Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta T‑10/13

Bank of Industry and Mine , Teherāna (Irāna), ko pārstāv E. Glaser un S. Perrotet , advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi , ko pārstāv V. Piessevaux un M. Bishop , pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, pirmkārt, daļēji atcelt Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmuma 2012/635/KĀDP, ar kuru ir grozīts Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 282, 58. lpp.), 1. panta 8. punktu un, otrkārt, prasību atcelt Lēmumu 2012/635, Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 282, 16. lpp.), un lēmumu, kas tika paziņots ar Padomes 2014. gada 14. marta vēstuli, ciktāl prasītājas nosaukums ir iekļauts Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), II pielikumā un Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.) IX pielikumā.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [ H. Kanninen ], tiesneši I. Pelikānova [ I. Pelikánová ] (referente) un E. Butidžidžs [ E. Buttigieg ],

sekretāre S. Bukšeka Tomaca [ S. Bukšek Tomac ], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 12. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

Tiesvedības priekšvēsture

1. Prasītāja Bank of Industry and Mine ir Irānas banka, kura pieder Irānas valstij un kuras uzdevums ir sniegt bankas pakalpojumus kalnrūpniecības un rūpnieciskās ražošanas nozarē strādājošajiem uzņēmumiem.

2. Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības un kodolieroču nesēju sistēmu izstrādi (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).

3. 2010. gada 26. jūlijā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.). Šī lēmuma II pielikumā ir uzskaitītas tās personas un vienības, kuru līdzekļi tiek iesaldēti, bet kas nav tās personas un vienības, kuras ir noteikusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome un kuras ir minētas I pielikumā.

4. 2012. gada 23. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 19, 22. lpp.). Ar šī lēmuma 1. panta 7. punktu Lēmumā 2010/413 tika ieviests jauns noteikums – 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā bija paredzēta “cit[u] I pielikumā neietvert[o] person[u] un struktūr[u], kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un ar tām saistīt[o] person[u] un struktūr[u], kā uzskaitīts II pielikumā” līdzekļu iesaldēšana.

5. 2012. gada 23. martā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.). Lai īstenotu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, šīs regulas 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā bija paredzēta to minētās regulas IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļu iesaldēšana, kuras tika apzinātas kā tādas, kuras “ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.

6. 2012. gada 15. oktobrī Padome pieņēma Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 282, 58. lpp.).

7. Ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punktu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā šobrīd ir paredzētas “citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai un vienīb[ām], kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā”.

8. Ar Lēmuma 2012/635 2. pantu prasītājas nosaukums tika iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā.

9. Līdz ar to 2012. gada 15. oktobrī Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 282, 16. lpp.). Ar Īstenošanas regulas Nr. 945/2012 1. pantu prasītājas nosaukums tika iekļauts Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā.

10. Lēmumā 2012/635 un Īstenošanas regulā Nr. 945/2012 attiecībā uz prasītāju tika norādīts šāds pamatojums:

“Valstij piederošs uzņēmums, kas sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai”.

11. Lēmums 2012/635 un Īstenošanas regula Nr. 945/2012 prasītājai tika paziņoti ar 2012. gada 16. oktobra vēstuli, kurā Padome vērsa prasītājas uzmanību uz iespēju iesniegt apsvērumus un lūgt veikt pārskatīšanu.

12. Ar 2013. gada 8. janvāra vēstuli prasītāja apstrīdēja tās iekļaušanu to vienību sarakstos, uz kurām tika attiecināti ierobežojošie pasākumi, un lūdza Padomei pārskatīt šo iekļaušanu. Tā arī lūdza nosūtīt visus lietas materiālus, pamatojoties uz kuriem tika pieņemts Lēmums 2012/635 un Īstenošanas regula Nr. 945/2012.

13. Padome atbildēja ar 2013. gada 10. jūnija vēstuli, kurai bija pievienoti vairāki dokumenti. Padome norādīja, ka tās rīcībā nav citu dokumentu vai informācijas saistībā ar prasītāju.

14. Ar 2014. gada 14. marta vēstuli Padome informēja prasītāju, ka tā pēc veiktās pārskatīšanas ir nolēmusi saglabāt prasītājas nosaukumu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā šajā ziņā norādīja, ka prasītāja piederēja Irānas valstij, ka Irānas valdība tādējādi bija prasītājas peļņas saņēmēja un ka cīņa pret kodolieroču izplatīšanu pamatoja to vienību līdzekļu iesaldēšanu, kuras sniedz finansiālu atbalstu minētajai valdībai.

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

15. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 9. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

16. Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

17. Ar 2014. gada 16. aprīļa vēstuli prasītāja pielāgoja savus prasījumus, ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. marta vēstuli.

18. Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem lietas dalībnieki ar 2014. gada 10. jūlija vēstuli tika lūgti rakstveidā atbildēt uz dažiem Vispārējās tiesas jautājumiem. Padome un prasītāja iesniedza savas atbildes attiecīgi 2014. gada 27. jūlijā un 15. augustā.

19. 2014. gada 12. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem.

20. Ņemot vērā prasītājas 2014. gada 15. augusta atbildēs sniegtos paskaidrojumus, tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– atcelt Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punktu, ciktāl ar šo tiesību normu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts;

– atcelt Lēmumu 2012/635, Īstenošanas regulu Nr. 945/2012 un lēmumu, kas tika paziņots ar 2014. gada 14. marta vēstuli, ciktāl šie akti attiecas uz tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/212 IX pielikumā ietvertajā sarakstā;

– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21. Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– prasību noraidīt;

– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

22. Prasītāja savas prasības pamatojumam izvirza sešus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta prettiesiskumu. Otrais pamats attiecas uz Padomes kompetences pieņemt Lēmumu 2012/635 un Regulu Nr. 945/2012 neesamību un uz pēdējā minētā tiesību akta juridiskā pamata neesamību. Trešais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Padomes pienākuma pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus neizpildi un prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar atbalsta sniegšanu Irānas valdībai jēdzienu. Piektais pamats attiecas uz kļūdu faktu vērtējumā. Sestais pamats attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu.

23. Padome apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību. Tā arī apgalvo, ka prasība ir nepieņemama vairāku iemeslu dēļ.

24. Pirms izskatīt Padomes izvirzītās iebildes par nepieņemamību un prasītājas izvirzītos pamatus, ir jāizvērtē Vispārējās tiesas kompetence izskatīt pirmo prasītājas izvirzīto prasījumu.

Par Vispārējās tiesas kompetenci

25. Ar savu pirmo prasījumu prasītāja lūdz atcelt Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punktu, ciktāl ar šo tiesību normu ir ticis grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) punkts.

26. Ciktāl tas ir prasītājas pirmā prasījuma priekšmets, Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punktā ir noteikts:

“[Lēmuma 2010/413] 20. pantu groza šādi:

a) panta 1. punkta b) un c) apakšpunktus aizstāj ar šādiem:

[..]

c) citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai [un vienībām], kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā.

[..]”

27. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gan Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, gan Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punkts ir noteikumi, kas ir tikuši pieņemti, pamatojoties uz LES 29. panta, kurš ir kopējo ārpolitiku un drošības politiku (turpmāk tekstā – “KĀDP”) reglamentējošs noteikums LESD 275. panta izpratnē. Saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu, lasot to kopā ar LESD 256. panta 1. punktu, Vispārējās tiesas kompetencē ir tikai izlemt lietas, kuras ierosinātas saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem par to lēmumu tiesiskumu, kuri paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu. Kā ir norādījusi Tiesa, attiecībā uz tādiem tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz noteikumiem par KĀDP, tieši šo tiesību aktu individuālais raksturs atbilstoši LESD 275. panta otrajai daļai un 263. panta ceturtajai daļai ļauj vērsties Savienības tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 4. jūnijs, Sina Bank /Padome, T‑67/12, EU:T:2014:348, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

28. Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punktu, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie ierobežojošie pasākumi ir vispārpiemērojami pasākumi, jo tie tiek piemēroti objektīvi noteiktās situācijās, kas ir saistītas ar atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, un tie attiecas uz personu kategoriju, kas vispārīgā un abstraktā veidā ir noteikta kā “personas un struktūras, kā uzskaitīts [Lēmuma 2010/413] II pielikumā”. Līdz ar to šo noteikumu nevar kvalificēt kā “lēmumu, kurš paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām” LESD 275. panta otrās daļas izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu Sina Bank /Padome, minēts 27. punktā, EU:T:2014:348, 39. punkts).

29. Šo risinājumu nemaina tas, ka prasītājas nosaukums ir ticis pārņemts Lēmuma 2010/413 II pielikumā. Tas, ka prasītājai tika piemērots Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punktu, 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, nemaina tā vispārpiemērojama tiesību akta juridisko raksturu (pēc analoģijas skat. spriedumu Sina Bank /Padome, minēts 27. punktā, EU:T:2014:348, 39. punkts).

30. Prasījumi, kuru mērķis ir panākt Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punkta atcelšanu, ciktāl ar to ir ticis grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, tādējādi neatbilst noteikumiem, kas reglamentē Vispārējās tiesas kompetenci un ir paredzēti LESD 275. panta otrajā daļā. Līdz ar to tie ir jānoraida, ciktāl tie ir tikuši izvirzīti tiesā, kurai nav kompetences tos izskatīt (pēc analoģijas skat. spriedumu Sina Bank /Padome, minēts 27. punktā, EU:T:2014:348, 40. punkts).

Par pieņemamību

Par prasības celšanas termiņa ievērošanu saistībā ar Lēmumu 2012/635 un Īstenošanas regulu Nr. 945/2012

31. Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāceļ divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai, vai, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.

32. Saskaņā ar Reglamenta 102. panta 2. punktu prasības celšanas termiņš tiek pagarināts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu.

33. Saistībā ar aktiem, ar kuriem ir tikuši pieņemti vai atstāti spēkā attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņemtie ierobežojošie pasākumi, termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai sākas no to paziņošanas attiecīgajai personai vai vienībai dienas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 23. aprīlis, Gbagbo  u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, Krājums, EU:C:2013:258, 55. un 59. punkts).

34. Saskaņā ar Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktu un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktu, ja attiecīgās personas vai vienības adrese ir zināma, Padome tai tieši paziņo par attiecīgajiem tiesību aktiem.

35. Šajā lietā Padome apgalvo, ka 2012. gada 16. oktobra vēstuli, ar kuru tā nosūtīja prasītājai Lēmumu 2012/635 un Īstenošanas regulu Nr. 945/2012, prasītāja saņēma 2012. gada 28. oktobrī. Tā pamato šo apgalvojumu ar apstiprinājumu par šīs vēstules saņemšanu, kā arī ar Irānas pasta tīmekļa vietnes ekrānuzņēmumu, ko pēc tās pieprasījuma ir atsūtījis Beļģijas pasts.

36. Padome tādējādi uzskata, ka divu mēnešu un desmit dienu termiņš prasības celšanai beidzās 2013. gada 7. janvārī, kas nozīmē, ka šī prasība, kura ir celta 2013. gada 9. janvārī, ir tikusi celta pēc termiņa un tādējādi ir jāatzīst par nepieņemamu.

37. Prasītāja atbild, ka, nosūtot 2012. gada 16. oktobra vēstuli, Padome bija norādījusi kļūdainu ielas numuru un ka minētā vēstule 2012. gada 28. oktobrī līdz ar to tika piegādāta trešajai personai, kura atradās minētajā adresē. Minētā persona ar vienkāršu pasta sūtījumu esot pārsūtījusi 2012. gada 16. oktobra vēstuli prasītājai, kura to saņēma 2012. gada 31. oktobrī. Savu apgalvojumu pamatojumam prasītāja tiesas sēdē iesniedza 2012. gada 16. oktobra vēstules kopiju, uz kuras bija tās iekšējais zīmogs par saņemšanu 2012. gada 31. oktobrī, kā arī Irānas pasta vadītāja paziņojumu par apstākļiem, kādos 2012. gada 16. oktobra vēstule tika nogādāta galamērķī.

38. Šādos apstākļos prasītāja uzskata, ka prasība ir celta termiņā.

39. Vispirms ir jānorāda, ka, ciktāl Padome apgalvo, ka prasības pieteikums ir ticis iesniegts novēloti, tai ir jāiesniedz pierādījumi par datumu, kad 2012. gada 16. oktobra vēstule tika nosūtīta prasītājai (šajā ziņā skat. spriedumu, 1980. gada 5. jūnijs, Belfiore /Komisija, 108/79, Krājums, EU:C:1980:146, 7. punkts).

40. Šajā ziņā no Padomes sniegtās informācijas izriet, ka 2012. gada 16. oktobra vēstule bija nosūtīta ierakstītā vēstulē ar saņemšanas apstiprinājumu, bija adresēta prasītājai, norādot adresi “No. 2817 Firouzeh Tower (above park junction) Valiaar St. Tehran IRAN”, un tika izsniegta pret parakstu 2012. gada 28. oktobrī.

41. Līdz ar to, kā ir norādījusi prasītāja, Padomes norādītā adrese ir kļūdaina saistībā ar ielas numuru, ciktāl prasītājas adrese ir Valiaar St. Nr. 2917, nevis Nr. 2817. Turklāt apstiprinājums par vēstules saņemšanu neļauj identificēt personu vai vienību, kurai Irānas pasts faktiski bija piegādājis minēto vēstuli.

42. Tādējādi Padome nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka 2012. gada 16. oktobra vēstule prasītājai tika piegādāta 2012. gada 28. oktobrī.

43. Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 39. punktā norādīto, šaubas par 2012. gada 16. oktobra vēstules nosūtīšanas datumu, kas izriet no ticamu pierādījumu par šo datumu neesamības, ir interpretējamas par labu prasītājai. Padomes sniegtā informācija nav atspēkojusi prasītājas apgalvojumu par to, ka minētā vēstule tai tika piegādāta tikai 2012. gada 31. oktobrī, pēc tam, kad to tai bija pārsūtījusi kāda trešā persona, un šo apgalvojumu apstiprina prasītājas tiesas sēdē sniegtā informācija.

44. Līdz ar to par datumu, kad 2012. gada 16. oktobra vēstule ir tikusi nosūtīta prasītājai, ir jāatzīst 2012. gada 31. oktobris.

45. Tādējādi termiņš prasības celšanai par Lēmumu 2012/635 un Īstenošanas regulu Nr. 945/2012 beidzās 2013. gada 10. janvārī, kas nozīmē, ka 2013. gada 9. janvārī iesniegtais prasības pieteikums ir ticis iesniegts termiņā.

46. Tādēļ Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

Par iebildi par prasības nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka visi prasības pamatojumam izvirzītie pamati ir balstīti uz prasītājas norādīto aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām

47. Padome apstrīd prasības pieņemamību, norādot, ka prasītājai kā Irānas valsts struktūrai nav tiesību atsaukties uz tās pamattiesību pārkāpumu.

48. Tomēr ir jānorāda, ka, ciktāl Vispārējai tiesai ir kompetence izskatīt šo prasību, tā ietilpst LESD 275. panta otrās daļas piemērošanas jomā un prasītājai ir tiesības apstrīdēt Savienības tiesā tās iekļaušanu apstrīdētajos tiesību aktos ietvertajā sarakstā, ciktāl šī iekļaušana to ir skārusi tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/ Manufacturing Support & Procurement Kala Naft , C‑348/12 P, Krājums, EU:C:2013:776, 50. punkts).

49. Līdz ar to argumentācija attiecībā uz prasītājas iespēju atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām, ir saistīta nevis ar prasības vai kāda prasības pamata pieņemamību, bet gan ar lietas būtību (šajā ziņā skat. spriedumu Padome/ Manufacturing Support & Procurement Kala Naft , minēts 48. punktā, EU:C:2013:776, 51. punkts).

50. Tādējādi Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida kā nepamatota. Šī noraidīšana, ņemot vērā Padomes izvirzīto aizstāvības pamatu, neietekmē prasītājas tiesību atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām, vērtējumu, kurš tiks veikts turpmāk šī sprieduma 53.–58. punktā.

Par lietas būtību

51. Vispirms ir jāizvērtē prasītājas tiesības atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām, kuras Padome ir apstrīdējusi.

52. Turpinājumā, ņemot vērā prasītājas izvirzīto argumentu secību, kopā ir jāizvērtē pirmais un ceturtais pamats, kas attiecas, pirmkārt, uz noteikumu, kuros paredzēts kritērijs, kurš ir ticis attiecināts uz prasītāju, tiesiskumu un, otrkārt, interpretāciju, ciktāl abi šie jautājumi ir cieši saistīti. Pārējie pamati tiks izskatīti tādā kārtībā, kādā tie ir izklāstīti šī sprieduma 22. punktā.

Par prasītājas tiesībām atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām

53. Saskaņā ar judikatūru ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ne arī Savienības primārajās tiesībās nav paredzētas tiesību normas, saskaņā ar kurām juridiskās personas, kas ir valstu veidojumi, nevarētu izmantot pamattiesībās garantēto aizsardzību. Tieši pretēji, iepriekš minētās hartas normās, kas ir piemērojamas saistībā ar prasītājas izvirzītajiem prasības pamatiem, tostarp tās 17., 41. un 47. pantā, tiesību aizsardzību nodrošina “ikvienai personai” un šajā formulējumā ietilpst arī tādas juridiskās personas kā prasītāja (spriedums, 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran /Padome, T‑35/10 un T‑7/11, Krājums, EU:T:2013:397, 65. punkts).

54. Padome šajā ziņā tomēr atsaucas uz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 34. pantu, ar kuru ir izslēgta prasību, kuras Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedz valdības iestādes, pieņemamība.

55. Pirmkārt, ECPAK 34. pants ir procesuālo tiesību norma, kas nav piemērojama tiesvedībā Savienības tiesās. Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru šīs tiesību normas mērķis ir izvairīties no tā, ka viena un tā pati valsts, kas ir ECPAK slēdzēja puse, būtu reizē prasītāja un atbildētāja Cilvēktiesību tiesā (šajā ziņā skat. ECT 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, Recueil des arrêts et décisions , 2007‑V, 81. punkts). Šis vērtējums šajā lietā nav piemērojams (spriedums Bank Melli Iran /Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2013:397, 67. punkts).

56. Padome arī norāda, ka tiesību norma, uz kuru tā atsaucas, ir pamatota ar faktu, ka valsts ir pamattiesību ievērošanas garants savā teritorijā, bet nevar gūt labumu no šādām tiesībām.

57. Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka šis pamatojums attiecas uz iekšēju situāciju, apstāklim, ka valsts ir pamattiesību ievērošanas garants savā teritorijā, nav nozīmes attiecībā uz tiesību, kas var būt juridiskām personām, kuras ir šīs pašas valsts veidojumi, apjomu trešās valsts teritorijā (spriedums Bank Melli Iran /Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2013:397, 69. punkts).

58. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Savienības tiesībās nav tādas tiesību normas, kas juridiskām personām, kuras ir trešo valstu veidojumi, neļauj atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas izriet no pamattiesībām. Līdz ar to, pat pieņemot, ka prasītāja kā publiska struktūra ir uzskatāma par Irānas valsts veidojumu, tā var atsaukties uz minētajām tiesībām Savienības tiesā, ja vien tās ir saderīgas ar tās juridiskās personas statusu (šajā ziņā skat. spriedumu Bank Melli Iran /Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2013:397, 70. punkts).

Par pirmo un ceturto pamatu, kas attiecas uz Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta prettiesiskumu, kā arī uz kļūdu tiesību piemērošanā un samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar atbalsta sniegšanas Irānas valdībai jēdzienu

59. Prasītāja pirmajā pamatā apgalvo, ka ar tiesību normām, ar kurām ir pamatoti uz to attiecinātie ierobežojošie pasākumi, proti, Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2012/35 un Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, no vienas puses, un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu, no otras puses, tiek pārkāpti samērīguma un tiesiskās noteiktības principi, kā arī tiesības uz īpašumu, jo tajās to personu un vienību noteikšanai, uz kurām var tikt attiecināti ierobežojošie pasākumi, ir izmantoti nenoteikti, plaši un nesaprotami kritēriji.

60. Pirmkārt, kritērijs “atbalsta sniegšana Irānas valdībai”, kas ir paredzēts Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2012/35 un Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā (turpmāk tekstā – “strīdīgais kritērijs”), esot pārāk plašs.

61. Otrkārt, šis konstatējums attiecoties arī uz šajās pašās tiesību normās izmantoto jēdzienu “saistība”.

62. Treškārt, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietvertais noteikums esot nesaprotams, ciktāl ir runa par citām vienībām, kas nav Irānas valdība, sniegtā atbalsta jēdzienu.

63. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir pārāk plaši, kas nozīmē, ka tie ir prettiesiski un ka tie tādējādi ir jāatzīst par nepiemērojamiem prasītājai atbilstoši LESD 277. pantam.

64. Ceturtajā pamatā prasītāja norāda, ka strīdīgais kritērijs, pat ja tas būtu tiesisks, attiecas tikai uz gadījumu, kad attiecīgā persona vai vienība ir sniegusi konkrētu, ar kodolieroču izplatīšanas darbībām saistītu atbalstu. Līdz ar to minētajam jēdzienam būtu jāattiecas vai nu tikai uz tiešu atbalstu kodolieroču izplatīšanas darbībām, vai uz atbalstu valdībai, īstenojot Irānas kodolieroču programmu.

65. Prasītāja šajā ziņā atsaucas uz attiecīgo ierobežojošo pasākumu pamatā esošajiem mērķiem, kas, tāsprāt, ir tikai un vienīgi kodolieroču izplatīšanas novēršana, nevis ar minēto izplatīšanu nesaistītu jomu skaršana.

66. Prasītāja no tā secina, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ir pārkāpusi samērīguma principu, veicot pretēju strīdīgā kritērija interpretāciju. Tā precizē, ka šī interpretācija piešķirot Padomei pārmērīgas un patvaļīgas pilnvaras, kas tai tostarp ļaujot iesaldēt jebkuras vienības, kura pieder Irānas valdībai vai kura ir saistīta ar to, līdzekļus.

67. Padome, pirmkārt, apgalvo, ka pirmais un ceturtais pamats ir nepieņemami atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Šie pamati esot savstarpēji pretrunīgi, ciktāl prasītāja ir vienlaicīgi norādījusi gan uz strīdīgā kritērija plašo raksturu, gan arī ir apgalvojusi, ka šis kritērijs attiecas tikai uz atbalstu kodolieroču izplatīšanai.

68. Padome arī apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

69. Vispirms ir jānoraida Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību. Pirmkārt, no prasītājas rakstveida apsvērumu formulējuma izriet, ka ceturtais pamats ir ticis iesniegts gadījumā, ja Vispārējā tiesa noraidītu pirmo pamatu. Otrkārt, Padome savos rakstveida apsvērumos bija varējusi atbildēt uz abiem pamatiem, un arī Vispārējā tiesa var izvērtēt to pamatotību.

70. Attiecībā uz lietas būtību ir jāatgādina, ka Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi pēdējoreiz izdarīti ar Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas pieder “cit[ām] I pielikumā neietvert[ām] person[ām] un struktūr[ām], kas sniedz atbalstu Irānas valdībai [un vienībām], kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistīt[ām] person[ām] un struktūr[ām], kā uzskaitīts II pielikumā”. Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā savukārt ir minētas “citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.

71. Runājot par prasītāju, Padome apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā to ir identificējusi kā “valstij piederoš[u] uzņēmum[u], kas sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai”.

72. Šis pamatojums nozīmē, ka jau sākotnēji kā nederīgi ir jānoraida prasītājas argumenti par jēdziena “saistība” šķietami plašo raksturu un Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta šķietamo nesaprotamību saistībā ar citām vienībām, kas nav Irānas valdība, sniegtā atbalsta jēdzienu (skat. šī sprieduma (61. un 62. punktu). No iepriekšējā punktā atgādinātā pamatojuma skaidri izriet, ka Padome ir uzskatījusi, ka prasītāja tieši sniedz palīdzību vai atbalstu Irānas valdībai, nevis ir tikai “saistīta” ar to vai sniedz atbalstu citām vienībām, kas nav Irānas valdība. Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka prasītājas argumenti, kas attiecas uz “saistības” jēdzienu un gadījumu, kad atbalsts tiek sniegts citām vienībām, kas nav Irānas valdība, būtu pamatoti, ar tiem nevarētu pamatot apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz prasītājas iekļaušanu [tajos ietvertajos sarakstos].

73. Līdz ar to ir jāizvērtē tikai tie argumenti, kas attiecas uz strīdīgā kritērija šķietami plašo raksturu un šī kritērija interpretāciju.

74. Šajā ziņā jāatgādina, ka Savienības tiesām atbilstoši tām Līgumā piešķirtajām pilnvarām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Šī prasība ir tieši paredzēta LESD 275. panta otrajā daļā (skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Padome/ Fulmen un Mahmoudian , C‑280/12 P, Krājums, EU:C:2013:775, 58. punkts un tajā minētā judikatūra, un Padome/ Manufacturing Support & Pro curement Kala Naft , minēts 48. punktā, EU:C:2013:776, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

75. Tomēr Padomei ir plaša rīcības brīvība, lai vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu juridiskos kritērijus un kārtību ierobežojošo pasākumu pieņemšanai. Līdz ar to uz vispārpiemērojamiem noteikumiem, ar kuriem ir definēti šie kritēriji un šī kārtība, kā, piemēram, Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 tiesību normas, kurās ir paredzēts strīdīgais kritērijs un uz kurām attiecas pirmais un ceturtais prasības pamats, ir attiecināma ierobežota pārbaude tiesā, kurā tiek pārbaudīts tikai tas, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, faktu precizitāte pēc būtības, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana. Šī ierobežotā pārbaude ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem ir balstīti ierobežojošie pasākumi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 9. jūlijs, Melli Bank /Padome, T‑246/08 un T‑332/08, Krājums, EU:T:2009:266, 44. un 45. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, Krājums, EU:T:2009:401, 35. un 36. punkts).

76. Jāatzīst, ka strīdīgā kritērija ļoti plašā formulējuma dēļ Padomei ar šo kritēriju tiek piešķirta rīcības brīvība. Tomēr pretēji prasītājas apgalvojumiem šī brīvība ir saderīga ar samērīguma un tiesiskās noteiktības principiem, kā arī tās tiesībām uz īpašumu, un ar to Padomei netiek piešķirtas pārmērīgas vai patvaļīgas pilnvaras.

77. Pirmkārt, tiesiskās noteiktības princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un kas it īpaši pieprasa, lai noteikumi būtu skaidri, precīzi un to sekas būtu paredzamas sevišķi tad, ja tie var radīt negatīvas sekas personām vai uzņēmumiem (spriedums, 2008. gada 18. novembris, Förster , C‑158/07, Krājums, EU:C:2008:630, 67. punkts), nenoliedzami ir piemērojams attiecībā uz tādiem ierobežojošiem pasākumiem kā šajā lietā, kas būtiski ietekmē attiecīgo personu un vienību tiesības un brīvības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company /Padome, T‑578/12, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 112., 113., 116. un 117. punkts).

78. Otrkārt, strīdīgais kritērijs ietilpst to tiesību normu piemērošanas jomā, kas ir tikušas skaidri nošķirtas, ņemot vērā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz Irānu reglamentējošajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Šajā ziņā Lēmuma 2012/35, ar kuru šis kritērijs tika ieviests Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā, preambulas 13. apsvērumā ir tieši precizēts, ka līdzekļu iesaldēšana ir jāveic attiecībā uz visām personām un vienībām, “kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, jo īpaši personām un struktūrām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu Irānas valdībai”. Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā arī ir paredzēts, ka šis atbalsts var būt “materiāl[s] atbalst[s], loģistikas vai finansiāl[s] atbalst[s]” (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 118. punkts).

79. Strīdīgais kritērijs tādējādi neattiecas uz jebkāda veida atbalstu Irānas valdībai, bet tikai uz tiem atbalsta veidiem, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu. Interpretējot strīdīgo kritēriju – Savienības tiesas kontrolē – saistībā ar mērķi izdarīt spiedienu uz Irānas valdību, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības, ar šo kritēriju tādējādi objektīvā veidā tiek definēta ierobežota to personu un vienību kategorija, kurām var tikt piemēroti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 119. punkts).

80. Ņemot vērā šī sprieduma 79. punktā minēto līdzekļu iesaldēšanas pasākumu mērķi, no strīdīgā kritērija nepārprotami izriet, ka tas uz mērķi orientētā un selektīvā veidā attiecas uz konkrētās personas vai vienības pašas veiktajām darbībām, kuras, pat ja tām pašām par sevi nav nekādas tiešas vai netiešas saiknes ar kodolieroču izplatīšanu, tomēr var to veicināt, sniedzot Irānas valdībai saimnieciskos resursus vai materiālas, finansiālas vai loģistikas iespējas, kas ļauj tai veikt izplatīšanas darbības (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 120. punkts).

81. Šis secinājums turklāt nozīmē, ka ir jānoraida prasītājas ceturtajā pamatā norādītā argumentācija, saskaņā ar kuru strīdīgais kritērijs varot attiekties vai nu tikai uz tiešu atbalstu kodolieroču izplatīšanas darbībām, vai uz atbalstu valdībai, īstenojot Irānas kodolieroču programmu.

82. Šajā ziņā prasītāja jauc strīdīgo kritēriju, kuram vienīgajam ir nozīme šajā lietā, un kritēriju, kurš attiecas uz “[atbalsta sniegšanu] ar kodolieroču izplatīšanu saistīt[ām] Irānas darbīb[ām] vai Irānas veikt[ajai] kodolieroču piegādes sistēmu izstrād[ei]” un ir ietverts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā, un kurš nozīmē noteiktu saikni ar Irānas kodolieroču darbībām (šajā ziņā skat. spriedumu National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 139. punkts).

83. Kā attiecībā uz strīdīgo kritēriju ir ticis norādīts šī sprieduma 78. punktā, no Lēmuma 2012/35 preambulas 13. apsvēruma tieši izriet, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumi ir jāveic attiecībā uz visām personām un vienībām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības. Saiknes esamība starp atbalsta sniegšanu Irānas valdībai un ar kodolieroču izplatīšanu saistītu darbību veikšanu tādējādi ir tieši paredzēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, ciktāl strīdīgā kritērija mērķis ir liegt Irānas valdībai tās ienākuma avotus, lai liktu tai finanšu līdzekļu nepietiekamības dēļ izbeigt tās kodolieroču izplatīšanas programmas attīstību (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 140. punkts).

84. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam strīdīgais kritērijs var tikt piemērots attiecībā uz jebkuru vienību, kas sniedz atbalstu, it īpaši finansiālas palīdzības veidā, Irānas valdībai. Tas savukārt neattiecas uz visām tām vienībām, kuras pieder Irānas valdībai vai kurām ir sakne ar to, proti, uz visiem Irānas nodokļu maksātājiem.

85. Treškārt, jāatgādina, ka rīcības brīvību, kas Padomei ir piešķirta ar strīdīgo kritēriju, līdzsvaro pienākums norādīt pamatojumu un pastiprinātās procesuālās tiesības, kas ir garantētas judikatūrā (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 122. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München , C‑269/90, Krājums, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./ Kadi , C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, Krājums, EU:C:2013:518, 114. punkts).

86. Šajā lietā prasītāja trešajā prasības pamatā ir apstrīdējusi to, ka Padome būtu ievērojusi šīs garantijas, un tās šajā ziņā pausto argumentāciju Vispārējā tiesa izvērtēs šī sprieduma 121.–168. punktā.

87. Ņemot vērā šī sprieduma 74.–85. punktā izklāstīto, ir jākonstatē, ka ar strīdīgo kritēriju ir ierobežota Padomes rīcības brīvība, ieviešot objektīvus kritērijus, un ir nodrošināts Savienības tiesībās prasītais paredzamības līmenis (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 123. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2008. gada 22. maijs, Evonik Degussa /Komisija, C‑266/06 P, EU:C:2008:295, 58. punkts).

88. Līdz ar to minētais kritērijs ir saderīgs ar tiesiskās noteiktības principu un to nevar uzskatīt par patvaļīgu.

89. Turklāt, ciktāl līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana, pamatojoties uz strīdīgo kritēriju, ir paredzēta atbilstošajos Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 noteikumos, no šī kritērija piemērošanas izrietošais tiesību uz īpašumu apdraudējums atbilst Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktam, kurā ir paredzēts, ka visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 124. punkts).

90. Turklāt atbilstoši judikatūrai saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, saimnieciskas darbības aizlieguma likumīgums ir atkarīgs no nosacījuma, ka aizlieguma pasākumiem jābūt piemērotiem un nepieciešamiem, lai sasniegtu mērķus, ko ar attiecīgo tiesisko regulējumu likumīgi mēģina sasniegt, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizmanto vismazāk apgrūtinošais, un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem (skat. spriedumu Bank Melli Iran /Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2013:397, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

91. Šajā lietā, ņemot vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmīgumu, Padome, nepārsniedzot savas rīcības brīvības robežas, varēja uzskatīt, ka tiesību uz īpašumu apdraudējums, kas izriet no strīdīgā kritērija piemērošanas, bija atbilstošs un vajadzīgs, lai izdarītu spiedienu uz Irānas valdību, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 13. marts, Melli Bank /Padome, C‑380/09 P, Krājums, EU:C:2012:137, 61. punkts).

92. Līdz ar to strīdīgais kritērijs atbilstoši šī sprieduma 76.–84. punktā veiktajai tā interpretācijai ir saderīgs ar samērīguma principu un Padomei ar to nav tikušas piešķirtas pārmērīgas pilnvaras.

93. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida daļēji kā nederīgs un daļēji kā nepamatots un ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

Par otro pamatu, kas attiecas uz Padomes kompetences pieņemt Lēmumu 2012/635 un Īstenošanas regulu Nr. 945/2012 neesamību un uz pēdējā minētā tiesību akta juridiskā pamata neesamību

94. Prasītāja apgalvo, ka Padomei nebija kompetences pieņemt Lēmumu 2012/635 un Īstenošanas regulu Nr. 945/2012. Tā šajā ziņā atgādina, ka atbilstoši LESD 215. panta 2. punktam Padome ierobežojošos pasākumus var pieņemt, pamatojoties uz kopēju priekšlikumu, kuru iesniedz Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisija.

95. Tomēr šajā lietā, pirmkārt, Lēmumu 2012/635 Padome esot pieņēmusi viena pati, kā rezultātā nav tikusi ievērota LESD 215. panta 2. punktā paredzētā prasība. Šajā ziņā LESD 215. pantā neesot paredzēts nekāds KĀDP ietvaros pieņemto pasākumu un citu pasākumu nodalījums, un šis pants tādējādi esot piemērojams atbilstoši LES 29. pantam pieņemtajiem lēmumiem, kā, piemēram, Lēmumam 2012/635.

96. Otrkārt, ciktāl ar Īstenošanas regulu Nr. 945/2012 ir ticis ieviests Lēmums 2012/635, tai neesot juridiskā pamata un tās pieņemšana esot saistīta ar kompetences neesamību.

97. Treškārt, Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkts esot pretrunā LESD 215. panta 2. punktam, ciktāl ar to Padomei vienai pašai ir piešķirta kompetence grozīt IX pielikumu, kurā ir ietverts to personu, vienību un struktūru saraksts, uz kurām ir attiecināmi ierobežojošie pasākumi. Līdz ar to esot jāatzīst, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkts nav piemērojams prasītājai atbilstoši LESD 277. pantam, kas, tāsprāt, nozīmē, ka uz tā pamata pieņemtajai Īstenošanas regulai Nr. 945/2012 nav juridiskā pamata un arī šī iemesla dēļ tās pieņemšana esot saistīta ar kompetences neesamību.

98. Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

– Par Lēmuma 2012/635 pieņemšanas kārtību

99. Attiecībā uz Lēmumu 2012/635 ir jānorāda, tāpat kā to ir izdarījusi arī Padome, ka tas nav pamatots ar LESD 215. pantu, bet tikai ar LES 29. pantu, kurš ir ietverts LES V sadaļas 2. nodaļā, kas ir veltīta KĀDP, un atbilstoši kuram Padomei ir ļauts vienai pašai pieņemt tajā minētos lēmumus.

100. Šajā ziņā saskaņā ar LESD 215. panta 2. punktu, “ja tas paredzēts kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, Padome saskaņā ar 1. punktā paredzēto procedūru var pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām”.

101. Tādējādi lēmuma iepriekšēja pieņemšana saskaņā ar LES V sadaļas 2. nodaļu – kā šajā lietā Lēmuma 2012/635 pieņemšana, pamatojoties uz LES 29. pantu, – ir obligāts nosacījums, lai Padome varētu pieņemt ierobežojošos pasākumus atbilstoši pilnvarām, kas tai ir piešķirtas ar LESD 215. panta 2. punktu. Tomēr šis konstatējums nenozīmē, ka uz tāda lēmuma kā Lēmums 2012/635 pieņemšanu būtu attiecināmas LESD 215. panta 2. punktā, nevis pašā LES 29. pantā paredzētās procesuālās prasības.

102. Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas pirmais arguments, ciktāl Padomei atbilstoši LES 29. pantam bija kompetence vienai pašai pieņemt Lēmumu 2012/635.

103. Līdz ar to ir jānoraida arī prasītājas otrais arguments, kura pamatā ir kļūdains pieņēmums, saskaņā ar kuru Padomei nebija kompetences pieņemt Lēmumu 2012/635.

– Par Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta saderību ar LESD 215. pantu

104. Padome apgalvo, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkts, ar kuru tai tika atļauts grozīt šīs pašas regulas IX pielikumu, kurā ir ietverts to personu, vienību un struktūru saraksts, uz kurām ir attiecināmi ierobežojošie pasākumi, tika pieņemts atbilstoši LESD 291. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru, “ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un [LES] 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras”.

105. Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka nedz LESD 215. pants, nedz kāds cits primāro tiesību noteikums neliedz ar regulu, kura ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. pantu, piešķirt īstenošanas pilnvaras Komisijai vai Padomei atbilstoši LESD 291. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi atsevišķu šajā regulā paredzēto ierobežojošo pasākumu īstenošanai. It īpaši no LESD 215. panta neizriet, ka individuāli ierobežojošie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar LESD 215. panta 1. punktā paredzēto procedūru. Līdz ar to, nepastāvot nekādai norādei, kas ierobežotu iespēju piešķirt īstenošanas pilnvaras, saistībā ar ierobežojošajiem pasākumiem, kas balstīti uz LESD 215. pantu, nevar izslēgt LESD 291. panta 2. punktā paredzēto noteikumu piemērošanu (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 54. punkts).

106. Turklāt LESD 215. panta 1. punktā paredzētā procedūra, atbilstoši kurai Padome lēmumus pieņem, pamatojoties uz kopēju priekšlikumu, kuru iesniedz Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisija, var izrādīties nepiemērota vienkāršu īstenošanas pasākumu pieņemšanai. Savukārt ar LESD 291. panta 2. punktu ir atļauts paredzēt efektīvāku īstenošanas procedūru, kas ir pielāgota īstenojamā pasākuma veidam un katras iestādes rīcībspējai. Tādējādi apsvērumi, kuru dēļ LESD autori tā 291. panta 2. punktā ir atļāvuši veikt īstenošanas pilnvaru piešķiršanu, attiecas gan uz to tiesību aktu īstenošanu, kas ir pieņemti, pamatojoties uz LESD 215. pantu, gan uz citu juridiski saistošu tiesību aktu īstenošanu (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 55. punkts).

107. Līdz ar to ir jāsecina, ka Padomei bija tiesības paredzēt īstenošanas pilnvaras atbilstoši LESD 291. panta 2. punkta noteikumiem attiecībā uz individuālu līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšanu, ar kuriem tiek īstenots Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 56. punkts).

108. Līdz ar to vēl ir jāpārbauda, vai Padome, piešķirot attiecīgās īstenošanas pilnvaras sev, nevis Komisijai, ir ievērojusi LESD 291. panta 2. punktā paredzētos nosacījumus.

109. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tādu regulu, kā, piemēram, Regula Nr. 267/2012, kurās ir paredzēti ierobežojoši pasākumi, pamatojoties uz LESD 215. pantu, mērķis ir atbilstoši LES 29. pantam KĀDP ietvaros pieņemto lēmumu īstenošana LESD piemērošanas jomā. Līdz ar to Regula Nr. 267/2012 iekļaujas izvirzīto mērķu sasniegšanā un Savienības darbības KĀDP jomā īstenošanā (šajā ziņā skat. spriedumu National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 60. punkts).

110. It īpaši, ņemot vērā to mērķi, raksturu un priekšmetu, atbilstoši Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktam pieņemtie ierobežojošie pasākumi, kuru mērķis ir izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības, vairāk ir saistīti ar KĀDP īstenošanu nekā ar tās kompetences īstenošanu, kas Savienībai ir piešķirta ar LESD (šajā ziņā skat. spriedumu National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 66. un 67. punkts).

111. Tomēr saistībā ar Līgumu par Eiropas Savienību no LES 24. panta 1. punkta otrās daļas, LES 29. panta un LES 31. panta 1. punkta apvienotajiem noteikumiem izriet, ka Padome lēmumpieņemšanas pilnvaras KĀDP jomā parasti īsteno, pieņemot lēmumu ar vienbalsīgu balsojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Parlaments/Padome, C‑130/10, Krājums, EU:C:2012:472, 47. punkts).

112. It īpaši tieši Padome viena pati pieņem lēmumu par personas vai vienības iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā. Tieši šī iekļaušana tiek īstenota LESD piemērošanas jomas ietvaros, pieņemot līdzekļu iesaldēšanas pasākumu atbilstoši Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktam.

113. Šādos apstākļos, ņemot vērā atbilstoši Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktam pieņemto pasākumu īpašo raksturu, nepieciešamību nodrošināt konsekvenci starp Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietverto sarakstu, kā arī to, ka Komisijai nav piekļuves dalībvalstu izlūkdienestu datiem, kas var būt nepieciešami minēto pasākumu īstenošanai, Padome pamatoti varēja uzskatīt, ka Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta, kas attiecas uz līdzekļu iesaldēšanu, īstenošana ir īpašs gadījums LESD 291. panta 2. punkta izpratnē un ka tādēļ tā varēja minētās regulas 46. panta 2. punktā piešķirt sev tās īstenošanas pilnvaras (šajā ziņā skat. spriedumu National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 68.–73. punkts).

114. Attiecībā uz jautājumu par to, vai īpaša gadījuma esamība ir tikusi pienācīgi pamatota, ir jānorāda, ka Padome Regulā Nr. 267/2012 nav tieši norādījusi, ka tā piešķir sev īstenošanas pilnvaras šī sprieduma 113. punktā minēto iemeslu dēļ. Tomēr nemainīgs paliek tas, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā veiktā īstenošanas pilnvaru piešķīruma Padomei pamatojums izriet no minētās regulas preambulas apsvērumu un noteikumu kombinētas interpretācijas, LES un LESD atbilstošo noteikumu līdzekļu iesaldēšanas jomā formulējuma kontekstā (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 77. punkts).

115. Pirmkārt, Padome Regulas Nr. 267/2012 preambulas 28. apsvērumā ir tieši atsaukusies uz savas kompetences “[norādīt] personas, kurām piemēro līdzekļu iesaldēšanas pasākumus” īstenošanu, kā arī uz savu iesaistīšanos iekļaušanas lēmumu pārskatīšanas procedūrā, ņemot vērā no attiecīgajām personām saņemtus apsvērumus vai jaunus būtiskus pierādījumus (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 78. punkts).

116. Otrkārt, no Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta, lasot to kopā ar šīs pašas regulas preambulas 14. apsvērumu, ir noprotams, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu īstenošana attiecībā uz personām vai vienībām arī ietilpst Padomes rīcības KĀDP ietvaros jomā, nevis ekonomiska rakstura pasākumu, kas parasti tiek pieņemti LESD jomā, ietvaros (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 79. un 80. punkts).

117. Treškārt, paralēlisms, kas pastāv starp atbilstoši Lēmumam 2010/413 pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem un atbilstoši Regulai Nr. 267/2012 pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem, ir izskaidrots tās preambulas 11. un nākamajos apsvērumos, no kuriem izriet, ka ar minēto regulu ir īstenoti Lēmuma 2010/413 grozījumi, kas ir tikuši ieviesti ar Lēmumu 2012/635. Tāpat nepieciešamība nodrošināt konsekvenci starp Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietverto sarakstu izriet no īstenošanas regulu, ar kurām tika grozīts minētais IX pielikums, preambulas un tostarp no Īstenošanas regulas Nr. 945/2012 preambulas 2. apsvēruma, kurā ir ietverta tieša atsauce uz Lēmumu 2012/635 (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 81. punkts).

118. Šādos apstākļos īpašie iemesli, kas ir pamatojuši Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā veikto īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei, pietiekami skaidri izriet no šīs regulas atbilstošajiem noteikumiem un konteksta (spriedums National Iranian Oil Company /Padome, minēts 77. punktā, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2014:678, 82. punkts).

119. Līdz ar to ir jāsecina, ka prasības, kas ir paredzētas LESD 291. panta 2. punktā, lai Padomei varētu tikt piešķirtas īstenošanas pilnvaras, saistībā ar Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu ir tikušas izpildītas, kas nozīmē, ka Padomei nevar pārmest nekādu LESD 215. panta pārkāpumu.

120. Ņemot vērā šo konstatējumu, prasītājas izvirzītais trešais arguments ir jānoraida un līdz ar to ir jānoraida arī otrais pamats kopumā.

Par trešo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, prasītājas tiesību uz aizstāvību, tostarp tās tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpumu, Padomes pienākuma pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus neizpildi un prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

121. Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot apstrīdētos tiesību aktus, Padome nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, tostarp tās tiesības piekļūt lietas materiāliem, nav izpildījusi pienākumu pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus un ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

– Par pienākumu norādīt pamatojumu

122. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir labi pamatots vai arī tajā acīmredzami ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt pārbaudi pār šā akta likumību (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/ Bamba , C‑417/11 P, Krājums, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

123. LESD 296. pantā paredzētajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (skat. spriedumu Padome/ Bamba , minēts 122. punktā, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

124. Ciktāl attiecīgajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija – vismaz pēc šā lēmuma pieņemšanas –, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību (skat. spriedumu Padome/ Bamba , minēts 122. punktā, EU:C:2012:718, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

125. Tādējādi tāda Padomes akta pamatojumā, ar ko nosaka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, ir jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka ieinteresētajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu Padome/ Bamba , minēts 122. punktā, EU:C:2012:718, 52. punkts un tajā minētā judikatūra)

126. Tomēr LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu Padome/ Bamba , minēts 122. punktā, EU:C:2012:718, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

127. Nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to veiktā pasākuma apjomu (skat. spriedumu Padome/ Bamba , minēts 122. punktā, EU:C:2012:718, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

128. Šajā lietā prasītāja ir norādījusi, ka Lēmums 2012/635 un Īstenošanas regula Nr. 945/2012 nav juridiski pietiekami pamatoti, ciktāl tie attiecas uz tās iekļaušanu [sarakstā].

129. Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Padome starp Lēmuma 2010/413 20. pantā un Regulas Nr. 267/2012 23. pantā paredzētajiem kritērijiem nav identificējusi kritēriju, uz kuru tā ir balstījusies, pieņemot uz prasītāju attiecinātos ierobežotos pasākumus.

130. Otrkārt, Padome neesot precizējusi tā finansiālā atbalsta nosacījumus, raksturu vai apjomu, ko prasītāja esot sniegusi Irānas valdībai. It īpaši tā neesot identificējusi īpašos finanšu darījumus, kas varētu pamatot attiecībā uz to pieņemtos pasākumus, vai arī saikni starp šiem darījumiem un kodolieroču izplatīšanu. Šo nepietiekamo pamatojumu neesot iespējams novērst ar vēlāk izvirzīto Padomes apgalvojumu, kurš ir ticis pausts iebildumu rakstā un saskaņā ar kuru līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana attiecībā uz prasītāju esot pamatota ar tās valsts uzņēmuma statusā veikto dividenžu izmaksu tās akcionāram.

131. Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

132. Vispirms ir jāatgādina, ka prasītāja ir tikusi identificēta kā “valstij piederošs uzņēmums, kas sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai”.

133. Pirmkārt, no sniegtā pamatojuma nepārprotami izriet, ka ierobežojošie pasākumi uz prasītāju tika attiecināti, pamatojoties uz strīdīgo kritēriju.

134. Otrkārt, nenoliedzami ir tiesa, ka attiecībā uz prasītāju norādītajā pamatojumā nav ietverti precizējumi par Irānas vadībai šķietami sniegtā atbalsta nosacījumiem un apjomu, ciktāl vienīgais Padomes norādītais precizējums ir par to, ka šim atbalstam ir finansiāls raksturs.

135. Līdz ar to, neraugoties uz sniegtā pamatojuma īso raksturu, prasītāja varēja saprast galvenos faktus, kurus Padome bija norādījusi attiecībā uz to, un nodrošināt sev atbilstošu aizsardzību.

136. Prasības pieteikumā izvirzītajā ceturtajā pamatā prasītāja ir tieši norādījusi uz gadījumu, kad “cita fiziska vai juridiska persona, kas nav valsts”, “ar saviem nodokļiem vai valsts uzņēmumu gadījumā – ar akcionāram izmaksātajām dividendēm [finansē] budžetu, kurā pārskaitītās summas tiek sajauktas kopā vienā ienākumu masā un pēc definīcijas netiek paredzētas konkrētu izdevumu segšanai, it īpaši par prettiesisku uzskatītas valsts darbības veikšanai”, lai pamatotu to, ka šādā gadījumā atbalsta Irānas valdībai jēdziens nebija piemērojams.

137. Līdz ar to prasītāja no tās iekļaušanas [sarakstā] pamatojuma varēja konstatēt, ka Padome ir balstījusies uz to, ka prasītāja, būdama valsts uzņēmums, ir sniegusi finansiālu atbalstu Irānas valdībai, nododot savus finanšu līdzekļus. Prasītāja varēja arī apstrīdēt šī apstākļa atbilstību un patiesumu.

138. Tāpat Padomes norādītais pamatojums ļauj arī Vispārējai tiesai pārbaudīt apstrīdēto tiesību aktu tiesiskumu.

139. Šādos apstākļos Lēmumā 2012/635 un Īstenošanas regulā Nr. 945/2012 norādītais pamatojums, lai gan tas ir īpaši īss, ir pietiekams.

140. Treškārt, šis konstatējums nozīmē, ka precizējumi, ko Padome ir sniegusi savā iebildumu rakstā, nav uzskatāmi par vēlāk norādītu pamatojumu, kuru Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā, un tāpat arī tie neliecina par norādītā pamatojuma nepietiekamību. Šajos precizējumos būtībā ir tikai paskaidrots un precizēts galvenais apstāklis, uz kuru ir pamatojusies Padome un kuru prasītāja ir identificējusi Lēmuma 2012/635 un Īstenošanas regulas Nr. 945/2012 pamatojumā.

141. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jānoraida.

– Par piekļuvi lietas materiāliem

142. Prasītāja apgalvo, ka tā ieguva piekļuvi lietas materiāliem tikai pēc tā termiņa beigām, kas tai bija noteikts lūguma par uz to attiecināto pasākumu pārskatīšanu iesniegšanai. Šāda novēlota paziņošana neesot saderīga ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.

143. Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

144. Saskaņā ar judikatūru, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošajiem pierādījumiem, kurus pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot pieeju tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. spriedumu Bank Melli Iran /Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2013:397, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

145. Šajā lietā prasītāja bija lūgusi piekļuvi lietas materiāliem 2013. gada 8. janvārī, t.i., iepriekšējā dienā pirms savas prasības celšanas 2013. gada 9. janvārī. Padome atbildēja uz attiecīgo lūgumu 2013. gada 10. jūnijā.

146. Šādos apstākļos Padomei nevar pārmest, ka tā nav atbildējusi uz lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem pirms prasības celšanas, ciktāl vienas dienas intervāls starp attiecīgo lūgumu un prasības celšanu ir pārāk īss.

147. Tāpat nedz 2012. gada 16. oktobra vēstulē, ar kuru Padome paziņoja prasītājai Lēmumu 2012/635 un Īstenošanas regulu Nr. 945/2012, nedz pašos šajos tiesību aktos, nedz arī Paziņojumā personai, uz kuru attiecina ierobežojošos pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2010/413, ko īsteno ar Lēmumu 2012/635, un Regulā Nr. 267/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 945/2012 (OV C 312, 21. lpp.), nav paredzēts termiņš to vienību apsvērumu iesniegšanai, uz kurām ir tikuši attiecināti ierobežojošie pasākumi. Šādos apstākļos argumentam, saskaņā ar kuru prasītāja ir ieguvusi piekļuvi lietas materiāliem tikai pēc šāda termiņa beigām, acīmredzami trūkst faktiskā pamata.

148. Visbeidzot ir jānorāda, ka vairāk nekā piecus mēnešus ilgs atbildes sniegšanas termiņš ir pārmērīgs.

149. Šajā ziņā Padome ir norādījusi uz nepieciešamību saņemt dalībvalsts piekrišanu pirms attiecīgo dokumentu paziņošanas. Tomēr šim argumentam nevar piekrist, ciktāl saskaņā ar judikatūru, ja Padome ir iecerējusi balstīties uz pierādījumiem, kurus ir sniegusi dalībvalsts, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus pret kādu vienību, tai pirms šo pasākumu noteikšanas ir pienākums nodrošināt, ka attiecīgie fakti attiecīgajai vienībai tiek paziņoti laikus, lai tā varētu lietderīgi paust savu nostāju (skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Persia International Bank /Padome, T‑493/10, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2013:398, 84. punkts).

150. Tomēr, pirmkārt, prasītāja nav iesniegusi konkrētus argumentus, ar kuriem varētu pierādīt, ka pārmērīgais atbildes sniegšanas termiņš patiešām ir apgrūtinājis tās aizstāvību.

151. Otrkārt, saskaņā ar judikatūru dokumenta, uz kuru ir pamatojusies Padome, lai pieņemtu vai paturētu spēkā ierobežojošus pasākumus attiecībā uz kādu vienību, novēlota paziņošana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas attaisno iepriekš pieņemtu aktu atcelšanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka attiecīgos ierobežojošos pasākumus nevarētu pamatoti pieņemt vai paturēt spēkā tādēļ, ka novēloti paziņoto dokumentu būtu bijis jānoraida kā apsūdzošu pierādījumu (spriedums Persia International Bank /Padome, minēts 149. punktā, EU:T:2013:398, 85. punkts).

152. Tomēr šajā lietā no šī sprieduma 170.–189. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka uz prasītāju attiecinātie ierobežojošie pasākumi ir pamatoti, pat neņemot vērā dokumentus, kurus Padome bija nosūtījusi savā 2013. gada 10. jūnija atbildē. Šādos apstākļos pienākuma piešķirt piekļuvi lietas materiāliem saprātīgā laikposmā pārkāpums nav pamats apstrīdēto tiesību aktu atcelšanai.

153. Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums ir jānoraida.

– Par pienākumu katru gadu pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus

154. Savos 2014. gada 16. aprīļa prasījumu pielāgojumos prasītāja norāda, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu katru gadu pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus, ciktāl Padome tai bija paziņojusi par minēto pasākumu paturēšanu spēkā tikai 2014. gada 14. martā.

155. Saskaņā ar Lēmuma 2010/413 26. panta 3. punktu “pasākumus, kas minēti 19. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā un 20. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, pārskata regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos”.

156. Tāpat saskaņā ar Regulas Nr. 267/2012 46. panta 6. punktu “šīs regulas IX pielikumā iekļauto sarakstu regulāri un ne retāk kā reizi 12 mēnešos pārskata”.

157. Tādējādi Padomei tik tiešām 12 mēnešu laikā, sākot no Lēmuma 2012/635 un Īstenošanas regulas Nr. 945/2012 pieņemšanas, bija jāpārskata uz prasītāju attiecinātie ierobežojošie pasākumi.

158. Šajā ziņā Padome apgalvo, ka tā divreiz ir pārskatījusi prasītājas iekļaušanu [sarakstos], pieņemot, pirmkārt, Padomes 2013. gada 6. jūnija Lēmumu 2013/270/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 156, 10. lpp.), un Padomes 2013. gada 6. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 522/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 267/2012 (OV L 156, 3. lpp.), un, otrkārt, Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmumu 2013/661/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 306, 18. lpp.), un Padomes 2013. gada 15. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 (OV L 306, 3. lpp.).

159. Tomēr ir jākonstatē, ka nevienā no Padomes minētajiem tiesību aktiem nav norādīts, ka tā būtu veikusi visu iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajos sarakstos regulāru pārskatīšanu. Attiecīgie tiesību akti arī neattiecas tieši uz prasītājas iekļaušanu [minētajos sarakstos].

160. Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 noteiktajā termiņā nav pārskatījusi attiecībā uz prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus.

161. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šis pienākuma pārskatīt pieņemtos ierobežojošos pasākumus pārkāpums ir pamats apstrīdēto tiesību aktu atcelšanai.

162. Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgā pienākuma mērķis ir nodrošināt regulāru pārskatīšanu, lai pieņemtie ierobežojošie pasākumi arī turpmāk būtu pamatoti.

163. Tomēr šajā lietā nav ticis apstrīdēts, ka brīdī, kad prasītāja savos 2014. gada 16. aprīļa prasījumu pielāgojumos bija izvirzījusi šo iebildumu, Padome jau bija veikusi attiecīgo pārbaudi un ar 2014. gada 14. marta vēstuli bija paziņojusi tās iznākumu prasītājai.

164. Šādos apstākļos to noteikumu mērķis, kuros ir paredzēta regulāra ierobežojošo pasākumu pārskatīšana, lai arī novēloti, bet ir ticis ievērots, un Padomes pieļautais pārskatīšanas termiņa pārkāpums tādējādi vairs nerada nelabvēlīgu ietekmi uz prasītājas situāciju.

165. Līdz ar to, neskarot prasītājas tiesības atbilstoši LESD 340. pantam lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas tai attiecīgā gadījumā var būt radušies pārskatīšanas termiņa neievērošanas dēļ, tā nevar atsaukties uz attiecīgo kavējumu, lai panāktu uz to attiecināto ierobežojošo pasākumu, kas tika pieņemti vai paturēti spēkā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem, atcelšanu.

166. Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

– Par citiem apgalvotajiem pārkāpumiem

167. Prasītāja apgalvo, ka Lēmuma 2012/635 un Īstenošanas regulas Nr. 945/2012 pamatojuma nenorādīšana nozīmē tās tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību uz pieņemto ierobežojošo pasākumu pārskatīšanu, un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Ņemot vērā norādītā pamatojuma plašo raksturu, tai, lai nodrošinātu savu aizstāvību, esot nevis jāatspēko Padomes izvirzītie tiesību un faktiskie apstākļi, bet gan jāsniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka tā nav sniegusi atbalstu Irānas valdībai vai Irānas kodolieroču programmai.

168. Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 122.–141. punkta, Lēmums 2012/635 un Īstenošanas regula Nr. 945/2012 ir juridiski pietiekami pamatotas, kas nozīmē, ka šis iebildums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.

169. Līdz ar to šis iebildums, tāpat kā trešais pamats kopumā, ir jānoraida.

Par piekto pamatu, kas attiecas uz kļūdu faktu vērtējumā

170. Kā atgādināts šī sprieduma 74. punktā, Savienības tiesām atbilstoši tām LESD piešķirtajām pilnvarām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Šī prasība ir tieši paredzēta LESD 275. panta otrajā daļā (skat. spriedumus, Padome/ Fulmen un Mahmoudian , minēts 74. punktā, EU:C:2013:775, 58. punkts un tajā minētā judikatūra, un Padome/ Manufacturing Support & Procurement Kala Naft , minēts 74. punktā, EU:C:2013:776, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

171. Šo pamattiesību vidū tostarp ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. spriedumu Padome/ Fulmen un Mahmoudian , minēts 74. punktā, EU:C:2013:775, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

172. Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte tāpat nozīmē, ka Savienības tiesai ir jānodrošina, lai lēmums, kam attiecībā uz konkrēto personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā akta pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šī paša akta pamatojumam, ir pamatoti (skat. spriedumu Padome/ Fulmen un Mahmoudian , minēts 74. punktā, EU:C:2013:775, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

173. Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (skat. spriedumu Padome/ Fulmen un Mahmoudian , minēts 74. punktā, EU:C:2013:775, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

174. Šajā lietā līdz ar to ir jāpārbauda, vai Padome, pieņemot apstrīdētos tiesību aktus, pamatoti bija uzskatījusi, ka ierobežojošie pasākumi varēja tikt attiecināti uz prasītāju kā uz vienību, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai finansiāla atbalsta veidā.

175. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka atbalsta Irānas valdībai kritērijs attiecas tikai uz gadījumu, kad attiecīgā vienība ir sniegusi konkrētu, ar kodolieroču izplatīšanas darbībām saistītu atbalstu. Tomēr tā neesot sniegusi šādu atbalstu, jo tās darbība ir orientēta uz privātuzņēmumiem.

176. Šajā ziņā pietiek atsaukties uz šī sprieduma 74.–93. punktu, no kuriem izriet, ka atbalsta Irānas valdībai kritērijs var būt piemērojams arī vienībām, kuras pašas nav iesaistītas kodolieroču izplatīšanā.

177. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka pretēji apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā norādītajam tā nesniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai.

178. Prasītāja šajā ziņā vispirms precizē, ka tās darbības mērķis nav dividenžu izmaksa Irānas valdībai.

179. Turpinājumā prasītāja atzīst, ka tā papildus ienākuma nodoklim ir pārskaitījusi daļu no savas peļņas valsts kasei, kura ir pakļauta Irānas Finanšu ministrijai. Tomēr tā precizē, ka šo pienākumu, kurš atbilstoši Likuma par budžetu 1389. Irānas budžeta gadam 17. pantam (turpmāk tekstā – “17. pants”) pastāv visām Irānas valsts sabiedrībām, nevar uzskatīt par finansiālu atbalstu Irānas valdībai strīdīgā kritērija izpratnē, ciktāl tas nav atzīstams par dividendēm, bet drīzāk līdzinās parafiskālam nodoklim vai maksājumam.

180. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka summas, kuras tā atbilstoši 17. pantam pārskaita valsts kasei, Irānas valdība brīvi neizmanto, bet tās tiek novirzītas vispārējas nozīmes darbību un uzdevuma sniegt sabiedriskos pakalpojumus veikšanai Irānas tautas labā. Prasītāja šajā ziņā piebilst, ka attiecīgās summas kopā ar citiem valsts līdzekļiem tostarp tiek reinvestētas tās kapitāla palielināšanā.

181. Vispirms ir jānorāda, ka tas apstāklis, ka prasītājas darbības mērķis nav dividenžu izmaksa Irānas valdībai, ja to uzskatītu par pierādītu, nenozīmē, ka tā patiešām nesniedz finansiālu atbalstu pēdējai minētajai.

182. Šajā ziņā, kā izriet no pašas prasītājas sniegtās informācijas, tā par 1387.–1391. budžeta gadu atbilstoši Irānas kalendāram (no 2008. gada 20. marta līdz 2013. gada 20. martam, turpmāk tekstā – “atsauces laikposms”) saskaņā ar 17. pantā paredzēto pienākumu bija pārskaitījusi valsts kasei 1 687 181 miljonus riālu.

183. Pretēji prasītājas apgalvotajam, šīs summas nevar tikt pielīdzinātas parafiskāliem nodokļiem vai maksājumiem, kas tādējādi varētu netikt kvalificētas kā finansiāls atbalsts strīdīgā kritērija izpratnē. Pirmkārt, kā atzinusi pati prasītāja, 17. pantā paredzētais pienākums ir piemērojams papildus ienākuma nodoklim. Otrkārt, šis pienākums ir tikai Irānas valsts sabiedrībām, un tādējādi to nevar uzskatīt par daļu no Irānas vispārējās fiskālās vai parafiskālās sistēmas.

184. Attiecībā uz apgalvoto atbilstoši 17. pantā paredzētajam pienākumam pārskaitīto summu budžeta sadalījumu prasītāja nekādā veidā nav pierādījusi savus apgalvojumus. Katrā ziņā apgalvotā sadalījuma nosacījumi, kādus tos ir aprakstījusi prasītāja, ir tik vispārīgi, ka tie a priori var tikt piemēroti visiem valsts izdevumiem. Šādos apstākļos šī sadalījuma pastāvēšana – ja to uzskatītu par pierādītu – nenozīmē, ka atsauces laikposmā atbilstoši 17. pantā paredzētajam pienākumam pārskaitītās summas nav uzskatāmas par finansiālu atbalstu Irānas valdībai strīdīgā kritērija izpratnē.

185. Šajā ziņā no dokumentiem, kurus prasītāja ir iesniegusi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, arī izriet, ka tās kapitāls 2012. gadā tika palielināts par 1 054 102 miljoniem riālu. Tomēr šī summa ir ievērojami mazāka nekā kopējā summa 1 687 181 miljonu riālu apmērā, kuru prasītāja atsauces laikposmā bija pārskaitījusi valsts kasei atbilstoši 17. pantā paredzētajam pienākumam. Šādos apstākļos prasītājas kapitāla palielināšana neļauj atzīt, ka tā minētajā laikposmā nav sniegusi finansiālu atbalstu Irānas valdībai.

186. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka atsauces laikposmā prasītāja Irānas valsts kasei ir pārskaitījusi ievērojamas summas, kas ir uzskatāmas par finansiālu atbalstu Irānas valdībai. Līdz ar to Padome bija tiesīga attiecināt ierobežojošos pasākumus uz prasītāju kā uz vienību, kas ir sniegusi atbalstu minētajai valdībai.

187. Prasītāja šajā ziņā arī apgalvo, ka pretēji šī sprieduma 173. punktā minētās judikatūras prasībām Padome nav sniegusi pierādījumus savu apgalvojumu pamatojumam.

188. Tomēr no šī sprieduma 175.–186. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka prasītāja faktiski nav apstrīdējusi tā galvenā faktiskā apstākļa patiesumu, kas ir bijis uz to attiecināto ierobežojošo pasākumu pamatā, proti, to, ka prasītāja atsauces laikposmā ir pārskaitījusi Irānas valsts kasei daļu no savas peļņas. Līdz ar to, ja šāda apstrīdēšana nav notikusi, Padomei nav jāsniedz pierādījumi minētā apstākļa pamatotības pierādīšanai, kā tas izriet no šī sprieduma 173. punktā minētās judikatūras.

189. Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida.

Par sesto pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

190. Prasītāja norāda, ka uz to attiecināto ierobežojošo pasākumu pieņemšana ir nepamatots kaitējums tās tiesībām uz īpašumu un tās brīvībai veikt saimniecisko darbību un līdz ar to tas ir samērīguma principa pārkāpums.

191. Tādējādi saskaņā ar judikatūru tās procesuālo tiesību pārkāpums, kas ir ticis apgalvots trešajā pamatā, vispirms nozīmējot tās tiesību uz īpašumu un samērīguma principa pārkāpumu.

192. Tāpat, ciktāl tā neesot iesaistīta kodolieroču izplatīšanā, uz to attiecinātie ierobežojošie pasākumi neatbilstot apstrīdētajos tiesību aktos paredzētajam vispārīgajam mērķim, proti, cīņai pret iepriekš minēto kodolieroču izplatīšanu.

193. Visbeidzot ar attiecīgajiem pasākumiem esot radīts sevišķi smags kaitējums gan tai pašai, gan tās darbiniekiem, kas nav samērīgi ar Padomes izvirzīto mērķi. Prasītāja šajā ziņā piebilst, ka pretēji Padomes apgalvotajam attiecīgie ierobežojošie pasākumi ietekmē ne tikai Savienībā īpašumā esošos līdzekļus, bet arī Irānā īpašumā esošos līdzekļus, ciktāl ar tiem tiek kavēta jebkāda līdzekļu pārskaitīšana no Irānas uz Savienību un tiem ir atturoša iedarbība attiecībā uz Irānas saimnieciskās darbības subjektiem, kas varētu stāties līgumattiecībās ar prasītāju.

194. Vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 121.–169. punkta, ka saistībā ar apstrīdētajiem tiesību aktiem nav ticis pieļauts prasītājas procesuālo tiesību pārkāpums, kas varētu pamatot šo aktu atcelšanu. Līdz ar to prasītājas viedoklis, saskaņā ar kuru tās procesuālo tiesību pārkāpums esot radījis tiesību uz īpašumu un samērīguma principa pārkāpumu, nevar tikt akceptēts.

195. Runājot par citiem iebildumiem, šī sprieduma 90. punktā jau ir ticis atgādināts, ka saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, saimnieciskas darbības aizlieguma likumīgums ir atkarīgs no nosacījuma, ka aizlieguma pasākumiem jābūt piemērotiem un nepieciešamiem, lai sasniegtu mērķus, ko ar attiecīgo tiesisko regulējumu likumīgi mēģina sasniegt, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizmanto vismazāk apgrūtinošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem (skat. spriedumu, Bank Melli Iran /Padome, minēts 53. punktā, EU:T:2013:397, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

196. Tomēr, pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 59.–93. punkta, ierobežojošo pasākumu pieņemšanas attiecībā uz vienībām, kuras sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai, mērķis ir liegt šai pēdējai minētajai tās ienākuma avotus, lai liktu tai nepietiekamu finanšu līdzekļu dēļ izbeigt kodolieroču izplatīšanu. Līdz ar to uz prasītāju attiecinātie ierobežojošie pasākumi atbilst Padomes izvirzītajam mērķim, lai arī prasītāja pati nav iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.

197. Otrkārt, runājot par prasītājai radīto kaitējumu, nenoliedzami ir tiesa, ka tās tiesības uz īpašumu un brīvība veikt saimniecisko darbību ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem tiek būtiski ierobežotas, jo tā tostarp nevar izmantot savus Savienības teritorijā izvietotos vai tās valstspiederīgajiem piederošos līdzekļus, kā arī pārskaitīt savus līdzekļus uz Savienību, ja vien nav tikušas saņemtas īpašas atļaujas. Tāpat uz prasītāju attiecinātie ierobežojošie pasākumi var radīt tās komercpartneriem zināmu neuzticību pret to.

198. Tomēr no judikatūras izriet, ka prasītājas izvirzītās pamattiesības, proti, tiesības uz īpašumu un tiesības veikt saimniecisko darbību, nav absolūtas un ka to īstenošanā var tikt noteikti ierobežojumi, ko pamato Savienības izvirzīti vispārējo interešu mērķi. Tā jebkurš ekonomiska vai finansiāla rakstura ierobežojošs pasākums pēc definīcijas rada sekas, kas skar tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tādējādi radot kaitējumu personām, kas nekādi nav atbildīgas par situāciju, kuras dēļ tika noteikts pats šis pasākums. Strīdīgā tiesiskā regulējuma izvirzīto mērķu nozīmīgums ir tāds, kas var pamatot negatīvās sekas, pat ja tās ir ievērojamas, noteiktiem saimnieciskās darbības veicējiem (šajā ziņā skat. spriedumu Melli Bank /Padome, minēts 75. punktā, EU:T:2009:266, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

199. Šajā lietā, ņemot vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmīgumu, prasītājai radītās neērtības nav nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka vispirms līdzekļu iesaldēšana attiecas tikai uz daļu no prasītājas aktīviem. Tāpat Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 ir paredzēti atsevišķi izņēmumi, kas tostarp ļauj vienībām, uz kurām ir attiecināti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, segt to pamatizdevumus. Visbeidzot ir jānorāda, ka Padome nav apgalvojusi, ka prasītāja pati būtu iesaistīta kodolieroču izplatīšanā. Līdz ar to tā nav tikusi personiski asociēta ar rīcību, kas rada starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, un attiecībā uz to radītās neuzticēšanās pakāpe tādējādi ir neliela.

200. Šādos apstākļos sestais pamats un attiecīgi prasība kopumā ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

201. Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai sp riedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1) prasību noraidīt;

2) Bank of Industry and Mine atlīdzina tiesāšanās izdevumus.