Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2012. gada 21. novembra spriedumu lietā T-270/08 Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Komisija 2013. gada 31. janvārī iesniedza Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-54/13 P)

2013/C 86/22

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji — T. Henze, Bevollmächtigter, C. von Donat, J. Lipinsky, advokāti)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Spānijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste un Francijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi četrus pamatus.

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 4253/88 (1) 24. panta 2. punktu apvienojumā ar Regulas Nr. 2988/95 (2) 1. pantu un kompetences piešķiršanas principu (iepriekš — EKL 5. pants; šobrīd — LES 5. panta 2. punkts un LESD 7. pants), jo tā pārsūdzētajā spriedumā ir kļūdaini uzskatījusi, ka pat vienkāršas administratīvas kļūdas, ko ir pieļāvušas valsts iestādes, ir atzīstamas par “pārkāpumu”, kas ļauj Komisijai veikt finanšu korekcijas atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktam.

Otrais pamats: Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu apvienojumā ar kompetences piešķiršanas principu (LES 5. panta 2. punkts un LESD 7. pants), jo tā ir kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai bija tiesības veikt finanšu korekcijas ekstrapolācijas veidā (otrā pamata pirmā daļa). Pat ja no Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta būtu iespējams izsecināt, ka Komisijai ir tiesības izdarīt samazinājumus ekstrapolācijas veidā, Vispārējā tiesa tomēr ir kļūdaini apstiprinājusi veidu, kādā šajā lietā tika veikta ekstrapolācija. Pirmkārt, Komisijai nebija jāatzīst tās konstatētās kļūdas par tādām, kas ir uzskatāmas par sistēmiskām attiecībā uz visu darbības programmu, un nebija jāekstrapolē šādi noteiktais kļūdu līmenis attiecībā uz visu programmu. Otrkārt, Komisija nedrīkstēja izmantot aptaujas tehniku, kuru tā bija izmantojusi, lai izdarītu samazinājumu ekstrapolācijas veidā attiecībā uz visu programmu (otrā pamata otrā daļa). Visbeidzot, ekstrapolējot nereprezentatīvas kļūdas un veicot korekcijas pēc vienotas likmes, Komisija esot nesamērīgi samazinājusi darbības programmai piešķirto finanšu palīdzību (otrā pamata trešā daļa).

Trešais pamats: ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkts apvienojumā ar kompetences piešķiršanas principu arī tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa pirmšķietami kļūdaini ir uzskatījusi, ka Komisijai bija tiesības veikt finanšu korekcijas pēc vienotas likmes (trešā pamata pirmā daļa). Pat ja Komisijai būtu šādas tiesības veikt korekcijas pēc vienotas likmes, Vispārējā tiesa tomēr ir pieļāvusi kļūdu, šajā lietā apstiprinot nesamērīgās finanšu korekcijas pēc vienotas likmes (trešā pamata otrā daļa).

Ceturtais pamats: visbeidzot Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pienākumu norādīt atbilstošu pamatojumu, kas tai ir saskaņā ar tās Reglamenta 81. pantu apvienojumā ar Tiesas Statūtu 36. pantu un 53. panta pirmo daļu, jo no pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu par finanšu korekciju pēc vienotas likmes nepieļaujamību (otrā prasības pamata pirmā daļa) vai ka būtu iespējams noteikt tos apsvērumus, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir noraidījusi šo argumentu.

(1)  Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenot Regulu (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz dažādu struktūrfondu darbības savstarpēju saskaņošanu, kā arī par to darbības saskaņošanu ar Eiropas Investīciju bankas un pārējo finanšu instrumentu darbību (OV L 374, 1. lpp.).

(2)  Padomes 1995. gada 18. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.).