1

Ar 2012. gada 28. marta Lēmumu C(2012) 1959 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39462 – Kravu pārvadājumi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja, ka sabiedrības, kas darbojas starptautisko gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumu jomā, laikposmā no 2002. līdz 2007. gadam piedalījās dažādos nolīgumos starptautisko gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumu nozarē un saskaņotās darbībās, radot četrus atsevišķus LESD 101. panta 1. punkta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumus.

2

Prasītāja Schenker Ltd pieder Deutsche Bahn AG (turpmāk tekstā – “DB”), saskaņā ar Vācijas tiesībām reģistrētai akciju sabiedrībai, kas pilnībā pieder Vācijas Federatīvajai Republikai. DB ir sabiedrību grupas (turpmāk tekstā – “DB grupa”) galvenais mātesuzņēmums, kas sniedz mobilitātes un loģistikas pakalpojumus visā pasaulē. Izmantojot preču zīmi “DB Schenker” un it īpaši izmantojot sabiedrību grupu Schenker, kurā ietilpst vairākas vienības, tostarp prasītāja, DB grupa sniedz arī gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumus. [konfidenciāli] ( 1 )The Brink’s Company (turpmāk tekstā – “Brink’s”) DB pārdeva sabiedrību grupu, ko pārvalda Bax Global Inc., kuras sastāvā bija arī Bax Global Ltd (UK). Pēc tam, kad Bax Global (UK) darbības tika nodotas prasītājai, tā pārtrauca savu darbību un vairs nepastāvēja.

3

Šī lieta attiecas tikai uz vienu no četriem iepriekš 1. punktā minētajiem pārkāpumiem, proti, aizliegtu vienošanos saistībā ar jauno eksporta sistēmu (turpmāk tekstā – “NES”). Tā neattiecas uz aizliegtu vienošanos saistībā ar valūtas pielāgošanas faktoru (turpmāk tekstā – “CAF”), aizliegtu vienošanos saistībā ar uzlabotu ziņošanas sistēmu (turpmāk tekstā – “AMS”) vai aizliegtu vienošanos saistībā ar aktīvās sezonas uzcenojumu (turpmāk tekstā – “PSS”). Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā sodīja citas DB grupas sabiedrības par dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar CAF, AMS un PSS, šīs sabiedrības cēla atsevišķu prasību, kas ir lietas T‑267/12 priekšmets.

4

Iepriekš 3. punktā minētās aizliegtās vienošanās attiecas uz starptautisko gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu. Saskaņā ar aprakstu, kuru Komisija šai nozarei sniedz apstrīdētā lēmuma preambulas 3.–71. apsvērumā, kravu pārvadājumu pakalpojumus var definēt kā preču pārvadājumu organizēšanu, kas var ietver arī tādas darbības kā atmuitošanu, uzglabāšanu vai lidlauka pakalpojumus, klientu vārdā atbilstoši to vajadzībām. Kravu pārvadājumu pakalpojumi ir sadalīti iekšējo kravu pārvadājumu un starptautisko kravu pārvadājumu pakalpojumos un gaisa, sauszemes un jūras kravu pārvadājumu pakalpojumos (apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums).

5

Komisijas apraksts aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES, ko tā sniegusi apstrīdētā lēmuma preambulas 92.–114. apsvērumā, īsumā ir šāds: NES ir iepriekšējas atmuitošanas sistēma eksportam, kas tiek veikts no Apvienotās Karalistes uz valstīm ārpus EEZ, kuru Apvienotās Karalistes iestādes aizsāka 2002. gadā. Sanāksmē kravu pārvadātāju grupa nolēma ieviest uzcenojumu NES paziņojumiem, tā vienojās par uzcenojuma līmeņiem un tā piemērošanas gaitu. Pēc šīs sanāksmes, lai ieviestu aizliegto vienošanos, šie kravu pārvadātāji apmainījās ar vairākām elektroniskā pasta vēstulēm. Pret konkurenci vērstā saziņa ilga no 2002. gada 1. oktobra līdz 2003. gada 10. martam.

6

Diskusijas par aizliegto vienošanos saistībā ar AMS un tās īstenošanas kontroli notika apvienībā Freight Forward International (līdz 2004. gada 1. janvārim saukta par Freight Forward Europe, turpmāk tekstā – “apvienība FFI”).

7

No apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvēruma izriet, ka Komisija uzsāka izmeklēšanu pēc tam, kad Deutsche Post AG (turpmāk tekstā – “DP”) iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saistībā ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”). DP papildināja savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda ar paziņojumiem un dokumentāriem pierādījumiem. Ar 2007. gada 24. septembra vēstuli Komisija DP piešķīra nosacītu atbrīvojumu attiecībā uz aizliegtu vienošanos, kas, kā tika uzskatīts, pastāvēja starp privātajiem starptautisko kravu pārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem nolūkā noteikt vai ietekmēt dažādus nodokļus un uzcenojumus.

8

Komisija veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes laikā no 2007. gada 10. līdz 12. oktobrim.

9

[konfidenciāli] DB un tā meitasuzņēmumi iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai arī pieteikumu par naudas soda apmēra samazinājumu saistībā ar iecietību (apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērums).

10

2010. gada 5. februārī Komisija prasītājai nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, uz kuru tā atbildēja (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. un 89. apsvērums).

11

2010. gada 6.–9. jūlijā Komisija rīkoja uzklausīšanu, kurā piedalījās prasītāja (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērums).

12

Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā tās rīcībā esošos pierādījumus, Komisija uzskatīja, ka prasītāja kā Bax Global (UK) saimniecisko saistību pārņēmēja ir atbildīga par tās dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES.

13

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā Komisija konstatē, ka attiecībā uz aizliegto vienošanos saistībā ar NES prasītāja kā Bax Global (UK) saimniecisko saistību pārņēmēja pārkāpj LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, laikā no 2002. gada 1. oktobra līdz 2003. gada 10. martam piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumu nozarē Apvienotās Karalistes teritorijā, kas izpaudās kā cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu noteikšana. Apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka prasītājai par šī pārkāpuma veikšanu tiek noteikts naudas sods EUR 3673000 apmērā. Prasītāja nesaņēma naudas soda apmēra samazinājumu par sadarbību ar Komisiju.

14

No apstrīdētā lēmuma preambulas 856. apsvēruma izriet, ka noteiktā naudas soda apmērs tika aprēķināts, pamatojoties uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).

15

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 12. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

16

Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un saistībā ar tās 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva lietas dalībniekiem rakstiskus jautājumus, lūdzot tiem sniegt atbildes. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

17

Ar 2014. gada 5. septembra vēstuli prasītāja iesniedza apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē.

18

Tiesas sēdē 2014. gada 24. septembrī tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

19

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

20

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

21

Savas prasības atbalstam prasītāja norāda septiņus pamatus.

22

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, pirmkārt, ka ir pārkāpts Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101]. un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 4. un 7. pants un 27. panta 2. punkts, tiesības uz aizstāvību, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu un, otrkārt, ka ir pārkāpts labas pārvaldības princips. Būtībā prasītāja norāda, ka DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļautā informācija un pierādījumi nav pieņemami.

23

Ar otro pamatu prasītāja norāda, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt lēmumu par aizliegto vienošanos saistībā ar NES, jo šī aizliegtā vienošanās esot atbrīvota no Eiropas Savienības konkurences tiesību piemērošanas saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 141, kas atbrīvo transportu no Regulas Nr. 17 piemērošanas (OV 1962, 124, 2751. lpp.), 1. pantu.

24

Saistībā ar trešo pamatu prasītāja norāda, ka, konstatējot, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, Komisija ir pārkāpusi LESD 101. panta 1. punktu, Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. pantu un labas pārvaldības principu un nav ievērojusi Pamatnostādnes attiecībā uz [LESD 101]. un [102]. pantā ietverto tirdzniecības iespaidošanas jēdzienu (OV 2004, C 101, 81. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada pamatnostādnes”).

25

Ceturtais pamats attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta, LESD 296. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta, Regulas Nr. 1/2003 4., 7. panta un 23. panta 2. punkta, kā arī personiskās atbildības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, ciktāl tikai prasītāja tiek uzskatīta par atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību.

26

Ar piekto pamatu, pirmkārt, prasītāja norāda, ka, nosakot naudas soda apmēru, pamatojoties uz apgrozījumu, kas pārsniedz teorētisko maksimālo apjomu, ko varēja radīt aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, samērīguma principu, soda atbilstības izdarītajam pārkāpumam principu, nulla poena sine culpa principu un labas pārvaldības principu, tā nav ievērojusi 2006. gada pamatnostādnes un ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā. Otrkārt, tā norāda, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punktu un tiesības uz aizstāvību.

27

Ar sesto pamatu prasītāja norāda, ka, izvērtējot pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda apmēra samazināšanu, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu, nav ievērojusi 2006. gada paziņojumu par sadarbību un ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

28

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu un ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, atsakoties uzsākt diskusiju, lai panāktu izlīgumu atbilstoši Komisijas paziņojumam par izlīguma procedūras kārtību karteļu [aizliegto vienošanos] lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums par izlīguma procedūru”).

29

Rakstveida procesuālajos dokumentos prasītāja precizē, ka pirmais līdz ceturtais pamats ir norādīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un “tādējādi” tie attiecas arī uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta atcelšanu. Piektais līdz septītais pamats un pakārtoti ceturtais pamats ir norādīti, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

30

Prasītāja arī lūdz Vispārējo tiesu izmantot tās neierobežoto kompetenci, jo piektais līdz septītais pamats esot norādīti tieši tādēļ, lai pamatotu šo lūgumu. Turklāt ceturtajā pamatā prasītāja lūdz, lai Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, samazinātu naudas soda apmēru.

31

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka Komisijas pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi papildina Regulas Nr. 1/2003 31. pantā Savienības tiesai atbilstoši LESD 261. pantam piešķirtā neierobežotā kompetence.

32

Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju likumības pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda vai noteiktās kavējuma naudas apmēru. Ja apsvērumi, uz kuriem Komisija ir balstījusies, nosakot uzliktā naudas soda vai kavējuma naudas apmēru, ir prettiesiski, tomēr to galīgā summa ir jāuzskata par atbilstošu, neierobežotā kompetence ļauj tiesai saglabāt naudas soda apmēru.

33

Tādējādi Vispārējai tiesai tās nolēmuma pieņemšanas dienā, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, ir jānovērtē, vai prasītājai ir uzlikts naudas sods, kura apmērs pareizi atspoguļo attiecīgā pārkāpuma smagumu un ilgumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, Krājums, EU:T:2012:478, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība (spriedums, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑389/10 P, Krājums, EU:C:2011:816, 131. punkts).

35

Šis pamats attiecas uz Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma preambulas 658. apsvērumā, saskaņā ar kuru tā varēja izmantot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus.

36

Tas ir iedalīts divās daļās. Pirmkārt, prasītāja norāda, ka, izmantojot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. pantu, kā arī 27. panta 2. punktu, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Otrkārt, tā norāda, ka Komisija ir pārkāpusi labas administrācijas principu, pienācīgi neņemot vērā argumentus, kurus tā ir izvirzījusi administratīvā procesa laikā.

37

Prasītāja norāda, ka, izmantojot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. pantu, kā arī 27. panta 2. punktu, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir atzītas Savienības tiesībās un iekļautas Pamattiesību hartas 47. pantā un 48. panta 2. punktā, kā arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā.

38

Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā Komisijai neesot bijušas tiesības izmantot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus, tai esot bijusi jāizbeidz izmeklēšana vai vismaz šī informācija un šie pierādījumi jāizņem no lietas materiāliem. Pirmkārt, advokātu birojs C., kas palīdzēja DP sagatavot un iesniegt minēto pieteikumu, esot pārkāpis profesionālo noslēpumu, kā arī dubultas pārstāvības aizliegumu vai lojalitātes principu attiecībā pret bijušajiem klientiem. Prasītāja uzskata, ka šis advokātu birojs ir spēlējis dubultu spēli. Pirmkārt, tas esot bijis apvienības FFI un tās atsevišķu locekļu, tostarp prasītājas, juridiskais padomnieks. Otrkārt, vienlaicīgi vai vismaz īsu laiku pēc šo attiecību izbeigšanas minētais kabinets esot palīdzējis DP, vismaz sākot no 2006. gada 27. jūlija, savākt, apkopot, analizēt un iesniegt informāciju, kas norāda uz iespējamiem Savienības konkurences noteikumu pārkāpumiem, vairākām konkurences iestādēm, tostarp Komisijai, lai gan tam joprojām bija jāievēro likumā noteiktie pienākumi, kas izrietēja no tā kā apvienības FFI un tās atsevišķo locekļu juridiskā padomnieka funkcijām. Otrkārt, DP kā apvienības FFI priekšsēdētāja un sekretāre esot pārkāpusi savus fiduciāros pienākumus. Iemesls, kura dēļ šis uzņēmums esot izvēlējies izmantot advokātu biroja C. pakalpojumus, neapšaubāmi bijis tas, ka tas vēlējās gūt labumu no īpašajām attiecībām, kas šo biroju saistīja ar apvienību FFI, un konfidenciālās informācijas, kas tādējādi esot bijusi tā rīcībā. Tā kā rīcība saistībā ar AMS, kurā bija iesaistīti apvienības FFI locekļi, no vienas puses, un rīcība saistībā ar NES, no otras puses, ir cieši saistītas, Komisijai neesot arī bijušas tiesības izmantot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus, ciktāl tie attiecas uz aizliegto vienošanos saistībā ar NES.

39

Komisija šos argumentus apstrīd. It īpaši tā norāda, ka, ciktāl replikas rakstā prasītāja norāda, ka Savienības tiesībās advokātam ir paredzēts aizliegums zināšanas un informāciju, kuru tas ieguvis no sava klienta, izmantot, tam kaitējot, runa ir par jaunu pamatu, kas ir jāuzskata par nepieņemamu.

40

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās prevalē brīvas pierādījumu iegūšanas princips (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, Krājums, EU:T:2004:220, 72. punkts).

41

Principā neviena Savienības tiesību norma, ne arī vispārējais princips neliedz Komisijai attiecībā pret uzņēmumu izmantot citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumus. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar kurām ir pārkāpts LESD 101. un 102. pants, būtu neiespējams un nesavietojams ar tai ar LESD piešķirto uzdevumu pārraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering u.c./Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, Krājums, EU:T:2004:221, 192. punkts).

42

Tomēr pilnvaras, kas Komisijai piemīt izmeklēšanas un informācijas iegūšanas sākotnējos posmos, ir jāsaskaņo ar pamattiesību un Savienības tiesību vispārējo principu ievērošanu, kas ir piemērojami visās Savienības konkurences noteikumu piemērošanas procedūrās.

43

Iebildumi, kas saistīti ar, pirmkārt, profesionālā noslēpuma neievērošanu, otrkārt, ar dubultas pārstāvības aizliegumu, kā arī ar lojalitātes principu un, treškārt, ar DP fiduciārajiem pienākumiem, ir jāizskata, ņemot vērā šo judikatūru un šos principus.

44

Prasītāja norāda, ka, tā kā advokātu birojs C. esot pārkāpis profesionālo noslēpumu, DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļautā informācija un pierādījumi nav pieņemami un Komisija tos neesot varējusi izmantot.

45

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte ir aizsargāta Savienības tiesību līmenī (šajā ziņā skat. spriedumu, 1982. gada 18. maijs, AM & S Europe/Komisija, 155/79, Krājums, EU:C:1982:157, 18.–28. punkts).

46

Tādējādi attiecībā uz Komisijas izmeklēšanas pasākumiem saistībā ar advokātu un klientu saziņu no iedibinātas judikatūras izriet, ka to konfidencialitātes aizsardzība nepieļauj, lai Komisija uzzinātu saziņas saturu. Turklāt gadījumā, ja tā to ir uzzinājusi, konfidencialitātes aizsardzība nepieļautu tai lēmumu par naudas soda noteikšanu par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu pamatot ar šo saziņu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, T‑125/03 un T‑253/03, Krājums, EU:T:2007:287, 86.–88. punkts un tajos minētā judikatūra).

47

Prasītāja norāda, ka šajā gadījumā advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība nepieļauj arī to, ka Komisija izmanto DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus. Advokātu un klientu saziņas konfidencialitātei ir jāļauj pēdējiem minētajiem pilnīgi uzticēties saviem advokātiem, nebaidoties, ka šī saziņa, kas viņiem varētu radīt zaudējumus, vēlāk tiks publiskota, minētā saziņa esot jāaizsargā ne tikai saistībā ar Komisijas izmeklēšanas pasākumiem, bet arī saistībā ar advokāta izplatītu informāciju, neievērojot profesionālo noslēpumu.

48

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 658. apsvēruma izriet, ka informācijas un pierādījumu kopums, kuru DP iekļāva savā pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, bija visu apvienības FFI locekļu rīcībā. Tādējādi saskaņā ar Komisijas konstatēto DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļautā informācija un pierādījumi bija pēdējās minētās rīcībā neatkarīgi no tā, vai advokātu birojs C. neievēroja profesionālo noslēpumu.

49

Prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas apšaubītu šo konstatējumu. Jākonstatē, ka, lai gan uzņēmums, kurā tā ietilpst, bija apvienības FFI loceklis, un ka tādējādi tā atradās izdevīgā situācijā, lai pārbaudītu šī Komisijas konstatējuma pamatotību, prasītāja nav norādījusi nevienu apstākli DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, kuru būtu publiskojis advokātu birojs C., neievērojot profesionālo noslēpumu, bet gan tikai norāda, ka vienīgais iemesls, kura dēļ DP izvēlējās izmantot advokātu biroja C. pakalpojumus tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda sagatavošanai, varēja būt tikai tāds, lai tā varētu “gūt labumu no privileģētajiem apstākļiem”, kas ir saistīti ar agrāko saikni starp šo biroju un apvienību FFI un tās locekļiem.

50

Tādējādi iebildums par profesionālā noslēpuma neievērošanu ir jānoraida un nav nepieciešams lemt par jautājumu, vai advokāta un klienta saziņas konfidencialitātes aizsardzība nepieļauj, ka Komisija izmanto dokumentus, kurus tai ir iesniedzis kāds uzņēmums, pēc tam, kad tos šim uzņēmumam ir nodevis atklātībā advokāts, neievērojot profesionālo noslēpumu.

51

Prasītāja norāda, ka DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļautie pierādījumi nav pieņemami, jo, palīdzot DP sagatavot un iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, advokātu birojs C. nav ievērojis Eiropas advokātu galveno principu Pamattiesību hartā un Eiropas advokātu kolēģijas Eiropas advokātu Ētikas kodeksā paredzēto dubultas pārstāvības aizliegumu un lojalitātes principu.

52

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Savienības tiesībās nav noteikumu, kas paredzētu, ka Komisijai nav tiesību izmantot informāciju un pierādījumus, kurus tai ir iesniedzis kāds uzņēmums savā pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda, ja advokāts, kurš ir palīdzējis šim uzņēmumam, ir pārkāpis dubultas pārstāvības aizliegumu vai lojalitātes pienākumu pret bijušajiem klientiem.

53

Otrkārt, ņemot vērā, ka Komisijai pamattiesības un Savienības tiesību vispārējie principi ir jāievēro arī izmeklēšanas un informācijas iegūšanas sākotnējos posmos (skat. iepriekš 42. punktu), ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti izmantot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda ietverto informāciju un pierādījumus.

54

Šādā kontekstā iesākumā ir jānorāda, ka prasītājas norādītā dubultas pārstāvības aizlieguma un lojalitātes pienākuma mērķis ir ne tikai nodrošināt advokātu neatkarību un lojalitāti, bet arī izvairīties no tā, lai viņi nonāktu situācijā, kurā, pastāvot konfliktam starp viņa dažādo klientu interesēm, tie tiktu pakļauti riskam neievērot profesionālo noslēpumu.

55

Pat ja tiktu uzskatīts, pirmkārt, ka prasītājas norādītie ētikas noteikumi ir jāuzskata par kopējo vispārējo principu izpausmi, kas ir jāņem vērā Komisijas procedūrā, un, otrkārt, ka advokātu biroja C. rīcība šiem noteikumiem neatbilst, ir jākonstatē, ka šīs lietas apstākļos Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka tai bija tiesības izmantot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda ietverto informāciju un pierādījumus.

56

Kā tika norādīts iepriekš 48. un 49. punktā, šīs lietas apstākļos tai bija tiesības uzskatīt, ka minētajā pieteikumā iekļautās informācijas un pierādījumu avots ir DP un ka tādējādi tie nav radušies, advokātu birojam C. neievērojot profesionālo noslēpumu. Turklāt uzņēmumam nav pienākuma izmantot advokāta palīdzību vai pārstāvību, sagatavojot un iesniedzot pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Ņemot vērā šos apstākļus, pat iepriekš 55. punktā minētās dubultās hipotēzes gadījumā Komisija varēja pamatoti izmantot DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda ietverto informāciju un pierādījumus. Šādā kontekstā arī ir jānorāda, ka par to, ka advokātu biroja C. advokāti nav ievērojuši tiem piemērojamos valsts ētikas noteikumus, var sodīt, piemērojot valsts tiesības.

57

Tādējādi ir jānoraida iebildums par dubultas pārstāvības aizlieguma un lojalitātes principa pārkāpšanu un nav nepieciešams lemt par jautājumu, vai tie ir uzskatāmi par dalībvalstu tiesībās kopēju vispārējo principu izpausmi, kas ir jāņem vērā Komisijas procedūrā, un vai advokātu biroja C. rīcība atbilst šiem principiem.

58

Prasītāja norāda, ka DP pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda ir nepieņemams, jo tā ir pārkāpusi savus fiduciāros pienākumus, kas izriet no tās kā apvienības FFI priekšsēdētājas un sekretāres pozīcijas.

59

Pirmkārt, ciktāl prasītāja šo iebildumu attiecina uz pašu DP lēmumu sadarboties ar Komisiju, tas esot jānoraida. Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka uzņēmumu rīcībā nav Komisijas pilnvaru izmeklēšanas un informācijas iegūšanas sākotnējos posmos. Tas tā it īpaši ir saistībā ar 2006. gada paziņojumu par sadarbību, ņemot vērā, ka ar šo paziņojumu Komisija vēlējās mudināt uzņēmumus atklāt prettiesisku aizliegtu vienošanos esamību un sadarboties izmeklēšanas gaitā, ziņojot par uzņēmumu, kas tajās piedalās, rīcību.

60

Otrkārt, šis iebildums būtu jānoraida arī, ciktāl tas attiecas tikai uz DP lēmumu izmantot tieši advokātu biroja C. palīdzību. Pat ja tiktu uzskatīts, ka, izvēloties izmantot advokātu biroja C. palīdzību, DP ir pārkāpusi savus fiduciāros pienākumus, ņemot vērā šajā gadījumā iesaistītās intereses, tam nebūtu pretrunā tas, ka Komisija izmanto tās pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda iekļauto informāciju un pierādījumus (skat. iepriekš 56. punktu). Šādā kontekstā arī ir jāatgādina, ka gadījumā, ja pašus prasītājas norādītos fiduciāros pienākumus nevarētu uzskatīt par aizliegtiem un juridiski spēkā neesošiem atbilstoši LESD 101. panta 2. punktam, prasītājas norādīto pienākumu pārkāpumu katrā ziņā varētu sodīt atbilstoši valsts tiesībām.

61

Tādējādi arī trešais iebildums saistībā ar DP fiduciāro pienākumu pārkāpšanu ir jānoraida.

62

Tādējādi pirmā daļa ir pilnībā jānoraida un nav nepieciešams lemt par Komisijas norādīto iebildumu par nepieņemamību.

63

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi labas administrācijas principu, pienācīgi neņemot vērā argumentus, kurus tā norādīja administratīvajā procesā saistībā ar profesionālā noslēpuma, dubultās pārstāvības aizlieguma, lojalitātes pienākumu un fiduciāro pienākumu neievērošanu.

64

Komisija šos argumentus apstrīd.

65

Vispirms ir jāatgādina, ka procedūrā, kuras nolūks ir noteikt naudas sodu uzņēmumiem par LESD 101. panta pārkāpumu, Komisija nevar tikai izvērtēt uzņēmumu iesniegtos pierādījumus, bet tai arī, piemērojot labu pārvaldību, ir jāizmanto savi līdzekļi faktu un būtisko apstākļu pierādīšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 1966. gada 13. jūlijs, Consten un Grundig/Komisija, 56/64 un 58/64, Krājums, EU:C:1966:41, 501. lpp.).

66

Šajā lietā Komisija ņēma vērā argumentus saistībā ar profesionālā noslēpuma neievērošanu. Kā tika norādīts iepriekš 48. un 49. punktā, tā izvērtēja DP pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda ietvertās informācijas un pierādījumu izcelsmi un konstatēja, ka tie bija pēdējās minētās rīcībā neatkarīgi no tā, vai advokātu birojs C. ir ievērojis profesionālo noslēpumu. Prasītāja nav norādījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka šajos Komisijas apsvērumos būtu pieļauta kļūda.

67

Turklāt, runājot par argumentiem saistībā ar dubultas pārstāvības aizlieguma, lojalitātes pienākuma un DP fiduciāro pienākumu pārkāpumu, pietiek atgādināt, atsaucoties uz šī sprieduma 51.–61. punktu, ka šīs lietas apstākļos šādi pārkāpumi, pat ja tos varētu uzskatīt par pierādītiem, nevarētu traucēt Komisijai izmantot informāciju. Tādējādi Komisijai nebija pienākuma papildus izvērtēt šos argumentus.

68

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida arī pirmā pamata otrā daļa un tādējādi jānoraida pirmais pamats pilnībā; nav nepieciešams atbildēt uz jautājumu, vai prasītājas norādītie pārkāpumi attiecībā uz aizliegto vienošanos, kas saistīta ar AMS, varēja ietekmēt apstrīdētā lēmuma attiecībā uz aizliegto vienošanos saistībā ar NES tiesiskumu.

69

Šis pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 644.–648. apsvērumā iekļauto Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru tai bija tiesības pamatoties uz Regulu Nr. 1/2003, lai sodītu prasītāju par Bax Global (UK) dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES. Komisija uzskata, ka šī aizliegtā vienošanās nebija izslēgta no Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [LESD101]. un [102]. panta piemērošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), piemērošanas jomas saskaņā ar Regulas Nr. 141 1. pantā paredzēto pārvadājumu atbrīvojumu. Šādā kontekstā tā galvenokārt pamatojās uz apsvērumu, saskaņā ar kuru dalībnieki aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES savu rīcību saskaņoja, lai mazinātu šaubas saistībā ar dažādajiem cenu elementiem kravu pārvadājumu nozarē, tādējādi minētā aizliegtā vienošanās attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumu cenām, nevis uz pārvadājuma pakalpojumu cenām. Lai gan kravu pārvadātājiem bija līgumiskas saiknes ar aviosabiedrībām, šīs saiknes esot veidojušas bāzi gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, nevis kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, uz kuru attiecās aizliegtā vienošanās saistībā ar NES.

70

Prasītāja uzskata, ka šie Komisijas apsvērumi ir kļūdaini. Piemērojot Regulas Nr. 141 1. pantu, Komisijai neesot bijusi kompetence pieņemt lēmumu par aizliegto vienošanos saistībā ar NES.

71

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka Regula Nr. 1/2003 redakcijā pēc Padomes 2004. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 411/2004, ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 3975/87 un groza Regulas (EEK) Nr. 3976/87 un (EK) Nr. 1/2003 saistībā ar gaisa satiksmi starp Kopienu un trešām valstīm (OV L 68, 1. lpp.), uz kuru Komisija balsta apstrīdēto lēmumu, ir piemērojama gaisa pārvadājumiem.

72

Tomēr saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas bija spēkā, pirms kļuva piemērojama Regula Nr. 1/2003, proti, līdz 2004. gada 1. maijam, aizliegtās vienošanās, kas attiecās uz gaisa pārvadājumiem starp Kopienu un trešajām valstīm, bija izslēgtas no Regulas Nr. 17 piemērošanas jomas. Saskaņā ar Regulas Nr. 141 1. pantu Regula Nr. 17 nebija piemērojama aizliegtās vienošanās darbībām pārvadājumu jomā, kuru mērķis vai sekas ir pārvadājumu cenu un nosacījumu noteikšana, pārvadājumu piedāvājumu ierobežošana vai kontrole vai pārvadājumu tirgu sadale. Protams, Padomes 1987. gada 14. decembra Regulas (EEK) Nr. 3975/87 par procedūru konkurences noteikumu piemērošanai attiecībā uz uzņēmumiem gaisa transporta nozarē (OV L 374, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2410/92 (OV L 240, 18. lpp.), 1. pantā bija paredzēts atcelt šo atbrīvojumu attiecībā uz gaisa pārvadājumiem starp Kopienas lidostām, bet ne attiecībā uz gaisa pārvadājumiem starp Kopienu un trešajām valstīm.

73

Būtībā prasītāja tādējādi norāda, ka Bax Global (UK) dalība aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, kas notika līdz 2004. gada 1. maijam, bija izslēgta no Regulas Nr. 17 piemērošanas jomas saskaņā ar Regulas Nr. 141 1. pantu. Prasītāja uzskata, ka kravu pārvadājumu pakalpojumi un NES noliktavu pakalpojumi ir daļa no pārvadājumu procesa un tādējādi ir pārvadājuma pakalpojumi minētā panta izpratnē. Katrā ziņā tranzīta pakalpojumi kopumā un konkrētāk ar NES saistītie pakalpojumi tieši attiecoties uz gaisa pārvadājumiem. Tādējādi Komisijai neesot bijušas tiesības to sodīt saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003.

74

Pirms izvērtēt prasītājas argumentus saistībā ar Komisijas secinājumu, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neattiecas uz pārvadājuma pakalpojumiem, bet gan uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, ir jāizvērtē prasītājas argumenti saistībā ar Regulas Nr. 141 1. panta interpretāciju.

75

Prasītāja norāda, ka Regulas Nr. 141 1. panta mērķis ir izslēgt vienu no pārvadājuma nozares darbības jomām, proti, visas darbības, kas ir daļa no pārvadājumu procesa, jo rūpniecības nozares jēdziens var būt plašāks par attiecīgā tirgus jēdzienu. Izvērtējot darbības, kas ir atbrīvotas saskaņā ar šo pantu, esot jāņem vērā uzņēmumu saimnieciskās darbības raksturs. Šādā kontekstā nevarot veikt nekādu nošķiršanu attiecībā uz dažādiem uzņēmuma darbības līmeņiem. Tādējādi Bax Global (UK) gadījumā Komisijai neesot bijis jānošķir iekraušanas vietas iegūšana no pārvadātājiem, no vienas puses, no šīs vietas piedāvāšanas iekrāvējiem, no otras puses. Turklāt prasītāja norāda, ka Regulas Nr. 141 1. pants ir jāpiemēro ar pārvadājumu saistītiem pakalpojumiem, pamatojoties uz to, ka šajā pantā ir atsauce uz “pārvadājuma nosacījumiem” un ka minētās regulas preambulā ir atsauce uz nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotām darbībām, kas tieši attiecas uz pārvadājuma pakalpojumu sniegšanu.

76

Komisija šos argumentus apstrīd.

77

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka, lai uzņēmuma rīcību varētu atbrīvot no Regulas Nr. 17 piemērošanas jomas saskaņā ar Regulas Nr. 141 1. pantu, tās mērķim vai sekām ir jābūt konkurences ierobežošanai pārvadājumu tirgū. Saskaņā ar minētās regulas preambulas trešo apsvērumu saskaņā ar šo pantu ir jāatbrīvo tikai rīcība, kas tieši skar pārvadājuma pakalpojumu sniegšanu.

78

Turklāt ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka uzņēmuma rīcība, kas neattiecas uz pašiem gaisa pārvadājumiem, bet gan uz lejupējo vai augšupējo tirgu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas tieši attiecas uz pārvadājuma pakalpojumu sniegšanu, un tādējādi tā nav atbrīvota saskaņā ar Regulas Nr. 141 1. pantu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 17. decembris, British Airways/Komisija, T‑219/99, Krājums, EU:T:2003:343, 171. un 172. punkts).

79

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nevar atbalstīt prasītājas sniegto Regulas Nr. 141 1. panta interpretāciju.

80

Tāda Regulas Nr. 141 1. panta interpretācija, saskaņā ar kuru ar šo tiesību normu netiek atbrīvotas tikai aizliegtās vienošanās saistībā ar gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, bet gan tiek atbrīvotas visas gaisa pārvadājuma nozares darbības, neatbilst ne šīs tiesību normas formulējumam, ne minētās regulas preambulas trešajam apsvērumam, ne iepriekš minētajai judikatūrai, no kā izriet, ka aizliegtās vienošanās darbībai ir jāattiecas tieši uz gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu.

81

Turklāt, pretēji prasītājas norādītajam, Regulas Nr. 141 1. pantā nav atbrīvotas visas uzņēmuma darbības tikai tā iemesla dēļ, ka daļa no tā darbībām attiecas uz gaisa pārvadājuma pakalpojumiem. Tādējādi, pat ja uzņēmums pieprasa pārvadājumu pakalpojumus augšupējā tirgū, tā darbības lejupējā tirgū, kas tieši neattiecas uz pārvadājuma pakalpojumiem, nav atbrīvotas saskaņā ar minēto pantu.

82

Turklāt ir jānoraida prasītājas aizstāvētā interpretācija, saskaņā ar kuru ar Regulas Nr. 141 1. pantu ir atbrīvoti visi pakalpojumi, kam ir tieša saistība ar pārvadājumu pakalpojumiem. Kā izriet no iepriekš 80. punktā minētajiem apsvērumiem, ar šo tiesību normu ir atbrīvotas tikai tās aizliegtās vienošanās, kas tieši attiecas uz pārvadājuma pakalpojumiem, bet nav atbrīvotas aizliegtās vienošanās, kas attiecas uz pakalpojumiem, kuriem ir tieša saistība ar pārvadājuma pakalpojumiem.

83

Turklāt, ciktāl prasītāja tās piedāvātās Regulas Nr. 141 1. panta interpretācijas pamatojumam norāda, ka tajā ir atsauce uz “pārvadājuma nosacījumiem”, pietiek konstatēt, ka ar šo formulējumu tikai tiek precizēts, ka tiek atbrīvotas ne tikai aizliegtās vienošanās, kas attiecas uz pārvadājumu pakalpojumu cenām, bet arī tās, kas attiecas uz izlīguma nosacījumiem LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tomēr, pretēji prasītājas norādītajam, no tā nevar secināt, ka pakalpojumi, kas nav pārvadājumu pakalpojumi, bet kam ir tieša saistība ar tiem, arī būtu atbrīvoti no Regulas Nr. 17 piemērošanas.

84

Prasītāja arī apstrīd Komisijas apsvērumus, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopumu.

85

Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 3.–6., 64.–66., 614., 867.–872. un 877.–879. apsvērumā Komisija norāda, ka, raugoties no ekonomiskā skatpunkta, kravu pārvadātāji pārvadājuma pakalpojumus un citus sākotnējos pakalpojumus pārveidoja par kravu pārvadājuma pakalpojumiem, kas atbilst specifiskām to klientu prasībām. Šīs prasības neapmierinātu individuālie pakalpojumi, kas veido kravu pārvadājuma pakalpojumus. Kravu pārvadātāji saviem klientiem piedāvāja pakalpojumu kopumu, kas tiem ļāva viegli nosūtīt preces, neuztraucoties par pārvadājuma organizēšanas detaļām. Šie pakalpojumi aptvēra gaisa pārvadājumu pakalpojumus, bet tie varēja aptvert arī noliktavu pakalpojumus, kravu iekraušanu, loģistiku vai sauszemes pārvadājumus un muitas un nodokļu pasākumus. Gadījumā, ja iekrāvējiem būtu pienākums pašiem iegādāties nepieciešamos individuālos pakalpojumus, lai nodrošinātu, ka preces tiek nogādātas uz pareizo lidostu, pirmkārt, tiem būtu jākoordinē dažādi darījumi, pašiem uzņemoties risku, un, otrkārt, viņi nevarētu gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem, kurus varēja panākt kravu pārvadātāji, konsolidējot dažādu klientu preces. Turpretī kravu pārvadātāji piešķīra priekšfinansējumu vai avansā un vairumā iegādājās trešo personu pakalpojumus, kas bija nepieciešami kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai un, konsolidācijas ceļā sagrupējot savu klientu preces optimāla svara un lieluma kravās, varēja iegūt apjomradītus ietaupījumus un efektīvāk izmantot šo kapacitāti, ko nevarētu darīt kāds no viņu klientiem, ja viņš būtu mēģinājis tieši nopirkt gaisa pārvadājumu pakalpojumus vai ar tiem saistītus pakalpojumus no gaisa pārvadātāja vai sabiedrības, kas sniedz lidlauka vai uzglabāšanas pakalpojumus. Kravu pārvadātāju klientiem tādējādi kravu pārvadājumu pakalpojumiem bija lielāka vērtība nekā to atsevišķi aplūkotajiem resursiem.

86

Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 129., 130., 572., 645., 868., 869. un 872. apsvērumā Komisija konstatēja, ka, lai gan, noslēdzot aizliegto vienošanos saistībā ar NES, kravu pārvadātāji vienojās tikai par NES uzcenojumu, šī aizliegtā vienošanās attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Pirmkārt, šādā kontekstā tā pamatojās uz apsvērumu, saskaņā ar kuru NES uzcenojums bija daļa no kopējās cenas, kas klientiem bija jāmaksā par kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu. Otrkārt, tā norāda, ka kravu pārvadātāji, kas piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, nebija tikai NES noliktavu pakalpojumu sniedzēji, tie neuzskatīja trešās personas, kas nebija kravu pārvadātāji un kas piedāvāja individuālus NES noliktavu pakalpojumus, par īstiem vai potenciāliem konkurentiem un tie nemēģināja iesaistīt šādus pakalpojumu sniedzējus aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES. Treškārt, tā norāda, ka no tās rīcībā esošajiem pierādījumiem izrietot, ka kravu pārvadātāja lēmums nenovirzīt riska faktorus un izmaksas uz saviem klientiem uzcenojuma veidā tam kā pakalpojumu kopums varēja piešķirt konkurences priekšrocības kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū. Tā kā kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgum ir raksturīgs mazs ienesīgums, nelielam cenas paaugstinājumam vai uzcenojuma ieviešanai vai neieviešanai var būt izšķiroša nozīme tajā, vai kravu pārvadātāji zaudē vai nezaudē savus klientus, patur vai zaudē savu klientu bāzi vai iegūst vai neiegūst jaunas tirdzniecības iespējas, kaitējot saviem konkurentiem.

87

Prasītāja uzskata, ka šie apsvērumi ir kļūdaini.

88

Pirmkārt, tā norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā, ka pārvadājuma pakalpojumi bija iekļauti kravu pārvadājumu pakalpojumos un ka, raugoties no kravu pārvadātāju klientu viedokļa, pārvadājuma pakalpojumiem bija liela nozīme, jo pārvadājumu pašu par sevi organizēšana bez pašiem pārvadājumiem šī vārda tiešā nozīmē neatbilstot to prasībām. Kravu pārvadātāju līgumsaistības attiecībā pret viņu klientiem esot vairāk nekā tikai vienkārša preču pārvadājumu organizēšana no sākumpunkta līdz galamērķim. Raugoties no viņu skatpunkta, aplūkotā prece vai pakalpojums esot iekraušanas vieta neatkarīgi no tā, vai to piedāvā pārvadātājs vai kravu pārvadātājs.

89

Komisija šos argumentus apstrīd.

90

Šis iebildums ir jānoraida.

91

Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija neapstrīdēja to, ka, raugoties no kravu pārvadātāju klientu viedokļa, pārvadājuma pakalpojumi ir būtisks kravu pārvadājumu pakalpojumu elements. Tā tikai ir konstatējusi, ka, lai gan kravu pārvadājumu pakalpojumi aptver pārvadājuma pakalpojumus, tie no tiem ir jānošķir. Turklāt, ciktāl prasītāja norāda, ka, raugoties no kravu pārvadātāju klientu skatpunkta, kravu pārvadātāju piedāvātie pakalpojumi ir iekraušanas vieta, ir jākonstatē, ka runa ir par vienkāršu apgalvojumu un ka prasītāja nav norādījusi nevienu argumentu, kas pierādītu, ka iepriekš 85. punktā norādītajos Komisijas apsvērumos, saskaņā ar kuriem kravu pārvadājumu pakalpojumi ir jānošķir no pārvadājuma pakalpojumiem, būtu pieļautas kļūdas.

92

Otrkārt, prasītāja norāda pirmām kārtām, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā faktu, ka tā bieži nomā veselas lidmašīnas, kas tai ļaujot noteikt pārvadājuma pakalpojumu galamērķi un laiku, un ka tā uzņemas ar pieejamās iekraušanas kapacitātes izmantošanu saistīto saimniecisko risku. Otrām kārtām kravu pārvadātāji bieži vien paši – pilnībā vai daļēji – veic pārvadājuma pakalpojumus. Tādējādi, lai gan pārvadājumi īsajās distancēs tika saukti par “Gaisa kravu pārvadājumiem”, tā bieži vien pati veica šādus pārvadājumus pa sauszemi, izmantojot tās rīcībā esošo smago transportlīdzekļu autoparku.

93

Komisija šos argumentus apstrīd.

94

Arī šis iebildums ir jānoraida.

95

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas norādītais apstāklis, saskaņā ar kuru tā nomā veselas lidmašīnas un uzņemas ar pieejamās iekraušanas izmantošanu saistīto saimniecisko risku, neļauj uzskatīt, ka tās darbību kopums attiektos uz pārvadājuma pakalpojumiem. Protams, ciktāl kravu pārvadātāji iegādājas gaisa pārvadājuma pakalpojumus no pārvadātājiem, to darbība attiecas uz gaisa pārvadājumu tirgu. Tomēr, kā tika norādīts iepriekš 81. punktā, nepietiek ar to, ka prasītāja pieprasa pakalpojumus gaisa pārvadājumu pakalpojumu tirgū, lai visas tās darbības tiktu atbrīvotas saskaņā ar Regulas Nr. 141 1. pantu. Saskaņā ar iepriekš 85. un 86. punktā norādītajiem Komisijas konstatējumiem aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neattiecās uz pārvadājuma pakalpojumu tirgu, bet gan uz kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu, kurā kravu pārvadātāji sniedz kravu pārvadājumu pakalpojumus saviem klientiem un kas atrodas pārvadājumu pakalpojumu lejupējā tirgū. Katrā ziņā prasītāja neapstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērumā norādīto Komisijas konstatējumu, ka lielākā daļa kravu pārvadātāju paši neveic gaisa pārvadājumus.

96

Turklāt fakts, ka, sniedzot kravu pārvadājumu pakalpojumus, prasītāja pati nodrošina daļu vai visus pārvadājuma pakalpojumus pa sauszemi, nekādi nemaina faktu, ka aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES norādītie pakalpojumi nebija pārvadājuma pakalpojumi, bet gan kravu pārvadājumu pakalpojumi kā pakalpojumu kopums.

97

Treškārt, prasītāja norāda, ka aviosabiedrības pārrunas par gaisa pārvadājuma līgumiem ar svarīgiem klientiem vada tieši un ka pārvadātāji var paši nomāt lidmašīnas no pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi kravu pārvadātāji faktiski tieši konkurē ar aviosabiedrībām.

98

Komisija šos argumentus apstrīd.

99

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šie argumenti nevar apšaubīt Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru kravu pārvadājumu pakalpojumi ir jānošķir no pārvadājuma pakalpojumiem, jo tie kā pakalpojumu kopums atbilst īpašām klientu prasībām, no kuru skatpunkta raugoties, saimnieciski kravu pārvadājumu pakalpojumi nav aizstājami ar individuāliem pakalpojumiem, no kuriem tie sastāv. Tas, ka atsevišķi svarīgi pārvadātāju klienti pārrunas par gaisa pārvadājuma līgumiem vada tieši ar pārvadātājiem, nevar pierādīt, ka attiecībā uz lielāko daļu kravu pārvadātāju klientu iepriekš 85. punktā norādīto iemeslu dēļ saimnieciski individuālie pasākumi, no kuriem sastāv kravu pārvadājumu pakalpojumi, ir aizstājami ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

100

Turklāt prasītāja nenorāda, kādā veidā fakts, ka pārvadātāji nomā lidmašīnas, lai tās izmantotu gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, varētu apšaubīt Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES norādītie pakalpojumi bija kravu pārvadājumu pakalpojumi, kas ir jānošķir no pārvadājuma pakalpojumiem.

101

Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

102

Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka preces nevarēja pārvadāt bez NES deklarācijas. Tā esot piemērojusi kļūdainu kritēriju, lai noteiktu, vai pastāv tieša saikne starp kravu pārvadājumu pakalpojumiem (kopumā vai tikai tiem, kas attiecas uz NES), no vienas puses, un gaisa pārvadājumiem, no otras puses. Tā kā NES deklarācija ir nenovēršams priekšnosacījums pārvadājuma darbības veikšanai, NES dokumentu neiesniegšana apdraudētu gaisa pārvadājumu no Apvienotās Karalistes pastāvēšanu. Saikne ar gaisa pārvadājumiem pastāvot arī attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem kopumā.

103

Komisija šos argumentus apstrīd.

104

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 647. apsvērumā Komisija atzina, ka NES procedūras ievērošana ir likumā paredzēts nosacījums pārvadājumiem no Apvienotās Karalistes un ka šīs procedūras neievērošana varētu apdraudēt preču gaisa pārvadājumus. Tādējādi Komisija ņēma vērā NES noliktavu pakalpojumu nozīmi attiecībā uz pārvadājumu pakalpojumiem.

105

Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas norādītie argumenti saistībā ar saikni starp NES procedūru un pārvadājuma pakalpojumiem un saikni starp pārvadājuma pakalpojumiem un kravu pārvadājumu pakalpojumiem nevar atspēkot Komisijas apsvērumu pamatotību. Aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, un Regulas Nr. 141 1. pants atbrīvo tikai tās aizliegtās vienošanās, kas tieši attiecas uz pārvadājuma pakalpojumiem (skat. iepriekš 82. punktu), bet ne tās, kas ir saistītas ar pārvadājumu pakalpojumiem. Tādējādi saiknes starp NES procedūru un gaisa pārvadājumu pakalpojumiem no Apvienotās Karalistes un saiknes starp pārvadājuma pakalpojumiem un kravu pārvadājumu pakalpojumiem nevar atspēkot Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES nav atbrīvota.

106

Tādējādi šis iebildums ir jānoraida un nav nepieciešams izvērtēt, vai ir nozīme apstrīdētā lēmuma preambulas 647. apsvērumā ietvertajiem Komisijas papildu apsvērumiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, kravu pārvadājumu pakalpojumu neesamība vai NES procedūras neizpilde neapdraudētu gaisa pārvadājuma pakalpojumu esamību pašu par sevi un, otrkārt, pakalpojumus saistībā ar NES procedūru varētu sniegt citi pakalpojumu sniedzēji, nevis aviosabiedrības vai kravu pārvadātāji.

107

Piektkārt, prasītāja norāda uz faktu, ka Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) noteikumi ir piemērojami ne tikai attiecībām starp pārvadātājiem un kravu pārvadātājiem, bet arī attiecībām starp kravu pārvadātājiem un viņu klientiem.

108

Komisija šos argumentus apstrīd.

109

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka IATA noteikumu piemērošanas joma nevar apšaubīt Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru esot pastāvējis īpašs pieprasījums pēc kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopuma, kurus 85. punktā minēto apsvērumu dēļ saimnieciski nevar aizstāt ar individuāliem pakalpojumiem, no kuriem tie sastāv.

110

Tādējādi neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka Komisija būtu nepareizi interpretējusi vai nepareizi piemērojusi Regulas Nr. 141 1. pantu.

111

Tādējādi otrais pamats kopumā ir jānoraida.

112

Šis pamats attiecas uz Komisijas apsvērumiem, kas iekļauti apstrīdētā lēmuma 5.2.1.3. punktā, saskaņā ar kuriem aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

113

Prasītāja norāda, ka šie apsvērumi neatbilst LESD 101. panta 1. punktam un Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. pantam un ka Komisija nav ievērojusi ne labas pārvaldības principu, ne 2004. gada pamatnostādnes.

114

Šajā pamatā izvirzītos prasītājas argumentus var iedalīt divās daļās. Pirmkārt, prasītāja norāda, ka, pretēji Komisijas konstatētajam, aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neattiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, bet gan tikai uz NES noliktavu pakalpojumiem. Otrkārt, tā norāda, ka Komisijas konstatējums, ka minētā aizliegtā vienošanās varēja ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir kļūdaina, jo šīs aizliegtās vienošanās sekas izpaudās tikai Apvienotajā Karalistē vai pat tikai atsevišķās šīs dalībvalsts daļās.

115

Prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 614. apsvērumā iekļauto Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Tā uzskata, ka šis apsvērums ir kļūdains. Aizliegtā vienošanās saistībā ar NES esot attiekusies tikai uz NES noliktavu pakalpojumiem. Kravu pārvadātāji esot apvienojušies tikai attiecībā uz NES uzcenojuma apmēru un NES noliktavu pakalpojumu sniegšanai neesot nekādas saistības ar kravu pārvadājumiem. Runa esot par nošķirtu darbību, kas attiecas uz īpašu Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu, un tādējādi uz nošķirtu pakalpojumu tirgu konkurences tiesību nolūkos.

116

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus, kas liecinātu par to, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES ietekmētu kravu pārvadājumu pakalpojumus kopumā. Tā tikai norādot, ka NES uzcenojums esot iekļauts kopējā cenā, kuru klienti maksā par kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu. Tomēr pastāvot neatkarīgas trešās personas, kas neesot kravu pārvadātāji un kas sniedzot NES noliktavu pakalpojumus. Pretēji Komisijas konstatētajam, apstāklim, ka šīs trešās personas nav minētas kravu pārvadātāju sarunās, neesot nozīmes.

117

Komisija šos argumentus apstrīd.

118

Šis iebildums ir jānoraida.

119

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pretēji prasītājas norādītajam, Komisija nav tikai norādījusi, ka NES uzcenojums esot iekļauts kopējā cenā, kuru klienti maksā par kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu.

120

Pirmkārt, Komisijas secinājumi, uz kuriem tā balsta savus secinājumus, ka kravu pārvadājumu pakalpojumi kā pakalpojumu kopums veido tirgu, kas ir jānošķir no tirgus individuālajiem pakalpojumiem, no kuriem tas sastāv, jau tika norādīti iepriekš 85. punktā.

121

Otrkārt, kā jau tika izklāstīts iepriekš 86. punktā, Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecoties uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, neesot pamatota tikai ar apsvērumu, saskaņā ar kuru NES uzcenojums veidoja daļu no kopējās cenas, kas klientiem bija jāmaksā par kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu. Kā konstatē Komisija, pirmkārt, visi uzņēmumi, kas piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, bija kravu pārvadātāji un neviens no tiem nebija tikai NES noliktavu pakalpojumu sniedzējs, otrkārt, šie uzņēmumi šādus piegādātājus neuzskatīja par faktiskiem vai iespējamiem konkurentiem, treškārt, tie nemēģināja viņus iesaistīt aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES un, ceturtkārt, kravu pārvadātāja lēmums nenovirzīt riska faktorus un izmaksas uz saviem klientiem uzcenojuma veidā varēja tam piešķirt konkurences priekšrocības kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū.

122

Tādējādi aizliegtās vienošanās saistībā ar NES nolūks nebija ierobežot konkurenci attiecībā uz NES noliktavu pakalpojumiem kā individuāliem pakalpojumiem, bet gan attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopumu.

123

Turklāt, protams, ka fakts, ka trešās personas, kuras nav kravu pārvadātāji, sniedz NES noliktavu pakalpojumus, un prasītājas atbildību mīkstinošais apstāklis, saskaņā ar kuru līdz pat 40 % vai 50 % no muitas deklarācijām Eiropā iesniedz tieši iekrāvējs vai arī tas tiek darīts, izmantojot muitas aģentūras, pat ja tas būtu pierādīts, var pierādīt, ka pastāvēja pieprasījums pēc individuāliem NES noliktavu pakalpojumiem. Tomēr tie nevar pierādīt, ka attiecīgā aizliegtā vienošanās attiecās uz šiem individuālajiem pakalpojumiem.

124

Otrkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pretrunīgs. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 441. apsvērumā, aprakstot pārkāpumu, Komisija esot tikai atsaukusies uz rīcību, kas ir tieši saistīta ar NES uzcenojumu, un neesot norādījusi nevienu pierādījumu tam, ka aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES būtu saikne ar citiem priekšmetiem, piemēram, pārvadājuma cenu vai citiem papildu pakalpojumiem. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 872. apsvērumā Komisija esot apgalvojusi, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neesot attiekusies uz NES noliktavu pakalpojumu tirgu, bet gan uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

125

Komisija šos argumentus apstrīd.

126

Šis iebildums ir jānoraida.

127

Pretēji prasītājas norādītajam šie Komisijas apsvērumi nav pretrunīgi. Saskaņā ar Komisijas konstatēto, kas apkopots iepriekš 85. un 86. punktā, pat ja aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās tikai uz NES uzcenojumu, tās nolūks bija ierobežot konkurenci starp kravu pārvadātājiem saistībā ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

128

Treškārt, prasītāja norāda, ka iemesls, kura dēļ kravu pārvadātāji savos rēķinos norāda uz papildu pakalpojumiem, kādi ir NES noliktavu pakalpojumi, saistībā ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, ir tikai administratīvs un to esot atzinusi arī pati Komisija. Tas ļaujot izrakstīt rēķinu par šiem pakalpojumiem kopīgā rēķinā.

129

Komisija šos argumentus apstrīd.

130

Arī šis iebildums ir jānoraida.

131

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstāklis, ka kravu pārvadātāji esot sagatavojuši rēķinu par NES noliktavu pakalpojumiem saviem klientiem, nekādi neapšauba Komisijas apsvērumu, ka pastāv īpašs pieprasījums pēc kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopuma, jo tas ļauj iegūt laiku un naudu. Gluži pretēji, prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tas ļaujot nosūtīt kopīgu rēķinu klientiem, apstiprina šos apsvērumus.

132

Turklāt ir jākonstatē, ka, pretēji prasītājas norādītajam, apstrīdētā lēmuma preambulas 868. apsvērumā Komisija nav konstatējusi, ka faktam, ka kravu pārvadātāji par NES noliktavu pakalpojumiem izrakstīja rēķinu saviem klientiem, bija tikai administratīva nozīme un tas nebija svarīgs. Tā tajā tikai konstatēja, ka apstāklis, saskaņā ar kuru kravu pārvadātāji savos rēķinos NES uzcenojumu norādīja atsevišķi tā vietā, lai to iekļautu kravu pārvadājumu pakalpojumu galīgajā cenā, esot tikai formāls aspekts bez saimnieciskas vai juridiskas nozīmes.

133

Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka no apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta izriet, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz NES noliktavu pakalpojumu sniegšanu.

134

Komisija šos argumentus apstrīd.

135

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka no šī punkta formulējuma skaidri izriet, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz “gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumu nozari”.

136

Tādējādi neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās saistībā ar NES nolūks bija ierobežot konkurenci attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, būtu kļūdains.

137

Tādēļ šī daļa ir jānoraida.

138

Prasītāja arī apstrīd Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

139

Apstrīdētā lēmuma 5.2.1.3. punktā, tā preambulas 590.–599. un 602.–615. punktā Komisija norāda, ka tirdzniecību starp dalībvalstīm aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja ietekmēt, pirmkārt, tieši – saistībā ar kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, un, otrkārt, netieši – saistībā ar pārvestajām precēm.

140

Prasītāja uzskata, ka šie apsvērumi ir kļūdaini. Ne aizliegtās vienošanās saistībā ar NES iespējamā ietekme uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, ne tās iespējamā ietekme uz preču pārvadāšanu neesot varējusi būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Komisija esot balstījusies uz ģenēriskiem argumentiem, neesot sniegusi pietiekami daudz pierādījumu, tā neesot ievērojusi 2004. gada pamatnostādnes un neesot veikusi pienācīgu izmeklēšanu.

141

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punkts un EEZ līguma 53. pants skar tikai nolīgumus, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Kā izriet no judikatūras, lai nolīgums varētu ietekmēt konkurenci starp dalībvalstīm, tam, ņemot vērā objektīvu tiesisko un faktisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi ir jābūt tādam, ar ko var paredzēt, ka tas tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas dalībvalstu starpā (spriedums, 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, Krājums, EU:C:2006:461, 42. punkts).

142

Jāatgādina arī, ka uz nolīgumu neattiecas LESD 101. panta aizliegums, ja tā ietekme uz tirgu ir nebūtiska (skat. spriedumu, 1999. gada 21. janvāris, Bagnasco u.c., C‑215/96 un C‑216/96, Krājums, EU:C:1999:12, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

143

Kravu pārvadājumu pakalpojumu pārrobežu raksturs nesakrīt ar tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanas ievērojamo raksturu. Ja jebkurš pārrobežu darījums automātiski varētu ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tad [ietekmes] ievērojamā rakstura jēdziens, kas ir judikatūrā attīstītais LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nosacījums, zaudētu jebkādu saturu (spriedums, 2011. gada 16. jūnijs, Ziegler/Komisija, T‑199/08, Krājums, EU:T:2011:285, 52. un 53. punkts).

144

Ņemot vērā, ka tirdzniecības jēdziens LESD 101. panta izpratnē attiecas ne tikai uz tradicionālu preču pārrobežu tirdzniecību, bet aptver arī pakalpojumus, vispirms ir jāizvērtē prasītājas argumenti, ar kuriem ir apstrīdēti Komisijas apsvērumi, kuru pamatā ir aizliegtās vienošanās saistībā ar NES ietekme uz tirdzniecību saistībā ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, un tad jāizvērtē tie argumenti, ar kuriem ir apstrīdēti tās apsvērumi, kuru pamatā ir minētās aizliegtās vienošanās ietekme uz preču plūsmu. Vēlāk jāpievēršas argumentam par labas pārvaldības principa pārkāpumu un 2004. gada pamatnostādņu 77. punkta neievērošanu.

145

Prasītāja apstrīd Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES varēja būt ievērojama ietekme uz kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu.

146

Apstrīdētā lēmuma preambulas 598., 607., 608., 610., 613. un 614. apsvērumā Komisija norāda, ka, lai gan aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās tikai uz dalībvalsts tiesisko regulējumu, tā varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, it īpaši attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Pirmkārt, kravu pārvadājumu pakalpojumus, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, pieprasot ne tikai klienti, kas atrodas Apvienotajā Karalistē, bet arī klienti, kuri atrodas ārpus Apvienotās Karalistes, citās EEZ valstīs, vai arī to vietējie biroji. Otrkārt, kravu pārvadājumu pakalpojumu nozari raksturojot būtiska tirdzniecība starp dalībvalstīm – gan starp Savienības valstīm, gan starp Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm. Kravu pārvadātāji atrodoties konkurences attiecībās visās vai gandrīz visās valstīs, kas ietilpst EEZ, un to klienti esot reģistrēti EEZ. Esot acīmredzams, ka globālu uzņēmumu rīcība Anglijas tirgū varēja ietekmēt iekšējā tirgus konkurences struktūru, jo izmaiņas to ienākumos Apvienotajā Karalistē esot varējušas ietekmēt to tirdzniecības praksi citās dalībvalstīs. Turklāt Komisija norāda, ka aizliegtās vienošanās saistībā ar NES ietekme uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem esot bijusi ievērojama, jo ir izpildīti 2004. gada pamatnostādņu 53. punktā paredzētie prezumpcijas nosacījumi. Pirmkārt, aizliegtā vienošanās saistībā ar NES tās iedabas dēļ esot vienošanās, kas varot ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm šī punkta izpratnē. Otrkārt, lietas dalībnieku panāktais apgrozījums ar pakalpojumiem, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, pārsniedzot EUR 40 miljonus un to tirgus daļa pārsniedzot 5 % slieksni.

147

Prasītāja uzskata, ka šie apsvērumi ir kļūdaini. Komisijas apsvērumi esot tikai spekulatīvi. Pretēji Komisijas apsvērumiem, aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neesot skārusi tirdzniecību vairākās dalībvalstīs un tās galvenais mērķis neesot bijis reglamentēt konkurenci EEZ. Visas NES uzcenojuma sekas esot attiekušās tikai uz Apvienoto Karalisti vai pat tikai uz atsevišķām tās daļām.

148

Konkrētāk, prasītāja apstrīd, pirmkārt, Komisijas apsvērumus, kuru pamatā ir ietekme uz kravu pārvadātāju klientiem un kravu pārvadātāju rīcība citās dalībvalstīs, un, otrkārt, tās apsvērumus saistībā ar ietekmes uz tirdzniecību ievērojamo raksturu.

149

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 610. apsvērumā ietvertais Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru izmaiņas kravu pārvadātāju ienākumos Apvienotajā Karalistē varēja ietekmēt to rīcību citās dalībvalstīs, ir tikai spekulatīvs. Komisija neesot iesniegusi nevienu pierādījumu tam, ka NES uzcenojums, kas praksē bija piemērojams tikai Apvienotās Karalistes precēm, varētu radīt jebkādas sekas uzņēmumu, kas darbojas citās dalībvalstīs, darbībai, it īpaši, ja ņem vērā tās nelielo komerciālo nozīmību. Šīs lietas apstākļos neesot nozīmes apstāklim, ka uzņēmumi, kas bija nolīguma dalībnieki, bija dažādu tautību grupu locekļi.

150

Komisija šos argumentus apstrīd.

151

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams tikai tādiem nolīgumiem, kas var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā. Tādējādi Komisijai nav pienākuma pierādīt nolīguma faktiskās sekas, pietiek, ja tā pierāda, ka šiem nolīgumiem šādas sekas var būt. Tādējādi tā var tikai pierādīt, ka pastāv pietiekama ticamības pakāpe, ka nolīgums varēja tieši vai netieši, šobrīd vai potenciāli ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (spriedums, 1997. gada 17. jūlijs, Ferriere Nord/Komisija, C‑219/95 P, Krājums, EU:C:1997:375, 20. punkts).

152

Tomēr Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka šīs lietas apstākļos ir bijis pietiekami ticams, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja ietekmēt kravu pārvadātāju rīcību citās dalībvalstīs, ne tikai Apvienotajā Karalistē.

153

Šādā kontekstā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka, pretēji prasītājas norādītajam, aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem (skat. 115.–136. punktu).

154

Otrkārt, ir jānorāda, ka atbilstoši Komisijas konstatētajam apstrīdētajā lēmumā, ko prasītāja neapstrīd, kravu pārvadātāji, kas piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, piedāvā savus kravu pārvadājumu pakalpojumus arī citās dalībvalstīs, ne tikai Apvienotajā Karalistē un tie atrodas konkurences attiecībās šajās dalībvalstīs attiecībā uz šiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

155

Treškārt, šīs lietas apstākļos nevar tikt izslēgts, ka, nepastāvot aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES, konkurence starp kravu pārvadātājiem attiecībā uz izmaksām, kas izriet no NES, varēja ietekmēt kravu pārvadātāju ienākumus Apvienotajā Karalistē un varēja radīt šīs valsts tirgus daļu iegūšanu un zaudēšanu. Protams, ka šādā kontekstā prasītāja norāda, ka NES uzcenojumam bija neliela komerciālā nozīmība. Tomēr šis arguments nevar atspēkot Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā apstākli, ka kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu raksturo nelieli ienākumi, NES uzcenojuma komerciālā nozīmība nevarēja tikt uzskatīta par nenozīmīgu. Šo Komisijas apsvērumu apstiprina, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 907. apsvērumā iekļautais konstatējums, ka kravu piegādātāju klienti iebilda pret NES uzcenojuma maksāšanu, un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 869. apsvērumā norādītie pierādījumi, kas atspoguļo atsevišķu kravu pārvadātāju, kuri ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, bailes, ka konkurence attiecībā uz izmaksām, kas izriet no NES, varēja izmainīt ienākumus un radīt tirgus daļu iegūšanu vai zaudēšanu. Jākonstatē, ka prasītāja neizvirza nevienu argumentu, kas varētu atspēkot šo konstatējumu.

156

Ceturtkārt, ņemot vērā šos apstākļus, šķiet pietiekami ticami, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES bija tāda, kas var ietekmēt kravu pārvadātāju rīcību citās dalībvalstīs, kurās tie arī bija konkurences attiecībās, un izmainīt konkurences struktūru Savienībā šajā ziņā.

157

Tādējādi ir jāsecina, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar likt apšaubīt Komisijas apsvērumu, kura pamatā ir aizliegtās vienošanās saistībā ar NES ietekme uz kravu pārvadātāju rīcību citās dalībvalstīs, ne tikai Apvienotajā Karalistē.

158

Otrkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 607. apsvērumā ietvertais Komisijas konstatējums, saskaņā ar kuru pakalpojumus, kurus ietekmēja aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, pieprasīja ne tikai klienti, kas atradās Apvienotajā Karalistē, bet arī uzņēmumi, kas atradās citās EEZ dalībvalstīs, ir kļūdains. Pārrobežu tirdzniecība ar NES noliktavu pakalpojumiem neesot viegla, par šiem pakalpojumiem tiekot izrādīta interese tikai Apvienotajā Karalistē un tie neradot pieprasījumu ārpus šīs dalībvalsts. Katrā ziņā Komisija neesot iesniegusi pietiekamus pierādījumus šajā ziņā.

159

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka, pretēji prasītājas norādītajam, aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neattiecās uz NES noliktavu pakalpojumiem, bet gan uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem (skat. 115.–136. punktu).

160

Turklāt attiecībā uz prasītājas šaubām par Komisijas konstatēto, ka klienti, kuri atrodas citās dalībvalstīs, nevis Apvienotajā Karalistē, pieprasīja kravu pārvadājumu pakalpojumus, kurus varēja ietekmēt aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, ir jāatgādina, ka Komisija var arī tikai pierādīt, ka pastāv pietiekama ticamības pakāpe tam, ka minētā aizliegtā vienošanās varētu tieši vai netieši, šobrīd vai potenciāli ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. 151. punktu).

161

Kā norāda pati prasītāja, Komisija šajā ziņā ir balstījusies uz [konfidenciāli] paziņojumu, saskaņā ar kuru [konfidenciāli].

162

Pretēji prasītājas norādītajam, šī paziņojuma ticamību nevar apšaubīt tās apgalvojums, saskaņā ar kuru lielākajā daļā gadījumu, kad citā dalībvalstī esošas preces tika pārvestas, izmantojot Apvienoto Karalisti, NES noliktavu pakalpojumi nebija nepieciešami. Pat ja tiktu uzskatīts, ka šis apgalvojums ir pierādīts, ir jākonstatē, ka tas neattiecas uz gadījumu, kad klients, kurš atrodas citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē, pieprasa kravu pārvadājuma pakalpojumus, kuri attiecas uz preci, kas jau atrodas Apvienotajā Karalistē.

163

Tādējādi ir jākonstatē, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar likt apšaubīt Komisijas apsvērumu, kas ir balstīts uz aizliegtas vienošanās saistībā ar NES ietekmi uz kravu pārvadājuma pakalpojumiem, kurus pieprasa klienti, kuri atrodas citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē.

164

Treškārt, prasītāja norāda, ka aizliegtas vienošanās saistībā ar NES raksturs un apmērs pierāda, ka tā attiecās tikai uz Apvienoto Karalisti un tās mērķis nebija ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Aizliegto vienošanos saistībā ar NES esot īstenojis dažādu uzņēmumu, kas ir bāzēti Londonas Hītrovas lidostas reģionā, gaisa kravu pārvadājumu personāls. Komisija neesot pierādījusi, ka attiecīgajām personām būtu nepieciešamās pilnvaras, lai pilnībā saistītu viņu Apvienotās Karalistes organizācijas. Bax Global (UK) loceklim, kas piedalījās minētās aizliegtās vienošanās darbībās, B. kungam neesot bijusi nekāda loma cenu noteikšanā. Bax esot piemērojusi politiku, kas dod priekšroku autonomijai, tādējādi Bax Global (UK) filiāļu direktoriem parasti esot bijusi ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz cenām, jo katra filiāle ir atsevišķa komerciāla vienība. Tādējādi konkrētam Bax Global (UK) klientam piemērojamā NES uzcenojuma summu esot noteicis attiecīgās filiāles direktors pēc pārrunām starp par nosūtīšanu atbildīgo filiāli un minēto klientu.

165

Komisija šos argumentus apstrīd.

166

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 94.–114. apsvērumā minētos Komisijas apsvērumus, saskaņā ar kuriem B. kungs kā Bax Global (UK) pārstāvis esot piedalījies vienā sanāksmē un vēlākā saziņā, kuras laikā viņš vienojās ar citu kravu pārvadātāju pārstāvjiem par uzcenojuma saistībā ar NES ieviešanu, tā likmēm, piemērošanas gaitu un ieviešanas uzraudzību.

167

Turklāt attiecībā uz argumentu par to, ka B. kungam neesot bijusi nekāda loma cenu noteikšanā, pietiek norādīt, ka prasītāja neapstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērumā ietverto Komisijas konstatējumu, kurā tā detalizētā veidā, pamatojoties uz pierādījumiem, norāda, ka B. kungam bija pilnvaras cenu noteikšanas jomā Bax Global (UK), ka par aizliegtās vienošanās saistībā ar NES esamību šajā sabiedrībā zināja un ka B. kungs bija informējis valdes locekļus par aizliegtās vienošanās saistībā ar NES esamību un tie pret to nav iebilduši. Šādā kontekstā ir arī jāatgādina, ka, lai uzņēmuma darbinieka dalību varētu attiecināt uz uzņēmumu, nav nepieciešams oficiāls pilnvarojums (spriedums, 2011. gada 16. novembris, Álvarez/Komisija, T‑78/06, EU:T:2011:673, 39. punkts).

168

Turklāt, ciktāl prasītāja norāda, ka aizliegtās vienošanās saistībā ar NES piemērojamība attiecās tikai uz Apvienoto Karalisti vai pat tikai uz kādu šīs dalībvalsts teritorijas daļu, pietiek norādīt, ka 149.–163. punktā norādīto apsvērumu dēļ šis arguments neliek apšaubīt Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES var radīt ietekmi citās dalībvalstīs.

169

Tādējādi ir jānorāda, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neļauj pierādīt, ka Komisijas apsvērumi, saskaņā ar kuriem aizliegtā vienošanās saistībā ar NES var radīt ietekmi uz kravu pārvadātāju rīcību citās dalībvalstīs un uz kravu pārvadātāju klientiem, ir kļūdaini.

170

Prasītāja arī apstrīd Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

171

Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka šajā gadījumā ir izpildīti 2004. gada pamatnostādņu 53. punktā paredzētie pozitīvās prezumpcijas nosacījumi. Tā norāda, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES sava rakstura dēļ var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 614. apsvērumā tā konstatēja, ka apgrozījums, kuru attiecīgie lietas dalībnieki bija īstenojuši attiecīgajā tirdzniecībā, bija ievērojami lielāks par nepieciešamajiem EUR 40 miljoniem. Apstrīdētā lēmuma preambulas 613. un 899. apsvērumā tā norādīja, ka par labu ietekmei uz tirdzniecību runā ne tikai attiecīgo uzņēmumu relatīvi spēcīgā individuālā pozīcija Apvienotās Karalistes un EEZ tirgos, bet arī to apvienotā tirgus daļa Apvienotajā Karalistē un EEZ.

172

Prasītāja uzskata, ka šie apsvērumi ir kļūdaini. Pirmkārt, Komisija esot kļūdaini piemērojusi 2004. gada pamatnostādņu 53. punktā paredzēto prezumpciju. Otrkārt, šīs lietas apstākļos minētā prezumpcija esot tikusi atspēkota.

173

Komisija šos argumentus apstrīd.

174

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka 2004. gada pamatnostādņu 53. punkts, kuru tiesiskums un būtiskums šajā lietā nav apstrīdēti, ir formulēts šādi:

“Komisija arī uzskata, ka tad, ja nolīgums vai darbība pēc sava rakstura spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, piemēram, tāpēc, ka tie attiecas uz importu un eksportu vai skar vairākas dalībvalstis, var piemērot atspēkojamu pozitīvu pieņēmumu, ka šāda ietekme uz tirdzniecību ir nozīmīga, ja apgrozījums pušu ražojumiem, uz kuriem attiecas nolīgums [..], pārsniedz 40 miljonus euro. Ja nolīgumi pēc sava rakstura spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, bieži vien var pieņemt, ka šāda ietekme ir nozīmīga, ja pušu tirgus daļa pārsniedz iepriekš minēto 5 % slieksni. Tomēr šis pieņēmums nav izmantojams, ja nolīgums attiecas tikai uz dalībvalsts daļu (skat. iepriekš 90. punktu).”

175

Turklāt ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES nebija nolīgums, kurš sava rakstura dēļ var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šādā kontekstā, pirmkārt, ir jānorāda, ka 2004. gada pamatnostādņu 53. punktā paredzētās prezumpcijas piemērošana noteikti neparedz, ka aizliegta vienošanās attiecas uz vairākām dalībvalstīm. Kā izriet no vārda “piemēram” izmantošanas, runa ir tikai par piemēru šajā punktā norādītajiem nolīgumiem. Otrkārt, ir jāatsaucas uz 149.–168. punktu, kuros bija norādīts, ka Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru, lai gan aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz izdevumiem, kas izriet no Apvienotās Karalistes tiesiskā regulējuma saistībā ar NES, tā varēja ietekmēt kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu vairākās dalībvalstīs, nav kļūdains.

176

Turklāt, ciktāl prasītāja apstrīd Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru 2004. gada pamatnostādņu 53. punktā paredzētie sliekšņi tika pārkāpti, ir jākonstatē, ka tā tikai norāda, ka Komisijai nevajadzēja izmantot apgrozījumu, kas sasniegts ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, bet tikai to, kas sasniegts ar NES noliktavu pakalpojumiem. Šajā ziņā pietiek atgādināt, pirmkārt, ka, piemērojot 2004. gada pamatnostādņu 53. punktu, ir jāņem vērā apgrozījums, kuru puses sasniegušas ar pakalpojumiem, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, un, otrkārt, ka 115.–137. punktā norādīto apsvērumu dēļ ir jāuzskata, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

177

Turklāt, ciktāl prasītāja norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā, ka 2004. gada pamatnostādņu 53. punktā paredzētā prezumpcija ir apstrīdama un ka šīs lietas apstākļos tā tika apstrīdēta, pietiek norādīt, ka šajā kontekstā prasītāja neizvirza nevienu argumentu, kas jau nebūtu izvērtēts un noraidīts 115.–176. punktā.

178

Tādējādi neviens prasītājas norādītais arguments nevar atspēkot Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

179

Prasītāja arī norāda, ka Komisijas apsvērumi, kas ir balstīti uz ietekmi uz preču plūsmu, ir kļūdaini. Aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neesot izraisījusi tirdzniecības stāvokļa izmaiņas ne attiecībā uz precēm no Apvienotās Karalistes, ne attiecībā uz precēm no citām valstīm. Pirmkārt, NES uzcenojums esot ticis piemērots tikai precēm no Apvienotās Karalistes, jo iespēju piemērot NES uzcenojumu sūtījumiem, kas nav no Apvienotās Karalistes, praktiski nebija. Otrkārt, NES uzcenojums neesot varējis ietekmēt Apvienotajā Karalistē esošo preču plūsmu. Attiecīgi aizliegtā vienošanās saistībā ar NES neesot varējusi ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, vismaz ne ievērojami.

180

Šie argumenti ir jānoraida kā neiedarbīgi. Pat ja tiktu uzskatīts, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES nav ievērojami ietekmējusi preču plūsmu starp dalībvalstīm, tas nevarot atspēkot Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru minētā vienošanās tās ietekmes dēļ uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem bija tāda, kas būtiski ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm.

181

Ciktāl prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un 2004. gada pamatnostādņu 77. punktu, saskaņā ar kuru, ja aizliegtās vienošanās attiecas tikai vienas dalībvalsts teritoriju, var būt nepieciešams veikt detalizētāku izvērtējumu par to spēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, neveicot papildu izmeklēšanu, pietiek norādīt, ka no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, tā varēja pamatoti secināt, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, neveicot papildu izmeklēšanu.

182

Attiecīgi jāsecina, ka neviens no prasītājas norādītajiem argumentiem nevar likt apšaubīt Komisijas apsvēruma, saskaņā ar kuru aizliegtā vienošanās saistībā ar NES varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, pamatotību.

183

Tādējādi trešais pamats ir jānoraida kopumā.

184

Ar šo pamatu prasītāja apšauba Komisijas lēmumu atzīt to par vienīgo atbildīgo par Bax Global (UK) rīcību. Tas ir iedalīts trijās daļās. Ar pirmo daļu, kas it īpaši attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta un personiskās atbildības principa pārkāpumu, prasītāja norāda, ka nav juridiska pamata, lai to atzītu par atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību. Ar otro daļu, kas attiecas uz Pamattiesību hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav veikusi izmeklēšanu, lai uzzinātu, vai Brink’s – agrākais Bax Global (UK) mātesuzņēmums, arī vai arī kā vienīgais bija jāatzīst par atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību. Ar trešo daļu, kas attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā šajā ziņā nav pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu.

185

Šī daļa attiecas uz Komisijas lēmumu atzīt prasītāju par vienīgo atbildīgo par Bax Global (UK) dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES.

186

Apstrīdētā lēmuma preambulas 664. un 754. apsvērumā Komisija norādīja, ka Bax Global (UK) ir piedalījies aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES laikā no 2002. gada 1. oktobra līdz 2003. gada 10. martam, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas visas tā darbības tika nodotas vienam no tās saistītajiem uzņēmumiem, proti, prasītājai, ka tā vairs nepastāvēja un tādējādi nevarēja būt par apstrīdētā lēmuma adresātu, ka prasītāja bija tās saimniecisko darbību pārņēmēja un ka tādējādi pēdējā minētā varēja tikt atzīta par atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību.

187

Prasītāja uzskata, ka, šādi rīkojoties, Komisija ir pārkāpusi personiskās atbildības principu, LESD 101. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. pantu, kā arī 23. panta 2. punktu. Šajā gadījumā neesot bijis juridiska pamata to atzīt par atbildīgu par Bax Global (UK) dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES. Pretēji Komisijas konstatētajam, Bax Global (UK) iegādāšanās un pievienošanās rezultātā tai nevarēja tikt nodota atbildība par uzņēmuma, kurā Bax Global (UK) ietilpa laikā no 2002. gada oktobra līdz 2003. gada martam un kuru kontrolēja Brink’s, rīcību. Pēdējā minētā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī joprojām pastāvēja, tādēļ Komisijai tā bija jāatzīst par atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību pēdējās minētās vietā. Atbildības nodošana jaunai juridiskai personai esot atkarīga no nosacījuma, ka tai ar sākotnējo juridisko personu esot jāveido viens un tas pats uzņēmums Savienības konkurences noteikumu piemērošanas nolūkos, – šajā gadījumā tā tas neesot bijis.

188

Komisija šos argumentus apstrīd.

189

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka, ja sabiedrība pārkāpj konkurences noteikumus, saskaņā ar personīgās atbildības principu tai ir jāatbild par šo pārkāpumu.

190

Tomēr, kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma preambulas 664. apsvērumā, personiskās atbildības principam nav pretrunā tas, ka atsevišķos gadījumos kādas sabiedrības saimniecisko darbību pārņēmējs tiek atzīts par atbildīgu par šīs sabiedrības rīcību.

191

Tādējādi, pirmkārt, no judikatūras izriet, ka juridiskas vienības saimniecisko darbību pārņēmējs, kurš ir atbildīgs par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, var tikt atzīts par atbildīgu, ja minētā vienība Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī vairs nepastāv (šajā ziņā skat. spriedumus, 2009. gada 24. septembris, Erste Group Bank u.c./Komisija, C‑125/07 P, C‑133/07 P un C‑137/07 P, Krājums, EU:C:2009:576, 77.–83. punkts, un 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, EU:C:2013:801, 23. punkts).

192

Otrkārt, ja sabiedrība, kas ir atbildīga par konkurences tiesību pārkāpumu, pārnes saimniecisko darbību attiecīgajā tirgū uz citu sabiedrību brīdī, kad šīs abas sabiedrības ir daļa no viena uzņēmuma, sabiedrība, uz kuru darbība tika pārnesta, var tikt atzīta par atbildīgu strukturālo saikņu dēļ, kas agrāk pastāvēja starp šīm abām sabiedrībām (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 354.–360. punkts, un 2009. gada 31. marts, ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, T‑405/06, Krājums, EU:T:2009:90, 106.–119. punkts).

193

Abos iepriekš minētajos gadījumos atbildības noteikšanu saimniecisko darbību pārņēmējam pamato konkurences noteikumu efektīvas ieviešanas mērķi. Ja Komisijai šādu tiesību nebūtu, uzņēmumiem būtu viegli izvairīties no sankcijām, īstenojot restrukturizāciju, īpašumtiesību nodošanu vai citas juridiskas vai organizatoriskas pārmaiņas. Tādējādi tiktu apdraudēts mērķis sodīt konkurences noteikumiem pretēju uzvedību un novērst tās atsākšanu, izmantojot atturošas sankcijas.

194

Tā kā Komisija ir pierādījusi, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas visas Bax Global (UK) darbības bija nodotas prasītājai, kas tajā brīdī bija saistītā sabiedrība, un ka Bax Global (UK) arī bija pārtraukusi pastāvēt pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas (skat. 186. punktu), tai bija tiesības atzīt prasītāju par atbildīgu par Bax Global (UK) pieļauto pārkāpumu, piemērojot 191. un 192. punktā minēto judikatūru un principus.

195

Neviens no prasītājas norādītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

196

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka no 2009. gada 30. septembra sprieduma Hoechst/Komisija (T‑161/05, Krājums, EU:T:2009:366) 61.–64. punkta izriet, ka par pārkāpumu ir jāatbild tikai Brink’s kā agrākajam Bax Global (UK) mātesuzņēmumam.

197

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā Bax Global (UK) piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES (skat. 186. punktu), to var atzīt par atbildīgu.

198

Turklāt attiecībā uz iespējamu Brink's kā Bax Global (UK) mātesuzņēmuma atbildību ir jāatgādina, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisijas tiesības atzīt to par atbildīgu kā Bax Global (UK) saimniecisko darbību pārņēmēju nav ierobežotas ar tās iespējamām tiesībām atzīt par atbildīgu arī tās agrāko mātesuzņēmumu Brink's (šajā ziņā skat. spriedumu Erste Group Bank u.c./Komisija, minēts 191. punktā, EU:C:2009:576, 82. punkts).

199

Turklāt ir jānorāda, ka šie secinājumi nekādā ziņā nav pretrunā sprieduma Hoechst/Komisija, minēts 196. punktā (EU:T:2009:366), 61. punktam. Protams, šajā jautājumā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka juridiskai personai, kura attiecīgo uzņēmumu vadīja brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, ir pienākums par to atbildēt pat tad, ja datumā, kad ir pieņemts pārkāpumu konstatējošais lēmums, uzņēmuma vadība bija nodota citas sabiedrības atbildībā. No šī konteksta izriet, ka šajā jautājumā Vispārējā tiesa ir tikai izskaidrojusi, ka mātesuzņēmums, kurš brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, kontrolēja meitasuzņēmumu, kas tajā bija tieši iesaistīts un tādējādi bija daļa no tā paša uzņēmuma, var tikt atzīts par atbildīgu par šo pārkāpumu pat tad, ja datumā, kad ir pieņemts Komisijas lēmums, šīs abas sabiedrības vairs nav viena uzņēmuma daļa.

200

Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

201

Otrkārt, prasītāja norāda, ka no sprieduma ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, minēts 192. punktā (EU:T:2009:90), 109. punkta izriet, ka gadījumā, ja visa vai daļa saimniecisko darbību tiek nodotas no vienas juridiskas vienības otrai, atbildība par sākotnēji pastāvējušā komersanta izdarīto pārkāpumu attiecīgo darbību ietvaros var tikt inkriminēta jaunajam komersantam tikai tad, ja abi veido vienu saimniecisko vienību konkurences noteikumu piemērošanas nolūkos.

202

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gadījums, kas norādīts spriedumā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, minēts 192. punktā (EU:T:2009:90), proti, gadījums, kas minēts iepriekš 192. punktā, nav vienīgais gadījums, kad saimniecisko darbību pārņēmējs var tikt atzīts par atbildīgu. Kā tika norādīts iepriekš 190.–193. punktā, ja sabiedrība, kas ir pieļāvusi konkurences noteikumu pārkāpumu, ir pārstājusi eksistēt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, Komisijai ir tiesības atzīt par atbildīgu tās saimniecisko darbību pārņēmēju neatkarīgi no tā, vai šīs abas juridiskās vienības ir daļa no viena un tā paša uzņēmuma. Šajā gadījumā Bax Global (UK) vairs nepastāvēja apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Tādējādi Komisijai bija tiesības atzīt prasītāju par atbildīgu kā tās saimniecisko darbību pārņēmēju.

203

Turklāt un katrā ziņā, runājot par sprieduma ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, minēts 192. punktā (EU:T:2009:90), piemērošanu, ir jānorāda, ka brīdī, kad Bax Global (UK) darbība tika nodota prasītājai, abas šīs sabiedrības piederēja DB grupai. Tādējādi strukturālo saikņu dēļ, kas starp tām pastāvēja brīdī, kad Bax Global (UK) saimnieciskā darbība tika nodota prasītājai, Komisijai bija tiesības atzīt pēdējo minēto atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību.

204

Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

205

Treškārt, prasītāja norāda, ka uzņēmuma un atbildības jēdzieni LESD 101. panta izpratnē, kā arī jautājums par atbildības nodošanu starp dažādiem uzņēmumiem ir juridiski jēdzieni un Komisijai šajā ziņā tādējādi nebija nekādas rīcības brīvības.

206

Attiecībā uz šo argumentu vispirms ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu apsvērusi izmantot rīcības brīvību, runājot par uzņēmuma jēdzienu Savienības konkurences tiesību izpratnē vai runājot par atbildības nodošanu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 754. apsvērumā tā tikai piemēroja iepriekš 190.–193. punktā minēto judikatūru un principus, saskaņā ar kuriem tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, tai ir tiesības atzīt par atbildīgu sabiedrības saimniecisko darbību pārņēmēju, kas ir tieši piedalījies pārkāpumā.

207

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 791. un 782. apsvērumu, kuros Komisija norādīja, ka tā nesoda meitasuzņēmumu, kas ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, agrākos mātesuzņēmumus, ir jākonstatē, ka šajā kontekstā Komisija tikai izmantoja novērtējuma brīvību, kāda tai ir, nosakot juridiskās vienības, kurām tā piemēro sodu, kā to atzīst pati prasītāja. Turpretī šādā kontekstā tā nav lēmusi par jautājumu, vai šajā gadījumā varēja uzskatīt, ka šie agrākie mātesuzņēmumi bija daļa no uzņēmuma, kurš ir pieļāvis LESD 101. panta pārkāpumu, nedz arī par atbildības nodošanas jautājumiem.

208

Tā kā neviens no argumentiem, kuru nolūks ir pierādīt, ka šajā gadījumā nebija juridiska pamata prasītājas sodīšanai, nav pamatots, šī daļa ir jānoraida.

209

Šajās daļās, pirmkārt, prasītāja norāda, ka, atturoties pienācīgi un padziļināti izpētīt, vai Komisija varēja atzīt Brink’s par atbildīgu par Bax Global (UK) rīcību un cik lielā mērā bija nepieciešams un taisnīgi apsūdzēt prasītāju, lai nodrošinātu pienācīgu Savienības konkurences noteikumu piemērošanu, Komisija ir pārkāpusi Pamattiesību hartas 41. pantu un labas pārvaldības principu. Otrkārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir tikai darījusi zināmu savu izvēli neatzīt Brink’s par atbildīgu, lai gan saskaņā ar LESD 296. pantu tai savs lēmums neatzīt Brink’s – Bax Global (UK) agrāko mātesuzņēmumu, par atbildīgu vienu pašu vai solidāri bija jāpamato. Tādējādi apstrīdētais lēmums esot jāatceļ vai vismaz jāpiespriež maksāt tikai daļa no naudas soda, kas tai galu galā būtu bijis jāmaksā, ja tā varētu vērsties pret Brink’s kā pret solidāro parādnieku.

210

Komisija šos argumentus apstrīd.

211

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, ja tie tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj LESD 101. panta noteikumus. Šajā tiesību normā ir atsauce tikai uz iespēju sodīt uzņēmumus, bet tajā nav noteiktas juridiskās vienības, kurām var noteikt naudas sodu. Tādējādi Komisijai ir novērtējuma brīvība attiecībā uz juridisko vienību izvēli, kurām tā nosaka sodu par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu Erste Group Bank u.c./Komisija, minēts 191. punktā, EU:C:2009:576, 82. punkts).

212

Tomēr, īstenojot šo izvēli, Komisija nav pilnīgi brīva. Tai it īpaši ir jāievēro vispārējie Savienības tiesību principi un Savienības līmenī garantētās pamattiesības (šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., C‑628/10 P un C‑14/11 P, Krājums, EU:C:2012:11, 48. punkts).

213

Tādējādi, ja, veicot savu izmeklēšanu, Komisija nolemj neuzlikt naudas sodu noteiktai juridisko vienību kategorijai, kas varētu būt daļa no uzņēmuma, kas ir izdarījis pārkāpumu, tai ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips.

214

No tā izriet, ka ne tikai kritēriji, kurus Komisija nosaka, lai nošķirtu juridiskās vienības, kurām tā nosaka naudas sodu, no tām, kurām tā ir nolēmusi neuzlikt naudas sodu, nedrīkst būt patvaļīgi, bet tie ir arī jāpiemēro saskaņotā veidā.

215

Ņemot vērā šos principus un šo judikatūru, ir jāizvērtē, vai šajā gadījumā Komisija ir pārsniegusi savas novērtējuma brīvības robežas.

216

Pirmkārt, runājot par prasītājas argumentiem, kuru mērķis ir apstrīdēt Komisijas piemērotos kritērijus, ir jānorāda, ka šajā gadījumā tā nolēma atzīt par atbildīgiem ne tikai meitasuzņēmumus, kas ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, bet arī minēto meitasuzņēmumu mātesuzņēmumus, kuri apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija daļa no viena un tā paša uzņēmuma LESD 101. panta izpratnē, ciktāl arī tos varēja apsūdzēt dalībā minētās aizliegtās vienošanās darbībās. Turpretī, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 791. un 782. apsvēruma, Komisija nolēma neuzlikt naudas sodu šo meitasuzņēmumu agrākajiem mātesuzņēmumiem neatkarīgi no jautājuma, vai arī tie būtu jāatzīst par atbildīgiem par aizliegto vienošanos saistībā ar NES.

217

Šāda pieeja ietilpst Komisijai piemītošajā novērtējuma brīvībā. Tās ietvaros tā var ņemt vērā faktu, ka pieeja, kuras nolūks ir sodīt visas juridiskās vienības, kuras var atzīt par atbildīgām par pārkāpumu, varētu būtiski apgrūtināt tās izmeklēšanas (šajā ziņā skat. spriedumu Erste Group Bank u.c./Komisija, minēts 191. punktā, EU:C:2009:576, 82. punkts).

218

No apstrīdētā lēmuma izriet, ka šajā gadījumā, pat izslēdzot meitasuzņēmumu, kas ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar AMS, NES, CAF un PSS, agrākos mātesuzņēmumus, Komisijas procesā piedalītos 47 juridiskās vienības. Ņemot vērā šo lielo skaitli, Komisijas lēmums neapsūdzēt arī minēto meitasuzņēmumu agrākos mātesuzņēmumus nevar tikt uzskatīts par patvaļīgu.

219

Šajā kontekstā arī ir jāatgādina, ka sava 2013. gada 11. jūlija sprieduma Team Relocations u.c./Komisija (C‑444/11 P, EU:C:2013:464) 155.–167. punktā Tiesai jau bija iespēja nospriest, ka Komisija nepārsniedz savas novērtējuma brīvības robežas, nolemjot piespriest sodu tikai sabiedrībām, kas ir tieši iesaistītas pārkāpumā, kā arī pašreizējiem mātesuzņēmumiem, kurus var atzīt par atbildīgiem par savu rīcību, nevis to agrākajiem mātesuzņēmumiem.

220

Otrkārt, runājot par veidu, kādā Komisija piemēroja tās noteiktos kritērijus, pietiek konstatēt, ka prasītāja neizvirza nevienu argumentu nolūkā pierādīt, ka tie nav tikuši piemēroti saskaņotā veidā.

221

Tādējādi ir jāsecina, ka, nolemjot nesodīt Brink’s – Bax Global (UK), kas tieši piedalījās aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, agrāko mātesuzņēmumu, pat ja Brink’s, iespējams, varēja tikt atzīts par atbildīgu, Komisija nav pārsniegusi robežas novērtējuma brīvībai, kas tai ir saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

222

Neviens no prasītājas norādītajiem argumentiem šo secinājumu nevar atspēkot.

223

Pirmkārt, pretēji prasītājas norādītajam, no 2013. gada 18. jūlija sprieduma Dow Chemical u.c./Komisija (C‑499/11 P, Krājums, EU:C:2013:482) nevar secināt, ka šajā gadījumā Komisijai būtu bijis pienākums izvērtēt, vai tā varēja atzīt Brink’s par atbildīgu kā Bax Global (UK) agrāko mātesuzņēmumu. Pat ja no minētā sprieduma 47. punkta būtu jāsecina, ka Tiesa būtībā uzskatīja, ka principā Komisija nosaka naudas sodu visām juridiskajām vienībām, kuras ir daļa no uzņēmuma, kas ir izdarījis pārkāpumu, šis punkts būtu jālasa, ņemot vērā kontekstu, kādā tas iekļaujas. Šajā lietā mātesuzņēmums, kuru Komisija atzina par atbildīgu par viena no tā meitasuzņēmumiem rīcību, norādīja, ka, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošo novērtējuma brīvību, tai sava pieeja, atzīstot to par atbildīgu, bija jāpamato. Atbildot uz šo argumentu, Tiesa pamatojās uz principu, ka mātesuzņēmums bija jāsoda kā uzņēmums, kas pieder uzņēmumam, kurš ir pārkāpis LESD 101. pantu. Tomēr no šī sprieduma nevar secināt, ka Komisija nevar īstenot pieeju apsūdzēt tikai atsevišķas juridisko vienību kategorijas, ja šāda pieeja nav patvaļīga un ļauj tai efektīvi izmantot savus resursus. Sprieduma Dow Chemical u.c./Komisija, minēts iepriekš (EU:C:2013:482), 47. punktā Tiesa skaidri atzina, ka Komisija varēja nesodīt mātesuzņēmumu, ja šāds lēmums ir balstīts uz objektīviem iemesliem.

224

Otrkārt, prasītāja norāda, ka apsūdzība kopā ar tām un ar Brink’s tai būtu sniegusi saimnieciskas priekšrocības, jo tas tai atvieglotu iespēju vērsties pret Brink’s saistībā ar tās naudas soda daļas samaksu.

225

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītājai un Brink’s varēja solidāri piespriest maksāt naudas sodu un ka šāda naudas soda noteikšana prasītājai sniegtu priekšrocības, šādi apstākļi nevarētu pierādīt, ka Komisija ir pārsniegusi tai piemītošās novērtējuma brīvības robežas. Komisija uzrauga Savienības konkurences tiesību ievērošanu Savienības interesēs, un tai ir tikai ierobežoti resursi šī mērķa īstenošanai. Tādējādi, pat ja šādas pieejas neapsūdzēt visas juridiskās vienības, kurām, iespējams, varētu tikt piespriests naudas sods, sekas varētu būt tādas, ka juridiskās vienības, kurām ir noteikts naudas sods, atrastos mazāk labvēlīgā pozīcijā, tas Komisijai netraucē piemērot šādu pieeju, ja tās pamatā ir objektīvi iemesli un tas tai ļauj efektīvāk izmantot savus resursus.

226

No tā izriet, ka, pretēji prasītājas norādītajam, šajā gadījumā Komisija nav pieļāvusi kļūdu, nolemjot nenoteikt naudas sodus Brink’s kā Bax Global (UK) agrākajam mātesuzņēmumam.

227

Tādējādi otrā daļa par Pamattiesību hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jānoraida.

228

Prasītāja arī norāda, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu LESD 296. panta otrās daļas izpratnē.

229

Vispirms ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes, akta autores, argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, Krājums, EU:C:2011:620, 147. punkts).

230

Tādējādi saistībā ar individuāliem lēmumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus tam, ka tas ļauj tiesai īstenot kontroli, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību (skat. spriedumu Elf Aquitaine/Komisija, minēts 229. punktā, EU:C:2011:620, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

231

Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojuma prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta otrās daļas prasības, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šā akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo juridisko noteikumu kopumu (skat. spriedumu Elf Aquitaine/Komisija, minēts 229. punktā, EU:C:2011:620, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

232

Tas, vai apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots, ir jāpārbauda šīs judikatūras gaismā.

233

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 754. apsvērumā Komisija norādīja, ka tai ir tiesības atzīt prasītāju par atbildīgu par pārkāpumu kā Bax Global (UK) saimniecisko darbību pārņēmēju. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 791. un 782. apsvērumā tā norādīja, ka ir nolēmusi nesodīt agrākos mātesuzņēmumus. No apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka tas ir piemērojams Brink’s kā Bax Global (UK) agrākajam mātesuzņēmumam. Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 791. apsvēruma un tā konteksta pietiekami skaidri izriet, ka Komisija uzskatīja, ka šīs pieejas nolūks ir izvairīties no tā, lai tās izmeklēšana tiktu pārmērīgi apgrūtināta. Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka juridisko vienību skaits, kas piedalījās procesā Komisijā, ir 47 vienības un ka pieejas sodīt arī agrākos mātesuzņēmumus sekas bija tādas, ka pieauga šis jau tā nozīmīgais skaitlis. Otrkārt, 802. zemsvītras piezīmē pie apstrīdētā lēmuma preambulas 791. apsvēruma Komisija atsaucas uz 2006. gada 14. decembra sprieduma Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija (no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02, Krājums, EU:T:2006:396) 335. punktu, kurā Vispārējā tiesa konstatēja, ka nepieciešamība katrā uzņēmuma kontroles nodošanas gadījumā pārbaudīt, cik lielā mērā tā rīcībā var apsūdzēt agrāko mātesuzņēmumu, būtiski apgrūtinātu Komisijas izmeklēšanu.

234

Tādējādi ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā iekļautā informācija bija pietiekama, lai, pirmkārt, ļautu prasītājai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Komisija nolēma sodīt to un nesodīt Brink’s, un, otrkārt, ļautu Vispārējai tiesai veikt savu kontroli.

235

Tādējādi ir jānoraida arī ceturtā pamata trešā daļa un tādējādi ceturtā daļa pilnībā ne tikai attiecībā uz lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu, bet arī attiecībā uz prasību, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci.

236

Šis pamats ir sadalīts divās daļās, no tām pirmā ir par kļūdām, aprēķinot naudas soda apmēru, un otrā ir par Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

237

Šī daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija ir aprēķinājusi prasītājai noteiktā naudas soda apmēru.

238

Šādā kontekstā Komisija balstījās uz 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto vispārējo metodi. Konkrētāk, tā uzskatīja, ka, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, pirmkārt, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, ir jāizmanto pārdošanas vērtība, kuru prasītāja ieguva ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem no tās EEZ klientiem tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, un, otrkārt, ir jāpiemēro koeficients par pārkāpuma smagumu 15 % apmērā. Tā arī uzskatīja, ka prasītāja nevar atsaukties ne uz vienu atbildību mīkstinošu apstākli.

239

Prasītāja uzskata, ka, šādi rīkojoties, Komisija tai ir noteikusi naudas sodu, kas pārsniedz aizliegtās vienošanās saistībā ar NES apmēru un smagumu. Šādā kontekstā tā izvirza četrus iebildumus. Pirmkārt, tā norāda, ka Komisija nav izmantojusi atbilstošo pārdošanas vērtību. Otrkārt, tā apstrīd Komisijas piemēroto koeficientu par pārkāpuma smagumu. Treškārt, tā norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošu apstākli, proti, prettiesisku aizliegto vienošanos saistībā ar pārvadājuma pakalpojumiem. Ceturtkārt, tā norāda, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

240

Šis iebildums attiecas uz Komisijas apsvērumiem, kas ir iekļauti apstrīdētā lēmuma preambulas 857.–890. apsvērumā, saskaņā ar kuriem, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, ir jāizmanto pārdošanas vērtība, ko prasītāja ir ieguvusi ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem no EEZ klientiem tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES.

241

Prasītāja uzskata, ka šie apsvērumi ir kļūdaini. Komisija neesot ievērojusi 2006. gada pamatnostādnes un esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, samērīguma principu, soda atbilstības pārkāpumam principu un nulla poena sine culpa principu. Tā arī esot pieļāvusi kļūdas vērtējumā.

242

Būtībā prasītāja norāda, ka, izmantojot pārdošanas vērtību, kuru tā īstenojusi ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem no EEZ klientiem tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, Komisija tai esot noteikusi naudas sodu, kas pārsniedz apstrīdētajā lēmumā konstatētā pārkāpuma apmēru un smagumu. Prasītāja uzskata, ka Komisijai nebija jāizmanto pārdošanas vērtība, kas īstenota ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, bet gan bija jāpārliecinās par to, ka izmantotā pārdošanas vērtība atspoguļo ekonomiskos zaudējumus, kurus izraisīja aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, tā vietā, lai balstītos uz vispārējās prevencijas mērķiem, un šī vērtība esot bijusi jāpielāgo, ņemot vērā aizliegtas vienošanās esamību pārvadājumu pakalpojumu tirgus iepriekšējā posmā.

243

Komisija šos argumentus apstrīd.

244

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu un saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisijai ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums.

245

Savukārt samērīguma princips un soda atbildības pārkāpumam princips nosaka, ka naudas sodi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem, proti, ar Savienības konkurences tiesību normu ievērošanu, un uzņēmumam par pārkāpumu konkurences jomā uzliktā naudas soda apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, novērtējot to kopumā un tostarp ņemot vērā tā smagumu. Konkrētāk, samērīguma princips paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas soda apmērs samērīgi elementiem, kas ir ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (spriedums, 2006. gada 27. septembris, Jungbunzlauer/Komisija, T‑43/02, Krājums, EU:T:2006:270, 226.–228. punkts).

246

Turklāt ir jāatgādina, ka, novērtējot Savienības konkurences tiesību pārkāpuma smagumu, Komisijai ir jāņem vērā daudzi elementi, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no pārkāpuma veida un tā konkrētajiem apstākļiem. Šie elementi atkarībā no lietas var ietvert to preču, attiecībā uz kurām pārkāpums izdarīts, apjomu un vērtību, kā arī uzņēmuma lielumu un ekonomisko potenciālu, un tādējādi ietekmi, kādu tas var atstāt uz tirgu (spriedumi, 1983. gada 7. jūnijs, Musique diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, Krājums, EU:C:1983:158, 121. punkts; 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, Krājums, EU:C:2009:505, 96. punkts, un KME Germany u.c./Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2011:816, 58. un 59. punkts).

247

Konkrētāk, attiecībā uz preču, kas ir pārkāpuma priekšmets, apmēru un vērtību Vispārējā tiesa jau ir konstatējusi, ka, lai gan nav apstrīdams, ka uzņēmuma vai tirgus apgrozījums kā pārkāpuma smaguma novērtēšanas faktors noteikti ir izplūdis un nepilnīgs, neraugoties uz tā aptuvenību, šobrīd gan Savienības likumdevējs, gan Komisija un Tiesa to uzskata par adekvātu kritēriju attiecīgo uzņēmumu apmēra un ekonomiskās varas novērtēšanai konkurences tiesībās (spriedums, 2009. gada 6. maijs, KME Germany u.c./Komisija, T‑127/04, Krājums, EU:T:2009:142, 93. punkts).

248

Kopējā apgrozījuma daļa, ko veido to preču vai pakalpojumu pārdošana, uz kuriem attiecas pārkāpums, pati par sevi ir labākais rādītājs, kas atspoguļo šī pārkāpuma ekonomisko nozīmi.

249

Šie principi ir atspoguļoti 2006. gada pamatnostādnēs, kas paredz vispārēju metodi naudas sodu apmēra aprēķināšanai. No 2006. gada pamatnostādņu 6. punkta izriet, ka “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtību saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

250

Tādējādi 2006. gada pamatnostādnēs ir paredzēts, ka pirmajā posmā Komisija nosaka naudas soda pamatsummu. Šajā posmā, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, Komisija nosaka ar pārkāpumu tieši vai netieši saistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtību atbilstošajā EEZ ģeogrāfiskajā teritorijā attiecīgā gada laikā. Turklāt tā šai vērtībai piemēro pārkāpuma smaguma koeficientu kā procentus, kas ir noteikti atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, un reizina šo rezultātu ar uzņēmuma dalības pārkāpumā gadu skaitu. Horizontālo vienošanos par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu gadījumos tā iekļauj papildu summu. Otrajā posmā tā ņem vērā atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus.

251

Pieņemot 2006. gada pamatnostādnes, Komisija pati ierobežoja savas novērtējuma brīvības izmantošanu. Nesniedzot pamatojumu, tā tādējādi nevar neievērot tajās paredzēto metodi, citādi tā vajadzības gadījumā var tikt sodīta par vispārējo tiesību principu, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības principa pārkāpšanu (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, EU:C:2005:408, 211. punkts).

252

Tomēr 2006. gada pamatnostādņu 37. punkts ļauj Komisijai atkāpties no tajās paredzētās vispārējās metodes, lai ņemtu vērā attiecīgās lietas apstākļus vai panāktu pienācīgu preventīvās iedarbības līmeni.

253

Prasītājas argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus un šo judikatūru.

254

Prasītāja norāda, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās tikai uz NES uzcenojumu un ka tādējādi Komisijai esot bijusi jāizmanto tikai tā pārdošanas vērtība, kas gūta ar NES noliktavu pakalpojumiem. Turklāt Komisijai pārdošanas vērtībā neesot bijušas jāiekļauj pārvadājuma pakalpojumu izmaksas, par kurām rēķinu sagatavoja pārvadātāji. Kravu pārvadātāji esot organizējuši preču pārvadāšanu, bet pārvadātāji tiem sagatavoja rēķinu par saviem pakalpojumiem, ieskaitot nodevas, piemēram, degvielas un drošības piemaksas. Tādējādi pārvadātāju iekasētie nodokļi un uzcenojumi, kurus kravu pārvadātāji nevarēja nekādi kontrolēt, nevar tikt uzskatīti par tādiem, uz kuriem attiektos aizliegtā vienošanās saistībā ar NES.

255

Komisija šos argumentus apstrīd.

256

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu Komisija nosaka ar pārkāpumu tieši vai netieši saistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtību, kas iegūta tiešā vai netiešā saistībā ar pārkāpumu. Kā tika norādīts iepriekš 84.–101. un 115.–137. punktā, aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopumu. Tādējādi Komisija nav pārsniegusi robežas, kas tai ir noteiktas 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā, izmantojot pārdošanas vērtību, ko prasītāja guva ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopumu, ne tikai pārdošanas vērtību, kas iegūta ar NES noliktavu pakalpojumiem.

257

Otrkārt, ir jānorāda, ka neviens no prasītājas norādītajiem apstākļiem nelika Komisijai atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās vispārējās metodes, piemērojot to 37. punktu.

258

Prasītāja norāda, ka Bax Global (UK) tikai rīkojās kā starpnieks, darbojoties kā atsevišķu izmaksu “iekasēšanas aģents”.

259

Šajā ziņā ir jānorāda, ka it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 65., 878. un 879. apsvērumā Komisija atzina, ka kravu pārvadātāji atradās starpnieka pozīcijā starp pārvadātāju un nosūtītāju un tie varēja apstiprināt plašu uzņēmumu modeļu skaitu.

260

Tomēr ir jākonstatē, ka gadījumā, ja kravu pārvadātājs nepārnes pārvadājuma izmaksas uz klientiem, bet tā ienākumus veido tikai no pārvadātājiem saņemtā komisijas maksa, nerodas nekādas problēmas, jo tā apgrozījumā atspoguļojas tikai komisijas maksa.

261

Attiecībā uz gadījumu, kad kravu pārvadātājs uz saviem klientiem pārnes pārvadāšanas izmaksas, kas viņam pašam bija vai būtu jāsedz trešajām personām, ir jāatgādina, kā tas izriet no Komisijas konstatētā, kas ir apkopots 85. punktā, ka, raugoties no saimnieciskā skatpunkta, kravu pārvadātājam nav tikai starpnieka loma. Tas pārveido no trešajām personām iegūtus pakalpojumus un citus sākotnējos pakalpojumus par integrētiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, kas to klientiem ļauj ietaupīt laiku un naudu, tādējādi apmierinot specifisku pieprasījumu, ko nevarētu apmierināt individuāli pakalpojumi, no kādiem sastāv šie kravu pārvadājumu pakalpojumi. Ņemot vērā šos apsvērumus, šādā gadījumā Komisijai ir tiesības izmantot kravu pārvadātāju pārdošanas vērtību 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē.

262

Turklāt, pretēji prasītājas norādītajam, Komisijai nebija pienākuma atskaitīt pārvadājuma pakalpojumu vērtību.

263

Kā tika norādīts iepriekš, šie pakalpojumi ir jāuzskata par kravu pārvadājumu pakalpojumu sākotnējiem pakalpojumiem. Visās ražošanas nozarēs pastāv gala precē iekļautās izmaksas, ko ražotājs nevar kontrolēt, bet kas tomēr ir tā darbības kopuma būtisks elements. Tādējādi sākotnējo pakalpojumu izmaksas, kas ir iekļautas pārdoto preču un sniegto pakalpojumu cenā, nav jāatskaita no pārdošanas vērtības, pat ja sākotnējo pakalpojumu izmaksas ir būtiska pārdošanas vērtības daļa (šajā ziņā skat. spriedumus, KME Germany u.c./Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2011:816, 58.–65. punkts, un KME Germany u.c./Komisija, minēts 247. punktā, EU:T:2009:142, 91. punkts). Protams, šī judikatūra attiecas uz lietu, kurā 2006. gada pamatnostādnes vēl nebija piemērojamas. Tomēr to tām var piemērot. Apsvērumi, kas ir tās pamatā, vispārēji attiecas uz apgrozījuma izmantošanu, aprēķinot naudas soda apmēru, un norāda, ka runa ir par objektīvu kritēriju, kam ir cieša saikne ar attiecīgo pārkāpumu (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, Krājums, EU:C:2014:272, 59. punkts).

264

Tādējādi, pretēji prasītājas norādītajam, kravu pārvadājumu pakalpojumu raksturs un aizliegtās vienošanās saistībā ar NES raksturs neliedz Komisijai izmantot visu apgrozījumu, kuru tā ir guvusi ar šiem pakalpojumiem attiecīgajā tirdzniecības ceļā, neatskaitot izmaksas par pārvadājuma pakalpojumiem vai citiem pakalpojumiem, kurus īstenoja trešās personas, bet kas ir daļa no pakalpojumu kopuma, kas veido minētos kravu pārvadājumu pakalpojumus.

265

Prasītāja norāda, ka Komisijai neesot vajadzējis ņemt vērā kravu pārvadājumu pakalpojumus, kas nav tikuši aplikti ar NES uzcenojumu. Gadījumā, ja šis uzcenojums netiek piemērots, kravu radīto apgrozījumu nevarētu uzskatīt par tādu, ko ietekmē rīcība saistībā ar NES.

266

Komisija šos argumentus apstrīd.

267

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, Komisija izmanto pārdošanas vērtību saistībā ar pārkāpumu, neņemot vērā pārkāpuma īstenošanu. Tādējādi no šī punkta neizriet, ka, aprēķinot atbilstošo pārdošanas vērtību, vērā var tikt ņemta vienīgi to darījumu pārdošanas vērtība, kuru reāli ietekmēja prettiesiskie nolīgumi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, Krājums, EU:T:2011:289, 58. punkts).

268

Tomēr šādā kontekstā arī ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā norādītais pārdošanas vērtības jēdziens nevar tikt paplašināts tiktāl, lai tas aptvertu pārdošanu, ko veicis attiecīgais uzņēmums un kas ne tieši, ne netieši neietilpst apgalvotās aizliegtās vienošanās apjomā (spriedums Team Relocations u.c./Komisija, minēts 219. punktā, EU:C:2013:464, 73.–78. punkts).

269

Jākonstatē, ka prasītāja tikai norāda, ka Komisijai nevajadzēja ņemt vērā kravu pārvadājumu pakalpojumus, kuriem netika piemērots NES uzcenojums, bet tā neizvirza nevienu argumentu, kas ļautu noteikt, ka kravu pārvadājumu pakalpojumi, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, proti, apgrozījums tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, neietilpst minētās aizliegtās vienošanās apjomā.

270

Turklāt šīs lietas apstākļos Komisijai nebija pienākuma atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās vispārējās metodes, piemērojot to 37. punktu. Savienības tiesas nekad Komisijai nav uzlikušas pienākumu katrā gadījumā pierādīt, kādi ir individuālie pārdošanas apjomi, kurus ietekmēja aizliegtā vienošanās (spriedums Putters International/Komisija, minēts 267. punktā, EU:T:2011:289, 60. punkts). Gluži pretēji, kā izriet no Tiesas judikatūras, ierobežojot pārdošanas vērtību ar to, attiecībā uz kuru ir pierādīts, ka to patiešām ietekmēja aizliegtā vienošanās, kurā piedalījās attiecīgais uzņēmums, mākslīgi samazinātu tā ekonomisko nozīmīgumu, jo tas vien, ka ir atrasts ierobežots skaits tiešu pierādījumu par aizliegtās vienošanās reāli ietekmēto pārdošanas vērtību, izraisītu, ka galu galā tiek uzlikts naudas sods bez reālas saiknes ar attiecīgās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomu. Šādi atbalstot slepenību, tiktu apdraudēts arī LESD 101. panta pārkāpumu efektīvas izmeklēšanas un sodīšanas mērķis, un līdz ar to tas nevar tikt pieļauts (spriedums Team Relocations u.c./Komisija, minēts 219. punktā, EU:C:2013:464, 76. un 77. punkts).

271

Tādējādi arguments par NES uzcenojuma piemērošanu ir jānoraida.

272

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi soda atbilstības pārkāpumam principu, samērīguma principu un nulla poena sine culpa principu, neņemot vērā apstākli, ka pārvadājumu pakalpojumu cenas mākslīgi paaugstināja aizliegtā vienošanās saistībā ar šiem pakalpojumiem. Tādējādi tā esot divreiz sodījusi par viena un tā paša pārkāpuma sekām, pirmkārt, attiecībā uz pārvadātājiem, kuri to esot pieļāvuši, un, otrkārt, attiecībā uz tiem, kas bija viņu klienti. Prasītāja arī norāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 884. apsvērumā iekļautajam Komisijas apsvērumam, saskaņā ar kuru prasītāja var uzsākt tiesvedību valsts civillietu tiesās pret pārvadātājiem, nav nozīmes.

273

Komisija šos argumentus apstrīd.

274

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka 2006. gada pamatnostādnēs nav noteikuma, kurā tieši būtu paredzēts, ka aizliegtas vienošanās esamība augšupējā tirgū būtu jāņem vērā, aprēķinot naudas sodu apmēru.

275

Tādējādi ir jāpārbauda, vai aizliegtas vienošanās esamība saistībā ar augšupējo tirgu tam tirgum, uz kuru attiecas pārkāpums, kura dēļ ir noteikts naudas sods, ir uzskatāms par apstākli, kas liek Komisijai atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās vispārējās metodes.

276

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka pārdošanas vērtības kritērija izmantošanu par naudas sodu apmēra aprēķināšanas atskaites punktu pamato fakts, ka vispārējā apgrozījuma daļa, kuru radīja to preču vai pakalpojumu pārdošana, kas ir pārkāpuma priekšmets, vislabāk atspoguļo šī pārkāpuma saimniecisko nozīmīgumu (skat. 247. un 248. punktu) un ka runa ir par objektīvu kritēriju, kuru ir viegli piemērot.

277

Taču apstāklis, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz gaisa transporta pakalpojumu tirgu, nevar padarīt par nederīgu Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru pārdošanas vērtība, kuru prasītāja ieguva kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū, tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, vislabāk atspoguļo tās dalības šajā pārkāpumā saimniecisko nozīmīgumu. Pirmkārt, runa ir par apgrozījumu, kuru prasītāja ieguva konkrētos tirgus apstākļos. Otrkārt, pastāv objektīva saikne starp aizliegto vienošanos saistībā ar NES un šo apgrozījumu, kas atspoguļo prasītājas piedalīšanās relatīvo īpatsvaru.

278

Turklāt ir jānorāda, ka pieeja, saskaņā ar kuru prettiesiskas aizliegtas vienošanās saistībā ar augšupējo tirgu esamība liktu Komisijai veikt pārdošanas vērtības, kas iegūta saistībā ar pārkāpumu, kas attiecas uz lejupējo tirgu, pielāgošanu, ieviestu neskaidrības jau paša pirmā naudas sodu apmēra aprēķināšanas posma laikā. Pirmkārt, veicamo atskaitījumu apmēru parasti būtu grūti noteikt. Otrkārt, lai ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu, būtu jāveic atskaitījumi ne tikai gadījumā, kad prettiesiska aizliegtā vienošanās attiecas uz augšupējo tirgu, bet, vispārīgāk, visos gadījumos, kad faktoriem, kas ir jāuzskata par neatbilstošiem Savienības tiesībām, varētu būt tieša vai netieša ietekme uz attiecīgo preču vai pakalpojumu cenu. Treškārt, šādas pieejas rezultātā naudas soda apmēra aprēķināšanas pamats varētu tikt apstrīdēts pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas gadījumā, kad faktori, kas var tieši vai netieši ietekmēt sākotnējo pakalpojumu cenu, tiktu atklāti pēc šī datuma. Tādējādi prasītājas aizstāvētā pieeja varētu izraisīt nebeidzamus un neatrisināmus strīdus, tostarp apgalvojumus par diskrimināciju.

279

Attiecībā uz argumentu par nulla poena sine culpa principa pārkāpumu pietiek norādīt, ka, tā kā prasītājai noteiktā naudas soda apmērs bija aprēķināts, pamatojoties uz tirdzniecības cenu, kuru tā pati izrakstīja saviem klientiem, Komisija to nesodīja par trešās personas veiktu pārkāpumu, bet gan, ņemot vērā tās pašas radītos ienākumus, par kuriem tai ir jāatbild. Tādējādi arī šis arguments ir jānoraida.

280

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka aizliegtas vienošanās esamība saistībā ar augšupējo tirgu tam tirgum, uz kuru attiecas pārkāpums, kura dēļ ir noteikts naudas sods, nevar tikt uzskatīts par apstākli, kas var likt Komisijai atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās vispārējās metodes.

281

Tādējādi arguments par aizliegtas vienošanās saistībā ar pārvadājuma pakalpojumu tirgu esamību ir jānoraida un nav nepieciešams lemt par jautājumu, vai šajā kontekstā ir nozīme apstrīdētā lēmuma preambulas 884. apsvērumā ietvertajam Komisijas apsvērumam, saskaņā ar kuru prasītāja var uzsākt tiesvedību valsts civillietu tiesās pret pārvadātājiem. Pat ja šis apsvērums būtu kļūdains, ar to netiktu apšaubīti citi Komisijas apsvērumi, kuru pamatotība tika izvērtēta iepriekš.

282

Prasītāja norāda, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā ekonomiskos zaudējumus, ko radīja aizliegtā vienošanās saistībā ar NES. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm naudas sodi esot konkrēti saistīti ar apgalvotajiem ekonomiskajiem zaudējumiem, kas ir ekstrapolēti, pamatojoties uz pārdošanas vērtību, kas saistīta ar pārkāpumu. Komisijai tādējādi būtu jāpārliecinās, ka izmantotais apgrozījums atspoguļo ekonomiskos zaudējumus. Posmā, kad tiek noteikts ar pierādīto pārkāpumu saistītais apgrozījums, neesot jāņem vērā vispārējā preventīvā iedarbība – šādu iedarbību varot ņemt vērā tikai naudas soda apmēra aprēķināšanas vēlākā posmā. Šajā gadījumā apstākļi, ka teorētiskais maksimālais ar NES sistēmu saistītais apgrozījums atspoguļojot tikai niecīgu noteiktā naudas soda apmēru un vēl mazāku Komisijas izmantotā apgrozījuma daļu, pierādot, ka Komisijas pieeja esot pretrunā 2006. gada pamatnostādnēm.

283

Komisija šos argumentus apstrīd.

284

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, ne 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā, ne kādā citā to punktā nav paredzēts, ka pārdošanas vērtība būtu jāpielāgo pārkāpuma izraisītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem.

285

Otrkārt, prasītājas norādītie apstākļi nelika Komisijai atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās vispārējās metodes, piemērojot to 37. punktu.

286

Neapšaubāmi ir taisnība, ka, aprēķinot naudas sodu apmēru, pārdošanas vērtībai nav jāpiešķir nesamērīga nozīme (spriedums KME Germany u.c./Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2011:816, 60. punkts). Tomēr šajā saistībā ir jāatgādina, ka pārdošanas vērtība ir tikai viens no daudziem kritērijiem, kas tiek ņemti vērā 2006. gada pamatnostādnēs paredzētajā vispārējā metodē. Pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītājas norādītajiem apstākļiem, piemēram, radītajiem zaudējumiem vai gūtajai peļņai ir nozīme, aprēķinot naudas sodu apmēru, izmantojot minēto metodoloģiju, tie varētu tikt ņemti vērā tās turpmākajos posmos, piemēram, novērtējot pārkāpuma smaguma koeficientu, atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu esamību vai pat attiecīgo uzņēmumu maksātspēju. Tādējādi, pat ja tiktu uzskatīts, ka šajā gadījumā Komisijai būtu bijis pienākums ņemt vērā prasītājas norādītos apstākļus posmos pēc naudas soda apmēra noteikšanas, tai šī iemesla dēļ nebūtu pienākuma atkāpties no 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta, piemērojot to 37. punktu.

287

Runājot par attiecībām starp naudas soda apmēru un noteikto uzcenojumu apmēru, ir jānorāda, ka, protams, naudas sodi ir jānosaka pietiekami augstā līmenī, lai uzņēmumus atturētu no dalības aizliegtās vienošanās darbībās, neraugoties uz priekšrocībām, kas tiem no tā varētu izrietēt. Turpretī naudas soda apmēru nevar uzskatīt par neatbilstošu tikai tādēļ, ka tas neatspoguļo ekonomiskos zaudējumus, kurus varēja vai varētu izraisīt aplūkotā aizliegtā vienošanās.

288

Šādā kontekstā ir jānoraida arī prasītājas arguments par to, ka pārdošanas vērtības noteikšanas posmā Komisija ir pamatojusies uz vispārējās atturēšanas mērķi, lai gan tai neesot bijušas tiesības ņemt vērā šo mērķi šajā naudas soda apmēra aprēķināšanas posmā.

289

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, izmantojot pārdošanas vērtību, kuru prasītāja ir ieguvusi ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem no EEZ klientiem tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, Komisija tikai piemēroja 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzēto vispārējo metodi un tādējādi neatkāpās no šīs metodes, norādot uz vispārējo atturēšanas mērķi.

290

Turklāt gadījumā, ja, izvirzot savus argumentus, prasītāja būtu vēlējusies norādīt, ka gadījumā, ja pārdošanas vērtība neatspoguļo ekonomiskos zaudējumus, kas ir radīti ar iekasēto uzcenojumu, Komisijai būtu pienākums to pielāgot, lai izvairītos no tā, ka vispārējas preventīvās iedarbības mērķis tiktu ņemts vērā jau šajā naudas soda apmēra aprēķināšanas posmā, arī tie būtu jānoraida.

291

Šādā kontekstā ir jānorāda, ka pārdošanas vērtība tiek izmantota kā vērtība, ar kuru tiek aizstāts pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, ne tikai tādēļ, ka tā vislabāk atspoguļo šī pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, kā arī katra uzņēmuma, kurš piedalās pārkāpumā, relatīvo īpatsvaru, bet arī tādēļ, ka runa ir par objektīvu kritēriju, kuru ir viegli piemērot. Šī pēdējā pārdošanas vērtības īpašība Komisijas rīcību padara paredzamāku uzņēmumiem un tiem ļauj novērtēt naudas soda apmēra, kas tiem ir noteikts, nozīmību, ja tie nolemj piedalīties prettiesiskās aizliegtās vienošanās darbībās. Tādējādi tam, ka pārdošanas vērtības kritērijs ir izmantots 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā, ir vispārējs preventīvas iedarbības mērķis. Pretēji tam, kā šķiet prasītājai, nekas Komisijai neliedz, veicot Savienības konkurences tiesību ievērošanas uzraudzības misiju, kas tai ir uzticēta ar Līgumu (spriedumi Musique diffusion française u.c./Komisija, minēts 246. punktā, EU:C:1983:158, 105. punkts, un Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 251. punktā, EU:C:2005:408, 170. punkts), īstenot vispārējo atturēšanas mērķi, nosakot vispārējo metodi naudas sodu apmēra aprēķināšanai.

292

Tādējādi arī argumenti par to, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā ekonomiskos zaudējumus, ko radīja aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, ir jānoraida.

293

Prasītāja arī norāda, ka, tā kā Komisija ir izmantojusi pārdošanas vērtību, kas iegūta ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, tā to ir sodījusi tā, it kā aizliegtās vienošanās saistībā ar NES mērķis būtu bijis noteikt kravu pārvadājumu pakalpojumu galīgo cenu vai aptvert visus tranzīta kravu pārvadājumu esošos konkurences faktorus.

294

Komisija apstrīd šo argumentu.

295

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tika norādīts 267.–270. punktā, ka Komisijai bija tiesības par atskaites punktu, aprēķinot naudas soda apmēru, izmantot minētās aizliegtās vienošanās apjomā ietilpstošo pārdošanas apjomu neatkarīgi no šī pārkāpuma smaguma.

296

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto vispārējo metodi pārkāpuma raksturs tiek ņemts vērā vēlākā posmā, nosakot pārkāpuma smaguma koeficientu, kas, piemērojot minēto pamatnostādņu 20. punktu, tiek izvērtēts katrā konkrētā pārkāpuma gadījumā, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

297

Ņemot vērā šos apsvērumus, no fakta, ka Komisija, aprēķinot prasītājai noteiktā naudas soda apmēru, par atskaites punktu izmantoja pārdošanas vērtību, kas tika iegūta ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, uz kuriem attiecās aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, nevar secināt, ka tā to uzskatītu par aizliegtu vienošanos nolūkā noteikt kravu pārvadājumu pakalpojumu galīgo cenu vai aptvert visus konkurences faktorus.

298

Tātad šis arguments ir jānoraida.

299

Ciktāl prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā, tā tikai atsaucas uz argumentiem, kas jau tika izvērtēti un noraidīti iepriekš. Tādējādi arī šis arguments ir jānoraida.

300

Tādējādi ir jāsecina, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka, izmantojot pārdošanas vērtību, kas iegūta ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem attiecībā uz aizliegto vienošanos saistībā ar NES, Komisija nebūtu ievērojusi 2006. gada pamatnostādnes, būtu pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, samērīguma principu, soda atbilstīguma pārkāpumam principu vai nulla poena sine culpa principu vai pieļāvusi kļūdas vērtējumā.

301

No tā izriet, ka iebildums par to, ka Komisija ir izmantojusi pārdošanas vērtību, ko prasītāja ir ieguvusi ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem no EEZ klientiem tirdzniecības ceļā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES, ir pilnībā jānoraida.

302

Replikas rakstā prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 945. apsvērumā iekļauto Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās saistībā ar NES gadījumā koeficients par pārkāpuma smagumu 15 % apmērā ir atbilstošs.

303

Apstrīdētā lēmuma preambulas 891.–947. apsvērumā Komisija norādīja iemeslus, kuru dēļ šis koeficients par pārkāpuma smagumu ir atbilstošs. Šādā kontekstā tā minēja, ka aizliegtās vienošanās saistībā ar NES priekšmets bija tieši vai netieši noteikt cenu vai citus darījuma noteikumus. Šajā ziņā tā norāda, ka uzņēmumi bija vienojušies par uzcenojuma saistībā ar NES ieviešanu, līmeni un ieviešanas gaitu. Tā arī norādīja, ka šī aizliegtā vienošanās tika īstenota daļēji un ka tās īstenošana tika uzraudzīta.

304

Prasītāja uzskata, ka Komisijas piemērotais koeficients par pārkāpuma smagumu 15 % apmērā pareizi neatspoguļo aizliegtās vienošanās saistībā ar NES smagumu.

305

Komisija šos argumentus apstrīd.

306

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka prasītāja neizvirza nevienu argumentu, ar kuru konkrēti tiktu apstrīdēti Komisijas apsvērumi par apstrīdētā lēmuma preambulas 891.–947. apsvērumā iekļauto koeficientu par pārkāpuma smagumu.

307

Otrkārt, ir jākonstatē, ka, pat ja prasītājas argumenti par pārdošanas vērtības izmantošanu arī tiktu ņemti vērā kā argumenti saistībā ar koeficientu par pārkāpuma smagumu, tie nevarētu pierādīt kļūdu Komisijas apsvērumos saistībā ar šo koeficientu.

308

Jānorāda, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES ir horizontāla aizliegtā vienošanās, kas attiecas uz kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu elementu un tādējādi ir jāuzskata par smagu konkurences ierobežojumu.

309

Turklāt ir jāatgādina, ka no 2006. gada pamatnostādņu 23. punkta izriet, ka attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem par cenu noteikšanu pārdošanas apjoma daļa, kuru Komisija ņem vērā, parasti atradīsies diapazona augšdaļā, sasniedzot līdz pat 30 %.

310

Turklāt, ņemot vērā attiecīgo pakalpojumu raksturu, apstāklis, ka aizliegtā vienošanās saistībā ar NES attiecās tikai uz NES uzcenojumu, neļauj uzskatīt, ka koeficients par pārkāpuma smagumu 15 % apmērā nebūtu atbilstošs. Kā Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma preambulas 869. apsvērumā un kā to apstiprina tajā minētie pierādījumi, darbību saskaņošana attiecībā uz izmaksu faktoru pārnešanu, izmantojot uzcenojuma noteikšanu, varēja būtiski ietekmēt kravu pārvadātāju rīcību un tirgus struktūru (skat. iepriekš 155. un 156. punktu).

311

Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arguments par to, ka teorētiskais maksimālais ar NES sistēmu saistītais apgrozījums atspoguļojot tikai niecīgu noteiktā naudas soda apmēra daļu un vēl mazāku Komisijas izmantotā apgrozījuma daļu.

312

Visbeidzot attiecībā uz aizliegtās vienošanās īstenošanu ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 907. apsvērumā iekļautos Komisijas apsvērumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, aizliegtās vienošanās saistībā ar NES īstenošanas līmenis nebija atkarīgs no uzņēmumu gribas izbeigt šo aizliegto vienošanos, bet gan no situācijām, kas nebija saistītas ar tās funkcionēšanu, piemēram, klientu izrādītā nepatika, un, otrkārt, neviena no pusēm nav pienācīgi pierādījusi, ka tā būtu izvairījusies īstenot minēto aizliegto vienošanos, veicot konkurējošas darbības tirgū.

313

Ņemot vērā šos apsvērumus, koeficienta par pārkāpuma smagumu 15 % apmērā noteikšanu nevar uzskatīt par neatbilstošu.

314

Tādējādi ir jānoraida arī iebildums par Komisijas noteikto koeficientu par pārkāpuma smagumu 15 % apmērā un nav nepieciešams lemt par jautājumu, vai šis iebildums ir pieņemams, lai gan prasītāja, pirmkārt, uz šī koeficienta neatbilstošo raksturu norādīja tikai replikas rakstā, un, otrkārt, lai gan tā nav norādījusi uz Komisijas apsvērumiem saistībā ar koeficientu par pārkāpuma smagumu, kurus tā vēlētos apstrīdēt.

315

Prasītāja norāda, ka Komisijai tas, ka pastāv aizliegta vienošanās augšupējā tirgū, un tās ietekme uz pārvadājumu pakalpojumu cenām esot bijis jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis. Komisijai turklāt esot bijusi jāveic izmeklēšana šajā saistībā, un tādējādi tā esot pārkāpusi arī labas pārvaldības principu.

316

Komisija šos argumentus apstrīd.

317

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ir ietverts neizsmeļošs to atbildību mīkstinošo apstākļu saraksts, kurus ņemot vērā, ar zināmiem nosacījumiem naudas soda pamatsummu var samazināt.

318

Ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jānoskaidro katra atsevišķa uzņēmuma atbilstošā dalības pakāpe pārkāpumā, lai noteiktu, vai attiecībā uz tiem pastāv atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi (spriedums, 2011. gada 25. oktobris, Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, T‑348/08, Krājums, EU:T:2011:621, 277. punkts).

319

Jānorāda, ka nav iespējams saistīt aizliegtas vienošanās saistībā ar augšupējo tirgu esamību ar kādu no 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā tieši minētajiem atbildību mīkstinošajiem apstākļiem.

320

Turklāt, pat ja 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā paredzētais saraksts nav izsmeļošs, ir jākonstatē, ka aizliegtas vienošanās saistībā ar pārvadājumu pakalpojumu tirgu esamība ir ārējs faktors, kas nevar samazināt smagumu saistībā ar prasītājas dalību aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES.

321

Turklāt, ciktāl prasītājas izvirzītais arguments ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz cēloņsakarību starp uzcenojumiem, kurus kravu pārvadātāji noteica saviem klientiem, un pārvadātāju noteiktajiem uzcenojumiem, pietiek konstatēt, ka šāds arguments nevarētu attaisnot prettiesisku aizliegto vienošanos starp kravu pārvadātājiem nolūkā nerīkoties kā konkurentiem attiecībā uz izmaksām, kas izriet no NES noliktavu pakalpojumiem, bet gan pārnest šos uzcenojumus uz saviem klientiem.

322

Tādējādi šajā gadījumā aizliegtas vienošanās attiecībā uz pārvadājuma pakalpojumiem esamību nevar uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli.

323

Šādā kontekstā arī ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja izvērtēt un noraidīt līdzīgu argumentu (spriedums, 2014. gada 14. maijs, Reagens/Komisija, T‑30/10, EU:T:2014:253, 289. punkts).

324

Ņemot vērā šos apsvērumus, iebildums par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošu apstākli un ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, ir jānoraida.

325

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, šajā lietā izmantojot metodi, kas atšķiras no lietā COMP/39258 – Gaisa pārvadājumi (turpmāk tekstā – “gaisa pārvadājumu lieta”) izmantotās. Šajā pēdējā minētajā lietā tā esot noteikusi pārvadātājiem uzlikto naudas soda apmēru, tikai pamatojoties uz apgrozījumu, ko veidoja uzcenojumi par degvielu un drošību.

326

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs tiesību princips, kas Komisijai ir jāievēro procedūrā, kura uzsākta saskaņā ar LESD 101. pantu, un kas nepieļauj to, ka līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2012. gada 29. jūnijs, GDF Suez/Komisija, T‑370/09, Krājums, EU:T:2012:333, 386. punkts).

327

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai Komisija līdzīgas situācijas ir aplūkojusi dažādi, vispirms ir jāatgādina, ka tās iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nenosaka juridisko ietvaru naudas sodiem konkurences jomā un ka lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija, jo dažādās lietās ir dažādi apstākļi (spriedums, 2006. gada 21. septembris, JCB Service/Komisija, C‑167/04 P, Krājums, EU:C:2006:594, 201. un 205. punkts).

328

Tā tas vēl jo vairāk ir šajā gadījumā, kad apstrīdētais apstāklis, proti, pārdošanas vērtības, kas izmantota kā atskaites punkts naudas sodu apmēra aprēķināšanai, noteikšana ir 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā tieši paredzēta noteikuma priekšmets. Šādā gadījumā iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jāizvērtē minētajā punktā noteikto norāžu gaismā, kuru Komisija pieņēma, lai nostiprinātu tās pozīciju saskaņotību dažādās lietās. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, Komisija ir ievērojusi minētajā punktā paredzēto vispārējo metodoloģiju un, otrkārt, ka lietas apstākļos tai nebija pienākuma no tās atkāpties.

329

Tādējādi pat gadījumā, ja apstiprinātos prasītājas apgalvojums, ka Komisija gaisa pārvadājumu lietā ir piemērojusi atšķirīgu metodoloģiju, tas nevarētu pierādīt, ka šajā lietā tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Šādā gadījumā vai nu, pretēji, kā tas ir šajā lietā, gaisa pārvadājumu lietā bija īpaši apstākļi, kas pamatoja to, kāpēc Komisija atkāpjas no 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētās vispārējās metodes, vai nu Komisija tās nav ievērojusi minētajā lietā. Abos gadījumos prasītājai neesot tiesību lūgt, lai pret to šajā lietā izturētos tāpat kā gaisa pārvadājumu lietā.

330

Tādējādi arī iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida.

331

Tādējādi, ciktāl šī daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā naudas soda atcelšanu, tā ir jānoraida.

332

Tāpat tā ir jānoraida, ciktāl tā tika izvirzīta, lai pamatotu lūgumu Vispārējai tiesai izmantot tās neierobežoto kompetenci.

333

Šīs daļas izvērtēšana ne tikai nav atklājusi kļūdas, bet tā nav arī atklājusi neatbilstošus apstākļus, aprēķinot naudas sodu apmēru.

334

Ņemot vērā 240.–264. un 272.–301. punktā minētos apsvērumus, ir jānorāda, ka ne prasītājas norādītā pieeja, ar kuru būtu jāņem vērā tikai apgrozījums, ko iegūst ar NES noliktavu pakalpojumiem, ne pieeja, saskaņā ar kuru pārvadājumu pakalpojumu izmaksas tiktu atskaitītas no izmantotās pārdošanas vērtības, ne arī pieeja, saskaņā ar kuru šī pārdošanas vērtība tiktu pielāgota tādēļ, ka pastāv aizliegta vienošanās pārvadājuma pakalpojumu tirgū, nevar tikt uzskatītas par atbilstošām, jo šādas pieejas nevar atbilstoši atspoguļot prasītājas dalības aizliegtās vienošanās darbībās saistībā ar NES, kas attiecās uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem kā pakalpojumu kopumu, ekonomisko nozīmi.

335

Šādā kontekstā arī ir jānorāda, ka, lai gan nevar izslēgt, ka nelielas peļņas esamība var norādīt uz nelielu uzņēmuma finanšu kapacitāti, neraugoties uz tā apgrozījuma apmēru, šajā lietā nav norādīts neviens arguments, kas ļautu pierādīt, ka noteiktie naudas sodi būtu pārmērīgi, ņemot vērā prasītājas finanšu kapacitāti.

336

Turklāt 265.–271. punktā norādīto iemeslu dēļ arī pieeja, saskaņā ar kuru var ņemt vērā tikai pārdošanas apjomu, kuram faktiski tika aprēķināts NES uzcenojums, nevar tikt uzskatīta par atbilstošu.

337

Tādēļ piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

338

Šī daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 887. un 888. apsvērumā norādīto pamatojumu, kurā Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ prasītājai nebija jāsniedz piekļuve gaisa pārvadājumu lietas materiāliem. Šādā kontekstā Komisija norāda, ka prasītāja nebija iesaistīta šajā pēdējā minētajā lietā un ka tādējādi tā nevarēja piekļūt lietas materiāliem, piemērojot savu paziņojumu par piekļuves noteikumiem lietas materiāliem lietās saistībā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.), nedz Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulu (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.). Turklāt tā konstatēja, ka katrā ziņā nevienam no gaisa pārvadājumu lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem nebija nozīmes saistībā ar kravu pārvadātāju atbildību šajā lietā.

339

Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu un tiesības uz aizstāvību. Tai bija jāļauj prasītājai izvērtēt būtisko informāciju gaisa pārvadājumu lietā, kas esot cieši saistīta ar šo lietu. Tā kā tai nebija pienācīgas piekļuves lietas materiāliem, tā nevarēja pilnā mērā izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

340

Komisija šos argumentus apstrīd.

341

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu pirms to lēmumu pieņemšanas, kas ir paredzēti minētās regulas 7., 8., 23. pantā un 24. panta 2. punktā, Komisija uzņēmumiem, uz kuriem attiecas tās virzītā procedūra, sniedz iespēju izteikties par Komisijas iebildumiem. Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bijusi iespēja komentēt.

342

Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā ir paredzēts, ka procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu tiesības uz aizstāvību. Šīm pusēm ir tiesības piekļūt Komisijas lietas materiāliem, ievērojot uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā.

343

Saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 15. pantu pēc pieprasījuma Komisija nodrošina lietas materiālu pieejamību tām pusēm, kurām tā adresējusi paziņojumu par iebildumiem, un piekļuvi nodrošina pēc tam, kad ir paziņots par iebildumiem.

344

No šīm tiesību normām izriet, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus izmeklēšanas lietas materiālu dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai. Tas attiecas gan uz apsūdzošiem, gan attaisnojošiem dokumentiem, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, Krājums, EU:C:2010:389, 22. punkts).

345

Attiecībā uz attaisnojošu dokumentu nepaziņošanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja šim uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minētos dokumentus varēja izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja tas tos būtu varējis izmantot administratīvās procedūras laikā, uzņēmums būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā posmā izdarīja Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā varētu ietekmēt tās iespējamajā lēmumā ietvertos vērtējumus, vismaz attiecībā uz tam pārmestās darbības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru (spriedums Knauf Gips/Komisija, minēts 344. punktā, EU:C:2010:389, 23. punkts).

346

No tā izriet, ka prasītājai ir ne tikai jāpierāda, ka tai nav bijusi piekļuve gaisa pārvadājumu lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, bet arī – ka tā būtu varējusi izmantot tos savai aizstāvībai. Tā nevar lietderīgi atsaukties uz nenozīmīgu dokumentu nepubliskošanu.

347

Prasītāja norāda, ka, pamatojoties uz gaisa pārvadājumu lietas materiālu nozīmīgajiem dokumentiem, tā būtu varējusi iesniegt aizliegtās vienošanās saistībā ar gaisa pārvadājumiem ietekmes uz tās apgrozījumu aprēķinu. Tādējādi tā būtu varējusi pierādīt, ka Komisijas lēmums ņemt vērā pārāk augstu novērtēto apgrozījumu bija nepiemērots un nesamērīgs.

348

Kā tika norādīts iepriekš 272.–281. un 315.–324. punktā, aizliegtās vienošanās saistībā ar gaisa transporta pakalpojumiem esamība nevarēja ietekmēt Komisijas izmantoto apgrozījumu un to nevarēja ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli. Turklāt, kā tika norādīts iepriekš 325.–330. punktā, prasītāja iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpšanu nevar balstīt uz Komisijas rīcību gaisa pārvadājumu lietā.

349

Šādā kontekstā arī jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisijas lēmums tai atteikt piekļuvi lietas materiāliem, neveicot citu pārbaudi, neatbilstot “Savienības tiesību vispārējai nostājai”. Šis arguments nevar atspēkot secinājumu, saskaņā ar kuru gaisa pārvadājumu lietas materiālu saturs nevarēja ietekmēt Komisijas sniegto vērtējumu apstrīdētajā lēmumā. Turklāt, ciktāl šādā kontekstā prasītāja norāda uz 2012. gada 22. maija spriedumu EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija (T‑344/08, Krājums, EU:T:2012:242), pietiek norādīt, pirmkārt, ka šis spriedums attiecās uz piekļuvi lietas materiāliem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), nevis saskaņā ar iepriekš 341.–343. punktā minētajām tiesību normām un, otrkārt, ka Tiesa šo spriedumu atcēla (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, Krājums, EU:C:2014:112).

350

Prasītāja nenorāda nevienu argumentu, kas varētu atspēkot šos secinājumus vai pierādīt, ka gaisa pārvadājumu lietas materiālu saturs varēja ietekmēt citus Komisijas sniegtā vērtējuma apstrīdētajā lēmumā elementus.

351

Tādējādi arī šī daļa ir jānoraida un attiecīgi jānoraida šis pamats pilnībā, ne tikai attiecībā uz lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu, bet arī attiecībā uz prasību, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci.

352

Šis pamats attiecas uz Komisijas lēmumu piešķirt DP atbrīvojumu no naudas soda par aizliegto vienošanos saistībā ar NES.

353

Apstrīdētā lēmuma preambulas 1026.–1103. apsvērumā, pirmkārt, Komisija piešķīra DP atbrīvojumu no naudas soda par aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES, AMS, CAF un PSS. Šajā ziņā Komisija norāda, ka brīdī, kad tā saņēma DP pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ņemot vērā informāciju, ko tā Komisijai iesniedza, tai bija tiesības ar 2007. gada 24. septembra vēstuli tai piešķirt nosacītu atbrīvojumu no naudas soda par apgalvoto aizliegto vienošanos starp privātajiem starptautisko kravu pārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem nolūkā noteikt vai pārnest uz klientiem dažādas nodevas un uzcenojumus, it īpaši [konfidenciāli]. Administratīvā procesa beigās Komisija noteica, ka DP sadarbība esot bijusi apmierinoša un ka apgalvotā aizliegtā vienošanās, par kuru tā DP piešķīra nosacītu atbrīvojumu no naudas soda, “pilnībā sedz visus apstrīdētajā lēmumā norādītos pārkāpumus”. Otrkārt, Komisija izvērtēja citu uzņēmumu pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda apmēra samazināšanu saistībā ar šīm aizliegtās vienošanās darbībām.

354

Prasītāja uzskata, ka šie apsvērumi ir kļūdaini. Komisija esot devusi priekšroku DP, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri ir iesnieguši pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda un tā samazināšanu, izvērtējot to pieteikumus uz cita pamata nekā DP pieteikumus. Lai gan Komisija bija konstatējusi četru pārkāpumu esamību, tā esot piešķīrusi vispārēju nosacītu atbrīvojumu, aptverot DP gaisa kravu pārvadājumu nozari, neizvērtējot, vai šī uzņēmuma iesniegtie pierādījumi ir aptvēruši visas aplūkotās darbības. Komisija esot rīkojusies atšķirīgi attiecībā uz citu uzņēmumu pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazināšanu, kurus tā esot izvērtējusi saistībā ar katru atsevišķu pārkāpumu. Prasītāja apgalvo, ka, ja visi pieteikumi par atbrīvojumu no naudas soda un naudas sodu apmēra samazināšanu būtu izvērtēti, ņemot vērā visu kravu pārvadājumu nozari, tai būtu tiesības uz labvēlīgāku attieksmi.

355

Komisija šos argumentus apstrīd.

356

Ņemot vērā prasītājas argumentus nolūkā pierādīt, ka, ja Komisija būtu pareizi piemērojusi 2006. gada paziņojumu par sadarbību, pret to tiktu piemērota labvēlīgāka attieksme, vispirms ir jāizvērtē, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu, piešķirot DP atbrīvojumu no naudas soda par aizliegto vienošanos saistībā ar NES, un tad, otrkārt, ir jāizvērtē arguments par to, ka Komisija citu uzņēmumu, tostarp prasītājas, pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazināšanu ir izmantojusi atšķirīgu pamatu.

357

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunkta izriet, ka Komisija piešķir nosacītu atbrīvojumu no naudas soda uzņēmumam, kurš atklāj savu dalību saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos, ja tas ir pirmais, kurš ir iesniedzis informāciju un pierādījumus, kas ļaus Komisijai veikt pārbaudi uz vietas saistībā ar šo aizliegto vienošanos.

358

2006. gada paziņojuma par sadarbību 9. punkts ir šāds:

“Lai Komisija varētu veikt pārbaudi uz vietas 8. [punkta] a) [apakšpunkta] izpratnē, uzņēmumam tai ir jāiesniedz zemāk uzskaitītā informācija un pierādījumi, ciktāl tie, pēc Komisijas uzskata, neapdraud pārbaudes:

359

Piemērojot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 18. punktu, Komisija, saņemot no uzņēmuma informāciju un pierādījumus un pārbaudot, vai ir ievēroti tā 8. punkta a) apakšpunkta nosacījumi, rakstveidā uzņēmumam piešķir nosacītu atbrīvojumu no naudas soda.

360

No minētā paziņojuma 22. punkta izriet, ka, ja administratīvā procesa iznākumā uzņēmums izpilda tā 12. punktā ietvertos nosacījumus, tostarp patiesi, pilnībā, pastāvīgi un ātri sadarbojas ar Komisiju, tā uzņēmumam ar lēmumu par administratīvā procesa izbeigšanu piešķir galīgo atbrīvojumu no naudas soda.

361

Turklāt ir jāatgādina, ka, pieņemot 2006. gada paziņojumu par sadarbību, Komisija ir radījusi tiesisko paļāvību, ko tā turklāt ir atzinusi arī minētā paziņojuma 38. punktā. Ņemot vērā tiesisko paļāvību, kas uzņēmumiem, kuri vēlas sadarboties ar Komisiju, var rasties šī paziņojuma dēļ, Komisijai tādējādi ir pienākums rīkoties atbilstoši šim paziņojumam. Tādējādi gadījumā, ja Komisija neievērotu minētajā paziņojumā paredzētās pamatnostādnes, tā pārkāptu tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 18. jūnijs, Hoechst/Komisija, T‑410/03, Krājums, EU:T:2008:211, 510. punkts, un 2011. gada 13. jūlijs, Kone u.c./Komisija, T‑151/07, Krājums, EU:T:2011:365, 127. punkts).

362

Attiecībā uz apstākļu izvēli, kas jāņem vērā, piemērojot 2006. gada paziņojumā par sadarbību minētos kritērijus un izvērtējot šos apstākļus, Vispārējai tiesai ir jāveic likumības pārbaude, nebalstoties uz novērtējuma brīvību, kas ir Komisijas rīcībā, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesību apstākļu pārbaudi (spriedums, 2013. gada 24. oktobris, Kone u.c./Komisija, C‑510/11 P, EU:C:2013:696, 24. un 54. punkts).

363

Prasītājas argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā šo judikatūru un šos principus.

364

Ņemot vērā 2006. gada paziņojuma par sadarbību noteikumu struktūru, ir jāizvērtē, vai, piemērojot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktu un 9. un 18. punktu, Komisijai bija tiesības piešķirt DP nosacītu atbrīvojumu no naudas soda par apgalvoto aizliegto vienošanos, kam ir iepriekš 353. punktā minētais mērogs, pirms tiek izvērtēts, vai administratīvā procesa beigās tai bija tiesības piešķirt galīgo atbrīvojumu no naudas soda par aizliegto vienošanos saistībā ar NES.

365

Piemērojot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktu, DP tādējādi bija jābūt pirmajam uzņēmumam, kurš iesniedz informāciju un pierādījumus, kas ļauj Komisijai veikt pārbaudi uz vietas saistībā ar apgalvoto aizliegto vienošanos, kas pārklāj aizliegto vienošanos saistībā ar NES.

366

No apstrīdētā lēmuma izriet, ka brīdī, kad DP iesniedza savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, Komisijas rīcībā nebija nekādas informācijas par iespējamu pārkāpumu esamību gaisa kravu pārvadājumu jomā. Tādējādi Komisijai bija jāizvērtē DP pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, pamatojoties uz tā iesniegto informāciju un pierādījumiem. Šajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka DP informācija tai ļāva veikt pārbaudes uz vietas saistībā ar iepriekš 353. punktā minētā mēroga aizliegtu vienošanos.

367

Šajā ziņā prasītāja tikai norāda, ka Komisija DP atbrīvojumu no naudas soda ir piešķīrusi automātiski par visām aplūkotajām darbībām, neizvērtējot, vai DP iesniegtie pierādījumi aptvēra visas aplūkotās darbības.

368

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka brīdī, kad Komisija saņem pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda šī punkta izpratnē, tā vēl nezina par aplūkoto aizliegto vienošanos. Tādējādi, kā ir precizēts 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunkta 1. zemsvītras piezīmē, tai ir jāveic pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda ex ante izvērtējums, balstoties tikai uz uzņēmuma sniegtās informācijas raksturu un kvalitāti.

369

Tādējādi 2006. gada paziņojumam par sadarbību nav pretrunā tas, ka Komisija piešķir nosacītu atbrīvojumu no naudas soda uzņēmumam, lai arī tā sniegtā informācija tai vēl neļauj gūt izsmeļošu un precīzu ideju par apgalvotās aizliegtās vienošanās raksturu un apmēru.

370

Pirmkārt, lai gan 2006. gada paziņojuma par sadarbību 9. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka uzņēmumam, kurš lūdz atbrīvojumu no naudas soda, Komisijai ir jāiesniedz “detalizēts apraksts” par apgalvoto aizliegto vienošanos un tās ģeogrāfiskās darbības jomu, kā arī “precīza informācija” par tās priekšmetu, šim pienākumam ir jēga tikai tad, ja uzņēmums par to zina pieteikuma iesniegšanas brīdī. Otrkārt, ir jāatgādina, ka uzņēmuma sadarbībai aizliegtās vienošanās atklāšanā, par kuru Komisija vēl nav zinājusi, ir patiesa vērtība, kas var pamatot atbrīvojumu no naudas soda. 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunkta un 18. punkta mērķis ir atvieglot Komisijai nezināmu pārkāpumu noteikšanu, kas paliktu neatklāti, ja uzņēmums, kurš iesniedz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, neiesniegtu pierādījumus (pēc analoģijas skat. spriedumu Kone u.c./Komisija, minēts 362. punktā, EU:C:2013:696, 67. punkts).

371

Tādējādi, pretēji prasītājas norādītajam, 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktā un 9. un 18. punktā nav prasīts, lai uzņēmuma iesniegtie elementi būtu uzskatāmi par informāciju un pierādījumiem, kas īpaši attiecas uz pārkāpumiem, kurus Komisija konstatē administratīvā procesa beigās. Pietiek ar to, ka tie tai ļauj veikt izmeklēšanu uz vietas saistībā ar apgalvoto pārkāpumu, kas pārklāj pārkāpumu vai pārkāpumus, kurus tā konstatē šīs procedūras beigās.

372

Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja neizvirza nevienu argumentu, kas varētu atspēkot Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru informācija, kuru tai DP iesniedza līdz 2007. gada 24. septembrim, tai ļautu veikt pārbaudes uz vietas attiecībā uz apgalvoto aizliegto vienošanos starp privātajiem starptautisko kravu pārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem nolūkā noteikt vai pārnest dažādas nodevas un uzcenojumus iepriekš 353. punktā minētajās teritorijās.

373

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, piešķirot DP nosacītu atbrīvojumu par šādu apgalvotu aizliegto vienošanos, piemērojot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktu un 9. un 18. punktu.

374

Attiecībā uz Komisijas lēmumu piešķirt galīgo atbrīvojumu DP administratīvā procesa beigās, ir jānorāda, ka, apstrīdētā lēmuma preambulas 1029. apsvērumā konstatējusi, ka aizliegtās vienošanās saistībā ar NES, AMS, CAF un PSS bija dažādi vienreizēji un ilgstoši pārkāpumi, Komisija minētā lēmuma preambulas 1031. apsvērumā noteica, ka apgalvotā aizliegtā vienošanās, par kuru tā ir piešķīrusi nosacīto atbrīvojumu DP, “pilnībā pārklāja visus apstrīdētajā lēmumā norādītos pārkāpumus”.

375

Šādi rīkojoties, Komisija ievēroja 2006. gada paziņojuma par sadarbību 22. punktā paredzēto procedūru.

376

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka šajā gadījumā Komisija ir ievērojusi 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktā un 9., 18. un 22. punktā paredzētos nosacījumus.

377

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā, izskatot DP pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda uz cita pamata nekā citu uzņēmumu pieteikumus.

378

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 1029. un 1031. apsvēruma, ka administratīvā procesa beigās, kad Komisija pieņēma galīgo lēmumu par DP pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda un par citu uzņēmumu pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazinājumu, tā šos pieteikumus izvērtēja, balstoties uz to pašu pamatu, proti, saistībā ar atsevišķām aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES, AMS, CAF un PSS, kuras tā bija konstatējusi šajā procesa stadijā.

379

Turklāt ir jāizvērtē prasītājas arguments par to, ka Komisija ir nepareizi piemērojusi 2006. gada paziņojumu par sadarbību, ņemot vērā apstākļus, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tā saņēma, pirmkārt, DP pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda un, otrkārt, citu uzņēmumu, tostarp prasītājas, pieteikumus. Prasītāja uzskata, ka, klasificējot pieteikumus, jau tika ņemts vērā pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas sodu apmēra samazināšanu iesniegšanas brīdis. Tādējādi to nevarēja ņemt vērā no jauna, lai pamatotu to, ka DP pieteikums un citu uzņēmumu pieteikumi par naudas soda samazināšanu tika izvērtēti ar atšķirīgiem pamatiem.

380

Pirmkārt, gadījumā, ja šis iebildums attiektos uz faktu, ka Komisija ir ņēmusi vērā apstākļus, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tika iesniegti dažādie pieteikumi, pirmkārt, būtu jānorāda, ka no 2006. gada paziņojumā par sadarbību paredzētajiem noteikumiem skaidri izriet tas, ka Komisijai ir pienākums ņemt vērā apstākļus, kas ir tās rīcībā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazināšanu iesniegšanas brīdī. Tādējādi no minētā paziņojuma 10. punkta izriet, ka nosacītais atbrīvojums no naudas soda saskaņā ar tā 8. punkta a) apakšpunktu netiek piešķirts, ja Komisijas rīcībā jau ir pietiekami pierādījumi, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru tiek uzdots veikt pārbaudi saistībā ar apgalvoto aizliegto vienošanos. Attiecībā uz pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazināšanu no 2006. gada paziņojuma par sadarbību 24. punkta izriet, ka, lai iegūtu samazinājumu, uzņēmumam jāsniedz Komisijai pierādījumi par apgalvoto pārkāpumu, kas sniedz būtisku pievienoto vērtību, “salīdzinot ar [tās] rīcībā jau esošajiem pierādījumiem”.

381

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Komisijas iecietības programmas mērķis nav sniegt uzņēmumiem, kas piedalās slepenas aizliegtās vienošanās darbībās, iespēju izvairīties no to atbildības finansiālajām sekām, bet gan atvieglot šādu darbību atklāšanu un vēlāk – administratīvajā procesā –, cik vien iespējams, palīdzēt Komisijai rekonstruēt atbilstošos faktiskos apstākļus. Tādēļ ieguvumi, kurus var saņemt uzņēmumi, kas piedalās šādās darbībās, nedrīkst pārsniegt līmeni, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu iecietības programmas un Komisijas īstenotā administratīvā procesa pilnīgu efektivitāti.

382

Tādējādi, pretēji prasītājas norādītajam, šajā gadījumā Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā apstākli, ka brīdī, kad DP iesniedza savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, tā vēl nezināja par ar konkurenci nesaderīgu rīcību attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem, lai gan brīdī, kad tā saņēma citu uzņēmumu, tostarp DB grupas, pieteikumus, tās rīcībā jau bija šāda informācija. Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka brīdī, kad citi uzņēmumi iesniedza savus pieteikumus, Komisijas rīcībā bija ne tikai informācija un pierādījumi, kurus tai bija iesniegusi DP, bet arī pierādījumi, kurus tā bija ieguvusi iepriekš nepieteiktu pārbaužu laikā.

383

Otrkārt, gadījumā, ja prasītājas arguments attiektos uz faktu, ka, no vienas puses, attiecībā uz DP pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda pirmām kārtām Komisija piešķīra nosacīto atbrīvojumu, pamatojoties uz informāciju, kas bija tās rīcībā šajā procesa stadijā, un otrām kārtām administratīvā procesa beigās tā piešķīra galīgo atbrīvojumu attiecībā uz konstatētajām aizliegtās vienošanās darbībām, pamatojoties uz to, ka tās pārklāja aizliegtā vienošanās, par kuru tā bija piešķīrusi nosacīto atbrīvojumu, lai gan, no otras puses, attiecībā uz citu uzņēmumu pieteikumiem par naudas soda samazināšanu Komisija tikai izvērtēja informācijas un pierādījumu, kas tika iesniegti saistībā ar konstatētajām aizliegtās vienošanās darbībām administratīvā procesa beigās, pievienoto vērtību, tas arī ir jānoraida.

384

Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2006. gada paziņojumā par sadarbību ir paredzētas atšķirīgas sistēmas pieteikumiem par atbrīvojumu no naudas soda, no vienas puses, un pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazināšanu, no otras puses. Tikai attiecībā uz pieteikumiem par atbrīvojumu no naudas soda tajā ir paredzēts, ka Komisija pieņem nosacītu lēmumu par atbrīvojumu no naudas soda, pamatojoties uz informāciju, kas ir tās rīcībā šāda pieteikuma saņemšanas brīdī, proti, pamatojoties uz ex ante vērtējumu. Turpretī attiecībā uz pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazināšanu šāds nosacīts paātrināts lēmums nav paredzēts un tādējādi Komisijai administratīvā procesa beigās ir tikai jāizvērtē tās informācijas un pierādījumu pievienotā vērtība, kas ir iesniegti saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām, kuras tā ir konstatējusi procesa noslēgumā.

385

Ciktāl prasītājas argumenta nolūks esot apstrīdēt šo 2006. gada paziņojumā par sadarbību veikto nošķiršanu, pietiek konstatēt, ka privileģēta attieksme pret pirmo uzņēmumu, kurš lietderīgi sadarbojas ar Komisiju minētā paziņojuma 8. punkta izpratnē, ir pamatota ar mērķi, pirmkārt, mudināt uzņēmumus pēc iespējas ātrāk sadarboties ar Komisiju, lai tie varētu saņemt šādu privileģētu attieksmi, un, otrkārt, nepiešķirt uzņēmumiem, kuri nav pirmie, kuri lietderīgi sadarbojas ar Komisiju, priekšrocības, kas pārsniedz līmeni, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu iecietības programmas un administratīvā procesa pilnīgu efektivitāti (skat. iepriekš 381. punktu).

386

Šādā kontekstā arī ir jāatgādina, ka atšķirības starp paredzēto sistēmu, pirmkārt, pieteikumiem par atbrīvojumu no naudas soda un, otrkārt, pieteikumiem par tā samazināšanu ir izteiktas noteikumā, kas ir paredzēts 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā. Saskaņā ar šo noteikumu, ja uzņēmums, kurš vēlas iegūt naudas soda apmēra samazinājumu, atklāj būtiskus pierādījumus 2006. gada paziņojuma par sadarbību 25. punkta izpratnē, kurus Komisija izmanto, lai pierādītu papildu faktiskos apstākļus, kas pastiprina pārkāpuma smagumu vai ilgumu, Komisija neņem vērā šos faktus, nosakot naudas soda apmēru uzņēmumam, kurš tos ir iesniedzis, un tādējādi tam piešķir “daļēju atbrīvojumu”.

387

Ņemot vērā šos apsvērumus, arī arguments par to, ka Komisija ir izvērtējusi DP pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda un citu uzņēmumu pieteikumus par naudas sodu apmēra samazināšanu, balstoties uz dažādiem pamatiem, ir jānoraida.

388

Tādējādi ir jāsecina, ka neviens no prasītājas iesniegtajiem argumentiem nevar pierādīt, ka vērtējums, ko Komisija veica DP pieteikumam par atbrīvojumu no naudas soda un citu uzņēmumu pieteikumiem par naudas sodu apmēra samazināšanu, būtu kļūdains.

389

Tādējādi sestais pamats ir jānoraida pilnībā, ne tikai attiecībā uz lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu, bet arī attiecībā uz prasību, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci.

390

Prasītāja norāda, ka ar 2009. gada 21. oktobra vēstuli DB grupa informēja Komisiju par to, ka šajā lietā ir iespējams panākt izlīgumu, un pauda savu ieinteresētību uzsākt sarunas izlīguma panākšanai. Komisija, tai 2009. gada 4. novembra vēstulē atbildot, ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus un procesa relatīvi vēlo stadiju, tā neuzskata par piemērotu uzsākt diskusijas, lai panāktu izlīgumu šajā lietā, pirmkārt, esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu un pieļāvusi kļūdas vērtējumā un, otrkārt, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

391

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka, saņemot tās 2009. gada 21. oktobra vēstuli, Komisijai būtu vajadzējis, pirmkārt, uzzināt, vai attiecīgās puses vēlējās panākt izlīgumu, lai varētu lietderīgi izmantot tās novērtējuma brīvību, un, otrkārt, uzsākt sarunas ar to, lai panāktu izlīgumu lietā. Izlīguma procesa mērķis esot optimizēt Komisijas resursu izmantošanu, uzlabojot tās izpildu darbību, taču ne vienmēr paaugstinot tās administratīvās izmaksas. Komisija neesot varējusi pienācīgi novērtēt iespējas panākt efektivitātes pieaugumu, izmantojot izlīguma procesu, vispirms nepārliecinoties par to, vai pusēm, uz kurām attiecas izmeklēšana, iespējams, bija iespēja atzīt savu atbildību saskaņā ar LESD 101. panta noteikumiem attiecībā uz visu vai daļu no tās izvērtētās rīcības.

392

Komisija šos argumentus apstrīd.

393

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši prasītājas aizstāvētajai nostājai Komisijai nav iespējas pilnībā novērtēt izlīguma procesa izdevīgumu, pirms tā nav kontaktējusies ar attiecīgajām pusēm un noskaidrojusi to ieinteresētību panākt izlīgumu. Tādējādi Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, pieņemot lēmumu nemēģināt panākt izlīgumu pirms kontaktēšanās ar apstrīdētā lēmuma adresātiem.

394

Šāda pieeja neatbilst piemērojamajām tiesību normām.

395

Saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004, kas grozīta ar Komisijas 2008. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 622/2008 (OV L 171, 3. lpp.), 10.a panta 1. punktu Komisija var noteikt termiņu pusēm, lai tās varētu rakstveidā paziņot, vai vēlas piedalīties apspriedēs izlīguma panākšanai, lai tām vajadzības gadījumā iesniegtu izlīguma priekšlikumus. Tādējādi no šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka tai nav pienākuma kontaktēties ar pusēm, bet ka tai šajā ziņā ir novērtējuma brīvība. Šādu Regulas Nr. 773/2004 ar grozījumiem 10.a panta 1. punkta interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 622/2008 preambulas 4. apsvērums, saskaņā ar kuru Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, nosakot lietas, kurās varētu būt iemesls meklēt ieinteresētību, kāda būtu pusēm piedalīties izlīguma apspriešanā, lai tā nolemtu uzsākt šādu apspriedi vai to izbeigt, vai panākt galīgo izlīgumu lietā.

396

Šādā kontekstā arī jānorāda, ka Komisijas prakse atbilst šādai pieejai. Saskaņā ar tās paziņojuma par izlīguma procedūrām 6. punktu, ja tā uzskata, ka attiecīgajā gadījumā principā ir iespējams panākt izlīgumu, tai ir jāmēģina saprast visu pušu iespējamo ieinteresētību izlīguma panākšanā, lai arī procesa pusēm nav tiesību uz šādu procesa veidu. No minētā punkta skaidri izriet, ka tikai gadījumā, ja tā uzskata, ka lietā būtu iespējams panākt izlīgumu, tai būtu jāmēģina saprast attiecīgo uzņēmumu ieinteresētība. Tādējādi minētajā punktā arī ir paredzēta iespēja, ka tā var uzskatīt, ka lietā nav iespējams panākt izlīgumu, tai pirms tam nekontaktējoties ar attiecīgajām pusēm un nenoskaidrojot to ieinteresētību izlīguma panākšanā.

397

No tā izriet, ka, pretēji prasītājas norādītajam, tikai tas, ka Komisija nav noskaidrojusi tās ieinteresētību un citu attiecīgo uzņēmumu ieinteresētību panākt izlīgumu, pats par sevi nevar pierādīt, ka apstrīdētais lēmums ir kļūdains. Tāpēc šis iebildums ir jānoraida.

398

Otrkārt, prasītāja norāda, ka šīs lietas apstākļos Komisijas lēmumā neizvēlēties izlīgumu tika pieļautas kļūdas vērtējumā. Šajā gadījumā izlīgums būtu radījis efektivitātes pieaugumu.

399

Komisija šos argumentus apstrīd.

400

Jānorāda, ka, pretēji prasītājas uzskatam, Komisija ir izmantojusi savu novērtējuma brīvību. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka tās 2009. gada 4. novembra vēstulē tā atbildēja, ka tā neuzskata par piemērotu uzsākt apspriedi par izlīgumu šajā lietā.

401

Turklāt attiecībā uz iebildumiem par Komisijas kļūdu vērtējumā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar tās norādēm tās lēmums neizvēlēties izlīgumu šajā lietā bija balstīts uz apsvērumu, ka iespēja sasniegt savstarpēju sapratni ar attiecīgajām pusēm par iespējamo iebildumu apmēru nešķita pietiekami liela, it īpaši, ņemot vērā lielo iebildumu skaitu.

402

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka izlīguma nolūks ir palielināt Komisijas resursu izmantošanu, nosakot efektīvu un ātri nosakāmu sodu. Saskaņā ar Regulas Nr. 622/2008 preambulas 4. apsvērumu tai ir jāņem vērā iespēja savlaicīgi panākt savstarpēju sapratni ar attiecīgajām pusēm par iespējamo iebildumu apmēru. Kā izriet no minētā apsvēruma, šajā saistībā tā var ņemt vērā tādus faktorus kā attiecīgo pušu skaitu, paredzamās uzskatu atšķirības saistībā ar atbildības noteikšanu un faktu apstrīdēšanas apmēru. No šī apsvēruma tāpat izriet, ka tā papildus iespējamai efektivitātes palielināšanai var ņemt vērā arī citus apsvērumus, piemēram, precedenta radīšanas iespēju.

403

Tas, vai prasītājas izvirzītie argumenti var pierādīt Komisijas kļūdas vērtējumā, ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.

404

Šajā saistībā, pirmkārt, prasītāja norāda uz attiecīgo pušu lielo skaitu un faktu, ka izlīguma procedūra varēja radīt efektivitātes pieaugumu.

405

Attiecībā uz šo argumentu ir jāatgādina, ka efektivitātes pieaugums, kas izriet no izlīguma procesa, ir lielāks, ja visas attiecīgās puses pieņem izlīgumu. Šādā gadījumā Komisijai nav pienākuma ļaut piekļūt lietas materiāliem un rīkot uzklausīšanu. Tā var arī tikai sagatavot paziņojuma par iebildumiem īsu versiju vienā valodā. Turpretī, ja viena vai vairākas attiecīgās puses nav gatavas izmantot izlīguma ceļu, efektivitātes pieaugums ir mazāks. Tādējādi nav kļūdaini uzskatīt, ka attiecīgo pušu lielāks skaits var negatīvi ietekmēt termiņu, kādā Komisija panāk savstarpēju sapratni ar attiecīgajām pusēm par iespējamo iebildumu apmēru.

406

Ņemot vērā apstākli, ka šajā gadījumā procesā piedalījās 47 puses, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka šis lietas aspekts nerunā par labu izlīgumam.

407

Šādā kontekstā arī jānorāda, pirmkārt, ka būtisks attiecīgo uzņēmumu skaits nesadarbojās ar Komisiju, pamatojoties uz tās 2006. gada paziņojumu par sadarbību, un, otrkārt, ka pastāvēja iespēja, ka atsevišķi apstrīdētā lēmuma adresāti apstrīdēs atsevišķus tās lēmuma elementus, piemēram, DP iesniegtās informācijas un pierādījumu pieņemamību, atbildības noteikšanu saimnieciskās darbības pārņēmējiem un pārdošanas vērtības, kas iegūta saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām, noteikšanu. Tādējādi, pretēji prasītājas norādītajam, nevarēja tikt izslēgts, ka atsevišķus apstrīdētā lēmuma elementus tā adresāti varētu apstrīdēt.

408

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, lielais dalībnieku skaits tādējādi neliedza Komisijai nolemt neiesaistīties izlīguma procesā.

409

Otrkārt, prasītāja norāda, ka attiecīgo pušu skaits varēja būt mazāks, ja Komisija būtu izlēmusi uzsākt atšķirīgus procesus par katru aizliegto vienošanos saistībā ar AMS, CAF, NES un PSS tā vietā, lai tās apvienotu vienā procesā. Komisija nevarot atsaukties uz apstākli, par kuru tā pati ir atbildīga.

410

Arī šis arguments ir jānoraida.

411

Šajā ziņā ir jānorāda, ka gan izlīguma iespējas, gan iespējas vienlaicīgi izskatīt vairākus pārkāpumus viena procesa ietvaros mērķis ir panākt efektivitātes pieaugumu. Tā kā nevienā tiesību normā nav paredzēta šo abu iespēju hierarhija, Komisijas izvēli izskatīt vairākus pārkāpumus viena procesa ietvaros neierobežo izlīguma iespēja. Tādējādi Komisijai nevar pārmest to, ka tā ir izvēlējusies izskatīt aizliegtās vienošanās saistībā ar AMS, CAF, NES un PSS kopā un izvērtējusi izlīguma iespēju, ņemot vērā no šīs izvēles izrietošo procesuālo situāciju.

412

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja nepierāda, ka lēmuma izskatīt iepriekš minētos pārkāpumus izolēti rezultātā attiecībā uz izlīgumu tiktu panākts cits rezultāts. Šādā kontekstā ir jānorāda, ka, pat izskatot minētos pārkāpumus izolēti, katra pārkāpuma gadījumā būtu ievērojams uzņēmumu skaits, kas nebūtu sadarbojušies 2006. gada paziņojuma par sadarbību ietvaros, un, pamatojoties uz šo apstākli, Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka neviens no pārkāpumiem neļāva panākt izlīgumu, nepieļaujot kļūdu vērtējumā.

413

Treškārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, norādot uz vēlo procesa stadiju. Runa neesot par būtisku iemeslu izlīguma procesa neuzsākšanai. Gluži pretēji, Komisija nevarēja pieņemt lēmumu par iespējamu izlīguma procesu, pirms bija sasniegta relatīvi vēla procesa stadija, kas tai ļautu pienācīgi izvērtēt attiecīgo uzņēmumu rīcību, un pirms tās rīcībā bija pietiekami elementi, lai pierādītu pārkāpuma esamību.

414

Komisija šos argumentus apstrīd.

415

Šis arguments ir jānoraida.

416

Šis arguments ir jānoraida kā neatbilstošs. Šajā gadījumā Komisijas apsvērums, saskaņā ar kuru lietā nebija iespējams panākt izlīgumu, jau tika pamatots ar apsvērumu saistībā ar lielu pušu skaitu (skat. iepriekš 404.–408. punktu).

417

Turklāt un katrā ziņā ir jānorāda, ka šajā lietā Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā posmu, kurā process atradās brīdī, kad tā saņēma DB grupas vēstuli, kurā pēdējā minētā pauda savu ieinteresētību izlīguma procesā. Kā tika norādīts iepriekš, apstāklis, ka uzņēmumi izrāda savu ieinteresētību piedalīties izlīgumā, ir viens no faktoriem, kuru Komisija var ņemt vērā, lemjot par to, vai lietā ir iespējams panākt izlīgumu, jo šis faktors var ietekmēt iespēju saprātīgā termiņā panākt savstarpēju sapratni ar attiecīgajām pusēm par iespējamo iebildumu apmēru. Tomēr šādas intereses izrādīšanas nozīme var atšķirties atkarībā no procesa stadijas. Gadījumā, ja, nepieļaujot kļūdu, Komisija ir plānojusi neizvēlēties izlīgumu un jau ir uzsākusi procesu bez izlīguma, efektivitātes pieaugums, kas varētu rasties no izlīguma, var izrādīties mazāks.

418

Šajā gadījumā Komisija bija paredzējusi procesu bez izlīguma, un brīdī, kad tā 2009. gada 21. oktobrī saņēma DB grupas vēstuli, tā jau bija sagatavojusi un apspriedusi paziņojuma par iebildumiem projektu. Tādējādi tās apsvērumā, saskaņā ar kuru, ņemot vērā tās jau veikto darbu, DB grupas izrādītajai ieinteresētībai bija mazāka nozīme, nav pieļauta kļūda vērtējumā.

419

Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka vairāku trešo valstu, piemēram, Jaunzēlandes, Amerikas Savienoto Valstu un Dienvidāfrikas, konkurences iestādes esot uzskatījušas par lietderīgu izlīgt saistībā ar identiskiem vai līdzīgiem pārkāpumiem.

420

Arī šis arguments ir jānoraida.

421

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Komisijas lēmums ir jāizvērtē, pamatojoties uz piemērojamo Savienības tiesisko regulējumu, un ka fakts, ka trešās valstis ir izvēlējušās izlīgumu, tādējādi nevar pierādīt Komisijas kļūdu vērtējumā. Katrā ziņā, ciktāl prasītāja norāda uz piemēriem saistībā ar valstīm, kurās tiek izmantota “vienošanās par sodu” (plea bargaining) sistēma, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 773/2004 ar grozījumiem 10.a panta 1. punktā paredzētais izlīguma process būtiski atšķiras no šādas sistēmas.

422

Tādējādi neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru šajā lietā nebija iespējams panākt izlīgumu, būtu kļūdains.

423

Treškārt, ir jāatbild uz prasītājas izvirzīto iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija savu lēmumu neizvēlēties izlīgumu tiesvedībā Vispārējā tiesā esot pamatojusi savādāk un ka šie Komisijas pamatojuma elementi nav pieņemami vai vismaz, ka tiem nav nozīmes.

424

Šādā kontekstā ir jāatsaucas uz iepriekš 229.–231. punktā norādīto judikatūru. Tāpat ir jāatgādina, ka lēmuma pamatojums principā ieinteresētajai personai ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo aktu un pamatojuma trūkums nevar tikt novērsts tā, ka ieinteresētā persona akta pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošā tiesvedībā (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija, C‑628/10 P un C‑14/11 P, Krājums, EU:C:2012:479, 74. punkts).

425

Turklāt ir jānorāda, ka šī lieta attiecas uz apstrīdēto lēmumu un ka tādējādi ir jāizvērtē šī lēmuma pamatojums. Tomēr arī Komisijas 2009. gada 4. novembra vēstules saturs var tikt ņemts vērā kā šī lēmuma konteksts.

426

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pienācīgo pamatojumu ir jākonstatē, pirmkārt, ka, no vienas puses, Komisija savā 2009. gada 4. novembra vēstulē norādīja uz procesa vēlo stadiju un īpašajiem lietas apstākļiem. No otras puses, no apstrīdētā lēmuma konteksta un satura pietiekami skaidri izriet, ka bija liels attiecīgo pušu skaits, ka ievērojams uzņēmumu skaits nesadarbojās ar Komisiju un ka pastāvēja risks, ka atsevišķi Komisijas pieejas elementi tiks apstrīdēti (it īpaši skat. norādi uz apstrīdētā lēmuma adresātiem, lēmuma 2.2. punkts par uzņēmumiem, kas ir Komisijā notiekošās procedūras priekšmets, tā 8.5. punkts par 2006. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu, tā preambulas 644.–648. apsvērums par Komisijas kompetenci un tā preambulas 857.–890. apsvērums par pārdošanas vērtības noteikšanu).

427

Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma juridiskā konteksta, proti, no Regulas Nr. 622/2008 preambulas 4. apsvēruma un Komisijas paziņojuma saistībā ar izlīguma procedūrām, izriet, ka Komisija uzskatīja, ka šiem apstākļiem ir nozīme tās izvēlē piemērot vai nepiemērot izlīgumu lietā.

428

No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pietiekami skaidrs, lai prasītāja varētu saprast tā pamatojumu un lai Vispārējā tiesa varētu veikt savu pārbaudi.

429

Tādējādi septītā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

430

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Ar kravu pārvadājumu saistītā lieta neesot būtiski atšķīrusies no citām lietām, kurās Komisija esot izvēlējusies piemērot izlīgumu.

431

Vispirms ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nepieļauj salīdzināmas situācijas aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas aplūkot līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota, bet, runājot par situāciju salīdzināmību, Komisijas iepriekšējā lēmumu prakse nenosaka juridisko ietvaru naudas sodiem konkurences jomā un lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija, jo dažādās lietās ir dažādi apstākļi (iepriekš 326. un 327. punkts).

432

Turklāt un katrā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas norādītie apstākļi nevar pierādīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

433

Šādā kontekstā ir jāatgādina, ka abu situāciju salīdzināmība ir jāizvērtē galvenokārt attiecīgā tiesiskā regulējuma priekšmeta un mērķa gaismā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, Krājums, EU:C:2008:728, 26. punkts). Tā kā izlīguma procedūras mērķis ir ļaut Komisijai izskatīt aizliegto vienošanos lietas ātrāk un efektīvāk, tai galvenokārt ir jāņem vērā iespējamība saprātīgā termiņā panākt savstarpēju saskaņu ar attiecīgajām pusēm par iespējamo iebildumu apmēru (skat. Regulas Nr. 622/2008 preambulas 4. apsvērumu).

434

Pirmkārt, ciktāl prasītāja norāda, ka citos gadījumos pārkāpumi esot bijuši sarežģītāki, pietiek konstatēt, ka šie faktori paši par sevi nevar šajā gadījumā pierādīt, ka Komisijai būtu bijis jāuzskata, ka būtu vieglāk panākt kopēju saskaņu par iespējamo iebildumu apmēru ar attiecīgajām pusēm saprātīgā termiņā.

435

Otrkārt, ciktāl prasītāja būtībā norāda, ka katrā aizliegtās vienošanās darbībā saistībā ar NES, AMS, CAF un PSS pašā par sevi būtu iespējams panākt izlīgumu, pietiek konstatēt, ka šis arguments neattiecas uz iepriekšēju Komisijas praksi, bet gan ar to būtībā tiek atkārtots iebildums saistībā ar to, ka iesaistīto pušu skaits varētu būt mazāks, ja Komisija būtu nolēmusi uzsākt atšķirīgus procesus par katru aizliegto vienošanos saistībā ar NES, AMS, CAF un PSS, kas jau tika noraidīts iepriekš 409.–412. punktā.

436

Treškārt, ciktāl prasītāja norāda, ka Komisijas 2010. gada 20. jūlija Lēmumā C(2010) 5001, galīgā redakcija, par [LESD 101]. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.866 – Lopbarības fosfāti) tā pieņēma lēmumu par izlīgumu, kas attiecās tikai uz daļu no pārkāpumā iesaistītajām pusēm, pietiek norādīt, ka šajā lietā, pēc tam, kad tā nolēma uzsākt diskusijas ar attiecīgajām pusēm par izlīgumu, Komisija izlēma nepieņemt lēmumu par izlīgumu attiecībā uz uzņēmumu, kurš izlēma pamest diskusijas. Prasītāja nenorāda, kādā ziņā tas attiecīgo lietu padara līdzīgu šai lietai, kurā ir ļoti liels pušu skaits un ievērojams aplūkoto uzņēmumu skaits nav sadarbojies ar Komisiju.

437

Tādējādi daļa par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un līdz ar to septītais pamats kopumā ir jānoraida.

438

Tā kā ir jānoraida visi pamati un to izvērtēšana nav atklājusi apstākļus, kas pamatotu prasītājai noteiktā naudas soda apmēra samazināšanu, Vispārējai tiesai, piemērojot neierobežotu kompetenci, prasība ir jānoraida kopumā ne tikai attiecībā uz prasību par lēmuma atcelšanu, bet arī attiecībā uz prasību, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci.

439

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tā prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

Tiesvedība Vispārējā tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Par pirmo pamatu saistībā ar, pirmkārt, Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. panta, kā arī 27. panta 2. punkta, tiesību uz aizstāvību, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu un, otrkārt, labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par pirmo daļu saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 4. un 7. panta, kā arī 27. panta 2. punkta, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu

Par iebildumu saistībā ar profesionālā noslēpuma pārkāpumu

Par iebildumu saistībā ar dubultas pārstāvības aizlieguma un lojalitātes principa neievērošanu

Par iebildumu saistībā ar DP fiduciāro pienākumu pārkāpšanu

Par otro daļu saistībā ar labas pārvaldības principa pārkāpumu

2. Par otro pamatu saistībā ar Regulas Nr. 141 1. panta pārkāpumu

Par Regulas Nr. 141 1. panta interpretāciju

Par pakalpojumiem, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās saistībā ar NES

3. Par trešo pamatu saistībā ar ievērojamas ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību

Par pirmo daļu saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām saistībā ar NES norādītajiem pakalpojumiem

Par otro daļu saistībā ar tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu

Par tirdzniecības saistībā ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem ietekmēšanu

– Par ietekmi uz kravu pārvadātāju klientiem un kravu pārvadātāju rīcību citās dalībvalstīs

– Par ietekmes uz tirdzniecību ievērojamo raksturu

Par ietekmi uz preču plūsmu

Par labas pārvaldības principa pārkāpumu un 2004. gada pamatnostādņu 77. punkta neievērošanu

4. Par ceturto pamatu attiecībā uz to, ka Komisijas lēmumā par vienīgo atbildīgo ir atzīta prasītāja

Par pirmo daļu, kas it īpaši attiecas uz LESD 101. panta 1. punkta un personiskās atbildības principa pārkāpumu

Par otro daļu saistībā ar Pamattiesību hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu un trešo daļu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

Par Pamattiesību hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

5. Par piekto pamatu saistībā ar kļūdām, aprēķinot naudas soda apmēru, kā arī Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par pirmo daļu saistībā ar kļūdām, aprēķinot naudas soda apmēru

Par iebildumu saistībā ar pārdošanas vērtību

– Par pārdošanas apjomu, kas ir īstenots saistībā ar aizliegto vienošanos saistībā ar NES

– Par NES uzcenojuma piemērošanu

– Par aizliegtas vienošanās saistībā ar gaisa transporta pakalpojumiem esamību

– Par izraisīto ekonomisko zaudējumu ņemšanu vērā

– Par ietekmētajiem konkurences faktoriem

– Par kļūdām vērtējumā

Par iebildumu saistībā ar koeficientu par pārkāpuma smagumu

Par iebildumu attiecībā uz atbildību mīkstinoša apstākļa esamību

Par iebildumu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Secinājums

Par otro daļu saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

6. Par sesto pamatu saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, 2006. gada paziņojuma par sadarbību neievērošanu un kļūdu vērtējumā

Par atbrīvojuma piešķiršanai paredzēto nosacījumu ievērošanu

Par argumentu saistībā ar atšķirīga pamata izmantošanu

7. Par septīto pamatu attiecībā uz Komisijas lēmumu nevienoties par izlīgumu

Par pirmo daļu saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu un kļūdām vērtējumā

Par otro daļu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Tiesāšanās izdevumi