1. 

Pakalpojumi, kurus sniedz Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas, atbilst konstitucionālajam mandātam, kas izriet no Grundgesetz (Pamatlikums) 5. panta, par uzskatu brīvību plašsaziņas līdzekļos, mākslā un zinātnē. Bundesverfassungsgericht (Konstitucionālā tiesa, Vācija) ir interpretējusi, ka šī tiesību norma liek sniegt tādus pakalpojumus, nodrošinot to taisnīgumu un dažādību, objektivitāti un programmu satura līdzsvaru ( 2 ).

2. 

Ņemot vērā, ka federālajām zemēm (Länder) ir likumdošanas kompetence sabiedriskās apraides jomā, sabiedrisko audiovizuālo raidorganizāciju izveidē un pārvaldē, kā arī to pakalpojumu sniegšanā federālajā līmenī, minēto zemju starpā to regulē virkne nolīgumu. No tiem izriet, ka sabiedriskās raidorganizācijas (ARD, ZDF – valsts līmenī ( 3 ) un citas, tādas kā SWR ( 4 ), – reģionālajā līmenī) tiek finansētas no ienākumiem, kas galvenokārt nāk no trīs avotiem: audiovizuālā licences maksa (par kuru ir runa šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu) ( 5 ), ienākumi no reklāmas laukumu pārdošanas un citām komerciālām darbībām.

3. 

2007. gadā Komisija paziņoja ( 6 ), ka Vācijas raidorganizāciju sabiedrisko pakalpojumu finansēšanas metode var tikt klasificēta kā “pastāvošs atbalsts” Regulas Nr. 659/1999 ( 7 ) 1. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē. Tomēr savā 2007. gada lēmumā Komisija atklāja dažas nesaderības ar iekšējo tirgu, tādējādi pieprasot Vācijas valdībai ieviest pasākumu kopumu, ko tā izpildīja. Neviens no tiem neietekmēja licences maksu (agrāk – nodevu), kas ir šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.

4. 

2013. gadā stājās spēkā šā finansēšanas avota grozījumi, – būtībā, ja līdz tam bija jāmaksā par katru mājoklī īpašumā esošu audioviziālās programmas uztverošu aparātu, tad no tā brīža pietika vien ar paša [mājokļa] esamību turējumā uz tā īpašnieka vai īrnieka vārda ( 8 ).

5. 

Jaunais licences maksas aprēķina kritērijs ir apstrīdēts dažādās Vācijas tiesu iestādēs ( 9 ), kuru starpā ir Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija), kura Tiesai izvirza jautājumus saistībā ar šaubām par licences maksas atbilstību Savienības tiesībām.

6. 

Saskaņā ar Tiesas norādēm šie secinājumi aprobežosies ar prejudiciālo jautājumu analīzi saistībā ar valsts atbalstu.

7.

Tā kā loma, ko pilda sabiedriskās apraides sistēmas dalībvalstīs, – kā noteikts LESD pievienotā 29. protokola par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs, ko ievieš Amsterdamas līgums ( 10 ), pirmajā apsvērumā – ir jutīga attiecībā pret katras valsts sabiedrības demokrātijas, sociālajām un kultūras vajadzībām un vajadzību saglabāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, tajā ir noteikts šādi:

“Līgumu noteikumi neskar dalībvalstu kompetenci nodrošināt sabiedriskās apraides finansējumu, ja šādu finansējumu piešķir apraides organizācijām, lai tās izpildītu valsts pasūtījumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi attiecīgā dalībvalsts, un ja šāds finansējums nav pretrunā kopējām interesēm, iespaidojot tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Savienībā, tomēr ņemot vērā valsts pasūtījuma izpildi”.

8.

Saskaņā ar 1. pantu:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

9.

Ceturtajā apsvērumā ir paredzēts:

“(4) Juridiskas noteiktības labad ir lietderīgi skaidri noteikt, ka par nelieliem atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumiem līdz 20 % apmēram, jo īpaši, lai ņemtu vērā inflācijas ietekmi, nav nepieciešams ziņot Komisijai, jo maz ticams, ka tie varētu ietekmēt Komisijas sākotnējo novērtējumu par shēmas atbilstību, ja citi atbalsta shēmas noteikumi netiek mainīti.”

10.

4. pantā ir noteikts:

“1.   Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) punkta nolūkiem izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar kopējo tirgu. Tomēr esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām.

[..]”

11.

Tā 21. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar [107. panta 1. punktu] izšķirīgs faktors jebkurā valsts atbalsta satura novērtējumā ir valsts iejaukšanās ietekme, nevis tās nolūks. Sabiedriskās raidorganizācijas parasti finansē no valsts budžeta vai ar apraides iekārtu īpašnieku nodevas palīdzību. [..] Šie finanšu pasākumi parasti ir attiecināmi uz valsts iestādēm un saistīti ar valsts līdzekļu pārvietošanu [..]”.

12.

Šīs lietas mērķiem no nolīgumiem federālo zemju starpā sabiedriskās apraides jomā ir jāizceļ: a) Valsts līgums par apraidi un elektroniskajiem medijiem ( 13 ); b) Valsts līgums par apraides finansēšanu ( 14 ), un c) Valsts līgums par audiovizuālo licences maksu ( 15 ).

13.

Līguma 12.–14. pantā ir noteikti pamatprincipi, uz kuriem balstās sabiedriskās apraides finansēšana Vācijā. Finanšu dotācijām ir jāspēj nodrošināt sabiedriskās apraides pakalpojumus, lai izpildītu Konstitūcijā un likumos noteiktos pamatuzdevumus, nodrošinot to uzturēšanu un attīstību.

14.

Līguma 13. pantā ir uzskaitīti trīs galvenie finansēšanas pīlāri (audiovizuālā licences maksa, ienākumi no reklāmas u.c.), uzsverot, ka licences maksai ir jābūt galvenajam ienākumu avotam.

15.

Sabiedrisko raidorganizāciju finansiālo vajadzību noteikšanai un uzraudzībai ir izveidota komisija ( 16 ). Saskaņā ar 14. pantu šīs vajadzības tiek aprēķinātas atbilstoši saimnieciskuma un efektivitātes principiem, ievērojot racionalizācijas iespējas, pamatojoties uz pašu sabiedrisko raidorganizāciju noteiktajām prognozēm.

16.

Lai noteiktu licences maksas apjomu, 14. panta 4. punktā ir atsauce uz Valsts līgumu par audiovizuālo licences maksu.

17.

Tā kā federālajām zemēm savos tiesību aktos ir jāpiemēro minētie valsts līgumi, ir jāpievēršas Bādenes-Virtembergas federālās zemes likumam, par kura atbilstību Savienības tiesībām uzdod jautājumu iesniedzējtiesa.

18.

1. pantā ir noteikts:

“Audiovizuālās licences maksas mērķis ir nodrošināt pietiekamu sabiedriskās apraides pakalpojumu finansēšanu [Valsts apraides līguma] 12. panta 1. punkta un tā paša līguma 40. pantā noteikto mērķu izpratnē.”

19.

Saskaņā ar 2. pantu:

“1.   Privātajā sektorā visi mājokļi ir apliekami ar audiovizuālo licences maksu, kas jāmaksā tā īpašniekam (licences maksas maksātājs).

2.   Par mājokļa īpašnieku tiek uzskatīta jebkura pilngadīga persona, kas tajā dzīvo. Par mājokļa īpašnieku ir uzskatāma jebkura persona, kas:

[..]”

20.

10. pantā ir noteikts, ka ienākumi no audiovizuālās licences maksas iekasēšanas galvenokārt tiek nodoti reģionālajai apraides iestādei teritorijā, kurā atrodas mājoklis.

21.

Tajā pašā 10. pantā ir norādīts:

“[..]

(5)   Neapmaksātās audiovizuālās licences maksas summu nosaka reģionālā apraides iestāde [..]

(6)   Neapmaksāto licences maksu maksājumi tiek piedzīti administratīvās izpildes kārtībā [..]”

22.

Vācijā parādu piedziņa valsts pārvaldes iestādei ir reglamentēta federālo zemju tiesību aktos. Bādenes-Virtembergas tiesību aktā attiecīgi tā 13. un 14. pants attiecas uz aktiem un pamatiem, saskaņā ar kuriem var tikt piedzītas valsts pārvaldes iestādei parādā esošas summas, kā arī uz nepieciešamajām formālajām prasībām. Ir nepieciešams iepriekšējs paziņojums ar vismaz vienu nedēļu ilgu periodu brīvprātīga maksājuma veikšanai.

23.

15. pantā, kas attiecas uz prasījumu piedziņu administratīvās izpildes kārtībā, būtībā ir atsauce uz Abgabenordnung (Vispārējais nodokļu kodekss) ietvertajiem noteikumiem. Šie noteikumi ir piemērojami mutatis mutandis, izņemot to, ka prasījuma piedzinējs ir nevis tiesu izpildītājs, bet gan kompetentā valsts pārvaldes iestāde ( 19 ).

24.

Iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā parādnieki ir licences maksas maksātāji, kuri to nav samaksājuši vai ir apmaksājuši daļēji dažādos laika posmos no 2013. gada janvāra līdz 2016. gada beigām.

25.

2015. un 2016. gadā saskaņā ar saviem paziņojumiem par aprēķinu un gandrīz katrā gadījumā par summu, kas pārsniedz vairākus simtus euro, SWR katram parādniekam izdeva izpildrakstus, pieprasot tiem licences maksas apmaksu un papildpiemaksu par atgādinājumu un par kavējumu.

26.

Parādnieki atteicās veikt maksājumus, apšaubot to atbilstību jaunajam tiesiskajam regulējumam, citu starpā LESD 108. pantam. Pēc viņu domām: a) licences maksas iekasējamības gadījuma grozījumi bija būtiski un tādējādi pirms to stāšanās spēkā par tiem bija jāpaziņo Komisijai; b) licences maksa bija domāta, lai finansētu virszemes digitālās apraides televīzijas sistēmas DVB‑T2 monopolu, kas izslēdz ārvalstu operatorus, un c) neapmaksātās licences maksas piespiedu izpildes shēma ar tiesībām valsts pārvaldes iestādei pašai izsniegt izpildrakstu ir vēl viens atbalsts, kas nav saderīgs ar LESD 107. pantu, jo tā izslēdz sabiedriskās raidorganizācijas no vispārējās piespiedu izpildes kārtības.

27.

Amtsgericht Tübingen (Tībingenes pirmās instances tiesa, Vācija) pēc pārsūdzības saņemšanas no parādniekiem uz laiku apturēja trīs no šīm piespiedu izpildes procedūrām. Pārējos trīs gadījumos kompetentās Reitlingenes un Kalvas pilsētas tiesas noraidīja attiecīgo parādnieku prasījumus.

28.

Par šiem lēmumiem tika iesniegtas apelācijas sūdzības Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija). Trijās no tām SWR apstrīd attiecīgās izpildes apturēšanu. Pārējās trijās parādnieki apstrīd savu prasību noraidīšanu.

29.

Attiecībā uz jautājumiem, kuri tiks aplūkoti šajos secinājumos, iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka licences maksa attiecas vienīgi uz sabiedriskajām raidorganizācijām, konkrēti, uz ZDF un SWR. Tā kā licences maksa nav brīvprātīga, tā nav pakļauta nevienam nosacījumam un nav saistīta ar jebkādu atlīdzību, tā ir pielīdzināma nodoklim un pēc sava tiesiskā rakstura tā atbilst valsts atbalstam ( 20 ).

30.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka normatīvās izmaiņas attiecībā uz apliekamības ar licences maksu noteicošo faktoru (agrāk – uztvērēja esamība īpašumā, tagad – mājokļa esamība īpašumā) kopš 2013. gada 1. janvāra nozīmē būtiskus grozījumus, par kuriem bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Minēto grozījumu rezultātā izveidotais atbalsts katrā ziņā ir pretrunā iekšējam tirgum LESD 107. panta 3. punkta izpratnē.

31.

Otrkārt, licences maksa ir pretrunā Savienības tiesībām, jo daļa no iegūtajiem ienākumiem tiek izlietota, lai ieviestu virszemes digitālās televīzijas apraides sistēmu, izmantojot DVB‑T2, monopola veidā un izslēdzot citu dalībvalstu raidorganizācijas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka situācija ir salīdzināma ar to, kāda ir pamatā 2011. gada 15. septembra spriedumam Vācija/Komisija par pāreju no ciparu tehnoloģijas uz digitālo ( 21 ).

32.

Turklāt runa ir par mērķnodokli, jo ir paplašināts licences maksas maksātāju skaits, aptverot visus pilngadīgos iedzīvotājus, tādējādi radot nozīmīgu ienākumu pieaugumu līdz aptuveni septiņdesmit miljoniem euro gadā. Kopumā jaunie noteikumi veido prettiesisku valsts atbalstu, ar nodokli finansējot sabiedrisko un privāto struktūru darbību, izmantojot DVB‑T2.

33.

Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka sabiedriskās raidorganizācijas gūst labumu no vēl cita valsts atbalsta, dodot iespēju tiem izdot piespiedu izpildes rīkojumus neapmaksātās licences maksas apmaksai. Publisko tiesību izpildes mehānisms, kas ir efektīvāks, ātrāks un ekonomiski izdevīgāks nekā parastās izpildes veids, kuru izmantot valsts pārvaldes iestādēm nav uzlikts pienākums, paredz izpildes izmaksu samazinājumu.

34.

Saistībā ar to Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa) Tiesai uzdod septiņus prejudiciālos jautājumus, no kuriem jau iepriekš norādīto iemeslu dēļ es minēšu tikai pirmos trīs:

35.

Lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā tika saņemts 2017. gada 11. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza SWR, Vācijas un Zviedrijas valdības un Komisija, un to pārstāvji piedalījās 2018. gada 4. jūlija tiesas sēdē.

36.

Tiesas sēdes laikā dalībnieki izteica savu viedokli par šādiem konkrētiem jautājumiem, kurus Tiesa bija lūgusi aplūkot: a) licences maksas ieviešanas iemesli; b) nodokļu ienākumu pieaugums tiesiskā regulējuma izmaiņu rezultātā un to ekskluzīvā novirzīšana sabiedriskās apraides aktivitāšu finansēšanai, un c) neapmaksātās licences maksas piespiedu izpildes mehānisma darbība.

37.

Savos rakstveida apsvērumos SWR un Vācijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir daļēji vai pilnīgi nepieņemams. Ņemot vērā šo secinājumu ierobežoto raksturu attiecībā uz jau norādītajiem jautājumiem, šajos secinājumos es nepaudīšu savu viedokli par šo iebildumu, izņemot saistībā ar otro jautājumu.

38.

Visi dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus, ir vienisprātis, ka ar Federālās zemes likumu būtiski nav grozīts 2007. gada lēmumā aplūkotais atbalsts. Tādējādi, tā kā tas neatbilst jaunam atbalstam, nav par to jāpaziņo Komisijai.

39.

SWR, kuru atbalsta Vācijas valdība, apgalvo, ka nav izpildīti Tiesas judikatūrā noteiktie nosacījumi, kas prasa paziņot par pasākumu ( 22 ). Tādējādi neesot grozīti: a) sabiedriskās apraides pakalpojuma darbības joma; b) licences maksas saņēmēji, saglabājot to vienīgi sabiedriskajām organizācijām; c) finansēšanas avots, saglabājot kritēriju par iespēju uztvert audiovizuālās programmas, bet ne tās faktiski uztvert, un d) licences maksas apmērs. [Licences maksas] apliekamības noteicošā faktora izmaiņas atbilstot nepieciešamībai risināt pieaugošo maksājumu kavēšanu un atvieglot pierādīšanas nastu lielajā skaitā nemaksāšanas procedūru.

40.

Ņemot vērā, ka Vācijas sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas shēma 2007. gada lēmumā jau bija klasificēta kā pastāvošs atbalsts, Zviedrijas valdība apgalvo, ka būtu jāizanalizē ieviesto izmaiņu apmērs. Izmaiņas veidā, kādā tiek iekasēta licences maksa, esot vien administratīvas izmaiņas, kas nemaina sistēmas būtību. Tādējādi netiekot veiktas pastāvoša atbalsta izmaiņas Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta un 2009. gada paziņojuma izpratnē. Katrā ziņā saskaņā ar 29. protokolu LESD noteikumi neliedzot dalībvalstīm paredzēt, kā tās finansēs šo sabiedrisko pakalpojumu.

41.

Komisija uzskata, ka saskaņā ar 2007. gada lēmuma 142.–151. punktu ienākumi, kas gūti no audiovizuālās licences maksas, ir jāklasificē kā tāds pats valsts atbalsts kā tie, kas gūti no agrākās nodevas.

42.

Tādējādi šie ienākumi vispārējo interešu sabiedriskas organizācijas labā ir pakļauti likumā noteiktajiem kritērijiem ( 23 ) un to iekasēšana, aprēķins un izmantošana ir pakļauti valsts uzraudzībai ( 24 ). Kopumā runa ir par valsts finansējumu vai finansējumu no valsts līdzekļiem ( 25 ).

43.

Komisija ir vienisprātis ar SWR un Vācijas valdību, ka nav mainīts nedz izvirzītais mērķis, nedz priekšrocību veids, nedz arī saņēmēju loks vai darbība, kā arī nav mainīts juridiskais pamats vai audiovizuālās licences maksas apjoms, bet gan ir mainīti vienīgi tās aprēķina parametri (vairs ne uztvērējaparatūra, bet gan mājoklis). Šīs izmaiņas tiekot pamatotas ar tehnoloģiskajām izmaiņām, it īpaši ar pārvietojamo multimediju ierīču skaita pieaugumu.

44.

Lai gan pirmais prejudiciālais jautājums ir sadalīts divās daļās, patiesībā pietiek noteikt, vai par jauno Federālās zemes likumu bija jāpaziņo Komisijai, jo tas nozīmē būtiskas izmaiņas finansēšanas shēmās, kas pieņemtas (ar nosacījumiem) 2007. gada lēmumā.

45.

Saskaņā ar judikatūru grozījumi valsts atbalsta shēmā var attiekties vai nu uz jau pastāvošajiem atbalstiem, vai arī uz sākotnējiem projektiem, par kuriem ir paziņots Komisijai ( 26 ). Šajā lietā nav strīda, ka 2011. gadā veiktās tiesiskās izmaiņas groza pastāvošu atbalstu vai iepriekš apstiprinātu atbalsta shēmu Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē.

46.

Šeit runa ir par to, lai noskaidrotu, vai šādi grozījumi ir būtiski vai arī tie ir vienkārši formāli vai administratīvi. Kad tas būs izlemts, varēs noteikt jaunā pasākuma saderību ar kopējo tirgu ( 27 ) saskaņā ar Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta nosacījumiem.

47.

Pastāvoša atbalsta grozījumu maznozīmīgais raksturs, kas nenosaka pienākumu par to ziņot, ir atkarīgs no tā, vai šie grozījumi ietekmē “iepriekš pastāvošu atbalstu shēmu veidojošus elementus” ( 28 ). “Būtiski grozījumi” ir tad, kad tiek mainīti viens vai vairāki no šiem pamatelementiem vai nu subjektīvā ( 29 ), vai objektīvā ( 30 ), vai arī pagaidu ( 31 ) veidā.

48.

Grozījumu nozīmīgums ir jāizvērtē, aplūkojot pirms LESD stāšanās spēkā pastāvošos atbalstus, saistībā ar paša atbalsta darbību, tā veidiem un ierobežojumiem ( 32 ). Tomēr, ja, kā šajā lietā, pastāvošu vai nepastāvošu atbalstu ( 33 ) Komisija iepriekš ir pārbaudījusi un apstiprinājusi, tad tās lēmums noder kā mēraukla ( 34 ).

49.

Ņemot vērā šos nosacījumus, uzskatu, ka ar Federālās zemes likumu ieviestie grozījumi neatbilst būtisku grozījumu jēdzienam attiecībā pret iepriekšējo shēmu.

50.

Grozījumi ietekmē tādu vispārēju ekonomisko interešu (sabiedriskā apraide Vācijā) pakalpojuma finansēšanu, kuru starpā arī pastāv dalījums starp pastāvošu un jaunu atbalstu ( 35 ). No tā izriet, ka 2007. gada lēmumā Komisija ir analizējusi gan pastāvošās šā sabiedriskā pakalpojuma finansēšanas, (tobrīd) nodevas, priekšrocības, ņemot vērā Altmark judikatūras kritērijus ( 36 ), gan tās saderību ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam.

51.

Atgādināšu, ka ar Federālās zemes likumu ieviestie grozījumi nozīmēja, ka aparatūras, kas uztver Vācijas raidorganizāciju raidītos signālus, esamība īpašumā kā licences maksas apliekamības noteicošais faktors tika mainīta uz mājokļa, kurā dzīvo pilngadīga persona, īpašumā esamību. Tādējādi noteikums ir “viens mājoklis, viena licences maksa”.

52.

No pieejamās informācijas izriet, ka šīs izmaiņas neskar atbalsta saņēmējus, kas joprojām ir sabiedriskās raidorganizācijas, bet tās ir veiktas attiecībā pret iemaksas obligātajiem maksātājiem, un tādējādi samaksas pienākums attiecas uz nekustamā īpašuma turētājiem, kuri iepriekš ne vienmēr bija aplikti ar nodokli.

53.

Tāpat neskarti paliek laika elementi, jo, kamēr pastāv konstitucionālais mandāts, uz kuru es atsaucos ( 37 ), valsts iestādēm ir jānodrošina, lai raidorganizācijām būtu pieejami to darbībai nepieciešamie līdzekļi.

54.

Attiecībā uz objektīvajiem elementiem nav mainīts pasākuma (sabiedriskā pakalpojuma finansēšana) mērķis, kā arī atbalstīto pasākumu loks. Kā jau es atzīmēju, grozījumi aprobežojas ar to, ka aparatūras esamība īpašumā tiek aizvietota ar mājokļa apdzīvošanu.

55.

Šie grozījumi teorētiski varētu nozīmēt maksātāju skaita pieaugumu un attiecīgi arī ienākumu pieaugumu, ko tā rezultātā saņem raidorganizācijas. Tomēr nešķiet, ka faktiski tā būtu noticis. Komisija atsaucas uz KEF publicētajiem datiem ( 38 ), saskaņā ar kuriem šie ienākumi ir nemainīgi no 2009. gada (pirms tiesību akta grozījumiem) līdz 2016. gadam ( 39 ).

56.

Katrā ziņā summa, kuru saņem sabiedriskās raidorganizācijas, nav atkarīga vienīgi no licences maksas vispārējiem ienākumiem ( 40 ). To faktoru starpā, kas ietekmē gala ienākumu summu, ko saņem šīs organizācijas no licences maksas, ir jāizceļ KEF iesaiste, kas uzrauga un aprēķina sabiedrisko raidorganizāciju finansiālās vajadzības ( 41 ). KEF ziņojumi ir pamats federālo zemju parlamentu un valdību lēmumiem, ar ko tiek noteikts licences maksas apmērs ( 42 ).

57.

Tādējādi ir novērojams, ka ne maksātāju skaita pieaugums, ne (iespējamais) gala ienākumu, kas šādi gūti, pieaugums nav būtiski, lai varētu novērtēt pasākumu jaunieveduma raksturu iepriekš minētajā izpratnē. Lai arī kādi būti šie ienākumi, daļa no tiem, kas tiek novirzīti sabiedriskajām raidorganizācijām (tas ir, daļa, kuru faktiski var klasificēt kā valsts atbalstu), ir tā, ko pēc KEF iesaistes nosaka federālo zemju valdības un parlamenti. Tādējādi attiecība starp gala ienākumu (iespējamo) pieaugumu un atbalsta, ko saņem sabiedriskās raidorganizācijas, apjomu nav automātiska.

58.

Citiem vārdiem, KEF piešķirtās lomas izmaiņām ( 43 ), tās finansēšanas objektīvo vajadzību piešķiršanas kritēriju vai federālo zemju valdību vai parlamentu pienākumam ievērot tās priekšlikumus, lai noteiktu licences maksas apmēru, varētu būt lielāka ietekme uz atbalsta apjomu nekā uz objektīvā elementa, kas veido apliekamību ar licences maksu, izmaiņām.

59.

Jāņem vērā, ka, piemērojot Altmark judikatūras kritērijus par analīzes parametriem, KEF iesaiste ir būtiska, lai sabiedriskajām raidorganizācijām sniegtais atbalsts atbilstu, to nepārsniedzot, nepieciešamajam apjomam, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar to sabiedriskā pakalpojuma pienākumu ( 44 ).

60.

Tādējādi ir ievērots LESD pielikumā esošais 29. protokols, ar kuru dalībvalstīm ir piešķirta kompetence nodrošināt sabiedriskās apraides finansējumu, “ja” raidorganizācijām sniegtie līdzekļi tiek izmantoti, “lai tās izpildītu valsts pasūtījumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi attiecīgā dalībvalsts”.

61.

Turklāt KEF ir jānodrošina, lai ienākumi no sabiedrisko raidorganizāciju komercdarbības tiktu atskaitīti no atbalsta summas. Tas pats notiek ar iespējamo ienākumu pārpalikumu, ja tie netiek izmantoti paredzēto izdevumu segšanai ( 45 ). Saskaņā ar Vācijas valdības pausto šādi ienākumu pārpalikumi tiek izmantoti, lai veidotu sabiedrisko raidorganizāciju finanšu rezerves. Tās nevar veidot šādas rezerves, kamēr KEF tās nav pārbaudījis, lai izvērtētu finansējuma vajadzības.

62.

Šajā kontekstā pamata, uz kuru balstās, lai noteiktu maksātāju pienākumu maksāt, izmaiņas vien pašas par sevi nespēj izmainīt valsts finansējuma apjomu, ko saņem raidorganizācijas, un tādējādi arī ietekmēt tā saderību ar iekšējo tirgu ( 46 ).

63.

Ja ar iepriekš minēto nepietiek, jāpiemetina, ka apliekamības ar licences maksu faktora izmaiņas, citu iemeslu starpā, tiek skaidrotas arī ar tehnoloģijas attīstību. Saglabājot iepriekšējo sistēmu (“viena aparatūra – viena nodeva”), būtu pastāvējis risks, ka ienākumi būtu jāpalielina, ņemot vērā jaunu ierīču – tādu kā, piemēram, personālie datori ( 47 ) vai viedtelefoni, kas, citu starpā, sniedz iespēju piekļūt apraides programmām ( 48 ), – skaita pieaugumu.

64.

Grozījumi paredz arī mērķi vienkāršot licences maksas iekasēšanas pārvaldību, kas, kā izriet no sniegtajiem apsvērumiem, saskārās ar maksājumu kavējumu pieaugumu, kad spēkā bija sistēma, kura bija balstīta uz uztvērējaparatūras esamību valdījumā.

65.

Šādos apstākļos uzskatu, ka ar Federālās zemes likumu veiktajiem grozījumiem nav pietiekami liels nozīmīgums – ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi, lai tos uzskatītu par būtiskiem grozījumiem Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta, to skatot kopā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu, izpratnē un lai par tiem būtu jādara zināms Komisijai.

66.

Savos rakstveida apsvērumos SWR uzsver, ka sabiedriskā pakalpojuma tehniskā piekļuve ir cieši saistīta ar apraides vispārējo interešu mērķi. [SWR] noliedz, ka DVB‑T2 apraides sistēma rada monopolu sabiedrisko raidorganizāciju labā, jo no 40 kanāliem 26 ir konkurentu rīcībā. Katrā ziņā tās izvēršana nenozīmējot nekādu priekšrocību LESD 107. panta izpratnē, kā arī nediskriminējot ārvalstu organizācijas, jo pēc tās rakstura tās funkcijas attiecas uz pārraidi visā teritorijā, lai nodrošinātu apraidi.

67.

Vācijas valdība ir vienisprātis ar SWR apsvērumiem attiecībā, galvenokārt, uz digitālās virszemes apraides sistēmas DVB‑T2 iedarbināšanas nozīmīguma trūkumu, lai izvērtētu licences maksas izmaiņas saistībā ar LESD valsts atbalsta noteikumiem.

68.

Komisija arī nesaprot, kā ienākumu no audiovizuālās licences maksas izmantošanas jaunu tehnoloģiju investīcijām rezultātā varētu tikt veidots monopols DVB‑T2 digitālās virszemes televīzijas jomā, un sniedz datus, kas apstiprina piekļuvi tiem privātajām raidorganizācijām. No vienas puses, tā uzskata, ka sabiedrisko raidorganizāciju investīcijas veido ar to vispārējo interešu mērķi saistītas izmaksas. No otras puses, tā atsaucas uz Ziņojuma par sabiedrisko apraidi 74. punktu, kurā skaidri ir minēta finanšu rezerves veidošana izņēmuma kārtā nepieciešamo tehnoloģiju investīcijām, kas ir būtiskas minētajam sabiedriskā pakalpojuma uzdevumam. Tādēļ šādas investīcijas esot saderīgas ar LESD 106. panta 2. punktu.

69.

Zviedrijas valdība nav paudusi viedokli šajā jautājumā.

70.

Sava otrā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa, šķiet, vēlas panākt, lai tiktu atzīts, ka tāda licences maksa, kāda tā noteikta Federālās zemes likumā, nav saderīga ar LESD 107. un 108. pantu, jo ieņēmumi no tās tiek izmantoti, lai atvieglotu pāreju no signālu ciparu apraides sistēmas DVB‑T uz progresīvāku [sistēmu] (DVB‑T2), no kuras ir izslēgti citu dalībvalstu raidītāji.

71.

Esmu vienisprātis ar tiem, kuri savos rakstveida apsvērumos kritizē šā jautājuma atbilstību un veidu, kādā tas uzdots, jo tas pietiekami skaidri nepaskaidro attiecīgo tiesību normu ietvaru. Šādi apstākļi traucē noskaidrot Federālās zemes likuma saderību šajā jautājumā ar Savienības tiesībām.

72.

Turklāt, pakārtoti, uzskatu, ka jautājums balstās uz neskaidrām vai nepietiekami pārbaudītām premisām. Piemēram, runājot par DVB‑T2 tehnoloģiju, iesniedzējtiesa to klasificē kā monopolu, bet šī tehnoloģija ir pieejama sabiedriskajām un privātajām raidorganizācijām tādējādi, ka Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas nav privileģētā stāvoklī attiecībā pret privātajām.

73.

Pārejā uz jauno tehnoloģiju DVB‑T2 lēmumus par pārraides kapacitāti un apraides teritorijas pārklājuma plānošanu pieņem kompetentas valsts pārvaldes iestādes (nevis raidorganizācijas). Kā apgalvo Komisija, lai arī kādi būtu apliekamības ar licences maksu noteicošā faktora varianti, nevienam no tiem nav saistības ar pieejamo frekvenču skaitu, ko Vācijā, tāpat kā citās dalībvalstīs, ierobežo citi noteikumi.

74.

Apstāklis, ka ienākumi, kas gūti no licences maksas, tiek izmantoti, lai sabiedriskās raidorganizācijas saņemtu DVB‑T2 tehnoloģiju, pats par sevi nepadara par spēkā neesošu Federālās zemes likumu, kā arī katrā ziņā nenozīmē ar LESD nesaderīgu valsts atbalstu. Kā jau atbildē uz pirmo prejudiciālo jautājumu esmu norādījis, KEF ir jāveic izdevumu un ieguldījumu analīze (tostarp par tiem, kas saistīti ar tehnoloģiju uzlabojumiem, tādiem kā DVB‑T2), lai noteiktu tos, kuri ir pamatoti sabiedrisko pakalpojumu funkciju veikšanai organizācijām, kas ir tās uzraudzībā ( 49 ).

75.

Tādējādi, pat pieņemot, ka Tiesa iesniedzējtiesai varētu sniegt papildu faktorus vērtējumam par valsts atbalsta klasifikāciju ienākumiem, kas gūti no licences maksas un tiek izmantoti DVB‑T2 sistēmas izveidei, šādam izskaidrojumam nebūtu nozīmes, lai izvērtētu Federālās zemes likuma atbilstību Savienības tiesībām.

76.

SWR un Vācijas valdība norāda, ka, iekasējot audiovizuālo licences maksu, arī piedziņas procedūras kārtībā, reģionālās raidorganizācijas pilda sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus, kas tām noteikti likumā, un darbojas kā publisko tiesību subjekti (proti, kā valsts netiešas pārvaldes iestādes daļa), ar ko tās atšķiras no privātajām raidorganizācijām.

77.

Tā uzsver, ka iespēja veikt administratīvu izpildi parādiem, kas rodas no neapmaksātas audiovizuālās licences maksas, ir viens no elementiem, ko Komisija izvērtēja 2007. gada lēmuma ietvaros.

78.

Vācijas valdība piemetina, ka gan sabiedrisko raidorganizāciju finansēšana, gan apliekamību noteicošais faktors un iekasēšanas procedūra ietilpst dalībvalstu kompetencē.

79.

Komisija uzskata, ka iespēja izdot izpildes rakstus veido priekšrocību attiecībā uz privātajām raidorganizācijām. Ciktāl šāda priekšrocība ir daļa no kompensācijas, ko saņem sabiedriskās raidorganizācijas sava sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma veikšanai, tas ir saderīgi ar noteikumiem par valsts atbalstu ( 50 ). Tā var tikt klasificēta kā apraides sabiedriskā uzdevuma papildu tiesības, un tas nozīmētu pastāvošā atbalstā iekļautu elementu saskaņā ar 2007. gada lēmumā noteikto.

80.

Zviedrijas valdība arī attiecībā uz šo prejudiciālo jautājumu nav sniegusi apsvērumus.

81.

Trešais prejudiciālais jautājums ir saistīts ar otrā jautājuma otro daļu, un abi ir saistīti ar administratīvās izpildes kārtību neapmaksāto licences maksu iekasēšanai. Tādēļ es tos analizēšu kopīgi.

82.

Tiesa jau ir apspriedusi, lai gan pakārtoti, jautājumu, kas saistīts ar izpildes procedūru administratīvā kārtībā saistībā ar audiovizuālās licences maksas nemaksāšanu, konstatējot, ka subjektiem, kam bija šādas tiesības, bija piešķirtas valsts pilnvaras ( 51 ). Tas, ka minētajā lietā tika aplūkoti valsts līgumi, neliedz šo secinājumu attiecināt uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

83.

Ir taisnība, ka saskaņā ar spriedumu Trapeza Eurobank Ergasias ( 52 ), uz kuru atsaucas Komisija, identisks pasākums var tikt klasificēts kā priekšrocība attiecībā pret citiem privātā sektora konkurentiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka licences maksa ir paredzēta, vienīgi lai finansētu sabiedrisko raidorganizāciju sniegtu sabiedrisko pakalpojumu, nevis komercdarbību. Tādējādi ienākumi no izpildes procedūras administratīvā kārtībā nodrošina nepieciešamo līdzekļu iekasēšanu, lai pildītu minēto pakalpojumu, ievērojot likumā noteiktos uzdevumus.

84.

Ja, kā apgalvo iesniedzējtiesa, licences maksai ir nodoklim līdzīgs raksturs, tad nav neloģiski, ka tā iekasēšanai tiek izmantoti tādi paši (izpildes) instrumenti, kādi ir nodokļu piedziņai. Publiskajām tiesībām raksturīgās prerogatīvas rakstura dēļ gan brīvprātīgs, gan piespiedu maksājums atklāj to kā garantijas raksturu, lai nodrošinātu ar sabiedriskās apraides pakalpojumu saistīto aspektu. Piespiedu izpildes sistēma tādējādi sekmē iekasējamības efektivitāti.

85.

Katrā ziņā galvenais arguments, lai atbildētu uz šo jautājumu attiecībā uz valsts atbalsta shēmu, kā norāda SWR un Vācijas valdība, ir tas, ka 2007. gada lēmumā Komija jau ir ņēmusi vērā prerogatīvas esamību parādu piedziņas izpildes procedūrai administratīvā kārtībā.

86.

Komisija šajā lēmumā ir norādījusi, ka sabiedriskajām raidorganizācijām ir piešķirtas tiesības tieši iekasēt licences maksu, arī administratīvās izpildes kārtībā ( 53 ). Šis apsvērums ļauj uzskatīt, ka šādi gūtie ienākumi ir valsts uzraudzībā un tādējādi tie pēc būtības ir valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ( 54 ).

87.

Tā kā ar Federālās zemes likumu šajā sakarā nekas jauns nav ieviests, neietekmējot administratīvās izpildes sistēmu, kas bija ietverta iepriekšējā tiesiskajā regulējumā, to aizsargā 2007. gada lēmums.

88.

Turklāt atšķirīgā attieksme pret sabiedriskajām un privātajām raidorganizācijām šajā kontekstā nevar tikt analizēta atsevišķi, bet gan ir jāanalizē to pienākumu un tiesību kontekstā, kas likumīgi attiecas gan uz vienām, gan otrām. Valsts organizācijām ir ar sabiedrisko pakalpojumu funkciju veikšanu saistīti ierobežojumi, no kuriem privātie operatori ir atbrīvoti. Savukārt nekas neliedz tām izmantot pilnvaras, kas ir nesamērīgi plašākas salīdzinājumā ar tām, kādas pastāv privāttiesībās, un kas ir pakļautas vēlākai tiesas kontrolei.

89.

Juridiskā statusa atšķirības var pamatot, ka, lai saņemtu licences maksu ar publisko tiesību raksturu, tiek izmantoti administratīva rakstura instrumenti, kas paredzēti, lai veiktu piespiedu izpildi nemaksāšanas gadījumā.

90.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atzīt par nepieņemamu otrā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu un uz pirmajiem trīs Landgericht Tübingen (Tībingenes apgabaltiesa, Vācija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: