—

J. Demmer vārdā – G. Lund, advokat,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Thorning, pārstāvis, kam palīdz R. Holdgaard, advokat,

—

Grieķijas valdības vārdā – I. Chalkias un O. Tsirkinidou, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – H. Kranenborg un L. Grønfeldt, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 29. septembra Regulas (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp., un labojumi OV 2004, L 94, 70. lpp.), 44. panta 2. punktu un Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulas (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006 un (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 16. lpp., un labojumi OV 2010, L 43, 7. lpp.), 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 137. pantu, kā arī Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 796/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Regulā (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 141, 18. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2005. gada 23. decembra Regulu (EK) Nr. 2184/2005 (OV L 347, 61. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 796/2004”), 73. panta 4. un 5. punktu.

2

Šis lūgums radās prāvā starp J. Demmer un Fødevareministeriets Klagecenter (Pārtikas ministrijas Sūdzību centrs, turpmāk tekstā – “Klagecenter”) saistībā ar atbalsta saņemšanas pieļaujamību saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu par platībām, kas izmantotas siena ražošanai un kas robežojas ar lidostas skrejceļiem, manevrēšanas ceļiem un bremzēšanas joslām Skridstrupas aviācijas bāzē (Dānija) un Ālborgas lidostā (Dānija).

3

Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 21. apsvērumā bija noteikts:

“Atbalsta shēmas saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku paredz tiešu atbalstu ienākumiem, jo īpaši, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. Šis mērķis ir cieši saistīts ar lauku rajonu uzturēšanu [..].”

4

Šīs regulas 1. pantā bija noteikts:

“Šajā regulā nosaka:

[..]

[..].”

5

Saskaņā ar minētās regulas 2. panta b) un c) punktu:

6

Tās pašas regulas 43. panta 1. punkta pirmajā daļā bija paredzēts:

“Neierobežojot 48. pantu, lauksaimnieks saņem tiesības uz maksājumu par hektāru, ko aprēķina, pamatsummu dalot ar trīs gadu vidējo lielumu, kurš attiecas uz visiem hektāriem, kas pārskata periodā deva tiesības uz tiešajiem maksājumiem, kuri uzskaitīti VI pielikumā.”

7

Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Jebkuras tiesības uz maksājumu, saistībā ar hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, dod tiesības uz tādas summas maksājumu, kas noteikta ar tiesībām uz maksājumu.

2.   “Hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, ko aizņem aramzeme un pastāvīgās ganības, izņemot zemes, uz kurām atrodas ilggadīgās kultūras, meži vai kuras izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām.”

8

Regula Nr. 1782/2003 kopš 2009. gada 1. janvāra tika atcelta un aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 73/2009.

9

Regulas Nr. 73/2009 preambulas 49. apsvērumā bija noteikts:

“Sākotnējā posmā dalībvalstīm piešķirot tiesības uz maksājumu, lauksaimnieki saņēma īpaši lielus maksājumus dažu kļūdu dēļ. Parasti šāda neatbilstība jālabo ar finansiālu korekciju, līdz tiek veikti koriģējoši pasākumi. Tomēr, ņemot vērā laikposmu, kas pagājis kopš pirmās reizes, kad tika piešķirtas tiesības uz maksājumu, vajadzīgās korekcijas dalībvalstīm izraisītu neproporcionālus tiesiskos un administratīvos ierobežojumus. Tādēļ juridiskās noteiktības labad šādu maksājumu piešķiršana būtu jālegalizē.”

10

Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu:

“[..]

[..]

11

Minētās regulas 34. pantā bija paredzēts:

“1.   Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu.

2.   Šajā sadaļā “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir:

[..].

Komisija saskaņā ar 141. panta 2. punktā minēto procedūru paredz sīki izstrādātus noteikumus ar lauksaimniecību nesaistīto darbību izmantošanai uz hektāriem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

Hektāri atbilst atbilstības nosacījumiem jebkurā kalendārā gada laikā, izņemot force majeure vai ārkārtas apstākļus.”

12

Regulas Nr. 73/2009 137. pantā bija noteikts:

“1.   Tiesības uz maksājumiem, kas piešķirtas lauksaimniekiem pirms 2009. gada 1. janvāra, uzskata par likumīgām un pareizām no 2010. gada 1. janvāra.

2.   Tiesībām uz maksājumiem, kas lauksaimniekiem piešķirtas, pamatojoties uz pieteikumiem, kuros ir faktu kļūdas, 1. punktu nepiemēro, izņemot gadījumus, kad var pamatoti uzskatīt, ka lauksaimnieks kļūdu atklāt nevarēja.

[..]”

13

Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 795/2004, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienreizējo [vienoto] maksājumu shēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 141, 1. lpp.), 2. panta a) punktu ““lauksaimniecības zeme” ir aramzemes, pastāvīgo ganību un ilggadīgo kultūru kopējā platība”.

14

Komisijas 2009. gada 6. maija Regulas (EK) Nr. 370/2009, ar ko groza Regulu Nr. 795/2004 (OV L 114, 3. lpp.), preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:

“Regulas [..] Nr. 795/2004 3.b pantā izklāstītie atbilstības kritēriji ir lieki, tādēļ tie ir jāsvītro. Savukārt Regulas [..] Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir iekļauti noteikumi attiecībā uz to hektāru, par kuriem var pretendēt uz atbalstu, izmantošanu nelauksaimniecības darbībām. Attiecībā uz visām dalībvalstīm jānosaka pamatkritēriji.”

15

Ar Regulas Nr. 370/2009 1. panta 3. punktu Regulai Nr. 795/2004 tika pievienots 3.c pants, kura formulējums ir šāds:

“Regulas [..] Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta nolūkos saimniecības teritorija, ko izmanto gan lauksaimniecībā, gan nelauksaimnieciskos nolūkos, uzskatāma par teritoriju ar lielākoties lauksaimniecisku izmantojumu, ja nelauksaimniecisko darbību intensitāte, būtība, ilgums un laika plānojums būtiski neietekmē veiktās lauksaimnieciskās darbības.

Dalībvalstis nosaka kritērijus šā panta pirmās daļas īstenošanai savā teritorijā.”

16

Saskaņā ar tās 2. pantu Regulu Nr. 370/2009 piemēro no 2009. gada 1. janvāra.

17

Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 2. pantu:

“Šajā regulā [..]:

[..]

[..]”

18

Šīs regulas 12. pantā bija noteikts:

“1.   Vienotajā pieteikumā ietver visu informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu tiesības pretendēt uz atbalstu, jo īpaši:

[..]

[..]

[..]

4.   Iesniedzot pieprasījumu, lauksaimnieks izdara labojumus 2. un 3. punktā minētajās iepriekš iespiestajās veidlapās, ja atbilstīgi Regulas [..] Nr. 1782/2003 46. pantam ir nodotas tiesības uz maksājumu vai iespiestajās veidlapās ir nepareiza informācija.

[..]”

19

Regulas Nr. 796/2004 24. pantā bija paredzēts:

1.   Regulas [..] Nr. 1782/2003 23. pantā minētās administratīvās pārbaudes nodrošina pārkāpumu atklāšanu, jo īpaši automātisko atklāšanu, izmantojot datorizētus līdzekļus, ieskaitot kontrolpārbaudes:

[..]

[..].”

20

Minētās regulas 73. pantā bija paredzēts:

“1.   Ja ir veikts nepamatots maksājums, lauksaimnieks atmaksā attiecīgo summu, kam pieskaitīti procenti saskaņā ar 3. punktu.

[..]

4.   Atmaksas saistības, kas minētas 1. punktā, nepiemēro, ja maksājums izdarīts kompetentās iestādes vai citas iestādes kļūdas dēļ un lauksaimnieks pamatoti nav varējis šo kļūdu atklāt.

Ja kļūda attiecas uz faktiem, kas ir būtiski attiecībā uz attiecīgā maksājuma aprēķinu, pirmo daļu tomēr piemēro tikai tad, ja lēmums par summas atmaksu nav paziņots 12 mēnešu laikā pēc maksājuma.

5.   Atmaksas saistības, kas minētas 1. punktā, nepiemēro, ja laika posms, kas aizritējis no atbalsta samaksas dienas līdz dienai, kad kompetentā iestāde pirmo reizi paziņojusi saņēmējam, ka attiecīgais maksājums bijis nepamatots, ir ilgāks par desmit gadiem.

Pirmajā daļā minēto laika posmu tomēr samazina līdz četriem gadiem, ja saņēmējs ir darbojies godprātīgi.

[..]”

21

Regulas Nr. 796/2004 73.a pantā bija noteikts:

“1.   Ja pēc tam, kad tiesības uz maksājumu piešķirtas lauksaimniekiem saskaņā ar Regulu [..] Nr. 795/2004, konstatē, ka konkrētas tiesības uz maksājumu ir piešķirtas nepamatoti, attiecīgais lauksaimnieks nepamatoti piešķirtās tiesības nodod valsts rezervē, kas minēta Regulas [..] Nr. 1782/2003 42. pantā.

[..]

Tiesības, kas piešķirtas nepamatoti, uzskata par nepiešķirtām no paša sākuma.

[..]

4.   Nepamatoti izmaksātās summas atgūst saskaņā ar 73. pantu.”

22

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Dānijā prasības par lidlauku drošības zonām nosaka Trafikstyrelsen (Sauszemes, jūras un gaisa transporta iestāde) Civilās aviācijas noteikumos (Bestemmelser for Civil Luftfart).

23

Drošības zona šajos noteikumos ir definēta kā īpaša zona ar mērķi samazināt risku sabojāt uz zemes manevrējošu lidmašīnu un pasargāt lidmašīnas, paceļoties un nosēžoties.

24

Iesniedzējtiesas skatījumā noteikumi par drošības zonu apaudzēšanu ir ietverti 2005. gada 31. janvāra Civilās aviācijas noteikumos 3-16 par pasākumiem, lai uz lidlauka samazinātu lidmašīnu un putnu/zīdītāju sadursmju risku, un tajos citstarp ir noteikts:

[..]

[..].”

25

1999. gada 21. decembrī un 2000. gada 10. maijāJ. Demmer noslēdza divus nomas līgumus ar Ālborgas lidostu un Skridstrupas aviācijas bāzi, un šie līgumi attiecās uz platībām šīs lidostas un šīs aviācijas bāzes teritorijā.

26

Minētajos līgumos bija paredzēts, ka J. Demmer kā nomnieks ieguva tiesības pļaut un izmantot uz lidostas zemes augošo zāli, par to maksājot nomas maksu un ievērojot šajos pašos līgumos izvirzītos nosacījumus.

27

Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar Ālborgas aviācijas bāzi, J. Demmer bija pienākums informēt iznomātāju par to, ka viņš vēlas piekļūt iznomātajai zemei, un Bruņotajiem spēkiem bez jebkādiem ierobežojumiem bija tiesības izmantot minētās platības vai ļaut tās izmantot jebkādām militārajām apmācībām.

28

Šajā līgumā bija arī paredzēts, ka mēslošana ir jāsāk ne agrāk kā aprīlī un ka izkaisīšanu ir jāvar apturēt nekavējoties, ja tās turpināšana tiek uzskatīta par risku lidojumu drošībai.

29

Tāpat nomnieka pienākums bija zāli nopļaut, pirms tā izaug tik gara, ka vietējā militārā iestāde varētu uzskatīt, ka zāle varētu būtiski traucēt militārajām apmācībām.

30

Visbeidzot, minētajā līgumā bija noteikts, ka sākot no 2005. gada 1. janvāra nomniekam ir pienākums izmantot zemi tā, lai tiktu piešķirtas tiesības uz maksājumu.

31

Ar Skridstrupas aviācijas bāzi noslēgtajā līgumā bija noteikts, ka zālāja uzturēšanā ietilpst mēslojuma izkaisīšana un zālāja appļaušana un blietēšana.

32

J. Demmer tostarp bija pienākums nopļaut zāli līdz 15 cm augstumam ap skrejceļiem un manevrēšanas ceļiem, izmantojot ierīces, ar kurām var nopļaut tik tuvu, cik vien iespējams. Šī pļaušana atbilstoši prasībām bija jāveic pēc Gaisa satiksmes vadības dienesta pieprasījuma; oktobra vai novembra mēnesī zāle bija jānopļauj līdz ar zemi.

33

Attiecībā uz teritoriju ap skrejceļu zemi zāle bija jāpļauj pēc vajadzības, pirmo reizi laikā no 1. maija līdz 15. jūlijam un pēc tam – pēc Gaisa satiksmes vadības dienesta pieprasījuma.

34

Attiecībā uz pieteikumiem par zāles ap skrejceļu un ap skrejceļa zemi pļaušanu – nomniekam tie ir jāiesniedz 5 darba dienas pirms zāles pļaušanas. Zāles pļaušana ir jāuzsāk norādītajā laikā un jāturpina, līdz darbs tiek pabeigts, un nomniekam nopļautā zāle pēc pļaušanas ir nekavējoties jānovāc.

35

Tālāk blietēšana, kas ir jāveic katru pavasari vai pēc Gaisa satiksmes vadības dienesta pieprasījuma, ir jāveic 30 metrus uz abām pusēm no galvenā un paralēlajiem skrejceļiem.

36

J. Demmer bija atļauts izkaisīt mēslojumu, kas nepieciešams nopļautās zāles apjoma izmantošanai, bet ne agrāk kā marta beigās. Savukārt uz iznomātās zemes nebija atļauts izmantot pesticīdus.

37

Visbeidzot, J. Demmer bija jāņem vērā ar lidojumu operācijām saistītās prasības un jāievēro rīkojumi un aizliegumi, kurus var izdot Gaisa satiksmes vadības dienests vai aviācijas bāzes vadība.

38

2005. gada 25. aprīlīJ. Demmer pieteicās tiesībām uz maksājumu saskaņā ar vienoto maksājumu shēmu un atbalstu zemes gabaliem kopā par 232,65 hektāru un 317 hektāru platību attiecīgi Skridstrupas aviācijas bāzē un Ālborgas lidostā.

39

Ar 2006. gada 29. maija lēmumu Direktoratet for FødevareErhverv (Pārtikas ražošanas aģentūra) viņam piešķīra tiesības uz maksājumiem par attiecīgajām platībām sākot no 2005. gada.

40

Tostarp J. Demmer 2006. gada 1. februārī nodeva Dānijas bruņotajiem spēkiem tiesības uz maksājumiem par Ālborgas lidostas zemi.

41

Tādēļ 2006.–2009. atbalsta gadā J. Demmer turpināja saņemt atbalstu saskaņā ar vienoto maksājumu shēmu par platībām ap Skridstrupas aviācijas bāzi.

42

J. Demmer tika informēts ar 2008. gada 24. novembra vēstuli par to, ka pēc revīzijas Dānijas lauksaimniecības kultūraugu platību reģistrā dažas no platībām, kuras viņš bija deklarējis saskaņā ar vienoto maksājumu shēmu, tiks samazinātas vai svītrotas, kas atbilda samazinājumam 166,48 hektāru apmērā Ālborgas lidostā un 218,03 hektāru apmērā Skridstrupas aviācijas bāzē, jo drošības zonas nevar uzskatīt par lauksaimniecības platībām, kuras var pretendēt uz attiecīgo atbalstu. Turklāt J. Demmer tika paziņots, ka tiks pārskatīti pieteikumi par iepriekšējiem gadiem un ka šīs pārskatīšanas rezultātā tiks pārrēķinātas piešķirtās tiesības uz maksājumiem.

43

Ar 2011. gada 2. maija lēmumu J. Demmer tiesības uz atbalsta maksājumiem tika samazinātas un tika noteikts atgūt viņam nepamatoti izmaksāto atbalstu. Tajā pašā datumā pieņemtā atsevišķā lēmumā J. Demmer deklarētās platības pieteikumā par 2010. gadu tika samazināta no 319,43 hektāriem līdz 96,11 hektāriem.

44

J. Demmer šos divus lēmumus apstrīdēja Klagecenter, kurš ar 2012. gada 15. maija un 2012. gada 12. jūnija lēmumu paturēja spēkā Pārtikas ražošanas aģentūras lēmumus.

45

2012. gada 13. novembrīJ. Demmer cēla prasību pret šiem diviem pēdējiem minētajiem lēmumiem.

46

Uzskatot, ka pamata lietas iznākums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Vestre Landsret (Rietumu reģiona apelācijas instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

47

Uzdodama pirmos divus jautājumus, kas būtu jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, cik lielā mērā lidostas drošības zonas ap lidostu skrejceļiem, manevrēšanas ceļiem un bremzēšanas joslām ir uzskatāmas par “hektāriem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu” Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punkta un Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

48

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punktu “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu”, ir jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, ko aizņem aramzeme un pastāvīgās ganības, izņemot zemes, uz kurām atrodas ilggadīgās kultūras, meži vai kuras izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām.

49

Regula Nr. 1782/2003 sākot no 2009. gada 1. janvāra ir aizstāta ar Regulu Nr. 73/2009. Saskaņā ar pēdējās minētās 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu par “hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu”, ir uzskatāma jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, ko izmanto lauksaimniecības darbībām, – vai, ja zemes gabalu izmanto arī ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, to pārsvarā izmanto lauksaimniecības darbībām.

50

Ņemot vērā pamatlietas faktu norises laikam atbilstošo periodu, proti, 2005.–2009. gadu, šīs divas regulas ir piemērojamas ratione temporis. Tai pat laikā ir jānorāda, ka ir atšķirība starp Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punkta un Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējumu.

51

Lai gan no Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējuma nešaubīgi izriet, ka lauksaimniecības zeme, ko izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, ietilpst jēdzienā “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu”, ja to pārsvarā izmanto lauksaimniecības darbībām, šādi tas nav Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punkta gadījumā.

52

Katrā ziņā, tā kā neierasti nav tas, ka lauksaimniecības platību var izmantot gan lauksaimniecības darbībām, gan ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām un nekas Regulas Nr. 73/2009 travaux préparatoires nenorāda uz likumdevēja centieniem grozīt jēdzienu “platība, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu”, kā tas definēts Regulā Nr. 1782/2003, tad Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkts, to lasot Regulas Nr. 795/2004 3.c panta gaismā, šķiet, ir Savienības likumdevēja vēlmes šo jēdzienu skaidrot rezultāts.

53

Šajos apstākļos pirmais un otrais jautājums ir jāvērtē jēdziena “hektārs, par kuru ir tiesības” gaismā, kā tas definēts Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktā, par laiku no 2005. gada līdz 2009. gadam.

54

Tādējādi, lai saņemtu attiecīgo atbalstu, aplūkojamai platībai principā ir jābūt lauksaimniecības platībai, lauksaimniekam tā ir jāizmanto un tas jādara lauksaimniecības darbībām vai, ja tā nav, tad pārsvarā lauksaimniecības darbībām.

55

Pirmkārt, attiecībā uz jēdzienu “lauksaimniecības zeme”: tā Regulas Nr. 73/2009 2. panta h) punktā ir definēta kā “aramzemes, pastāvīgo ganību vai ilggadīgo kultūru kopējā platība”.

56

Pamatlietā ir skaidrs, ka J. Demmer aplūkotās platības izmantoja, lai savāktu zāli sausbarības ražošanai. Šai sakarā jāprecizē – tā kā tās tika izmantotas kā “pastāvīgas ganības” Regulas Nr. 796/2004 2. panta 2. punkta izpratnē, kas iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, minētās platības ir jākvalificē kā “lauksaimniecības zeme”. Faktiski kvalificēšana par “pastāvīgām ganībām” šīs tiesību normas izpratnē un līdz ar to arī [kvalificēšana par] “lauksaimniecības zemi” ir atkarīga no attiecīgās zemes faktiskā lietošanas veida (šajā ziņā skat. spriedumu Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 37. punkts).

57

No tā izriet, ka apstāklis, ka zāles pļaušana lidostu skrejceļu un bremzēšanas joslu tuvumā arī atbilst gaisa satiksmes drošības mērķiem, šai sakarā ir zaudējis savu nozīmi. Tāpat tas ir arī attiecībā uz apstākli, ka saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu strīdīgās platības kā tādas nodrošina lidmašīnu drošību pacelšanās un nolaišanās laikā.

58

Otrkārt, lai varētu būt runa par “[hektāru], par kuru ir tiesības pretendēt uz pabalstu” Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punkta un Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, pamatlietā aplūkojamai lauksaimniecības platībai ir jābūt daļai no tās, ko attiecīgais lauksaimnieks izmanto. Šai sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka šādi tas ir gadījumos, kad minētajam lauksaimniekam ir tiesības to pārvaldīt, veicot uz tās lauksaimnieciskas darbības, proti, ja saistībā ar šo platību viņam ir pietiekama autonomija, lai veiktu uz tās lauksaimniecisku darbību (spriedums Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 58. un 62. punkts).

59

Šajā gadījumā noteikumi un ierobežojumi, ko piemēro zonām ap skrejceļiem, manevrēšanas ceļiem un bremzēšanas joslām, izriet gan no valsts, gan starptautisko tiesību normām ar mērķi nodrošināt gaisa satiksmes drošību, kā arī no līguma noteikumiem, saskaņā ar kuriem pamatlietā aplūkotās platības tika nodotas J. Demmer rīcībā. Šie noteikumi un klauzulas, kas tostarp attiecās uz to, kā minētās platības ir jākopj, kādus kultūraugus tajās var audzēt, kā arī, kāds zāles garums ir pieļaujams, neapstrīdami radīja ievērojamus J. Demmer brīvības ierobežojumus ar šīm platībām rīkoties.

60

Neraugoties uz to – tā kā šie ierobežojumi attiecīgajam lauksaimniekam neradīja šķērsli veikt lauksaimniecisku darbību, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, nevar uzskatīt, ka šīs platības nebija daļa no tām, kuras viņš izmantoja.

61

Pamatlietas apstākļos ir vēl jāatgādina, ka, lai arī jēdziens “pārvaldīšana” nenozīmē, ka lauksaimniekam ir neierobežota vara pār attiecīgo platību, izmantojot to lauksaimniecībai, ir tomēr svarīgi, lai lauksaimnieks nebūtu pilnībā atkarīgs no iznomātāja rīkojumiem (skat. šajā ziņā spriedumu Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 61. un 63. punkts).

62

Tādējādi lauksaimniekam savā ar lauksaimniecību saistītajā darbībā attiecīgajās platībās ir jābūt arī zināmai rīcības brīvībai, un viņam tajās nebūtu jāstrādā vienīgi pēc iznomātāja pieprasījuma; un arī tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamatlietas apstākļus.

63

Treškārt, no šī sprieduma 54. punkta izriet, ka, lai varētu būt runa par “[hektāru], par kuru ir tiesības pretendēt uz pabalstu”, saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punktu un Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu, pamatlietā aplūkotās lauksaimniecības platības ir jāizmanto lauksaimnieciskai darbībai vai, ja tās tiek izmantotas ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, tādā gadījumā tās būtu šādi jāizmanto pārsvarā.

64

Pamatlietā nav šaubu, ka J. Demmer veiktā darbība aplūkotajās platībās, proti, zāles savākšana sausbarības ražošanai, ir ar lauksaimniecību saistīta darbība Regulas Nr. 1782/2003 2. panta c) punkta un Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punkta izpratnē.

65

Turklāt ir jāprecizē, ka Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punkta un Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta nolūkos nav nozīmes tam, ka šāda darbība attiecīgajās platībās atbilst juridiskajām prasībām par gaisa satiksmes drošības nodrošināšanu attiecīgajā lidostas zonā (šajā ziņā skat. spriedumu Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 47. punkts).

66

Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu J. Demmer piekrita izmantot pamatlietā aplūkotās platības, kuras atrodas Skridstrupas aviācijas bāzē, pienācīgi ņemot vērā ar lidošanu saistītas darbības, un saskaņā ar nomas līgumu, kas noslēgts ar Ālborgas lidostu, Dānijas bruņotajiem spēkiem bija tiesības izmantot attiecīgās teritorijas, kas atrodas ap minēto lidostas teritoriju, lai organizētu visa veida militārās apmācības.

67

Tai pat laikā – kā to savu secinājumu 41. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – ne fakts, ka pastāv regulējums, ne fakts, ka attiecīgais zemes gabals atrodas lidlauka drošības zonā, nevar tikt uzskatīti par pierādījumu ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām šajās pašās zemes platībās.

68

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāvērtē tas, ka ar lauksaimniecību nesaistītās darbības – kā militārās apmācības vai ar lidošanu saistītās darbības – tik tiešām ir tikušas veiktas minētajās platībās.

69

Pieņemot, ka iesniedzējtiesa nonāks pie secinājuma, ka pamatlietā aplūkotās platības ir tikušas izmantotas gan ar lauksaimniecību saistītiem, gan nesaistītiem mērķiem, ir jāatgādina, ka, piemērojot Regulas Nr. 795/2004 3.c pantu, šīs platības būtu jāuzskata par tādām, kas pārsvarā izmantotas ar lauksaimniecību saistītiem mērķiem atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta c) apakšpunktam, ja attiecīgajā ar lauksaimniecību saistītajā darbībā notiek būtiska iejaukšanās ar lauksaimniecību nesaistītās darbības intensitātes, veida, ilguma un grafika dēļ.

70

Šajā vērtējumā būtu jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas saistīti ar dažādiem veidiem, kādos pamatlietā aplūkotās platības ir izmantotas. Kā to savu secinājumu 52. punktā norādījis ģenerāladvokāts – būtiska iejaukšanās ar lauksaimniecību saistītā darbībā attiecīgajās platībās ir tad, ja lauksaimnieks, veikdams lauksaimniecības darbību, sastopas ar faktiskām – un būtiskām – grūtībām vai šķēršļiem, kas radušies, paralēli veicot ar lauksaimniecību nesaistītu darbību.

71

Turklāt, ņemot vērā Regulas Nr. 795/2004 3.c pantu, nozīme ir tam, ka lauksaimniekam ir jābūt spējīgam veikt savu lauksaimniecības darbību, neraugoties uz ierobežojumiem, kas izriet no darbības, kas nav saistīta ar lauksaimniecību, šajās pašās platībās.

72

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai J. Demmer veiktās darbības šajās platībās tik tiešām varēja notikt, būtiski tajā neiejaucoties ar lauksaimniecību nesaistītas darbības intensitātes, veida, ilguma un grafika dēļ.

73

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punkts un Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lauksaimniecības zeme, kurā ietilpst zonas, kas lidlaukā ir ap lidostu skrejceļiem, manevrēšanas ceļiem un bremzēšanas joslām un uz kurām attiecas noteikumi un īpaši ierobežojumi, ir platība, par kuru ir tiesības saņemt attiecīgo atbalstu, ja, pirmkārt, lauksaimniekam, kas šo platību izmanto, ir pietiekama autonomija tās izmantošanā lauksaimnieciskai darbībai, un, otrkārt, ja viņš šo darbību minētajā platībā var veikt, neraugoties uz ierobežojumiem, kas izriet no darbības šajā platībā, kas nav saistīta ar lauksaimniecību.

74

Uzdodama trešo, ceturto un piekto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa – pieņemot, ka tā nonāks pie secinājuma, ka par pamatlietā aplūkotajām platībām nav tiesību saņemt atbalstu, jo lauksaimniekam nav nekādas rīcības brīvības šo platību izmantošanā lauksaimnieciskai darbībai un/vai viņš nav spējīgs savu lauksaimniecisko darbību minētajās platībās veikt to ierobežojumu dēļ, kas izriet no darbībām tajās pašās platībās, kas nav lauksaimnieciskas darbības – būtībā jautā, vai attiecīgais lauksaimnieks loģiski varēja atklāt kļūdu tiesību uz maksājumu piešķiršanā, kā arī attiecīgā atbalsta summas pārskaitīšanā.

75

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 43. pantu lauksaimniekiem piešķirtās tiesības uz maksājumu principā ir tikušas aprēķinātas, pamatojoties uz vidējo skaitu trīs gadu laikā no kopējiem hektāriem, par kuriem 2000.–2002. gadā ir bijušas tiesības uz šīs regulas VI pielikumā minētajiem tiešajiem maksājumiem. Tādēļ tas, ka platības, par kurām radušās tiesības uz tiešajiem maksājumiem, vienotā maksājuma shēmā nav hektāri, par kuriem ir tiesības saņemt atbalstu, pats par sevi neļauj pamatot saskaņā ar šo 43. pantu piešķirto tiesību uz maksājumiem apstrīdēšanu.

76

Pieņemot, ka iesniedzējtiesai tik un tā būtu jānonāk pie secinājuma, ka pamatlietā aplūkotās tiesības uz maksājumiem J. Demmer ir tikušas piešķirtas nepamatoti, ir jāatgādina, ka, lai arī Regulas Nr. 796/2004 73.a pantā ir paredzēts, ka šādas tiesības ir jāieskaita valsts rezervē, tai pat laikā no Regulas Nr. 73/2009 137. panta 1. punkta izriet, ka tiesības uz maksājumiem, kas nepamatoti piešķirtas lauksaimniekiem pirms 2009. gada 1. janvāra, uzskata par likumīgām un pareizām no 2010. gada 1. janvāra. Saskaņā ar šīs regulas 137. panta 2. punktu šo tiesību normu katrā ziņā nepiemēro tiesībām uz maksājumiem, kas tikušas piešķirtas, pamatojoties uz pieteikumiem, kuros ir faktu kļūdas, izņemot gadījumus, kad var pamatoti uzskatīt, ka lauksaimnieks kļūdu atklāt nevarēja.

77

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka sākot no 2008. gada novembra kompetentā iestāde J. Demmer informēja par to, ka pamatlietā aplūkotās platības nevar tikt uzskatītas par tādām, par kurām piešķir tiesības uz atbalstu. Šai sakarā J. Demmer arī tapa zināms iestādes nodoms veikt jaunu to tiesību uz maksājumiem aprēķinu, kas viņam sākotnēji tika piešķirtas.

78

Kā to savu secinājumu 70. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – Regulas Nr. 73/2009 137. pants ir pamatots ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. No tā izriet, ka, tā kā J. Demmer bija informēts par nepamatotu tiesību uz maksājumiem piešķiršanu par minētajām platībām pirms 2010. gada 1. janvāra, nebija pamatoti atsaukties uz šo tiesību normu, lai saņemtu šo tiesību korekciju.

79

Tādēļ J. Demmer saskaņā Regulas Nr. 796/2004 73.a panta 1. punktu nepamatoti piešķirtās tiesības uz maksājumiem bija jānodod valsts rezervē, un tādējādi tās ir jāuzskata par tādām, kas nekad nav bijušas piešķirtas.

80

Tālāk, runājot par nepamatoti pārskaitītajām summām – tās ir jāatmaksā saskaņā ar to, kas minēts Regulas Nr. 796/2004 73. panta 1. punktā. Kā tas izriet no šīs regulas 73.a panta 4. punkta, tāpat tas ir arī attiecībā uz maksājumiem, kas izrādās nepamatoti, jo ir tikuši veikti, pamatojoties uz pašām attiecīgajam lauksaimniekam piešķirtajām tiesībām.

81

Saskaņā ar minētās regulas 73. panta 4. punktu lauksaimniekam tomēr principā nav jāatmaksā atbalsts, ko viņš nepamatoti saņēmis kompetentās iestādes vai citas iestādes kļūdas dēļ, kuru viņš pamatoti nav varējis atklāt.

82

Kā to savu secinājumu 70. punktā norādījis ģenerāladvokāts – šis izņēmums ir pamatots ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

83

Šajā gadījumā no atbildes uz pirmo un otro jautājumu izriet, ka kļūda šajā gadījumā bija tajā, ka kompetentā iestāde J. Demmer pārskaitīja summu, kas atbilst pamatlietā minētajām platībām, lai gan par tām nevarēja pretendēt uz šo atbalstu, jo tās neietilpa to platību daļā, kuras viņš izmantoja un/vai tās pārsvarā netika izmantotas lauksaimnieciskai darbībai.

84

Lai noteiktu, vai šādu kļūdu varēja atklāt, ir jāņem vērā tas, ka no lauksaimniekiem kā profesionāļiem tiek sagaidīts, ka viņi veltīs īpašu uzmanību, iesniedzot atbalsta pieteikumu, un būs informēti par šī atbalsta piešķiršanas nosacījumiem. Tas it īpaši izriet no Regulas Nr. 796/2004 12. panta, saskaņā ar kuru lauksaimniekam ir jāpārbauda informācijas pareizība uz iepriekš izdrukātās veidlapas, kura tiek izmantota, lai pieteiktos atbalstam saskaņā ar vienoto maksājumu shēmu. No šī panta arī izriet, ka šī maksājumu shēma ir balstīta uz pieņēmumu, ka lauksaimniekiem ir zināmi noteikumi, ar kuriem tiek regulēta atbalsta piešķiršana saskaņā ar attiecīgajām shēmām.

85

Ir arī jānorāda, ka, ciktāl ir paredzēts izņēmums pienākumam atmaksāt nepamatoti veiktos maksājumus, Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punkts ir jāinterpretē šauri vēl jo vairāk tādēļ, ka šāda pienākuma mērķis ir aizsargāt Eiropas Savienības finanšu intereses.

86

Šajos apstākļos, neraugoties uz interpretācijas grūtībām, kas var rasties saistībā ar atbilstošajām Savienības tiesību normām, ir jāuzskata, ka lauksaimniekam, kurš atrodas tādā situācijā kā J. Demmer, principā loģiski vajadzēja atklāt to, ka saistībā ar pamatlietā minētajām platībām nav tiesību pretendēt uz atbalsta saņemšanu, jo tās viņš neizmantoja un/vai tās netika pārsvarā izmantotas lauksaimnieciskām darbībām un tādēļ tās neatbilda Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

87

Šajā vērtējumā iesniedzējtiesai tomēr ir jāņem vērā visi pamatlietas apstākļi un tostarp jautājums par to, vai pirms lauksaimniecībā izmantojamo zemesgabalu reģistra revīzijas, kas notika 2008. gada laikā, Dānijā bija spēkā administratīva prakse, kurā konsekventi tika atzīts, ka par tādām kā pamatlietā minētajām platībām ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Šādā gadījumā faktiski varēja prezumēt, ka J. Demmer nevarēja atklāt šī sprieduma 83. punktā minēto kļūdu (šajā ziņā skat. spriedumu Vonk Noordegraaf, C‑105/13, EU:C:2014:1126, 50. punkts).

88

Savukārt fakts, ka kompetentās iestādes par pamatlietā minētajām platībām veica atbalsta pārskaitīšanu, pats par sevi neļauj izslēgt kļūdas esamību, kuru attiecīgais lauksaimnieks loģiski varēja atklāt. Faktiski iesniedzējtiesas minētās tiesību normas šajos jautājumos, it īpaši Regulas Nr. 796/2004 73. pants, precīzi attiecas uz gadījumiem, kuros nepamatoti ir ticis veikts maksājums, un tādēļ no lauksaimniekiem tiek sagaidīts, ka viņiem ir zināms par tāda riska esamību, ka var tikt veiktas korekcijas, ieskaitot tos gadījumus, kad atbalsts viņiem jau ir ticis piešķirts.

89

Turklāt, lai izvērtētu, vai kļūdu, kas bijusi atbalsta pārskaitīšanas pamatā, attiecīgais lauksaimnieks varēja loģiski atklāt, par izejas punktu iz jāizvēlas atbalsta samaksas brīdis – kā tas izriet no Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punkta formulējuma.

90

Turklāt, ja atbalsts ir pārskaitīts tikai par vienu gadu un ja attiecīgie ar atbalsta par platībām saņemšanu saistītie apstākļi laika gaitā var mainīties, vērtējums atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 73. panta 4. punktam ir jāveic par katru attiecīgo gadu atsevišķi.

91

Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar to, kas minēts Regulas Nr. 796/2004 73. panta 5. punktā, pienākums atmaksāt nepamatoti piešķirtu atbalstu ir noteikts uz desmit gadiem sākot no samaksas dienas. Katrā ziņā šis termiņš ir samazināts līdz četriem gadiem, ja lauksaimnieks ir rīkojies labticīgi.

92

Šai sakarā ir jāprecizē, ka attiecīgais lauksaimnieks ir uzskatāms par tādu, kas rīkojies labticīgi, ja viņš ir bijis patiesi pārliecināts, ka attiecīgās platības ir bijušas tādas, par kurām varēja pretendēt uz atbalsta saņemšanu. Katrā ziņā šī sprieduma 88. punktā minētā iemesla dēļ fakts, ka kompetentās iestādes par šīm platībām ir veikušas atbalsta pārskaitījumu, kā tāds nepierāda šī lauksaimnieka labticību.

93

Tālāk, tā kā lauksaimnieka labticības ņemšanas vērā mērķis ir nodrošināt tiesiskās paļāvības principa aizsardzību, šai labticībai tādos kā pamatlietas apstākļos ir jāpastāv atbalsta pieteikuma iesniegšanas brīdī un tai ir jāsaglabājas vēl četrus gadus pēc tam, kad atbalsts ir ticis pārskaitīts. Tādējādi šīs labticības novērtēšana saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 73. panta 5. punktu ir jāveic atsevišķi par katru no aplūkotajiem gadiem, un lauksaimnieka labticībai ir jāsaglabājas līdz pat ceturtajam gadam, kas seko pēc atbalsta samaksas dienas.

94

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo, ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild šādi:

95

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: