1

Ar savu apelācijas sūdzību G. Strack lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Strack/Komisija (T-392/07, EU:T:2013:8; turpmāk tekstā - “pārsūdzētais spriedums”), jo šajā spriedumā minētā tiesa neesot pilnībā apmierinājusi viņa prasījumus atcelt vairākus Komisijas lēmumus par viņa lūgumiem nodrošināt piekļuvi dažādiem dokumentiem, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

2

Eiropas Komisija ir iesniegusi pretapelāciju ar mērķi daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, jo Vispārējā tiesa tajā esot nolēmusi, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā noteikto termiņu izbeigšanās brīdī bija radušies netiešie lēmumi par atteikumu, par kuriem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, un, otrkārt, ka Komisija ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības piekļūt izrakstam no reģistra, kurš Komisijai bijis jāizveido saskaņā ar minētās regulas 11. pantu, un kurā bijis jāietver to pirms 2005. gada 1. janvāra pieņemto lēmumu saraksts, ar kuriem noraidīti atkārtotie piekļuves pieprasījumi (turpmāk tekstā – “izraksts no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi”).

3

Ar 2007. gada 20. jūnija vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējs atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktam Komisijā iesniedza sākotnējo pieprasījumu piekļūt dokumentiem, kurš attiecās uz trijām dokumentu grupām.

4

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza, pirmkārt, piešķirt piekļuvi visiem dokumentiem saistībā ar visiem atkārtotajiem lūgumiem sniegt piekļuvi dokumentiem, kurus Komisija pilnībā vai daļēji bija noraidījusi kopš 2005. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “ar noraidītajiem atkārtotajiem pieteikumiem saistītie dokumenti”).

5

Otrkārt, viņš lūdza piekļuvi izrakstam no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

6

Treškārt, viņš lūdza sniegt piekļuvi visiem dokumentiem saistībā ar lietu, kurā taisīts spriedums Sequeira Wandschneider/Komisija (T‑110/04, EU:T:2007:78; turpmāk tekstā – “ar lietu T‑110/04 saistītie dokumenti”).

7

Šis sākotnējais pieteikums par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem Komisijā tika reģistrēts 2007. gada 3. jūlijā, un par to notika vēstuļu apmaiņa Komisijas un apelācijas sūdzības iesniedzēja starpā. Tās ietvaros Komisija apelācijas sūdzības iesniedzēju ar 2007. gada 24. jūlija vēstuli informēja, ka tai nav reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

8

Beidzoties Regulas Nr. 1049/2001 7. pantā paredzētajiem termiņiem piekļuves dokumentiem sākotnējo pieteikumu apstrādei un pēc tam, kad Komisija 2007. gada 13. augustā bija pieņēmusi lēmumu par atteikumu piekļūt ar lietu T‑110/04 saistītajiem dokumentiem, apelācijas sūdzības iesniedzējs 2007. gada 15. augustā atbilstoši šīs regulas 7. panta 2. un 4. punktam iesniedza “atkārtotu pieteikumu” par piekļuvi.

9

Pamatojoties uz minēto pieteikumu, tika pieņemti vairāki lēmumi par daļējas piekļuves piešķiršanu prasītajiem dokumentiem, tomēr tas notika pēc tam, kad bija beigušies Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā noteiktie termiņi, un pēc tam, kad bija iesniegta prasība, par kuru tika taisīts pārsūdzētais spriedums, proti, 2007. gada 23. oktobrī, 2007. gada 28. novembrī, 2008. gada 15. februārī un 2008. gada 9. aprīlī. Ar šiem lēmumiem apelācijas sūdzības iesniedzējam tika piešķirta daļēja piekļuve lielam skaitam dokumentu, kuru saturs bija daļēji aizklāts, lai aizsargātu personas datus un komerciālās intereses.

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesā reģistrēts 2007. gada 12. oktobrī, prasītājs lūdza atcelt netiešos un tiešos lēmumus par atteikumu piekļūt dokumentiem, uz kuriem attiecās tā sākotnējais un atkārtotais pieteikums sniegt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Pēc tam, kad Komisija pēc prasības iesniegšanas pieņēma vairākus tiešus lēmumus, ar kuriem daļēji tika atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, prasītājs prasību attiecināja arī uz šiem dokumentiem.

11

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa konstatēja, ka, tā kā nav neviena tieša Komisijas atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktam šajā normā paredzētajos termiņos pieņemta lēmuma, ir radušies netieši lēmumi par atteikumu, par kuriem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu. Tā tomēr noraidīja prasību daļā, kas bija vērsta pret netiešajiem lēmumiem, norādot, ka prasītājam vairs nav intereses celt prasību no brīža, kad Komisija pieņēma tiešos lēmumus par daļēju atteikumu, kuri aizstāja netiešos lēmumus.

12

Katrā ziņā, tā kā prasība tās celšanas brīdī tika atzīta par pieņemamu, Vispārējā tiesa atļāva to attiecināt arī uz tiešajiem lēmumiem.

13

Vispārējā tiesa atzina par pieņemamiem arī prasījumus, kas bija vērsti pret Komisijas 2007. gada 24. jūlija vēstuli, kurā prasītājs tika informēts, ka nav reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

14

Būtībā Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2007. gada 24. jūlija lēmumu, ar kuru prasītājam tika atteikta piekļuve reģistram par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi, un 2007. gada 23. oktobra lēmumu par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) dokumentiem, ciktāl tas attiecās uz juridisko personu datiem, kā arī 2007. gada 28. novembra un 2008. gada 15. februāra lēmumus par Komisijas dokumentiem, izņemot OLAF dokumentus un ar lietu T‑110/04 saistītos dokumentus.

15

Turklāt 2007. gada 28. novembra lēmums, ciktāl tas attiecās uz dokumentiem, kas saistīti ar lietu T‑110/04, un 2008. gada 9. aprīļa lēmums tika atcelti daļēji.

16

Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja un piesprieda Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt divas trešdaļas prasītāja tiesāšanās izdevumu.

17

G. Strack lūdz Tiesu:

18

Komisija lūdz Tiesu:

19

Pretapelācijā Komisija norāda divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz sākotnējās prasības pieņemamību. Tādēļ šajā lietā vispirms ir jāpārbauda šie pamati.

20

Pirmā pamata mērķis ir atzīt par nepieņemamu prasību atcelt netiešos lēmumus par atteikumu, kuri atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam esot radušies, beidzoties šajā normā paredzētajiem termiņiem.

21

Komisija norāda, ka, beidzoties Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā paredzētajiem termiņiem, nevarēja rasties nekādi netieši lēmumi par atteikumu, jo, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs bija atteicies panākt pieņemamu risinājumu atbilstoši šīs regulas 6. panta 3. punktam un, otrkārt, Komisijai labas pārvaldības interesēs nebija pienākuma ievērot minētajā regulā noteiktos termiņus, jo attiecīgais piekļuves dokumentiem pieprasījums attiecās uz nesamērīgi lielu skaitu dokumentu.

22

Komisija arī norāda, ka pārsūdzētajam spriedumam nav pamatojuma, jo tā 45. punktā Vispārējā tiesa esot balstījusies uz kļūdainu savas judikatūras interpretāciju. Turklāt minētā sprieduma 49. un 144. punktā ietvertais pamatojums esot pretrunīgs.

23

Apelācijas sūdzības iesniedzējs Komisijas pirmo pamatu lūdz noraidīt.

24

Jānorāda, ka no Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punkta izriet, ka, pirmkārt, attiecīgās iestādes neatbildēšana noteiktajā termiņā uz atkārtotu piekļuves pieprasījumu ir uzskatāma par lēmumu par piekļuves atteikumu. Otrkārt, šis netiešais lēmums ir brīdis, kad sākas termiņš, kura laikā attiecīgā persona var celt prasību šo lēmumu atcelt. Uz šādiem termiņiem, kas radīti vispārējās interesēs, lietas dalībnieki atsaukties nevar.

25

Ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1049/2001 nav paredzēta iespēja atkāpties no tās 7. un 8. pantā noteiktajiem termiņiem un šie termiņi ir noteicoši piekļuves attiecīgo iestāžu dokumentiem procedūras norisei, kuras mērķis ir ātri un vienkārši apstrādāt piekļuves dokumentiem pieprasījumus (skat. šai ziņā spriedumu Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 53. punkts).

26

Ja pieprasījums ir par ļoti apjomīgu dokumentu vai lielu skaitu dokumentu, šīs regulas 8. panta 1. punktā paredzētajam termiņam ārkārtas gadījumā ir paredzēts tikai viens piecpadsmit darba dienu pagarinājums. Kaut arī šādā gadījumā minētās regulas 6. panta 3. punktā iestādei ir dota iespēja ar personu, kas lūgusi piekļuvi tās turējumā esošajiem dokumentiem, meklēt pieņemamu risinājumu, šis risinājums tomēr var attiekties tikai uz pieprasīto dokumentu saturu vai skaitu.

27

Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar Komisijas argumentu par to, ka iestādēm ir sniegta iespēja saskaņot dokumentu, kas ir to rīcībā, pieprasītāju intereses ar labas pārvaldības interesi. Tiesa, no sprieduma Padome/Hautala (C‑353/99 P, EU:C:2001:661) 30. punkta var secināt, ka no samērīguma principa izriet, ka iestādes īpašos gadījumos, kad pieprasīto dokumentu apjoms vai cenzējamo dokumentu daļu apjoms radītu nesamērīgu administratīvo slodzi, var samērot piekļuves pieprasītāja intereses, no vienas puses, un darba slodzi, kas izriet no piekļuves pieteikuma apstrādes, lai aizsargātu labas pārvaldības interesi, no otras puses.

28

Tādēļ iestāde izņēmuma kārtā varētu atteikt piekļuvi noteiktiem dokumentiem, jo ar to publiskošanu saistītā darba slodze ir nesamērīga ar piekļuves dokumentiem pieprasījuma mērķi. Katrā ziņā atsaukšanās uz samērīguma principu neļauj grozīt Regulā Nr. 1049/2001 noteiktos termiņus, tādējādi neradot tiesiskās nedrošības situāciju.

29

Attiecībā uz kritiku par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu jānorāda, ka tas, ka Vispārējā tiesa, izskatot lietu pēc būtības, ir izdarījusi citādu secinājumu nekā Komisija, pats par sevi nevar padarīt pārsūdzēto spriedumu nepamatotu (spriedums Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 35. punkts).

30

Turklāt apgalvotais pārsūdzētā sprieduma 49. un 144. punkta pretrunīgums izriet no kļūdainas to izpratnes, jo prasītāja vēlme ievērot Regulā Nr. 1049/2001 noteiktos termiņus, ņemot vērā šī sprieduma 24.–28. punktu, nekādā gadījumā nevar tikt izprasta tādējādi, ka Komisija nevarēja panākt pieņemamu risinājumu.

31

No tā izriet, ka Komisijas pretapelācijas sūdzībā norādītais pirmais pamats ir jānoraida.

32

Ar otro pamatu Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir atzinusi, ka Komisija ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības piekļūt izrakstam no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

33

Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir konstatējusi, ka tās 2007. gada 24. jūlija vēstule, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējs tika informēts par to, ka šāda izraksta nav, ir uzskatāms par atteikumu piekļūt šim dokumentam. Tā šai ziņā uzskata, ka, pirmkārt, nav iespējams nosūtīt izrakstu no reģistra, kurš, neraugoties uz Regulas Nr. 1049/2001 11. pantā paredzēto pienākumu, nepastāv, un, otrkārt, šī regula attiecas vienīgi uz pastāvošiem dokumentiem. Nekādā gadījumā piekļuves pieteikums neradot pienākumu radīt dokumentu, kura nav.

34

Komisija arī norāda, ka Vispārējā tiesa ir lēmusi ultra petita, pirmkārt, atceļot tiešu lēmumu par atteikumu, kaut arī prasītājs bija lūdzis atcelt tiešu lēmumu par atteikumu, un, otrkārt, lemjot par Komisijai no Regulas Nr. 1049/2001 11. panta izrietošā pienākuma tvērumu.

35

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz noraidīt Komisijas otro pamatu, norādot, ka tā pamatā ir tās pašas izdarītie Regulas Nr. 1049/2001 un īpaši tās 11. panta prasību pārkāpumi. Viņš turklāt norāda, ka Komisijai tomēr bija jāsniedz pierādījumi savam apgalvojumam par to, ka izraksts no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi, nav izveidots. Visbeidzot, ja šis reģistrs nepastāv, Komisijai esot vai nu bijis tāds jāizveido, vai arī jāsniedz paši reģistrējamie dokumenti, – tas izrietot no tās pienākuma sniegt palīdzību.

36

No tiesas judikatūras izriet, ka piekļuves dokumentiem procedūra norisinās divos posmos un ka atbilde uz sākotnējo pieprasījumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punkta izpratnē ir tikai pirmā nostāja, kas principā nav apstrīdama (skat. rīkojumu Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑208/11 P, EU:C:2012:76, 30. un 31. punkts). Katrā ziņā izņēmuma gadījumā, ja iestāde savu nostāju pauž galīgi ar šādas atbildes palīdzību, par to var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu (skat. spriedumu Internationaler Hilfsfonds/Komisija, EU:C:2010:40, 62. punkts).

37

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka prasītājs ir lūdzis piešķirt piekļuvi daļai no reģistra, kura izveide ir paredzēta Regulā Nr. 1049/2001, un ka piekļuve viņam tikusi atteikta, jo šāds reģistrs nepastāv.

38

Šai ziņā, kā savu secinājumu 65. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tiesības piekļūt dokumentiem, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punkta, attiecas tikai uz tiem dokumentiem, kuri pastāv un ir attiecīgās iestādes rīcībā.

39

Katrā ziņā atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. un 3. punktam ikviens iestādei pieprasītās piekļuves dokumentiem atteikums var tikt pārsūdzēts tiesā, jo tā ir īpaša tiesību aizsardzības tiesā principa izpausme. Nav arī svarīgi, kāds ir šī piekļuves atteikuma pamatojums.

40

Tādēļ ieinteresēto personu tiesības celt prasību neietekmē apgalvojums, ka piekļuve dokumentam ir jāatsaka kāda no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētajiem iemesliem dēļ vai ja tiek apgalvots, ka pieprasītā dokumenta nav. Jebkāds cits risinājums padarītu neiespējamu kontroli, kas Savienības tiesām jāīsteno attiecībā uz piekļuves dokumentiem atteikuma lēmumu pamatotību, jo tādējādi, lai izvairītos no pārbaudes tiesā, attiecīgajai iestādei atliktu vien apstiprināt, ka pieprasītais dokuments nepastāv.

41

Līdz ar to ir jāatzīst, ka pieprasītā dokumenta neesamība vai apstāklis, ka tā nav attiecīgās iestādes rīcībā, nerada Regulas Nr. 1049/2001 nepiemērojamību.

42

Tieši pretēji, attiecīgajai iestādei pieprasītājam ir jāatbild un attiecīgā gadījumā piekļuves atteikums jāpamato tiesā (skat. pēc analoģijas spriedumu Heylens u.c., 222/86, EU:C:1987:442, 15. punkts).

43

Šajā lietā katrā ziņā no paskaidrojumiem, kurus Komisija sniegusi Vispārējai tiesai, un tai iesniegtajiem lietas materiāliem skaidri izriet, ka attiecīgais reģistrs nav bijis izveidots. Līdz ar to Komisija nevarēja apmierināt prasītāja lūgumu piešķirt piekļuvi reģistram par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

44

Kā savu secinājumu 67. punktā ir uzsvērusi ģenerāladvokāte, Regulā Nr. 1049/2001 tieši nav saistīts pienākums, kas izriet no tās 11. panta, ar tiesībām piekļūt dokumentiem, kuras noteiktas tās 2. panta 1. punktā. Tādēļ ar pieteikumu par piekļuvi dokumentiem nav iespējams panākt reģistrācijas pienākuma izpildi.

45

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, atceldama 2007. gada 24. jūlija tiešo lēmumu par atteikumu piekļūt izrakstam no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

46

Faktiski nedz Regulas Nr. 1049/2001 11. pantā, nedz ar tās 6. panta 2. punktā paredzēto pienākumu sniegt palīdzību iestādei nav noteikts pienākums radīt tai pieprasītu, tomēr nepastāvošu dokumentu.

47

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, jo Vispārējā tiesa minētajā spriedumā ir atzinusi, ka Komisijai ir pienākums izveidot neesošu dokumentu, un līdz ar to atcēlusi Komisijas 2007. gada 24. jūlija lēmumu par atteikumu piekļūt izrakstam no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

48

Ar pirmo pamatu, kas saistīts ar tiesas sastāva jurisdikcijas neesamību, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa, nododot viņa prasību citai palātai, nevis sākotnēji paredzētajai, esot pārkāpusi principu par likumā noteiktu tiesu, kas kā tiesības ir nostiprinātas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā, kā arī vairākās Vispārējās tiesas Reglamenta normās. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda uz viņa tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu pirms viņa prasības nodošanas citai palātai.

49

Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

50

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvotajam Vispārējā tiesa savu reglamentu ir piemērojusi pareizi. Šai ziņā jānorāda, ka atbilstoši tās reglamenta 12. pantam Vispārējā tiesa nosaka kritērijus lietu sadalei pa palātām un šis lēmums tiek publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Lēmums par kritērijiem lietu sadalei pa palātām, kurš bija spēkā prasības celšanas brīdī (OV 2007, C 269, 42. lpp.), un lēmums, kurš bija spēkā lietas nodošanas brīdī (OV 2011, C 232, 2. lpp.), ir formulēti identiski. No tā izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs var atkāpties no šajos lēmumos paredzētās lietu sadales rotācijas kārtībā, lai “nodrošin[ātu] darba slodzes līdzsvarotu sadali”.

51

Tā kā šī izņēmuma piemērošana nav ierobežota ar prasības iesniegšanas brīdi, nerodas nekādas pretrunas, ja lieta tiek nodota citai palātai kādā vēlākā brīdī.

52

Šāda interpretācija ir piemērojama vēl jo vairāk tad, ja ar lietas nodošanu citai palātai pareizas tiesvedības interesēs, lai nodrošinātu darba slodzes līdzsvarotu sadali, tiek īstenots mērķis izskatīt lietas saprātīgā termiņā atbilstoši Hartas 47. panta otrajai daļai.

53

Turklāt attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu, ka ir pārkāptas viņa tiesības tikt uzklausītam pirms viņa prasības nodošanas citai palātai, ir jānorāda, ka arī tas nav pamatots. Patiesībā, gluži kā iedalot lietu pirmo reizi, tās nodošana citai palātai lietas dalībniekiem nesniedz tiesības paust nostāju par šo tiesvedības pasākumu.

54

Turklāt ir jānorāda, ka šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs nekādi nav apšaubījis tiesas sastāva, kuram bija jāizskata viņa prasība atcelt tiesību aktu, objektivitāti.

55

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

56

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauti vairāki procesuāli pārkāpumi.

57

Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējs, pirmkārt, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noraidījusi viņa pieteikumu par paātrināto tiesvedību, un, otrkārt, norāda, ka tiesvedības ilgums neesot bijis saprātīgs un ka tādēļ Vispārējai tiesai viņam esot bijusi jāpiešķir zaudējumu atlīdzība vai arī šis pieteikums jānodod kompetentajai tiesas struktūrai.

58

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi viņa tiesības tikt uzklausītam. Tā neesot ņēmusi vērā nedz divus viņa papildu rakstus, nedz viņa lūgumu veikt grozījumus tiesas sēdes ziņojumā. Turklāt tiesas sēdē viņa uzstāšanās esot bijusi ierobežota ar 30 minūtēm un Vispārējā tiesa esot pieņēmusi jaunu Komisijas argumentu saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.), nedodot viņam iespēju iesniegt rakstveida repliku. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa viņam neesot sniegusi iespēju pienācīgi izteikties par dokumentiem, kurus atbilstoši 2007. gada 23. oktobra lēmumam iesniedzis OLAF.

59

Treškārt, viņš norāda, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi katru Komisijas iesniegto dokumentu, lai noteiktu, vai tās veiktā datu aizklāšana atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. pantam ir pamatota.

60

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pārbaudījusi, vai Komisija tai patiešām ir iesniegusi visus dokumentus par noraidītajiem atkārtotajiem pieprasījumiem.

61

Komisija lūdz noraidīt otro pamatu kā acīmredzami nepieņemamu vai acīmredzami nepamatotu.

62

Ir jāatzīmē, ka tad, ja nav nekādu norāžu, ka pārmērīgais procesa ilgums Vispārējā tiesā būtu ietekmējis strīda iznākumu, apgalvota saprātīga termiņa lietas izskatīšanai neievērošana nav pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai (spriedums Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 73. punkts).

63

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs neuzskata, ka procesa ilgums Vispārējā tiesā jebkādi būtu ietekmējis strīda iznākumu. Tādējādi nedz Vispārējās tiesas atteikšanās lemt paātrinātā kārtībā, nedz apgalvotais tiesvedības pārmērīgais ilgums nevar būt pamati pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.

64

Jānoraida arī arguments par zaudējumu atlīdzības prasījuma noraidīšanas prettiesiskumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs tam bija izmantojis to pašu pamatojumu saistībā ar tiesvedības ilgumu. No tiesas judikatūras izriet, ka Vispārējai tiesai, kuras kompetencē atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam ietilpst šādu prasību par zaudējumu atlīdzību izlemšana, jālemj citā iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts (spriedums Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, 90. punkts).

65

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir noraidījusi lūgumu par zaudējumu atlīdzību, kas pamatots ar argumentu par tiesvedības ilgumu, uzskatīdama to par nepieņemamu un pārsūdzētā sprieduma 93. punktā atzīstot, ka tas ir bijis jāizvirza, ceļot atsevišķu prasību.

66

Jānoraida arī argumenti par abu papildu rakstu noraidīšanu un Vispārējās tiesas atteikšanos apelācijas sūdzības iesniedzējam tiesas sēdē dot vairāk nekā 30 minūtes laika, lai uzstātos, jo no pārsūdzētā sprieduma skaidri izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam bija iespēja pietiekami paust savu viedokli par atcelšanas pamatiem, kurus viņš bija izvirzījis savas prasības pamatojumam.

67

Attiecībā uz OLAF dokumentiem no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka ar 2007. gada 23. oktobra lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējam tika sniegta daļēja piekļuve dokumentiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējs tomēr norādīja, ka viņš visus minētajā lēmumā par piekļuves piešķiršanu norādītos dokumentus ir saņēmis tikai pēc replikas iesniegšanas un ka tādēļ rakstveida procedūrā Vispārējā tiesā viņam nav bijis iespējas paust nostāju par to saturu.

68

Katrā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs attiecīgos dokumentus saņēma pietiekami ilgu laiku pirms tiesas sēdes, lai viņam būtu iespēja tos izskatīt un paust savu nostāju par to saturu, proti, vēlākais, 2008. gada oktobrī (skat. šai ziņā spriedumu Corus UK/Komisija, C‑199/99 P, EU:C:2003:531, 21. punkts).

69

Jānoraida arī apelācijas sūdzības iesniedzēja arguments par to, ka Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā Komisijas argumentu saistībā ar Regulu Nr. 45/2001, kurš pirmoreiz ticis izvirzīts tiesas sēdē.

70

No Tiesas judikatūras izriet, ka, ja pieteikuma atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 mērķis ir iegūt piekļuvi dokumentiem, kuri ietver personas datus, Regulas Nr. 45/2001 normas ir pilnībā piemērojamas (spriedums Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 63. punkts).

71

No tā izriet, ka Komisijas arguments, kas balstīts uz Regulu Nr. 45/2001, lai pamatotu izņēmumu saistībā ar personas datu aizsardzību, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir pamats, kas jau reiz netieši pausts Komisijas lēmumos, ar kuriem tā piešķīra piekļuvi noteiktam skaitam dokumentu, kuru saturs bija daļēji aizklāts, lai aizsargātu personas datus, – to ir norādījusi arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 123. punktā – un ka tādējādi Vispārējā tiesa to pamatoti varēja ņemt vērā.

72

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējai tiesai bija pienākums pārbaudīt katru dokumentu, kuram piekļūt tika liegts pilnībā vai daļēji, bet tā to neesot izdarījusi.

73

Šai ziņā jānorāda, ka Vispārējai tiesai pienākums uzdot iesniegt šādu dokumentu un to pārbaudīt ir vienīgi tad, ja tiek apstrīdēts, ka informācija, ko skar atteikums, ietilpst Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērošanas jomā (spriedums Jurašinović/Padome, C‑576/12 P, EU:C:2013:777, 27. un 29. punkts).

74

Tādēļ, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir apstrīdējis to lēmumu pamatotību, ar kuriem Komisija piešķīra piekļuvi noteiktam skaitam dokumentu, kuru saturs bija daļēji aizklāts personas datu aizsardzības nolūkā, neatsaucoties uz to, ka minētajā 4. pantā ietvertie izņēmumi šiem dokumentiem nav piemērojami, Vispārējai tiesai nebija pienākuma šos dokumentus pārbaudīt (skat. šai ziņā spriedumu Jurašinović/Padome, EU:C:2013:777, 28.–30. punkts).

75

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējai tiesai vēl pārmet, ka tā nav pārbaudījusi, vai Komisijas aizklātās dokumentu daļas aprobežojās tikai ar informāciju, kas ietilpst tās norādīto izņēmumu piemērošanas jomā.

76

Šajā lietā, atšķirībā no spriedumiem IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija (C‑135/11 P, EU:C:2012:376) un Jurašinović/Padome (EU:C:2013:777), apelācijas sūdzības iesniedzējam ir pieprasītie dokumenti. Tādēļ viņam bija iespēja norādīt uz pazīmēm, kas būtu pamats saprātīgām šaubām, vai Komisijas aizklātās dokumentu daļas aprobežojas ar informāciju, uz kuru attiecas kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ietvertajiem izņēmumiem.

77

Šai ziņā ir jānorāda, ka vienīgi Vispārējā tiesa var lemt par iespējamu nepieciešamību papildināt informāciju, kas tai ir pieejama izskatāmajās lietās. Procesuālo aktu pierādījuma spēka esamība vai neesamība ir daļa no tās neatkarīgā faktu vērtējuma (spriedums E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 115. punkts).

78

Tādēļ, ņemot vērā uz Savienības tiesību aktiem attiecināmo spēkā esamības prezumpciju un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nekādas norādes, kas būtu pamats saprātīgām šaubām, vai Komisijas aizklātās dokumentu daļas aprobežojas ar informāciju, uz kuru attiecas kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ietvertajiem izņēmumiem, Vispārējai tiesai nebija nedz jāuzdod iesniegt visus attiecīgos dokumentus, nedz arī pienākuma tos pārbaudīt.

79

Visbeidzot, attiecībā uz argumentu par to, ka atkārtotajos piekļuves pieprasījumos norādītie dokumenti ir tikuši nodoti nepilnīgā apmērā, ir jāatgādina, ka vienīgi Vispārējā tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī pārbaudīt pierādījumus, ja ir notikusi to sagrozīšana (spriedums Rousse Industry/Komisija, C‑271/13 P, EU:C:2014:175, 81. punkts). Šāda sagrozīšana ir konstatējama cita starpā tad, ja Vispārējā tiesa ir pārsniegusi pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas.

80

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējā tiesā apgalvoja, ka, ņemot vērā Komisijas statistiku, tā ir izsniegusi tikai daļu attiecīgo dokumentu. Komisija uz to atbildēja, ka šī nobīde radusies tādēļ, ka, pirmkārt, viens lēmums par piekļuves atteikumu varot attiekties uz vairākiem piekļuves šādiem dokumentiem pieteikumiem un, otrkārt, daži piekļuves pieteikumi gada beigās vēl esot bijuši izskatīšanas procesā.

81

No Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka tā šos apstākļus būtu izvērtējusi sagrozīti.

82

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir pilnībā jānoraida.

83

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza vairākus argumentus saistībā ar kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot visus Komisijas tiešos un netiešos lēmumus.

84

Apelācijas sūdzības iesniedzējs vispirms atzīmē, ka Vispārējai tiesai bija jālemj par netiešo lēmumu, ar kuriem atteikta piekļuve attiecīgajiem dokumentiem, likumību. Viņš uzskata, ka viņam bija interese celt prasību par šiem lēmumiem pat pēc tam, kad bija pieņemti tiešie lēmumi.

85

Apelācijas sūdzības iesniedzējs turpinājumā uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir atzinusi, ka Komisijas pieņemtie tiešie lēmumi aizstāja netiešos lēmumus par atteikumu piekļūt dokumentiem, kuri bija radušies atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam. Pirmkārt, tiešajos lēmumos neesot atsauces uz netiešajiem lēmumiem, un, otrkārt, – konkrētāk – runājot par 2007. gada 23. oktobra lēmumu par OLAF dokumentiem – šis lēmums esot pieņemts, pamatojoties uz minētās regulas 7., nevis 8. pantu.

86

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs pakārtoti uzskata, ka ar tiešajiem lēmumiem netiešie lēmumi ir tikuši atcelti tikai daļēji.

87

Komisija lūdz trešo pamatu noraidīt kā nepieņemamu vai nepamatotu, jo ar tās tiešajiem lēmumiem esot aizstāts netiešais lēmums par atteikumu piekļūt attiecīgajiem dokumentiem, lai arī tajos paredzētā piekļuve ir ierobežota.

88

Kā tika atgādināts šī sprieduma 24. punktā, izbeidzoties termiņam atbildes sniegšanai uz atkārtotu piekļuves pieprasījumu ar jebkādu tiešu lēmumu, rodas netieši lēmumi par atteikumu piekļūt attiecīgajiem dokumentiem un tie var tikt pārsūdzēti atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam.

89

Tomēr šie lēmumi tika atsaukti ar vēlākajiem Komisijas lēmumiem, ar kuriem tā apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķīra daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka tai nav jālemj par prasību, jo tā bija vērsta pret netiešajiem lēmumiem par atteikumu piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.

90

Konkrētāk, attiecībā uz 2007. gada 23. oktobra lēmumu par OLAF dokumentiem apelācijas sūdzības iesniedzēja arguments, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. Pantu, pieņemts lēmums neaizstāj netiešu lēmumu šīs regulas 8. panta 3. punkta izpratnē, ir balstīts uz kļūdainu šī lēmuma interpretāciju. No Tiesas judikatūras izriet, ka, kvalificējot aktu, ir jāņem vērā tā saturs un akta vai lēmuma formai šai ziņā nav nozīmes (skat. pēc analoģijas spriedumu NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 46. punkts).

91

Tā kā 2007. gada 23. oktobra lēmums par OLAF dokumentiem tika pieņemts pēc atkārtota pieprasījuma piekļūt attiecīgajiem dokumentiem un pēc tam, kad bija beigušies Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā paredzētie termiņi, ir jākonstatē, ka runa ir par tiešu lēmumu, ar ko atbildēts uz atkārtotu pieprasījumu. Atsaukšanās uz Regulas Nr. 1049/2001 7. pantu tādējādi neko neietekmē.

92

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida.

93

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā, ciktāl tas attiecas uz pieteikuma piekļūt dokumentiem, kas saistīti ar lietu T‑110/04, tvērumu, ir pieļauta faktu sagrozīšana un ka tā pamatojums nav pietiekams.

94

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

95

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 151.–154. punktā ir sagrozījusi faktus.

96

Vispārējā tiesa, nesagrozot apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus un ar pietiekami pamatotu spriedumu, varēja atzīt, ka sākotnējā piekļuves dokumentiem pieprasījumā ietvertais dokumentu uzskaitījums, kura ievadā lietots vārds “precīzāk”, ir izsmeļošs un ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pieprasījis vēl citus dokumentus.

97

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu par A1 un A2 pielikumu neesamību ir jāatzīst, ka no lietas materiāliem neizriet, ka šo dokumentu apgalvotā neesamība būtu bijusi tiesvedības Vispārējā tiesā priekšmets. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds pirmajā instancē rasts attiecībā uz izskatītajiem pamatiem un argumentiem.

98

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

99

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Komisijas piemērotā izņēmuma saistībā ar personas datiem pamatotību un Komisijas veikto personas datu aizklājumu likumību.

100

Komisija uzskata, ka šis pamats ir pilnībā jānoraida.

101

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma kritiku, ka Vispārējā tiesa tajā ir secinājusi, ka Komisija ir pamatoti veikusi personas datu aizklājumus atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ir jāatgādina Tiesas judikatūra, atbilstoši kurai Regulas Nr. 45/2001, kuras 8. panta b) punkts un 18. pants ir būtiskās normas, ir pilnībā piemērojama, ja pieteikums, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ir vērsts uz piekļuvi dokumentiem, kas ietver personas datus (spriedums Komisija/Bavarian Lager, EU:C:2010:378, 63. un 64. punkts).

102

Šādu datu paziņošana ietilpst Regulas Nr. 45/2001 izmantotajā jēdzienā “apstrāde” (spriedums Komisija/Bavarian Lager, EU:C:2010:378, 69. punkts).

103

No minētās regulas 5. panta izriet, ka jebkādai personas datu apstrādei, lai tā būtu likumīga, ir obligāti jāatbilst kādam no šajā normā izklāstītajiem nosacījumiem.

104

Turklāt personas datus trešajām personām, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, var nodot vienīgi tad, ja šī nodošana, pirmkārt, atbilst Regulas Nr. 45/2001 8. panta a) vai b) punkta nosacījumiem un, otrkārt, tā ir likumīga apstrāde atbilstoši šīs pašas regulas 5. panta prasībām.

105

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta nosacījumi.

106

Turklāt pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja paustajam no minētās normas nevar tikt secināts, ka iestādēm, kurām iesniegts pieteikums sniegt piekļuvi to rīcībā esošiem dokumentiem, ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt iemeslus, kas pamatotu personas datu nodošanu.

107

Tieši pretēji, šo datu nodošanas nepieciešamība ir jāpierāda pašam pieprasījuma iesniedzējam (skat. spriedumu Komisija/Bavarian Lager, EU:C:2010:378, 77. punkts).

108

Ir arī jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti, ka Komisijai, ņemot vērā Regulas Nr. 45/2001 8. panta a) punktu, viņam bija jānodod personas dati, jo piekļuve iestāžu dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 joprojām ietilpst sabiedrības interesēs. Kā savu secinājumu 154. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, šāda argumentācija padarītu neefektīvu pieteicēja pienākumu pierādīt personas datu nodošanas nepieciešamību, kas atgādināta iepriekšējā punktā.

109

Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 173. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nekādus elementus, kas pamatotu, ka Komisijai būtu jānodod personas dati.

110

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti, kas saistīti ar, pirmkārt, neapspriešanos ar visām personām, par kuru personas datiem bija runa, un, otrkārt, atteikšanos ņemt vērā atsevišķu personu piekrišanu viņu datu izpaušanai, ir jānoraida kā neefektīvi. Pat pieņemot, ka noteiktu datu nodošana būtu likumīga, Komisija to nedrīkstētu darīt, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija pierādījis šādas nodošanas nepieciešamību, kā tas prasīts Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā.

111

Šo pašu iemeslu dēļ neveiksmi cieš arī apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti ar mērķi iegūt ar lietu T‑110/04 saistītajos dokumentos ietvertos amatpersonu vārdus. Vispārējā tiesa šai ziņā pārsūdzētā sprieduma 194. un 197. punktā pamatoti ir atzinusi, ka viņu vārdi atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir aizsargāti dati. Tas, ka daži vārdi tika izpausti Vispārējās tiesas sēdē, kurā tika izskatīta šī lieta, minēto secinājumu neatspēko. Kā Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 194. punktā, šis fakts citas iestādes neatbrīvo no to pienākumiem.

112

Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī norāda, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Komisijas pienākumu kodēt vārdus, kurus tā bija aizklājusi.

113

Šai ziņā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu par vārdu kodēšanu, pārsūdzētā sprieduma 207. un 208. punktā atzīdama, ka sistemātisks kodēšanas pienākums radītu īpaši lielu un nevajadzīgu darba slodzi. Faktiski, kā tika atgādināts šī sprieduma 27. un 28. punktā, iestādes īpašos gadījumos – pēc tam, kad ir nodrošināts līdzsvars starp prasītāja piekļuves pieprasījuma interesēm un darba slodzi, kas izriet no viņa pieteikuma apstrādes, – var ļaut prevalēt labas pārvaldības interesei.

114

Apelācijas sūdzības iesniedzējs vēl apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir atzinusi, ka Komisijas veiktās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas pamatojums ir pietiekams, kaut arī tajā nav nevienas atsauces uz Regulu Nr. 45/2001 un Komisija turklāt nav izklāstījusi iemeslus, kas varētu pamatot visu personas datu aizklāšanu viņa pieprasītajos dokumentos.

115

Vispārējā tiesa, apstiprinot Komisijas veikto minētās normas piemērošanas pareizību, tomēr nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo, kā jau tika norādīts šī sprieduma 70. un 71. punktā, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas gadījumā noteikti ir jāpiemēro Regula Nr. 45/2001 (spriedums Komisija/Bavarian Lager, EU:C:2010:378, 63. punkts).

116

Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 106.–111. punktā, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija norādījis nevienu iemeslu, kas pamatotu vajadzību nodot personas datus, jautājums par šīs nodošanas likumību nav jāizskata. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 120. punktā pareizi ir atzinusi, ka Komisijai šai ziņā nebija jāpamato savs lēmums piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

117

Tas pats attiecas arī uz pārsūdzētā sprieduma 125. un 126. punktu, jo šajos punktos Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka Komisijas lēmuma aizklāt personas datus pamatojums atbilst šajā jomā parasti piemērojamajām prasībām; savu secinājumu 145. punktā to ir atzinusi arī ģenerāladvokāte.

118

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka apstrīdētais spriedums nav pamatots attiecībā uz personas datu aizklāšanu OLAF dokumentos.

119

Katrā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka lietas dalībnieks nevar grozīt strīda priekšmetu, Tiesā pirmo reizi izvirzot pamatu, kuru tas būtu varējis izvirzīt Vispārējā tiesā, bet to nav darījis, jo tādējādi viņš Tiesā, kuras kompetence apelācijas ietvaros ir ierobežota, varētu vērsties ar plašāku strīdu nekā iepriekš Vispārējā tiesā izskatītais.

120

No tā izriet, ka minētais arguments ir jānoraida, jo tiesvedībā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējs savā replikas rakstā nav kritizējis 2007. gada 23. oktobra lēmumu par OLAF dokumentiem, kaut arī ir zināms, ka viņš šo lēmumu saņēma, vēlākais, kopā ar Komisijas atbildes rakstu.

121

Ņemot vērā iepriekš iztirzāto, piektais pamats ir jānoraida.

122

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir akceptējusi pārāk plašu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma piemērošanu informācijai, kas ietverta ar lietu T‑110/04 saistītajos dokumentos.

123

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē pārsūdzētā sprieduma pamatojumu par sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu vai nepastāvēšanu saistībā ar datu, uz kuriem attiecas minētā norma, izpaušanu.

124

Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

125

Sestais pamats attiecas uz visiem datiem, kas tikuši aizklāti, lai neļautu identificēt noteiktus uzņēmumus, kas bijuši iesaistīti antidempinga lietās, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējs saistībā ar lietu T‑110/04 bija apstrādājis, būdams Komisijas ierēdnis.

126

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 228. punktā ir nekļūdoties konstatējusi, ka uzņēmumu nosaukumu un pret tiem izvirzīto iebildumu aizklāšana bija nepieciešama to interešu aizsardzībai, jo apsūdzēto uzņēmumu nosaukumi no aizklātās informācijas kopuma varētu tikt izsecināti.

127

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu ar mērķi pierādīt, ka lietā T‑110/04 minētajiem uzņēmumiem nav piemērojama Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētā aizsardzība, jo parasti antidempinga lēmumi tiek publicēti, ir jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šādu argumentu tiesvedībā Vispārējā tiesā nav izvirzījis. Tādēļ šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

128

Visbeidzot, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika par pārsūdzētā sprieduma 229. punktu nav pamatota. Pirmkārt, no šī punkta izriet, ka Komisija ir rūpīgi pārliecinājusies par sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu. Otrkārt, atbilstoši Tiesas judikatūrai apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu izpaušanu (skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts).

129

Tiesvedībā Vispārējā tiesā un šajā apelācijā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir aprobežojies vienīgi ar atsauci uz pārskatāmības principu un tā nozīmīgumu.

130

Protams, sevišķās sabiedrības intereses, kas var pamatot dokumenta publiskošanu, nav obligāti jānošķir no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem (spriedums LPN un Somija/Komisija, EU:C:2013:738, 92. punkts).

131

Tomēr, kā Vispārējā tiesa atzinusi pārsūdzētā sprieduma 229. punktā, ar tik vispārīgiem apsvērumiem, kādus norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs, nevar tikt pierādīts, ka konkrētajā gadījumā pārskatāmības principam piemistu kāda sevišķa nozīme, kas būtu varējusi prevalēt pār iemesliem, kuri pamatoja atteikumu publiskot attiecīgo informāciju (spriedums LPN un Somija/Komisija, EU:C:2013:738, 93. punkts).

132

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats ir noraidāms.

133

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā viņa tiesības uz zaudējumu atlīdzību sakarā ar kaitējumu saistībā ar viņa piekļuves Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem pieprasījumu apstrādi šajā iestādē.

134

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

135

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa esot nepamatoti noraidījusi tai iesniegtos pierādījumus.

136

Šai ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata. To, vai pierādījumi ir pārliecinoši, izvērtē vienīgi Vispārējā tiesa pati, un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz to netiek attiecināta pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedībā, izņemot Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu.

137

Šajā apelācijas sūdzībā aprobežodamies tikai ar apgalvojumu, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāiegūst precīzāks priekšstats par Komisijas atbildību, apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējai tiesai nepārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 261.–267. punktā būtu sagrozījusi faktus vai pierādījumus.

138

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, izvērtējot cēloņsakarības starp Komisijas rīcību, apstrādājot tās rīcībā esošo dokumentu pieprasījumus, un viņa veselības pasliktināšanos esamību.

139

Lai konstatētu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis šādas cēloņsakarības esamību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 264. punktā ir balstījusies uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtu eksperta ziņojumu un apelācijas sūdzības iesniedzēja izteikumiem, no kā tā varēja secināt, ka nav pierādīts, ka Komisijas rīcība būtu ietekmējusi viņa veselības pasliktināšanos.

140

Treškārt, attiecībā uz apgalvoto prasītāja tiesību piedalīties publiskajā apspriešanā par pārskatāmību pārkāpumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 265. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka šajā lietā Komisijas rīcība neko neietekmēja, jo apspriešanās termiņš beidzās 2007. gada 31. jūlijā, bet sākotnējais pieteikums piekļūt dokumentiem bija iesniegts tikai 2007. gada 20. jūnijā.

141

Kā savu secinājumu 189. punktā ir atzinusi ģenerāladvokāte, atbilstoši izmantojot termiņa pagarinājumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 3. punktu, Komisijai uz sākotnējo pieteikumu atbilde būtu bijusi jāsniedz ne agrāk kā 2007. gada 31. jūlijā. Šajā laikā vairs nebūtu iespējama efektīva dalība apspriešanā.

142

Tātad septītais pamats ir jānoraida.

143

Ar astoto pamatu prasītājs uzskata, ka Vispārējā tiesa nav rīkojusies pareizi, atsakoties uzdot Komisijai viņam izsniegt dokumentus, kuriem piekļuve tika atteikta pretrunā Regulai Nr. 1049/2001.

144

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

145

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesnesis būtībā, neskarot administratīvās iestādes prerogatīvas, nevar izdot rīkojumu attiecībā uz kādu Savienības iestādi (skat. spriedumus Verzyck/Komisija, 225/82, EU:C:1983:165, 19. punkts, un Campogrande/Komisija, C‑62/01 P, EU:C:2002:248, 43. punkts).

146

Tādējādi Vispārējā tiesa, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja nostājai, ir rīkojusies pareizi, pārsūdzētā sprieduma 90. punktā atzīstot, ka saskaņā ar LESD 264. pantu tā var vienīgi atcelt apstrīdēto aktu. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu pamatā ir LESD 266. pants, ir jānorāda, ka arī šajā normā nav paredzēta iespēja izdot rīkojumus iestādēm.

147

Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem saistībā ar Hartas 47. pantu, jo šā panta mērķis nav grozīt Līgumā paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu (skat. spriedumu Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 97. punkts).

148

Tātad astotais pamats ir jānoraida.

149

Ar devīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā tajā izskatītā strīda rezultātu, piespriežot Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt divas trešdaļas apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesāšanās izdevumu.

150

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

151

Jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta otrajai daļai apelāciju nevar iesniegt tikai par izdevumu apjomu vai pusi, kurai jāsedz šie izdevumi. Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, kad visi citi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, prasījumi par Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem iespējamu nelikumību atbilstoši šai tiesību normai ir jānoraida kā nepieņemami.

152

Tā kā pirmie astoņi apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītie pamati ir noraidīti, devītais pamats par tiesāšanās izdevumu sadali ir atzīstams par nepieņemamu.

153

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī. Tā tas ir šajā gadījumā.

154

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jālemj tikai par to Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu, kas saistīts ar Komisijas lēmumu par atteikumu piekļūt izrakstam no reģistra par lēmumiem, ar ko noraidīti atkārtotie piekļuves dokumentiem pieprasījumi.

155

Šai ziņā no šī sprieduma 43. punkta izriet, ka attiecīgais reģistrs nav bijis izveidots un ka Komisija tādējādi nevarēja apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēja lūgumu. Līdz ar to viņa prasība šai ziņā ir jānoraida kā nepamatota.

156

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

157

Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 3. punktam, kas saskaņā ar 184. panta 1. punktu piemērojams apelācijas tiesvedībā, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

158

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest G. Strack atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un viņam spriedums saistībā ar viņa izvirzītajiem apelācijas pamatiem un pretapelācijas sūdzības otro pamatu ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē, kā arī vienu trešdaļu Komisijai šajā tiesvedībā radušos izdevumu.

159

Tiesāšanās izdevumi pirmajā instancē, kurā pasludināts pārsūdzētais spriedums, ir atlīdzināmi saskaņā ar tā rezolutīvās daļas 7) punktu.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: