1. 

Šajā lietā Tiesa no jauna tiek aicināta izvērtēt delikāto jautājumu par valsts iejaukšanās pilnvaru apjomu dabasgāzes piegādes cenu noteikšanā. Tas ir delikāts jautājums, jo jāsaskaņo divas prasības, kuru starpā nav izslēgts pretrunīgums, – no vienas puses, Direktīvas 2009/73 ( 2 ) nepārprotamais mērķis atvērt valstu tirgus, lai izveidotu pilnībā atvērtu dabasgāzes tirgu Eiropas Savienībā, un, no otras puses, vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes sabiedrisko pakalpojumu saistības, attiecībā uz kurām dalībvalstis saglabā plašu rīcības brīvību.

2. 

Jautājumi, ko šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzījusi Francijas Conseil d’État (Valsts padome), ir radušies tiesvedībā par Francijas tiesiskā regulējuma par dabasgāzes tirdzniecības regulētajiem tarifiem spēkā esamību. Ar šo tiesisko regulējumu atsevišķiem piegādātājiem, tostarp vēsturiskajam piegādātājam, ir paredzēts pienākums piedāvāt atsevišķām gala patērētāju kategorijām dabasgāzes piegādi par regulētiem tarifiem. Tomēr visi piegādātāji, ieskaitot tos, uz kuriem attiecas regulētie tarifi, var izteikt ar regulētajiem tarifiem konkurējošus piedāvājumus. Patērētājiem, kuriem ir tiesības saņemt piegādes par regulētām cenām, tādējādi ir izvēle starp divu veidu piedāvājumiem, proti, piedāvājumiem ar regulētiem tarifiem, ko piedāvā tikai atsevišķi piegādātāji, un piedāvājumiem par tirgus cenu, ko piedāvā visi tirgus dalībnieki.

3. 

Conseil d’État uzdoto jautājumu mērķis būtībā ir noskaidrot, vai šāda veida tiesiskais regulējums savas būtības dēļ nav šķērslis atvērta un konkurētspējīga dabasgāzes tirgus, kāds ir paredzēts Direktīvā 2009/73, izveidei, un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai piegādes drošuma un teritoriālās kohēzijas mērķu īstenošana var attaisnot šāda veida iejaukšanos. Conseil d’État šaubās arī par šādas valsts iejaukšanās balstīšanu uz visu vēsturiskā piegādātāja izmaksu segšanas principu. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, Tiesai saskaņā ar savu agrāko judikatūru un, it īpaši, ar savu nozīmīgo spriedumu lietā Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205) būs jāatrod vidusceļš starp visām attiecīgajām interesēm.

4.

Direktīva 2009/73 ietilpst “trešajā enerģētikas paketē” ( 3 ). Tās mērķis ir izveidot Savienībā pilnībā atvērtu tirgu, kurā visi patērētāji var brīvi izvēlēties savus piegādātājus un visi piegādātāji var brīvi piegādāt savas preces saviem klientiem ( 4 ). Šajā kontekstā tajā tiek atzīts tostarp tas, cik būtiska ir sabiedrisko pakalpojumu saistību ievērošana ( 5 ). Tādējādi ar to, ņemot vērā patērētāju aizsardzības, piegādes drošuma, vides aizsardzības un līdzvērtīgas konkurences visās dalībvalstīs mērķus, ir paredzēts noteikt kopējos minimālos standartus, kuri ir jāievēro visām dalībvalstīm. Tāpat tajā tiek atzīts, ka ir svarīgi, lai prasības, kas attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kuras ir jādefinē valsts līmenī, varētu interpretēt katrā valstī, ņemot vērā apstākļus valstī un ievērojot Savienības tiesības ( 6 ).

5.

Atbilstoši šai pieejai, pirmkārt, Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “pamatojoties uz savu iestāžu sistēmu un ievērojot subsidiaritātes principu, dalībvalstis nodrošina, ka, neskarot 2. punktu, dabasgāzes uzņēmumi darbojas saskaņā ar šīs direktīvas principiem, lai izveidotu konkurētspējīgu un drošu dabasgāzes tirgu, kas ilgtermiņā neapdraud vidi, un minētos uzņēmumus nediskriminē pēc to tiesībām vai pienākumiem”.

6.

Otrkārt, saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punktu, “pilnībā ievērojot attiecīgos Līguma noteikumus, jo īpaši [LESD 106. pantu], dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, var vispārējās ekonomikas interesēs piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības attiecībā uz drošumu, tostarp piegādes drošumu, piegādes regularitāti, kvalitāti un cenu, kā arī uz vides aizsardzību, tostarp energoefektivitāti, enerģiju no atjaunīgiem avotiem un klimata aizsardzību. Šādas saistības ir skaidri definētas, pārredzamas, nediskriminējošas, pārbaudāmas, un tās garantē, ka [Savienības] dabasgāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīga piekļuve valstu patērētājiem. Attiecībā uz piegādes drošumu, energoefektivitātes/pieprasījuma pārvaldību un vides aizsardzības un ar enerģiju no atjaunīgiem avotiem saistīto mērķu sasniegšanu, kā minēts šajā punktā, dalībvalstis var ieviest ilgtermiņa plānošanu, ņemot vērā iespēju, ka sistēmai varētu vēlēties piekļūt trešās personas”.

7.

Francijā enerģētikas politikas mērķi ir noteikti code de l’énergie (Enerģētikas kodekss). Tā uzdevums ir garantēt valsts stratēģisko neatkarību un veicināt savu ekonomikas konkurētspēju, tostarp nodrošināt piegādes drošumu, saglabāt konkurētspējīgas enerģijas cenas un nodrošināt sociālo un teritoriālo kohēziju, garantējot, ka enerģija ir pieejama katram ( 7 ). Šajā pašā kodeksā ir paredzēts, ka sabiedrisko pakalpojumu saistības tiek uzdotas dabasgāzes piegādātājiem un tostarp attiecas uz piegādes drošumu un piegādātās preces kvalitāti un cenu ( 8 ).

8.

Code de commerce (Komerckodekss) L. 410‑2. pantā ir pausts princips, ka, izņemot gadījumus, kad likumā ir noteikts citādi, preču, ražojumu un pakalpojumu cenas brīvi nosaka konkurence. Šī paša panta otrajā daļā tomēr ir pieļauta cenu regulēšana ar Conseil d’État dekrētu pēc konsultēšanās ar Autorité de la concurrence (Konkurences uzraudzības iestāde) “nozarēs vai zonās, kurās preču konkurence ir ierobežota monopola, ilgstošu piegādes traucējumu vai tiesību un tiesību aktu noteikumu dēļ”. Šīs pašas tiesību normas trešajā daļā ir paredzēts, ka “pirmo divu daļu noteikumi neliedz valdībai ar Conseil d’État dekrētu pret pārmērīgu cenu pieaugumu vai kritumu noteikt pagaidu pasākumus, kas pamatoti ar krīzes situāciju, ārkārtējiem apstākļiem, dabas katastrofu vai acīmredzamu tirgus ārkārtas situāciju noteiktā nozarē. Dekrētu pieņem pēc konsultēšanās ar Conseil national de la consommation (Valsts Patērētāju tiesību padome). Tajā precizē tā spēkā esamības termiņu, kas nevar pārsniegt sešus mēnešus”.

9.

Atbilstoši L. 410‑2. panta otrajai daļai ( 9 )code de l’énergie L. 445‑1. līdz L. 445‑4. pantā ir paredzēti regulētie tarifi dabasgāzes tirdzniecībai. Šo tarifu noteikšanas kārtība ir paredzēta 2009. gada 18. decembra Dekrētā 2009‑1603 (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 2009‑1603”), kas grozīts ar 2013. gada 16. maija Dekrētu 2013‑400 ( 10 ). Šis dekrēts ir tiesību akts, kura spēkā esamība tiek apšaubīta tiesvedībā valsts tiesā.

10.

Dabasgāzes tirdzniecības regulēto tarifu sistēmai, kāda tā ir atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, piemīt turpmāk aprakstītās pazīmes.

11.

Pirmkārt, runājot par uzņēmumiem, uz kuriem attiecas dabasgāzes tirdzniecības regulētie tarifi, to skaits ir ierobežots. Šo tarifu piemērošana ir jāveic tikai vēsturiskajam piegādātājam, proti, GDF Suez (nesen pārdēvēts par Engie), 22 vietējiem piegādes uzņēmumiem un sabiedrībai Total Energie Gaz ( 11 ).

12.

Otrkārt, runājot par šo tarifu piemērojamību personām un, precīzāk, klientiem, uz kuriem tie ir attiecināmi, pēc grozījumiem tiesību aktos, kas veikti 2014. gadā ( 12 ), sākot no 2016. gada 1. janvāra dabasgāzes tirdzniecība ar regulētajiem tarifiem ir piemērojama tikai mājsaimniecību patērētājiem (tostarp īpašnieku apvienībām, kam pieder dzīvokļi ēkās, kurās ir vairāki dzīvokļi, un kuras patērē mazāk kā 30000 kilovatstundu gadā) un gala patērētājiem, kas nav mājsaimniecības un kuri patērē mazāk kā 30000 kilovatstundu gadā.

13.

Treškārt, runājot par kritērijiem regulēto tarifu noteikšanai, tās pamatā ir izmaksu segšanas princips. Šie tarifi tiek noteikti, ņemot vērā piegādātājus raksturojošas pazīmes un ar šīm piegādēm saistītas izmaksas, un tie sedz visas šīs izmaksas, izņemot jebkādas subsīdijas klientiem, kas ir izmantojuši savas tiesības izvēlēties piedāvājumu par tirgus cenu ( 13 ). Šie tarifi tiek aprēķināti, ņemot vērā attiecīgo gāzes piegādātāju sagādes izmaksas un tādas izmaksas, kas nav sagādes izmaksas ( 14 ). Tām ir mainīgā daļa, kas ir saistīta ar faktisko patēriņu, un fiksētā daļa, kas ir aprēķināta atbilstoši dabasgāzes piegādes noteiktajām izmaksām, ar iespēju ņemt vērā arī patērēto daudzumu, uz ko klients ir pieteicies vai kas tam ir rezervēts, un lietošanas noteikumus, tostarp pieteiktā daudzuma sadalījumu gadā ( 15 ).

14.

Ceturtkārt, runājot par procedūru regulēto tarifu noteikšanai, no code de l’énergie L. 445‑2. panta izriet, ka lēmumus par dabasgāzes regulētajiem tarifiem, balstoties uz Commission de régulation de l’énergie (Enerģētikas regulatora komisija) (turpmāk tekstā – “CRE”) atzinumu, kopā pieņem par ekonomiku un enerģētiku atbildīgie ministri.

15.

Konkrētāk, no Dekrēta Nr. 2009‑1603, kas grozīts ar Dekrētu Nr. 2013‑400, 4. panta izriet, ka ar abiem ministru rīkojumiem atbilstoši CRE atzinumam tiek noteikta attiecīgi, pirmkārt, katram piegādātājam tarifu formula, kurā ir paredzētas visas dabasgāzes sagādes izmaksas, un, otrkārt, izmaksu, kas neietver sagādes izmaksas, novērtēšanas metodika. Tarifu formula un izmaksas, kas neietver sagādes izmaksas, ļauj noteikt dabasgāzes piegādes vidējās izmaksas, uz kuru pamata tiek noteikti tās pārdošanas regulētie tarifi atbilstoši attiecīgo klientu apkalpošanas veidam. CRE katru gadu veic detalizētu visu dabasgāzes sagādes izmaksu un ar sagādi nesaistīto izmaksu analīzi.

16.

Par ekonomiku un enerģētiku atbildīgie ministri atbilstoši CRE atzinumam tās iesniegtās detalizētās analīzes rezultātā katram piegādātājam ar rīkojumu nosaka regulēto tarifu skalu, vajadzības gadījumā ņemot vērā piegādātāja priekšlikumus ( 16 ). Šīs skalas tiek no jauna pārbaudītas un pārskatītas atbilstoši CRE atzinumam, ja tāds ir sniegts, un, vajadzības gadījumā, ņemot vērā piegādātāja priekšlikumus, atbilstoši tarifu formulas izmaiņām, kā arī izmaksu, kas neietver sagādes izmaksas, izmaiņām ( 17 ).

17.

Visbeidzot, attiecīgais piegādātājs saskaņā ar ministru rīkojumā noteikto biežumu un ne vairāk kā vienu reizi mēnesī groza savu regulēto tarifu skalu, tajā atspoguļojot izmaiņas dabasgāzes sagādes izmaksās, kādas tās izriet no tarifu formulas piemērošanas, izņemot, ja naftas produktu vai dabasgāzes tirgus cenu ārkārtēja pieauguma gadījumā pēdējā mēneša laikā vai nepārtrauktā trīs mēnešu laika posmā to ir aizliedzis premjerministrs ( 18 ).

18.

Ar 2013. gada 17. jūlija prasības pieteikumu Association nationale des opérateurs détaillants en énergie [Valsts enerģētikas nozares mazumtirgotāju apvienība] (turpmāk tekstā – “ANODE”) cēla prasību Conseil d’État, lūdzot pilnvaru pārsniegšanas dēļ atcelt Dekrētu Nr. 2013‑400. ANODE savā prasībā tostarp apgalvo, ka ar code de l'énergie [Enerģētikas kodeksa] L. 445‑1. līdz L.445‑4. pantu, kas ir ieviesti ar dekrētu, ko tā lūdz atcelt, netiekot ievēroti Direktīvas 2009/73 mērķi.

19.

Saistībā ar šo tiesvedību Conseil d’État šaubās, pirmkārt, vai valsts iejaukšanās cenās, kāda ir paredzēta Francijas tiesiskajā regulējumā, ir jāuztver kā tāda, kuras rezultātā cenu par dabasgāzes piegādi gala patērētājam līmenis tiek noteikts neatkarīgi no brīvā tirgus apstākļiem, un tādējādi ar to, tai savā veidā esot šķērslim konkurētspējīga dabasgāzes tirgus izveidei, tiek pārkāpts Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punkts.

20.

Gadījumā, ja tas tā būtu, Conseil d’État, otrkārt, šaubās par kritērijiem, pēc kuriem būtu jāvērtē šāda tiesiskā regulējuma saderīgums, un, it īpaši, vai ar LESD 106. panta 2. punktu, to lasot kopsakarā ar Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punktu, tiek pieļauts, ka dalībvalstis, ieviešot regulētās cenas, īsteno tādus mērķus kā piegādes drošums un teritoriālā kohēzija. Conseil d’État šaubās arī par to, vai ir iespējama valsts iejaukšanās cenu noteikšanā, kuras pamatā ir visu vēsturiskā piegādātāja izmaksu segšanas princips, un par izmaksas veidojošiem elementiem, kas varētu tikt ņemti vērā, nosakot regulētos tarifus.

21.

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Lēmums par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2014. gada 18. decembrī. ANODE, Engie, Francijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

23.

Ar abiem prejudiciālajiem jautājumiem būtībā tiek izvirzīts jautājums par dabasgāzes tirdzniecības regulēto tarifu sistēmas, kāda pastāv Francijā un ir aprakstīta šo secinājumu 7.–17. punktā, saderību ar Direktīvu 2009/73 un LESD 106. panta 2. punktu.

24.

Tiesa savā judikatūrā un, it īpaši, spriedumā Federutility u.c. (C‑265/08, EU:C:2010:205) jau ir ieskicējusi analīzes plānu, lai novērtētu valsts iejaukšanās attiecībā uz cenām, konkrēti, dabasgāzes jomā, saderību ar Savienības tiesībām. Šajā spriedumā un vēlākajā judikatūrā ( 19 ) Tiesa ir sniegusi vairākas norādes attiecībā uz kritērijiem, uz kuriem ir jābalsta šāds vērtējums. Tādējādi jautājumi, ko ir izvirzījusi Conseil d’État, ir jāanalizē atbilstoši šai judikatūrai.

25.

Iesniedzējtiesai vispirms ir šaubas jautājumā par to, vai valsts iejaukšanās attiecībā uz dabasgāzes cenām, kāda ir paredzēta attiecīgajā Francijas tiesiskajā regulējumā, savā būtībā nav šķērslis konkurētspējīga dabasgāzes tirgus izveidei, kas paredzēta Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punktā.

26.

Iesniedzējtiesa it īpaši uzsver, ka Francijas tiesisko regulējumu raksturo, pirmkārt, fakts, ka regulētās cenas netiek piemērotas visiem gāzes piegādātājiem, bet tikai dažiem no tiem, tostarp tā sauktajam vēsturiskajam piegādātājam, otrkārt, fakts, ka ar minēto tiesisko regulējumu nedz piegādātājiem, uz kuriem attiecas regulētie tarifi, nedz pārējiem piegādātājiem nav liegts izteikt patērētāju kopumam piedāvājumus ar cenām, kas ir zemākas par regulētajiem tarifiem, un, treškārt, fakts, ka šī tiesiskā regulējuma pamatā ir izmaksu segšanas princips. Saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvojumiem šī pēdējā pazīme esot ļāvusi ierobežot to, ka vēsturiskais operators nosaka pārmērīgi zemas cenas.

27.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka dabasgāzes piegādes cena būtu jānosaka tikai atbilstoši piedāvājumam un pieprasījumam, pat ja tā neizriet ne no vienas Direktīvas 2009/73 tiesību normas ( 20 ), šī prasība izriet no paša minētās direktīvas mērķa un no tās vispārējās sistēmas, kuras uzdevums, kā izriet no vairākiem tās preambulas apsvērumiem ( 21 ) un vairākām tās tiesību normām ( 22 ), ir izveidot dabasgāzes iekšējo tirgu, kas būtu pilnībā un patiešām atvērts un konkurētspējīgs, kurā visi patērētāji varētu brīvi izvēlēties savus piegādātājus un visi piegādātāji varētu brīvi piegādāt savas preces saviem klientiem ( 23 ).

28.

Turklāt ir jānorāda, ka spriedumā Federutility u.c. (C‑265/08, EU:C:2010:205) Tiesa valsts iejaukšanās pasākumu attiecībā uz dabasgāzes tirdzniecības cenām kvalificēja kā pasākumu, kas “savā būtībā ir šķērslis darbspējīga iekšējā tirgus izveidei” ( 24 ).

29.

Šajā lietā attiecīgajā Francijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēta valsts iejaukšanās, kas būtībā ir pienākuma noteikšana atsevišķiem uzņēmumiem piedāvāt tirgū atsevišķām klientu kategorijām dabasgāzes tirdzniecību par cenām, kas tiek aprēķinātas, atbilstoši valsts iestāžu noteiktiem kritērijiem un izmantojot to noteiktas skalas.

30.

Tādējādi, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, tarifi, kas ir ieviesti, piemērojot šo tiesisko regulējumu, ir regulētas cenas, kas nekādā veidā brīvi neizriet no tirgus pieprasījuma un piedāvājuma. Tieši pretēji, šie tarifi izriet no noteikšanas, kas veikta uz valsts iestāžu paredzēto kritēriju pamata, un tātad nav saistīti ar tirgus konjunktūras dinamiku.

31.

Tomēr pasākums, ar ko tiek uzlikts par pienākumu piedāvāt tirgū preces vai pakalpojumus par noteiktu cenu, neizbēgami ietekmē attiecīgo uzņēmumu brīvību darboties attiecīgajā tirgū un tādējādi ietekmē tirgū notiekošo konkurences procesu. Lai gan šāda pasākuma ietekmes uz tirgu apjoms ir atkarīgs no tā subjektīvās un objektīvās piemērojamības, tas neietekmē konstatējumu, ka šāds pasākums, ietekmējot minēto konkurences procesu, savā būtībā ir pretrunā atvērta un konkurētspējīga tirgus izveides mērķim, šādai konstatācijai, protams, esot neatkarīgai no apstākļa, ka pasākums varētu tikt pamatots ar spēkā esošo tiesisko regulējumu.

32.

Šādā situācijā, kā norāda gan iesniedzējtiesa, gan Francijas Republika, ir vairāki elementi, saistībā ar kuriem Francijas tiesiskais regulējums atšķiras no Itālijas regulējuma, par ko bija lieta Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205) un kurā bija paredzēts noteikt atsauces cenu, kura visiem dabasgāzes piegādātājiem bija jāiekļauj savos tirdzniecības piedāvājumos.

33.

Tomēr ne ar vienu no šajā lietā aplūkotā tiesiskā regulējuma pazīmēm, kuras uzsvērusi iesniedzējtiesa un kuras ir minētas šo secinājumu 26. punktā, nevar tikt atspēkota konstatācija, ka tarifu noteikšana atbilstoši valsts iestāžu prasībām neizbēgami ietekmē konkurenci un ka līdz ar to tāds tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamatlietā, nav saderīgs ar atvērta un konkurētspējīga dabasgāzes tirgus izveides mērķi, kas ir paredzēts Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punktā.

34.

Proti, pirmkārt, apstāklis, ka Francijas regulēto tarifu sistēma paredz pienākumu piedāvāt tirgū dabasgāzi par noteiktu cenu tikai atsevišķiem tirgus dalībniekiem, negroza konstatāciju, ka, ciktāl tā ierobežo šo uzņēmumu brīvību darboties tirgū, tā ietekmē tajā notiekošo konkurences procesu. Šāds tiesiskais regulējums grauj tirgus dalībnieku vienlīdzību un ir acīmredzami pretrunā prasībai, kas minēta Direktīvas 2009/73 preambulas 3. apsvērumā un šo secinājumu 27. punktā minētajā judikatūrā, ka visi operatori var brīvi veikt piegādes saviem klientiem.

35.

Otrkārt, šajā pašā aspektā fakts, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas regulētie tarifi, var arī brīvi formulēt savus piedāvājumus tirgū, nekādā ziņā nevarētu radīt šaubas par konstatējumu, ka attiecīgā valsts iejaukšanās ietekmē konkurenci tirgū. Faktiski, neraugoties uz šādu iespēju, pēc valsts iejaukšanās noteikti pastāv divi tirgus segmenti, proti, “regulētais” segments, kuram turklāt Francijas dabasgāzes nozarē ir ļoti ievērojama loma ( 25 ) un kurā preču vai pakalpojumu cenas tiek noteiktas ārpus konkurences, un brīvais segments. Šāda tirgus dalīšana pati par sevi nav saderīga ar domu par dabasgāzes iekšējo tirgu, kas ir pilnībā un patiesi atvērts un konkurētspējīgs. Šajā ziņā Francijas valdības apgalvojums, ko ir atkārtojusi iesniedzējtiesa, saskaņā ar kuru regulētajiem tarifiem ir atsauces punkta loma, nosakot cenas pārējo piegādātāju izteiktajiem piedāvājumiem, pierāda, ka šiem tarifiem ir konkrēta ietekme uz tirgu.

36.

Treškārt, arī fakts, ka regulēto tarifu pamatā ir izmaksu segšanas princips, nevarētu mainīt konstatāciju, ka regulētie tarifi ietekmē konkurenci. Proti, šī pazīme, nebūt nebūdama ar konkurenci veicinošu iedarbību, man drīzāk šķiet apveltīta ar iedarbību, kas sniedz attiecīgajiem piegādātājiem sava veida garantiju, ka ar regulēto tarifu palīdzību viņiem būs iespēja pilnībā atgūt savas izmaksas, vismaz attiecībā uz to daļu viņu klientu, kas izmantos šos tarifus. Tomēr ir jākonstatē, ka pārējiem piegādātājiem nav analoģiskas garantijas, un tas viņiem, neapšaubāmi, ir neizdevīgs konkurences apstāklis, ko ir radījusi šī tiesiskā regulējuma pastāvēšana.

37.

Visbeidzot, runājot par iesniedzējtiesas apsvērumu, saskaņā ar kuru regulētie tarifi esot šķērslis tam, ka dominējošais operators piemēro pārmērīgi zemas cenas, man tas nešķiet būtisks vērtējumā par šo tarifu ietekmi uz konkurenci, jo šāda prakse jau ir aizliegta tiesiskajā regulējumā par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, konkrēti, LESD 102. pantā.

38.

Secinājumā es uzskatu, ka dalībvalsts iejaukšanās, ar ko atsevišķiem piegādātājiem, starp tiem arī vēsturiskajam piegādātājam, tiek uzlikts pienākums piedāvāt galapatērētājam dabasgāzes piegādi par regulētām cenām, bet ar ko netiek radīti šķēršļi tam, ka visi tirgus piegādātāji izsaka konkurējošus piedāvājumus ar cenām, kas ir zemākas par šiem tarifiem, savā būtībā ir šķērslis konkurētspējīga dabasgāzes tirgus izveidei, kas paredzēta Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punktā.

39.

No Tiesas judikatūras izriet, ka, lai arī valsts iejaukšanās dabasgāzes piegāžu galapatērētājam cenu noteikšanā ir šķērslis konkurētspējīga dabasgāzes tirgus izveidei, šī iejaukšanās tomēr saistībā ar Direktīvu 2009/73 var tikt pieļauta, ja tajā paredzētie nosacījumi ir izpildīti ( 26 ).

40.

Proti, kā ir precizēts tās preambulas 43. un 44. apsvērumā, papildus atvērta un konkurētspējīga iekšējā dabasgāzes tirgus izveides mērķim Direktīvas 2009/73 mērķi ir arī nodrošināt “augstu” sabiedrisko pakalpojumu standartu uzturēšanu, patērētāju aizsardzību un piegādes drošumu. Lai īstenotu šos minētos mērķus, Direktīvas 2009/73 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka tas ir piemērojams, “neskarot” šī paša panta 2. punktu.

41.

No Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā šo pēdējo minēto tiesību normu ( 27 ), kā arī tajā minēto LESD 106. pantu ( 28 ), dalībvalsts iejaukšanās dabasgāzes piegādes cenu noteikšana ir pieļaujama tikai tad, ja ir ievēroti trīs nosacījumi. Pirmkārt, tai ir jābūt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķim, otrkārt, tai ir jābūt atbilstošai samērīguma principam un, treškārt, ar to ir jāparedz sabiedrisko pakalpojumu saistības, kas ir skaidri definētas, pārredzamas, nediskriminējošas un pārbaudāmas un kas garantē, ka Savienības dabasgāzes uzņēmumiem ir vienlīdzīga piekļuve patērētājiem. Par šo nosacījumu piemērojamību un to piemērošanu šajā lietā iesniedzējtiesa pauž šaubas savā otrajā prejudiciālajā jautājumā.

42.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu, proti, ka valsts iejaukšanos attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenu noteikšanu pamato vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķis, iesniedzējtiesa sava otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktā vaicā, ciktāl un ar kādiem nosacījumiem dalībvalsts var īstenot citus vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķus papildus piegādes cenas saglabāšanas saprātīgā līmenī mērķim, kuru Tiesa ir atzinusi spriedumā Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205). Iesniedzējtiesa atsaucas konkrēti uz code de l’énergie L. 100‑1. pantā minētajiem piegādes drošuma un teritoriālās kohēzijas mērķiem, uz kuriem Francijas valdība pamatlietas tiesvedībā ir atsaukusies kā uz mērķiem, kas tiek īstenoti ar regulēto tarifu sistēmu.

43.

Šajā ziņā es vispirms uzsvērtu, ka, lai arī Direktīvā 2009/73 nav sniegta vispārējo tautsaimniecisko interešu definīcija ( 29 ), no judikatūras izriet, ka šīs direktīvas 3. panta 2. punktā veiktā atsauce gan uz minēto jēdzienu, gan uz LESD 106. pantu, kas attiecas uz uzņēmumiem, kuriem uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, liek interpretēt minēto jēdzienu atbilstoši pēdējai minētajai Līguma normai ( 30 ).

44.

