1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pamatregula”), 15. panta 2. punkta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta interpretāciju un Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 723/2011 (2011. gada 18. jūlijs), ar kuru galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Regulu (EK) Nr. 91/2009 noteikts dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam, attiecina arī uz dažu dzelzs vai tērauda savienotājelementu importu, ko veic, tos nosūtot no Malaizijas un deklarējot vai nedeklarējot kā Malaizijas izcelsmes ražojumus ( 3 ), spēkā esamību. Šajā lūgumā jo īpaši nozīmīgs ir jautājums, vai pamatregulas 15. panta 2. punktā noteikto procesuālo garantiju neievērošana var izraisīt īstenošanas regulas atcelšanu.

2.

Šis lūgums tika izteikts tiesvedībā starp Eurobolt BV un Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās, Nīderlande) attiecībā uz antidempinga maksājumu noteikšanu dažu dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam Eiropas Savienībā.

3.

Antidempinga pasākumu pieņemšanu attiecīgajā laikposmā noteica pamatregula.

4.

Pirmkārt, ir lietderīgi pievērsties pamatregulas 12. apsvēruma noteikumiem:

“Ir jānosaka veids, kādā ieinteresētajām pusēm būtu jāpaziņo informācija, ko pieprasa attiecīgās iestādes, un tām būtu jādod iespēja uzrādīt visus būtiskos pierādījumus un aizstāvēt savas intereses. Ir arī vēlams skaidri norādīt noteikumus un kārtību, kas jāievēro izmeklēšanas laikā, un jo īpaši noteikumus attiecībā uz to, kā ieinteresētās puses informē par sevi, iepazīstina ar savu viedokli un iesniedz informāciju norādītajā termiņā (ja šādus viedokļus un informāciju ņem vērā). Ir arī jāparedz nosacījumi, kādos ieinteresētajai pusei var būt pieejama citu ieinteresēto pušu sniegtā informācija un kādos tā var komentēt šādu informāciju. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāsadarbojas, lai ievāktu informāciju.”

5.

Tāpat ir vērts atgādināt, ka pamatregulas 28. apsvērumā ir noteikts:

“Informācija, kas Padomdevējā komitejā tiek sniegta dalībvalstīm, bieži ir ļoti tehniska un ietver sīki izstrādātu ekonomisko un juridisko analīzi. Lai dalībvalstīm dotu pietiekami daudz laika izskatīt šo informāciju, tā būtu jānosūta savlaicīgi pirms Padomdevējas komitejas priekšsēdētāja noteiktā sapulces datuma.”

6.

Pamatregulas 13. pantā “Pasākumu apiešana” ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šo regulu uzlikto antidempinga maksājumu darbības jomu var paplašināt arī attiecībā uz nedaudz pārveidota vai nepārveidota līdzīga produkta importu no trešām valstīm vai uz nedaudz pārveidota līdzīga produkta vai šāda produktu sastāvdaļu importu no valsts, uz kuru attiecas pasākumi, ja notiek šo pasākumu apiešana. Antidempinga maksājumus, kuri nepārsniedz saskaņā ar 9. panta 5. punktu uzlikto atlikušo antidempinga maksājuma likmi, var attiecināt arī uz importu no uzņēmumiem, kas gūst labumu no atsevišķiem maksājumiem valstīs, uz kurām attiecas pasākumi, ja notiek šo pasākumu apiešana. Apiešanu definē kā pārmaiņas tirdzniecības modelī starp trešām valstīm un Kopienu vai starp atsevišķiem uzņēmumiem valstī, kas pakļauta pasākumiem, un Kopienu, kuri izriet no prakses, procesa vai darba un kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, ja ir pierādījumi, ka maksājuma koriģējošā ietekme mazinās līdzīgo produktu cenu un/vai daudzumu izteiksmē, un ja vajadzības gadījumā saskaņā ar 2. panta noteikumiem ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam produktam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām.

[..]

3.   Izmeklēšanu saskaņā ar šo pantu sāk pēc Komisijas priekšlikuma vai pēc dalībvalsts vai ikvienas ieinteresētās puses pieprasījuma, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz 1. punktā izklāstītajiem faktoriem. Izmeklēšanu sāk pēc konsultācijām ar Padomdevēju komiteju ar Komisijas regulu, kurā var būt arī norādījumi muitas dienestiem pakļaut importu reģistrācijai saskaņā ar 14. panta 5. punktu vai arī pieprasīt garantijas. Izmeklēšanu veic Komisija, kurai var palīdzēt muitas dienesti, un izmeklēšanu pabeidz deviņu mēnešu laikā. Ja galīgi noskaidroti fakti attaisno pasākumu darbības jomas paplašināšanu, tad to veic Padome uz Komisijas iesniegta priekšlikuma pamata pēc konsultēšanās ar Padomdevēju komiteju. Priekšlikumu Padome pieņem viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija to ir iesniegusi, ja vien tā ar vienkāršu balsu vairākumu priekšlikumu nenoraida. Paplašinājums stājas spēkā dienā, kad saskaņā ar 14. panta 5. punktu tika ieviesta reģistrācija vai kad tika pieprasītas garantijas. Attiecīgos šās regulas procesuālos noteikumus par izmeklēšanas sākšanu un veikšanu piemēro atbilstīgi šim pantam.

[..]”

7.

Pamatregulas 15. pantā “Konsultācijas” ir paredzēts:

“1.   Visas šajā regulā paredzētās konsultācijas notiek Padomdevējā komitejā, kurā ietilpst pārstāvji no katras dalībvalsts un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis. Konsultācijas sarīko nekavējoties pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc Komisijas iniciatīvas tādā laikposmā, kas ļauj turēties pie šajā regulā noteiktajiem termiņiem.

2.   Komitejas sēdi sasauc priekšsēdētājs. Viņš dalībvalstīm cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms sanāksmes, sniedz visu būtisko informāciju.

3.   Ja nepieciešams, konsultācijas var notikt tikai rakstveidā; šādā gadījumā Komisija to dara zināmu visām dalībvalstīm un norāda termiņu, kurā tām ir tiesības izteikt savus atzinumus vai pieprasīt mutisku konsultāciju, ko organizē priekšsēdētājs, ar noteikumu, ka šādu mutisku konsultāciju sarīko tādā laikposmā, kas ļauj turēties pie šajā regulā noteiktajiem termiņiem.

4.   Konsultācijā jo īpaši aplūko:

8.

2009. gada 26. janvārī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 91/2009, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam ( 4 ).

9.

Pamatojoties uz pamatregulas 13. panta 3. punktu, ar Regulu (ES) Nr. 966/2010 Komisija nolēma uzsākt izmeklēšanu par tādu antidempinga pasākumu iespējamu apiešanu ar sūtīšanu no Malaizijas, ko nosaka ar Regulu Nr. 91/2009 ( 5 ).

10.

Saskaņā ar Regulas Nr. 966/2010 2. pantu dažu dzelzs vai tērauda savienotājelementu, kas sūtīti no Malaizijas, imports Eiropas Savienībā bija jāreģistrē muitas dienestos.

11.

Ar Īstenošanas regulu Nr. 723/2011 galīgā antidempinga maksājuma dažiem Ķīnas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementiem darbības jomu paplašināja attiecībā uz dažiem dzelzs vai tērauda savienotājelementiem, tos nosūtot no Malaizijas un deklarējot vai nedeklarējot kā Malaizijas izcelsmes ražojumus.

12.

Eurobolt ir uzņēmums ar juridisko adresi Hērenbergā (Nīderlande). Uzņēmums nodarbojas ar tādu dzelzs un tērauda savienotājelementu tirdzniecību, kurus tas iegādājas Āzijā, lai pēc tam pārdotu Eiropas Savienībā.

13.

Pēc tam, kad ar Regulu Nr. 91/2009 dažiem Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementiem, kas klasificējami ar KN kodu 7318, tika uzlikti galīgie antidempinga maksājumi, prasītāja turpmāk iegādājās līdzīgus savienotājelementus no diviem Malaizijas piegādātājiem, proti, TZ Fasteners (turpmāk tekstā – “TZ”) un HBS Fasteners Manufacturing (turpmāk tekstā – “HBS”).

14.

Laikposmā no 2010. gada 29. oktobra līdz 2011. gada 4. augustam prasītāja iesniedza 32 paziņojumus Nīderlandē, lai no HBS un TZ iegādātos tērauda savienotājelementus laistu brīvā apritē. Malaizija tika minēta kā izcelsmes valsts. Saskaņā ar Regulu Nr. 966/2010 muitas dienesti šos savienotājelementus piereģistrēja un laida brīvā apritē, neuzliekot par tiem antidempinga maksājumus.

15.

Pēc šīs regulas publicēšanas Komisija nolēma uzsākt izmeklēšanu. Par to oficiāli paziņoja Ķīnas un Malaizijas dienestiem, kā arī zināmiem importētājiem no šīm valstīm, kuru vidū bija arī Eurobolt, un attiecīgajām rūpniecības nozarēm viscaur Eiropas Savienībā.

16.

Saistībā ar šo izmeklēšanu HBS un TZ informēja par sevi Komisiju un iesniedza atbildes uz antidempinga aptauju. Arī Eurobolt pieteicās kā ieinteresētā puse.

17.

Ar 2011. gada 26. maija vēstuli Komisija nosūtīja Eurobolt provizoriskos izmeklēšanas konstatējumus. 2011. gada 13. jūnijā prasītāja tai noteiktajā termiņā atbildēja uz šo vēstuli rakstveidā. Padomdevējā komiteja tikās 2011. gada 15. jūnijā.

18.

Ar Īstenošanas regulu Nr. 723/2011 galīgā antidempinga maksājuma dažiem Ķīnas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementiem darbības jomu paplašināja attiecībā uz dažiem dzelzs vai tērauda savienotājelementiem, tos nosūtot no Malaizijas un deklarējot vai nedeklarējot kā Malaizijas izcelsmes ražojumus. Prasītāja iegādātos savienotājelementus attiecīgi neatbrīvoja no maksājuma.

19.

Pēc šīs regulas spēkā stāšanās inspektors prasītājai noteica pēcimportēšanas pārbaudes. Kopumā tika noteikts antidempinga maksājums 587802,20 EUR apmērā.

20.

Pēc tam, kad Neimegenas [Nijmegen] muitas dienests noraidīja Eurobolt sūdzību, prasītāja valsts tiesās cēla prasību atcelt tiesību aktu. Prasību noraidīja gan Rechtbank Noord-Holland (Ziemeļholandes reģionālā tiesa, Nīderlande), gan Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa, Nīderlande). Vēlāk Eurobolt iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa). Tieši pēdējā minētā tiesa iesniedza šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

21.

Šajā kasācijas sūdzībā Eurobolt, pirmkārt, atsaucās uz Regulas Nr. 723/2011 spēkā neesamību atbilstoši pamatregulas 13. pantā noteiktajiem kritērijiem. Otrkārt, Eurobolt apgalvoja, ka Komisija esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību izmeklēšanas laikā, jo Padomdevēja komiteja neesot saņēmusi visu būtisko informāciju, kuru Eurobolt nosūtīja Komisijai vismaz 10 darbdienas pirms sanāksmes, kas ir pretrunā pamatregulas 15. panta 2. punktam.

22.

Šajā ziņā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) apšauba valsts tiesu uzdevuma darbības jomu attiecībā uz Savienības iestāžu tiesību aktu izskatīšanu, jo īpaši atsaucoties uz Hartas 47. pantu. Rodas arī cits jautājums – vai prasītājas atbilde par izmeklēšanu konstatējumiem būtu jāuzskata par “būtisku informāciju” pamatregulas 15. panta 2. punkta izpratnē un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kāda nozīme ir apgalvojumam, ka pretēji paredzētajiem noteikumiem Padomdevēja komiteja nesaņēma visus dokumentus no Komisijas vismaz 10 darbdienas pirms sanāksmes.

23.

Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Eurobolt, Itālijas un Nīderlandes valdības, Padome un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesvedības rakstveida daļas beigās Tiesa uzskatīja, ka tai ir pietiekami daudz informācijas, lai izskatītu lietu, nenoturot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktam.

25.

Ar pirmo apakšjautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt valsts tiesu uzdevuma darbības jomu attiecībā uz tajās ierosinātu jautājumu par ES tiesību akta spēkā esamību. Atbilde uz šiem jautājumiem ir meklējama Eiropas Savienības dominējošajā pārbaudes tiesā mehānismā, kura pamatā ir tiesiskums.

26.

No sprieduma Les Verts izriet, ka Eiropas Savienība ir savienība, kas pamatojas uz tiesiskumu, jo ne šīs savienības dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek uzraudzīta to pieņemto tiesību aktu atbilstība galvenajai konstitucionālajai hartai, t.i., Līgumam vai tiesībām, kas izriet no tā ( 6 ). Tas nozīmē, ka “indivīdiem ir tiesības apstrīdēt tiesā jebkura valsts lēmuma vai cita akta par Savienības tiesību akta piemērošanu tiem likumību” ( 7 ).

27.

Šim mērķim ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. un 277. pantu, no vienas puses, un tā 267. pantu, no otras puses, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi, to uzticot Eiropas Savienības tiesām ( 8 ).

28.

Līdz ar to nav šaubu, ka atbilstības Eiropas Savienības tiesību sistēmai pārbaudi tiesā veic Tiesa un dalībvalstu tiesas. Ar LES 19. pantu, ar kuru konkretizē LES 2. pantā nostiprināto tiesiskuma vērtību, pienākums nodrošināt pārbaudi tiesā Savienības tiesu sistēmā ir tieši uzticēts ne tikai Tiesai, bet arī valstu tiesām ( 9 ).

29.

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, LES 19. pants un Hartas 47. pants ir nepārprotami saistīti. Tiesas ieskatā, tiesībām, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā, saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, atbilst dalībvalstīm LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības ( 10 ). Otrkārt, lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par akta spēkā esamību tāpat kā prasība atcelt tiesību aktu ir Eiropas Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudes līdzeklis ( 11 ).

30.

No šī konteksta un galvenokārt no paralēlēm starp prasību atcelt tiesību aktu un lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet – tā kā LESD 267. pantā par šo jautājumu nav nekas minēts, ar LESD 263. pantā noteiktajiem pārbaudes pamatiem var atsaukties uz apstrīdēta Eiropas Savienības tiesību akta spēkā neesamību valsts tiesā, lai tā lūgtu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 12 ).

31.

Var piebilst, ka Tiesa jau ir nolēmusi, ka “saskaņā ar [LESD 267. pantu] Tiesas kompetenci lemt par [Savienības] iestāžu aktu spēkā esamību nevar ierobežot, pamatojoties uz iemesliem, kuru dēļ šo aktu spēkā esamība var tikt apstrīdēta” ( 13 ). Pamatojoties uz šo judikatūru, var pat apgalvot, ka prejudiciālais nolēmums par Savienības tiesību spēkā esamību nav ierobežots, pamatojoties uz prasības atcelt tiesību aktu iemesliem ( 14 ).

32.

Otrais apakšjautājums attiecas uz valsts tiesas un tiesvedībā iesaistīto ES iestāžu sadarbību. Turklāt ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Hartas 47. pants, lasot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības iestādēm, kas ir iesaistītas tāda lēmuma pieņemšanā, kura juridiskais spēks tiek apstrīdēts valsts tiesā, pēc šīs tiesas pieprasījuma ir jāsniedz tai visa to rīcībā esošā informācija, ko tās ir ņēmušas vērā vai kas tām būtu bijusi jāņem vērā, pieņemot attiecīgo lēmumu.

33.

Kā minēts iepriekš, ar LES 19. pantu pienākums nodrošināt pārbaudi tiesā Savienības tiesību sistēmā ir tieši uzticēts Tiesai un valstu tiesām. Tādējādi ar LES 19. pantu ir apstiprināts, ka valsts tiesnesis ir pirmais tiesnesis, kurš piemēro Savienības tiesības ( 15 ).

34.

Šajā sakarā, ja tiesnešiem valsts tiesās nav kompetences atzīt Savienības tiesību aktus par spēkā neesošiem ( 16 ), šīs tiesas var izskatīt Savienības tiesību aktu spēkā esamību. Ja tās nolemj, ka lietas dalībnieku izvirzītie iemesli par spēkā neesamības atzīšanu ir nepamatoti, tās var tos noraidīt, secinot, ka tiesību akts ir pilnībā spēkā esošs. No otras puses, ja šāda tiesa nolemj, ka viens vai vairāki lietas dalībnieku izvirzītie vai attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes izvirzītie argumenti par spēkā neesamību ir pamatoti, tai ir pienākums apturēt tiesvedību un lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par tiesību akta spēkā esamību ( 17 ).

35.

Šajā kontekstā, tā kā valsts tiesai ir jābūt pieejamai visai nepieciešamajai informācijai, lai garantētu Savienības tiesību piemērošanu un to efektivitāti, tai ir jābūt pieejamai arī visai nepieciešamajai informācijai, lai uzsāktu tiesiskuma iepriekšēju izskatīšanu un izvērtētu vajadzību lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz LESD 267. pantu.

36.

Tādēļ, ja valsts tiesai ir vajadzīga informācija, kuru spēj sniegt tikai ES iestādes, LES 4. panta 3. punkta lojālas sadarbības princips būtībā nosaka, ka ES iestādes pēc valsts tiesas pieprasījuma sniedz šādu informāciju, cik drīz vien iespējams, ja vien atteikums sniegt šādu informāciju nav pamatots ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar vajadzību izvairīties no Savienības darbības kavēšanas un tās neatkarības aizskaršanas vai saistībā ar tās interešu aizsargāšanu ( 18 ).

37.

Tas tā ir jo sevišķi tādēļ, ka šī tiesību norma ir pamatota ar to, ka Eiropas Savienība ir savienība, kas pamatojas uz tiesiskumu, jo ne šīs savienības dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek uzraudzīta to pieņemto tiesību aktu atbilstība Līgumam ( 19 ), tādēļ “ES iestādēm noteiktajam lojālas sadarbības pienākumam ir sevišķa nozīme attiecībā uz dalībvalstu tiesu iestādēm, kuras ir atbildīgas par to, lai Savienības tiesības tiktu piemērotas un ievērotas attiecīgās valsts tiesību sistēmā” ( 20 ).

38.

Tomēr būtu jāatgādina, ka “Savienības iestāžu aktiem principā ir likumības prezumpcija, un tie tādējādi rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie nav atsaukti, atcelti prasības atcelt tiesību aktu ietvaros vai pasludināti par spēkā neesošiem pēc prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas vai iebildes par prettiesiskumu apmierināšanas” ( 21 ). No šīs prezumpcijas izriet, ka prasītājam, kurš atsaucas uz prettiesiskumu, vispirms ir jāpierāda tā apgalvojuma patiesums un jāsniedz visa rīcībā esošā informācija.

39.

Trešais apakšjautājums attiecas uz pārbaudes tiesā darbības jomu. Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa apsver lietas apstākļu pareizības novērtējumu, kā arī spēju novērtēt noteikto lietas apstākļu pilnību un pietiekamību.

40.

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ. Pārbaudot šādu novērtējumu, tiesai ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētā lēmuma pamatā esošie fakti ir atbilstoši konstatēti, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras ( 22 ).

41.

Kā Tiesa jau ir paudusi par Vispārējās tiesas pierādījumu pārbaudi, “līdz ar to Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var tikt pamatoti no šīs informācijas izdarītie secinājumi” ( 23 ).

42.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ja valsts tiesām pašām nav kompetences atzīt Savienības tiesību aktus par spēkā neesošiem, šīs tiesas var izskatīt Savienības tiesību akta spēkā esamību. Attiecīgi nav iemesla tam, lai iepriekšējā punktā minētā judikatūra neattiektos uz šīm tiesām.

43.

Aplūkojot no šī skatupunkta, valsts tiesnesim bez jebkādām šaubām ir jāļauj veikt pārbaudi, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētā lēmuma pamatā esošie fakti ir atbilstoši konstatēti, taču arī, vai atbildīgā iestāde ir ņēmusi vērā visus attiecīgos lietas apstākļus.

44.

Rīkojoties šādi, valsts tiesnesis ar savu lietas apstākļu novērtējumu neaizstāj attiecīgās institūcijas atbilstoši Līgumam veikto novērtējumu – viņš tikai pārbauda, vai tiesību akts bija pieņemts, pamatojoties uz patiesu un pietiekamu informāciju, lai varētu veikt attiecīgo novērtējumu. Manuprāt, tas ir saderīgi ar tādas tiesas pienākumu, kurai ir kompetence izskatīt tiesību akta spēkā esamību.

45.

Turpretī, tā kā ES iestādēm ir plaša rīcības brīvība tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, tiesnesis, kurš veic tiesiskuma pārbaudi, pēc attiecīgo lietas apstākļu noskaidrošanas un pārbaudīšanas var tikai novērtēt, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo apstākļu vērtējumā vai citu lietas apstākļu neuzrādīšanā. Būtisko nosacījumu novērtējums (atbilstoši pamatregulai) ir pakļauts tādiem pašiem ierobežojumiem.

46.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Īstenošanas regula Nr. 723/2011 ir spēkā neesoša, atsaucoties uz pamatregulas 15. panta 2. punkta noteikumiem, ciktāl Eurobolt iesniegtie apsvērumi par Komisijas konstatējumiem ( 24 ) – ja tā ir būtiska informācija šīs tiesību normas izpratnē – nebija Padomdevējas komitejas rīcībā vismaz 10 darbdienas pirms sanāksmes.

47.

Pamatregulā nav definēts termins “būtiska informācija”. Tomēr no pamatregulas struktūras ir saprotams, ka tās 15. panta 2. punkta vārdu salikums “visu būtisko informāciju” iekļauj tāda neatkarīga preču importētāja apsvērumus, uz kura precēm attiecas Komisijas izmeklēšana.

48.

Antidempinga maksājumus un to paplašināšanu apiešanas gadījumā pieņem Padome uz Komisijas iesniegta priekšlikuma pamata pēc konsultēšanās ar Padomdevēju komiteju. Komisijas priekšlikuma pamatā ir izmeklēšanas rezultāti, kurā saskaņā ar pamatregulas 5. panta 10. punktu ir jāņem vērā ieinteresēto pušu sniegtie viedokļi un informācija. Minētās regulas 6. panta 7. punktā ir piebilde, ka sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji, un to pārstāvības apvienības, lietotāji un patērētāju organizācijas, kas ir informējuši par sevi saskaņā ar 5. panta 10. punktu, būtībā var pārbaudīt to visu informāciju, kuru kāda puse ir darījusi zināmu izmeklēšanas vajadzībām. Saskaņā ar šo tiesību normu “puses var sagatavot atbildes uz šo informāciju, un viņu komentārus ņem vērā, ja vien tie ir pietiekami pamatoti” ( 25 ). Visbeidzot, pamatregulas 20. panta 4. punkts paredz, ka “informācijas galīgo nodošanu atklātībai veic rakstveidā. [..] galīgo informāciju sniedz pēc iespējas ātrāk un parasti ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas vai Komisijas priekšlikuma iesniegšanas par galīgo rīcību, ievērojot 9. pantu”, [..] un 20. panta 5. punktā ir norādīts, ka protestus, kas tikuši iesniegti pēc informācijas galīgās nodošanas atklātībai, ņem vērā, ja tos saņem laikposmā, kādu Komisija nosaka, un tam ir jābūt vismaz 10 dienas ilgam.

49.

Šādu interpretāciju apstiprina pamatregulas 12. apsvērums, kas izceļ, kāda nozīme ir tiesībām uz aizstāvību un ieinteresēto pušu iespējām iepazīstināt ar savu viedokli un aizstāvēt savas intereses procedūras laikā.

50.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, ir saprotams, ka izmeklēšanas laikā Komisijai iesniegtā informācija, apsvērumi un viedokļi, kā arī iesniegtie apsvērumi par Komisijas izmeklēšanas konstatējumiem attiecīgi ir “būtiska informācija” Padomdevējai komitejai, lai tā varētu sniegt atbilstošus secinājumus par Komisijas priekšlikumu. Līdz ar to ir skaidrs, ka Eurobolt sniegtā informācija 2011. gada 13. jūnija vēstulē šajā izpratnē bija “būtiska informācija”.

51.

Tā kā iesniegtie apsvērumi par Komisijas izmeklēšanas konstatējumiem ir “būtiska informācija” atbilstoši pamatregulas 15. panta 2. punktam, rodas jautājums, vai un, ja tā, kāda nozīme ir tam, ka Padomdevēja komiteja nebija informēta noteiktajā laikposmā.

52.

Pirmkārt, būtu jāatgādina, ka gadījumos, kad ES iestādei ir plaša rīcības brīvība, kas, kā minēts iepriekš, attiecas uz tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomu, piemēram, uz antidempinga pasākumiem ( 26 ), pārbaudei saistībā ar noteiktu procesuālo garantiju ievērošanu ir būtiska nozīme ( 27 ).

53.

Pamatregulas 15. panta mērķis jo īpaši ir nodrošināt viena no antidempinga maksājuma noteikšanas procedūras obligātajiem pasākumiem, proti, konsultācijas ar Padomdevēju komiteju, organizēšanu noteiktā kārtībā. Attiecīgi šajā tiesību normā ietilpst dažas procesuālās garantijas, piemēram, prasība, lai “visu būtisko informāciju sniedz, cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms sanāksmes”.

54.

Līdz ar to nav šaubu par to, ka uz pamatregulas 15. pantu var – vismaz principā – atsaukties, lai pamatotu prasību atcelt tiesību aktu vai lūgtu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību.

55.

Jāatgādina, ka Padomdevēja komiteja sastāv no katras dalībvalsts pārstāvjiem un no Komisijas pārstāvja ar priekšsēdētāja pilnvarām ( 28 ). Šāda veida komiteja nav nekas neierasts Savienības tiesību aktu pieņemšanas procedūras kontekstā.

56.

Atbilstoši faktiski spēkā esošajiem jaunajiem tiesību aktiem Padomdevēju komiteju tikai aizvieto ar komiteju Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu, izpratnē ( 29 ).

57.

Regulas Nr. 182/2011 kontekstā norādīšu, ka tad, ja likumdevējs paredz informācijas nosūtīšanu dalībvalstu pārstāvjiem noteiktā laikposmā, Tiesa jau ir nolēmusi, ka šāda veida termiņa mērķis ir nodrošināt, lai dalībvalstu valdības būtu informētas par Komisijas priekšlikumiem ar to komisijas locekļa starpniecību ( 30 ). Šāda veida termiņš arī nodrošina, ka dalībvalstīm ir nepieciešamais laiks, lai izpētītu dokumentus, kuri var būt sevišķi sarežģīti un kā dēļ var nākties ilglaicīgi sazināties un apspriesties ar dažādām administratīvajām iestādēm vai veikt iekšējas un ārējas konsultācijas ( 31 ).

58.

Esošajā lietā nevar noliegt, ka 15. panta 2. punktam ir tieši šāds mērķis, jo 25. apsvērumā ir tieši norādīts, ka “informācija, kas Padomdevējā komitejā tiek sniegta dalībvalstīm, bieži ir ļoti tehniska un ietver sīki izstrādātu ekonomisko un juridisko analīzi”, un tajā ir piebilde, ka, “lai dalībvalstīm dotu pietiekami daudz laika izskatīt šo informāciju, tā būtu jānosūta savlaicīgi pirms Padomdevējas komitejas priekšsēdētāja noteiktā sapulces datuma”.

59.

Lai gan apsvērumā ir lietota vēlējuma izteiksme, pamatregulas 15. panta 2. punktā ir lietota īstenības izteiksme. Turklāt ar formulējumu “ne vēlāk kā 10 darbdienas”, kura lietota pēc frāzes “cik drīz vien iespējams”, likumdevējs noteica stingru termiņu. Tāpat kā Tiesa ir nolēmusi citos gadījumos, “nav nekādu šaubu, ka šajā formulējumā minētajam termiņam ir piešķirts saistošs raksturs” ( 32 ).

60.

Šāda interpretācija ir arī saskaņā ar vienu no pamatregulas galvenajiem mērķiem, kurā atbilstoši 12. apsvērumam ir skaidri norādīti noteikumi un kārtība, kas jāievēro izmeklēšanas laikā, un jo īpaši noteikumi attiecībā uz to, kā ieinteresētās puses informē par sevi, iepazīstina ar savu viedokli un iesniedz informāciju norādītajā termiņā, ja šādus viedokļus un informāciju ņem vērā.

61.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, es uzskatu par pienākumu piemērot Tiesas pieņemto risinājumu lietā Tilly-Sabco/Komisija un secināt, ka pamatregulas 15. panta 2. punktā noteiktās prasības “ir procedūras likumības būtisko procesuālo prasību sastāvdaļa[,] kuru pārkāpums izraisa attiecīgā tiesību akta spēkā neesamību” ( 33 ).

62.

Ir taisnība, ka iepriekšējā lietā apstrīdētais pārkāpums nebija novēlota informācijas iesniegšana, bet gan novēlota paša īstenošanas akta projekta paziņošana.

63.

Tomēr var arī norādīt, ka lietā Tilly-Sabco esošās argumentācijas pamatā nav iesniegtā dokumenta saturs, bet tā ir vērsta uz termiņa kopš īstenošanas akta projekta un darba kārtības projekta iesniegšanas mērķi. Ievērojot Tiesas izcēlumu, šī termiņa “mērķis ir ļaut Pārvaldības komitejas locekļiem pirms visām sanāksmēm mierīgi izskatīt īstenošanas akta projektu” ( 34 ). Tiesas ieskatā, šī prasība ir procedūras likumības būtisko procesuālo prasību sastāvdaļa, kuras pārkāpums izraisa attiecīgā tiesību akta spēkā neesamību ( 35 ).

64.

Esošajā lietā pats likumdevējs uzstāj uz to, cik nozīmīgs ir pietiekams laiks, lai izskatītu ne tikai Komisijas priekšlikumu, bet arī būtisko informāciju. Ņemot vērā iepriekš norādīto, pamatregulas 25. apsvērumā ir noteikts, ka informācija, kas Padomdevējā komitejā tiek sniegta dalībvalstīm, bieži ir ļoti tehniska un ietver sīki izstrādātu ekonomisko un juridisko analīzi. Līdz ar to, “lai dalībvalstīm dotu pietiekami daudz laika izskatīt šo informāciju, tā būtu jānosūta savlaicīgi pirms Padomdevējas komitejas priekšsēdētāja noteiktā sapulces datuma”.

65.

Šajā kontekstā pamatregulas 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Padomdevējas komitejas priekšsēdētājs dalībvalstīm sniedz visu būtisko informāciju, cik drīz vien iespējams, un nosaka stingru termiņu ar frāzi “bet ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms sanāksmes”.

66.

Šajos apstākļos, ņemot vērā pamatregulas 15. panta 2. punkta redakciju un mērķi, es neredzu pamatu tam, lai šīs tiesību normas pārkāpuma gadījumā būtu jārod kāds cits risinājums, nevis tas, kuru Tiesa piemēroja lietā Tilly-Sabco/Komisija. Šajā tiesību normā noteiktais termiņš ir procedūras likumības būtisko procesuālo prasību sastāvdaļa, un tā pārkāpums izraisa attiecīgā tiesību akta spēkā neesamību.

67.

Tagad pievērsīšos jautājumam, vai esošajā lietā tiešām notika šāds pārkāpums.

68.

Esošajā lietā tiek pieņemts, ka Padomdevēja komiteja nesaņēma visu būtisko informāciju 10 darbdienas pirms sanāksmes, un tas ir pretrunā pamatregulas 15. panta 2. punktam. Šajos apstākļos neizbēgami nākas secināt, ka pārkāpums ir noticis.

69.

Šī termiņa pārkāpšanas sekas ir tādas, ka šīs procedūras ietvaros pieņemtais tiesību akts ir spēkā neesošs. Esošajā lietā tas vienlaikus nozīmē, ka Regula Nr. 723/2011 ir spēkā neesoša.

70.

Ir taisnība, ka iesniedzējtiesa tieši neapšauba Regulas Nr. 723/2011 spēkā esamību. Tomēr no 2.b) un 2.c) jautājuma formulējuma izriet, ka iesniedzējtiesa lūdza paskaidrojumus par ietekmi, ko rada pamatregulas 15. panta 2. punkta prasību neievērošana. Tā kā šādas neievērošanas tūlītējas sekas esošās lietas ietvaros ir īstenošanas regulas spēkā neesamība, es uzskatu, ka Tiesa nevar neizlemt šo jautājumu, kas jebkurā gadījumā šķiet netieši norādīts iesniedzējtiesas sniegtajos jautājumos, ja uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek sniegta lietderīga atbilde.

71.

Turklāt esmu jau norādījis, ka valsts tiesām pašām nav kompetences atzīt Savienības tiesību aktus par spēkā neesošiem ( 36 ). Šajā īpašajā kontekstā un ņemot vērā iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu specifiku un vispārīgo vēlmi novērst otru lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, es ierosinu Tiesai atzīt Regulu Nr. 723/2011 par spēkā neesošu.

72.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi: