1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 6. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vanessa Gambietz un Erika Ziegler saistībā ar parāda atgūšanu no otrās par labu pirmajai.

3

Direktīvas 2011/7 19. un 20. apsvērumā ir noteikts:

4

Minētās direktīvas 6. pantā “Atgūšanas izmaksu kompensācija” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka – ja saskaņā ar 3. vai 4. pantu komercdarījumos kļūst maksājami nokavējuma procenti – kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu [..] 40[EUR] apjomā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā fiksētā summa ir maksājama bez vajadzības atgādināt un kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām.

3.   Papildus 1. punktā minētajai fiksētajai summai kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par jebkādām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ. Tās varētu ietvert izdevumus, kas radušies, inter alia, algojot juristu vai parādu piedziņas aģentūru.”

5

V. Gambietz lūdza piespriest E. Ziegler, savai parādniecei, pamatsummas un procentu maksājumu, kā arī papildu summas 112 EUR samaksu, kas, pirmkārt, atbilst Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 288. panta 5. punkta pirmajā teikumā paredzētajai fiksētajai summai 40 EUR apmērā un, otrkārt, ietver izmaksas par advokāta pakalpojumiem 72 EUR apmērā.

6

Tā kā Amtsgericht Eilenburg ([Eilenburgas] pirmās instances tiesa, Vācija) šo prasību apmierināja, izņemot attiecībā uz fiksēto summu 40 EUR apmērā, prasītāja pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Landgericht Leipzig (Leipcigas apgabaltiesa, Vācija). Tā šo sūdzību noraidīja, atzīstot, ka šī fiksētā summa saskaņā ar BGB 288. panta 5. punkta trešo teikumu ir jāieskaita izmaksās par advokāta pakalpojumiem, kas saistītas ar pirmstiesas periodu.

7

Prasītāja pamatlietā vērsās iesniedzējtiesā ar revīzijas sūdzību par šo nolēmumu.

8

Iesniedzējtiesa uzskata, pirmkārt, ka fiksēto summu 40 EUR, kas saskaņā ar BGB 288. panta 5. punkta pirmo teikumu pienākas prasītājai, saskaņā ar BGB 288. panta 5. punkta trešo teikumu ir jāieskaita izmaksās par advokāta pakalpojumiem 72 EUR apmērā, kas viņai radušās pirmstiesas periodā savu tiesību aizstāvībai.

9

Tomēr tā, otrkārt, interesējas, vai šī BGB 288. panta interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktu.

10

Šajā ziņā iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka arī minētajā normā ir paredzēts šāds fiksētās summas ieskaits. Tomēr tā norāda, ka no Direktīvas 2011/7 19. un 20. apsvēruma varētu izrietēt pretēja interpretācija. Tāpat, ja fiksētā summa tiktu ieskaitīta veiktajās izmaksās par advokāta sniegtajiem pakalpojumiem parāda atgūšanai, varētu gadīties, ka liela minētās fiksētās summas daļa vai pat šī summa pilnībā tiktu ietverta šajās izmaksās, un kreditors tādējādi galu galā varētu pieprasīt tikai summu, kura atbilst izmaksām par advokāta pakalpojumiem, kas ir radušās pirmstiesas periodā.

11

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2011/7] 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punktā minētā fiksētā summa 40 EUR ir jāieskaita ārējos juridiskajos izdevumos, kas parādnieka maksājuma kavējuma dēļ ir radušies par advokāta pirmstiesas algošanu un tādēļ ir jāatlīdzina saskaņā ar direktīvas 6. panta 3. punktu?”

12

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šajā tiesību normā paredzētās saprātīgās kompensācijas ir jāatskaita fiksētā summa 40 EUR, kura kreditoram pienākas saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punktu.

13

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

14

Šī tiesību norma ir jāpiemēro šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

15

Direktīvas 2011/7 6. panta mērķis ir nodrošināt kompensāciju par kreditora veiktajām atgūšanas izmaksām, ja saskaņā ar šo direktīvu ir maksājami kavējuma procenti. Šī panta 1. punktā ir paredzēts fiksētas summas maksājums kreditoram 40 EUR apmērā. Saskaņā ar minētā panta 3. punktu, kreditoram turklāt ir tiesības uz saprātīgu kompensāciju par visām citām atgūšanas izmaksām, kuras pārsniedz šo fiksēto summu.

16

Līdz ar to no paša Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka saprātīga kompensācija, kura paredzēta saskaņā ar šo tiesību normu, skar visas citas atgūšanas izmaksas, kas nav kompensētas ar fiksēto summu, kuru piešķir kreditoram saskaņā ar tās pašas direktīvas 6. panta 1. punktu.

17

Turklāt Tiesa 2018. gada 13. septembra sprieduma Česká pojišťovna (C‑287/17, EU:C:2018:707) 22.–24. punktā precizēja, ka, Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktā izmantojot frāzi “kas pārsniedz minēto fiksēto summu”, Savienības likumdevējs ir vēlējies uzsvērt, ka tādējādi saprātīga kompensācija var attiekties uz jebkādām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz summu 40 EUR.

18

Tādējādi no paša attiecīgās tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā paredzētā saprātīgā kompensācija attiecas uz visiem izdevumiem, neatkarīgi no to rakstura, kuri vēl nav kompensēti ar fiksēto summu 40 EUR, kas ir piešķirta saskaņā ar Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktu.

19

Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2011/7 mērķis.

20

Minētais mērķis ir novērst maksājumu kavējumus komercdarījumos, kur kavēšanās saskaņā ar šīs direktīvas 12. apsvērumu veido līguma pārkāpumu, kas debitoriem ir kļuvis finansiāli izdevīgs, it īpaši zemo procentu vai procentu neesamības par maksājumu kavējumiem dēļ (spriedumi, 2017. gada 16. februāris, IOS Finance EFC, C‑555/14, EU:C:2017:121, 24. punkts, un 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 25. punkts).

21

No tā izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir kreditora efektīva aizsardzība pret maksājumu kavējumiem. Šāda aizsardzība nozīmē, ka, lai atturētu no šādiem maksājumu kavējumiem, minētajam kreditoram tiek piedāvāta pēc iespējas pilnīgāka kompensācija par atgūšanas izmaksām, kas tam ir radušās (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 26. punkts).

22

Tomēr, tā kā Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktā paredzētajai kompensācijai ir jābūt saprātīgai, šī kompensācija nedrīkst ietvert nedz šo izmaksu daļu, kas jau ir kompensēta ar šī panta 1. punktā fiksēto summu 40 EUR, nedz izmaksas, kuras šķiet pārmērīgas, ņemot vērā visus lietas apstākļus (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 30. punkts).

23

Jāpiebilst arī, ka apstāklis, ka saprātīga kompensācija nedrīkst ietvert izmaksu daļu, kura jau ir kompensēta ar fiksēto summu 40 EUR, pēc būtības nav tāds, kas ļautu apšaubīt kompensācijas preventīvo mērķi, kurš ir paredzēts Direktīvas 2011/7 6. pantā. Ar šo pantu kreditoram jebkurā gadījumā tiek piešķirtas tiesības papildus fiksētajai summai 40 EUR apmērā, kura tam pienākas automātiski, saņemt saprātīgu kompensāciju par papildu izmaksām, kas tam ir radušās, vienlaikus novēršot to pašu atgūšanas izmaksu kompensēšanu divreiz.

24

No tā izriet, ka gan no Direktīvas 2011/7 6. panta formulējuma, gan no šīs direktīvas mērķa ir secināms, ka šis pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā 3. punktā paredzētā saprātīgā kompensācija par atgūšanas izmaksām, kas radušās kreditoram, ir jāaprēķina, no minēto izmaksu summas izslēdzot atgūšanas izmaksas, kuras jau ir kompensētas ar fiksēto summu 40 EUR apmērā, kas piešķirta kreditoram saskaņā ar minētā panta 1. punktu.

25

Tādējādi valsts tiesu ziņā ir piešķirt kreditoram saprātīgu kompensāciju saskaņā ar Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktu, ja visu atgūšanas izmaksu, kas radušās kreditoram un ko minētās tiesas uzskata par saprātīgām, summa pārsniedz 40 EUR, pēc tam, kad no šīs summas ir atskaitīti 40 EUR, kas jau ir piešķirti kā fiksēta summa.

26

Šādu interpretāciju nevar atspēkot Direktīvas 2011/7 19. un 20. apsvērums.

27

No iepriekš minētajiem apsvērumiem nevar secināt, ka “iekšējās” atgūšanas izmaksas varētu tikt atlīdzinātas tikai ar fiksētu summu 40 EUR apmērā, savukārt citām atgūšanas izmaksām būtu jāpiemēro autonomas kompensācijas statuss saskaņā ar Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 34.–37. punkts).

28

Turklāt un katrā ziņā Savienības tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties ne tādēļ, lai atkāptos no pašām attiecīgā akta normām, ne arī, lai interpretētu šīs normas veidā, kas acīmredzami būtu pretējs to formulējumam (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Česká pojišťovna, C‑287/17, EU:C:2018:707, 33. punkts). Kā norāda iesniedzējtiesa, Direktīvas 2011/7 6. pantā nav noteikta nekāda atšķirība starp iekšējām atgūšanas izmaksām un citām atgūšanas izmaksām.

29

No iepriekš minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šajā tiesību normā paredzētās saprātīgās kompensācijas ir jāatskaita fiksētā summa 40 EUR apmērā, kura kreditoram pienākas saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punktu.

30

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šajā tiesību normā paredzētās saprātīgās kompensācijas ir jāatskaita fiksētā summa 40 EUR apmērā, kura kreditoram pienākas saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punktu.