—

VG Čistoća d.o.o. vārdā – Ž. Galeković, direktors,

—

Horvātijas valdības vārdā – T. Galli, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Sanfrutos Cano un M. Mataija, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par “piesārņotājs maksā” principa un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.) 14. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp VG Čistoća d.o.o., pašvaldības atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu, un Đuro Vladika un Ljubica Vladika, atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma saņēmējiem, par rēķinu par sadzīves atkritumu savākšanu un apsaimniekošanu laikposmā no 2013. gada oktobra līdz 2014. gada septembrim apmaksu.

3

Direktīvas 2008/98 preambulas 1. apsvērums ir formulēts šādi:

“Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/12/EK (2006. gada 5. aprīlis) par atkritumiem [(OV 2006, L 114, 9. lpp.)] izveido tiesisko regulējumu darbībām ar atkritumiem Kopienā. Tajā definēti tādi pamatjēdzieni kā atkritumi, reģenerācija un apglabāšana un paredzētas būtiskās prasības atkritumu apsaimniekošanai, jo sevišķi pienākums uzņēmumiem vai organizācijām, kas apsaimnieko atkritumus, saņemt atļauju vai reģistrēties un pienākums dalībvalstīm izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus. Ar to izveidoti tādi galvenie principi kā pienākums rīkoties ar atkritumiem tā, lai tas negatīvi neietekmētu vidi un cilvēku veselību, pamudinājums ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un rīkoties saskaņā ar principu, ka piesārņotājs maksā, prasība, ka atkritumu apglabāšanas izmaksas jāsedz atkritumu īpašniekam vai iepriekšējam īpašniekam, vai ražotājam, kura produkta rezultātā atkritumi ir radušies.”

4

Direktīvas 2008/98 preambulas 8. apsvērumā ir paredzēts:

“Tādēļ ir vajadzīgs pārskatīt Direktīvu [2006/12], lai precizētu galvenos pamatjēdzienus, piemēram, atkritumu, reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, lai pastiprinātu atkritumu rašanās novēršanas pasākumus, lai ieviestu pieeju, kas ņem vērā produktu un materiālu visu aprites ciklu, bet ne tikai to atkritumu stadiju, un lai samazinātu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmi uz vidi, tādējādi nostiprinot atkritumu nozīmi tautsaimniecībā. Turklāt, lai saglabātu dabas resursus, būtu jāveicina atkritumu pārstrāde un pārstrādāto materiālu izmantošana. Skaidrības un saprotamības dēļ Direktīva [2006/12] būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu direktīvu.”

5

Direktīvas 2008/98 preambulas 25. un 26. apsvērumā ir noteikts:

6

Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..].”

7

Direktīvas 2008/98 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis vajadzības gadījumā īsteno pasākumus, lai veicinātu produktu atkārtotu izmantošanu un atkārtotas izmantošanas darbību sagatavošanu, piemēram, veicinot otrreizējas izmantošanas un remonta tīklu izveidi un atbalstu, izmantojot ekonomiskus instrumentus, pasūtījuma kritērijus, kvantitatīvus mērķus vai citus pasākumus.

Dalībvalstis veic pasākumus, lai veicinātu kvalitatīvu pārstrādi, un šajā nolūkā izveido atsevišķas savākšanas sistēmas, ar kuru palīdzību tehniski, videi nekaitīgā veidā un ekonomiski lietderīgi nodrošināt nepieciešamos kvalitātes standartus attiecīgajās pārstrādes nozarēs.

[..]”

8

Šīs direktīvas 14. pantā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar principu, ka piesārņotājs maksā, atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz sākotnējais atkritumu radītājs, pašreizējais atkritumu īpašnieks vai iepriekšējais atkritumu īpašnieks.

2.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu, ka atkritumu apsaimniekošanas izmaksas pilnībā vai daļēji jāsedz tā produkta ražotājam, no kā šie atkritumi radušies, un ka šīs izmaksas daļēji var segt tāda produkta izplatītāji.”

9

Direktīvas 2008/98 15. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai katrs sākotnējais atkritumu radītājs vai cits īpašnieks atkritumu apstrādi veic pats vai uztic to starpniekam vai uzņēmumam, kas veic atkritumu apstrādi, vai arī privātam vai valsts atkritumu savācējam saskaņā ar 4. un 13. pantu.”

10

Zakon o komunalnom gospodarstvu (Likums par pašvaldības ekonomiku), pamatlietas faktu norises laikā spēkā esošajā redakcijā, 20. panta 1. punktā bija noteikts:

“Komunālo pakalpojumu cena ļauj finansēt šādu pašvaldības darbību veikšanu:

[..]

11

Zakon o održivom gospodarenju otapadom (Atkritumu ilgtspējīgas apsaimniekošanas likums) 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Šī likuma izpratnē:

[..]

[..]

[..]

12

Šā likuma 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka atkritumu apsaimniekošana ir balstīta uz to principu ievērošanu, kas izriet no valsts tiesībām, Savienības acquis un starptautiskajam tiesībām vides aizsardzības jomā, it īpaši uz “piesārņotājs maksā” principa ievērošanu, saskaņā ar kuru “atkritumu radītājs, iepriekšējais atkritumu īpašnieks vai atkritumu īpašnieks sedz atkritumu apsaimniekošanas pasākumu izmaksas un ir finansiāli atbildīgs par tādu pasākumu veikšanu, kas ir vērsti uz to, lai atlīdzinātu kaitējumu, ko šie pēdējie minētie ir radījuši vai varētu radīt”.

13

Minētā likuma 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ar atkritumu apsaimniekošanu saistītās izmaksas sedz tās preces ražotājs, kas rada atkritumus, vai atkritumu radītājs.”

14

Atbilstoši šī paša likuma 28. pantam:

“(1)   Pašvaldībai savā teritorijā ir jānodrošina:

[..]

15

Atkritumu ilgtspējīgas apsaimniekošanas likuma 30. pantā “Jauktu sadzīves atkritumu un bioloģiski noārdāmu sadzīves atkritumu savākšanas pakalpojums” ir noteikts:

“(1)   Jauktu sadzīves atkritumu un bioloģiski noārdāmu sadzīves atkritumu savākšanas sabiedriskais pakalpojums iekļauj šo atkritumu savākšanu no dažādajiem lietotājiem, izmantojot konteinerus, attiecīgajā pakalpojuma sniegšanas teritorijā, kā arī to nogādāšanu personai, kas ir pilnvarota veikt to apstrādi.

[..]

(6)   Šā panta 4. punktā minētā pakalpojuma saņēmējam:

[..]

16

Šā likuma 33. pantā ir paredzēts:

“(1)   Pakalpojuma sniedzējam ir jāaprēķina šā likuma 30. panta 1. punktā minētā sabiedriskā pakalpojuma cena atbilstoši kārtībai, kas nodrošina “piesārņotājs maksā” principa ievērošanu, ekonomiski dzīvotspējīgu saimniecību, kā arī atbilstoši šim likumam sniegto pakalpojumu drošumu, tiesiskumu un kvalitāti [..].

(2)   Pakalpojuma sniedzējam šā likuma 30. panta 1. punktā minētā sabiedriskā pakalpojuma saņēmējiem ir jāizsniedz rēķins proporcionāli pārskata periodā nodoto atkritumu daudzumam, kur šis daudzuma kritērijs ir balstīts uz nodoto atkritumu masu vai atkritumu konteineru tilpumu un šo konteineru iztukšošanas reižu skaitu atbilstoši šā likuma 30. panta 7. punktā minētajam lēmumam.

[..]

(4)   Pakalpojuma sniedzējam šā likuma 30. panta 1. punktā minētā sabiedriskā pakalpojuma cenā ir jāiekļauj šādas izmaksas: atkritumu savākšanas aprīkojuma iegādes un uzturēšanas izmaksas, atkritumu pārvadāšanas izmaksas, atkritumu apstrādes izmaksas un citas izmaksas, kas ir paredzētas šā likuma 29. panta 10. punktā minētajā regulējumā.

[..]”

17

Pamatlieta attiecas uz to rēķinu apmaksu, ko VG Čistoća ir pieprasījusi no Vladika ģimenes par mājsaimniecības atkritumu apsaimniekošanu laikposmā no 2013. gada oktobra līdz 2014. gada septembrim, kuri mēnesī ir 78,61 Horvātijas kunu (HRK) (apmēram 10,54 euro).

18

Atbildētāji pamatlietā iebilst pret tās rēķinu daļas apmaksu, kura atbilst vidē nelikumīgi atstāto atkritumu dalītai savākšanai, pārstrādei un apglabāšanai poligonā, kā arī īpašās nodevas samaksu, kas paredzēta tādu kapitālieguldījumu finansēšanai, kurus atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums ir veicis, lai veiktu pārstrādes darbības. Turpretī viņi neiebilst pret tās rēķinu daļas apmaksu, kas attiecas uz faktiski radīto un aizvākto atkritumu aizvākšanu un apglabāšanu poligonā.

19

VG Čistoća vērsās Općinski sud u Velikoj Gorici (Veļikas Goricas rajona tiesa, Horvātija), lai piedzītu summas, ko ir parādā Vladika ģimene.

20

Iesniedzējtiesa precizē, ka šai ģimenei bija tikai 120 litru liels konteiners un ka, izrakstot rēķinus par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem, VG Čistoća veic ikmēneša pārskatu par atkritumu aizvešanu atkarībā no izmantoto konteineru izmēra. Tādējādi šī sabiedrība izrakstīja rēķinus, pamatojoties uz iztukšoto konteineru tilpumu, nevis uz atbildētāju pamatlietā faktiski radīto atkritumu svaru.

21

Šī tiesa uzskata, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, prasītājai pamatlietā būtu jāparedz savākšanas sistēma, kas ļauj izrakstīt rēķinus tikai par lietotāju faktiski radītajiem atkritumiem. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka šiem lietotājiem būtu jāpiešķir īpaši konteineri atsevišķi savācamu atkritumu vākšanai (papīram, plastmasai, jauktajiem atkritumiem). Iesniedzējtiesa piebilst, ka lietotājiem nebūtu jāmaksā par atkritumu apglabāšanu poligonā, veicot pārstrādi. Tādējādi tā jautā par to, vai lietotājiem ir jāmaksā par visām pozīcijām rēķinos, kas izsniegti par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu.

22

Šajā kontekstā Općinski sud u Velikoj Gorici (Veļikas Goricas rajona tiesa, Horvātija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Kā saskaņā ar Savienības tiesībām tiek aprēķināta maksa par mājsaimniecības atkritumu savākšanu un aizvešanu? Vai Savienības pilsoņi maksā rēķinus par sadzīves atkritumu savākšanu un aizvešanu, par to mājsaimniecības atkritumu savākšanu un aizvešanu maksājot atbilstoši iztukšoto atkritumu tvertņu vai konteineru tilpumam vai atbilstoši aizvesto atkritumu apjomam, un vai tie maksā arī kādas citas nodevas?”

23

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/98 14. pants un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, pirmkārt, ka atkritumu apstrādes pakalpojuma saņēmēji maksā cenu, kas tiek aprēķināta, pamatojoties uz piešķirtā konteinera tilpumu, nevis uz faktiski aizvesto atkritumu svaru, un, otrkārt, ka šie saņēmēji maksā papildu nodevu, kas paredzēta, lai finansētu ieguldījumus, kuri ir vajadzīgi savākto atkritumu apstrādei.

24

Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 14. pantu un “piesārņotājs maksā” principu atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz sākotnējais atkritumu radītājs vai pašreizējais vai iepriekšējais atkritumu īpašnieks. Šīs finansiālās saistības minētajiem atkritumu īpašniekiem ir noteiktas sakarā ar viņu dalību minēto atkritumu radīšanā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer, C‑188/07, EU:C:2008:359, 77. punkts, kā arī 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 45. punkts).

25

Attiecībā uz sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas izmaksu finansēšanu, ciktāl runa ir par pakalpojumu, kas tiek kolektīvi sniegts visiem “īpašniekiem”, dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2008/98 15. pantu ir pienākums nodrošināt, lai principā visi šī pakalpojuma lietotāji kā “īpašnieki” šīs direktīvas 3. panta izpratnē kolektīvi segtu vispārējās atkritumu apglabāšanas izmaksas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 46. punkts).

26

Pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī nav nekāda tiesiskā regulējuma, kas būtu pieņemts, pamatojoties uz LESD 192. pantu, un kurā būtu noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievēro precīza metode attiecībā uz sadzīves atkritumu apglabāšanas izmaksu finansēšanu, līdz ar to šis finansējums pēc attiecīgās dalībvalsts izvēles var tikt vienlīdz nodrošināts, izmantojot nodokli, nodevu vai jebkādus citus nosacījumus. Šādos apstākļos tādu rēķinu izrakstīšanas kritēriju izmantošana, kas balstīti uz lietotāju rīcībā nodota konteinera tilpumu, atkarībā tostarp no dzīvojamās ēkas platības, kuru tie aizņem, kā arī no to izmantošanas nolūka, var palīdzēt aprēķināt šo atkritumu apglabāšanas izmaksas un tās sadalīt starp dažādiem īpašniekiem, ciktāl šie rādītāji var tieši ietekmēt minēto izmaksu apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 48. un 50. punkts).

27

Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas finansēšanas nolūkā ir paredzēta cena, kas tiek aprēķināta, pamatojoties uz aplēsto radīto atkritumu apjomu, nevis uz faktiski radīto to atkritumu svaru, kas ir nodoti savākšanai, pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī nevarētu tikt uzskatīts par pretrunā esošu Direktīvas 2008/98 14. pantam un 15. panta 1. punktam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 51. punkts).

28

Tas pats attiecas uz tādas papildu nodevas ieviešanu, kas ir paredzēta to ieguldījumu finansēšanai, kuri ir vajadzīgi atkritumu apstrādei, tostarp to pārstrādei.

29

Proti, atbilstoši Direktīvas 2008/98 15. panta 1. punktam dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai atkritumu radītāji sakarā ar viņu dalību atkritumu radīšanā kolektīvi piedalītos vajadzīgo ieguldījumu veikšanā, lai īstenotu Direktīvas 2008/98 11. panta 1. punktā, 14. pantā un 15. panta 1. punktā paredzētos mērķus (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer, C‑188/07, EU:C:2008:359, 77. punkts, kā arī 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 46. punkts).

30

Lai arī šobrīd Savienības tiesībās šajā jomā kompetentajām valsts iestādēm ir paredzēta plaša rīcības brīvība attiecībā uz tādu cenu aprēķināšanas kārtības noteikšanu kā atkritumu apsaimniekošanas izmaksas un attiecīgā papildu nodeva pamatlietā, iesniedzējtiesai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tomēr ir jāpārbauda, vai prasītā cena, kā arī šī papildu nodeva pamatlietā neizraisa to, ka dažiem “īpašniekiem” tiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami nav samērīgas ar atkritumu, kurus tie var radīt, apjomu vai īpašībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c., C‑254/08, EU:C:2009:479, 55. un 56. punkts).

31

Šajā nolūkā tostarp ir jāņem vērā kritēriji, kas ir saistīti ar dzīvojamās ēkas, kuru lietotāji aizņem, veidu, tās platību un šīs ēkas izmantošanas nolūku, “īpašnieku” atkritumu radīšanas spēju, lietotājiem piešķirtā konteinera tilpumu, kā arī vākšanas biežumu, ciktāl šie parametri var tieši ietekmēt atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas izmaksu summu.

32

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/98 14. pants un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šobrīd Savienības tiesībās tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas finansēšanas nolūkā ir paredzēta cena, kas tiek aprēķināta, pamatojoties uz aplēsto pakalpojuma saņēmēju radīto atkritumu apjomu, nevis uz faktiski radīto un savākšanai nodoto atkritumu daudzumu, kā arī tas, ka šie saņēmēji kā atkritumu īpašnieki maksā papildu nodevu, kas paredzēta, lai finansētu kapitālieguldījumus, kuri ir vajadzīgi atkritumu apstrādei, tostarp to pārstrādei. Iesniedzējtiesai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tomēr ir jāpārbauda, vai tādējādi dažiem “īpašniekiem” netiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami nav samērīgas ar atkritumu, kurus tie spēj radīt, apjomu vai īpašībām. Šajā nolūkā valsts tiesa tostarp var ņemt vērā kritērijus, kas ir saistīti ar dzīvojamās ēkas, kuru lietotāji aizņem, veidu, tās platību un šīs ēkas izmantošanas nolūku, “īpašnieku” atkritumu radīšanas spēju, lietotājiem piešķirtā konteinera tilpumu, kā arī vākšanas biežumu, ciktāl šie parametri var tieši ietekmēt atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas izmaksu summu.

33

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 14. pants un 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šobrīd Savienības tiesībās tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas finansēšanas nolūkā ir paredzēta cena, kas tiek aprēķināta, pamatojoties uz aplēsto pakalpojuma saņēmēju radīto atkritumu apjomu, nevis uz faktiski radīto un savākšanai nodoto atkritumu daudzumu, kā arī tas, ka šie saņēmēji kā atkritumu īpašnieki maksā papildu nodevu, kas paredzēta, lai finansētu kapitālieguldījumus, kuri ir vajadzīgi atkritumu apstrādei, tostarp to pārstrādei. Iesniedzējtiesai, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tomēr ir jāpārbauda, vai tādējādi dažiem “īpašniekiem” netiek noteiktas izmaksas, kuras acīmredzami nav samērīgas ar atkritumu, kurus tie spēj radīt, apjomu vai īpašībām. Šajā nolūkā valsts tiesa tostarp var ņemt vērā kritērijus, kas ir saistīti ar dzīvojamās ēkas, kuru lietotāji aizņem, veidu, tās platību un šīs ēkas izmantošanas nolūku, “īpašnieku” atkritumu radīšanas spēju, lietotājiem piešķirtā konteinera tilpumu, kā arī vākšanas biežumu, ciktāl šie parametri var tieši ietekmēt atkritumu apsaimniekošanas izmaksu summu.