Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62017CJ0118

    Tiesas spriedums (trešā palāta), 2019. gada 14. marts.
    Zsuzsanna Dunai pret ERSTE Bank Hungary Zrt.
    Budai Központi Kerületi Bíróság lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – 1. panta 2. punkts – 6. panta 1. punkts – Ārvalsts valūtā denominēts aizdevuma līgums – Valūtas maiņas kursa starpība – Negodīga noteikuma, kas atzīts par spēkā neesošu, aizstāšana ar tiesību normu – Valūtas maiņas kursa risks – Līguma spēkā esamības turpināšanās pēc negodīga noteikuma svītrošanas – Valsts sistēma tiesību vienveidīgai interpretācijai.
    Lieta C-118/17.

    ECLI identifier: ECLI:EU:C:2019:207

    TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

    2019. gada 14. martā ( *1 )

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – 1. panta 2. punkts – 6. panta 1. punkts – Ārvalsts valūtā denominēts aizdevuma līgums – Valūtas maiņas kursa starpība – Negodīga noteikuma, kas atzīts par spēkā neesošu, aizstāšana ar tiesību normu – Valūtas maiņas kursa risks – Līguma spēkā esamības turpināšanās pēc negodīga noteikuma svītrošanas – Valsts sistēma tiesību vienveidīgai interpretācijai

    Lietā C‑118/17

    par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Budai Központi Kerületi Bíróság (Budas centra rajona tiesa, Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 9. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 7. martā, tiesvedībā

    Zsuzsanna Dunai

    pret

    ERSTE Bank Hungary Zrt.,

    TIESA (trešā palāta)

    šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [APrechal] (referente), tiesneši F. Biltšens [FBiltgen], J. Malenovskis [JMalenovský], K. G. Fernlunds [CG. Fernlund] un L. S. Rosi [LS. Rossi],

    ģenerāladvokāts: N. Vāls [N. Wahl],

    sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

    ņemot vērā rakstveida procesu,

    ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

    ERSTE Bank Hungary Zrt vārdā – T. Kende, ügyvéd,

    Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, pārstāvis,

    Polijas valdības vārdā – BMajczyna, pārstāvis,

    Eiropas Komisijas vārdā – ATokár un ACleenewerck de Crayencour, pārstāvji,

    noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 15. novembrī tiesas sēdē,

    pasludina šo spriedumu.

    Spriedums

    1

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 2014. gada 30. aprīļa sprieduma Kásler un Káslerné Rábai (C‑26/13, EU:C:2014:282) rezolutīvās daļas 3) punktu, kompetenci, kas piešķirta Eiropas Savienībai, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī Savienības tiesību pamatprincipus par vienlīdzību likuma priekšā, nediskrimināciju, efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu.

    2

    Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Zsuzsanna Dunai, no vienas puses, un ERSTE Bank Hungary Zrt. (turpmāk tekstā – “banka”), no otras puses, jautājumā par iespējami negodīgu līguma noteikumu, kas paredz, ka valūtas kurss, kas piemērojams, izsniedzot ārvalstu valūtā denominētu aizdevumu, ir balstīts uz bankas pirkuma cenu, savukārt valūtas kurss, kas piemērojams, atmaksājot to, ir balstīts uz pārdošanas cenu.

    Atbilstošās tiesību normas

    Savienības tiesības

    Direktīva 93/13/EEK

    3

    Atbilstoši Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) trīspadsmitajam un divdesmit pirmajam apsvērumam:

    “tā kā tiek uzskatīts, ka dalībvalstu likumi vai noteikumi, kas tieši vai netieši nosaka patērētāju līgumu noteikumus, nesatur negodīgus noteikumus; tā kā tādēļ neliekas vajadzīgi attiecināt uz šo direktīvu noteikumus, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena; tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas tiesību normas”1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas, saskaņā ar tiesību aktiem, attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība;

    [..]

    tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka negodīgus noteikumus neizmanto līgumos, ko pārdevējs vai piegādātājs slēdz ar patērētāju, un gadījumos, ja šādus noteikumus tomēr izmanto, tie nav patērētājam saistoši, bet līgums uz tiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”.

    4

    Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

    “Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

    5

    Saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu:

    “Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

    6

    Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu:

    “1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

    2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

    7

    Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

    “Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

    8

    Saskaņā ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu:

    “Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

    Ungārijas tiesības

    Pamatlikums

    9

    Alaptörvény (Pamatlikums) 25. panta 3. punktā ir paredzēts:

    “[Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija)] nodrošina [..], lai tiesas vienveidīgi piemērotu tiesības, un pieņem lēmumus, lai nodrošinātu tiesām saistošo tiesību normu vienveidīgu interpretāciju.”

    Likums DH 1

    10

    Atbilstoši Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. Törvény (2014. gada Likums Nr. XXXVIII, ar ko tiek regulēti atsevišķi jautājumi saistībā ar Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumu par vienveidīgu tiesību piemērošanu attiecībā uz aizdevuma līgumiem, kurus kredītiestādes noslēgušas ar patērētājiem, turpmāk tekstā – “Likums DH 1”) 1. panta 1. punktam:

    “Šis likums ir piemērojams aizdevuma līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai. Saistībā ar šā likuma piemērošanu par aizdevuma līgumiem, kas noslēgti ar patērētāju, uzskata aizdevuma līgumu vai finanšu līzinga līgumu, kura pamatā ir ārvalstu valūta (kurš ir denominēts ārvalstu valūtā vai piešķirts ārvalstu valūtā un tiek atmaksāts Ungārijas forintos) vai Ungārijas forinti un kurš ir noslēgts starp finanšu iestādi un patērētāju, ja tajā ir iekļauti tipveida līguma noteikumi vai līguma noteikumi, par ko puses nav atsevišķi vienojušās, 3. panta 1. punkta vai 4. panta 1. punkta izpratnē.”