Plašākā izpratnē es domāju, ka saskaņā ar sistēmisku un saskaņotu pieeju Savienības tiesībām Direktīvā 2009/73 paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru sabiedrisko pakalpojumu saistības gāzes nozarē piemēro, pamatojoties uz “vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, ir jāinterpretē, ievērojot citas atbilstošās Savienības un, it īpaši, primāro tiesību normas. Šādā skatījumā tāda interpretācija noteikti ir jāpielāgo jaunajam kontekstam, kas izriet no Lisabonas līguma stāšanās spēkā, kurā papildus LESD 106. pantam ir ietverts arī LESD 14. pants, jaunais 26. protokols par sabiedriskajiem pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “26. protokols”) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas ir ieguvusi tādu pašu juridisko spēku, kāds ir līgumiem, 36. pants par piekļuvi vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem.

45.

Šajā jaunajā kontekstā atbilstošo tiesību normu un Tiesas judikatūras analīze liek man paust šādus apsvērumus.

46.

Pirmais apsvērums attiecas uz dalībvalstu lomu, kas tām atzīstama vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķu, ar kuriem var tikt pamatota sabiedrisko pakalpojumu saistību piemērošana, definēšanā. Šajā ziņā norādīšu, ka 26. protokolā vispārīgi un skaidri tiek atzīta dalībvalstu iestāžu būtiskā loma un plašā rīcības brīvība vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanā, izpildē un organizēšanā ( 31 ). Konkrēti attiecībā uz dabasgāzes nozari no Direktīvas 2009/73 47. apsvēruma otrā teikuma izriet, ka “sabiedriskā pakalpojuma prasības būtu jāinterpretē valstu līmenī, ņemot vērā situāciju attiecīgajā valstī; dalībvalstīm tomēr būtu jāievēro [Savienības] tiesību akti” ( 32 ).

47.

Šāda pieeja, ar ko ir paredzēts dalībvalstīm piešķirt plašu rīcības brīvību ( 33 ), ir atspoguļota judikatūrā par enerģētikas nozares sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kurā Tiesa, atsaucoties uz pašu LESD 106. panta mērķi un ar to saistīto judikatūru ( 34 ), norādīja, ka dalībvalstis, ievērojot Savienības tiesības, ir tiesīgas definēt savu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu apjomu un kārtību ( 35 ).

48.

Otrais apsvērums, kas zināmā mērā ir saistīts ar pirmo, attiecas uz dalībvalstu iespēju, nosakot vispārējas nozīmes tautsaimnieciskus mērķus, ņemt vērā savas valsts politisko situāciju. Tādējādi 26. protokolā tieši ir atzīta prasība ņemt vērā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu dažādību un atšķirības, kas atšķirīgu ģeogrāfisko, sociālo vai kultūras situāciju dēļ ( 36 ) var pastāvēt lietotāju vajadzību un vēlmju ziņā. Šī pati prasība ir pausta attiecībā uz dabasgāzes nozari gan Direktīvas 2009/73 ( 37 ) preambulas 44. apsvērumā, gan Tiesas judikatūrā, saskaņā ar kuru dalībvalstis, nosakot savu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi apjomu un organizāciju, var ņemt vērā savas valsts politikai raksturīgos mērķus ( 38 ).

49.

No šiem apsvērumiem izriet, ka principā dalībvalstīm, ņemot vērā savu politisko situāciju, ir jānosaka savi vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķi, ko tās vēlas sasniegt, piemērojot sabiedrisko pakalpojumu saistības gāzes nozarē. Tomēr šī iespēja noteikt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķus nav dalībvalstu absolūtas brīvības izpausme ( 39 ), tā ir īstenojama, ievērojot Savienības tiesības.

50.

Tātad rodas jautājums, kā dalībvalstīm doto rīcības brīvību attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķiem, ko tās vēlas sasniegt, piemērojot sabiedrisko pakalpojumu saistības, in concreto saskaņot ar prasību ievērot Savienības tiesības.

51.

Šajā ziņā vispirms ir jāizvērtē jautājums par Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punktā ietvertā uzskaitījuma, minēts šo secinājumu 6. punktā, interpretāciju, par kuru jau ir notikušas dažas diskusijas. Proti, tika uzsvērts, ka šajā tiesību normā ir ietverts izsmeļošs vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes iemeslu, ar kuriem var pamatot valsts iejaukšanos ( 40 ), uzskaitījums. Tiesa vēl nav paudusi savu nostāju šajā jautājumā, kas nav maznozīmīgs, jo, ja tiktu ievērota šāda šaura interpretācija, valsts iejaukšanās, lai īstenotu tādu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķi kā, piemēram, teritoriālo kohēziju, kas nav minēts šajā uzskaitījumā, nebūtu attaisnota.

52.

Šajā ziņā es tomēr pilnībā piekrītu ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera piedāvātajai pieejai, ka šis uzskaitījums neattiecas uz vispārēju tautsaimniecisku interešu iemesliem, bet drīzāk tuvāk aplūko “darbību veidus”, kas var būt sabiedrisko pakalpojumu saistību priekšmets ( 41 ). Šāda interpretācija, manuprāt, ir saderīga ar attiecīgās tiesību normas gramatisko saturu, ar ko tiek apgalvots, ka sabiedrisko pakalpojumu saistības “var piemērot [..] attiecībā” uz drošumu, piegādes regularitāti, kvalitāti un cenu, un citiem tajā uzskaitītajiem elementiem. Tādējādi saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis var uzlikt uzņēmumiem sabiedrisko pakalpojumu saistības, proti, tostarp tādas, kuru priekšmets inter alia ir drošums, piegādes regularitāte, kvalitāte un cena. Šīm saistībām tomēr vienmēr ir jābūt apveltītām ar mērķi īstenot vienu vai vairākus vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķus ( 42 ). No šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punktā ietvertais uzskaitījums nekādā ziņā nav izsmeļošs vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķu, kurus saistībā ar šo direktīvu dalībvalstis var īstenot, uzskaitījums.

53.

Šādos apstākļos, lai gan dalībvalstis saglabā brīvību noteikt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķus, kurus tās vēlas sasniegt, piemērojot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tomēr nevar neievērot faktu, ka dabasgāzes nozare ir joma, kuru Savienības likumdevējs ir noregulējis, tieši īstenojot atsevišķus konkrētus mērķus.

54.

Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka saistībā ar vērtējumu, kas dalībvalstīm jāveic atbilstoši Direktīvai 2009/73, vai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes interesēs uzņēmumiem, kas darbojas dabasgāzes jomā, ir jānosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, dalībvalstu pienākums ir nodrošināt liberalizācijas savietojamību ar pārējiem Direktīvas 2009/73 ( 43 ) mērķiem.

55.

Šī līdzsvarošanas prasība, ko Tiesa paudusi attiecībā uz mērķiem, kurus Savienības likumdevējs ir tieši paredzējis Direktīvā 2009/73, manuprāt, ir šo mērķu īpašās nozīmes uzsvēršana. Runa patiešām ir par mērķiem, ko Savienības likumdevējs ir nepārprotami uzskatījis par tādiem, kas ir noteikti jāsasniedz. No tā izriet, ka šo mērķu sasniegšanai varētu būt būtiskāka nozīme, analizējot pasākuma, ar ko uzliek sabiedrisko pakalpojumu saistības, kas varētu kaitēt vispārīgākam mērķim, ko arī īsteno ar Direktīvu 2009/73, kas paredz tirgu atvēršanu, lai izveidotu iekšējo dabasgāzes tirgu, samērīgumu.

56.

Šajā situācijā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka piegādes drošums nešaubīgi ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķis, kas, ievērojot pārējos nosacījumus, var pamatot valsts iejaukšanos dabasgāzes piegādes cenu noteikšanā. Proti, jau primāro tiesību līmenī LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktā enerģētikas piegādes drošums Savienībā ir identificēts kā viens no galvenajiem Savienības politikas mērķiem enerģētikas jomā. Turpinot konkrēti attiecībā uz dabasgāzes jomu, no vairākiem Direktīvas 2009/73 preambulas apsvērumiem un pantiem izriet, ka tajā enerģijas piegādes drošums ir tieši paredzēts kā viens no tās pamatmērķiem ( 44 ). Konkrētāk, Direktīvā 2009/73 piegādes drošums ir skaidri uzskatīts par vienu no mērķiem, kas ir jāņem vērā, piemērojot sabiedrisko pakalpojumu saistības dabasgāzes nozarē ( 45 ).

57.

Turpretim teritoriālā kohēzija Direktīvā 2009/73 nav konkrēti minēta kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķis, ar ko varētu pamatot sabiedrisko pakalpojumu saistību uzlikšanu dabasgāzes nozarē. Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka LESD 14. pantā ir tieši atzīta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu loma Savienības teritoriālās kohēzijas veicināšanā un, otrkārt, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 36. pantā teritoriālā kohēzija ir skaidri norādīta saistībā ar tiesībām uz piekļuvi vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Papildus, ciktāl valsts iejaukšanās mērķis ir teritoriālā kohēzija tādā ziņā, ka ar to ir paredzēta vispārīga un vienlīdzīga piekļuve dabasgāzei visā dalībvalsts teritorijā, jo mērķis ir izvairīties no situācijas, kurā atsevišķos valsts reģionos, piemēram, to ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai dabas apstākļu dēļ, nebūtu šīs piekļuves, tāda mērķa īstenošana, bez šaubām, ir jāuzskata par atbilstošu Direktīvai 2009/73, tostarp tās 3. panta 3. punktam, kurā ir noteikts, ka “[dalībvalstis] jo īpaši veic atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu tiešos lietotājus attālos apgabalos, kuriem ir nodrošināts savienojums ar gāzes sistēmu”. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka teritoriālās kohēzijas mērķis, to interpretējot šādi, nav nošķirams no mērķiem, ko īsteno ar Direktīvu 2009/73.

58.

Secinājumā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2009/73 un, it īpaši, tās 3. panta 2. punkts, to interpretējot atbilstoši LESD 14. un 106. pantam, kā arī Protokolam Nr. 26, ļauj dalībvalstīm novērtēt, vai vispārējās tautsaimnieciskās interesēs ir piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenām, lai tostarp nodrošinātu piegādes drošumu un teritoriālo kohēziju, uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, ja ir izpildīti visi pārējie tajā paredzētie nosacījumi.

59.

Otrais nosacījums, kuram ir jābūt izpildītam, lai varētu tikt pieļauta dalībvalsts iejaukšanās dabasgāzes piegādes cenu noteikšanā, ir, ka uzņēmumiem piemērotajām sabiedrisko pakalpojumu saistībām ir jāatbilst samērīguma principam. Izceļot prasību pēc stingras šī principa ievērošanas uzraudzības, Tiesa ir precizējusi, ka ar minētajām sabiedrisko pakalpojumu saistībām drīkst ierobežot brīvu dabasgāzes piegādes cenu noteikšanu, tikai ciktāl tas ir nepieciešams, lai sasniegtu to vispārējo tautsaimnieciskas nozīmes mērķi ( 46 ).

60.

Samērīguma principa ievērošana paredz, pirmkārt, pasākuma spēju realizēt tā vispārējo tautsaimniecisko mērķi ( 47 ). Otrkārt, runājot par valsts iejaukšanos cenās ilgumu, Tiesa ir nospriedusi, ka tam ir jābūt ierobežotam, strikti ievērojot minimumu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu tās mērķi, lai nepadarītu bezgalīgu pasākumu, kas savā būtībā ir šķērslis pilnībā funkcionējoša dabasgāzes iekšējā tirgus izveidei ( 48 ). Treškārt, Tiesa ir norādījusi, ka veiktās iejaukšanās metodei nav jāpārsniedz tas, kas nepieciešams attiecīgā vispārējo tautsaimniecisko interešu mērķa sasniegšanai ( 49 ). Ceturtkārt, pasākuma samērīgums ir jānovērtē arī saistībā ar tā piemērojamību personām ( 50 ).

61.

Iesniedzējtiesai pamatlietā ir jānovērtē, vai pienākuma piedāvāt dabasgāzes piegādi atsevišķām klientu kategorijām par regulētiem tarifiem noteikšana atsevišķiem piegādātājiem atbilst samērīguma principa prasībām. Tiesa tomēr, iespēju robežās un pamatojoties uz pieejamo informāciju, var tai sniegt norādes, kas šajā ziņā ir vajadzīgas, ņemot vērā Savienības tiesības ( 51 ).

62.

Vispirms iesniedzējtiesa tiks aicināta izvērtēt, vai ar pasākumu, kā tas ir konfigurēts, ir iespējams sasniegt minētos mērķus, proti, piegādes drošumu un teritoriālo kohēziju. Pasākuma piemērotība paredz, ka ir tieša saikne starp uzlikto pienākumu un norādīto mērķi. Šajā ziņā ir jānošķir abi minētie mērķi.

63.

Attiecībā uz piegādes drošumu iesniedzējtiesa atsaucas uz Francijas valdības izvirzīto argumentu, ka vēsturiskā piegādātāja izvēles sagādes jomā un viņa sagādes paketes galvenokārt ir veidotas no ilgtermiņa sagādes līgumiem, kas tiek indeksēti atbilstoši naftas cenai, garantējot lielāku piegādes drošumu. Turklāt savos apsvērumos Francijas valdība papildina, ka dabasgāzes vairumtirdzniecības tirgus nestabilitāte var izraisīt gāzes cenu svārstības, kas ietekmētu cenas par gāzes piegādi galaklientiem. Regulētie tarifi, kā arī to aprēķināšanas kārtība esot gāzes cenu izlīdzināšanas mehānisms, kura rezultāts esot negaidīta pieauguma, kas saistīts ar naftas un gāzes kursa svārstīgumu, ietekmes uz galapatērētāju amortizēšana.

64.

Šajā ziņā man, pirmkārt, ir jānorāda, ka lietas materiālos nav norādes par piegādātāju, uz kuriem attiecas regulētie tarifi (nedz pārējo piegādātāju), pienākumu noslēgt ilgtermiņa sagādes līgumus, kuru mērķis būtu par saprātīgām cenām (proti, regulētiem tarifiem) garantēt piegādes drošumu enerģētiskās krīzes vai cenu svārstību gadījumos ( 52 ). Iesniedzējtiesas lēmumā turklāt ir atsauce uz vēsturiskā piegādātāja “izvēli”, kas, šķiet, norāda, ka ilgtermiņa līgumu slēgšana drīzāk ir minētā piegādātāja komerciāls lēmums, nevis tam noteikts juridisks pienākums. Tomēr, nepastāvot saistībai starp ilgtermiņa piegādes līgumiem un regulētajiem tarifiem, pamatojoties uz lietas materiālos esošo informāciju, nav skaidrs, kā šo tarifu noteikšana varētu tikt pamatota ar šo līgumu pastāvēšanu.

65.

Otrkārt, lai gan nav izslēgts, ka enerģētikas krīzes, kas izraisītu ļoti būtisku cenu pieaugumu, gadījumā pasākums, kas paredz pienākumu piedāvāt un piegādāt dabasgāzi par fiksētu cenu, varētu uzskatīt par spējīgu nodrošināt piegādes drošumu, ir jākonstatē, ka šāda ārkārtējas iejaukšanās iespēja ar striktiem nosacījumiem ir paredzēta code du commerce [Komerckodeksa] L. 410‑2. panta trešajā daļā. Tas, vai pastāv strauja dabasgāzes cenu attīstība, kas saistīta ar pašas gāzes vai naftas kursa svārstīgumu, kas pamato pasākuma, kas būtībā ir pastāvīga rakstura valsts iejaukšanās attiecībā uz cenām, ieviešanu, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Vērtējot attiecīgā pasākuma samērīgumu attiecībā pret piegādes drošuma mērķi, iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā pasākumi, kas ir pieņemti atbilstoši Regulai Nr. 994/2010 ( 53 ).

66.

Attiecībā uz teritoriālo kohēziju iesniedzējtiesas lēmumā ir izklāstīts Francijas valdības arguments, ka dabasgāzes regulētie tarifi nodrošinot cenu saskaņošanu visā valsts teritorijā. Francijas Republika savos apsvērumos norāda, ka transporta pārvadājumu tīklā izmaksas, par kurām pārvadātājs izraksta rēķinu gāzes piegādātājam, var būt ļoti dažādas atkarībā no tā, cik tālu klients atrodas no galvenajām transporta infrastruktūrām, un ka šādos apstākļos tarifu regulēšana ļaujot samazināt klientu izmaksu atšķirības, tās daļēji izlīdzinot.

67.

Šķiet, nav izslēgts, ka būtu iespējams nodrošināt teritoriālās kohēzijas mērķi, kā tas ir definēts šo secinājumu 57. punktā, uzliekot par pienākumu piegādāt gāzi par fiksētu cenu. Tas, vai nav citu pasākumu, ar ko vienlīdz var nodrošināt šo mērķi, bet mazāk kaitēt atvērta iekšējā dabasgāzes tirgus izveidei, nekā vispārēja piemērojamo cenu noteikšana, nevis atsevišķām klientu, kas atrodas attālos rajonos, kas ir identificēti atbilstoši objektīviem ģeogrāfiskiem kritērijiem, kategorijām, bet visām atsevišķu klientu, kurus identificē pēc to gāzes patēriņa, kategorijām, – tomēr būs jāizvērtē iesniedzējtiesai vērtējumā par pasākuma nepieciešamību.

68.

Otrkārt, attiecībā uz pasākuma ilgumu ir jānorāda, ka, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, šķiet, ka attiecīgajā Francijas tiesiskajā regulējumā pienākumam piedāvāt galaklientam dabasgāzes piegādi par regulētiem tarifiem nav paredzēts nekāds termiņa ierobežojums, un tas šo pienākumu apvelta ar pastāvīgu raksturu. Taču tā ir, kā savos apsvērumos uzsver Francijas valdība, ka Francijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts regulēto tarifu periodiskas pārskatīšanas pienākums ( 54 ). Tomēr izskatās, ka šis periodiskas pārskatīšanas pienākums attiecas uz šo tarifu līmeņa noteikšanu, nevis uz valsts iejaukšanās attiecībā uz cenām nepieciešamību un kārtību atkarībā no izmaiņām gāzes nozarē. Tai tātad, šķiet, nav iespējams atspēkot konstatāciju par šīs iejaukšanās pastāvīgumu ( 55 ).

69.

Tas, vai pienākuma piegādāt dabasgāzi par zināmu cenu piemērošana tā esošajā konfigurācijā, kam būtībā ir pastāvīgs raksturs, var tikt uzskatīta par tādu, ar ko netiek pārsniegts tas, kas ir vajadzīgs divu minēto mērķu sasniegšanai, būs jāizvērtē iesniedzējtiesai.

70.

Treškārt, iesniedzējtiesai būtu jāizvērtē arī attiecīgā tiesiskā regulējuma nepieciešamība. Tai līdz ar to būs jānovērtē, vai ar attiecīgo tiesisko regulējumu ieviestā valsts iejaukšanās attiecībā uz cenām metode tās konfigurācijā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos vispārējos tautsaimnieciskas nozīmes mērķus, un vai nav citu piemērotu pasākumu, kas nebūtu tik ierobežojoši.

71.

Šajā ziņā Tiesa spriedumā Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205) ir norādījusi, ka, ja izrādītos, ka valsts iejaukšanās attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenu noteikšanu varētu tikt pamatota, samērīguma prasība nozīmētu, ka šī iejaukšanās principā attiektos tikai uz cenas komponentu, kuru konkrētie apstākļi, kuru ietekmi ir bijis paredzēts ierobežot ar valsts iejaukšanos, tieši ietekmētu paaugstināšanas virzienā ( 56 ).

72.

Šajā kontekstā otrā prejudiciālā jautājuma b) punktā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par to, vai, ņemot vērā divus minētos mērķus, valsts iejaukšanās attiecībā uz dabasgāzes cenām var tikt pamatota ar visu vēsturiskā piegādātāja izmaksu segšanu. Turklāt tā būtībā jautā, kādas izmaksu komponentes var tikt segtas ar regulētajiem tarifiem.

73.

Vispirms attiecībā uz regulēto tarifu noteikšanas, pamatojoties uz izmaksu segšanas principu, pieļaujamību Direktīvas 2009/73 izpratnē ir jānorāda, ka šajā direktīvā nav nevienas norādes par šādu tarifu aprēķināšanas kārtību, nedz par izmaksām, kas varētu tikt segtas. Proti, kā uz to pamatoti norāda Komisija, šīs direktīvas pamatā ir doma, ka principā dabasgāzes piegādes cenām ir jāizriet no brīvas konkurences. Šajos apstākļos, ja vien ir izpildīti visi valsts iejaukšanās attiecībā uz cenām nosacījumi, principā nekas neliedz regulēto tarifu noteikšanai piemērot metodi, kuras pamatā ir izmaksu ņemšana vērā. Tomēr rodas jautājums, kādas izmaksas saskaņā ar samērīguma principu var tikt ņemtas vērā, veicot šādu noteikšanu.

74.

Šajā ziņā, runājot par atsauci uz izmaksu “kopumu”, vispirms norādīšu, ka prasība, ko Tiesa paudusi sprieduma Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205) 36. un 38. punktā, saskaņā ar kuru valsts iejaukšanās attiecībā uz cenu ir jāierobežo, nepārsniedzot to, kas nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, šķiet, nozīmē, ka iespēju robežās ir jānoskaidro cenas komponente, attiecībā uz kuru ir vajadzīga iejaukšanās, lai sasniegtu ar paredzēto iejaukšanos izvirzīto mērķi.

75.

Tādējādi šajā gadījumā, ja izrādītos, ka ir reāla vajadzība piemērot regulētos tarifus, lai nodrošinātu piegādes drošuma un teritoriālās kohēzijas, kā tas ir definēts šo secinājumu 57. punktā, mērķi, tad samērīguma principa ievērošana paredzētu, ka iejaukšanās robežas principā nosaka cenas komponentes, kuras tiktu labvēlīgi ietekmētas šo mērķu īstenošanas ietekmē.

76.

Kā norādīts šo secinājumu 42.–58. punktā, dalībvalstīm ir rīcības brīvība sabiedrisko pakalpojumu saistību, ko tās vēlas noteikt dabasgāzes uzņēmumiem vispārējās tautsaimnieciskās interesēs, definēšanā, izpildē, kā arī organizēšanā tādējādi, ka tām, ņemot vērā šo saistību organizatoriskās kārtības in concreto noteikšanu, piemīt organizatoriska autonomija. Tā kā šādai autonomijai būtu tām jāsniedz iespēja organizēt šīs sabiedrisko pakalpojumu saistības tā, lai tiktu nodrošināta to darbība, man tomēr šķiet, ka regulēto tarifu noteikšanas metode, kuras pamatā ir izmaksu kopuma segšana, noteikti liek ņemt vērā izmaksas, kas, piemērojot šādu metodi, ir tarifu komponentes ( 57 ), kuras nevarētu tikt ietekmētas paaugstināšanas virzienā, īstenojot minēto vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķi. Šajos apstākļos es šaubos par regulēto tarifu noteikšanas metodes, kuras pamatā ir izmaksu kopuma segšana, saderīgumu ar iepriekš minēto prasību, ko Tiesa ir paudusi spriedumā Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205), saskaņā ar kuru ar valsts iejaukšanos nav jāpārsniedz tas, kas nepieciešams attiecīgā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes mērķa sasniegšanai.

77.

Turklāt attiecībā uz “vēsturiskā piegādātāja” izmaksu segšanu ir jāatgādina, ka Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punktā ir prasīts, lai sabiedrisko pakalpojumu saistības nebūtu diskriminējošas. Šim aspektam es tomēr pievērsīšos šo secinājumu 81.–83. punktā.

78.

Ceturtkārt, samērīguma prasība ir jāizvērtē arī saistībā ar pasākuma piemērojamību personām, precīzāk – personām, kas gūst labumu no šī pasākuma. Tiesa spriedumā Federutility (C‑265/08, EU:C:2010:205) aplūkoja šo attiecīgā pasākuma samērīguma aspektu, ņemot vērā norādīto mērķi, proti, dabasgāzes piegādes cenas saglabāšanu saprātīgā līmenī, lai aizsargātu galapatērētāju. Tā nosprieda, ka principā samērīguma prasība netiktu ievērota, ja no tiesiskā regulējuma vienlīdzīgu labumu gūtu privātpersonas un uzņēmumi kā gāzes galapatērētāji ( 58 ).

79.

Šajā gadījumā attiecīgajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka, sākot no 2016. gada 1. janvāra, piegādes par regulētām cenām saņemt tiesīgas ir mājsaimniecības un uzņēmumi, kas patērē mazāk kā 30000 kilovatstundu gadā. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai ar šādu sistēmu, kuru, šķiet, identiski var izmantot gan klienti, kas ir mājsaimniecības, gan mazie un vidējie uzņēmumi, tiek ievērota samērīguma prasība attiecībā uz pasākuma piemērojamību personām, ņemot vērā piegādes drošuma un teritoriālās kohēzijas mērķus.

80.

Visbeidzot, ar attiecīgo pasākumu ir jāizpilda pārējie Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punktā minētie nosacījumi, kas attiecas uz skaidri definētu, pārredzamu, nediskriminējošu un pārbaudāmu raksturu, kā arī nepieciešamību pēc tā, lai Savienības gāzes uzņēmumiem būtu vienlīdzīga piekļuve patērētājiem. Iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai šajā situācijā tā ir.

81.

Runājot par nediskriminējošu raksturu, ir jānorāda šādi.

82.

Vispirms es vēršu uzmanību uz to, ka Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punktā ir paredzēta iespēja piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības “uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē,” vispār, nevis tikai atsevišķiem uzņēmumiem. Turklāt no šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis dabasgāzes uzņēmumus “nediskriminē pēc to tiesībām vai pienākumiem”. Nosacījuma par diskriminējoša rakstura neesamību mērķis ir panākt, ka attiecīgās saistības ir vienādā mērā saistošas visiem nozares operatoriem, lai neietekmētu konkurenci ( 59 ). Šajos apstākļos uzņēmumu, kuriem tiek uzticētas sabiedrisko pakalpojumu saistības, noteikšanas kārtībai a priori nebūtu jāizslēdz neviens no uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē ( 60 ).

83.

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka attiecīgā regulēto tarifu sistēma ir piemērojama tikai attiecībā uz atsevišķiem gāzes uzņēmumiem un ka lietas materiālos nav norāžu par to, ka tās piemērojamība nebūtu ierobežota, to paredzot atsevišķiem operatoriem, kuriem konkrētā laika posmā bez izšķirības tā būtu piemērojama atkarībā vienīgi no iepriekš noteiktiem objektīviem kritērijiem ( 61 ).

84.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es piedāvāju Tiesai uz Conseil d’État uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Dalībvalsts iejaukšanās, atsevišķiem piegādātājiem, tostarp vēsturiskajam piegādātājam, piemērojot pienākumu piedāvāt galapatērētājiem dabasgāzi par regulētiem tarifiem, bet visiem tirgus piegādātājiem neliedzot izteikt konkurējošus piedāvājumus par cenām, kas ir zemākas par šiem tarifiem, savā būtībā ir šķērslis konkurētspējīga dabasgāzes tirgus izveidei, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvas 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu 3. panta 1. punktā.

Direktīva 2009/73 un, it īpaši, tās 3. panta 2. punkts, to interpretējot atbilstoši LESD 14. un 106. pantam, kā arī 26. protokolam par sabiedriskajiem pakalpojumiem, ļauj dalībvalstīm novērtēt, vai uzņēmumiem, kas darbojas gāzes nozarē, ir jāpiemēro sabiedrisko pakalpojumu saistības attiecībā uz dabasgāzes piegādes cenām, lai vispārējās tautsaimniecības interesēs nodrošinātu piegādes drošumu un teritoriālo kohēziju, ja, pirmkārt, ir izpildīti visi minētās direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, it īpaši nosacījums par šādu saistību nediskriminējošo raksturu, un ja, otrkārt, attiecīgais pasākums atbilst samērīguma principam.

Šādā gadījumā Direktīvas 2009/73 3. panta 2. punkts principā pieļauj cenas noteikšanas metodi, kuras pamatā ir izmaksu ņemšana vērā, ar nosacījumu, ka šādas metodes piemērošanas rezultātā valsts iejaukšanās nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu tās iecerētos vispārējos tautsaimnieciskas nozīmes mērķus.