i)

vai ir pamati, kas liedz Regulas par maksātnespējas procedūrām 13. pantu interpretēt tādējādi, ka pusei, kas prasa apstrīdēšanu, pēc tam, kad tā ir uzzinājusi par šo Nīderlandes tiesību normu, ir jāatsaucas uz šiem apstākļiem, ja tā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību normām, kurā maksātnespējas process tika uzsākts, ir jāsniedz argumentācija par apstrīdēšanu pamatojošajiem apstākļiem, vai

ii)

vai pusei, kas iebilst pret apstrīdēšanu, ir jāpierāda, ka šie apstākļi attiecīgajā gadījumā nav bijuši un tāpēc apstrīdēšana atbilstoši strīdīgajam noteikumam nav iespējama, tā ka pusei, kas prasa apstrīdēšanu, nav atsevišķi jāatsaucas uz šiem apstākļiem?

i)

puse, kas iebilst pret apstrīdēšanu, ir pierādīšanas pienākums attiecībā uz to, ka normā minētie apstākļi konkrētajā gadījumā nav bijuši, vai

ii)

vai attiecībā uz šo apstākļu esamību pierādīšanas pienākumu var noteikt saskaņā ar otras dalībvalsts, kas nav procesa uzsākšanas valsts tiesību aktiem, kas piemērojami juridiskam aktam, kas paredz, ka pierādīšanas pienākums ir pusei, kas prasa apstrīdēšanu, vai

iii)

vai 13. pants var tikt interpretēts arī tādējādi, ka šo jautājumu par pierādīšanas pienākumu nosaka saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas tiesa?

i)

vai 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pusei, kas iebilst pret apstrīdēšanu, šajā ziņā ir jāpierāda, ka tiesību aktā 13. panta izpratnē nav ietverti vispārēji vai citi noteikumi vai principi, saskaņā ar kuriem ir iespējama apstrīdēšana, pamatojoties uz izklāstītajiem apstākļiem, un

ii)

vai tiesa, ja tā uzskata, ka puse, kas iebilst pret apstrīdēšanu, šajā ziņā ir iesniegusi pietiekamu argumentāciju, saskaņā ar 13. pantu var uzskatīt, ka otrai pusei ir jāsniedz pierādījumus par dalībvalsts, kas nav procedūras uzsākšanas valsts, maksātnespēju regulējošu noteikumu vai principu, vai vispārēju likumu, kas piemērojami aktam 13. panta izpratnē, saskaņā ar kuriem apstrīdēšana tomēr ir iespējama?