalsta pasākums ir noteikts tiesību aktā vai administratīvajā aktā, nav šaubu par šā pasākuma attiecināmību uz valsti ( 21 ). Jautājums par attiecināmību kļūst aktuāls tad, ja pasākumu ir pieņēmusi struktūra, kas ir nošķirta no valsts, piemēram, valsts uzņēmums ( 22 ).

65.

Valsts uzņēmumu gadījumā no 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294; turpmāk tekstā – “spriedums Stardust”) un vēlākas judikatūras izriet, ka valsts uzņēmuma pieņemta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti nevar izsecināt tikai no tā apstākļa, ka uzņēmumu kontrolē valsts, ņemot vērā to, ka valsts uzņēmums var darboties vairāk vai mazāk neatkarīgi – atkarībā no autonomijas pakāpes, kādu tam piešķīrusi valsts, tādēļ nevar automātiski secināt, ka konkrētā gadījumā šī kontrole ir tikusi reāli īstenota. Tomēr nevar arī prasīt, lai tiktu pierādīts, ka konkrētā gadījumā valsts iestādes konkrēti ir iedrošinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus vai ka šie pasākumi faktiski ir pieņemti pēc valsts iestāžu norādēm, ņemot vērā to, ka ciešās saiknes dēļ starp valsti un valsts uzņēmumu Komisijai būtu ļoti grūti sniegt šādus pierādījumus. Tādēļ atbilstoši spriedumam Stardust valsts uzņēmuma pieņemta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti var izsecināt no netiešu pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir pieņemts. Starp šīm pazīmēm konkrēti var minēt: apstākli, ka attiecīgajai struktūrai bija jāņem vērā valsts iestāžu sniegtās prasības vai norādījumi; šīs struktūras iekļaušanu valsts administrācijas struktūrā; struktūras darbības veidu un darbības īstenošanu tirgū normālas konkurences ar citiem privātajiem uzņēmumiem apstākļos; struktūras juridisko statusu (publiskās tiesības vai vispārējās uzņēmumu tiesības); un valsts iestāžu īstenotās pārraudzības pār struktūras vadību intensitāti. Saskaņā ar spriedumu Stardust šīm pazīmēm konkrētā lietā ir jāliecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākumā vai neiespējamību, ka pasākums ir īstenots bez to līdzdalības ( 23 ).

66.

Konkrētajā lietā strīdīgos pasākumus pieņēma nevis valsts uzņēmums, kā tas bija lietā Stardust, bet gan privāta struktūra, proti – FITD, saskaņā ar privāttiesībām regulēts banku konsorcijs, kura pārvaldes institūcijas – izpildkomiteju un valdi – ievēlē FITD kopsapulce, un tajās, tāpat kā kopsapulcē, ietilpst tikai konsorcija dalībbanku pārstāvji ( 24 ).

67.

Pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa norādījusi, ka Komisijas pienākums uz netiešu pierādījumu kopuma pamata pierādīt, ka valsts konkrētā gadījumā ir reāli īstenojusi savu kontroli, kas saskaņā ar spriedumu Stardust ir piemērojams gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums, “vēl jo vairāk” ir spēkā gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, ņemot vērā, ka privātai struktūrai atšķirībā no valsts uzņēmuma nav “kapitāla saiknes” ar valsti un tādējādi nevar iepriekš pieņemt, ka valsts kontrolē šo struktūru. Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 89. un 90. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka “atšķirībā no situācijas, kurā pasākums, ko īstenojis valsts uzņēmums, ir attiecināms uz valsti, gadījumā, kad pasākumu īsteno privāta struktūra, Komisija nevar vienīgi noteikt, ka [..] valsts iestāžu ietekmes uz šo privāto struktūru un tās efektīvas kontroles neesamība būtu neiespējama”. Drīzāk šādā gadījumā ir jāpierāda, ka “[strīdīgais] pasākums tika veikts ar valsts iestāžu ietekmi vai efektīvu kontroli”.

68.

Tad Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas iesniegtos pierādījumus un, kā tas minēts šo secinājumu 23. un 24. punktā, pārsūdzētā sprieduma 132. punktā secināja, ka Komisija no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti.

69.

Otrkārt, nav šaubu par to, ka priekšrocības ir uzskatāmas par piešķirtām no valsts līdzekļiem, ja šo priekšrocību finansēšanai izmantotie finanšu līdzekļi ir piešķirti no valsts budžeta (vai, piešķirot šīs priekšrocības, valsts atsakās no ieņēmumiem) ( 25 ).

70.

Jautājums par valsts līdzekļu izmantošanu kļūst aktuāls brīdī, kad finanšu līdzekļi nāk nevis no valsts budžeta, bet no privātpersonu līdzekļiem, proti, kad līdzekļu izcelsme ir privātpersonu veikti maksājumi vai ieguldījumi. Šādā gadījumā, lai šos līdzekļus kvalificētu par valsts līdzekļiem, tiem pastāvīgi ir jābūt valsts kontrolē un tādējādi arī valsts iestāžu rīcībā, arī tādā gadījumā, ja šos līdzekļus administrē no valsts nošķirta struktūra. Citiem vārdiem, valstij ir jābūt iespējai izmantot šos līdzekļus un novirzīt to izmantošanu, lai finansētu priekšrocības ( 26 ). Turklāt ir jākonstatē pietiekami cieša saikne starp priekšrocību un valsts budžeta samazinājumu vai pietiekami konkrēts ekonomisks risks attiecībā uz izmaksām, kas jāsedz no šī budžeta ( 27 ).

71.

Šajā lietā strīdīgo pasākumu finansēšanai izmantoti nevis valsts budžeta līdzekļi, bet FITD dalībbanku iemaksas. Tādējādi šo līdzekļu izcelsme ir privāta ( 28 ). Turklāt šie līdzekļi iemaksāti privātai, no valsts nošķirtai struktūrai, kas nodrošināja šo līdzekļu administrēšanu, proti – FITD. FITD arī ieviesa strīdīgos pasākumus pēc atļaujas saņemšanas no Itālijas Bankas.

72.

Pārsūdzētā sprieduma 135. un 136. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka saistībā ar valsts uzņēmumiem ( 29 ) ir nolemts, ka šo uzņēmumu resursi ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem, jo valsts, izmantojot savu dominējošo ietekmi pār šiem uzņēmumiem, varēja tieši novirzīt šo uzņēmumu līdzekļu izmantošanu un šajā saistībā nav nozīmes tam, vai šos līdzekļus administrēja no valsts nošķirtas struktūras un vai līdzekļu izcelsme bija privāta rakstura. Vispārējā tiesa tad izvērtēja Komisijas pierādījumus, uz kuru pamata Komisija konstatēja, ka strīdīgo pasākumu finansēšanai izmantotie līdzekļi ir valsts līdzekļi. Kā tas minēts šo secinājumu 25. un 26. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 161. punktā secināja, ka Komisija nav spējusi pierādīt, ka ir izmantoti valsts līdzekļi.

73.

Attiecīgi Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, šādu lēmumu pamatojot ar to, ka Komisija nav spējusi pierādīt, ka strīdīgie pasākumi ir attiecināmi uz valsti vai ka tie piešķirti no valsts līdzekļiem.

74.

Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija pēc būtības apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, pirmkārt, secinot, ka gadījumā, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, piemēram – FITD, nevis valsts uzņēmums, Komisijai ir lielāks pierādīšanas pienākums, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti un ir piešķirts no valsts līdzekļiem (pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa), un, otrkārt, fragmentāri vērtējot šajā saistībā iesniegtos pierādījumus, neskatot pierādījumus to kopumā un neņemot vērā plašāku kontekstu (pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa).

75.

Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu veido divas sūdzības. Ar pirmo sūdzību Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar Komisijas pierādīšanas pienākumu, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, ja šo atbalsta pasākumu ir pieņēmis nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra (turpmāk tekstā – “sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu”). Ar otro sūdzību Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar Komisijas pierādīšanas pienākumu, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir piešķirts no valsts līdzekļiem, ja pasākuma finansēšanai paredzētos līdzekļus administrē nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra (turpmāk tekstā – “sūdzība par atbalsta pasākuma piešķiršanas no valsts līdzekļiem pierādīšanas pienākumu”). Pēc kārtas aplūkošu abas sūdzības.

76.

Pamatojot šo sūdzību, Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 69., 89., 90., 91., 114., 116., 117., 127., 128. un 131. punktā Vispārējā tiesa norādījusi, ka privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā Komisijai ir jāsniedz apstiprinoši pierādījumi, ka valsts iestādes atbalsta pasākuma pieņemšanā ir īstenojušas dominējošu ietekmi vai kontroli. Komisija norāda, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto tai jāpierāda, ka valsts iestādes ir īstenojušas savu ietekmi ikvienā tās procedūras posmā, kuras rezultātā pasākumi tika pieņemti; ka tās šai struktūrai ir izdevušas saistošus norādījumus; un ka valsts iestāžu iesaiste ir ietekmējusi atbalsta pasākumu. Komisijas ieskatā, šie Vispārējās tiesas secinājumi ir pretrunā judikatūrai, saskaņā ar kuru Komisijai nav jāpierāda, ka valsts iestādes ir bijušas iesaistītas atbalsta pasākuma pieņemšanā, bet gan tikai tas, ka to iesaiste atbalsta pasākuma pieņemšanā ir ticama vai ka nav iespējams, ka atbalsta pasākums ir pieņemts bez valsts iestāžu iesaistes. Lai arī šī judikatūra ir veidojusies lietās, kurās atbalsta pasākumu bija pieņēmis valsts uzņēmums, Komisijas ieskatā, nav pamatojuma tam, lai nošķirtu valsts uzņēmumus un privātas struktūras un iepriekš minēto judikatūru piemērotu tikai gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums, tādējādi nosakot jaunu un stingrāku kritēriju gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra.

77.

Itālijas valdība, BPB, FITD un Itālijas Banka norāda, ka sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu ir jānoraida.

78.

Manā ieskatā, šī sūdzība nav atbalstāma turpmākajos secinājumu punktos minēto iemeslu dēļ. Pirmkārt, pretēji Komisijas apgalvotajam un kā to norāda Itālijas valdība, BPB un FITD, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav Komisijai noteikusi lielāku pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis nevis valsts uzņēmums, bet gan privāta struktūra. Otrkārt, ja Tiesa tomēr nospriestu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noteikusi lielāku pierādīšanas pienākumu, sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu jebkurā gadījumā ir noraidāma, jo, lai arī tā ir pamatota, tā nav iedarbīga.

79.

Pirms šo iemeslu izvērtēšanas norādīšu divus ievada apsvērumus.

80.

Pirmkārt, skaidrības labad norādīšu, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 67. punktu “privāta struktūra” ir struktūra, kas ir “privāta vai tai piemīt autonomija, arī saistībā ar savu fondu pārvaldību, salīdzinājumā ar valsts varas iestāžu atbalstiem vai valsts finansēm šaurā nozīmē”. “Privāta struktūra” nav valsts uzņēmums. Valsts uzņēmuma jēdziens definēts Komisijas Direktīvas 2006/111/EK ( 30 ) 2. panta b) punktā, norādot, ka valsts uzņēmumi ir tādi uzņēmumi, “kuros valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi savu īpašumtiesību dēļ, finansiālas dalības dēļ vai to noteikumu dēļ, kas attiecas uz šiem uzņēmumiem”, kā to norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā. Citiem vārdiem, privāta struktūra ir struktūra, kuru valsts nekontrolē.

81.

Otrkārt, jautājums par to, vai nolūkā konstatēt, ka privātas struktūras pieņemtais atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, Komisijai ir jāsniedz apstiprinoši pierādījumi, ka valsts iestādes ir īstenojušas dominējošu ietekmi vai kontroli šā pasākuma pieņemšanā, vai ir pietiekami, ka Komisija pierāda, ka valsts iestāžu kontroles un efektīvas kontroles neesamība ir neiespējama ( 31 ), pretēji Komisijas apgalvojumiem, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar pierādīšanas pienākumu ( 32 ), vairāk ir saistīts ar pierādīšanas standartu (kas nosaka pārliecības vai ticamības līmeni, kurš ir jāsasniedz, lai pierādītu kādu faktu) nekā ar pierādīšanas pienākumu (kas nosaka, kurai no pusēm ir jāpierāda attiecīgi fakti un kura no tām uzņemas risku gadījumā, ja šie fakti netiek pierādīti) ( 33 ).

82.

Saskaņā ar šo secinājumu 67. punktā minēto no pārsūdzētā sprieduma 69., 89. un 90. punkta izriet, ka gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, Vispārējā tiesa pieprasa pierādīt, ka valsts iestādes ir īstenojušas savu ietekmi vai efektīvu kontroli, jeb – Komisijas vārdiem – lūdz sniegt “apstiprinošus pierādījumus”, kamēr gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums, Komisijai tikai jāpierāda valsts iestāžu ietekmes un efektīvas kontroles iespējamība (vai drīzāk šo iestāžu ietekmes un efektīvas kontroles neiespējamība).

83.

Tomēr es vairāk sveros par labu tam, ka pretēji tam, kā varētu šķist, Vispārējā tiesa gadījumā, ja pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, nevis valsts uzņēmums, nav noteikusi augstāku pierādīšanas standartu, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti.

84.

Turpmāk izvērtēšu visus trīs argumentus, kurus izvirzījusi Komisija, lai pamatotu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu. Komisija apgalvo, ka šajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieprasījusi Komisijai pierādīt, ka, pirmkārt, strīdīgie pasākumi pieņemti pēc valsts iestāžu norādījumiem, kuru dēļ FITD bija spiests pieņemt šos pasākumus, otrkārt, ka šo iestāžu iesaiste ir ietekmējusi atbalsta pasākumu saturu, treškārt, ka valsts iestādēm bija reāla ietekme un iespaids ikvienā tās procedūras posmā, kuras rezultātā pasākumi ir pieņemti. Mani nepārliecina neviens no šiem argumentiem.

85.

Pirmkārt, jānorāda, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav lēmusi, ka, lai pierādītu privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, Komisijai ir jāpierāda, ka pasākums pieņemts pēc valsts iestāžu saistošiem norādījumiem, kuru dēļ šī struktūra bija spiesta pieņemt šos pasākumus.

86.

Ja Vispārējā tiesa būtu pieprasījusi šādus pierādījumus, tā patiešām būtu noteikusi augstāku pierādīšanas standartu nekā gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums. Secinājums, ka Komisijai nav pienākuma pierādīt, ka pasākums ir pieņemts pēc valsts iestāžu sniegtām norādēm, izriet no sprieduma Stardust, kas bija saistīts ar valsts uzņēmuma pieņemtu atbalsta pasākumu, 54. punkta ( 34 ). Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav Komisijai pieprasījusi sniegt šo secinājumu 85. punktā minētos pierādījumus.

87.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieņēmusi, ka privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā kā pierādījums tam, ka valsts iestādes ir īstenojušas reālu ietekmi vai kontroli pār atbalsta pasākuma pieņemšanu, var kalpot attiecīgi “elementi” ( 35 ), tāpat kā gadījumā, ja atbalsta piešķīrējs ir valsts uzņēmums ( 36 ). Tas nozīmē, ka Komisijai ir atļauts izsecināt atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti no konkrētās lietas apstākļiem un no šī pasākuma pieņemšanas konteksta, nevis sniegt tiešus pierādījumus tam, ka pasākums ir pieņemts, valsts iestādēm īstenojot savu ietekmi vai kontroli, citiem vārdiem – tai nav jāpierāda, ka pasākums ir pieņemts pēc valsts iestāžu norādījumiem.

88.

Arī no pārsūdzētā sprieduma 117., 127., 128. un 131. punkta, uz kuriem atsaukusies Komisija, neizriet šāds šo secinājumu 85. punktā norādīto pierādījumu iesniegšanas pienākums.

89.

Nenoliedzami, pārsūdzētā sprieduma 117. un 130. punktā Vispārējā tiesa secināja, pirmkārt, ka Itālijas Banka, izmantojot atļaujas piešķiršanas procedūru, kas tika piemērota strīdīgajiem pasākumiem, “nevar[ēja] likt FITD iejaukties, lai atbalstītu grūtībās nonākušu banku” ( 37 ), un, otrkārt, ka Tercas īpašā administratora iesniegtais atbalsta lūgums FITD“neuzliek [FITD] pienākumu [šo lūgumu] apmierināt” ( 38 ).

90.

Jānorāda – lai secinātu, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti, Vispārējā tiesa pamatojās ne tikai uz apstākli, ka nedz Itālijas Banka, nedz īpašais administrators nav piespieduši FITD iejaukties par labu Tercas vai snieguši saistošus norādījumus minētajam konsorcijam.

91.

Pārsūdzētā sprieduma 122.–124. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi uz Itālijas Bankas pārstāvju “pilnībā pasīvo lomu”FITD pārvaldes institūciju sapulcēs. Ja šiem pārstāvjiem sapulcēs būtu bijusi aktīvāka loma (piemēram, “[darot] zināmas [savas] bažas” par plānoto iejaukšanos), Vispārējā tiesa šādu apstākli uzskatītu par elementu, kas atbalsta pieņēmumu par strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti ( 39 ). Turklāt pārsūdzētā sprieduma 126. punktā Vispārējā tiesa pamatojās arī uz apstākli, ka neformālas tikšanās ar Itālijas Banku, no vienas puses, un BPB, FITD un īpašo administratoru, no otras puses (turpmāk tekstā – “neformālas tikšanās”), “tikai ļāva Itālijas Bankai būt informētai” par sarunu gaitu, kas notika starp FITD, no vienas puses, un BPB un īpašo administratoru, no otras puses. Tādēļ gadījumā, ja Itālijas Banka šīs neformālās tikšanās būtu izmantojusi tam, “lai izšķiroši ietekmētu [..] strīdīgo pasākumu saturu”, Vispārējā tiesa šādu apstākli būtu vērtējusi kā elementu, kas norāda uz pasākumu attiecināmību uz valsti.

92.

Savukārt par pārsūdzētā sprieduma 127. punktā norādīto Vispārējās tiesas secinājumu, ka Itālijas Bankas “aicināj[ums]” panākt “līdzsvarotu vienošanos” ar BPB par Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanu “nav saistoš[s] [..] FITD”, vēlos norādīt – lai pamatotu, ka šis aicinājums nav uzskatāms par pazīmi, kas norāda uz Itālijas Bankas ietekmi uz strīdīgo pasākumu pieņemšanu, Vispārējā tiesa ir norādījusi ne tikai uz šā aicinājuma nesaistošo raksturu, bet arī apstākli, ka FITD pieņemt lēmumu par šiem pasākumiem pamudināja nevis šis aicinājums, bet ekonomiska rakstura apsvērumi (proti, revīzijas un konsultāciju uzņēmuma atzinumā norādītais secinājums, ka strīdīgo pasākumu izmaksas ir zemākas nekā kompensāciju izmaksa no noguldījumu garantiju sistēmas Tercas likvidācijas gadījumā).

93.

Savukārt attiecībā uz šo secinājumu 89. punktā minēto apstākli, ka īpašā administratora lūgums par iejaukšanos FITD nebija saistošs, vēlos norādīt – lai secinātu, ka procedūru, kuras rezultātā pieņemti strīdīgie pasākumi, nav ierosinājusi valsts iestāde, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 131. punktā pamatojās uz apstākli, ka praksē “FITD iesaistīšanas iniciatīvas pamatā bija prasības, ko izvirzīja BPB, kura savu parakstīšanos uz Tercas kapitāla palielināšanu bija pakļāvusi nosacījumam, ka FITD ir jāsedz šīs bankas uzkrātie zaudējumi”.

94.

Tādējādi pretēji Komisijas apgalvotajam Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav pieprasījusi, lai gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, Komisija pierāda, ka pasākums pieņemts pēc valsts iestāžu saistošiem norādījumiem, kuru dēļ privātā struktūra bija spiesta šo pasākumu pieņemt.

95.

Otrkārt, jānorāda, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav lēmusi, ka nolūkā konstatēt, ka privātas struktūras pieņemts atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, Komisijai jāpierāda, ka valsts iestāžu iesaiste ir ietekmējusi šā pasākuma saturu.

96.

Ja Vispārējā tiesa būtu pieprasījusi sniegt šādus pierādījumus, tā patiešām būtu noteikusi augstāku pierādīšanas standartu nekā gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums. Saskaņā ar 2015. gada 25. jūnija sprieduma SACE un Sace BT/Komisija (T‑305/13, EU:T:2015:435), kurā tika izskatīts valsts uzņēmuma pieņemts atbalsta pasākums, 48. punktu Komisijai “nav jāpārbauda [valsts iestāžu] līdzdalības ietekme uz pasākuma saturu”, lai konstatētu pasākuma attiecināmību uz valsti. Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā Komisijai nav pieprasījusi sniegt iepriekšējā secinājumu punktā minētos pierādījumus.

97.

Pārsūdzētā sprieduma 116. punktā Vispārējā tiesa nav vērtējusi, vai Itālijas Bankas iejaukšanās praksē ir ietekmējusi strīdīgo pasākumu saturu. Drīzāk tā ir secinājusi, ka strīdīgo pasākumu kontekstā Itālijas tiesību akti Itālijas Bankai nepiešķir pilnvaras mainīt šo pasākumu saturu (attiecīgi Itālijas Bankai šajā kontekstā nebija nekādas ietekmes uz strīdīgo pasākumu saturu). Tāpat, lai pārsūdzētā sprieduma 126. punktā secinātu, ka Itālijas Banka neformālās tikšanās nav izmantojusi tam, “lai izšķiroši ietekmētu [..] strīdīgo pasākumu saturu”, Vispārējā tiesa nevērtēja, vai praksē Itālija Bankas dalībai šajās neformālajās tikšanās reizēs ir bijusi ietekme uz strīdīgo pasākumu saturu. Drīzāk Vispārējā tiesa šajā sprieduma punktā norāda, ka Itālijas Bankas dalība bija pilnībā pasīva, jo tā šajās tikšanās reizēs piedalījās tikai informētības nolūkā. Minētais attiecas arī uz pārsūdzētā sprieduma 127. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Itālijas Bankas aicinājums FITD panākt līdzsvarotu vienošanos ar BPB par Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanu “ne vismazākajā mērā [nav] ietekmējis”FITD lēmumu pieņemt strīdīgos pasākumus, jo kā pamudinājums šim lēmumam kalpoja nevis minētais aicinājums, bet gan BPB izvirzītie nosacījumi.

98.

Treškārt, Komisijas apgalvojums, ka pārsūdzētā sprieduma 114. punktā Vispārējā tiesa ir pieprasījusi sniegt pierādījumus, ka valsts iestādes varēja ietekmēt ikvienu tās procedūras posmu, kuras rezultātā ir pieņemti strīdīgie pasākumi, nav pamatots. Manuprāt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 115.–131. punktā ( 40 ) pēc kārtas izvērtē katru procedūras posmu tā iemesla dēļ, ka tā nav konstatējusi, ka valsts iestādēm bija reāla ietekme vai kontrole pirmajā posmā, un vēlas pārliecināties, vai šāda ietekme ir bijusi procedūras otrajā posmā un tā tālāk. Nekas neliecina par to, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka, piemēram, Itālijas Bankai ir bijusi reāla ietekme uz strīdīgo pasākumu pieņemšanu atļaujas piešķiršanas posmā, tai šķistu, ka nepieciešams izvērtēt, vai Itālijas Bankai ir bijusi līdzīga ietekme citos procedūras posmos.

99.

Attiecīgi secinu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav noteikusi augstāku pierādīšanas standartu gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, un sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu ir noraidāma.

100.

Tomēr, ja Tiesa, jo sevišķi – ņemot vērā šo secinājumu 89. punktā norādītos argumentus, uzskatītu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu, es izvērtēšu jautājumu par to, vai šādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

101.

Saskaņā ar šo secinājumu 78. punktā minēto e uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, ja tā ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu (tomēr sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu jebkurā gadījumā ir noraidāma uz tā pamata, ka tā nav iedarbīga).

102.

Lai arī piekrītu tam, ka, lai konstatētu, ka privātas struktūras pieņemts atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti, Komisijai ir jāpierāda, ka valsts iestādes šā pasākuma pieņemšanā ir īstenojušas reālu ietekmi vai kontroli, manā ieskatā, pārsūdzētā sprieduma 89. punktā norādītais Vispārējās tiesas secinājums, kas pēc būtības nozīmē to, ka valsts uzņēmuma pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā ir pietiekami, ja Komisija pierāda, ka ir maz ticams, ka valsts iestādes reāli nav ietekmējušas vai kontrolējušas šo uzņēmumu, ir apšaubāms.

103.

Jānorāda, ka lielākajā daļā spriedumu saistībā ar valsts uzņēmumu pieņemtiem atbalsta pasākumiem piemērojamais pierādīšanas standarts nav noteikts ( 41 ). Tomēr šāds pierādīšanas standarts ir noteikts 2015. gada 25. jūnija spriedumā SACE un Sace BT/Komisija (T‑305/13, EU:T:2015:435), 2016. gada 28. janvāra spriedumā Slovēnija/Komisija (T‑507/12, nav publicēts, EU:T:2016:35) un 2018. gada 13. decembra spriedumā Comune di Milano/Komisija (T‑167/13, EU:T:2018:940), kuros izvērtēts valsts uzņēmuma pieņemts atbalsta pasākums. Šajos spriedumos Vispārējā tiesa secināja, ka “valsts iestādes līdzdalības strīdīgo pasākumu veikšanā neesamība ir maz ticama” ( 42 ) un “Komisijai nav jāiesniedz apstiprinoši pierādījumi, ka valsts iestādes ir bijušas iesaistītas atbalsta piešķiršanā, bet ir pietiekami, ja tā pierāda, ka valsts iestāžu neiesaistīšanās pasākumu pieņemšanā ir maz ticama” ( 43 ). Tādējādi valsts uzņēmuma pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā ir pietiekami, ja tiek pierādīta valsts iestāžu iesaistīšanās ticamība (vai tas, ka šo iestāžu neiesaistīšanās ir maz ticama), un nav nepieciešamības pierādīt valsts iestāžu reālu iesaistīšanos ( 44 ).

104.

Savukārt 2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑53/16, EU:T:2018:943, 132. punkts), kurā izskatīts privātas struktūras pieņemts atbalsta pasākums ( 45 ), piemērotais pierādīšanas standarts pārsniedz pazīmi par valsts iestāžu iesaistīšanās ticamību, jo Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija ir pierādījusi, “ka [trīs apstrīdētajā lēmumā izvērtētajām pazīmēm] ir bijusi pietiekami izšķiroša ietekme uz [atbalsta piešķīrēja] rīcību attiecībā pret [labuma guvēju], lai varētu pieņemt, ka attiecīgās vienošanās var tikt attiecinātas uz valsti”.

105.

Tomēr vēlos uzsvērt, ka, manā ieskatā, galvenais problēmjautājums saistībā ar pierādījumiem par atbalsta pasākumu attiecināmību uz valsti nav tas, vai Komisijai ir jākonstatē, ka valsts iestāde ir īstenojusi reālu ietekmi vai kontroli, vai arī ir pietiekami, ka tā pierāda šādas ietekmes vai kontroles ticamību (vai to, ka valsts iestāžu reālas ietekmes vai kontroles neesamība ir maz ticama). Drīzāk galvenais jautājums ir par pazīmēm, no kurām var izsecināt atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, un – konkrēti – jautājums par to, vai šīm pazīmēm ir jābūt saistītām ar atbalsta pasākuma pieņemšanu vai arī ir pietiekami, ka tās ir saistītas ar struktūru, kas piešķir atbalstu. Citiem vārdiem, manā ieskatā, galvenais jautājums ir par to, vai Komisijai ir jāpierāda valsts iestāžu reāla ietekme vai kontrole pār šo struktūru vai arī ir pietiekami, ja tiek pierādīta šo iestāžu ietekme un kontrole pār atbalsta pasākuma pieņemšanu.

106.

Šajā saistībā jānorāda, ka no visiem šo secinājumu 103. un 104. punktā citētajiem spriedumiem, kuros ir noteikts piemērojamais pierādīšanas standarts, izriet, ka valsts iestāžu reāla ietekme vai kontrole vai pazīme par šādas ietekmes vai kontroles neesamības mazu ticamību ir attiecināma tieši uz atbalsta pasākuma pieņemšanu, nevis tikai uz struktūru, kas piešķir atbalstu, neatkarīgi no tā, vai šī struktūra ir valsts uzņēmums ( 46 ) vai privāta struktūra ( 47 ). Tomēr, pirms izdarīt jebkādus secinājumus, ir jāņem vērā arī citi šo secinājumu 103. punktā citētie spriedumi, uz kuru pamata, izvērtējot pazīmes, kas liecina par attiecināmību uz valsti, var izsecināt, vai valsts iestāžu reālai ietekmei vai kontrolei ir jāskar atbalsta pasākuma pieņemšana vai tikai struktūra, kas piešķir atbalstu ( 48 ). Šķiet, ka, lai arī atsevišķos gadījumos secinājums par atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti izriet tikai no tām pazīmēm, kas ir saistītas ar valsts uzņēmumu, kurš ir pieņēmis atbalsta pasākumu, lielākajā daļā gadījumu šāds secinājums izriet arī no pazīmēm, kas ir saistītas ar atbalsta pasākuma pieņemšanu.

107.

Piemēram, 2014. gada 17. septembra spriedumā Commerz Nederland (C‑242/13, EU:C:2014:2224, 35.–39. punkts) Roterdamas ostas uzņēmuma, kas pilnībā piederēja pašvaldībai, sniegto garantiju attiecināmība uz valsti “pēc būtības” (ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa par to veic pārbaudi) izrietēja no “organizatoriskām saiknēm” starp ostas uzņēmumu un pašvaldību ( 49 ). Tas, ka ostas uzņēmuma vienīgais direktors garantiju izsniegšanu turēja noslēpumā un ka bija “pamats prezumēt”, ka pašvaldība būtu iebildusi pret garantiju sniegšanu, ja tā par šo apstākli būtu bijusi informēta, “pats par sevi neizslēdz šādu attiecināmību”. Šajā lietā pazīmes, kas liecināja par atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, bija saistītas tikai ar struktūru, kas piešķīra atbalstu, veltot tikai nelielu uzmanību pazīmēm saistībā ar atbalsta pasākuma pieņemšanu, kas liecināja pret attiecināmību. Šajā spriedumā Tiesa būtiski pietuvojās tam, lai noteiktu (apšaubāmu) prezumpciju, kas, manā ieskatā, ir pretrunā sprieduma Stardust 52. punktā norādītajam, ka “tas apstāklis vien, ka valsts uzņēmumu kontrolē valsts, nav pietiekams, lai šā uzņēmuma pieņemtos pasākumus [..] attiecinātu uz valsti”.

108.

Līdzīgi arī 2013. gada 27. februāra spriedumā Nitrogénművek Vegyipari/Komisija (T‑387/11, nav publicēts, EU:T:2013:98, 63.–66. punkts) secinājums, ka valstij pilnībā piederošās kredītiestādes Magyar Fejlesztési Bank Zrt. (turpmāk tekstā – “MFB”) piešķirtie aizdevumi ir attiecināmi uz Ungārijas valsti, izrietēja tikai no pazīmēm, kas attiecināmas uz MFB, proti, ka kredītiestāde pildīja valsts attīstības bankas funkcijas, ka tās juridiskais statuss atšķīrās no komercbankas statusa un ka to rūpīgi uzraudzīja valsts iestādes (piemēram, kompetentais ministrs īstenoja valsts īpašumtiesības uz MFB un iecēla un atcēla tās pārvaldes institūcijas locekļus). Vēlos uzsvērt, ka uzraudzīta tika MFB darbība, bet ne attiecīgo aizdevumu piešķiršana.

109.

Tomēr 2018. gada 13. decembra spriedumā Comune di Milano/Komisija (T‑167/13, EU:T:2018:940, 75.–96. punkts) SEA SpA, valstij piederoša Milānas lidostu operatora, veikto kapitāla injekciju tās meitasuzņēmumā Sea Handling SpA attiecināmība uz Itālijas valsti tika izsecināta ne tikai no dabiskas saiknes starp SEA un Milānas pašvaldību (kurai piederēja akciju un balsstiesību vairākums SEA un kura iecēla SEA pārvaldes institūciju locekļus), bet arī no pazīmes, kas saistīta ar atbalsta pasākuma pieņemšanu. Šī pazīme bija kolektīvais līgums, kurš bija noslēgts starp Milānas pašvaldību, SEA un vairākām arodbiedrībām un ar kuru SEA apņēmās sniegt atbalstu gadījumā, ja Sea Handling ciestu zaudējumus, – šis atbalsts attiecīgi tika sniegts kapitāla injekciju veidā, t.i., kā atbalsta pasākumi. Vispārējā tiesa sprieduma 81. punktā norādīja, ka Milānas pašvaldībai bija aktīva loma sarunās par šo kolektīvo līgumu un, parakstot minēto līgumu, tā kā SEA galvenais akcionārs piekrita, ka SEA uzņemas saistības sniegt atbalstu meitasuzņēmuma zaudējumu gadījumā, kā arī piekrita vēlākai šo uzņemto saistību izpildei.

110.

Līdzīgi 2020. gada 13. maija spriedumā easyJet Airline/Komisija (T‑8/18, EU:T:2020:182, 117.–140. punkts) Sardīnijas lidostu operatoru veikto maksājumu aviosabiedrībām, kuras savukārt apņēmās nodrošināt tiešos lidojumus no Sardīnijas uz vairākām Eiropas lidostām, attiecināmība uz Sardīnijas autonomo reģionu (turpmāk tekstā – “autonomais reģions”) tika izsecināta no pazīmēm, kas saistītas ar atbalsta pasākuma pieņemšanu. Šīs pazīmes bija šādas: pirmkārt, aviosabiedrībām izmaksājamos līdzekļus autonomais reģions lidostu operatoriem piešķīra pēc tam, kad bija apstiprinājis detalizētus lidostu operatoru darbības plānus, kas bija jāsagatavo saskaņā ar autonomā reģiona izpildvaras pieņemtām vadlīnijām; otrkārt, lidostu operatoriem radušos izdevumu kompensācijas mehānisms ļāva autonomajam reģionam uzraudzīt lidostas operatoru darbības plānu izpildi (jo izdevumus, kas bija radušies uz lidostu operatoru un aviosabiedrību savstarpējo līgumu pamata, varēja kompensēt tikai tādā gadījumā, ja šo līgumu saturs un piemērošanas joma atbilda minētajām vadlīnijām). Vēlos uzsvērt, ka autonomais reģions ietekmēja un kontrolēja lidostu operatoru darbības plānu saturu un īstenošanu un ka atbalsta pasākums bija tieši šā plāna īstenošana (proti, lidostu operatoru izmaksātā atlīdzība aviosabiedrībām).

111.

Attiecīgi, kā tas minēts šo secinājumu 102. un 106. punktā, gadījumā, ja atbalsta piešķīrējs ir valsts uzņēmums, ne vienmēr pietiek ar to, ka Komisija pierāda valsts iestāžu reālu ietekmi vai kontroli (vai to, ka šādas ietekmes un kontroles neesamība ir maz ticama) pār šo uzņēmumu. Tai ir jāpierāda reāla ietekme vai kontrole (vai tas, ka ietekmes un kontroles neesamība ir maz ticama) pār atbalsta pasākuma pieņemšanu. Iemesls šādam atšķirīgam pierādīšanas standartam ir sprieduma Stardust 52. punktā minētais apstāklis, ka “valsts uzņēmums var rīkoties vairāk vai mazāk neatkarīgi atbilstoši autonomijas pakāpei, kādu tam ir piešķīrusi valsts”.

112.

Attiecīgi pierādīšanas standarts gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums, dažās lietās ir līdzīgs vai praktiski identisks pierādīšanas standartam, kas tiek piemērots gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra.

113.

2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑53/16, EU:T:2018:943, 125.–141. punkts) starp Ryanair un privāto uzņēmumu, kas savu darbību veica Nīmas lidostā (Francija), proti, Veolia Transport Aéroport de Nîmes (turpmāk tekstā – “VTAN”), noslēgtā lidostas pakalpojumu līguma attiecināmība uz valsts institūciju jeb konkrēti Syndicat mixte pour l’aménagement et le développement de l’aéroport de Nîmes (turpmāk tekstā – “SMAN”) tika izsecināta no pazīmēm, kas saistītas ar līguma noslēgšanu. Šīs pazīmes bija šādas: pirmkārt, starp SMAN un VTAN noslēgtais sabiedrisko pakalpojumu deleģēšanas līgums paredzēja ne tikai to, ka VTAN ir atbildīgs par Nīmas lidostas darbību, bet arī par gaisa satiksmes attīstību – šis uzdevums savukārt varēja nebūt saderīgs ar privātā lidostas operatora mērķi maksimāli palielināt lidostas ienesīgumu; otrkārt, dažādi VTAN paziņojumi pirms attiecīgā lidostas pakalpojumu līguma noslēgšanas liecināja, ka VTAN ir informēts par to, ka tiesiskās attiecības ar Ryanair, visticamāk, negatīvi ietekmēs Nīmas lidostas darbības ienesīgumu, un ka VTAN bija gatavs noslēgt minēto līgumu tikai SMAN piedāvātā fiksētā maksājuma dēļ; treškārt, ka VTAN piekāpšanās finansiālais izdevīgums bija pamatots ar šo fiksēto maksājumu, kas aprēķināts, ņemot vērā izdevumus un ieņēmumus no līguma, kas noslēgts ar Ryanair.

114.

Tāpat jānorāda, ka 2020. gada 13. maija spriedumā easyJet Airline/Komisija (T‑8/18, EU:T:2020:182, 2. un 79. punkts), kas minēts šo secinājumu 110. punktā, Vispārējā tiesa, spriedumā vienreiz minot, ka viens no lidostu operatoriem bija privātais operators, nemaz nepieminēja lidostas operatora privāto raksturu, izvērtējot attiecināmību uz valsti, kā arī nenošķīra šī operatora pieņemtos pasākumus no citu – valstij piederošu lidostu operatoru – pieņemtajiem pasākumiem.

115.

Attiecīgi, lai arī no judikatūras izriet, ka privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā Komisijai ir jāpierāda valsts iestāžu reāla ietekme vai kontrole pār šā pasākuma pieņemšanu, Eiropas Savienības tiesas šo standartu ir piemērojušas arī valsts uzņēmuma pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā.

116.

Tāpat jānorāda, ka 2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑53/16, EU:T:2018:943, 135. punkts), kas minēts šo secinājumu 113. punktā, Vispārējā tiesa nav prasījusi pierādījumus, ka atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra pēc valsts iestāžu norādījumiem. Minētais izriet no apstākļa, ka Ryanair arguments, ka SMAN sistemātiski atteicās īstenot savas pilnvaras ietekmēt VTAN rīcību sarunās ar Ryanair, nav iedarbīgs, ņemot vērā to, ka SMAN bija rīcības brīvība iejaukties sarunās starp VTAN un Ryanair un SMAN“varēja iejaukties, ja VTAN būtu uzspiedusi Ryanair tādus nosacījumus, kas Ryanair mudinātu samazināt kustības plūsmu Nīmas lidostā” ( 50 ).

117.

Attiecīgi secinu, ka no judikatūras neizriet, ka gadījumā, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmusi privāta struktūra, nevis valsts uzņēmums, ir piemērojams augstāks pierādīšanas standarts.

118.

Tāpat jāuzsver – neraugoties uz to, ka sprieduma Stardust 56. punktā norādītā pazīme, proti, dabiskas saiknes esamība ar valsti (jeb, Tiesas vārdiem runājot, “[atbalsta piešķīrēja] iekļaušana valsts administrācijas struktūrā”), acīmredzami nevar kalpot par pamatu privātas struktūras pieņemta pasākuma attiecināmībai uz valsti, tomēr, lai konstatētu pasākuma attiecināmību uz valsti, var pamatoties uz citām šajā spriedumā norādītajām pazīmēm, un tas arī iepriekš ir ticis darīts ( 51 ). Apstāklis, ka privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā trūkst vienas no pazīmēm, norāda uz to, ka pārējām pazīmēm ir jābūt vēl pārliecinošākām. Tomēr tas nenozīmē, ka šādā gadījumā ir noteikts augstāks pierādīšanas standarts. Tas nozīmē tikai to, ka šis pierādīšanas standarts ir jāizpilda, pamatojoties uz citām pazīmēm, nevis uz dabiskas saiknes ar valsti esamību.

119.

Es secinu, ka gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir piemērojusi augstāku pierādīšanas standartu tikai uz atbalsta piešķīrēja privātā rakstura pamata un – jo sevišķi – ka Vispārējā tiesa ir lūgusi sniegt pierādījumus, ka atbalsta pasākums ir pieņemts pēc valsts iestāžu norādījumiem, Tiesai būtu jāsecina, ka Vispārējā tiesa tādējādi ir pieļāvusi kļūdu.

120.

Pirms sīkāk paskaidrošu, kādēļ atbilstoši šo secinājumu 78. punktā minētajam uzskatu, ka sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu ir jānoraida uz tā pamata, ka tā nav iedarbīga, vēlos norādīt, ka pretēji Komisijas apgalvotajam, pirmkārt, šīs apelācijas sūdzības noraidīšana neapdraud pieņēmumu, uz kuru balstītas Direktīvas 2014/49 un 2014/59, un, otrkārt, nav svarīgi, vai FITD ir uzskatāms par “publisko funkciju izpildītāju”1990. gada 12. jūlija sprieduma Foster u.c. (C‑188/89, EU:C:1990:313) izpratnē.

121.

Pirmkārt, nepiekrītu Komisijas apgalvojumam, ka tad, ja Tiesa pieņemtu, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti un attiecīgi nav uzskatāmi par valsts atbalstu, neviens no noguldījumu garantijas sistēmas pieņemtiem pasākumiem nekādos apstākļos nebūtu atzīstams par valsts atbalstu, kā rezultātā garantiju sistēmām būtu ļauts izmantot pieejamos finanšu līdzekļus iejaukšanās pasākumiem, lai novērstu kredītiestādes maksātnespēju, bez šīs kredītiestādes pakļaušanas noregulējumam. Komisijas ieskatā, šāda situācija radītu apdraudējumu pieņēmumam, uz kura balstītas Direktīvas 2014/49 un 2014/59, proti, ka noguldījumu garantiju sistēmu pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu.

122.

Vēlos paskaidrot, ka noguldījumu garantiju sistēmas ( 52 ), kuru galvenais mērķis ir aizsargāt noguldītājus kredītiestādes maksātnespējas gadījumā, var pildīt ne tikai šo vienu funkciju ( 53 ) un izmantot pieejamos finanšu līdzekļus “alternatīviem pasākumiem, lai novērstu kredītiestādes maksātnespēju” Direktīvas 2014/49 11. panta 3. punkta izpratnē. Tomēr noguldījumu garantiju sistēmai pieejamo līdzekļu izmantošana ir atkarīga no nosacījuma, ka noregulējuma iestāde attiecībā pret kredītiestādi nav veikusi nekādu noregulējuma darbību. Saskaņā ar Direktīvas 2014/59 32. panta 4. punkta d) apakšpunktu noregulējuma darbības var īstenot, ja ir nepieciešams “ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem”, kas šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 28. apakšpunktā definēts kā “valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē [..], kuru sniedz, lai saglabātu vai atjaunotu [kredīt]iestādes dzīvotspēju, likviditāti vai maksātspēju”.

123.

Tādējādi, ja konkrētajā gadījumā strīdīgie pasākumi būtu uzskatāmi par valsts atbalstu, pret atbalsta saņēmēju (Tercas) varētu veikt noregulējuma darbības, kuras atturētu FITD, kas ir atzītā noguldījumu garantiju sistēma ( 54 ), izmantot tai pieejamos finanšu līdzekļus “alternatīviem pasākumiem” Direktīvas 2014/49 11. panta 3. punkta izpratnē, lai novērstu Tercas maksātnespēju, piemēram, strīdīgajiem pasākumiem ( 55 ). Savukārt gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka strīdīgie pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu, pret Tercas nevar veikt noregulējuma darbības un attiecīgi FITD var izmantot pieejamos finanšu līdzekļus, lai pieņemtu strīdīgajiem pasākumiem līdzīgus pasākumus, nepārkāpjot Direktīvas 2014/49 11. panta 3. punktu.

124.

Turpmāk norādīto iemeslu dēļ es nepiekrītu Komisijas izvirzītajam argumentam, kas norādīts šo secinājumu 121. punktā.

125.

Pirmkārt, ja Tiesa secinātu, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti un nav uzskatāmi par valsts atbalstu, no minētā neizrietētu secinājums, ka neviens no noguldījumu garantijas sistēmas pieņemtiem pasākumiem nebūtu atzīstams par valsts atbalstu. Šāda kvalifikācija būtu atkarīga no noguldījumu garantiju sistēmas īpašībām un konkrētā pasākuma. Šajā saistībā jānorāda, ka vairākos gadījumos noguldījumu garantiju sistēmas pieņemtie pasākumi ir kvalificēti par valsts atbalstu ( 56 ).

126.

Otrkārt, vēlos norādīt, ka ar Direktīvas 2014/49 11. panta 3. punktu noguldījumu garantiju sistēmām ir skaidri atļauts izmantot pieejamos finanšu līdzekļus, lai novērstu kredītiestādes maksātnespēju, ar nosacījumu, ka šī iestāde nav pakļauta noregulējumam. Gadījumā, ja pēc Komisijas ierosinājuma katrs noguldījumu garantiju sistēmas pieņemts pasākums būtu uzskatāms par valsts atbalstu, praksē tas noguldījumu garantiju sistēmas atturētu pieņemt alternatīvus pasākumus saskaņā ar minēto tiesību normu uz tā pamata, ka trūktu viena no kritērijiem, un tas savukārt laupītu šai tiesību normai tās lietderību.

127.

Es tāpat nepiekrītu Komisijas izvirzītajam argumentam, ar kuru pēc būtības apgalvots, ka FITD nav tipveida privāta struktūra, bet gan “publisko funkciju izpildītājs”1990. gada 12. jūlija sprieduma Foster u.c. (C‑188/89, EU:C:1990:313, 18. punkts) izpratnē un tad, ja Tiesa nolemtu, ka privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā ir piemērojams augstāks pierādīšanas standarts, šis standarts nebūtu piemērojams FITD pieņemtajiem pasākumiem.

128.

Jānorāda, ka valsts publisko funkciju izpildītāja koncepcija ir izstrādāta saistībā ar direktīvu tiešas ietekmes doktrīnu “vertikālos” strīdos starp fiziskām personām un valsti. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz beznosacījuma un pietiekami precīzām direktīvas tiesību normām personas var atsaukties attiecībās pret valsti un visām tās pārvaldes institūcijām, kā arī struktūrām vai vienībām, kuras ir pakļautas valsts varai vai kontrolei vai kurām ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kādas izriet no privātpersonu attiecībām piemērojamajiem noteikumiem. Valstij var tikt pielīdzinātas arī struktūras vai vienības, kurām iestāde ir uzticējusi veikt uzdevumu sabiedrības interesēs un kurām šajā nolūkā ir piešķirtas plašākas pilnvaras ( 57 ).

129.

Es neredzu nekādu saistību starp to, ka vienību vai struktūru var uzskatīt par valsts publisko funkciju izpildītāju un ka šādu vienību vai struktūru var pielīdzināt valstij saistībā ar direktīvu “vertikālo” iedarbību, un šādas vienības vai struktūras pieņemto pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu. Publisko funkciju izpildītāja koncepcijas mērķis nav izstrādāts šajā nolūkā, un, manuprāt, nav nekāda pamatojuma tam, lai to izmantotu atbalsta pasākuma attiecināmībai uz valsti piemērojamā pierādīšanas standarta noteikšanai.

130.

Tomēr, manā ieskatā, FITD jebkurā gadījumā nav uzskatāms par publisko funkciju izpildītāju šo secinājumu 128. punktā minētās judikatūras izpratnē. Šāds mans secinājums izriet no tā, ka pretēji Motor Insurers Bureau of Ireland, kas 2017. gada 10. oktobra spriedumā Farrell (C‑413/15, EU:C:2017:745, 38. un 40. punkts), uz kuru atsaukusies Komisija, ir atzīts par publisko funkciju izpildītāju, FITD, iejaucoties gadījumā, ja kāds no tās dalībniekiem netiek likvidēts piespiedu kārtā, nav rīkojusies valsts pilnvarojuma ietvaros, kā tas ir noticis šajā lietā, un tai nav plašāku pilnvaru salīdzinājumā ar tām, kādas izriet no privātpersonu attiecībām piemērojamajiem noteikumiem, jo FITD nav pilnvarots pieprasīt saviem dalībniekiem veikt iemaksas.

131.

Attiecīgi secinu, ka tad, ja Tiesa secinātu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir piemērojusi augstāku pierādīšanas standartu privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā, Tiesai būtu jākonstatē, ka Vispārējā tiesa tādējādi ir pieļāvusi kļūdu. Tomēr Tiesai jebkurā gadījumā būtu jānoraida sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu uz tā pamata, ka tā nav iedarbīga, kā to pamatošu turpmākajos secinājumu punktos.

132.

Pārsūdzētā sprieduma 96.–132. punktā norādītās pazīmes neļauj strīdīgos pasākumus attiecināt uz valsti, pat pieņemot, ka tas pats pierādīšanas standarts tiek piemērots gan tad, ja atbalstu ir piešķīrusi privāta struktūra, gan tad, ja atbalsta piešķīrējs ir valsts uzņēmums (attiecīgi Komisijai, lai pierādītu privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, nav jāpierāda, ka valsts iestādes ir piespiedušas privāto struktūru pieņemt šo pasākumu, ka valsts iestāžu iesaiste ir ietekmējusi pasākuma saturu un ka valsts iestāde ir īstenojusi savu ietekmi ikvienā procedūras posmā).

133.

Pirmkārt, jāpiekrīt Vispārējai tiesai, ka saskaņā ar Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punktu FITD piešķirtais valsts pilnvarojums nevar kalpot par pazīmi, kas ļauj strīdīgos pasākumus attiecināt uz valsti, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 101. punktā Vispārējās tiesas norādītos konstatējumus, ka šis pilnvarojums attiecas tikai un vienīgi uz kompensāciju noguldītājiem, tādēļ, ja FITD ir pieņēmis iejaukšanās pasākumus dalībbankas atbalstam, kā tas ir noticis šajā gadījumā, nevar pieņemt, ka FITD darbojas piešķirtā valsts pilnvarojuma ietvaros.

134.

Otrkārt, strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti nevar izsecināt arī no apstākļa, ka šo pasākumu īstenošanai bija nepieciešams saņemt Itālijas Bankas atļauju. No pārsūdzētā sprieduma 116. un 118. punkta skaidri izriet, ka atļaujas piešķiršanas procedūras kontekstā Itālijas Banka nekādā veidā nevarēja ietekmēt nedz pasākumu pieņemšanu, nedz to saturu, jo atļaujas piešķiršanas procedūra veikta tikai un vienīgi ar mērķi pārbaudīt pasākumu atbilstību banku nozarē piemērojamiem prudenciālās uzraudzības noteikumiem.

135.

Treškārt, no pārsūdzētā sprieduma 123. un 126. punkta izriet, ka nav pierādījumu par Itālijas Bankas neformālu ietekmi vai kontroli. Itālijas Bankas loma FITD pārvaldes institūciju sapulcēs bija “pilnībā pasīva”, jo Itālijas Bankas pārstāvji tikai izteica savu apmierinātību ar rīcību Tercas krīzes situācijā vai vispār neizteicās. Tās dalības neformālajās tikšanās dēļ Itālijas Banka bija informēta par sarunu gaitu starp FITD, no vienas puses, un BPB un īpašo administratoru, no otras puses. Vienīgais būtiskais pierādījums ir Itālijas Bankas aicinājums panākt līdzsvarotu vienošanos par Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanu, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 127. punktā. Tomēr šim pierādījumam, manā ieskatā, ir zems pierādīšanas spēks, ņemot vērā to, ka pieņemt strīdīgos pasākumus FITD pamudināja vēlme aizsargāt savus dalībniekus ( 58 ), nevis Itālijas Bankas aicinājums.

136.

Ceturtkārt, nav nozīmes tam, ka īpašais administrators lūdza FITD pieņemt strīdīgos pasākumus, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 131. punktā ir norādījusi, ka iniciatīva vērsties pie FITD nāca nevis no īpašā administratora, bet BPB (jo BPB savu parakstīšanos uz Tercas kapitāla palielināšanu bija pakļāvusi nosacījumam, ka FITD ir jāsedz šīs bankas negatīvais pašu kapitāls).

137.

Secinu, ka gadījumā, ja, Tiesas ieskatā, atbalsta pasākuma attiecināmība uz valsti ir izvērtējama atbilstoši tiem pašiem standartiem kā tad, ja atbalsta pasākumu ir pieņēmis valsts uzņēmums, Komisija nav pierādījusi strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti.

138.

Attiecīgi sūdzība par atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanas pienākumu ir noraidāma vai nu uz šo secinājumu 99. punktā norādītā pamata, vai arī uz secinājumu 137. punktā norādītā pamata (tad, ja Tiesa uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma gadījumā).

139.

Uzskatu, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa Komisijai nav noteikusi lielāku pierādīšanas pienākumu vai drīzāk nav pieprasījusi Komisijai nodrošināt atbilstību augstākam pierādīšanas standartam, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir piešķirts no valsts līdzekļiem, gadījumā, ja šī pasākuma finansēšanai izmantotos līdzekļus administrē nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra.

140.

Pārsūdzētais spriedums nesatur principiālu apgalvojumu, ka Komisijai ir jānodrošina atbilstība augstākam pierādīšanas standartam tad, ja atbalsta pasākuma finansēšanai izmantotos līdzekļus administrē nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra. Attiecīgi pārsūdzētajā spriedumā nav noteikts augstāks pierādīšanas standarts, kas Komisijai šādā gadījumā ir jāizpilda. No minētā sprieduma 88.–90. punkta teksta, kā arī no fakta, ka šie sprieduma punkti ir iekļauti iedaļā “Par strīdīgo pasākumu attiecināmību uz [..] valsti”, ir acīmredzams, ka šie sprieduma punkti ir saistīti tikai ar atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 133.–161. punktā, tāpat kā sprieduma 88.–90. punktā, nav tāda principiāla apgalvojuma, kas skartu jautājumu par strīdīgo pasākumu finansēšanu no valsts līdzekļiem. Pārsūdzētā sprieduma 133.–161. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz judikatūru par iejaukšanās, izmantojot valsts līdzekļus, koncepciju bez nolūka nošķirt valsts uzņēmumu un privāto struktūru administrētos līdzekļus, un tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 135. un 136. punktā atsaucoties uz 2017. gada 9. novembra spriedumu Komisija/TV2/Danmark (C‑656/15 P, EU:C:2017:836), norādījusi, ka tas skar valsts uzņēmumus ( 59 ).

141.

Turklāt neuzskatu, ka pārsūdzētā sprieduma 139.–161. punktā Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz elementiem, kas nav minēti 2017. gada 13. septembra spriedumā ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671), 2019. gada 28. marta spriedumā Grieķija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268) un 2019. gada 15. maija spriedumā Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407) un kas saistīti ar atbalsta pasākumiem, kuri finansēti no valsts uzņēmumu administrētiem līdzekļiem. Apstāklis, ka Itālijas Bankai nebija pilnvaru virzīt FITD līdzekļu izmantošanu (jo atļaujas piešķiršanas procedūrā Itālijas Banka bija pilnvarota tikai formāli pārbaudīt strīdīgo pasākumu tiesiskumu un neko vairāk), kā arī apstāklis, ka, lai gan strīdīgo pasākumu finansēšanai izmantotās iemaksas bija obligātas, šo iemaksu obligātais raksturs izrietēja nevis no tiesību aktiem, bet no FITD statūtiem, ir saskaņā ar minētajiem spriedumiem ( 60 ).

142.

Tāpat jānorāda, ka Komisija nav nedz izskaidrojusi, kāda ir Vispārējās tiesas šķietami piemērotā stingrākā pārbaude gadījumā, ja līdzekļus administrē privāta struktūra, nedz arī norādījusi pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros ir piemērota šāda stingrāka pārbaude ( 61 ).

143.

Tādējādi uzskatu, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav pieprasījusi Komisijai nodrošināt atbilstību augstākam pierādīšanas standartam, lai konstatētu, ka atbalsta pasākums ir piešķirts no valsts līdzekļiem, tādā gadījumā, ja pasākuma finansēšanai izmantotos līdzekļus administrē nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra.

144.

Pabeigtības labad vispārīgi norādīšu iemeslus, kādēļ gadījumā, ja Tiesa uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu, ja līdzekļus administrē privāta struktūra, sūdzība par atbalsta pasākuma piešķiršanas no valsts līdzekļiem pierādīšanas pienākumu tomēr ir jānoraida, jo, neraugoties uz pamatotību, tā nav iedarbīga.

145.

Iepriekšējā secinājumu punktā norādītajā situācijā sūdzība būtu pamatota, jo, cik man zināms, judikatūrā nav nekādu norāžu par to, ka gadījumā, ja atbalsta pasākuma finansēšanai izmantotos līdzekļus administrē nevis valsts uzņēmums, bet privāta struktūra, ir jāpiemēro augstāks pierādīšanas standarts. Privātas struktūras administrētu līdzekļu gadījumā Tiesa ir piemērojusi šo secinājumu 70. punktā norādīto judikatūru, kas veidojusies lietās, kuras skāra valsts uzņēmumu administrētus līdzekļus ( 62 ); citiem vārdiem, Tiesa pārbaudīja, vai līdzekļi ir iegūti no dalībvalsts tiesību aktos paredzētiem obligātiem maksājumiem un vai valstij bija pilnvaras rīkoties ar uzņēmuma administrētajiem līdzekļiem.

146.

Nepiekrītu Komisijas atbildē izvirzītajam argumentam, ka tad, ja Tiesa secinātu, ka privātas struktūras pieņemta atbalsta pasākuma attiecināmības uz valsti pierādīšanai ir piemērojams zemāks pierādīšanas standarts, nekā tas noteikts pārsūdzētajā spriedumā, zemāks pierādīšanas standarts ir piemērojams arī tam, lai pierādītu, ka pasākums ir piešķirts no valsts līdzekļiem. Komisijas ieskatā, tas izriet no apstākļa, ka valsts iestāžu kontroles līmenis pār struktūru, kas piešķīrusi atbalstu, ir izšķirošs ne tikai tam, lai noteiktu, ka pasākums ir attiecināms uz valsti, bet arī tam, lai noteiktu, ka tas ir piešķirts no valsts līdzekļiem. Šajā saistībā pietiek ar norādi, ka saskaņā ar šo secinājumu 70. punktā minēto judikatūru gadījumā, ja atbalsta pasākuma finansēšanai izmantotie līdzekļi nāk no privātas struktūras, Komisijai ir jāpierāda arī fakts, ka līdzekļi iegūti no obligātām iemaksām, kas noteiktas dalībvalsts tiesību aktos.

147.

Tomēr, kā esmu to minējis šo secinājumu 144. punktā, gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka Vispārējā tiesa ir pieprasījusi Komisijai nodrošināt atbilstību augstākam pierādīšanas standartam, ja līdzekļus administrē privāta struktūra, un ka tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu, Tiesai jebkurā gadījumā būtu jānoraida sūdzība par atbalsta pasākuma piešķiršanas no valsts līdzekļiem pierādīšanas pienākumu, jo tā nav iedarbīga.

148.

No lietas apstākļiem nešķiet, ka valsts iestādes jebkādā veidā būtu īstenojušas kontroli pār to līdzekļu izmantošanu, kas iegūti no FITD dalībniekiem noteiktajām iemaksām, ņemot vērā to, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 145. un 147. punktu, pirmkārt, strīdīgo pasākumu apstiprināšanas kontekstā Itālijas Bankai nebija nekādu pilnvaru virzīt FITD līdzekļu izmantošanu un, otrkārt, FITD iejaukšanās par labu Tercas praksē ir notikusi nevis valsts iestāžu, bet privātas struktūras, proti – BPB, ierosinājuma rezultātā. Nav šaubu arī par to, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 159. punktā Vispārējās tiesas norādīto FITD dalībnieku iemaksu obligātais raksturs izrietēja nevis no tiesību aktiem, bet no šo dalībnieku vienbalsīga lēmuma, attiecīgi tās nevar pielīdzināt parafiskālam nodoklim. Šajā saistībā vēlos norādīt, ka 2019. gada 28. marta spriedumā Vācija/Komisija (C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 70. un 71. punkts) Tiesa uzsvēra apstākli, ka atbalsta pasākuma finansēšanai izmantoto iemaksu obligātais raksturs izriet no tiesību akta un apstāklis, ka “praksē” papildu summas, kas bija jāmaksā elektroenerģijas piegādātājiem, tika pārnestas uz galalietotājiem, ir nebūtisks.

149.

Secinu, ka sūdzība par atbalsta pasākuma piešķiršanas no valsts līdzekļiem pierādīšanas pienākumu ir jānoraida uz šo secinājumu 143. punktā norādītā pamata vai – jebkurā gadījumā (ja Tiesa uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā Komisijai ir noteikusi augstāku pierādīšanas standartu gadījumā, ja līdzekļus administrē privāta struktūra) – uz secinājumu 148. punktā norādītā pamata.

150.

Attiecīgi pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir noraidāma.

151.

Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu pārsūdzētā sprieduma 96., 100.–106., 114., 115., 116. un 125. punktā, fragmentāri izvērtējot iesniegtos pierādījumus, neskatot pierādījumus to kopumā un neņemot vērā plašāku kontekstu, kā arī kļūdu attiecībā uz pierādījumiem, ka strīdīgie pasākumi ir piešķirti no valsts līdzekļiem. Šajā saistībā Komisija norādījusi, ka saskaņā ar judikatūru atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti var izsecināt no pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgās lietas apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums pieņemts. Lai gan atsevišķiem pierādījumiem pašiem par sevi var būt zems pierādīšanas spēks, skatot tos kopumā, tie var ļaut pasākumu attiecināt uz valsti.

152.

Itālijas valdība, BPB, FITD un Itālijas Banka norāda, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida.

153.

Es uzskatu, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida.

154.

Piekrītu Komisijai, ka iesniegtie pierādījumi ir jāvērtē to kopumā. Šāds secinājums izriet no tā, ka atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti var izsecināt no pazīmēm, kas saskaņā ar sprieduma Stardust 55.–57. punktā norādīto neizsmeļošo pazīmju sarakstu var būt ļoti dažādas un var būt saistītas ar pašu pasākumu, tā kontekstu vai struktūru, kura pieņēmusi pasākumu, attiecīgi šo pazīmju pierādījumu spēks var atšķirties.

155.

Tomēr pretēji Komisijas apgalvotajam Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pierādījumus nav vērtējusi fragmentāri.

156.

Pirmkārt, Komisija norādījusi, ka, pārsūdzētā sprieduma 96. un 100.–106. punktā secinot, ka i) FITD piešķirtais valsts pilnvarojums attiecas tikai uz kompensāciju izmaksu noguldītājiem, un ii) pieņemot atbalsta pasākumus par labu dalībbankai gadījumā, kad dalībbankai nav sākta piespiedu administratīvā likvidācija, FITD ir pārsniedzis tam piešķirtā pilnvarojuma robežas, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka alternatīvie pasākumi tieši pieņemti ar mērķi izvairīties no kompensāciju izmaksas noguldītājiem, ja tiktu sākta likvidācija. Tas tiesa, ka saskaņā ar FITD statūtu 29. panta 1. punktu viens no nosacījumiem strīdīgajiem pasākumiem līdzīgu pasākumu pieņemšanai ir tas, ka pasākumi uzliek mazāku nastu salīdzinājumā ar nastu, kas gaidāma attiecīgās bankas piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā un kas būtu par pamatu tam, ka FITD rastos pienākums izmaksāt kompensācijas noguldītājiem. Tomēr tas nemaina faktu, ka, pieņemot tādus pasākumus kā strīdīgie pasākumi, FITD nav darbojies sabiedrības interesēs (proti, noguldītāju interesēs), bet gan dalībbanku interesēs un ka lēmums par šo pasākumu pieņemšanu izrietēja nevis no tiesību aktiem, bet no FITD dalībbanku patstāvīga lēmuma un attiecīgi FITD piešķirtais valsts pilnvarojums nav pazīme, kas ļauj strīdīgos pasākumus attiecināt uz valsti.

157.

Otrkārt, Komisija norāda, ka, pārsūdzētā sprieduma 114. punktā pieprasot pierādīt valsts iestāžu reālu ietekmi vai kontroli ikvienā tās procedūras posmā, kuras rezultātā strīdīgie pasākumi tika pieņemti, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai, aplūkojot kopumā visus posmus, varētu uzskatīt, ka valsts iestādes ir bijušas pietiekamā mērā iesaistītas strīdīgo pasākumu pieņemšanā, lai šos pasākumus attiecinātu uz valsti. Es nepiekrītu šādai Komisijas interpretācijai par pārsūdzēto spriedumu. Šo secinājumu 98. punktā skaidroju, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114. punktā nav pieprasījusi pierādījumus par valsts iestāžu reālu ietekmi vai kontroli ikvienā procedūras posmā.

158.

Treškārt, Komisija pēc būtības norādījusi, ka, skatot kopumā pārsūdzētā sprieduma 115. un 116. punktā minēto, ka strīdīgo pasākumu pieņemšanai bija nepieciešama Itālijas Bankas atļauja, un sprieduma 126. punktā Vispārējās tiesas secināto, ka šī iestāde bija informēta par sarunu gaitu starp FITD, no vienas puses, un BPB un īpašo administratoru, no otras puses, Vispārējai tiesai bija jāsecina, ka Itālijas Banka ir īstenojusi reālu ietekmi vai kontroli pār šo pasākumu pieņemšanu. Tomēr, manā ieskatā, nav nozīmes tam, vai šie fakti tiek vērtēti kopā vai atsevišķi, jo Itālijas Banka nav īstenojusi nekādu reālu ietekmi vai kontroli, nedz piešķirot atļauju strīdīgajiem pasākumiem (jo Itālijas Banka tikai pārbaudīja šo pasākumu atbilstību uzraudzības noteikumiem), nedz piedaloties neformālajās tikšanās reizēs (jo, tajās piedaloties, Itālijas Banka nevarēja ietekmēt šo pasākumu saturu).

159.

Ceturtkārt, Komisija pēc būtības norādījusi – ņemot vērā to, ka saskaņā ar Itālijas Banku likuma 96. panta 1. punktu Itālijas bankām (izņemot kooperatīvās kredītiestādes) ir jākļūst par FITD dalībnieku ( 63 ), un to, ka gan strīdīgo pasākumu finansēšanai, gan noguldītāju kompensēšanai dalībbankas piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā paredzētās iemaksas regulē viens un tas pats FITD statūtu pants ( 64 ), šos faktus skatot kopsakarā, Vispārējai tiesa bija jāsecina, ka strīdīgie pasākumi ir piešķirti no valsts līdzekļiem. Manuprāt, šāds apgalvojums ir nepareizs. Šo secinājumu 177. punktā es argumentēju, ka strīdīgo pasākumu finansēšanai un noguldītāju kompensēšanai paredzētās iemaksas neregulē viens un tas pats FITD statūtu pants. Jebkurā gadījumā, lai gan dalībaFITD ir obligāta visām Itālijas bankām, kas nav kooperatīvās kredītiestādes, tas negroza faktu, ka FITD nav pienākuma pieņemt alternatīvus pasākumus par labu dalībbankai, ja pret šo banku nav sākta piespiedu administratīvā likvidācija, attiecīgi apstāklis, ka dalība FITD ir obligāta, nav pietiekams, lai konstatētu, ka strīdīgie pasākumi piešķirti no valsts līdzekļiem.

160.

Secinu, ka pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir noraidāma.

161.

Otrajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi valsts tiesību aktus un lietas faktus. Pirmkārt, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punktu, pārsūdzētā sprieduma 116. punktā secinot, ka pasākumiem, kas ir līdzīgi strīdīgajiem pasākumiem, atļauja tiek piešķirta pēc vienkāršas pārbaudes par šo pasākumu atbilstību tiesību aktiem. Saskaņā ar Komisijas apgalvoto Itālijas Bankas īstenotā kontrole pārsniedza strīdīgo pasākumu tiesiskuma pārbaudi, ņemot vērā to, ka Itālijas Bankai, izvērtējot šos pasākumus, bija jāņem vērā mērķis “aizsargā[t] noguldītājus un nodrošinā[t] banku sistēmas stabilitāti”. Otrkārt, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 153. un 154. punktā secinot, ka bankai par labu pieņemti iejaukšanās pasākumi, kā, piemēram, strīdīgie pasākumi, ir finansēti citādi nekā noguldītājiem izmaksājamās kompensācijas. Komisijas ieskatā, FITD statūtu 21. pants, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 153. punktā saistībā ar strīdīgo pasākumu finansēšanu, vienlīdz tiek piemērots gan strīdīgo pasākumu gadījumā, gan tādu pasākumu gadījumā, kas pieņemti noguldītāju kompensēšanai.

162.

Itālijas valdība norādījusi, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo norādītā interpretācijas kļūda nav acīmredzama. Tā norāda, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots, jo, pirmkārt, Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkts paredz tikai tiesiskuma pārbaudi, lai gan atsevišķos gadījumos šī pārbaude var būt diezgan sarežģīta, otrkārt, lietas apstākļu rašanās laikā par labu bankai pieņemtajiem strīdīgajiem pasākumiem līdzīgiem iejaukšanās pasākumiem finansējums tika piešķirts, ņemot vērā konkrēto gadījumu un pēc FITD pieprasījuma.

163.

BPB norāda, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo valsts tiesību interpretācija ir faktu izvērtējuma jautājums un no lietas materiāliem nav redzams, ka būtu noticis Komisijas apgalvotais sagrozījums. BPB ieskatā, otrais apelācijas sūdzības pamats jebkurā gadījumā ir nepamatots. Ciktāl ar to apgalvots, ka ir sagrozīts FITD statūtu 21. pants, tas nav arī iedarbīgs.

164.

FITD norāda, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet nekāda veida sagrozījums. FITD ieskatā, šis apelācijas sūdzības pamats jebkurā gadījumā nav iedarbīgs un ir nepamatots.

165.

Itālijas Banka norādījusi, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, ciktāl ar to apgalvots, ka ir sagrozīts Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkts, jo šāds sagrozījums nav acīmredzams un tas neizriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem. Itālijas Banka norādījusi, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots un tas jebkurā gadījumā nav iedarbīgs.

166.

Itālijas valdība, BPB, FITD un Itālijas Banka apstrīdējusi otrā apelācijas sūdzības pamata pieņemamību uz tā pamata, ka norādītais Itālijas tiesību aktu un lietas faktu sagrozījums ( 65 ) nav acīmredzams un neizriet no lietas materiāliem, kā rezultātā ar šo apelācijas sūdzības pamatu ir izvirzīts faktu izvērtējuma jautājums.

167.

Manuprāt, šī iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.

168.

Kā tas minēts šo secinājumu 49. punktā, atbilstoši judikatūrai un ar nosacījumu, ka pierādījumi ir iegūti noteiktajā kārtībā un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu piemērojamie procesuālie noteikumi, tikai Vispārējai tiesai ir jāvērtē, kādu nozīmi piešķirt tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tātad šis vērtējums, izņemot šo pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi būtu jāpārbauda Tiesai. Šāda sagrozīšana ir notikusi, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, esošo pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains. Tomēr šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, neesot nepieciešamībai veikt jaunu faktu un pierādījumu vērtēšanu ( 66 ).

169.

Pirmkārt, vēlos norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 116. punktā Vispārējā tiesa Itālijas Bankas sniegtās “atļaujas” noguldījumu garantiju sistēmu uz Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkta pamata pieņemtajiem iejaukšanās pasākumiem ir skaidrojusi tādējādi, ka ar atļauju piešķiršanas procedūru iestādei ir tiesības pārbaudīt tikai šo pasākumu tiesiskumu (proti, to atbilstību kredītiestāžu uzraudzības noteikumiem). Tomēr gadījumā, ja ar minēto tiesību normu Itālijas Bankai uzliktais pienākums “aizsargā[t] noguldītājus un nodrošinā[t] banku sistēmas stabilitāti” nozīmē ne tikai nepieciešamību veikt tiesiskuma pārbaudi, bet arī veikt pārbaudi par šo pasākumu piemērotību, pārsūdzētā sprieduma 116. punktā norādītā Vispārējās tiesas interpretācija ir acīmredzami nepareiza. Tas savukārt nozīmētu, ka ir notikusi pierādījumu sagrozīšana šo secinājumu 168. punktā minētās judikatūras izpratnē ( 67 ).

170.

Otrkārt, Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 153. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka FITD statūtu 21. pantā paredzēts, ka par labu bankai pieņemti iejaukšanās pasākumi, kā, piemēram, strīdīgie pasākumi, ir finansēti citādi nekā noguldītājiem izmaksājamās kompensācijas, savukārt Komisijas ieskatā – šī tiesību norma nenošķir šo divu pasākumu finansēšanas veidu. Gadījumā, ja saskaņā ar Komisijas apgalvoto Vispārējās tiesas veiktā FITD statūtu 21. panta interpretācija neatbilst tā saturam, tas nozīmētu, ka šis noteikums ir ticis sagrozīts.

171.

Secinu, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā pieņemams.

172.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 116., 153. un 154. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, pirmkārt, Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punktu un, otrkārt, FITD statūtu 21. pantu.

173.

Manā ieskatā, otrais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.

174.

Pirmkārt, Komisija nav pierādījusi, ka Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkts interpretējams tādējādi, ka tas ļauj Itālijas Bankai pārbaudīt noguldījumu garantiju sistēmas pieņemto iejaukšanās pasākumu piemērotību, nevis, kā to norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 116. punktā, pārbaudīt tikai to, ka šie pasākumi atbilst kredītiestāžu uzraudzības noteikumiem.

175.

Pretēji Komisijas apgalvotajam no Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkta, saskaņā ar kuru Itālijas Bankai ir jāievēro mērķis “aizsargā[t] noguldītājus un nodrošinā[t] banku sistēmas stabilitāti”, neizriet, ka tā var pārbaudīt ne tikai šo pasākumu atbilstību kredītiestāžu uzraudzības noteikumiem; ņemot vērā Itālijas valdības, BPB, FITD un Itālijas Bankas apgalvoto, noguldītāju aizsardzība un banku sistēmas stabilitātes nodrošināšana ir mērķis, uz kuru Itālijas Bankai kā kredītiestāžu uzraudzības iestādei ir jātiecas. Itālijas valdība norādījusi, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 ( 68 ) 7. apsvērumu šajā regulā noteiktās kredītiestāžu uzraudzības prasības “paredzētas, lai nodrošinātu [bankas un finanšu pakalpojumu] tirgu dalībnieku finanšu stabilitāti, kā arī ieguldītāju un noguldītāju augsta līmeņa aizsardzību”.

176.

Turklāt pretēji Komisijas apgalvotajam no fakta, ka Itālijas Bankas piešķirtās atļaujas iejaukšanās pasākumiem, kurus par labu dalībbankai saskaņā ar 96.ter panta 1. punktu ir pieņēmušas noguldījumu garantiju sistēmas, mērķis ir nodrošināt noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti, nevis “[attiecīgās] kredītiestādes stabilu un piesardzīgu vadību”, kas ir Itālijas Bankas veiktās tiesiskuma pārbaudes mērķis, lai piešķirtu atļauju iegādei finanšu sektorā saskaņā ar Itālijas Banku likuma 19. pantu, neizriet, ka Itālijas Banka, rīkojoties saskaņā ar Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punktu, var pārsniegt tiesiskuma pārbaudes robežas. Itālijas valdība, FITD un Itālijas Banka šajā sakarā norādījušas, ka kredītiestāžu stabila un piesardzīga vadība, tāpat kā noguldītāju aizsardzība un banku sistēmas stabilitāte, ir kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības mērķis. Šajā saistībā jānorāda, ka Itālijas Banku likuma 5. panta 1. punktā, kuru Vispārējā tiesa ir citējusi pārsūdzētā sprieduma 116. punktā, starp kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības mērķiem minēta ne tikai banku sistēmas “vispārēja stabilitāte”, bet arī kredītiestāžu “stabila un piesardzīga vadība”.

177.

Otrkārt, pretēji Komisijas apgalvotajam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 153. punktā nav secinājusi, ka saskaņā ar FITD statūtu 21. pantu noguldījumu garantiju sistēmas par labu dalībbankai pieņemtie iejaukšanās pasākumi, kā, piemēram, strīdīgie pasākumi, ir finansēti citādi nekā noguldītājiem izmaksājamās kompensācijas. Komisija ir nepareizi interpretējusi pārsūdzētā sprieduma 153. punktu. Šajā punktā, kā to norāda arī BPB un FITD, Vispārējā tiesa secināja, ka strīdīgie pasākumi ir finansēti citādi nekā FITD darbības izmaksas (Vispārējās tiesas vārdiem – konsorcija [efektīvai] darbībai vajadzīgie līdzekļi) ( 69 ), nevis citādi nekā noguldītājiem izmaksājamās kompensācijas. Šāda atšķirība izriet no tā, ka FITD darbības izmaksu segšanai izmantotie līdzekļi, kurus neregulē FITD statūtu 21. pants, ir iekļaujami šā konsorcija budžetā, savukārt par labu dalībbankām pieņemto iejaukšanās pasākumu finansēšanai izmantotie līdzekļi (kā arī – saskaņā ar BPB un FITD apgalvoto – noguldītāju kompensēšanai izmantotie līdzekļi), kurus regulē FITD statūtu 21. pants, ir uzskatāmi par FITD dalībnieku veiktiem avansa maksājumiem, kurus pārvalda FITD kā dalībnieku pārstāvis un kurus pēc minētā konsorcija pieprasījuma katrā konkrētā gadījumā nodrošina FITD dalībnieki.

178.

Attiecīgi, manā ieskatā, otrais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms kā nepamatots.

179.

Pabeigtības labad jānorāda, ka šis apelācijas sūdzības pamats jebkurā gadījumā nav iedarbīgs.

180.

Pirmkārt, otrais apelācijas sūdzības pamats nav iedarbīgs, ciktāl ar to apgalvots, ka pārsūdzētā sprieduma 116. punktā ir sagrozīts Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkts, ņemot vērā to, ka Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav attiecināmi uz valsti, izriet arī no pārsūdzētā sprieduma 96.–106. un 117.–131. punkta, un jo sevišķi no fakta, ka Itālijas Bankai nav bijis aktīvas lomas FITD pārvaldes institūciju sapulcēs vai neformālajās tikšanās, kā arī ierosinājums par strīdīgo pasākumu pieņemšanu nāca no BPB, kas ir privāta struktūra.

181.

Otrkārt, otrais apelācijas sūdzības pamats nav iedarbīgs, ciktāl ar to apgalvots, ka ir sagrozīts FITD statūtu 21. pants, ņemot vērā to, ka Vispārējās tiesas secinājums, ka strīdīgie pasākumi nav piešķirti no valsts līdzekļiem, izriet arī no pārsūdzētā sprieduma 154. punktā minētā apstākļa, ka iemaksu obligātais raksturs neizrietēja no tiesību aktiem; šis secinājums izriet arī no pārsūdzētā sprieduma 139.–149. un 155.–161. punkta.

182.

Attiecīgi otrais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.

183.

Secinu, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma.

184.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota.

185.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas uz 184. panta 1. punkta pamata ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Ņemot vērā to, ka Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, savukārt Itālijas valdība, BPB un FITD ir prasījuši atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Komisijai papildus saviem tiesāšanās izdevumiem ir jāatlīdzina Itālijas valdības, BPB un FITD tiesāšanās izdevumi.

186.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktu gadījumā, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, piedalās apelācijas tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Ņemot vērā to, ka Itālijas Banka piedalījās apelācijas tiesvedībā, tai pašai jāsedz savi tiesāšanās izdevumi.

187.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai: