1.

Ar savu apelācijas sūdzību TV2/Danmark A/S (turpmāk tekstā – “TV2 A/S”) lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu TV2/Danmark/Komisija ( 2 ), ar kuru tā, pirmkārt, atcēla Komisijas Lēmumu 2011/839/ES ( 3 ), jo Eiropas Komisija uzskatīja, ka 1995. un 1996. gada ieņēmumi no reklāmas, kas ar Fonds TV2 starpniecību izmaksāti TV2/Danmark, ir valsts atbalsts, un, otrkārt, pārējā daļā tās prasību noraidīja (TV2 A/S ir Dānijas akciju raidsabiedrība, kas tika izveidota, lai no 2003. gada 1. janvāra grāmatvedības un nodokļu jautājumos aizstātu valsts neatkarīgo uzņēmumu TV2/Danmark, turpmāk tekstā – “TV2”). Šī lieta ir saistīta ar lietām C‑656/15 P un C‑657/15 P, kuras arī attiecas uz apelācijas sūdzībām par pārsūdzēto spriedumu un kurās es šodien arī sniegšu secinājumus. Tā ir saistīta arī ar lietu, kurā ir taisīts nesenais 2017. gada 8. marta spriedums Viasat Broadcasting UK/Komisija (C‑660/15 P, EU:C:2017:178).

2.

Tā kā šīs lietas rašanās fakti ir identiski tiem, kādi ir lietā C‑656/15 P, es atsaucos uz savu šajā pašā dienā minētajā lietā sniegto secinājumu 2.–15. punktu.

3.

To pašu iemeslu dēļ es atsaucos uz savu secinājumu lietā C‑656/15 P 16.–19. punktu.

4.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam TV2 A/S izvirza divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz ceturtā nosacījuma, kuru Tiesa izvirzīja savā 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, turpmāk tekstā – “spriedums Altmark, EU:C:2003:415, un, runājot par šiem nosacījumiem, “Altmark nosacījumi”), interpretāciju un piemērošanu un, otrkārt, uz to līdzekļu kvalifikāciju, kas gūti no licenču maksas, kuru TV2 pārskaitīja savām reģionālajām stacijām.

5.

Saskaņā ar sava Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa atzina, ka rakstveida procesa beigās tās rīcībā bija pietiekama informācija un ka tādējādi tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai nebija vajadzīga.

6.

TV2 A/S apgalvo, ka, noraidīdama tās prasībā izvirzīto prasījumu galveno daļu, pamatojoties uz kļūdainu ceturtā Altmark nosacījuma interpretāciju un piemērošanu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

7.

TV2 A/S arī uzskata, ka, ņemot vērā TV2 sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma īpašo raksturu un Altmark nosacījumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, Vispārējai tiesai esot bijis nevis jāveic tīri gramatiska ceturtā Altmark nosacījuma interpretācija un piemērošana, bet tikai jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir sasniegts tā mērķis.

8.

TV2 A/S uzskata, ka Vispārējās tiesas veiktā piemērošana ir neiespējama, jo TV2 darbības jomai nepiemīt konkurences un komerciāla dimensija un tādējādi nepastāv “atskaites uzņēmums”, ar kuru varētu tikt veikts minētajā nosacījumā prasītais salīdzinājums.

9.

Līdz ar to TV2 A/S uzskata, ka Vispārējai tiesai ceturtais Altmark nosacījums bija jāpiemēro, ņemot vērā tā mērķi ( 4 ), un jākonstatē, ka, ņemot vērā Rigsrevisionen (Revīzijas palāta, Dānija) veikto TV2 grāmatvedības uzskaites kontroli, šis mērķis bija sasniegts un tādējādi šis nosacījums bija izpildīts.

10.

TV2 A/S piebilst, ka tās tēzi apstiprina tas, ka šajā gadījumā Altmark nosacījumi tika piemēroti ar atpakaļejošu spēku, kā arī tiesiskās noteiktības apdraudējums, kas no tā izriet.

11.

Dānijas Karaliste piekrīt argumentiem, ko TV2 A/S ir paudusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

12.

Komisija un Viasat Broadcasting UK Ltd (turpmāk tekstā – “Viasat”) apstrīd šī TV2 A/S pamata pieņemamību un uzskata, ka tas katrā ziņā ir nepamatots.

13.

Savā replikas rakstā TV2 A/S apstrīd Komisijas un Viasat argumentāciju, apšaubot šī pamata pieņemamību un būtībā norādot, ka to argumenti ir saistīti ar tiesību jautājumiem.

14.

Savā atbildes rakstā uz repliku Dānijas Karaliste apgalvo, ka jautājums par veidu, kā ir jāsaprot un jāpiemēro ceturtais Altmark nosacījums, ir tiesību jautājums un Vispārējās tiesas vērtējums attiecībā uz šo jautājumu ir juridisks vērtējums, ko Tiesa var pārbaudīt apelācijas tiesvedībā.

15.

Piekrītu Komisijai un Viasat, ka TV2 A/S pausto argumentu mērķis ir likt Tiesai veikt jaunu Vispārējās tiesas konstatēto faktu vērtējumu. TV2 A/S neizvirza nevienu autonomu argumentu, kas attiektos uz Vispārējās tiesas pieļautām kļūdām tiesību piemērošanā. Lai gan pastāv daži argumenti saistībā ar tiesību jautājumiem, pēdējie minētie nav nošķirami no iebilduma, ko TV2 A/S pamato ar kļūdaini veiktu Dānijas tiesību interpretāciju Vispārējā tiesā, kas tādējādi ir faktisks jautājums ( 5 ).

16.

Turklāt TV2 A/S neatsaucas uz acīmredzamu faktu sagrozīšanu Vispārējā tiesā. Starp citu, šajā gadījumā TV2 A/S vēl būtu jāpierāda, ka, lai gan Vispārējā tiesa nesagrozīja faktus (quod non), strīda iznākums būtu bijis citāds, ko TV2 A/S arī nav pierādījusi.

17.

Papildus, kā to norāda Viasat, apelācijas sūdzībā ir ietverta tikai ļoti vispārēja pārsūdzētā sprieduma kritika. Tāpat arī TV2 A/S iesniegtajā apelācijas sūdzībā nav jaunu argumentu, bet tajā drīzāk ir galvenokārt izdarītas atsauces uz argumentiem, kas jau tika iesniegti Vispārējā tiesā un ko pēdējā minētā pirms to noraidīšanas rūpīgi pārbaudīja.

18.

Vēl dažus punktus es apskatīšu precīzāk.

19.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā (70. punkts) norādīja, ka “nevar atzīt, ka apraides nozare nebūtu apveltīta ar konkurences un komercijas dimensiju”, ko TV2 A/S apstrīd, lai varētu apgalvot, ka neesot iespējams atrast atsauces uzņēmumu, kura izmaksas, kas izriet no sabiedriskā pakalpojuma, kuru tas sniedza, varētu tikt salīdzinātas ar tās izmaksām, kas liktu nepiemērot ceturto Altmark nosacījumu saskaņā ar tā formulējumu.

20.

Vispirms man ir jānorāda, ka tas, vai pastāv vidējs, labi pārvaldīts un atbilstoši aprīkots uzņēmums, ar kura izmaksām varētu tikt salīdzinātas TV2 izmaksas, ir jautājums, kas ir saistīts ar lietas faktiem un ko Tiesa tādējādi nevar pārbaudīt, jo nav ticis norādīts uz jebkādu pierādījumu sagrozīšanu un TV2 A/S savā argumentācijā nav norādījusi ne uz vienu kļūdu tiesību piemērošanā.

21.

Jāpiebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 51.–73. punktā Vispārējā tiesa rūpīgi pārbaudīja TV2 A/S argumentāciju, lai ar ļoti detalizētu pamatojumu noraidītu tēzi, ka tādā lietā kā šī ceturtā Altmark nosacījuma piemērošanai ir jābūt pielāgotai lietas apstākļiem, pārsūdzētā sprieduma 119. punktā skaidri norādot, ka bija iespējams atrast vidēju, labi pārvaldītu un atbilstoši aprīkotu uzņēmumu, ar kura izmaksām varētu tikt salīdzinātas TV2 izmaksas, un noraidīja TV2 A/S argumentus, saskaņā ar kuriem neesot iespējams atrast šādu uzņēmumu.

22.

Taču TV2 A/S savā apelācijas sūdzībā neapstrīd šos punktus un vēlreiz norāda uz neiespējamību veikt salīdzinājumu ar citiem komercuzņēmumiem.

23.

TV2 A/S vēl apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka pastāvīga kontrole, kādu Revīzijas palāta veica, lai pārbaudītu, vai no ekonomikas viedokļa TV2 ir labi pārvaldīts uzņēmums, ir pietiekama, lai garantētu ceturtā Altmark nosacījuma pamatmērķa ievērošanu.

24.

Vispārējā tiesa tomēr pēc šajā gadījumā sniegto pierādījumu elementu analīzes, kuri ir izklāstīti apstrīdētajā lēmumā un tika sniegti Vispārējā tiesā tiesvedības laikā, secināja, ka prasītājas izvirzītie argumenti jautājumā par TV2 a posteriori kontroli “katrā ziņā”“neiztur arī detalizētāku pārbaudi”.

25.

Tādējādi, kā to norāda Komisija, pat ja pieņem, ka ceturtais Altmark nosacījums saskaņā ar tā formulējumu šajā gadījumā nebija jāpiemēro, bet savukārt bija jāveic tiesību normas, kas ir pamatota ar tā mērķi, interpretācija, runa katrā ziņā ir par jautājumu, kurš saistīts ar lietas faktiem un kuru Tiesa tādējādi nevar pārbaudīt.

26.

Jānorāda, ka arī šajā jautājumā TV2 A/S nav atsaukusies uz to, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi pierādījumus, kas ietverti lietas materiālos, ne arī precizējusi, kādus pierādījumus Vispārējā tiesa, iespējams, ir sagrozījusi, ne arī pierādījusi, ka pastāv kļūdas Vispārējās tiesas veiktajā pārbaudē, kas būtu varējušas tai likt sagrozīt lietas materiālos ietvertos pierādījumus.

27.

Lai pamatotu savus lūgumus atcelt apstrīdēto lēmumu, TV2 A/S Vispārējā tiesā vienlaikus atsaucās uz Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā (ciktāl tā, iespējams, ceturtā Altmark nosacījuma ietvaros izmantoja kļūdainu juridisku kvalifikāciju) un Komisijas kļūdām, kas pieļautas, konstatējot lietas faktus.

28.

Vispārējā tiesa prasītājas norādītos pamatus noraidīja divos “posmos”. Vispirms Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija ir piemērojusi pareizu juridisku kritēriju (proti, ceturtā Altmark kritērija pilnīga piemērošana). Pēc tam tā pārbaudīja, vai strīda iznākums būtu bijis citāds, ja prasītājai būtu bijusi taisnība attiecībā uz piemērojamo juridisko kritēriju (proti, ceturtā Altmark kritērija piemērošana, pamatojoties uz tā mērķi). Savā neatkarīgajā faktu vērtējumā Vispārējā tiesa atzina, ka strīda iznākums būtu bijis identisks pat tad, ja tā būtu piemērojusi prasītājas norādīto juridisko kritēriju ( 6 ).

29.

Kā norāda Komisija, tā kā attiecībā uz prasītājas pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem Vispārējā tiesa izmantoja šos divus posmus, TV2 A/S apelācijas sūdzība varētu tikt apmierināta tikai tad, ja tā pierādītu, ka pastāv gan acīmredzama faktu sagrozīšana, gan kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar piemērojamā juridiskā kritērija izvēli.

30.

Tā kā TV2 A/S nav lūgusi atzīt, ka pastāv acīmredzama faktu sagrozīšana, Tiesai nav jāpārbauda, vai ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

31.

Abi tīri faktiskie jautājumi un TV2 A/S paustie “juridiskie” argumenti – saskaņā ar kuriem, konkrēti, tās gadījumā atsauces uzņēmuma, kas darbojas parastos tirgus apstākļos, neesamībai un sabiedriskās apraides pakalpojuma komerciālās dimensijas neesamībai būtu jāizraisa ceturtā Altmark nosacījuma teleoloģiska piemērošana – visi ir balstīti uz pieņēmumu, ka Tiesa konstatēs faktus, kuri atšķiras no Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem, un tas nav taisnība.

32.

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 132.–148. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja un papildus secināja, ka tad, ja šajā gadījumā ceturtais Altmark nosacījums būtu bijis jāpiemēro pēc būtības vai mazāk stingri, strīda iznākums būtu bijis identisks.

33.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka TV2 A/S argumentāciju var vienīgi noraidīt kā nelietderīgu.

34.

TV2 A/S argumentus pēc būtības es pārbaudīšu tikai pakārtoti.

35.

Runājot par ceturtā Altmark nosacījuma piemērošanu un interpretāciju, nedomāju, ka Vispārējai tiesai varētu pārmest, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, atzīstot, ka šis nosacījums bija pilnībā piemērojams, un to ir piemērojusi ar atpakaļejošu spēku.

36.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka četri Altmark nosacījumi ir kumulatīvi un, otrkārt, ņemot vērā, ka runa ir par principiālu spriedumu – kurā Tiesa ir definējusi virkni vispārpiemērojamu nosacījumu – nav lietderīgi mainīt to noteikto nosacījumu piemērojamību, kas attiecas uz īpašu situāciju, proti, to, kādā uzņēmumiem, kuri saņem atbalstu, lai izpildītu savu sabiedriskā pakalpojuma pienākumu, “realitātē nav finansiālas priekšrocības, ciktāl minētā iejaukšanās tādējādi nerada šim uzņēmumam izdevīgāku konkurences stāvokli, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuri ar to konkurē” ( 7 ).

37.

Kā norāda Komisija, tā kā “valsts atbalsta” jēdziens ir objektīvs jēdziens, to nevar interpretēt atšķirīgi atkarībā no nozares, uz kuru attiecas konkrēta lieta. Tādējādi sapratne, kādu ir vēlams izrādīt nozarēs, kurām piemīt īpašas pazīmes, nav atbilstoša, ja ir jāvērtē valsts atbalsta esamība (kas ir objektīvs novērtējums), bet var tikt izrādīta, ja ir jāvērtē valsts atbalsta saderība ar iekšējo tirgu ( 8 ).

38.

Altmark nosacījumu mērķis ir noteikt cenu, kas būtu bijusi prasīta vispārējā tirgū (tirgus cena) par pakalpojumu, kuru veido attiecīgais sabiedriskais pakalpojums, lai noteiktu, vai šis pakalpojums varētu tikt piedāvāts (tādos pašos apstākļos bez valsts iejaukšanās).

39.

TV2 A/S apšauba šo nosacījumu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

40.

Pietiek atgādināt par Tiesas judikatūru ( 9 ), kas ir minēta pārsūdzētā sprieduma 79. punktā, saskaņa ar kuru “prejudiciāls nolēmums nerada tiesības, bet gan ir tikai deklaratīva rakstura nolēmums, tādēļ tā iedarbība principā sākas interpretētās normas spēkā stāšanās brīdī”.

41.

Tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa turklāt ir pamatoti norādījusi, ka Tiesa nebija nolēmusi ierobežot sava sprieduma Altmark iedarbību laikā.

42.

TV2 A/S argumentācija, šķiet, galvenokārt ir saistīta ar attiecīgo pasākumu kvalifikācijas par “valsts atbalstu” finansiālo ietekmi uz TV2, piemērojot Altmark nosacījumus, lai gan šie pasākumi tika veikti ilgu laiku pirms minētā sprieduma pasludināšanas.

43.

Vispārējā tiesa ir noraidījusi arī iespēju, ka šī iespējamā finansiālā ietekme šajā gadījumā varētu ļaut TV2 A/S tiesiskās noteiktības principa vārdā pieprasīt šo nosacījumu nepiemērošanu ( 10 ).

44.

Kā to norāda Viasat, pat ja būtu jākonstatē, ka konkrēts salīdzinājums ar citu uzņēmumu šajā gadījumā nav iespējams un ka šajā ziņā ir veikti visi atbilstošie mēģinājumi – kas ir apstrīdēts pārsūdzētajā spriedumā (119. punkts) – ir jāpatur prātā, ka Dānijas Karaliste būtu varējusi izmantot publiskā iepirkuma procedūru, jo spriedums Altmark piedāvā divus risinājumus, lai izpildītu tajā izvirzīto ceturto nosacījumu, proti, sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja izvēle pēc publiskā iepirkuma procedūras rīkošanas vai kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu ierobežošana līdz izmaksām, ko sedz vidējs, labi pārvaldīts uzņēmums sabiedriskā pakalpojuma izpildei.

45.

No pārsūdzētā sprieduma 116. un 117. punkta izriet, ka, lai uzskatītu, ka ceturtais Altmark nosacījums ir izpildīts, nepietiek pierādīt, ka pats atbalsta saņēmējs ir labi pārvaldīts un atbilstoši aprīkots uzņēmums (TV2 A/S arguments). Tas neatbrīvo no pienākuma atrast atsauces uzņēmumu.

46.

Katrā ziņā TV2 A/S argumentam, ka ceturto Altmark nosacījumu ir iespējams izpildīt, konkrēti, gadījumā, ja nevar identificēt atsauces uzņēmumu, šajā gadījumā nav nozīmes, jo pārsūdzētā sprieduma 119. punktā Vispārējā tiesa jau secināja, ka ir iespējams atrast atsauces uzņēmumu, kura izmaksas varētu tikt salīdzinātas ar TV2 izmaksām.

47.

Savas apelācijas sūdzības 52. un 53. punktā TV2 A/S atsaucas uz spriedumiem BUPA u.c./Komisija ( 11 ) un CBI/Komisija ( 12 ), lai apgalvotu, ka saskaņā ar apstākļiem varētu būt nepieciešams pielāgot ceturto Altmark nosacījumu – pamatojoties uz izvirzītajiem mērķiem.

48.

Pietiek norādīt, ka šo tēzi pirms tās noraidīšanas Vispārējā tiesa jau rūpīgi pārbaudīja (pārsūdzētā sprieduma 57.–63. un 68.–70. punkts), un TV2 A/S to nav minējusi savā apelācijas sūdzībā.

49.

Kā tas ir izklāstīts pārsūdzētajā spriedumā (57. un 58. punkts), lietā, kurā ir taisīts 2008. gada 12. februāra spriedums BUPA u.c./Komisija (T‑289/03, EU:T:2008:29), apstākļi bija ļoti atšķirīgi un nekādi nav salīdzināmi ar apstākļiem šajā gadījumā. Taču TV2 A/S nav paudusi savu viedokli par to, ka Vispārējā tiesa noraidīja tās argumentus šajā jautājumā.

50.

Runājot par spriedumu CBI, pietiek piebilst, ka minētajā lietā nebija runas par to, vai atļaut pielāgotu ceturtā Altmark nosacījuma piemērošanu. Vispārējās tiesas konstatējumi, ka runa bija par ļoti īpašu darbības nozari – slimnīcu nozari, kam ne vienmēr piemīt konkurences un komerciāla dimensija, – tādējādi neietekmēja vērtējumu par to, vai ir izpildīts ceturtais Altmark nosacījums ( 13 ).

51.

Katrā ziņā es (tāpat kā Komisija) domāju, ka nevar noliegt, ka sabiedriskās apraides nozarei piemīt konkurences un komerciāla dimensija, ko Vispārējā tiesa turklāt ir konstatējusi savā neatkarīgajā faktu vērtējumā šajā lietā.

52.

Kā to norāda Viasat, TV2 A/S pamati un prasījumi a priori ir jāsaprot kā tādi, kas pieļauj, ka ceturtais Altmark nosacījums, to aplūkojot burtiski, šajā gadījumā nav izpildīts un ka līdz ar to nav tikušas analizētas izmaksas, kādas vidējs un labi pārvaldīts uzņēmums būtu sedzis, lai izpildītu savas sabiedriskā pakalpojuma saistības.

53.

Tādējādi Revīzijas palātas veiktās kontroles vērtējumam principā ir nozīme tikai tad, ja Tiesa konstatētu (kas, manuprāt, būtu nepareizi), ka TV2 gadījumā ceturtais Altmark nosacījums bija jāpiemēro pielāgoti tādā veidā, kā iesaka TV2 A/S.

54.

Domāju, ka Vispārējā tiesa ceturto Altmark nosacījumu šajā gadījumā piemēroja pareizi, pieprasot TV2 izmaksas salīdzināt ar tām, kādas būtu sedzis labi pārvaldīts un atbilstoši aprīkots uzņēmums.

55.

Maz ticamā gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka ceturtais Altmark nosacījums atbilstoši tā formulējumam šajā gadījumā nav jāpiemēro, bet ir jāpiemēro tiesību norma, pamatojoties uz tās mērķi, ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa pēc šajā gadījumā iesniegto pierādījumu elementu analīzes, kas ir izklāstīti apstrīdētajā lēmumā un tika sniegti Vispārējā tiesā tiesvedības laikā, secināja, ka argumenti, kurus prasītāja pauda jautājumā par TV2 a posteriori kontroli, “katrā ziņā”“neiztur arī detalizētāku pārbaudi” ( 14 ).

56.

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

57.

Ar otro pamatu TV2 A/S apgalvo, ka, tā kā Vispārējā tiesa pēc būtības pārbaudīja un noraidīja pakārtoti izvirzīto prasījumu otro daļu, lai gan TV2 A/S un Komisijai nebija domstarpību par to līdzekļu kvalifikāciju, kas gūti no licenču maksas un ko TV2 pārskaitīja savām reģionālajām stacijām, Vispārējā tiesa ir lēmusi ultra petita, pārsniegusi tiesiskuma pārbaudes robežas un pārkāpusi sacīkstes principu.

58.

Turklāt TV2 A/S norāda, ka Vispārējās tiesas vērtējums pēc būtības ir pamatots ar Dānijas tiesību acīmredzami kļūdainu interpretāciju.

59.

Konkrēti, TV2 A/S apgalvo, ka no šīm tiesībām nekādā ziņā neizriet, ka TV2 bija jāmaksā atlīdzība savām reģionālajām stacijām par TV2 pārraidīto reģionālo programmu nodrošināšanu vai ka no licenču maksas gūto līdzekļu pārskaitīšana šīm stacijām bija pienākums izmaksāt atlīdzību, ko pati TV2 uzņēmās attiecībā pret minētajām stacijām kā atlīdzību par šo programmu nodrošināšanu.

60.

Dānijas Karaliste piekrīt argumentiem, ko TV2 A/S ir paudusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

61.

Komisija un Viasat apstrīd šī TV2 A/S pamata pieņemamību un uzskata, ka tas katrā ziņā ir nepamatots.

62.

Konkrēti, Komisija precizē, ka, pat ja Tiesa to nenoraidītu kā nepieņemamu, tai tomēr būtu jāatzīst, ka, ciktāl TV2 A/S tiesvedības laikā Vispārējā tiesā bija vienisprātis ar Komisiju, ka iebildums, kura mērķis bija panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu tāpēc, ka par “valsts atbalstu” tajā bija kvalificēti no licenču maksas gūtie līdzekļi, ko TV2 nodeva savām reģionālajam stacijām, bija jānoraida kā tāds, kam nav priekšmeta, Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē, ka šī iebilduma mērķis vairs nav panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu šajā jautājumā, un tas jāatzīst par nepieņemamu.

63.

Šajā kontekstā Komisija piebilst, ka, lai gan ir acīmredzams, ka minētie līdzekļi ir valsts atbalsts, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisijai bija nodoms lemt par šo jautājumu (proti, vai no licenču maksas gūtie līdzekļi, ko TV2 pārskaitīja reģionālajām stacijām, ir valsts atbalsts vai nav).

64.

TV2 A/S atsaucas uz Dānijas tiesību acīmredzami kļūdainu interpretāciju Vispārējā tiesā (“konstatējumi, ar kuriem ir pamatots izdarītais secinājums, nevar tikt izsecināti no lietas materiāliem un ir acīmredzamā pretrunā Dānijas tiesībām” apelācijas sūdzības 84. punktā).

65.

Taču valsts tiesību interpretācija ir faktiska rakstura jautājums, ko Tiesa nevar pārbaudīt.

66.

Turklāt nav notikusi acīmredzama lietas faktu sagrozīšana Vispārējā tiesā, uz ko turklāt TV2 A/S neatsaucas.

67.

Kā to norāda Komisija, šīs lietas fakti nenoliedzami ir ļoti sarežģīti. Tā tas konkrēti ir Dānijas tiesību aktu gadījumā šajā jomā, kas neatviegloja Vispārējās tiesas uzdevumu.

68.

Tas tomēr neko nemaina faktā, ka TV2 A/S nav ne precizējusi, kurus pierādījumus Vispārējā tiesa, iespējams, ir sagrozījusi, ne arī pierādījusi, ka Vispārējās tiesas pārbaudē pastāv kļūdas, kas būtu varējušas tai likt sagrozīt lietas materiālos ietvertos pierādījumus. Tā vietā tā šo argumentāciju izmanto kā atrunu, lai apelācijas tiesvedības stadijā veiktu jaunu detalizētāku Dānijas tiesību pārbaudi (skat. apelācijas sūdzības 85.–111. punktu) un apstrīdētu Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz pierādījumu elementiem, kurus veido atbilstošie šo tiesību noteikumi, lai gan šie elementi padziļināti jau tika analizēti pārsūdzētajā spriedumā.

69.

TV2 A/S min spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés SA (C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 57.–60. punkts), un 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 78.–81. punkts), lai apgalvotu, ka tās minētā acīmredzami nepareizā valsts tiesību interpretācija esot pilnībā pakļauta pārbaudei Tiesā.

70.

Ar saviem argumentiem un Dānijas tiesību jaunu pārbaudi apelācijas sūdzībā TV2 A/S patiesībā vienkārši apstrīd – kā tas bija lietā, kurā ir taisīts 2014. gada 3. aprīļa spriedums Francija/Komisija (C‑559/12 P, EU:C:2014:217) – vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi attiecībā uz pierādījumu elementiem, kurus veido atbilstošie Dānijas tiesību noteikumi, kas jau padziļināti tika analizēti pārsūdzētajā spriedumā (166.–173. punkts).

71.

Tādējādi otrais pamats man šķiet nepieņemams.

72.

Līdz ar to TV2 A/S argumentus pēc būtības es pārbaudīšu tikai pakārtoti.

73.

TV2 A/S apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir atkāpusies no procesuālo tiesību pamatprincipiem, pārsūdzētā sprieduma 152.–157. punktā (daļa, kurā pēc būtības ir pārbaudīta un noraidīta TV2 A/S Vispārējā tiesā pakārtoti izvirzītā prasījumu otrā daļa) veicot apstrīdētā lēmuma iepriekšēju interpretāciju (kā uzskata TV2 A/S, Vispārējai tiesai neesot bijis jākonstatē, ka TV2 bija autonoms maksāšanas pienākums attiecībā pret tās reģionālajām stacijām).

74.

Kā norāda Viasat, tas, ka Vispārējā tiesā Komisija un TV2 A/S bija vienisprātis par apstrīdētā lēmuma interpretāciju, nemaina tās brīvību interpretēt šo lēmumu lietā, kad tas ir apstrīdēts.

75.

Savienības tiesai tiesību akta vērtējums ir jāveic, ņemot vērā tā pamatojumu, un Komisija nevar to grozīt tiesvedības laikā.

76.

Piemēram, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “pienākums atsevišķā lēmumā norādīt pamatojumu ir vērsts uz to, lai Tiesa [vai Vispārējā tiesa] varētu kontrolēt lēmuma likumību un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā zinātu, vai lēmums ir pamatots vai varbūt tajā, iespējams, ir pieļauta kļūda, pamatojoties uz kuru var apstrīdēt tā likumību [..]. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu. Pamatojuma trūkumu nevar novērst tādējādi, ka ieinteresētā persona lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedībā Tiesā [vai Vispārējā tiesā]” ( 15 ).

77.

Tādējādi es domāju, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot apstrīdētā lēmuma preambulas 194. apsvērumu, pat ja tiesvedības laikā TV2 A/S un Komisija bija vienisprātis par šī tiesību akta interpretācijas veidu, ņemot vērā, ka TV2 A/S nevēlējās atsaukt savu ar to saistīto lūgumu (skat. pārsūdzētā sprieduma 154. un 157. punktu).

78.

Pārsūdzētā sprieduma 168. punktā ( 16 ), pamatojoties uz faktiem, kas izriet no apstrīdētā lēmuma un no lietas materiāliem – Vispārējā tiesa atzina, ka nevar uzskatīt, ka TV2 attiecībā pret savām reģionālajam stacijām darbojās tikai kā “maksājumu aģentūra” (166. punkts), bet drīzāk bija jāuzskata, ka tai attiecībā pret minētajām stacijām bija autonoms maksāšanas pienākums (167. punkts).

79.

Turklāt vērtējums, ko Vispārējā tiesa ir veikusi attiecībā uz lietas faktiem, izriet no pārsūdzētā sprieduma 169.–173. punkta, kurā tā Dānijas tiesību aktus pārbaudīja, pamatojoties uz savu secinājumu.

80.

Turklāt pat Komisija (neraugoties uz tās argumentiem šo secinājumu 62. un 63. punktā) atzīst, ka vērtējums, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi, pamatojoties uz savu apstrīdētā lēmuma interpretāciju, ir juridiski pareizs ( 17 ).

81.

Katrā ziņā tas, vai TV2 bija autonoms maksāšanas pienākums attiecībā pret tās reģionālajām stacijām, ir jautājums, kas ir saistīts ar lietas faktiem un ko Tiesa tādējādi nevar pārbaudīt.

82.

No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots. Tādējādi apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

83.

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka otrais Altmark nosacījums šajā gadījumā ir izpildīts, un aicina Tiesu šajā ziņā norādīto pamatojumu aizstāt ar savējo.

84.

Domāju, ka, ciktāl lūgums nav ietverts ne apelācijas sūdzībā, kas ir iesniegta par pārsūdzēto spriedumu (skat. manus šodienas secinājumus lietā C‑656/15 P) ( 18 ), ne pretapelācijas sūdzībā, bet tikai tās atbildes rakstā uz šo TV2 A/S apelācijas sūdzību, un ciktāl šajā lūgumā nav lūgts ne apelācijas sūdzību apmierināt, ne pilnībā vai daļēji to noraidīt (Tiesas Reglamenta 174. pants), Komisija nevar paplašināt šīs apelācijas sūdzības priekšmetu, kas neattiecas uz šo vērtējumu. Tās lūgumu var vienīgi noraidīt kā nepieņemamu.

85.

Turklāt, kā to atzīst arī Komisija, ciktāl Altmark nosacījumi ir kumulatīvi, šādam lūgumam par pamatojuma aizstāšanu būtu nozīme tikai tad, ja būtu apmierināts pirmais TV2 A/S apelācijas sūdzības pamats, kas attiecas uz ceturtā Altmark nosacījuma piemērošanu, kā tas nav šajā gadījumā. Tādējādi minētais lūgums katrā ziņā ir jāuzskata par nelietderīgu.

86.

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija un Viasat ir prasījušas piespriest TV2 A/S atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež TV2 A/S atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

87.

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Dānijas Karaliste kā persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

88.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest TV2/Danmark A/S atlīdzināt Eiropas Komisijas un Viasat Broadcasting UK Ltd tiesāšanās izdevumus. Dānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.