    11

    Likuma DH 1 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

    “1.   Ar patērētājiem noslēgtajos aizdevuma līgumos par spēkā neesošu uzskatāms ikviens noteikums – izņemot līguma noteikumus, kas tikuši individuāli apspriesti –, saskaņā ar kuru kredītiestāde aizdevuma vai līzinga objekta iegādei piešķirtā finansējuma summas izmaksāšanai paredz piemērot valūtas pirkšanas kursu, bet parāda dzēšanai – valūtas pārdošanas kursu vai citu valūtas maiņas kursu, kas atšķiras no finansējuma izmaksāšanai noteiktā valūtas kursa.

    2.   [Šā panta] 1. punktā paredzētais spēkā neesošais noteikums tiek aizstāts – neskarot 3. punkta noteikumus – ar noteikumu, kurā attiecībā gan uz finansējuma izmaksāšanu, gan parāda dzēšanu (tostarp visiem ārvalsts valūtā noteiktajiem ikmēneša maksājumiem, izdevumiem un komisijas maksām) paredzēts piemērot Ungārijas Nacionālās bankas oficiālo valūtas maiņas kursu, kas noteikts attiecīgajai valūtai.”

    12

    Minētā likuma 4. pantā ir noteikts:

    “1.   Ar patērētājiem noslēgtajos aizdevuma līgumos, kuros paredzēta vienpusēja līguma grozīšanas iespēja, par negodīgu uzskatāms ikviens šajā līgumā iekļautais noteikums – izņemot līguma noteikumus, kas ir individuāli apspriesti –, ar kuru ir ļauts vienpusēji palielināt procentus vai vienpusēji paaugstināt izdevumus un komisijas maksas [..]

    2.   [Šā panta] 1. punktā minētais līguma noteikums ir spēkā neesošs, ja kredītiestāde nav uzsākusi civiltiesisko tiesvedību [..] vai ja tiesa ir noraidījusi prasību vai izbeigusi tiesvedību, izņemot, ja saistībā ar līguma noteikumu var tikt uzsākts [..] paredzētais process, bet šis process nav uzsākts vai, ja tas ir uzsākts, tiesa nav atzinusi līguma noteikuma spēkā neesamību saskaņā ar 2.a punktu.

    2.a.   Šā panta 1. punktā minētais līguma noteikums ir spēkā neesošs, ja tiesa, pamatojoties uz speciālu likumu par norēķiniem, ir atzinusi tā spēkā neesamību tiesvedībā, ko vispārējās interesēs uzsākusi uzraudzības iestāde.

    3.   [Šī panta] 2. un 2.a punktā minētajos gadījumos kredītiestādei ir jānorēķinās ar patērētāju atbilstoši īpašā likumā paredzētajiem noteikumiem.”

    Likums DH 2

    13

    Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. törvényben rögzített elszámolás szabályairól és egyes egyéb rendelkezésekről szóló 2014. évi XL. törvény (2014. gada Likums Nr. XL par noteikumiem, ar ko tiek regulēti norēķini, kuri minēti 2014. gada Likumā Nr. XXXVIII, ar ko tiek regulēti atsevišķi jautājumi saistībā ar Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumu par vienveidīgu tiesību piemērošanu attiecībā uz aizdevuma līgumiem, kurus kredītiestādes noslēgušas ar patērētājiem; turpmāk tekstā – “Likums DH 2”) 37. panta 1. punktā ir noteikts:

    “Attiecībā uz līgumiem, kas ietilpst šā likuma piemērošanas jomā, puses var lūgt tiesai konstatēt līguma spēkā neesamību vai atsevišķu līguma noteikumu spēkā neesamību (turpmāk tekstā – “daļēja spēkā neesamība”) neatkarīgi no šīs spēkā neesamības pamatā esošajiem iemesliem vienīgi tad, ja tās lūdz tiesai noteikt arī juridiskās sekas, kas saistītas ar spēkā neesamību (proti, līguma spēkā esamības atzīšanu vai tā spēkā esamības atzīšanu līdz tiesa nolēmuma pieņemšanas brīdim). Ja šāda lūguma nav un ja puse nav izmantojusi iespēju novērst trūkumus prasības pieteikumā, tas tiek atzīts par nepieņemamu, un tiesa nevar izlemt lietu pēc būtības. Ja puses lūdz, lai tiktu noteiktas ar līguma pilnīgu vai daļēju spēkā neesamību saistītās juridiskās sekas, tām ir arī jānorāda, kādas juridiskās sekas šai tiesai ir jāpiemēro. Attiecībā uz juridisko seku piemērošanu pusēm ir jāformulē skaidrs un skaitliski precīzs prasījums, norādot arī starp tām veiktos norēķinus.”

    Likums DH 3

    14

    Saskaņā ar az egyes fogyasztói kölcsönszerződések devizanemének módosulásával és a kamatszabályokkal kapcsolatos kérdések rendezéséről szóló 2014. évi LXXVII. Törvény (2014. gada Likums Nr. LXXVII par to, kā regulējami dažādi jautājumi saistībā ar grozījumiem attiecībā uz valūtu, kurā noslēgti aizdevuma līgumi ar patērētājiem, un noteikumiem attiecībā uz procentiem; turpmāk tekstā – “Likums DH 3”) 10. pantu:

    “Attiecībā uz hipotekārā aizdevuma līgumiem, kuri ar patērētājiem noslēgti ārvalsts valūtā vai pamatojoties uz ārvalsts valūtu, finanšu iestādei kreditorei ir pienākums termiņā, kas noteikts, lai veiktu norēķinus saskaņā ar Likumu [DH 2], pārvērst par HUF denominētu aizdevumu to parāda summu, kas izriet no hipotekārā aizdevuma līguma, kurš ar patērētāju noslēgts ārvalsts valūtā vai pamatojoties uz ārvalsts valūtu, vai visu no šādiem līgumiem izrietošo parāda summu (tostarp procentus, izmaksas, komisijas maksas un maksājumus, kuri veicami ārvalsts valūtā), un tās abas ir jāaprēķina, pamatojoties uz norēķiniem, kas veikti saskaņā ar Likumu [DH 2]. Šādas konvertācijas veikšanai tiks piemērots viens no minētajiem valūtas maiņas kursiem, proti, vai nu

    a)

    vidējais no ārvalsts valūtas maiņas kursiem, kurus Ungārijas Nacionālā banka oficiāli noteikusi laikposmā no 2014. gada 16. jūnija līdz 2014. gada 7. novembrim, vai

    b)

    ārvalsts valūtas maiņas kurss, kuru Ungārijas Nacionālā banka oficiāli ir noteikusi 2014. gada 7. novembrī,

    kurš no tiem ir labvēlīgākais patērētājam attiecīgajā datumā.”

    15

    Minētā likuma 15/A pantā ir paredzēts:

    “1.   Notiekošajās tiesvedībās, kas uzsāktas, lai tiktu konstatēta ar patērētāju noslēgta aizdevuma līguma spēkā neesamība (vai daļēja spēkā neesamība) vai noteiktas ar spēkā neesamību saistītās tiesiskās sekas, šajā likumā paredzētie noteikumi, kuri attiecas uz konvertāciju Ungārijas forintos, tiek piemēroti arī attiecībā uz patērētāja parāda summu, kas izriet no aizdevuma līguma, kurš noslēgts ārvalsts valūtā, vai no aizdevuma līguma, kurš noslēgts, pamatojoties uz ārvalsts valūtu, un kas aprēķināta, ņemot vērā norēķinus, kuri veikti saskaņā ar Likumu [DH 2].

    2.   Parāds, kas norēķinu atsauces datumā tiek denominēts Ungārijas forintos, tiek samazināts par to summu, ko patērētājs ir atmaksājis līdz [tiesas] nolēmuma pieņemšanas brīdim.

    3.   Gadījumā, ja ar patērētāju noslēgtais aizdevuma līgums tiek atzīts par spēkā esošu, pušu līgumsaistības un pienākumi, kas izriet no atbilstoši [Likumam DH 2] veiktajiem norēķiniem, ir jānosaka saskaņā ar šā likuma noteikumiem.”

    Likums Hpt

    16

    1996. évi CXII. törvény a hitelintézetekről és a pénzügyi vállalkozásokról (1996. gada Likums Nr. CXII par kredītiestādēm un finanšu iestādēm, turpmāk tekstā – “Likums Hpt”) 213. panta 1. punktā ir noteikts:

    “Spēkā nav jebkurš aizdevuma līgums, kas noslēgts ar patērētāju, kurā nav norādīta

    [..]

    c)

    kopējā ar līgumu saistīto izmaksu summa, tostarp procenti, papildu maksājumi, kā arī gada vērtība, izteikta procentos,

    [..].”

    Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

    17

    2007. gada 24. maijāZDunai noslēdza ar banku aizdevuma līgumu, kas denominēts Šveices frankos (CHF), lai gan saskaņā ar tā paša līguma noteikumiem aizdevums bija jāizmaksā Ungārijas forintos (HUF), piemērojot [valūtas] maiņas kursu CHF–HUF, kas balstīts uz [valūtas] pirkšanas kursu bankā attiecīgajā dienā, kā rezultātā tika izmaksāti 14734000 HUF, kas Šveices frankos atbilst aizdevuma summai 115573 CHF. Minētajā līguma arī bija paredzēts, ka aizdevuma atmaksa tiks veikta Ungārijas forintos, savukārt piemērojamais valūtas maiņas kurss būs [valūtas] pārdošanas kurss bankā.

    18

    ZDunai bija saistošs arī valūtas maiņas kursa risks, kas saistīts ar valūtas kursa svārstībām attiecīgajām valūtām, kā rezultātā notika Ungārijas forinta vērtības samazināšanās attiecībā pret Šveices franku.

    19

    Tā kā pamatlietas puses pamatlietā noslēgto līgumu noslēdza ar notariālu aktu, parādnieka saistību neizpilde bija pietiekama, lai šis līgums kļūtu izpildāms, neesot uzsāktai nekāda veida tiesvedībai Ungārijas tiesā.

    20

    2016. gada 12. aprīlī pēc bankas lūguma notārs izdeva rīkojumu par līguma piespiedu izpildi. ZDunai iesniedza iesniedzējtiesā iebildumus par šo izpildi, apgalvojot, ka līgums ir spēkā neesošs, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Likuma Hpt 213. panta 1. punkta c) apakšpunktu tajā nav precizēta atšķirība starp valūtas maiņas kursu, kas piemērojams līdzekļu atbrīvošanas dienā, un valūtas maiņas kursu, kas piemērojams aizdevuma atmaksas dienā.

    21

    Banka lūdza iebildumus noraidīt.

    22

    Iesniedzējtiesa norāda, ka 2014. gadā Ungārijas likumdevējs pieņēma vairākus likumus, kuri attiecas uz ārvalstu valūtā denominētiem aizdevuma līgumiem un kuru mērķis ir īstenot Kúria (Augstākās tiesas) lēmumu, kas tika pieņemts pēc 2014. gada 30. aprīļa sprieduma pasludināšanas lietā Kásler un Káslerné Rábai (C‑26/13, EU:C:2014:282), lai vienveidīgi interpretētu civiltiesību normas, pamatojoties uz Pamatlikuma 25. panta 3. punktu. Ar šo lēmumu Kúria (Augstākā tiesa) tostarp ir konstatējusi negodīgus noteikumus, piemēram, tos, kas iekļauti pamatlietā apskatāmajā aizdevuma līgumā, saskaņā ar kuriem [valūtas] pirkšanas kurss ir piemērojams līdzekļu atbrīvošanas dienā, savukārt [valūtas] pārdošanas kurss ir piemērojams atmaksāšanas nolūkā.

    23

    Iesniedzējtiesa uzskata, ka minētie tiesību akti, kas ir piemērojami pamatlietā, tostarp paredz, ka šādos līgumos tiek svītroti noteikumi, kas ļauj bankai piemērot savas valūtas pirkšanas un pārdošanas likmes un šo likmju aizstāšanu ar oficiālo valūtas kursu, ko Ungārijas Valsts banka ir noteikusi attiecīgajai valūtai. Šīs likumdevēja iesaistīšanās sekas esot bijušas tādas, ka tika novērsta starpība starp dažādiem ar šiem [pirkšanas vai pārdošanas] kursiem pamatotiem valūtas maiņas kursiem.

    24

    Iesniedzējtiesa precizē, ka šo “ad hoc” tiesību aktu dēļ tiesa, kas izskata lietu, vairs nevar konstatēt ārvalsts valūtā izteikta aizdevuma līguma spēkā neesamību, jo tā izbeidza situāciju, kura radīja spēkā neesamības pamatu, kas tādējādi rada līguma spēkā esamību un līdz ar to patērētāja pienākumu segt izmaksas, kas izriet no valūtas maiņas riska. Ņemot vērā to, ka tieši no šī pienākuma patērētājs esot vēlējies atbrīvoties, ceļot prasību pret banku, tas, ka iesniedzējtiesa minēto līgumu atzīst par spēkā esošu, būtu pretrunā viņa interesēm.

    25

    No iesniedzējtiesas viedokļa ir skaidrs, ka Ungārijas likumdevējs skaidri mainīja aizdevuma līgumu saturu tādā veidā, lai ietekmētu tiesu, kurās ir celta prasība, lēmumus par labu bankām. Iesniedzējtiesa jautā, vai tas atbilst interpretācijai, ko Tiesa sniegusi par Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu.

    26

    Attiecībā uz nolēmumiem, ko Kúria (Augstākā tiesa) var pieņemt, lai vienveidīgi interpretētu civiltiesību normas, kas tostarp ietver 2013. gada 16. decembra Lēmumu Nr. 6/2013 PJE, kurā, pēc iesniedzējtiesas domām, ir noteikts, ka tādi aizdevuma līgumi kā pamatlietā esošie ir uzskatāmi par spēkā esošiem, iesniedzējtiesa tiesa norāda, ka laikā, kad Kúria (Augstākā tiesa) pieņem šādus lēmumus, netiek garantēta ne pārsūdzība likumā noteiktā tiesā, ne lietas taisnīgas izskatīšanas prasību ievērošana. Tomēr, lai gan procedūra, kas regulē to pieņemšanu, nav pretrunīga, šie lēmumi ir saistoši tiesām, kas ir iesaistītas pretrunīgās tiesvedībās.

    27

    Šajā kontekstā iesniedzējtiesa atsaucas uz 69.–75. punktu Venēcijas Komisijas 90. plenārsēdē, kas notika Venēcijā (Itālija) 2012. gada 16. un 17. martā, pieņemtajā Atzinumā par 2011. gada likumu Nr. CLXII par tiesnešu juridisko statusu un atalgojumu un 2011. gada likumu Nr. CLXII par Ungārijas tiesu organizāciju un administrēšanu, no kuriem izrietot, ka nolēmumi, kas Ungārijā pieņemti tā sauktajā vienādošanas procesā, ir apstrīdami no pamattiesību viedokļa.

    28

    Šādos apstākļos Budai Központi Kerületi Bíróság (Budas centra rajona tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

    “1)

    Vai [2014. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Kásler un Káslerné Rábai (C‑26/13, EU:C:2014:282)] [rezolutīvās daļas] 3) punkts ir interpretējams tādējādi, ka valsts tiesa var arī novērst līguma, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, noteikuma spēkā esamību, ja līguma atstāšana spēkā ir pretrunā patērētāja ekonomiskajām interesēm?

    2)

    Vai kompetencei, kas Eiropas Savienībai piešķirta, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī Savienības tiesību pamatprincipiem par vienlīdzību likuma priekšā, nediskrimināciju, efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu, ir pretrunā tas, ka kādas dalībvalsts parlaments ar likumu groza līdzīgu kategoriju privāto tiesību līgumus, kas noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju?

    3)

    Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai kompetencei, kas Eiropas Savienībai piešķirta, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī Savienības tiesību pamatprincipiem par vienlīdzību likuma priekšā, nediskrimināciju, efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu ir pretrunā tas, ka kādas dalībvalsts parlaments ar likumu groza dažādas daļas aizdevuma līgumos, kas izteikti ārvalstu valūtā, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību, bet izraisa pretēju efektu patērētāju interešu taisnīgai aizsardzībai, ciktāl aizdevuma līgums pēc grozījumiem paliek spēkā un uz patērētāju arī turpmāk gulstas valūtas maiņas kursa riska radītais slogs?

    4)

    Vai, ja saturs attiecas uz līgumiem, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, kompetencei, kas piešķirta Eiropas Savienībai, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī Savienības tiesību pamatprincipiem par efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu attiecībā uz jebkuru civiltiesību jautājumu, ir pretrunā tas, ka kādas dalībvalsts augstākās tiesas Vienādošanas padome ar “lēmumiem, kas pieņemti, lai nodrošinātu tiesību normu vienveidīgu interpretāciju”, nosaka tiesas, kas izskata lietu, judikatūru?

    5)

    Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai kompetencei, kas piešķirta Eiropas Savienībai, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī Savienības tiesību pamatprincipiem par efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu attiecībā uz jebkuru civiltiesību jautājumu ir pretrunā tas, ka kādas dalībvalsts augstākās tiesas Vienādošanas padome ar “lēmumiem, kas pieņemti, lai nodrošinātu tiesību normu vienveidīgu interpretāciju”, nosaka tiesas, kas izskata lietu, judikatūru, jo tiesneši, Vienādošanas padomes locekļi, netiek iecelti pārskatāmā veidā saskaņā ar iepriekš paredzētiem noteikumiem, procedūra minētajā padomē nav atklāta un nav iespējams a posteriori noteikt ievēroto procedūru, proti, ekspertīzes elementus un izmantoto doktrīnu, [kā arī] dažādu locekļu balsojumu (piekrītošu vai atšķirīgu viedokli)?”

    Tiesvedības Tiesā

    29

    Ar 2019. gada 30. janvārī Tiesas kancelejā iesniegto pieteikumu ZDunai lūdz atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

    30

    Lai pamatotu šo lūgumu, viņa būtībā apgalvo, ka ģenerāladvokāts savos secinājumos izteica šaubas par ceturtā un piektā jautājuma precīzu nozīmi saistībā ar Kúria (Augstākā tiesa) pieņemtajiem nolēmumiem, lai nodrošinātu vienveidīgu tiesību normu interpretāciju. Šajā ziņā ZDunai uzskata par nepieciešamu Tiesai precizēt apstākļus, kuriem, pēc viņas domām, ir jābūt zināmiem, lai Tiesa varētu novērtēt minēto jautājumu patieso nozīmi, kas tostarp ir balstīta uz to, ka Ungārijas tiesām ne praksē, ne arī saskaņā ar valsts tiesību normām nav pienākuma neņemt vērā lēmumu, kas pieņemts tiesību vienveidīgas interpretācijas interesēs, ja tas ir pretrunā ar Savienības tiesībām.

    31

    Atbilstoši Reglamenta 83. pantam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši.

    32

    Šajā gadījumā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tai ir visa vajadzīgā informācija, lai pieņemtu nolēmumu. Tā arī norāda, ka ZDunai iesniegtie pierādījumi nav jauni fakti Tiesas Reglamenta 83. panta izpratnē.

    33

    Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

    Par prejudiciālajiem jautājumiem

    Par pirmo, otro un trešo jautājumu

    34

    Ar pirmo līdz trešo jautājumu, kas jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kas liedz tiesai, kurā ir celta prasība, apmierināt prasību anulēt ārvalstu valūtā denominētu aizdevuma līgumu, pamatojoties uz negodīgu līguma klauzulu, kas uzliek patērētājam izmaksas, kuras ir saistītas ar valūtas maiņas kursa starpību starp attiecīgās valūtas pārdošanas cenu un pirkuma cenu, pat ja tiesnesis uzskata, ka līguma saglabāšana būtu pretrunā patērētāja interesēm, turklāt šī persona turpina uzņemties valūtas maiņas kursa risku, ko veido finansiālais slogs, kas saistīts ar iespējamo valsts valūtas, kas kalpo kā maksājuma valūta, kursa samazināšanos attiecībā pret ārvalstu valūtu, kurā aizdevums ir jāatmaksā.

    35

    Vispirms ir jāprecizē, ka, lai gan pirmais līdz trešais jautājums attiecas tikai uz noteikumu par valūtas maiņas kursa starpību kā negodīgu noteikumu, kas, pēc prasītājas pamatlietā uzskata, pamato aizdevuma līguma anulēšanu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ieinteresētā persona, lai atbrīvotos no valūtas maiņas kursa riska, atsaucas uz šī noteikuma negodīgo raksturu. Tādējādi, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 57. punktā, nevar izslēgt, ka pamatlietā jautājums par valūtas maiņas kursa riska noteikuma piemērošanu vienmēr ir atbilstošs, vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzējtiesai var tikt prasīts ex officio novērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, lai sniegtu valsts tiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu izskatīt strīdu, par kuru tajā ir celta prasība, uz pirmajiem trim jautājumiem ir jāatbild arī no prasības anulēt aizdevuma līgumu, kāds ir pamatlietā, izvērtēšanas viedokļa, kas ir balstīta uz noteikuma par valūtas maiņas kursa risku negodīgo raksturu.

    36

    Šajā ziņā pirmām kārtām, runājot par noteikumu, kurš attiecas uz pamatlietā aplūkojamo valūtas maiņas kursa starpību, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tiesību akti, uz kuriem ir norādīts pirmajos trīs jautājumos, ietver Likumus DH 1, DH 2 un DH 3, kas ir izklāstīti šī sprieduma 9.–14. punktā un kas tika pieņemti pēc tam, kad tika noslēgti aizdevuma līgumi, uz kuriem tie attiecas, lai īstenotu Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumu, kas tika pieņemts pēc 2014. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Kásler un Káslerné Rábai (C‑26/13, EU:C:2014:282). Šie likumi jo īpaši kvalificē kā negodīgus un spēkā neesošus tādus noteikumus par valūtas maiņas kursa starpību, kādi ir ietverti aizdevuma līgumos, kas ir definēti minētajos likumos, ar atpakaļejošu spēku šos noteikumus aizstājot ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem tiek piemērots oficiālais valūtas maiņas kurss, kādu attiecīgajai valūtai ir noteikusi Ungārijas valsts banka, un neizmaksātā aizdevuma summa nākotnē tiek konvertēta uz valsts valūtā denominētu aizdevumu.

    37

    Attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem noteikumiem, kuri saskaņā ar minētajiem likumiem ar atpakaļejošu spēku ir kļuvuši par neatņemamu sastāvdaļu attiecīgajos aizdevuma līgumos, Tiesa atzina 2018. gada 20. septembra sprieduma OTP Bank un OTP Faktoring (C‑51/17, EU:C:2018:750) 62.–64. punktā, ka šādi noteikumi, kas atspoguļo obligātas tiesību normas, nevar ietilpt Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, jo šī direktīva saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu nav piemērojama nosacījumiem, kas ietverti līgumā starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju un kas tiek noteikti valsts tiesību aktos.

    38

    Ņemot vērā iepriekš minēto, trīs prejudiciālie jautājumi attiecas nevis uz līguma noteikumiem, kas ar minētajiem tiesību aktiem a posteriori ir iekļauti aizdevuma līgumos, bet gan uz šo tiesību aktu ietekmi uz aizsardzības garantijām, kas izriet no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta attiecībā uz noteikumu par ārvalstu valūtas maiņas kursa svārstību, kas sākotnēji bija ietverts attiecīgajos aizdevuma līgumos.

    39

    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka minētajā 6. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājiem un ka līgums turpina būt saistošs līgumslēdzējām pusēm ar tādiem pašiem noteikumiem, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.

    40

    Ciktāl Ungārijas likumdevējs ir novērsis problēmas, kas saistītas ar kredītiestāžu praksi noslēgt aizdevuma līgumus ar noteikumiem par valūtas maiņas kursa svārstībām, grozot šos noteikumus likumdošanas ceļā un vienlaicīgi saglabājot aizdevuma līgumu spēkā esamību, šāda pieeja atbilst Savienības likumdevēja mērķim, kāds ir ietverts Direktīvā 93/13, it īpaši tās 6. panta 1. punktā. Šis mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp pusēm, principā saglabājot visa līguma spēkā esamību, nevis anulēt visus līgumus, kas ietver negodīgus noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 31. punkts).

    41

    Tomēr attiecībā uz 6. panta 1. punktu Tiesa arī ir nospriedusi, ka tas ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, kas nozīmē, ka tas nevar ietekmēt patērētāju, un tādējādi arī atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kādā patērētājs būtu bijis, ja šī noteikuma nebūtu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 61. punkts).

    42

    Ja Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā nav liegts dalībvalstīm izbeigt negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, ko profesionāļi noslēdz ar patērētājiem, tomēr likumdevējam šajā kontekstā ir jāievēro šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkta prasības.

    43

    Fakts, ka daži līguma noteikumi ar tiesību aktiem ir atzīti par negodīgiem un spēkā neesošiem, kā arī aizstāti ar jauniem noteikumiem, lai saglabātu attiecīgo līgumu, nevar mazināt patērētājiem garantēto aizsardzību, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 40. punktā.

    44

    Šajā lietā, ciktāl ZDunai celtā prasība izriet no noteikuma par valūtas maiņas kursa starpību, kas sākotnēji bija iekļauts aizdevuma līgumā ar banku, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums, kurā par negodīgiem ir atzīti šāda rakstura noteikumi, ir ļāvis atjaunot tiesisko un faktisko situāciju, kādā ZDunai atrastos, ja šāds negodīgs noteikums nebūtu pastāvējis, it īpaši, nosakot tiesības uz tādu labumu atmaksu, kurus nelikumīgi uz patērētāja rēķina ir ieguvis pārdevējs vai piegādātājs, pamatojoties uz minēto negodīgo noteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Sziber, C‑483/16, EU:C:2018:367, 53. punkts).

    45

    No minētā izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas liedz tiesai, kurā celta prasība, apmierināt prasību anulēt aizdevuma līgumu, kura pamatā ir tāds negodīgs noteikums par valūtas maiņas kursa starpību, kāds ir pamatlietā, ar nosacījumu, ka šāda noteikuma negodīgā rakstura konstatēšana ļauj atjaunot to tiesisko un faktisko situāciju, kādā atrastos patērētājs, ja šāda negodīga noteikuma nebūtu bijis.

    46

    Otrām kārtām attiecībā uz noteikumiem par valūtas kursa maiņas risku ir jānorāda, pirmkārt, ka Tiesa jau ir atzinusi 2018. gada 20. septembra sprieduma OTP Bank un OTP Faktoring (C‑51/17, EU:C:2018:750) 65.–67. punktā, ka šī sprieduma 36. punktā izklāstītie apsvērumi nenozīmē, ka šādi noteikumi ir pilnībā izslēgti arī no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas, jo grozījumi, kas izriet no Likuma DH 1 3. panta 2. punkta un Likuma DH 3 10. panta, neattiecās uz visiem jautājumiem par valūtas maiņas kursa risku attiecībā uz laika posmu no dienas, kad tika noslēgts attiecīgais aizdevuma līgums, līdz dienai, kad tas tika denominēts Ungārijas forintos saskaņā ar Likumu DH 3.

    47

    Tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka tā saskaņā ar Likumu DH 1, DH 2 un DH 3 normām nevar anulēt pamatlietā aplūkojamo aizdevuma līgumu, ja ir pierādīts noteikuma par valūtas maiņas kursa risku negodīgais raksturs, un vaicā, vai šāda neiespējamība atbilst Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam.

    48

    Šajā ziņā, otrkārt, ir jāatgādina, ka attiecībā uz līguma noteikumiem par valūtas maiņas kursa risku no Tiesas judikatūras izriet, ka uz šādiem noteikumiem, ciktāl tie definē aizdevuma līguma galveno mērķi, attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, un to negodīguma novērtējums netiek veikts tikai tad, ja kompetentā valsts tiesa, vērtējot katru gadījumu atsevišķi, uzskata, ka šos noteikumus skaidri un saprotami ir izstrādājis pārdevējs vai piegādātājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

    49

    Treškārt, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā aplūkotais noteikums par valūtas maiņas kursa risku nav izstrādāts skaidri un saprotami minētā 4. panta 2. punkta izpratnē, tai ir pienākums pārbaudīt minētā noteikuma negodīgumu un jo īpaši noskaidrot, vai tas, neraugoties uz labticības prasību, rada ievērojamu nelīdzsvarotību starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, kaitējot attiecīgajam patērētājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 64. punkts).

    50

    Ceturtkārt, runājot par sekām, kādas izriet no šāda noteikuma iespējami negodīgā rakstura, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir prasīts, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 39. punktā, lai dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.

    51

    Piektkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai tāds aizdevuma līgums kā pamatlietā aplūkotais ir jāanulē kopumā, ja ir konstatēts, ka tajā ietvertais noteikums ir negodīgs, ir jānorāda, no vienas puses, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 40. punktā, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp līgumslēdzējām pusēm, nevis anulēt visus tos līgumus, kas ietver negodīgus noteikumus. No otras puses, šādam līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 71. punkts un tajā minētā judikatūra), kas ir jāpārbauda saskaņā ar objektīvo pieeju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 32. punkts).

    52

    Šajā gadījumā, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 48. punktā, noteikums par valūtas maiņas kursa risku definē līguma galveno mērķi. Tādējādi šādā gadījumā līguma saglabāšana nešķiet juridiski iespējama, kas tomēr ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

    53

    Šajā ziņā no iesniedzējtiesas iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka viens no pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu noteikumiem, proti, Likuma DH 2 37. panta 1. punkts, nozīmē, ka patērētājam, ja viņš atsaucas uz jebkura cita noteikuma negodīgo raksturu, kas nav noteikums par valūtas maiņas kursa starpību vai noteikums, kas ļauj vienpusēji palielināt procentus, izmaksas un izdevumus, ir arī jāprasa, lai tiesa, kurā celta prasība, atzītu līguma spēkā esamību līdz tās nolēmuma pieņemšanas dienai. Tādējādi šis noteikums nepieļautu, pārkāpjot Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, to, ka patērētājam attiecīgais negodīgais noteikums nav saistošs, attiecīgā gadījumā atceļot konkrēto līgumu kopumā, ja šis līgums nevar pastāvēt bez minētā noteikuma.

    54

    Turklāt arī jānorāda, ka, lai gan Tiesa 2014. gada 30. aprīļa spriedumā Kásler un Káslerné Rábai (C‑26/13, EU:C:2014:282, 83. un 84. punkts) ir atzinusi, ka valsts tiesa negodīgu noteikumu var aizstāt ar dispozitīvu valsts tiesību normu, lai turpinātu līguma pastāvēšanu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šāda iespēja attiecas tikai uz gadījumiem, kad līguma anulēšana kopumā varētu radīt patērētājam tādas īpaši nelabvēlīgas sekas, ka viņš faktiski ar tām tiktu sodīts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643, 74. punkts, kā arī 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 61. punkts).

    55

    Tomēr no iesniedzējtiesas konstatējumiem pamatlietā izriet, ka līguma spēkā esamības saglabāšana būtu pretrunā ZDunai interesēm. Līdz ar to šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā aizstāšana šajā gadījumā nešķiet vajadzīga.

    56

    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

    tas pieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas liedz tiesai, kurā celta prasība, apmierināt prasību anulēt aizdevuma līgumu, kura pamatā ir tāds negodīgs noteikums par valūtas maiņas kursa starpību, kāds ir pamatlietā, ar nosacījumu, ka šāda noteikuma negodīguma konstatēšana ļauj atjaunot to tiesisko un faktisko situāciju, kādā atrastos patērētājs, ja šāda negodīga noteikuma nebūtu bijis, un

    tas nepieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, liedz tiesai, kurā celta prasība, apmierināt prasību anulēt aizdevuma līgumu, kura pamatā ir negodīgs noteikums par valūtas maiņas kursa starpību, ja ir ticis konstatēts, ka šāds noteikums ir negodīgs un ka līgums bez minētā noteikuma nevar pastāvēt.

    Par ceturto un piekto jautājumu

    57

    Ar ceturto un piekto jautājumu, kas jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, it īpaši principi par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un lietas taisnīgu izskatīšanu, nepieļauj, ņemot vērā Savienības mērķi nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, ka zemākas valsts tiesām, īstenojot savu jurisdikciju, tiesību vienveidīgas interpretācijas interesēs ir oficiāli saistoši abstrakti un vispārīgi nolēmumi, kurus ir pieņēmusi tāda augstāka tiesa kā, piemēram, Kúria (Augstākā tiesa).

    58

    Vispirms jānorāda, ka tā ir taisnība, ka, lai kliedētu šaubas par pamatlietā aplūkojamās vienādošanas procedūras atbilstību Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa šī ceturtā un piektā jautājuma pamatojumā atsaucas ne tikai uz Savienības pilnvarām nodrošināt augstu aizsardzības līmeni un pamatprincipiem par tiesībām efektīvi vērsties tiesā un tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, bet arī uz konkrētām Savienības tiesību normām, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu (turpmāk tekstā – “Harta”). Neraugoties uz to, šie jautājumi ir ļoti vispārīgi vērsti uz Ungārijas tiesību sistēmas organizāciju un tajā paredzētajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu valsts tiesu judikatūras vienveidību.

    59

    Tomēr, kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 103. un 106. punktā, no vienas puses, šķiet, ka šis aspekts ir ļoti tālu no pamatlietas, kas attiecas uz patērētāja lūgumu atbrīvot viņu no noslēgtā aizdevuma līguma, pamatojoties uz tajā ietvertu negodīgu noteikumu, un, no otras puses, šķiet, ka no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka Ungārijas tiesām patērētāju aizsardzības jomā pret tādiem negodīgiem noteikumiem kā pamatlietā turpmāk būs saistoši Likumi DH 1, DH 2 un DH 3, nevis vairs Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumi šajā jomā, jo minētie likumi tika pieņemti, lai īstenotu šos nolēmumus.

    60

    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka ceturtajā un piektajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīva 93/13, lasot to Hartas 47. panta gaismā, nepieļauj, ka dalībvalsts augstākā tiesa tiesību aktu vienveidīgas interpretācijas nolūkā pieņem saistošus lēmumus attiecībā uz veidu, kādā šī direktīva ir jāīsteno.

    61

    Šajā ziņā uz šiem jautājumiem ir jāatbild apstiprinoši gadījumā, ja, pirmkārt, šie lēmumi neļauj kompetentajai tiesai nodrošināt Direktīvas 93/13 noteikumu pilnīgu īstenošanu, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošu, pat vēlāk pieņemtu ikvienu valsts tiesību akta normu, tostarp jebkādu pretēju tiesu praksi, nelūdzot vai negaidot, kad to atcels likumdevējs, tiesa vai kad tā tiks atcelta jebkādā citā konstitūcijā paredzētā kārtībā, un, otrkārt, [kompetentajai tiesai ir] iespēja vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, PFE, C‑689/13, EU:C:2016:199, 34., 40. un 41. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

    62

    Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka iesniedzējtiesa nevar ne noraidīt šādus lēmumus, ja tā uzskata, ka tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 pilnīgu iedarbību, ne arī, kā rāda šī tiesvedība, nodot lietu Tiesai prejudiciāla nolēmuma saņemšanai. Turklāt lietas materiālos nekas neliecina par to, ka iesniedzējtiesa šajā lietā nevarētu piedāvāt prasītājai pamatlietā efektīvu to tiesību aizsardzību, kādas prasītāja var iegūt no šīs direktīvas.

    63

    Turklāt, kā to norādīja ģenerāladvokāts secinājumu 113. punktā, Tiesa 2018. gada 7. augusta sprieduma lietā Banco Santander un Escobedo Cortés (C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643) 68. punktā atzina, ka nevar izslēgt, ka dalībvalsts augstākās instances tiesas, pildot savu lomu tiesību interpretācijas saskaņošanā un tiesiskās noteiktības interesēs, var, ievērojot Direktīvu 93/13, izstrādāt konkrētus kritērijus, saskaņā ar kuriem zemāko instanču tiesām ir jāizvērtē līguma noteikumu negodīgums.

    64

    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13, lasot to Hartas 47. panta gaismā, neliedz dalībvalsts augstākajai tiesai tiesību vienveidīgas interpretācijas nolūkā pieņemt saistošus nolēmumus par to, kā šī direktīva ir jāīsteno, ar nosacījumu, ka šie nolēmumi nekavē kompetento tiesu ne nodrošināt minētajā direktīvā paredzēto normu pilnīgu iedarbību un piedāvāt patērētājam efektīvi aizsargāt tiesības, kādas tas var iegūt no šīs direktīvas, ne arī vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt šajā jautājumā prejudiciālu nolēmumu, kas tomēr ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

    Par tiesāšanās izdevumiem

    65

    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

     

    Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

     

    1)

    Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

    tas pieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas liedz tiesai, kurā celta prasība, apmierināt prasību anulēt aizdevuma līgumu, kura pamatā ir tāds negodīgs noteikums par valūtas maiņas kursa starpību, kāds ir pamatlietā, ar nosacījumu, ka šāda noteikuma negodīguma konstatēšana ļauj atjaunot to tiesisko un faktisko situāciju, kādā atrastos patērētājs, ja šāda negodīga noteikuma nebūtu bijis, un

    tas nepieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, liedz tiesai, kurā celta prasība, apmierināt prasību anulēt aizdevuma līgumu, kura pamatā ir negodīgs noteikums par valūtas maiņas kursa starpību, ja ir ticis konstatēts, ka šāds noteikums ir negodīgs un ka līgums bez minētā noteikuma nevar pastāvēt.

     

    2)

    Direktīva 93/13, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, neliedz dalībvalsts augstākajai tiesai tiesību vienveidīgas interpretācijas nolūkā pieņemt saistošus nolēmumus par to, kā šī direktīva ir jāīsteno, ar nosacījumu, ka šie nolēmumi nekavē kompetento tiesu ne nodrošināt minētajā direktīvā paredzēto normu pilnīgu iedarbību un piedāvāt patērētājam efektīvi aizsargāt tiesības, kādas tas var iegūt no šīs direktīvas, ne arī vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt šajā jautājumā prejudiciālu nolēmumu, kas tomēr ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

     

    [Paraksti]


    ( *1 ) Tiesvedības valoda – ungāru.

    Top