1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 2 ), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) ( 3 ), 1. panta 3. punktu un 5. panta 3. punktu, kā arī Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā ( 4 ), 1. panta a) un b) punktu, 3. panta 3. un 4. punktu un 25. pantu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera, ko 2017. gada 3. martā nolūkā veikt pret SF kriminālvajāšanu izsniedzis Canterbury Crown Court (Kenterberijas Kroņa tiesa, Apvienotā Karaliste) tiesnesis, izpildi Nīderlandē.

3.

Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalstij ir paredzēta iespēja šī ordera izpildi pakļaut nosacījumam, ka izsniegšanas dalībvalsts sniedz garantiju personu, kam šajā otrajā dalībvalstī piespriests brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, nogādāt atpakaļ uz pirmo minēto dalībvalsti, lai šī persona tur izciestu šo sodu. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt šīs atpakaļnogādes garantijas piemērošanu un vēlreiz apstiprināt prasības, kuras izriet no savstarpējās atzīšanas principa, kas Savienībā ir vadošais princips tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās.

4.

Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5.

Šī pamatlēmuma 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši, vai par jau piespriestu sodu, vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.”

6.

Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 5. panta 3. punktu:

“Izpildes dalībvalsts tiesībās var noteikt, ka izpildes tiesu iestāde izpilda Eiropas apcietināšanas orderi ar šādiem nosacījumiem:

[..]

7.

Pamatlēmuma 2008/909 1. panta a) un b) punkts ir formulēti šādi:

“Šajā pamatlēmumā:

8.

Šī pamatlēmuma 3. pantā ir noteikts:

“1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro, ja notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī.

3.   Šis pamatlēmums attiecas tikai uz spriedumu atzīšanu un sodu izpildi šā pamatlēmuma izpratnē. Tas, ka līdztekus piespriestajam sodam ir piespriests arī naudassods un/vai pieņemts konfiskācijas rīkojums, kas nav vēl samaksāts, atgūts vai izpildīts, neliedz pārsūtīt spriedumu. Tādu naudassodu un konfiskācijas rīkojumu atzīšana un izpilde citās dalībvalstīs balstās uz instrumentiem, ko dalībvalstis piemēro savstarpēji, jo īpaši uz Padomes Pamatlēmumu 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu finansiālām sankcijām [ ( 5 )] un Padomes Pamatlēmumu 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem [ ( 6 )].

4.   Šis pamatlēmums negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti [LES] 6. pantā.”

9.

Saskaņā ar minētā pamatlēmuma 8. pantu:

“1.   Saskaņā ar 4. pantu pārsūtīto spriedumu un pēc tam, kad veikta procedūra atbilstīgi 5. pantam, izpildes valsts kompetentā iestāde atzīst un tūlīt veic visus soda izpildei vajadzīgos pasākumus, izņemot gadījumus, kad tā nolemj izmantot kādu no 9. pantā paredzētajiem sprieduma neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem.

2.   Ja soda ilgums neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var nolemt sodu pielāgot, bet tikai tad, ja minētais sods pārsniedz augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Pielāgotais sods nav mazāks par augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

3.   Ja soda veids neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var pielāgot to sodam vai pasākumam, kas paredzēts šīs valsts tiesību aktos attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem. Tāds sods vai pasākums pēc iespējas atbilst sodam, kas piespriests sprieduma valstī, un tādēļ sodu nepārvērš par naudassodu.

4.   Pielāgotais sods nepastiprina sprieduma valstī piespriesto sodu saistībā ar tā veidu vai ilgumu.”

10.

Tā paša pamatlēmuma 25. pantā ir noteikts:

“Neskarot Pamatlēmumu [2002/584], šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis tiktāl, ciktāl tie atbilst noteikumiem minētajā pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā vai ja, rīkojoties saskaņā ar 5. panta 3. punktu minētajā pamatlēmumā, tā ir izvirzījusi nosacījumu, ka persona jānodod soda izciešanai attiecīgajā dalībvalstī, lai novērstu to, ka attiecīgā persona paliek nesodīta.”

11.

Ar 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par nodošanu) ( 7 ) tiek īstenots Pamatlēmums 2002/584. Tā 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Nīderlandes valstspiederīgā nodošana var tikt atļauta, ja šāds lūgums ir izteikts pret šo personu veiktās izmeklēšanas krimināllietā nolūkā un ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka ir garantēts, ka, ja par darbībām, par kurām izpildes dalībvalstī var tikt atļauta nodošana, persona ir notiesāta ar galīgu brīvības atņemšanas sodu, tad tā varēs izciest šo sodu Nīderlandē.”

12.

OLW 28. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja rechtbank [tiesa] konstatē [..], ka nodošanu nevar atļaut [..], tai savā lēmumā ir jāatsaka šī nodošana.”

13.

Ar 2012. gada 12. jūlijaWet wederzijdse erkenning en tenuitvoerlegging vrijheidsbenemende en voorwaardelijke sancties (Likums par brīvības atņemšanas sodu un nosacītu sodu savstarpēju atzīšanu un izpildi) ( 8 ) tiek īstenots Pamatlēmums 2008/909. Tā 2:2. panta “Kompetentā iestāde” 1. punktā ir noteikts:

“Ministra kompetencē ir atzīt tiesas lēmumu, ko pārsūtījusi viena no izsniegšanas dalībvalstīm, lai to izpildītu Nīderlandē.”

14.

WETS 2:11. pantā “Tiesneša loma; soda pielāgošana” ir noteikts:

“1.   Ministrs pārsūta tiesas lēmumu un apliecinošo dokumentu apelācijas tiesas prokuratūras ģenerāladvokātam, ja vien viņš uzreiz neuzskata, ka pastāv tiesas lēmuma atzīšanas atteikuma pamati.

2.   Ģenerāladvokāts nekavējoties iesniedz tiesas nolēmumu Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden [Arnemas-Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande] īpašajai palātai [..].

3.   Gerechtshof [Apelācijas tiesas] īpašā palāta nolemj:

[..]

4.   Ja piespriestā brīvības atņemšanas soda ilgums ir lielāks nekā maksimālais sods par attiecīgo nodarījumu Nīderlandes tiesībās, brīvības atņemšanas soda ilgumu samazina līdz šim maksimālajam ilgumam.

5.   Ja notiesātā persona ir nodota ar atpakaļnogādes garantiju [OLW] 6. panta 1. punkta izpratnē, 4. punkts nav piemērojams, taču tad ir jānosaka, vai piespriestais brīvības atņemšanas sods atbilst sodam, kas par attiecīgo nodarījumu tiktu piespriests Nīderlandē. Vajadzības gadījumā sods tiek pielāgots, ņemot vērā atzinumus, kas attiecībā uz izdarītā nodarījuma smagumu sniegti izsniegšanas dalībvalstī.”

15.

2017. gada 3. martāCanterbury Crown Court (Kenterberijas Kroņa tiesa) tiesnesis izsniedza pret SF, Nīderlandes valstspiederīgo, Eiropas apcietināšanas orderi nolūkā nodot minēto personu kriminālvajāšanai par diviem noziedzīgiem nodarījumiem, proti, sazvērestību nolūkā ievest Apvienotajā Karalistē, pirmkārt, 4 kg heroīna un, otrkārt, 14 kg kokaīna.

16.

2017. gada 30. martāofficier van justitie (prokurors, Nīderlande) lūdza izsniegšanas tiesu iestādi sniegt garantiju, kas minēta OLW 6. panta 1. punktā, ar kuru ir transponēts Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkts.

17.

Home Office (Iekšlietu ministrija, Apvienotā Karaliste) 2017. gada 20. aprīļa vēstulē ir norādīts:

“[..]

Apvienotā Karaliste apņemas, ka, ja SF Apvienotajā Karalistē tiek piespriests brīvības atņemšanas sods, viņš saskaņā ar Extradition Act 2003 (2003. gada Likums par izdošanu) 153.C pantu tiks nogādāts atpakaļ uz Nīderlandi, tiklīdz tas būs saprātīgi iespējams, pēc kriminālprocesa Apvienotajā Karalistē un pēc jebkuras citas procedūras, kas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu, kura dēļ ir lūgta nodošana.

Detalizēta informācija par iespējamo SF piespriesto sodu tiks paziņota, kad viņš tiks nogādāts atpakaļ uz Nīderlandi. Mēs uzskatām, ka nodošana saskaņā ar Pamatlēmumu [2002/584] neļauj Nīderlandei grozīt soda, kuru, iespējams, piespriedīs Lielbritānijas tiesa, ilgumu.”

18.

Kad Iekšlietu ministrijai tika lūgts precizēt procedūras, kas ietvertas izteikumā “jebkura cita procedūra”, 2003. gada Likuma par izdošanu 153.C panta 4. punkta izpratnē, tā 2018. gada 19. februāra elektroniskā pasta vēstulē atbildēja šādi:

“Varu jums norādīt, ka izteikums “cita procedūra” var ietvert:

19.

Iesniedzējtiesa precizē, ka teksts “mēs uzskatām, ka nodošana saskaņā ar Pamatlēmumu [2002/584] neļauj Nīderlandei grozīt soda, kuru, iespējams, piespriedīs Lielbritānijas tiesa, ilgumu” ir saistīts ar apstākli, ka openbaar Ministerie (Prokuratūra, Nīderlande) lūgums sniegt garantiju agrākās līdzīgās lietās ietvēra apsvērumu, saskaņā ar kuru Nīderlandes Karaliste brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu var pielāgot valsts tiesību normām atbilstoši WETS 2:11. panta 5. punktam.

20.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tāda izsniegšanas valsts sniegta garantija, kādu formulējusi šī valsts, rada jautājumus attiecībā uz tās saderību ar vairākām Pamatlēmumu 2002/584 un 2008/909 normām. Ja patiešām izrādītos, ka šī garantija nav saderīga ar minētajiem pamatlēmumiem, SF nodošana būtu jāatsaka.

21.

Šo jautājumu pirmā daļa attiecas uz brīdi, kurā izsniegšanas dalībvalstij ir jāīsteno personas, kam piespriests brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, atpakaļnogādes uz izpildes dalībvalsti garantija, kas paredzēta Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā. Precīzāk – rodas jautājums, vai pēc tam, kad brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums kļuvis galīgs, izsniegšanas dalībvalsts var atlikt attiecīgās personas nogādi atpakaļ uz izpildes dalībvalsti, līdz ir galīgi noslēgusies jebkura cita procedūra, kas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu, par kuru tikusi lūgta nodošana, piemēram, [mantas] konfiskācijas procedūra.

22.

Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka, lai arī mērķis sekmēt ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju runā par labu šīs personas nogādei uz izpildes dalībvalsti, tiklīdz šis sods kļuvis galīgs, negaidot citu procedūru, kas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu, pamatojoties uz kuru tikusi lūgta nodošana, iznākumu, tomēr pastāv argumenti par labu pretējai interpretācijai, piemēram, efektīva cīņa pret noziedzību un attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību aizsardzība.

23.

Otrās iesniedzējtiesas izvirzīto jautājumu daļas pamatā ir teksts, kas minēts izsniegšanas dalībvalsts formulētajā atpakaļnogādes garantijā, atbilstoši kuram “nodošana saskaņā ar Pamatlēmumu [2002/584] neļauj Nīderlandei grozīt soda, kuru, iespējams, piespriedīs Lielbritānijas tiesa, ilgumu”.

24.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis formulējums liek uzdot jautājumu par to, vai izpildes dalībvalsts pēc tam, kad tā ir veikusi pieprasītās personas nodošanu, sniedzot atpakaļnogādes garantiju, un kad tai ir bijis jāizpilda šai personai piespriestais brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistītais pasākums, var veikt šī soda pielāgošanu un, ja var, tad kādā apmērā.

25.

Šādos apstākļos rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Pirms iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu izvērtēšanas pēc būtības ir jāatbild uz argumentiem, ko Nīderlandes Karaliste formulējusi, pamatojot šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību.

27.

Nīderlandes Karaliste apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, būtībā apgalvojot, ka atbildes uz uzdotajiem jautājumiem neesot nepieciešamas, lai iesniedzējtiesa varētu lemt par pamatlietā aplūkotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, un uzsverot, ka šiem jautājumiem ir hipotētisks raksturs.

28.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, atbilstība. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums” ( 9 ).

29.

Tāpēc tiek prezumēts, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem” ( 10 ).

30.

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka šīs lietas situācija atbilstu kādam no minētajiem gadījumiem. Proti, iesniedzējtiesai ir jāpieņem lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Lai to izdarītu, tai ir obligāti jāizvērtē, vai atpakaļnogādes garantija, kā to formulējusi izsniegšanas tiesu iestāde, ir saderīga ar Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā atļauto, lai pēc tam šī tiesa varētu rīkoties saistībā ar SF nodošanas pieprasījumu. Lai veiktu šo vērtējumu, iesniedzējtiesai ir nepieciešams, lai Tiesa tai sniegtu skaidrojumus par Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkta tvērumu. Tas pats attiecas uz Pamatlēmuma 2008/909 25. panta tvērumu. No iepriekš minētā izriet, ka darbības, kas iesniedzējtiesai jāveic saistībā ar pamatlietā aplūkoto Eiropas apcietināšanas orderi, ir tieši atkarīgas no atbildēm, ko Tiesa sniegs uz uzdotajiem jautājumiem.

31.

Piebildīšu, ka, bez šaubām, šajā procesa stadijā neviens nezina, vai SF tiks vai netiks atzīts par vainīgu noziedzīgajos nodarījumos, kuros tas tiek vainots, un vēl jo mazāk – kāda veida sods viņam attiecīgā gadījumā tiks piespriests. Raugoties no šāda viedokļa, hipotētiskā šķautne ir raksturīga normālai kriminālprocesa norisei un nevainīguma prezumpcijai. Tomēr viena lieta ir skaidra, – iesniedzējtiesai ir jāpieņem lēmums par pamatlietā aplūkotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un, lai to izdarītu, Tiesai tai ir jāsniedz skaidrojumi par Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā paredzētās atpakaļnogādes garantijas, no kuras ir atkarīga šī izpilde, piemērojamību.

32.

Tāpēc es uzskatu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

33.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka garantija, saskaņā ar kuru persona, kuras kriminālvajāšanai izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pēc nopratināšanas ir jānogādā atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai tajā izciestu brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kas tai varētu tikt piespriests izsniegšanas dalībvalstī, nozīmē, ka šādu atpakaļnogādi var atlikt līdz brīdim, kad tiek pieņemts galīgs lēmums par papildsodu vai papildu drošības līdzekli, piemēram, konfiskācijas rīkojums.

34.

Iesākumā jāatgādina, ka “Pamatlēmuma 2002/584 mērķis, kā it īpaši izriet no tā 1. panta 1. un 2. punkta, lasot tos kopā ar tā 5. un 7. apsvērumu, ir aizvietot notiesāto vai aizdomās [turēto] personu daudzpusējas izdošanas sistēmu, kuras pamatā ir 1957. gada 13. decembrī Parīzē parakstītā Eiropas Konvencija par izdošanu, ar notiesāto vai aizdomās turēto personu nodošanas starp tiesu iestādēm sistēmu, lai pildītu spriedumus vai veiktu kriminālvajāšanu, šo pēdējo minēto sistēmu balstot uz savstarpējās atzīšanas principu” ( 11 ).

35.

Tādējādi Pamatlēmums 2002/584, “ieviešot jaunu vienkāršotu un efektīvāku sistēmu sodīto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts, lai atvieglotu un paātrinātu tiesu sadarbību ar mērķi veicināt Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticības līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm” ( 12 ).

36.

Tādējādi “saskaņā ar šā pamatlēmuma 1. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma mērķis ir ļaut apcietināt un nodot pieprasīto personu, lai, ņemot vērā minētā pamatlēmuma mērķi, paveiktais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts un lai pret šo personu veiktu kriminālvajāšanu vai liktu tai izciest piespriesto brīvības atņemšanas sodu” ( 13 ).

37.

Jomā, kas tiek regulēta ar Pamatlēmumu 2002/584, savstarpējas atzīšanas princips, kas – kā tas tostarp izriet no šī pamatlēmuma 6. apsvēruma – ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, ir piemērots šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, kurā ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī paša pamatlēmuma tiesību normām. Tādēļ izpildes tiesu iestādes “principā var atteikties izpildīt šādu orderi vienīgi atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem, Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildes pamatiem, un Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no šī pamatlēmuma 5. pantā ierobežoti paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, bet izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri” ( 14 ).

38.

Pamatlēmumā 2002/584 ir tieši norādīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātās neizpildīšanas pamati (3. pants) un fakultatīvās neizpildīšanas pamati (4. un 4.a pants), kā arī garantijas, kas jāsniedz izsniegšanas dalībvalstij īpašos gadījumos (5. pants) ( 15 ).

39.

Tādējādi, “lai arī Pamatlēmuma 2002/584 sistēmas pamatā ir savstarpējās atzīšanas princips, šī atzīšana tomēr nenozīmē, ka būtu absolūts pienākums izsniegtu apcietināšanas orderi izpildīt. Minētā pamatlēmuma sistēmā [..] dalībvalstīm tiek dota iespēja īpašās situācijās atļaut kompetentajām tiesu iestādēm nolemt, ka piespriestais sods ir jāizpilda izpildes dalībvalsts teritorijā” ( 16 ).

40.

Tā tas ir it īpaši saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu un 5. panta 3. punktu. Attiecībā uz abiem tajā paredzētajiem Eiropas apcietināšanas ordera veidiem “šo noteikumu mērķis tostarp ir piešķirt īpašu nozīmi iespējai vairot [pieprasītās] personas sociālās rehabilitācijas iespējas” ( 17 ).

41.

Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā it īpaši ir paredzēts, ka, “ja persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis tās kriminālvajāšanai, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents, tad nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka personu pēc tās nopratināšanas nogādā atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai izciestu brīvības atņemšanas sodu vai piespiedu līdzekli, kas tai piespriests izsniegšanas dalībvalstī”.

42.

Taču šajā normā nav precizēts brīdis, kurā ir jānotiek personas, kurai izsniegšanas dalībvalstī piespriests brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, nogādei atpakaļ uz izpildes dalībvalsti.

43.

Ņemot vērā šo neprecizitāti, ir jāizvēlas starp divām tēzēm.

44.

Saskaņā ar pirmo tēzi, kuru aizstāv SF, kā arī Itālijas un Polijas valdības, prioritāte ir jāpiešķir Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā izvirzītajam mērķim, proti, palielināt personas, kuras kriminālvajāšanai izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, sociālās rehabilitācijas iespējas. No šāda viedokļa raugoties, izsniegšanas dalībvalstij būtu jāgarantē izpildes dalībvalstij, ka persona, par kuru izsniegts šis Eiropas apcietināšanas orderis, tiks nogādāta atpakaļ uz šo pēdējo dalībvalsti, tiklīdz piespriestais brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistītais pasākums būs kļuvis galīgs, jo šīs personas vaina līdz ar to būs galīgi pierādīta. Tas, ka piespriestajam brīvības atņemšanas sodam vai ar brīvības atņemšanu saistītajam pasākumam var sekot cits kriminālprocesa posms, kurā var tikt piespriests papildsods vai papildu pasākums, piemēram, konfiskācijas rīkojums, šajā gadījumā neko nemaina. Mērķim sekmēt sodīto personu sociālo rehabilitāciju būtu pretrunā personas, kam krimināllietā piespriests galīgs brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, atpakaļnogādes aizkavēšana, kamēr tiek gaidīta – turklāt nenoteiktā laikā – iespējama papildsoda vai papildu pasākuma noteikšana. Brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpilde notiesātās personas pilsonības vai rezidences dalībvalstī, kas paredzēta šī pamatlēmuma 5. panta 3. punktā, nevar būt atkarīga no šī nedrošības elementa, kas izriet no izsniegšanas dalībvalsts kriminālprocesa īpatnībām.

45.

Savukārt saskaņā ar otro tēzi, kuru – ar zināmām niansēm starp lietas dalībniekiem – aizstāv prokuratūra, Nīderlandes, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija, kriminālvajāšanas efektivitātes un apsūdzētās personas procesuālo tiesību aizsardzības labad šī persona atpakaļ uz izpildes dalībvalsti būtu jānodod tikai no brīža, kad būtu galīgi pabeigti citi kriminālprocesa posmi, kuros var tikt piespriests papildsods vai papildu pasākums, piemēram, konfiskācijas rīkojums.

46.

Es pievienojos šai otrajai tēzei. Tomēr, lai nodrošinātu, ka mērķis atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju netiek iznīcināts izsniegšanas dalībvalsts kriminālprocesa īpatnību vai pārmērīgā ilguma dēļ, pievienošu tai dažus precizējumus.

47.

Sava vērtējuma ievadā atgādināšu, ka no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punkta izriet, ka Eiropas apcietināšanas orderis var tikt izsniegts vai nu kriminālvajāšanas veikšanai, vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

48.

No Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 1. un 2. punkta izriet, ka Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt tikai par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem izsniegšanas dalībvalstī paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.

49.

Tas, ka Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanai var izsniegt tikai par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri tiek sodīti ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, tomēr nenozīmē, ka šāda vajāšana var noslēgties vienīgi ar šāda soda vai pasākuma piespriešanu. Proti, bieži vien brīvības atņemšanas sodam vai ar brīvības atņemšanu saistītam pasākumam, kas veido pamatsodu, tiek pievienots papildsods vai papildu pasākums, piemēram, naudas sods vai konfiskācijas rīkojums.

50.

Tieši uz šo pēdējo papildsoda vai papildu pasākuma veidu iesniedzējtiesa vērš īpašu uzmanību savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

51.

Ņemot vērā, ka kriminālvajāšana izsniegšanas dalībvalstī tādējādi var beigties ar pamatsodu un vienu vai vairākiem papildsodiem vai papildu pasākumiem, turklāt tas var notikt kriminālprocesā, kas var tikt sadalīts vairākos posmos, rodas jautājums, kad jānotiek personas, kas notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, nogādei atpakaļ uz izpildes dalībvalsti, lai tur izciestu šo sodu. Šajā sakarā norādīšu, ka nepietiekamas saskaņošanas dēļ Savienībā pastāv dažādi procesuālie modeļi, kas it īpaši izpaužas atšķirībās starp dalībvalstīm kriminālprocesu norisē.

52.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā Pamatlēmumā 2008/909 ietvertās tiesību normas. No šī pamatlēmuma 25. panta izriet, ka tā noteikumi principā ir piemērojami gadījumos, kad persona tiek nodota atpakaļ soda izpildei saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktu.

53.

Pamatlēmuma 2008/909 1. panta a) punktā jēdziens “spriedums” ir definēts kā “galīgs sprieduma valsts tiesas pieņemts [..] lēmums vai rīkojums, ar ko piespriež sodu fiziskai personai” ( 18 ). Saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 1. panta b) punktu “sods” ir “jebkurš brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kas, pamatojoties uz kriminālprocesu, ir piespriests uz noteiktu vai nenoteiktu laiku par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu” ( 19 ). Tādējādi Pamatlēmuma 2008/909 piemērošanai ir nepieciešama galīga brīvības atņemšanas soda piespriešana ( 20 ).

54.

No tā izriet, ka personas, kas notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, nogāde atpakaļ uz izpildes dalībvalsti, kā paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā, var notikt vienīgi no brīža, kad šis sods kļuvis galīgs saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 1. panta a) un b) punktu.

55.

Vai tas nozīmē, ka personas, kas izsniegšanas dalībvalstī notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, nogādei uz izpildes dalībvalsti vienmēr ir jānotiek tūlīt pēc tam, kad šis sods kļuvis galīgs?

56.

Es tā nedomāju.

57.

Proti, es uzskatu, ka Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā izsniegšanas dalībvalstij ir ļauts paredzēt, ka personas, kas tai tikusi nodota, nogāde atpakaļ uz izpildes dalībvalsti var notikt tikai no tā brīža, kad ir pieņemts galīgs lēmums attiecībā uz papildsodiem vai papildu pasākumiem par noziedzīgu nodarījumu, pamatojoties uz kuru ticis izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.

58.

Citiem vārdiem sakot, Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā izpildes tiesu iestādei ir ļauts pakļaut Eiropas apcietināšanas ordera izpildi nosacījumam par attiecīgās personas atpakaļnogādi, turpretim šī norma neļauj minētajai iestādei pieprasīt, lai šī nogāde notiktu nekavējoties pēc tam, kad attiecīgā persona ar galīgu spriedumu notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu. Tādējādi tūlītējas atpakaļnogādes garantijas neesamība neveido situāciju, kurā izpildes tiesu iestādei būtu jābūt iespējai atteikt nodot personu, uz kuru attiecas Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkts.

59.

Es balstu šo viedokli uz galveno apsvērumu, ka, lai gan Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkts, bez šaubām, ir jāinterpretē tādējādi, lai tiktu sasniegts tā galvenais mērķis, proti, sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, tomēr ir vienlīdz svarīgi sniegt interpretāciju, kas ļautu saskaņot šo mērķi ar mērķiem, pirmkārt, garantēt pilnīgu un efektīvu noziedzīga nodarījuma, pamatojoties uz kuru ticis izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apkarošanu un, otrkārt, nodrošināt šīs personas procesuālo tiesību aizsardzību. Tāpat atgādināšu, ka viens no Pamatlēmuma 2002/584 noteicošajiem mērķiem ir cīņa pret nesodāmību ( 21 ).

60.

Šī viedokļa pamatojumam uzsvēršu šādus elementus.

61.

Pirmkārt, pēc analoģijas ar to, ko Tiesa jau ir lēmusi par Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu, ir jānorāda, ka dalībvalstīm ir noteikta rīcības brīvība, īstenojot šī pamatlēmuma 5. panta 3. punktu ( 22 ). Turklāt ir jāuzsver, ka, lai arī pēdējā minētajā tiesību normā paredzētās atpakaļnogādes garantijas mērķis tostarp ir ļaut piešķirt īpašu nozīmi iespējai palielināt pieprasītās personas sociālās rehabilitācijas iespējas pēc šai personai piespriestā soda izciešanas, šāds mērķis, lai arī cik svarīgs tas būtu, nevar izslēgt, ka dalībvalstis, īstenojot Pamatlēmumu 2002/584, atbilstoši tā 1. panta 2. punktā norādītās būtiskās normas nozīmei ierobežo situācijas, kurās būtu jābūt iespējai atteikt personas, uz kuru attiecas šī pamatlēmuma 5. panta 3. punkts, nodošanu ( 23 ). Tātad mērķis atvieglot notiesātās personas sociālo rehabilitāciju nav absolūts un to ir iespējams līdzsvarot ar citām prasībām.

62.

Otrkārt, ir jāprecizē, ka papildsodam vai papildu pasākumam, piemēram, konfiskācijas rīkojumam, ir būtiska loma tādu noziedzīgu nodarījumu kā pamatlietā aplūkotais, uz kura pamata ticis izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apkarošanā ( 24 ).

63.

Kā izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā ( 25 ) 1. apsvēruma, “galvenais motīvs pārrobežu organizētajai noziedzībai, tostarp mafijas veida noziedzīgajām organizācijām, ir finansiāls ieguvums”. Tādēļ “organizētās noziedzības efektīva novēršana un apkarošana būtu jāpanāk ar noziedzīgi iegūto līdzekļu neitralizēšanu, un dažos gadījumos tā būtu jāpaplašina, attiecinot to uz jebkuru īpašumu, kas iegūts saistībā ar krimināla rakstura darbībām”.

64.

Šīs direktīvas 3. apsvērumā Savienības likumdevējs uzsver, ka “visefektīvākais [viens no efektīvākajiem] organizētās noziedzības apkarošanas [veidiem] ir stingru juridisko seku paredzēšana par šādu noziegumu veikšanu, kā arī nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu efektīva atklāšana, iesaldēšana un konfiskācija” ( 26 ).

65.

Ņemot vērā konfiskācijas rīkojumu nozīmi cīņā ar noziedzību, ir jāizvēlas tāda interpretācija, kas ļautu bez kavēkļiem izdot šādus rīkojumus, tai skaitā pēc apsūdzētās personas galīgas notiesāšanas ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu. Tas nozīmē, ka šī persona atrodas izsniegšanas dalībvalsts kompetento iestāžu rīcībā gan izmeklēšanas laikā, kad tiek noteikts materiālais labums, ko šī persona guvusi no noziedzīgā nodarījuma, un novērtēts šī labuma apjoms, gan procesa laikā, kurā var tikt izdots konfiskācijas rīkojums. Citiem vārdiem sakot, pareizas tiesvedības mērķiem nolūkā efektīvi un pilnībā apkarot sodāmo rīcību, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas pamatā, ir vajadzīga apsūdzētās personas klātbūtne līdz pat šī procesa posma, kas veido kriminālvajāšanas neatņemamu sastāvdaļu, galīgai pabeigšanai. Patiesībā ir ārkārtīgi būtiski, lai izsniegšanas dalībvalsts kompetentās iestādes nesaskartos ar pierādīšanas vai praktiskas dabas problēmām, ko rada attiecīgās personas prombūtne, kas varētu būt par šķērsli konfiskācijas rīkojuma izdošanai.

66.

Treškārt, apsūdzētās personas klātbūtne procesā, kurā var tikt izdots konfiskācijas rīkojums, ir šai personai būtiska procesuāla garantija.

67.

Šajā saistībā norādīšu, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu tā mērķis nav grozīt “pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā” ( 27 ). Tā kā konfiskācijas rīkojums var būtiski ietekmēt apsūdzētās personas tiesības ( 28 ) un tā kā šis rīkojums tiek izdots kriminālprocesā, lai noteiktu sodu, ir jānodrošina šo personu procesuālās tiesības, starp kurām ir apsūdzētās personas tiesības personiski piedalīties tiesas procesā, kas ietvertas tiesībās uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

68.

Kā Tiesa norādījusi 2017. gada 10. augusta spriedumā Zdziaszek ( 29 ), “no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas ir piemērojamas ne tikai atzīšanai par vainīgu, bet arī soda noteikšanai (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Dementyev pret Krieviju, CE:ECHR:2013:1128JUD004309505, 23. punkts). Tādējādi taisnīga procesa ievērošana nozīmē, ka attiecīgajai personai ir tiesības piedalīties debatēs, jo tām var būt būtiskas sekas attiecībā uz soda, kas tai tiks piespriests, apmēru (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 1993. gada 21. septembris, Kremzov pret Austriju, CE:ECHR:1993:0921JUD001235086, 67. punkts)” ( 30 ). Ciktāl procedūra krimināllietā, kas noris nolūkā izdot iespējamu konfiskācijas rīkojumu, ir daļa no soda noteikšanas procesa, tajā ir jāievēro šīs apsūdzētās personas procesuālās tiesības ( 31 ).

69.

Ņemot vērā šos elementus, manuprāt, ir pamatoti, ka izsniegšanas dalībvalsts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktu sniedz garantiju, kas paredz, ka attiecīgās personas atpakaļnogāde notiks tikai no brīža, kad būs pieņemts galīgs lēmums par papildsodu vai papildu pasākumu, piemēram, konfiskācijas rīkojumu.

70.

No tā izriet, ka izpildes tiesu iestāde nevar atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, argumentējot, ka šāda garantija ir pretrunā Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktam.

71.

Lai labāk iezīmētu manis piedāvātā risinājuma tvērumu, es tomēr uzsvēršu šādus elementus.

72.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka kriminālprocesa posmam, kurā var tikt piespriests papildsods vai papildu pasākums, piemēram, konfiskācijas rīkojums, ir jāattiecas uz to pašu noziedzīgo nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera kriminālvajāšanas veikšanai izsniegšanas pamatā.

73.

Otrkārt, papildsoda vai papildu pasākuma, piemēram, konfiskācijas rīkojuma, noteikšanai ir jāiekļaujas kriminālvajāšanā, kuras nolūkā ir ticis izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis. It īpaši šim konfiskācijas rīkojumam ir jābūt tādam, kas izdots kriminālprocesā, nevis civilprocesā vai administratīvajā procesā.

74.

Treškārt, ir jāuzsver, ka Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkta interpretācija, kādu es piedāvāju, tomēr nedrīkst novest pie tā, ka dalībvalstu kriminālprocesu īpatnību dēļ tiktu sagrauts šīs tiesību normas, kā arī Pamatlēmuma 2008/909 ( 32 ) mērķis, proti, atvieglot notiesātās personas sociālo rehabilitāciju. Tādēļ šo mērķi izsniegšanas dalībvalsts kompetentās iestādes nedrīkst ignorēt pēc tam, kad persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, ir tikusi nodota. Šajā saistībā ir jāuzsver, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka “Savienības pilsoņa sociālā reintegrācija valstī, kurā tas patiesi ir integrējies, ir ne tikai šīs valsts interesēs, bet arī [..] Savienības interesēs vispār” ( 33 ). Tādēļ, lai arī iepriekš norādīto iemeslu dēļ es atzīstu, ka personas, kas notiesāta ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, atpakaļnogāde uz izpildes dalībvalsti var tikt atlikta, līdz tiek galīgi noteikts papildsods vai papildu pasākums, piemēram, konfiskācijas rīkojums, tomēr šāda atlikšana nedrīkst pārsniegt saprātīgu ilgumu.

75.

Nedrīkst aizmirst, ka no brīža, kad piespriestais brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistītais pasākums ir kļuvis galīgs, notiesātās personas paturēšana apcietinājumā izsniegšanas dalībvalstī ietilpst šī soda izpildē. Ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkta mērķi, minētā soda izpilde izsniegšanas dalībvalstī ir pieņemama tikai īslaicīgi. Tiklīdz Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai ir izpildīts ar atpakaļnogādes garantiju, kas paredzēta Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā, izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jādara viss, kas ir to kompetencē, lai laikposms starp galīga brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma piespriešanu un papildsodu vai papildu pasākumu, piemēram, konfiskācijas rīkojuma, noteikšanu būtu pēc iespējas īsāks, tādējādi paātrinot notiesātās personas nogādi atpakaļ uz izpildes dalībvalsti. Raugoties no šāda viedokļa, šīm iestādēm, ja valsts tiesības to atļauj, būtu jādod priekšroka papildsoda vai papildu pasākuma, piemēram, konfiskācijas rīkojuma, noteikšanai vienlaikus ar brīvības atņemšanas pamatsoda piespriešanu, lai personas, kam piespriesti šādi galīgi sodi, nogāde atpakaļ uz izpildes dalībvalsti varētu notikt ātrāk.

76.

Ceturtkārt un katrā ziņā, šo atpakaļnogādi nedrīkstētu atlikt, gaidot papildsoda vai papildu pasākuma, piemēram, konfiskācijas rīkojuma, izpildi. Pamatlēmuma 2008/909 3. panta 3. punkts šajā ziņā ir skaidrs, ciktāl tajā it īpaši ir noteikts, ka “tas, ka līdztekus piespriestajam sodam ir piespriests arī naudassods un/vai pieņemts konfiskācijas rīkojums, kas nav vēl samaksāts, atgūts vai izpildīts, neliedz pārsūtīt spriedumu”. Turklāt no šīs tiesību normas izriet, ka naudas sodu un konfiskācijas rīkojumu atzīšana un izpilde citā dalībvalstī ir pakļauta īpašiem režīmiem Savienības tiesībās.

77.

Tādēļ es uzskatu, ka Apvienotās Karalistes sniegtais precizējums, ka izteikums “cita procedūra” var ietvert “visu konfiskācijas rīkojumu vai naudas sodu samaksas termiņu beigšanos” ( 34 ), nav saderīgs ar Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktu. Patiesībā, lai gan atpakaļnogādi, manuprāt, var atlikt līdz konfiskācijas rīkojuma izdošanai, tomēr šo atlikšanu nekādā ziņā nedrīkst pagarināt līdz šāda rīkojuma izpildes posmam. Tādēļ Apvienotajai Karalistei šajā ziņā būtu jāpārskata atpakaļnogādes garantijas formulējums, pretējā gadījumā izpildes tiesu iestādei, manuprāt, būs pamats uzskatīt, ka šī garantija neatbilst Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktā atļautajam.

78.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka, manuprāt, Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka garantija, saskaņā ar kuru persona, kuras kriminālvajāšanai izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pēc nopratināšanas ir jānogādā atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai tajā izciestu brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kas šai personai varētu tikt piespriests izsniegšanas dalībvalstī, nozīmē, ka šādu atpakaļnogādi var atlikt līdz brīdim, kad tiek pieņemts galīgs lēmums par papildsodu vai papildu pasākumu, piemēram, konfiskācijas rīkojumu, ar nosacījumu, ka tas pieņemts kriminālprocesā un ka šis procesa posms attiecas uz to pašu noziedzīgo nodarījumu, uz kura pamata ir izsniegts aplūkotais Eiropas apcietināšanas orderis. Ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, proti, atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jādara viss, kas ir to kompetencē, lai šāda atpakaļnogāde notiktu pēc iespējas īsākā termiņā.

79.

Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2008/909 25. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes dalībvalsts pēc tam, kad tā ir nodevusi pieprasīto personu ar nosacījumu, ka tiek garantēta tās atpakaļnogāde, un kad tai ir jāizpilda minētajai personai piespriestais brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistītais pasākums, var pielāgot šo sodu tā, lai tas atbilstu sodam, kāds par atbilstošo noziedzīgo nodarījumu būtu piespriests šajā dalībvalstī.

80.

Šā jautājuma pamatā ir Nīderlandes Karalistes aizstāvētā koncepcija, kas, manuprāt, ir pretrunā krimināltiesību teritorialitātes principam, – atbilstoši kurai kriminālsodi, kas citās valstīs piespriesti Nīderlandes valstspiederīgajiem, kuri tikuši nodoti citai dalībvalstij ar nosacījumu, ka tiek garantēta to atpakaļnogāde, ir jāpārvērš sodā, kāds par līdzīgu noziedzīgu nodarījumu parasti tiek piemērots Nīderlandē. Šī koncepcija balstās Nīderlandes Karalistes vēlmē nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret šādiem valstspiederīgajiem un tiem Nīderlandes valstspiederīgajiem, kuri ir tiesāti šajā dalībvalstī.

81.

Minētā koncepcija ir pausta WETS 2:11. panta 5. punktā, no kura izriet, ka šī likuma 2:11. panta 4. punkts, ar kuru ir transponēts Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 2. punkts, nav piemērojams, ja Nīderlandes Karaliste nodod ieinteresēto personu ar garantiju, kas minēta OLW 6. panta 1. punktā, ar kuru ir transponēts Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punkts. WETS 2:11. panta 5. punktā tā vietā ir paredzēts, ka “tad ir jānosaka, vai piespriestais brīvības atņemšanas sods atbilst sodam, kāds par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu tiktu piespriests Nīderlandē,” un “vajadzības gadījumā sods tiek pielāgots, ņemot vērā atzinumus, kas attiecībā uz izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu sniegti izsniegšanas dalībvalstī”.

82.

Nīderlandes Karaliste uzskata, ka gadījumā, ja persona ir nodota ar atpakaļnogādes garantiju, Pamatlēmuma 2008/909 25. pantā ir ļauts pielāgot sodu, pārsniedzot Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 2. punktā paredzēto.

83.

Es nepiekrītu šādam Pamatlēmuma 2008/909 25. panta lasījumam, kurā, manuprāt, nav nekāda juridiskā pamata šādas prakses atbalstam.

84.

Atgādināšu, ka no šī panta izriet, ka Pamatlēmuma 2008/909 normas principā ir piemērojamas, kad tiek veikta atpakaļnogāde, lai izpildītu sodu, atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 3. punktam.

85.

Pamatlēmumā 2008/909 ir noteikts pienākums atzīt spriedumu, kas pasludināts citā dalībvalstī, un izpildīt šajā spriedumā minēto sodu. Kā Tiesa norādījusi 2016. gada 8. novembra spriedumā Ognyanov ( 35 ), “šī paša pamatlēmuma 8. pantā ir iedibināti stingri nosacījumi izpildes valsts kompetentajai iestādei sprieduma valstī piespriestā soda pielāgošanai, kas tādējādi ir vienīgie izņēmumi no principiālā pienākuma, kas ir minētajai iestādei, atzīt tai nosūtīto spriedumu un izpildīt piespriesto sodu, kura ilgums un veids atbilst šīs sprieduma valsts taisītajā spriedumā paredzētajam” ( 36 ).

86.

Turklāt Tiesa jau ir uzsvērusi, ka izpildes dalībvalsts kompetentajai tiesu iestādei nav pamata veikt izsniegšanas dalībvalsts pieņemtajā tiesas nolēmumā jau veiktās analīzes pārskatīšanu pēc būtības. Patiesībā “ar šādu pārskatīšanu tiktu pārkāpts un tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība savstarpējās atzīšanas principam, kurš paredz, ka pastāv savstarpēja uzticēšanās, ka visas dalībvalstis pieņem citās dalībvalstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu pat tad, ja tās pašas valsts tiesību piemērošana radītu atšķirīgu rezultātu, un tādējādi neļauj izpildes tiesu iestādei aizstāt [izsniegšanas dalībvalstī veikto] vērtējumu [..] ar savu vērtējumu par [attiecīgās] personas kriminālatbildību” ( 37 ).

87.

Turklāt, kā Tiesa precizējusi Eiropas apcietināšanas ordera, kas ticis izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildei, kontekstā, “[šī] soda izpildes pamatā ir izpildāms spriedums, kurš pasludināts izsniegšanas dalībvalstī” ( 38 ).

88.

No šo elementu kopuma es secinu, ka izsniegšanas dalībvalstī piespriests brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums vajadzības gadījumā var tikt pielāgots izpildes dalībvalstī vienīgi saskaņā ar stingriem nosacījumiem, kas izvirzīti Pamatlēmuma 2008/909 8. pantā. It īpaši, ņemot vērā atšķirību starp brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma ilgumu šajās divās dalībvalstīs par tāda veida noziedzīgiem nodarījumiem, kādos tiek apsūdzēts SF ( 39 ), šķiet, ka Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 2. punkts ir vienīgā tiesību norma, kas varētu sniegt iespēju pielāgot sodu, kurš SF varētu tikt piespriests Apvienotajā Karalistē. Atgādināšu, ka saskaņā ar šo tiesību normu, “ja soda ilgums neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var nolemt sodu pielāgot, bet tikai tad, ja minētais sods pārsniedz augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Pielāgotais sods nav mazāks par augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem”.

89.

Iespējams, ka Apvienotā Karaliste, atpakaļnogādes garantijas formulējumā iekļaujot norādi, ka “nodošana saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584 neļauj Nīderlandei grozīt soda, kuru, iespējams, piespriedīs Lielbritānijas tiesa, ilgumu”, zināja, ka Nīderlandes tiesībās ir paredzētas plašas iespējas pielāgot sodus pēc notiesātās personas atpakaļnogādes, un vēlējās paziņot Nīderlandes Karalistei, ka iebilst pret tik plaši pieļautu soda pielāgošanu. Lai kā arī būtu, ir jāprecizē, ka šāda norāde nerada šķērsli Nīderlandes Karalistei izmantot iespēju pielāgot sodu, kas skaidri atļauta Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 2. punktā.

90.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, manuprāt, Pamatlēmuma 2008/909 25. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes dalībvalsts pēc tam, kad tā ir nodevusi pieprasīto personu ar nosacījumu, ka tiek garantēta tās atpakaļnogāde, un kad tai ir jāizpilda minētajai personai piespriestais brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistītais pasākums, nevar pielāgot šo sodu tā, lai tas atbilstu sodam, kāds par atbilstošo noziedzīgo nodarījumu būtu piespriests šajā dalībvalstī. Izsniegšanas dalībvalstī piespriestais sods vajadzības gadījumā varētu tikt pielāgots izpildes dalībvalstī vienīgi saskaņā ar stingriem nosacījumiem, kas izvirzīti Pamatlēmuma 2008/909 8. pantā un, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, it īpaši šī panta 2. punktā.

91.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: