–

GT vārdā – T. Szabó, ügyvéd,

–

HS vārdā – T. Várhelyi, ügyvéd,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un Zs. Biró-Tóth, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Talabér-Ritz un A. Cleenewerck de Crayencour, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Savienībai piešķirtās kompetences patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanai augstā līmenī, Savienības tiesību pamatprincipu par vienlīdzību likuma priekšā, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.), it īpaši tās astotā līdz divpadsmitā un divdesmitā apsvēruma, kā arī tās 4. panta 2. punkta un 5. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp līzinga sabiedrību GT (turpmāk tekstā – “sabiedrība”) un HS kā aizdevuma ņēmēju par šo lietas dalībnieku starpā noslēgtā aizdevuma līguma spēkā neesamību, jo nebija norādīts valūtas maiņas kurss, kas piemērojams naudas līdzekļu nodošanas brīdī.

3

Atbilstoši Direktīvas 93/13 astotajam līdz divpadsmitajam un divdesmitajam apsvērumam:

“tā kā abās Kopienas programmās attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku un informācijas politiku [..] tika pasvītrota patērētāju aizsardzības nozīme saistībā ar negodīgiem līgumu noteikumiem; tā kā šo aizsardzību vajadzētu nodrošināt tiesību aktiem un noteikumiem, kas vai nu ir saskaņoti Kopienas līmenī, vai arī pieņemti tieši šajā līmenī;

tā kā saskaņā ar principu, kas noteikts šo programmu nodaļā “Patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība”, preču un pakalpojumu ieguvējiem jābūt aizsargātiem pret pārdevēja vai piegādātāja pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas, jo īpaši attiecībā uz vienpusējiem standartlīgumiem un būtisku tiesību negodīgas izslēgšanas no līgumiem;

tā kā efektīvāku patērētāju aizsardzību var panākt, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā; tā kā šos tiesību aktus būtu jāattiecina uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; tā kā tā rezultātā, cita starpā, no šīs direktīvas būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem;

tā kā patērētājam jāsaņem līdzvērtīga aizsardzība, slēdzot mutiskus un rakstveida līgumus, pēdējā gadījumā neatkarīgi no tā, vai līguma noteikumi ietverti vienā vai vairākos dokumentos;

tā kā tomēr valstu tiesību akti, kādi tie ir pašlaik, ļauj paredzēt tikai daļēju saskaņošanu; tā kā jo īpaši šī direktīva aptver tikai tos līguma noteikumus, par kuriem nav atsevišķas vienošanās; tā kā dalībvalstīm būtu jādod iespēja, pienācīgi ņemot vērā Līgumu, piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā šī direktīva;

[..]

tā kā līgumus būtu jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus un, ja rodas šaubas, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam”.

4

Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

5

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

6

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. pantu:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

7

Direktīvas 93/13 5. pantā ir paredzēts:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. [..]”

8

Šīs direktīvas 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

9

Hitelintézetekről és a pénzügyi vállalkozásokról szóló 1996. évi CXII. törvény (1996. gada Likums Nr. CXII par kredītiestādēm un finanšu iestādēm, turpmāk tekstā – “Hpt likums”) 213. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Nav spēkā jebkurš ar patērētājiem vai privātpersonām noslēgts aizdevuma līgums, kurā nav norādīts

10

Saskaņā ar Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. törvény (2014. gada Likums Nr. XXXVIII, ar ko tiek regulēti atsevišķi jautājumi saistībā ar Kúria [Augstākā tiesa] nolēmumu par civiltiesību normu vienveidīgu interpretāciju attiecībā uz aizdevuma līgumiem, kurus finanšu iestādes noslēgušas ar patērētājiem; turpmāk tekstā – “DH 1 likums”) 1. panta 1. punktu:

“Šis likums ir piemērojams aizdevuma līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai. Saistībā ar šā likuma piemērošanu par aizdevuma līgumiem, kas noslēgti ar patērētāju, uzskata aizdevuma līgumu vai finanšu līzinga līgumu, kura pamatā ir ārvalsts valūta (kurš ir izteikts ārvalstu valūtā vai piešķirts ārvalstu valūtā un tiek atmaksāts Ungārijas forintos) vai Ungārijas forinti un kurš ir noslēgts starp finanšu iestādi un patērētāju [..].”

11

DH 1 likuma 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ar patērētājiem noslēgtajos aizdevuma līgumos par spēkā neesošu uzskatāms ikviens noteikums, izņemot līguma noteikumus, kas tikuši individuāli apspriesti, saskaņā ar kuru finanšu iestāde aizdevuma vai līzinga objekta iegādei paredzēto naudas līdzekļu piešķiršanai paredz piemērot valūtas pirkšanas kursu, bet atmaksāšanai – valūtas pārdošanas kursu vai citu valūtas maiņas kursu, kas atšķiras no valūtas kursa, kas noteikts, piešķirot naudas līdzekļus.

2.   Noteikumu, kas saskaņā ar 1. punktu ir spēkā neesošs, aizstāj [..] ar noteikumu, kurā attiecībā gan uz naudas līdzekļu piešķiršanu, gan atmaksāšanu (tostarp visiem ārvalstu valūtā noteiktajiem ikmēneša maksājumiem, visām izmaksām, izdevumiem un komisijas maksām) paredzēts piemērot Ungārijas Valsts bankas oficiālo valūtas maiņas kursu, kas noteikts attiecīgajai valūtai.”

12

Saskaņā ar Az egyes fogyasztói kölcsönszerződések devizanemének módosulásával és a kamatszabályokkal kapcsolatos kérdések rendezéséről szóló 2014. évi LXXVII. törvény (2014. gada Likums Nr. LXXVII par to, kā regulējami dažādi jautājumi saistībā ar grozījumiem attiecībā uz valūtu, kurā noslēgti atsevišķi aizdevuma līgumi ar patērētājiem, un noteikumiem attiecībā uz procentiem; turpmāk tekstā – “DH 3 likums”) 3. panta 1. punktu:

“Ar šo likumu un atbilstoši tā noteikumiem tiek veikti grozījumi aizdevuma līgumos, kas noslēgti ar patērētājiem.”

13

Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) Lēmums Nr. 1/2016 PJE, kas saskaņā ar Alaptörvény (Pamatlikums) 25. panta 3. punktu izdots, lai sniegtu vienveidīgu civiltiesību normu interpretāciju, ir formulēts šādi:

“1.   Ar patērētājiem vai privātpersonām noslēgts aizdevuma līgums, kas izteikts valūtā, atbilst arī [Hpt] likuma 213. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajai prasībai, ja līgumā, kas sastādīts rakstveidā, tajā skaitā arī tā vispārīgajos nosacījumos, kas iekļauti minētajā līgumā tā slēgšanas brīdī, aizdevuma summa ir norādīta Ungārijas forintos (maksājuma valsts valūta), ar nosacījumu, ka šādi noteiktās aizdevuma summas vērtības ārvalsts valūtā (norēķinu vienība) izteikto ekvivalentu var precīzi noteikt brīdī pēc šajā līgumā noteiktās maiņas, ja tas nav ticis izdarīts naudas līdzekļu izmaksāšanas brīdī, ņemot vērā tajā brīdī spēkā esošo valūtas maiņas kursu.

[..]

3.   Ja ar patērētājiem vai privātpersonām noslēgtā aizdevuma līgumā, kas izteikts valūtā, tajā skaitā arī tā vispārīgajos nosacījumos, kas iekļauti minētajā līgumā tā slēgšanas brīdī, ir ietvertas 1. un 2. punktā minētās norādes, vienpusēji paziņojumi, kas tiek pausti pēc līguma slēgšanas (piemēram, paziņojumā par maksājumu, atmaksāšanas grafikā, maksājumu grafikā), atspoguļo tādu kredītiestādes informāciju patērētājam, kas neietekmē līguma slēgšanu vai tā spēkā esamību.”

14

2006. gada 20. februārī HS kā aizdevuma ņēmējs ar sabiedrību noslēdza aizdevuma līgumu, kura mērķis bija finansēt mehāniskā transportlīdzekļa pirkumu. Aizdevuma līgums bija izteikts ārvalsts valūtā, šajā gadījumā Šveices frankos (CHF). Šī aizdevuma summa tika noteikta, pamatojoties uz lūgto summu Ungārijas forintos (HUF), šajā gadījumā 3859000 HUF, tai piemērojot naudas līdzekļu izmaksāšanas dienā spēkā esošo valūtas maiņas kursu. Saskaņā ar šo līgumu “puses parakst[īja] līgumu, kura saturs [bija] saderīgs ar paziņojumu par aizdevēja piekrišanu”. Pēc tam, pēc aizdevuma līguma parakstīšanas, paziņojums par piekrišanu 2006. gada 7. aprīlī tika nosūtīts aizdevuma ņēmējam. Šis paziņojums, ko, kā uzsver iesniedzējtiesa, aizdevuma ņēmējs nav parakstījis, ietvēra piešķirtajam kredītam piemērojamo valūtas maiņas kursu (1 CHF = 164,87 HUF).

15

Saskaņā ar šī līguma noteikumiem aizdevums bija jāatmaksā Ungārijas forintos, periodisko maksājumu summai esot atkarīgai no to samaksas dienā piemērojamā Šveices franka un Ungārijas forinta maiņas kursa, un tādējādi valūtas maiņas riskus uzņēmās aizdevuma ņēmējs.

16

Sabiedrība 2013. gada 4. martā, uzskatot, ka aizdevuma ņēmējs nav pildījis savu atmaksāšanas pienākumu, lauza aizdevuma līgumu. Pēc tam tā pret aizdevuma ņēmēju vērsās iesniedzējtiesā, lūdzot tam piespriest samaksāt 1463722 HUF kā aizņēmuma pamatsummu un procentus.

17

Savā paskaidrojumā aizdevuma ņēmējs, it īpaši atsaucoties uz Hpt likuma 213. panta 1. punkta a) apakšpunktu, izvirzīja iebildi par līguma spēkā neesamību, ar pamatojumu, ka tajā neesot norādīts aizdevuma priekšmets, jo Šveices franka un Ungārijas forinta maiņas kurss, kas piemērojams, nododot finanšu līdzekļus, esot iekļauts tikai paziņojumā par piekrišanu, ko parakstījusi vienīgi sabiedrība.

18

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tajā izskatāmajā lietā esot jāpiemēro Kúria (Augstākā tiesa) lēmumi, kas pasludināti nolūkā sniegt tiesību normu vienveidīgu interpretāciju, kuru skaitā ietilpst Lēmums Nr. 1/2016, un kas ir saistoši zemākas instances tiesām. Saskaņā ar šo lēmumu ir jāatzīst, ka valūtas maiņas kursam, ko sabiedrība vienpusēji noteikusi paziņojumā par piekrišanu, ir tāds pats juridiskais spēks, kāds piemīt līguma noteikumam, ja pašā līgumā nav precizēts naudas līdzekļu izmaksāšanas brīdī piemērojamais kurss. No šī paša lēmuma izriet, ka tam, ka parādnieks nav parakstījis paziņojumu par piekrišanu un ka aizdevējam nav pienākuma pierādīt, ka parādnieks ir saņēmis minēto paziņojumu, šajā ziņā nav nekādas nozīmes.

19

Iesniedzējtiesa precizē, ka līguma spēkā esamības atzīšana liktu aizdevuma ņēmējam uzņemties finansiālās sekas, kas izriet no valūtas maiņas riskiem. Tādēļ aizdevuma ņēmēja ekonomiskajām interesēm būtu pretrunā, ja tiesa, kurā celta prasība saskaņā ar 213. panta 1. punkta a) apakšpunktu, atzītu tāda aizdevuma līguma, kas izteikts ārvalstu valūtā, spēkā esamību. Šī tiesa tātad vēlas pārliecināties, ka Lēmums Nr. 1/2016 nenonāk pretrunā Savienības tiesību normām, kuru mērķis ir patērētāju aizsardzība.

20

Šādos apstākļos Budai Központi Kerületi Bíróság (Budas centra rajona tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Eiropas Savienībai piešķirtā kompetence patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanai augstā līmenī, Savienības pamatprincipi par vienlīdzību likuma priekšā, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī atsevišķi Direktīvas [93/13] elementi [proti, tās astotais līdz divpadsmitais un divdesmitais apsvērums] un, visbeidzot, [šīs direktīvas] 4. panta 2. punkts un 5. pants ir pretrunā valsts judikatūrai ar normatīvu raksturu, ar kuru:

21

Eiropas Komisija iebilst, ka uzdotais jautājums esot nepieņemams, pamatojumā norādot, ka būtībā iesniedzējtiesa nav iesniegusi Tiesai informāciju par visiem būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tostarp apstākli, ka pamatlietas tiesvedība ietilpst plašākā Ungārijas likumdevēja rīcības kopumā, kas attiecas uz tādiem aizdevuma līgumiem kā pamatlietā, kā rezultātā tika pieņemti DH 1 likums un DH 3 likums. Piemērojot šos likumus, valūtas maiņas kurss, kas šāda veida līgumiem bija noteikts sākotnēji, ar atpakaļejošu spēku un ipso jure tika aizstāts ar Ungārijas tiesībās noteikto, izslēdzot valūtas maiņas riskus un neskarot tos valūtas maiņas riskus, kas izriet no likumdošanas ceļā noteiktā piemērojamā valūtas maiņas kursa. Komisija uzskata, ka minētie normatīvie akti ir jāaplūko kā obligātas tiesību normas Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē tādējādi, ka ir jānoskaidro, vai pastāv saistība starp Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, un pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu.

22

Komisijas ieskatā Savienības tiesību elementiem, kuru interpretācija tiek lūgta, nav nekādas saistības ar pamatlietu, jo DH 1 likuma un DH 3 likuma pieņemšanas rezultātā tādos aizdevuma līgumos kā pamatlietā aplūkojamais ietverti noteikumi, kas attiecas uz valūtas kursu un valūtas maiņas riskiem, ir izslēgti no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 2. punktam, un tādējādi šajā gadījumā šī direktīva vairs nav piemērojama.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par kādas valsts tiesas iesniegtu lūgumu tikai gadījumā, ja šī Savienības tiesību interpretācija acīmredzami nav saistīta ar pamatlietas faktiem vai ar tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav ziņu par faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešami, lai sniegtu nolēmumu par uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 37. punkts).

24

No iesniedzējtiesas lēmumā ietvertā faktisko apstākļu izklāsta izriet, ka uzdotais jautājums attiecas uz situāciju, kurā patērētājs ir noslēdzis ārvalsts valūtā izteiktu aizdevuma līgumu, lai gan šī aizdevuma precīzs apmērs ārvalsts valūtā tika noteikts tikai pēc minētā līguma noslēgšanas, piemērojot valūtas maiņas kursu, ko sabiedrība noteica atsevišķā dokumentā un piemēroja summai, kas bija norādīta un izteikta valsts valūtā patērētāja lūgumā piešķirt finansējumu.

25

Tā tas ir, ka ar Komisijas minētajiem tiesību aktiem, ciktāl ar tiem noteikumi par starpību starp valūtas maiņas kursu, kas piemērojams aizdevuma piešķiršanai (attiecīgās valūtas pirkšanas kurss), no vienas puses, un kursu, kas piemērojams tā atmaksai (pārdošanas kurss), no otras puses, ir aizstāti ar noteikumu, ka ir piemērojams vienotais valūtas kurss, proti, tas, ko ir noteikusi Ungārijas Valsts banka, pēdējais minētais noteikums tiek izslēgts no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas, jo tas atspoguļo obligātu tiesību normu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr šaurās interpretācijas, kas jāpiemēro šai tiesību normai, dēļ no tā neizriet, ka kāds cits līguma noteikums, tāds kā pamatlietā aplūkotais, ar ko nosaka kārtību, kādā nosaka ārvalstu valūtā izteikta aizdevuma summu, arī būtu pilnībā izslēgts no minētās direktīvas piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 65. un 66. punkts), un tādējādi nav acīmredzams, ka tā nav piemērojama pamatlietā aplūkotajam noteikumam.

26

No tā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

27

Lai gan prejudiciālais jautājums uz konkrētas Savienības tiesību normas interpretāciju attiecas tikai daļēji, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai no iesniedzējtiesas norādītajiem faktiem un, it īpaši, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, ņemot vērā tiesvedības priekšmetu, ir jāizdala interpretējamie Savienības tiesību noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med, C‑266/18, EU:C:2019:282, 39. punkts).

28

Tā kā Budai Központi Kerületi Bíróság (Budas centra rajona tiesa, Ungārija) uzdotie jautājumi ir vērsti uz to, lai noskaidrotu nosacījumus par spēkā neesamību, kas izriet no Direktīvas 93/13 attiecībā uz tādu aizdevuma līgumu kā pamatlietā, tās 3. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāiekļauj starp tiem Savienības tiesību elementiem, kuru interpretāciju iesniedzējtiesa lūdz Tiesai.

29

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts, 4. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kā to interpretējusi šīs dalībvalsts augstākā tiesa, saskaņā ar kuru par spēkā neesošu nav atzīstams tāds ārvalsts valūtā izteikts aizdevuma līgums, kurā, pat ja tajā ir precizēta valsts valūtā izteiktā summa, kas atbilst patērētāja lūgumam piešķirt finanšu līdzekļus, nav norādīts valūtas maiņas kurss, kas piemērojams šai summai, lai noteiktu galīgo aizdevuma summu ārvalsts valūtā, vienlaikus paredzot vienā no tā noteikumiem, ka šo kursu aizdevējs noteiks atsevišķā dokumentā pēc līguma noslēgšanas.

30

Pirmkārt, kā izriet no uzdotā jautājuma formulējuma, iesniedzējtiesa balstās uz secinājumu, ka pamatlietas līguma noteikums par kārtību, kādā nosaka ārvalsts valūtā izteikta aizdevuma summu, ir jāuzskata par tādu, ar kuru tiek definēts aizdevuma līguma galvenais priekšmets Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē.

31

Saskaņā ar minēto tiesību normu šādu noteikumu negodīguma novērtējums netiek veikts vienīgi gadījumā, kad valsts kompetentā tiesa, izvērtējot katru atsevišķo gadījumu, uzskata, ka komersants tos ir formulējis vienkāršā un skaidri saprotamā valodā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 48. punkts).

32

Tiesa ir uzsvērusi, ka šī prasība par formulēšanu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, kas ir atgādināta arī minētās direktīvas 5. pantā, nevar tikt attiecināta vienīgi uz tās saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa. Tā uzskatīja, ka, gluži pretēji, ņemot vērā, ka ar minēto direktīvu ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir nelabvēlīgākā situācijā, tostarp attiecībā uz informētības līmeni, šī prasība ir jāsaprot plaši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, EOS KSI Slovensko, C‑448/17, EU:C:2018:745, 61. punkts).

33

Līdz ar to prasība, ka līguma noteikumam ir jābūt formulētam vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, paredz, ka līgumā tiek pārskatāmi izklāstīts, kā konkrēti darbojas mehānisms, uz kuru ir atsauce attiecīgajā noteikumā, kā arī attiecīgā gadījumā, kāda ir saistība starp šo mehānismu un to, kas ir paredzēts citos līguma noteikumos, tā, lai radītu patērētājam iespēju, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt ekonomiskās sekas, kuras viņam izriet no šī noteikuma (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 45. punkts).

34

Tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā aizdotās naudas summas noteikšana ir atkarīga no naudas līdzekļu piešķiršanas dienā spēkā esošā valūtas maiņas kursa, ko aizdevējs ir noteicis pēc līguma noslēgšanas, minētā prasība paredz, ka kārtība, kādā aprēķināma šī ārvalsts valūtā izteiktā aizdevuma summa, kā arī piemērojamais valūtas kurss ir izklāstīti pārskatāmi, lai vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, varētu paredzēt ekonomiskās sekas, kas viņam no tiem izriet, it īpaši sava aizdevuma kopējās izmaksas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 47. punkts, kā arī rīkojumu, 2018. gada 22. februāris, ERSTE Bank Hungary, C‑126/17, nav publicēts, EU:C:2018:107, 32. punkts).

35

Šis jautājums iesniedzējtiesai ir jāizskata, ņemot vērā visus atbilstīgos faktiskos apstākļus, tostarp reklāmu un informāciju, ko aizdevējs ir sniedzis, apspriežot aizdevuma līgumu (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 46. punkts).

36

Šajā ziņā iesniedzējtiesai it īpaši būs jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, patērētājs varēja saprast ārvalsts valūtā izteiktā aizdevuma summas un piemērojamā valūtas maiņas kursa noteikšanas kārtību, kā arī ekonomiskās sekas, kas viņam no tiem varēja rasties. Tomēr nevar tikt prasīts, lai komersants precizētu visus šos elementus tieši līguma noslēgšanas brīdī.

37

Otrkārt, ja pēc šīs pārbaudes atklājas, ka attiecīgais noteikums par valūtas maiņas kursa noteikšanu nav izteikts skaidri un saprotami Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē, attiecīgais līgums jāatzīst par spēkā neesošu tikai tad, ja, pirmkārt, ir konstatēts minētā noteikuma negodīgums šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, minētais līgums, kā noteikts tās 6. panta 1. punktā, nevar pastāvēt bez šī noteikuma.

38

Jautājumā par, pirmkārt, attiecīgā noteikuma negodīgumu kompetentajai tiesai ir jānoskaidro, vai tas, neraugoties uz labticības prasību, rada ievērojamu nelīdzsvarotību starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, kaitējot attiecīgajam patērētājam.

39

Lai veiktu šo pārbaudi, valsts tiesai saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu ir jāņem vērā preču vai pakalpojumu, kas ir līguma priekšmets, raksturs un jāatsaucas uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti.

40

Šajā 4. panta 1. punktā minētie ir apstākļi, kas komersantam varēja būt minētajā brīdī zināmi un varēja ietekmēt vēlāko šī līguma izpildi, jo līguma noteikums var radīt nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kura atklājas tikai līguma izpildes laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 54. punkts).

41

Otrkārt, gadījumā, ja tiktu konstatēts minētā noteikuma negodīgums, šis noteikums saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu patērētājam nebūtu saistošs atbilstoši valsts tiesību aktiem. Saskaņā ar minēto tiesību normu līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez šī noteikuma.

42

Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp līgumslēdzējiem, nevis anulēt visus līgumus, kas ietver negodīgus noteikumus. Tomēr līgumam ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ja vien saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama, un tas ir jāpārbauda saskaņā ar objektīvu pieeju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Iesniedzējtiesas ieskatā ar pamatlietā aplūkoto noteikumu tiek definēts līguma galvenais priekšmets Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē. Šajos apstākļos līguma spēkā esamības saglabāšana pēc šī noteikuma atcelšanas nešķiet juridiski iespējama, bet tas tomēr attiecīgajā gadījumā ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

44

No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums kā iesniedzējtiesas norādītais būtu nesaderīgs ar Direktīvu 93/13 tikai tad, ja atbilstoši iesniedzējtiesas veiktajai interpretācijai ar to netiktu pieļauts atzīt par spēkā neesošu aizdevuma līgumu, kurš atbilst visiem šī sprieduma 37. punktā atgādinātajiem nosacījumiem.

45

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts, 4. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kā to interpretējusi šīs dalībvalsts augstākā tiesa, saskaņā ar kuru par spēkā neesošu nav atzīstams tāds ārvalsts valūtā izteikts aizdevuma līgums, kurā, pat ja tajā ir precizēta valsts valūtā izteiktā summa, kas atbilst patērētāja lūgumam piešķirt finanšu līdzekļus, nav norādīts valūtas maiņas kurss, kas piemērojams šai summai, lai noteiktu galīgo aizdevuma summu ārvalsts valūtā, vienlaikus vienā no tā noteikumiem paredzot, ka šo kursu aizdevējs noteiks atsevišķā dokumentā pēc līguma noslēgšanas:

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. punkts, 4. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kā to interpretējusi šīs dalībvalsts augstākā tiesa, saskaņā ar kuru par spēkā neesošu nav atzīstams tāds ārvalsts valūtā izteikts aizdevuma līgums, kurā, pat ja tajā ir precizēta valsts valūtā izteiktā summa, kas atbilst patērētāja lūgumam piešķirt finanšu līdzekļus, nav norādīts valūtas maiņas kurss, kas piemērojams šai summai, lai noteiktu galīgo aizdevuma summu ārvalsts valūtā, vienlaikus vienā no tā noteikumiem paredzot, ka šo kursu aizdevējs noteiks atsevišķā dokumentā pēc līguma noslēgšanas,