1.

Polijas tiesu iestāde ir izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi (turpmāk tekstā – “EAO”) attiecībā uz Polijas pilsoni Sławomir Andrzej Zdziaszek. Šī iestāde lūdz nodot pašlaik Nīderlandē aizturēto S. A. Zdziaszek, lai izpildītu divus brīvības atņemšanas sodus, attiecīgi uz vienu gadu sešiem mēnešiem un trīs gadiem sešiem mēnešiem.

2.

Šie sodi ir uzlikti ar “spriedumu, ar ko nosaka kumulatīvu sodu” (turpmāk tekstā – “spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu”), kas ir attiecīgā EAO pamatā. Šis spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, neattiecas uz attiecīgās personas vainu, bet tā vienīgais mērķis ir kumulatīvi piemērot un pielāgot trīs kriminālsodus, kas ir noteikti agrāk. Tādējādi viena gada sešu mēnešu brīvības atņemšanas sods tiek kumulatīvi piemērots ar diviem citiem sodiem, kas S. A. Zdziaszek tika piespriesti divās citās tiesvedībās. Savukārt trīs gadu sešu mēnešu sods ir samazināts četru gadu sods, kas S. A. Zdziaszek tika piespriests ar agrāk pasludinātu spriedumu (turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”). Šis sods tika samazināts pēc grozījumu ieviešanas tiesību aktos, kas bija labvēlīgi attiecīgajai personai.

3.

Iesniedzējtiesa norāda, ka EAO veidlapā ir ietverta tikai informācija par spriedumu, ar ko nosaka kumulatīvu sodu. Papildu informācija, ko iesniedzējtiesa ir saņēmusi, rāda, ka S. A. Zdziaszek bija pienācīgi pārstāvēts apelācijas tiesvedībā, kurā tika pasludināts sākotnējais spriedums, par ko viņš bija informēts. Savukārt, pēc šīs tiesas domām, S. A. Zdziaszek tiesības uz aizstāvību pirmajā instancē nebija ievērotas.

4.

Saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko ir transponēts Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “pamatlēmums”) ( 2 ) 4.a pants, Nīderlandes kompetentajai iestādei ir jāatsakās izpildīt EAO, ja pieprasītā persona nav personiski piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts nolēmums ( 3 ), ja vien nerodas viena no tajā minētajām situācijām.

5.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” ietver tiesvedību, kurā ir pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, pat ja jautājums par vainu tajā vairs netika izskatīts. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noteikt, vai attiecīgās personas procesuālo tiesību ievērošana ir jāvērtē, ņemot vērā šo tiesvedību, vai arī ir jāņem vērā tiesvedība, kurā tika pasludināts sākotnējais spriedums.

6.

Ja jāņem vērā tiesvedība, kurā tika pasludināts sākotnējais spriedums, iesniedzējtiesa vaicā, kādas ir sekas tam, ka S. A. Zdziaszek pirmajā instancē faktiski nebija pārstāvēts.

7.

Iesniedzējtiesa arī jautā, vai tā var atteikties izpildīt EAO tāpēc, ka ne tam pievienotajā veidlapā, ne sniegtajā papildu informācijā nav pierādījuma tam, ka šajā lietā ir radusies kāda no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā aprakstītajām situācijām.

8.

Šo jautājumu pamatā ir šīs pēdējās tiesību normas īpaša transponēšana Nīderlandes tiesībās. Ar pamatlēmuma 4.a panta 1. punktu ir ieviesta iespēja atteikties nodot aizmuguriski notiesātu personu, ja izpildes tiesu iestāde nevar pārliecināties par minētās personas procesuālo tiesību ievērošanu. Ja rodas kāda no šajā tiesību normā paredzētajām četrām situācijām, izpildes tiesu iestādei tomēr ir pienākums izpildīt EAO. Taču valsts tiesību akti apgriež otrādi šo fakultatīvo loģiku, aizliedzot valsts tiesai veikt attiecīgās personas nodošanu, ja neviena no šīm situācijām nav precizēta.

9.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 4 ) (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. [..]”.

10.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

[..]”

11.

Saskaņā ar Hartas 48. panta 2. punktu “ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību”.

12.

Pamatlēmuma 1. panta 1. punktā EAO ir definēts kā “tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli”.

13.

Tā 2. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis izpilda ikvienu [EAO], pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem”.

14.

Tā 3. punktā ir paredzēts, ka šis pamatlēmums “[negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā”.

15.

Pamatlēmuma 4.a pants ir ieviests ar Pamatlēmumu 2009/299, lai precizētu fakultatīvus EAO neizpildīšanas pamatus, ja attiecīgā persona nebija piedalījusies savas lietas izskatīšanā:

“1.   Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:

2.   Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots [..] atbilstīgi 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, un ja attiecīgā persona nav iepriekš saņēmusi nekādu oficiālu informāciju par to, ka pret viņu ir ierosināta krimināllieta, tad attiecīgā persona, kad viņa tiek informēta par Eiropas apcietināšanas ordera saturu, var lūgt pirms nodošanas saņemt sprieduma kopiju. [..] to neuzskata par sprieduma oficiālu izsniegšanu, un tā neskar nekādus termiņus, ko piemēro lūgumam par lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību.

3.   Ja personu nodod atbilstīgi 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem un ja attiecīgā persona ir lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, šādas personas apcietinājumu līdz lietas atkārtotas izskatīšanas vai pārsūdzības pabeigšanai pārskata saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem vai nu regulāri, vai arī pēc attiecīgās personas lūguma. [..]”

16.

Pamatlēmuma 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka EAO ir jāiekļauj šāda informācija:

“[..]

[..]

[..].”

17.

Šī pamatlēmuma 15. pantā “Lēmums par nodošanu” ir paredzēts:

“1.   Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.

2.   “Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju.

[..]”

18.

Pamatlēmuma pielikuma (“Eiropas apcietināšanas orderis”) d) punkts, pēc grozījuma, kas izdarīts ar Pamatlēmumu 2009/299, ir izteikts šādi:

19.

Ar 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par personu nodošanu) (Stb. 2004, Nr. 195, turpmāk tekstā – “OLW”) Nīderlandes tiesībās ir transponēts pamatlēmums. Šā likuma 12. pantā ir noteikts, ka “nodošana nav atļauta, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir paredzēts, lai izpildītu spriedumu, un apsūdzētais personiski nav piedalījies tās lietas izskatīšanā, kurā pieņemts minētais spriedums, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī ir norādīts, ka saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts procesuālajām prasībām” ir radusies viena no četrām šajā tiesību normā aprakstītajām situācijām. Šīs situācijas ir aprakstītas OLW 12. panta a)–d) punktā, kas atbilst pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktam.

20.

OLW 2. pielikuma D punkts “OLW 2. panta 2. punktā minētā Eiropas apcietināšanas ordera veidlapa” atbilst pamatlēmuma pielikuma d) punktam.

21.

2017. gada 17. janvārī iesniedzējtiesā tika iesniegts pieteikums izpildīt EAO, ko 2014. gada 12. jūnijā izsniedza Sąd Okręgowy w Gdańsku (Gdaņskas apgabaltiesa, Polija).

22.

EAO mērķis ir Polijas pilsoņa S. A. Zdziaszek aizturēšana un nodošana, lai Polijā izpildītu divus brīvības atņemšanas sodus – attiecīgi uz vienu gadu sešiem mēnešiem (par 1. un 2. faktu ( 5 )) un uz trīs gadiem sešiem mēnešiem (par 3.–5. faktu) ( 6 ).

23.

EAO attiecas uz Sąd Rejonowy w Wejherowie (Vejherovas apgabaltiesa, Polija) 2014. gada 25. marta spriedumu, ar ko noteikti divi kumulatīvi sodi (“spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu”). Pirmkārt, šajā spriedumā tika apvienoti vienā brīvības atņemšanas sodā uz vienu gadu sešiem mēnešiem divi sodi, kas S. A. Zdziaszek tika piespriesti par 1. un 2. faktu ar galīgiem spriedumiem, kurus 2005. gada 21. aprīlī pasludināja Sąd Rejonowy w Wejherowie (Vejherovas apgabaltiesa) un 2006. gada 16. jūnijā – Sąd Rejonowy w Gdyni (Gdiņas apgabaltiesa, Polija). Otrkārt, šajā spriedumā brīvības atņemšanas sods uz četriem gadiem, kas par 3.–5. faktu S. A. Zdziaszek sākotnēji tika piespriests ar Sąd Rejonowy w Wejherowie (Vejherovas apgabaltiesa) 2012. gada 10. aprīļa galīgo spriedumu, tika samazināts līdz trim gadiem sešiem mēnešiem. Šīs izmaiņas ir ieviestas pēc grozījumu izdarīšanas tiesību aktos, kas bija labvēlīgi attiecīgajai personai.

24.

Ar 2017. gada 11. aprīļa nolēmumu iesniedzējtiesa atteicās nodot S. A. Zdziaszek saistībā ar 1. faktu, ciktāl Nīderlandes tiesībās par šo faktu kriminālsods nav uzliekams. Tā apturēja nolēmuma pieņemšanu par 2. faktu, lai izsniegšanas tiesu iestādei uzdotu papildu jautājumus.

25.

Tādējādi šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tikai uz sprieduma, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, daļu saistībā ar soda samazinājumu par 3.–5. faktu.

26.

S. A. Zdziaszek personiski nepiedalījās tiesvedībā, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu. EAO ir norādīts, ka viņš tomēr bija informēts par paredzēto lietas izskatīšanu un bija pilnvarojis juriskonsultu, kas viņu aizstāvēja.

27.

Precīzāk, no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka S. A. Zdziaszek uz viņa norādīto adresi tika nosūtīts uzaicinājums piedalīties pirmajā tiesas sēdē, kas notika 2014. gada 28. janvārī. Uz uzaicinājumu viņš neatbildēja un tiesas sēdē neieradās. Sąd Rejonowy w Wejherowie (Vejherovas apgabaltiesa) pēc savas ierosmes iecēla advokātu un tiesvedību apturēja. Tieši tādā pašā veidā S. A. Zdziaszek tika uzaicināts uz otro, 2014. gada 25. marta, tiesas sēdi. Viņš tajā nepiedalījās, bet šajā tiesas sēdē piedalījās viņa advokāts. Tās noslēgumā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu.

28.

Neraugoties uz šiem faktiskajiem apstākļiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikumā un b) apakšpunktā minētais nosacījums nav piemērojams, jo nav pierādīts, ka pieprasītā persona “bija informēta par paredzēto lietas izskatīšanu”, ne arī ka tā “bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu pārstāvi aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā”.

29.

Iesniedzējtiesas pirmais jautājums liek noteikt, vai tiesvedība, kurā tika pieņemts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē. Ja tas tā ir, iesniedzējtiesa atteiktos izpildīt EAO.

30.

Savukārt, ja spriedumam, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, nav nozīmes, lai piemērotu pamatlēmuma 4.a panta 1. punktu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāpārbauda, vai S. A. Zdziaszek personiski bija piedalījies iepriekšējā tiesvedības stadijā un, ja tas tā nebija, tai ir jānoskaidro, vai tika konstatēts kāds no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem apstākļiem.

31.

Taču iesniedzējtiesa norāda, ka EAO sniegtā informācija neattiecas uz sākotnējo spriedumu.

32.

Otrais jautājums liek noteikt, vai šajā kontekstā iesniedzējtiesa var atteikties izpildīt EAO.

33.

Ja tas tā nav, iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz sākotnējo spriedumu tai ir jānosaka, vai šajā lietā ir konstatējama kāda no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajām situācijām.

34.

Šajā ziņā tā uzskata, ka S. A. Zdziaszek personiski nav piedalījies lietas izskatīšanā, kurā tika pasludināts pirmās instances nolēmums, un šai tiesvedībai pirmajā instancē nav piemērojams neviens no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā norādītajiem apstākļiem.

35.

Saistībā ar apelācijas tiesvedību S. A. Zdziaszek tiesas sēdē nepiedalījās. Tomēr viņš uz to tika pienācīgi uzaicināts, un tajā piedalījās viņa padomdevējs. Iesniedzējtiesa no tā secina, ka S. A. Zdziaszek“bija informēts par paredzēto lietas izskatīšanu” apelācijas instancē un ka viņš “bija pilnvarojis [pārstāvi] [..] aizstāvēt [viņu] lietas izskatīšanā”.

36.

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai apelācijas tiesvedība ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta izpratnē.

37.

Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38.

Iesniedzējtiesa lūdza šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.

39.

Lai pamatotu šo lūgumu, tā apgalvo, ka uzdotie jautājumi attiecas uz pamatlēmuma interpretāciju, kas ietilpst vienā no LESD trešās daļas V sadaļā. Tā arī norādīja, ka attiecīgā persona atrodas apcietinājumā Nīderlandē, gaidot turpmāko rīcību saistībā ar viņa nodošanu. Tiesas steidzamai atbildei esot tieša un izšķiroša ietekme uz attiecīgās personas brīvības atņemšanas soda ilgumu.

40.

Tiesas piektā palāta 2017. gada 8. jūnijā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu.

41.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamatlietā – Openbaar Ministerie (prokuratūra, Nīderlande), atbildētājs pamatlietā – S. A. Zdziaszek, Nīderlandes valdība, kā arī Eiropas Komisija. Polijas valdība iesniedza rakstveida atbildi uz Tiesas uzdoto jautājumu par piemērojamām Polijas valsts tiesību normām.

42.

Prokuratūra, S. A. Zdziaszek, Nīderlandes, Īrijas un Polijas valdības, kā arī Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 11. jūlijā.

43.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tiesvedība, kurā tika pieņemts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, un kurā vairs netika izskatīts jautājums par vainu, ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē. Lai atbildētu uz šo jautājumu, sākumā analizēšu jēdzienu “notiesāšana krimināllietā”, kuras esamība ir priekšnosacījums jēdzienam “notiesājošs spriedums” un “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Vēlāk analizēšu sprieduma, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, īpašās iezīmes (A).

44.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi secinājumi ir jāizdara, lai izpildītu EAO, ja izsniegšanas tiesu iestāde nav sniegusi pietiekamu informāciju. Šo jautājumu var saprast formāli, kas uzdots ar mērķi, lai noskaidrotu, cik reizes izpildes tiesu iestāde no izsniegšanas tiesu iestādes var pieprasīt lietderīgu informāciju vai maksimālo “apmaiņas” ilgumu starp šīm tiesām, it īpaši ņemot vērā termiņus, kas piemērojami EAO izpildei. Mazāk acīmredzami šī jautājuma pamatā ir problemātika saistībā ar pamatlēmuma 4.a panta transponēšanu Nīderlandes tiesībās (B).

45.

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē attiecas uz apelācijas tiesvedību, kurā lieta tika izskatīta pēc būtības un kurā tika atstāts spēkā pirmās instances notiesājošs spriedums, uz kura izpildi attiecas EAO. Šis jautājums liek noteikt, vai, nodrošinot apelācijas tiesvedībā attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību efektīvu aizsardzību, var novērst iespējamos trūkumus, kas varēja rasties pirmajā instancē (C).

46.

Lietas dalībnieki, kas iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās tiesas sēdē, būtībā vienprātīgi pauž nostāju, saskaņā ar kuru tiesvedība, kurā tikai ir pielāgots sods, neizskatot jautājumu par vainu, nav“lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums,” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē.

47.

Tomēr gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē ir konstatējama nevienprātība par to, kas ir lietas “būtība”. Šķiet, nav šaubu, ka tiesvedība saistībā ar vainu un sodu ir tiesvedība, kurā izskata lietu pēc būtības. Kas tad tomēr ir tiesvedība, kura attiecas tikai uz sodu, tā pielāgošanu vai samazināšanu? Vai vainas apspriešana ir neatņemama tiesvedības sastāvdaļa, lai to varētu kvalificēt par tiesvedību, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības?

48.

S. A. Zdziaszek apgalvo, ka, ja soda pielāgošana nav vienkārša aritmētiska darbība, ar to saistītā tiesvedība ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Tātad tai ir jāatbilst Hartas 47. un 48. panta, kā arī ECPAK 6. panta prasībām.

49.

Prokuratūra uzsver, ka, lai labāk nodrošinātu tiesības uz aizstāvību, pārbaude ir jāveic attiecībā uz nolēmumu par vainu. Pretēja pieeja ietvertu risku, ka attiecīgā persona varētu tikt nodota, lai arī iepriekšējās tiesvedības stadijās tās tiesības uz aizstāvību netika ievērotas.

50.

Tāpat Nīderlandes valdība ierosina uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt noraidoši. Tā apgalvo, ka pārbaudei ir jāattiecas uz lietas izskatīšanu pēc būtības, kas izraisījusi notiesāšanu. Priekšnosacījums tam ir tas, ka tiesai ir jālemj par vainu. Tātad uz tiesvedību, kurā ir apvienoti vai pielāgoti brīvības atņemšanas sodi, nav attiecināms jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”.

51.

Īrijas un Polijas valdības uz pirmo jautājumu arī ierosina sniegt noraidošu atbildi. Ciktāl attiecīgās personas vaina netika izskatīta, tiesvedībā, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, šī pēdējā minētā tiesvedība nevar būt “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē. Īrijas valdība uzskata, ka mikroanalīze attiecībā uz tiesvedību, kurā tiek noteikti kumulatīvi sodi, ir pretrunā savstarpējas uzticēšanās principam. Pēc Polijas valdības domām, iekļaut tiesvedību, kurā ir pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, iepriekš minētajā jēdzienā nozīmētu paplašināt pamatlēmuma 4.a panta piemērošanas jomu. Šī valdība uzskata, ka jēdziens “lietas būtība” ietver faktu konstatējumu, kā arī vainas izskatīšanu, tie ir elementi, par kuriem beigu beigās tika lemts apelācijas tiesvedībā, kurā tika pasludināts sākotnējais spriedums.

52.

Savukārt Komisija uzskata, ka ir grūti pieņemt, ka pārbaude saskaņā ar pamatlēmuma 4.a pantu var attiekties uz tiesvedību, kurā ir tikai pielāgots sods, savukārt tiesvedība, kurā pasludināts sākotnējs notiesājošs spriedums, netiktu pārbaudīta. Savukārt uz tiesvedību, kurā ir pielāgots sākotnējais sods, ļaujot attiecīgajai personai paust savus argumentus, tiktu attiecināts jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”.

53.

Es nepiekrītu viedoklim, saskaņā ar kuru jautājumam par vainu būtu nozīme, veicot pārbaudi attiecībā uz “lietas būtību”, izslēdzot jautājumu par soda noteikšanu. Jēdziens notiesāšana, kurai ir nozīme gan attiecībā uz jēdzienu “izpildāms spriedums”, gan attiecībā uz jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” (lietoti attiecīgi pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikumā un 8. panta 1. punktā) ietver šos divus aspektus: vainu un sodu (1). Ciktāl spriedumā, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, nosaka sodu, tam ir piemērojams jēdziens notiesāšana (2). Lai piemērotu pamatlēmuma 4.a pantu, tomēr vēl ir jāpārbauda, vai tiesvedība, kurā tika pasludināts šis spriedums, tiesai ir rīcības brīvība, lai lemtu par konkrētiem soda pielāgošanas noteikumiem (3). Ciktāl šāda rīcības brīvība izskatāmajā lietā pastāv, tiesvedība, kurā tika pieņemts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē (4).

54.

Ja EAO mērķis ir soda izpilde, tā priekšnosacījums ir, lai persona tiktu notiesāta. Notiesāšana parasti ietver divus elementus, proti, vainas atzīšanu un tādējādi soda noteikšanu ( 7 ). Tātad šie divi elementi veido lietas “būtību” – vai nu kopīgi (būtība kopumā), vai nu atsevišķi (būtības daļa).

55.

Šie divi elementi ir jānorāda EAO. Izsniegšanas tiesu iestādēm faktiski ir pienākums sniegt informāciju ne tikai par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bet arī par konkrēti uzliktajiem sodiem. Tas ir nepieciešams, lai pārbaudītu, kā izpildes tiesu iestāde piemēro EAO konkrētā gadījumā, ņemot vērā izdarīto noziedzīgo nodarījumu ( 8 ) un noteikto sodu ( 9 ). Šai informācijai arī ir svarīga nozīme, lai izvērtētu EAO obligāta neizpildīšanas pamata esamību ( 10 ).

56.

Jēdziens “izpildāms spriedums” pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nolūkā nozīmē galīgu spriedumu, kas saskaņā ar piemērojamajām tiesībām kompetentajām iestādēm ļauj izpildīt attiecīgajai personai uzlikto brīvības atņemšanas sodu. Tas, kas konkrētajā gadījumā veido šo spriedumu, būs atkarīgs no diviem mainīgajiem, proti, no dalībvalsts procesuālajām tiesību normām un to konkrētas izmantošanas, ko veica attiecīgā persona (vai kas tika veikta tās labā) ( 11 ).

57.

Ja spriedums ir dokuments, kas padara brīvības atņemšanas sodu par izpildāmu, tam pēc definīcijas ir jāattiecas uz sodu. Izskatāmajā lietā rodas jautājums par to, vai nolēmums, kas attiecas tikai uz sodu, var būt “izpildāms spriedums” pamatlēmuma izpratnē. Tagad es to izskatīšu.

58.

Spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, kurš ir EAO pamatā izskatāmajā lietā, ir divkārši specifisks.

59.

Pirmkārt, tajā ir apvienoti divi būtiski nolēmumi vienā vienīgā aktā. Šajā ziņā i) tajā ir apvienoti iepriekš (un atsevišķi) uzliktie sodi par 1. un 2. faktu; un ii) samazināts soda ilgums, kas iepriekš un kumulatīvi tika noteikts par 3.–5. faktu.

60.

Otrkārt, attiecībā uz 3.–5. faktu spriedumā, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, ir tikai samazināts noteiktais sods, kurā nav izskatīts jautājums par vainu, par ko tika lemts sākotnējā spriedumā.

61.

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, kā arī no Polijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka, veicot šo samazinājumu, tika ņemti vērā grozījumi tiesību aktos par labu attiecīgajai personai, kuri izdarīti laikposmā no sākotnējā sprieduma pasludināšanas līdz sprieduma, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, pasludināšanai.

62.

Polijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka ar spriedumu, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, tika aizstāts sākotnējais spriedums.

63.

Neskarot pārbaudi, kura jāveic iesniedzējtiesai, tādējādi ir konstatēts, ka nolēmums par sodu, kā tas izriet no sprieduma, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, ir vienīgais juridiskais dokuments, kurš ļauj S. A. Zdziaszek atņemt brīvību uz tajā paredzēto laiku. Tādējādi divi notiesāšanas aspekti attiecībā uz S. A. Zdziaszek pēdējo reizi tika izskatīti divās dažādās tiesvedībās: tiesvedībā, kurā tika pasludināts sākotnējais spriedums attiecībā uz vainu, un tiesvedībā, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, attiecībā uz galīgi noteikto sodu.

64.

Tagad ir jāpārbauda tiesvedības, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, būtība.

65.

Jāatgādina, kā to dara S. A. Zdziaszek un Komisija, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa nošķir divu veidu tiesvedības, kurās nosaka kumulatīvus sodus: i) tiesvedības, kurās tiesai nav nekādas rīcības brīvības un kurās šī tiesa var tikai veikt matemātisku aprēķinu, un ii) tiesvedības, kurās tiesa īsteno rīcības brīvību. Pirmā veida tiesvedībām nav piemērojams ECPAK 6. pants, savukārt tas ir piemērojams otro minēto gadījumā ( 12 ).

66.

Attiecīgās tiesvedības būtības noteikšanā ir jāņem vērā šādi aspekti.

67.

Ja tiesai tikai mehāniski ir jāpiemēro likuma noteikumi, nepiešķirot tai nekādu rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kādā sods tiks samazināts, šāda tiesvedība nevar būt lietas izskatīšana pamatlēmuma 4.a panta izpratnē. Proti, attiecīgajai personai nav nekādas iespējas atsaukties uz procesuālajām tiesībām, lai ietekmētu šādas mehāniskas likuma piemērošanas rezultātu.

68.

Citādi tas ir tādas tiesvedības gadījumā, kurā tiesa īsteno rīcības brīvību. Šajā ziņā it īpaši ir jāuzdod šādi divi jautājumi: vai ir jauni elementi, kas tiesai ir jāidentificē un jāņem vērā (piemēram, attiecīgās personas rīcība pēc tās sākotnējās notiesāšanas, soda izciešanas iestāšu veiktais vērtējums u.c.)? Vai tiesvedībā, kurā tiek pielāgots sods, ir jārīko tiesas sēde? Vai par jauno nolēmumu attiecībā uz soda pielāgošanu var iesniegt apelācijas sūdzību? It īpaši un galvenokārt – vai tiesai ir novērtējuma brīvība visas tiesvedības gaitā?

69.

Ja atbilde uz šiem jautājumiem, it īpaši uz pēdējo jautājumu, ir apstiprinoša, uzskatu, ka tad runa ir par lietas izskatīšanu pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē. Proti, šie procesuālie elementi ļauj attiecīgajai personai ietekmēt soda noteikšanu. Šajā ziņā ir būtiska nozīme ir efektivitātei, ar kādu attiecīgā persona var atsaukties uz procesuālajām tiesībām.

70.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai izskatāmajā lietā tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, valsts tiesai ir piešķirta rīcības brīvība. Ņemot vērā Tiesai sniegto informāciju šajā lietā, manuprāt, tiesvedībā, kurā tiek pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, Polijas tiesai ir liela rīcības brīvība.

71.

Tiesas sēdē Polijas valdība apstiprināja, ka tiesai, kura pasludina spriedumu, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, lai arī tā rūpīgāk neizskata jautājumu par vainu, ir rīcības brīvība, lai noteiktu (vai pielāgotu) kumulatīvu sodu robežās, kas izriet no iepriekšējos spriedumos noteiktajiem sodiem.

72.

Tomēr tiesvedību, kurā tiek pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, šī valdība atsakās kvalificēt kā “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē, ciktāl šīs tiesvedības iznākums vienmēr ir labvēlīgs attiecīgajai personai. Minētās valdības skatījumā, beigu beigās noteiktā soda ilgums noteikti būs īsāks, nekā tas būtu gadījumā, ja kumulatīvi piemērojamos sodus saskaitītu kopā. Sods pēc tā samazināšanas arī noteikti būs īsāks par agrāk noteikto sodu.

73.

Es nepiekrītu secinājumam, saskaņā ar kuru uz tiesvedību, kurā tiek pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, nav attiecināms pamatlēmuma 4.a pants.

74.

Ja soda pielāgošana vienmēr izraisa sākotnējā soda samazinājumu, attiecīgajai personai ir būtiski lūgt maksimālu soda samazinājumu.

75.

Iztēlosimies, piemēram, situāciju, kad valsts tiesai ir kumulatīvi jāpiemēro trīs iepriekš noteiktie sodi, kuru ilgums ir pieci, četri un trīs gadi. Iztēlosimies arī, ka, izmantojot piešķirto rīcības brīvību, tiesa var kumulatīvi noteikt brīvības atņemšanas sodu gan uz pieciem gadiem, gan divpadsmit gadiem. Ir taisnība, ka pēc definīcijas gala rezultāts attiecīgajai personai ir labvēlīgāks, jo, vienkārši saskaitot sodus, kumulatīvais sods būtu divpadsmit gadi. Tomēr ir būtiska atšķirība, vai kumulatīvais sods ir noteikts tuvāk amplitūdas zemākajai robežvērtībai (pieņemsim, tie ir desmit gadi) vai tās augstākajai robežvērtībai (piemēram, vienpadsmit gadi).

76.

Ja ar savu klātbūtni attiecīgā persona var ietekmēt soda ilguma noteikšanu, attiecīgajā tiesvedībā nevar netikt ievērotas garantijas, kas ir noteiktas ne tikai ar ECPAK 6. panta 1. punktu, bet arī ar pamatlēmuma 4.a pantu.

77.

Kā norādīju iepriekš, tam, ka procesuālo tiesību ievērošanu varēja pārbaudīt attiecībā uz sākotnējo spriedumu, nav nozīmes attiecībā uz “soda” aspektu, ciktāl, pirmkārt, tiesa, kas lemj par jaunu sodu, ir īstenojusi rīcības brīvību un, otrkārt, jauns nolēmums attiecībā uz to ir aizstājis iepriekšējo nolēmumu. Tādējādi spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, ir kļuvis par vienīgo izpildāmo spriedumu, uz kura var balstīt EAO.

78.

Lai pārliecinātos, ka attiecīgās personas procesuālās tiesības ir tikušas ievērotas, iesniedzējtiesai konkrēti ir jāpārbauda, kāds nolēmums ir izpildāmais spriedums, kas ir EAO pamatā. Attiecīgā gadījumā tai ir jālūdz papildu informācija, pamatojoties uz pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, lai noteiktu procesuālo stadiju, kurā tiesa ir īstenojusi rīcības brīvību, lai beigu beigās noteiktu soda ilgumu. Šajā kontekstā izpildes tiesu iestādei arī ir jāspēj pārbaudīt, vai tika ievērotas attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību pēdējā procesuālajā stadijā, kurā tika noteikta vaina.

79.

No praktiskā viedokļa tas nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestādei ir jāaizpilda visas EAO veidlapas c) un d) daļā iekļautās iedaļas par pēdējo tiesvedību, kurā tika pasludināts izpildāms spriedums.

80.

Tomēr, lai novērstu iespējamo informācijas trūkumu un ierobežotu atsaukšanos uz 15. panta 2. punktu, manuprāt, ir vēlams, lai izsniegšanas tiesu iestāde sniegtu visu papildu informāciju, galvenokārt veidlapas b) daļā, kas var būt noderīga, lai izpildes tiesu iestāde varētu pārliecināties, ka attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību ir tikušas ievērotas. Šī informācija it īpaši var attiekties uz pēdējo procesuālo stadiju, kurā tika pieņemta nostāja jautājumā par vainu, kad tas tika izskatīts tiesvedībā, kas nebija tiesvedība, kurā tiesa lēma par sodu, īstenojot rīcības brīvību.

81.

Tomēr šajā kontekstā ir jāuzsver, ka izpildes tiesu iestādei nav jāizskata visas iepriekšējā kriminālprocesa stadijas.

82.

Kā pamatoti apgalvo prokuratūra un Nīderlandes valdība, tādējādi tiktu apšaubīta savstarpēja uzticēšanās, kas ir stūrakmens sadarbībai krimināllietās šajā jomā ( 13 ), un tas nelabvēlīgi ietekmētu pamatlēmuma sistēmas darbību.

83.

Proti, pamatlēmuma 1. panta 3. punktā ir atgādināts, ka tā mērķis nav grozīt pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas nostiprināti LES 6. pantā un atspoguļoti Hartā. Šis pienākums ir jāpilda gan izsniegšanas dalībvalstij, gan izpildes dalībvalstij ( 14 ).

84.

Atgādinu, ka visām dalībvalstīm ir saistoša ECPAK, it īpaši tās 6. panta 1. punkts. Tas nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestādes dalībvalstij attiecīgā gadījumā ir pienākums novērst trūkumus, kas varētu rasties iepriekšējās procesuālajās stadijās.

85.

Ja spriedums ir pasludināts aizmuguriski, izsniegšanas tiesu iestādes dalībvalstij principā ir jānodrošina jauna tiesvedība saskaņā ar valsts tiesību normām. Iespējamo procesuālo kļūdu labošana tātad ir jāveic izsniegšanas dalībvalstij, kas uzņem ar EAO pieprasīto personu. Izpildes tiesu iestādes valsts tiesībās nav jāpārbauda, pat jālabo visi tādas tiesvedības procesuālie trūkumi, kurā tika pasludināts spriedums, attiecīgajai personai nepiedaloties savas lietas izskatīšanā.

86.

Tas tā nebūtu tikai tad, ja izpildes tiesu iestāde konstatētu, ka tās dalībvalsts krimināltiesību sistēmai, kas izdevusi EAO, piemīt tik lieli trūkumi, ka savstarpējās uzticēšanās princips vairs nebūtu piemērojams, jo, piemēram, pastāvētu nopietns un reāls risks tikt pakļautam necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē ( 15 ), vai arī dalībvalsts krimināltiesas vairs nevarētu garantēt tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tādējādi izslēdzot automātisku savstarpēju atzīšanu ( 16 ).

87.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, secinu, ka tiesvedība, kurā pasludināts tāds spriedums kā spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, var būt “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē, ja i) šajā spriedumā, kas ir kļuvis izpildāms, ir noteikts brīvības atņemšanas sods un ii) tiesvedībā, kas ir saistīta ar šī soda noteikšanu, valsts tiesai ir rīcības brīvība.

88.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tā var atteikties izpildīt EAO, ja ir konstatēts, ka attiecīgās personas procesuālo tiesību ievērošana ir jāvērtē attiecībā uz spriedumu, kas nav norādīts EAO, un ja papildu informācija, kas sniegta saskaņā ar pamatlēmuma 15. panta 2. punktu neļauj pārbaudīt, vai ir tikušas ievērotas attiecīgās personas procesuālās tiesības.

89.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādos apstākļos atteikums ir iespējams. Tādējādi no vārdiem “kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts”, kas izmantoti pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikumā, var secināt, ka informācija par kāda no šī noteikuma a)–d) apakšpunktā norādītajiem apstākļiem piemērojamību ir jāprecizē EAO veidlapas d) punktā vai vismaz atbilstoši tajā aprakstīto kategoriju formulējumam.

90.

S. A. Zdziaszek nepauž nostāju par otro jautājumu, savukārt prokuratūra uzskata, ka EAO izpilde nevar tikt atteikta, ja izsniegšanas tiesu iestāde neizmanto veidlapas d) punkta formulējumus, lai arī sniegtā informācija ir noderīga.

91.

Nīderlandes valdība uzskata, ka otrais jautājums ir uzdots, lai noskaidrotu, vai iesniedzējtiesai ir jāpārbauda sākotnējais spriedums saskaņā ar pamatlēmuma 4.a pantu. Tā ierosina atbildēt noraidoši, ciktāl pārbaude esot jāveic attiecībā uz spriedumu, kas norādīts EAO kā izpildāms spriedums.

92.

Komisijas skatījumā, izpildes tiesu iestādei ir jāpieprasa informācija attiecībā uz pēdējo procesuālo stadiju, kurā lieta tika izskatīta pēc būtības un kurā tika pasludināts galīgs notiesājošs spriedums. Izskatāmajā lietā apelācijas tiesvedībā tika pasludināts sākotnējais spriedums. Komisija atgādina, ka katrā ziņā pamatlēmuma 4.a pants attiecas uz fakultatīvo neizpildīšanas pamatu. Tā uzskata, ka ir gadījumi, kad, nerodoties četrām situācijām, kurās ir jāpilda nodošanas pienākums, EAO var tikt izpildīts, neaizskarot attiecīgās personas tiesības piedalīties savas lietas izskatīšanā. Šajā ziņā izpildes tiesu iestāde var ņemt vērā visu pieejamo informāciju.

93.

Lai atbildētu uz otro prejudiciālo jautājumu, es nošķiršu tās aspektu, kas šķietami attiecas noteikumiem par saziņu starp tiesu iestādēm (1), un tā kontekstu, uz kuru turklāt attiecas iepriekš minētā Komisijas atbilde (2). Vēlāk es paskaidrošu, kāpēc izpildes tiesu iestādēm ir jābūt rīcības brīvībai, kad tās pārbauda attiecīgo personu procesuālo tiesību ievērošanu saskaņā ar pamatlēmuma 4.a pantu (3).

94.

Saziņa starp divām iestādēm saskaņā ar iepriekš minēto tiesību normu vienmēr būs atkarīga no katras lietas konkrētajām vajadzībām. Tāpēc uz šo jautājumu ir grūti atbildēt abstrakti. Proti, pieprasītās informācijas veids parasti būs atkarīgs no mērķa, kura dēļ šī informācija tiek meklēta.

95.

Ņemot to vērā, es uzskatu, ka šajā kontekstā pieeju, kas ir jāpieņem, varētu noteikt šādi apsvērumi.

96.

Sākumā atgādinu, ka izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt EAO tikai obligātas neizpildīšanas gadījumos, kas izsmeļoši ir uzskaitīti pamatlēmuma 3. pantā, vai fakultatīvas neizpildīšanas gadījumos, kas ir paredzēti šī pamatlēmuma 4. un 4.a pantā ( 17 ).

97.

Tiesa ir arī norādījusi tiesiskuma prasības, kuras paredzētas pamatlēmuma 8. panta 1. punktā un no kuru ievērošanas ir atkarīga EAO spēkā esamība, un to neievērošanas dēļ EAO izpilde principā tiek noraidīta. Tādējādi, lai atteiktu izpildi (kam ir jānotiek izņēmuma kārtā), kompetentajai iestādei, piemērojot pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, ir jāpieprasa izsniegšanas tiesu iestādei steidzami sniegt visu vajadzīgo papildu informāciju ( 18 ).

98.

Tikai tad, ja, ņemot vērā informāciju, kas sniegta saskaņā ar minētā pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, kā arī visu informāciju, ko tā varēja iegūt citur, izpildes tiesu iestāde secina, ka EAO ir izsniegts prettiesiski (ņemot vērā pamatlēmuma 8. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus), tā var to nepildīt.

99.

It īpaši attiecībā uz pamatlēmuma 15. panta 2. punktu vispirms ir jānorāda, ka saziņai saskaņā ar šo tiesību normu ir jāļauj nodrošināt līdzsvaru starp izpildes pienākumu (ievērojot steidzamību, kādā ir jāpārbauda EAO, ņemot vērā pamatlēmumā paredzētos termiņus) un prasību nodrošināt attiecīgās personas procesuālo tiesību aizsardzību ( 19 ). Proti, informācijas apmaiņa starp iestādēm nevar notikt bezgalīgi. Tajā ir jāievēro 60 dienu termiņš ( 20 ), kurā EAO principā ir jāizpilda ( 21 ).

100.

Otrkārt, ir svarīgi, ka iepriekš minētie noteikumi par saziņu nodrošina sistēmas darbību. Tāpēc jautājumi ir jāuzdod pēc iespējas skaidri un precīzi. It īpaši ir pamatoti uzdot jautājumu pirmo reizi un vēlāk pārbaudīt otro reizi, uzsverot precizējamos aspektus. Ja šajā saziņā netiek panākts gaidītais rezultāts, šķiet, ir pamatoti, ņemot vērā iepriekš minētos steidzamības un attiecīgo personu tiesību uz aizsardzību mērķus, nemeklēt informāciju pārāk aktīvi un pārāk tālu.

101.

Tomēr tas neatbrīvo kompetento iestādi no pienākuma izvērtēt katru lietu, ņemot vērā nepieciešamību pārliecināties par to, vai attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību ir tikušas ievērotas.

102.

Šajā lietā izpildes tiesu iestāde vēlējās uzdot papildu jautājumu par tiesvedību, kurā tika pasludināts sākotnējais spriedums. Proti, tā pauda šaubas, kā norāda Nīderlandes valdība, par S. A. Zdziaszek tiesību uz aizstāvību aizsardzības līmeni tiesvedībā, kurā pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu.

103.

Lai gan tas jau tika precizēts, otrajā prejudiciālajā jautājumā būtībā ir klātesošs jautājums par pamatlēmuma 4.a panta transponēšanu Nīderlandes tiesībās. Tāpēc tagad aplūkošu šo jautājuma aspektu.

104.

Šajā lietā saskaņā ar pamatlēmuma 15. panta 2. punktu tika pieprasīta papildu informācija, lai izvērtētu minētā pamatlēmuma 4.a pantā paredzēto nosacījumu piemērošanu. Kā jau minēju, šajā tiesību normā ir paredzēts fakultatīvais EAO neizpildīšanas pamats ( 22 ).

105.

Kā jau esmu norādījis citur ( 23 ), vispārējais noteikums, kas izriet no pamatlēmuma 1. panta 2. punkta, ir pienākums dalībvalstīm izpildīt EAO, “pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo pamatlēmumu”.

106.

Ar 4.a panta 1. punktu ir ieviesta iespēja atteikties izpildīt EAO, ja attiecīgā persona personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā tika pieņemts nolēmums. Šī iespēja neizpildīt EAO ir jāpamato, izpildes tiesu iestādei veicot katra konkrēta gadījuma apstākļu pārbaudi.

107.

Neizpildes iespēja zūd, ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka attiecīgais gadījums atbilst kādai no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajām situācijām. Šādā gadījumā EAO neizpildīšana ir izslēgta un pienākums nodot attiecīgo personu atkal kļūst par noteikumu.

108.

Taču jānorāda, ka tādi valsts tiesību akti kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētie (OLW 12. pants) apgāž pamatlēmuma loģiku, pārvēršot “iespēju neizpildīt, izņemot, ja ir ievēroti a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi”, par “pienākumu neizpildīt, ja vien nav ievēroti a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi”.

109.

Ar šādu pamatlēmuma 4.a panta transponēšanas veidu četru izņēmumu saraksts attiecībā uz iespēju neizpildīt EAO, ja attiecīgā persona nav piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā ir pieņemts nolēmums, ir padarīts par tādu situāciju izsmeļošu sarakstu, kurās izpildes iestāde var izpildīt EAO tikai tad, ja attiecīgā persona nav piedalījusies lietas izskatīšanā. Šī transponēšana, manuprāt, liedz izpildes tiesu iestādēm attiecīgā lietā izsvērt visus faktiskos apstākļus, lai pārbaudītu, vai konkrēto personu procesuālās tiesības ir tikušas ievērotas. Pēc analoģijas transponējot secinājumu, ko Tiesa ir izdarījusi attiecībā uz fakultatīvo neizpildīšanas pamatu saskaņā ar pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, es uzskatu, ka arī šajā kontekstā izpildes tiesu iestādei ir jābūt rīcības brīvībai, lai lemtu par jautājumu, vai tai ir jāatsakās izpildīt EAO ( 24 ).

110.

Tādējādi es uzskatu, ka ar OLW 12. pantu pamatlēmuma 4.a pants ir transponēts nepareizi.

111.

Jautājums par to, vai 4.a pants ir izsmeļošs, rodas arī šajā lietā ( 25 ): vai tikai a)–d) apakšpunktā minētie nosacījumi ļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei pārbaudīt attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu? Vai šī iestāde var atsaukties uz citiem lietas apstākļiem, lai varētu izpildīt EAO, nodrošinot vienlaikus attiecīgās personas pamattiesību ievērošanu?

112.

Noslēgumā atgādināšu, ka pamatlēmums ir balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu un augstu savstarpējo uzticību, kurai jāpastāv starp dalībvalstīm ( 26 ). Tomēr savstarpējas atzīšanas un uzticības jēdzieni nedrīkst novērst uzmanību no tā, cik svarīga nozīme pamatlēmumā un Savienības tiesībās ir piešķirta pamattiesību, šajā gadījumā procesuālo tiesību, ievērošanai ( 27 ).

113.

Pamatlēmuma 4.a pants liecina par līdzsvaru, ko Savienības likumdevējs ir panācis starp personu nodošanas efektivitāti Eiropas tiesiskajā telpā, no vienas puses, un pārbaudes apjomu, kas jāveic izpildes tiesu iestādei, no otras puses. Ja šī iestāde ir pārliecināta, ka pamattiesības ir ievērotas, ņemot vērā vajadzības gadījumā attiecīgās personas rīcību, valsts tiesību aktiem nebūtu jāliedz tai pildīt pienākumu izpildīt EAO, kas tai ir uzlikts ar pamatlēmuma 1. panta 2. punktu.

114.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt EAO gadījumā, ja ne EAO veidlapā iekļautā informācija, ne informācija, ko tā ir saņēmusi no izsniegšanas tiesu iestādes saskaņā ar pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, neļauj pārbaudīt, vai ir tikušas ievērotas attiecīgās personas, kas nav piedalījusies savas lietas izskatīšanā, tiesības uz aizstāvību. Lēmums piemērot EAO fakultatīvo neizpildīšanas pamatu pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta izpratnē ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei, kurai, ņemot visus tās rīcībā esošos faktiskos apstākļus, ir jāspēj izvērtēt, vai ir tikušas ievērotas attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību.

115.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārbaude attiecībā uz fakultatīvā neizpildīšanas pamata piemērojamību saskaņā ar pamatlēmuma 4.a pantu ir jāveic attiecībā uz tiesvedību, kurā pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu pamatlietā. Atgādinu, ka tas, pirmkārt, izriet no tā, ka šajā lietā spriedumā, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, galīgi tika noteikts sods S. A. Zdziaszek un tātad tas ir dokuments, kas padara brīvības atņemšanas sodu par izpildāmu, un, otrkārt, šķiet, ka tiesvedībā, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, tiesai bija rīcības brīvība, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

116.

Taču no atbildes, kuru ierosinu sniegt uz pirmo jautājumu, izriet, ka izpildes tiesu iestāde pārbauda tiesību uz aizstāvību ievērošanu pēdējā procesuālajā stadijā, kurā lieta tika izskatīta pēc būtības un kurā tika pasludināts izpildāms spriedums. Šajā lietā pēdējā procesuālā stadija ir tā, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu. Ir taisnība, ka šī tiesvedība attiecās tikai uz soda galīgu noteikšanu.

117.

Ciktāl iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā konkrētajā procesuālajā stadijā tiesības uz aizstāvību netika ievērotas, man šķiet, ka tomēr ir lieki aplūkot tiesību uz aizstāvību ievērošanu šajā pēdējā procesuālajā posmā, kurā tika noteikts cits attiecīgās notiesāšanas aspekts, proti, vaina.

118.

Ja tiesa pieņemtu citu pieeju un secinātu, ka sākotnējam spriedumam joprojām ir nozīme, lai izpildes tiesu iestāde veiktu pārbaudi saskaņā ar pamatlēmuma 4.a pantu, norādu uz savu nostāju, ko esmu paudis spriedumā Tupikas ( 28 ).

119.

Vienīgā atšķirība starp šo un izskatāmo lietu ir tā, ka iesniedzējtiesa attiecībā uz sākotnējo spriedumu uzskata, ka S. A. Zdziaszek apelācijas tiesvedībā bija pienācīgi pārstāvēts, un tas tā nebija pirmajā instancē. Tā kā saskaņā ar sniegto informāciju lieta apelācijas tiesvedībā tika izskatīta pēc būtības, trūkumi, kas varēja kļūt acīmredzami iepriekšējās stadijās, ir jānovērš, ievērojot šajā procesuālajā stadijā tiesības uz aizstāvību.

120.

Ņemot to vērā, sākotnējā spriedumā iekļautais nolēmums par sodu tika aizstāts, un, kā esmu atgādinājis iepriekš, S. A. Zdziaszek notiesāšana pašlaik izriet no divām dažādām tiesvedībām. Ciktāl ir pierādīts, ka šīs tiesības uz aizstāvību netika nodrošinātas tiesvedībā, kurā tika pasludināts spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu, atgādinu, ka to ievērošanas pārbaudei sākotnējā spriedumā nav nozīmes.

121.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) pirmo un otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, tā redakcijā, kas izriet no Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmuma 2009/299/TI, 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka to var piemērot tiesvedībai, kurā pasludināts tāds spriedums kā spriedums pamatlietā, ja šajā spriedumā, kas ir kļuvis izpildāms, ir noteikts brīvības atņemšanas sods un ja ar šī soda noteikšanu saistītā tiesvedībā valsts tiesai ir rīcības brīvība.

Izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi gadījumā, ja ne veidlapā iekļautā informācija, ne informācija, ko tā ir saņēmusi no izsniegšanas tiesu iestādes saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584, tā redakcijā, kas izriet no Pamatlēmuma 2009/299, 15. panta 2. punktu, neļauj pārbaudīt, vai ir tikušas ievērotas attiecīgās personas, kura nav piedalījusies savas lietas izskatīšanā, tiesības uz aizstāvību. Lēmums piemērot Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvo neizpildīšanas pamatu minētā pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta izpratnē ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei, kurai, ņemot visus tās rīcībā esošos faktiskos apstākļus, ir jāspēj izvērtēt, vai ir tikušas ievērotas attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību.