1.

Ar savu 2012. gada 12. jūlija lēmumu ( 2 ) Tiesa nolēma pārskatīt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (apelācijas palāta) 2012. gada 19. jūnija spriedumu lietā Arango Jaramillo u.c./EIB ( 3 ). Tā ir otrā reize, kad Tiesa pēc sava pirmā ģenerāladvokāta ieteikuma nolemj uzsākt pārskatīšanas procedūru ( 4 ).

2.

2012. gada 12. jūlija lēmumā Tiesa norādīja divus precīzus izskatāmos jautājumus.

3.

Pirmkārt, ir jāpārbauda vai Vispārējā tiesa kā apelācijas instance jēdzienu “saprātīgs termiņš” saistībā ar Eiropas Investīciju bankas darbinieku celtu prasību par tās izdota viņiem nelabvēlīga tiesību akta atcelšanu ir pareizi interpretējusi kā termiņu, kura neievērošana nozīmē novēlotu un tādējādi nepieņemamu prasību, Savienības tiesai neņemot vērā attiecīgā gadījuma konkrētos apstākļus.

4.

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Vispārējās tiesas veiktā jēdziena “saprātīgs termiņš” interpretācija nav tāda, kas apdraud tiesības efektīvi vērsties tiesā, kuras paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā.

5.

Gadījumā, ja Vispārējās tiesas secinājumos būtu pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, 2012. gada 12. jūlija lēmumā ir ierosināts pārbaudīt, vai un, izskatāmajā situācijā, ar kuru pasākumu 2012. gada 19. jūnija spriedums apdraud Savienības tiesību konsekvenci vai vienotību LESD 256. panta 2. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 62. panta izpratnē.

6.

Pirms tiek sākta šo jautājumu izskatīšana, īsumā ir jāatgādina, ka lēmums pārskatīt 2012. gada 19. jūnija spriedumu tika pieņemts saistībā ar prasības atcelt tiesību aktu, ko EIB darbinieku grupa iesniedza attiecībā uz saviem algas paziņojumiem, noraidījumu, ko sākumā pirmajā instancē bija veikusi Eiropas Savienības Civildienesta tiesa ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Civildienesta tiesa”), kas pēc tam ir apstiprināts ar minēto spriedumu apelācijas instancē, novēlošanās dēļ, jo šī prasība tika ierosināta trīs mēnešu termiņā, kuram pieskaitīts desmit dienu termiņš saistībā ar attālumu un vēl dažas sekundes.

7.

Nepastāvot nevienam noteikumam, kas paredzētu termiņus, kuri būtu piemērojami prasības celšanai starp EIB un tās darbiniekiem, Vispārējā tiesa, tāpat kā pirms tās Civildienesta tiesa tai izskatīšanai iesniegtajā rīkojumā, sākotnējā pamatojumā atsaucās uz judikatūru, kurā šādas prasības iesniegšanai ir paredzēts nosacījums par saprātīga termiņa ievērošanu, kurš jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus ( 6 ).

8.

Tomēr, sava 2012. gada 19. jūnija sprieduma 26. punktā norādīdama, ka Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 91. panta 3. punktā paredzētais triju mēnešu termiņš ir “atbilstošs salīdzinājuma kritērijs” attiecībā uz prasībām par tiesību akta atcelšanu, ko cēluši EIB darbinieki par tās izdotiem tiesību aktiem, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 27. punktā, pamatojoties uz dažiem agrākiem spriedumiem ( 7 ), nosprieda, ka šāda termiņa ievērošana principā ir uzskatāma par saprātīgu.

9.

Tajā pašā sava 2012. gada 19. jūnija sprieduma 27. punktā, kas minēts 2012. gada 12. jūlija lēmuma 9. punktā, Vispārējā tiesa no šiem lēmumiem izsecināja, ka “a contrario [..] jebkura EIB darbinieka prasība, kas celta pēc triju mēnešu termiņa, kurš pagarināts vēl par desmit dienām attāluma dēļ, principā ir jāuzskata par nesaprātīgā termiņā celtu prasību [..]”. Šāda interpretācija, turpināja Vispārējā tiesa, a contrario esot pieļaujama, “jo tikai strikta procesuālo noteikumu par noilgumu piemērošana ļauj izpildīt prasību nodrošināt tiesisko drošību un izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas un patvaļīgas rīcības tiesu darbā”.

10.

Pēc tam Vispārējā tiesa vienu pēc otra noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumus.

11.

2012. gada 19. jūnija sprieduma 30. punktā Vispārējā tiesa kā nepamatotu noraidīja prasītāju kritiku, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa principa par saprātīga termiņa ievērošanu, kas pēc savas būtības ir elastīgs un atvērts konkrētai interešu izvērtēšanai, piemērošanu esot aizstājusi ar striktu un vispārīgu triju mēnešu noteikta termiņa ievērošanu, jo Civildienesta tiesa esot tikai piemērojusi “tiesību normu [..], kas skaidri un precīzi izriet no judikatūras interpretācijas a contrario [minēta sprieduma 27. punktā]”. Ar šo normu saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli saprātīga termiņa prasība tiek īpašā veidā piemērota tiesvedībās starp EIB un tās darbiniekiem, kas ietver lielu līdzību ar strīdiem starp Eiropas Kopienu darbiniekiem un ierēdņiem un “kas turklāt balstītas uz vispārīgu pieņēmumu, saskaņā ar kuru triju mēnešu termiņš principā ir pietiekams, lai EIB darbiniekiem ļautu izvērtēt tās tiesību aktu, kas viņiem ir nelabvēlīgi, likumību un attiecīgajā gadījumā sagatavot savu prasību”, bet šī norma “[..] nenosaka [..] Savienības tiesai, kurai tā jāpiemēro, pienākumu ņemt vērā katra gadījuma apstākļus un, it īpaši, veikt konkrēto interešu izvērtēšanu”.

12.

Identiskus apsvērumus, lai pamatotu, ka tā nav ņēmusi vērā konkrētus attiecīgā gadījuma apstākļus, uz kuriem norādījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, jo tās sprieduma 27. punktā izklāstītās tiesību normas balstās uz “vispārēja pieņēmuma īstenošanu”, kas “Savienības tiesai neparedz pienākumu ņemt vērā konkrētās lietas īpašos apstākļus”, Vispārējā tiesa ir paudusi sava 2012. gada 19. jūnija sprieduma, kurš tiek pārskatīts, 34. un 35. punktā.

13.

Kā tas ir norādīts arī 2012. gada 12. jūlija lēmuma 11. punktā, 2012. gada 19. jūnija sprieduma 39. punktā Vispārējā tiesa vēl ir atgādinājusi, ka “strikta procesuālo noteikumu par noilgumu piemērošana” it īpaši atbilst tiesiskās drošības prasībām, lai izvairītos no tā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji celtu iebildumus par samērīguma principa un tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību pārkāpumu, kur pēdējie minētie sevišķi pilnībā apzinās šāda noteikuma pastāvēšanu (kas skaidri un precīzi izriet no judikatūras interpretācijas a contrario) un tā ietekmi uz viņu prasības pieņemamību.

14.

Pārskatīšanas procedūras ietvaros Tiesas statūtu 23. punktā paredzētās ieinteresētās personas tika aicinātas iesniegt savus rakstveida apsvērumus par 2012. gada 12. jūlija lēmumā ietvertajiem jautājumiem. Apsvērumus iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā, EIB, Portugāles valdība, kā arī Eiropas Komisija.

15.

Pēc tam, kad 2012. gada 1. novembrī stājās spēkā jaunais Tiesas Reglaments ( 8 ), lieta tika nodota pārskatīšanas palātai, kura bija norīkota saskaņā ar minētā reglamenta 191. pantu.

16.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi principu, saskaņā ar kuru, nosakot saprātīgu termiņu, ir jāņem vērā katras situācijas konkrētie apstākļi, bet EIB, Portugāles valdība un arī Komisija apgalvo pretējo.

17.

Ir nozīme tam, ka no šīm trim ieinteresētajām personām, Komisija ir tā, kura, šķiet, ir izvirzījusi visspēcīgāko argumentu tādā nozīmē, ka tā patiešām apstrīd pašu 2012. gada 12. jūlija lēmumā minēto pirmā pārskatīšanas pamata pieņēmumu. Tādējādi, apgalvojot, ka termiņam, kurā EIB darbinieki var iesniegt prasību par tās izdota tiesību akta atcelšanu, ir jābūt imperatīva rakstura, galvenokārt tiesiskās noteiktības dēļ ( 9 ), vai, citiem vārdiem sakot, ir jābūt “noteiktam noilguma termiņam” ( 10 ), kā to nedaudz neskaidri ir noteikusi Vispārējā tiesa, Komisija uzskata, ka nav jālemj par jautājumu, vai jēdziens “saprātīgs termiņš” var tikt interpretēts, kā to norādījusi Vispārējā tiesa savā 2012. gada 19. jūnija spriedumā, neņemot vērā katras situācijas konkrētos apstākļus, jo tā nav izskatījusi šādu situāciju ( 11 ).

18.

Saistībā ar minēto Komisija būtībā ir secinājusi, ka 2012. gada 12. jūlija lēmuma 15. punktā minētajā judikatūrā ir ietverta atsauce uz saprātīgu administratīvo procedūru termiņu un tādējādi tā nevar tikt uzskatīta par atskaites kritēriju, saskaņā ar ko ir jāizskata 2012. gada 19. jūnija spriedumā ietvertā risinājuma attiecībā uz termiņiem pārsūdzības iesniegšanai konsekvence.

19.

Lai gan EIB nostāja ir nedaudz citādāka, tā būtībā piekrīt šim viedoklim. Tā piebilst, ka judikatūrā ir noteikts, ka EIB darbinieku tiesiskais stāvoklis ir identisks Eiropas Savienības iestāžu darbinieku tiesiskajam stāvoklim, kas pilnībā attaisnojot to, ka minēto darbinieku prasībai analoģiski tiek piemērots trīs mēnešu termiņš attiecībā uz šo darbinieku iesniegtu prasību par tiem nelabvēlīgu attiecīgo iestāžu izdotu tiesību aktu atcelšanu. Turklāt EIB norāda, ka Tiesa jau ir aizpildījusi EEK līgumā esošos robus attiecībā uz Eiropas Parlamenta likumīgajām tiesībām, izmantojot analoģijas metodi, vienlaikus nepadarot šīs likumīgās tiesības attiecībā uz prasības iesniegšanas termiņu elastīgākas par tām, kas piemērojamas citām iestādēm. Visbeidzot, nosakot trīs mēnešu noilguma termiņu, 2012. gada 19. jūnija spriedumā, pēc EIB uzskata, bija jāņem vērā judikatūra, kas balstās uz vienlīdzīgu attieksmi pret EIB darbiniekiem un Savienības iestāžu darbiniekiem, uz tiesiskās noteiktības saglabāšanu un uz principu, saskaņā ar kuru prasību iesniegšanas termiņu noteikšana nav ne tiesas ne lietas dalībnieku kompetencē.

20.

Es uzskatu, ka attiecībā uz pārskatīšanas pirmo pamatu ir jāizdara šādi secinājumi.

21.

Vispirms ir skaidrs, ka pārskatīšanas pamatā ir EIB bezdarbība, kas ir īpaši nosodāma, jo tā ir bijusi ilgstoša un bez izskaidrojuma, un kuras ietvaros tā savā Darbinieku reglamentā nav paredzējusi termiņu prasību starp EIB un tās darbiniekiem iesniegšanai Savienības tiesā.

22.

Tā kā tiesību normās nav ietverts attiecīgs regulējums, Vispārējā tiesa jau iepriekš ir aizpildījusi šo procesuālo robu, atsaucoties uz, kā tas minēts 2012. gada 19. jūnija spriedumā, jēdzienu “saprātīgs termiņš”. Manuprāt, šāda roba aizpildīšanas ar jēdzienu “saprātīgs termiņš” izcelsme ir dubulta.

23.

Pirmkārt, tā balstās uz pilnvaru sadalījuma ievērošanu. Tādējādi, neraugoties uz EIB un Komisijas teikto, Savienības tiesa principā nevar aizstāt pilnvarnieku, likumdevēju vai pārvaldes iestādi, pēc savas ierosmes judikatūras ceļā paredzot konkrētu termiņu, kuram beidzoties uz konkrētajām personām, šajā gadījumā – EIB darbiniekiem, attiecas noilgums. Šāda Savienības tiesas atturēšanās atbilst pilnvaru sadalījuma starp iestādēm un tās institūcijām ievērošanai, un pilnvarnieka, likumdevēja vai pārvaldes iestādes klusēšana noteikti rada neskaidrības gan attiecībā uz to nolūka, gan arī, konkrētāk, iemeslu, kas tiem likuši klusēt attiecībā uz precīza termiņa noteikšanu prasības iesniegšanai, interpretāciju. Saistībā ar minēto ir jānolemj, ka prasības celšanas termiņa izbeigšanās, ciktāl tā ierobežo attiecīgā lietas dalībnieka iespējas sniegt visus nepieciešamos pierādījumus, lai tā iebildumi tiktu apmierināti, var būt pieņemama tikai tad, ja tā ir skaidri un nepārprotami paredzēta tiesību aktā ( 12 ).

24.

Šis pirmais paskaidrojums, proti, tiesas atteikšanās noteikt konkrētu noilguma termiņu pilnībā nenorāda uz to, ka pēdējā minētā ir atsaukusies uz saprātīga termiņa jēdzienu. Otrs izcelsmes pamats ir tas, ka attiecīgajām personām tiek liegtas tiesības celt prasību bez ierobežojuma laikā, jo tiesiskās attiecības nevar tikt apstrīdētas bezgalīgi.

25.

Tādējādi, kā to norādījusi Vispārējā tiesa sava 2012. gada 19. jūnija sprieduma 22. punktā, kas nav ar 2012. gada 12. jūlija lēmumu noteiktās pārskatīšanas priekšmets, Savienības tiesas atsauce uz jēdzienu “saprātīgs termiņš” ļauj līdzsvarot, no vienas puses, indivīda tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ietver to, ka šim indivīdam ir pietiekami daudz laika, lai izvērtētu sev nelabvēlīgā tiesību akta likumību un sagatavotu, vajadzības gadījumā, savu prasību, un, no otras puses, tiesiskās noteiktības prasību, saskaņā ar kuru pēc noteikta termiņa paiešanas Savienības institūciju un iestāžu pieņemtie tiesību akti kļūst galīgi ( 13 ).

26.

No minētā izriet, ka pretēji EIB teiktajam, saprātīga termiņa piemērošana nenozīmē bezgalīgu tās pieņemto aktu likumības apstrīdēšanu, jo šāda piemērošana skaidri paredz izslēgt iespēju, ka Savienības tiesa uzsāk tādas prasības pamatotības izskatīšanu, kas ir iesniegta nesaprātīga termiņā.

27.

No minētā izriet, ka termiņa saprātīguma izvērtējums ir atkarīgs no katra atsevišķā gadījuma apstākļiem.

28.

Šis secinājums, pretēji EIB un Komisijas apgalvotajam, ir spēkā ne tikai attiecībā uz administratīvo procedūru ilgumu. Tāpat situācijā, ja tiesību aktos tas nav paredzēts, tās var tikt attiecināts arī uz prasību iesniegšanu tiesā.

29.

Tāpat arī savā 2010. gada 27. oktobra lēmumā ( 14 ) Tiesa noraidīja ierosinājumu pārskatīt Vispārējās tiesas 2010. gada 15. septembra rīkojumu lietā Marcuccio/Komisija ( 15 ), kurā Vispārējā tiesa piemēroja saprātīga termiņa, kas noteikts, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, doktrīnu, apelācijas instancē apstiprinot prasības par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību, kas izriet no nodarbinātības saiknes starp agrāku darbinieku un iestādi termiņā, kurš pārsniedz Tiesas statūtu 46. pantā paredzēto piecu gadu laika posmu, un šo termiņu situācijā, kad tiesību aktos nav paredzēti noteikumi, kas piemērojami tiesvedībā starp darbiniekiem un iestādi, no kuras tie ir atkarīgi, uzskatot par salīdzināmu elementu, kurš ir svarīgs, lai varētu lemt par prasītāja iesniegtās prasības pieņemamību, vienlaikus nenosakot stingru un neaizskaramu termiņu ( 16 ).

30.

Tāpat Tiesa ir noteikusi, ka Savienības tiesai iesniegtu prasību par izdevumu atgūšanu pieņemamība, no vienas puses, ir atkarīga – pretējā gadījumā pastāv iespējamība, ka tā netiks pieņemta, – no tā, vai ir ievērots saprātīgs termiņš starp sprieduma pasludināšanu un prasības par zaudējumu atlīdzību iesniegšanu pretējai pusei tiesvedībā ( 17 ), un, no otras puses, situācijā, kad Tiesas Reglamentā nav paredzēti attiecīgi noteikumi, – no šīs pretējās puses veiktās prasīto zaudējumu apstrīdēšanas ( 18 ).

31.

Šis ģenerāladvokāta viedokļa 28. punktā ietvertais novērtējums nevar tikt atspēkots ar spriedumu lietā Parlaments/Padome ( 19 ), uz kuru atsaucas EIB.

32.

Taisnība, ka, neraugoties uz to, ka minētā sprieduma pieņemšanas laikā EEK līguma 173. pantā nebija ietverti attiecīgi noteikumi, Tiesa minētajā spriedumā atzina Parlamenta aktīvās rīcības pilnvaras, lai ļautu tam saglabāt savas priekšrocības, vienlaicīgi neparedzot tam elastīgāku termiņu par to, kāds paredzēts šajā noteikumā attiecībā uz prasībām par tiesību akta atcelšanu, ko it īpaši iesniegušas citas iestādes.

33.

Šī situācija katrā ziņā atšķiras no EIB darbinieku situācijas.

34.

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Parlaments/Padome Tiesas apmierinātā Eiropas Parlamenta prasība bija atzīt atbilstošu tiesību līdzekli, šajā gadījumā – prasību par tiesību akta atcelšanu, kas paredzēta EEK līguma 173. pantā, lai veiktu kontroli un vajadzības gadījumā paredzētu sodu par šo pilnvaru pārkāpumu ar Eiropas Kopienu Padomes vai Komisijas izdotu tiesību aktu; pilnvaru, kas saskaņā ar Tiesas teikto ir paredzētas, lai uzturētu līgumos paredzēto līdzsvaru starp iestādēm ( 20 ). Ja EEK līguma 173. pantā paredzētais tika tulkots par labu Parlamentam, bija saprotams – sevišķi jau minētā līdzsvara starp iestādēm uzturēšanas nolūkā –, ka šajā pantā ietvertie nosacījumi prasību celšanai, tostarp nosacījums, ar kuru paredzēts divu mēnešu termiņš minēto prasību celšanai, ir jāpiemēro Parlamentam ar tādu pašu stingrību kā citām iestādēm.

35.

Tomēr un abstrahējoties no prasības par līdzsvara saglabāšanu starp iestādēm, uz ko bija norādījusi Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Parlaments/Padome, ir jāatgādina, ka EIB Darbinieku noteikumos attiecībā uz prasības iesniegšanas veidiem ir paredzēta tikai Savienības tiesu kompetence, nenosakot prasības iesniegšanas termiņu, un tas ļauj atsaukties uz saprātīgu termiņu.

36.

Tādējādi un turklāt, piemērojot saprātīga termiņa doktrīnu, Vispārējā tiesa īstenībā savā 2012. gada 19. jūnija spriedumā nav novērtējusi savas kompetences apmēru un ir sagrozījusi būtisku šī termiņa īpašību, proti, elastīgumu.

37.

Lai par to pārliecinātos, pietiek minēt, pirmkārt, 2012. gada 19. jūnija sprieduma 34. punktu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nolēma, ka tas, ka EIB nav pildījusi savu likumā noteikto pienākumu attiecībā uz prasības iesniegšanas termiņa noteikšanu, nav būtiski, “tā kā no judikatūras, kas pieņemta pirms prasības celšanas, interpretācijas a contrario skaidri un precīzi izriet, ka Savienības tiesa šo robu tiesiskajā regulējumā ir aizpildījusi, interpretējot Savienības tiesību aktus [..] tādējādi, ka prasība, ko iesniedzis EIB darbinieks pēc trīs mēnešu termiņa beigām [..], pieskaitot fiksētu termiņu – desmit dienas – attāluma dēļ, faktiski ir jāuzskata par tādu, kas iesniegta nesaprātīgā termiņā”, un tātad – par novēlotu ( 21 ).

38.

Otrkārt, 2012. gada 19. jūnija sprieduma 27., 30., 35. un 39. punkts būtībā saprātīgu vispārēju pieņēmumu attiecībā uz trīs mēnešu termiņu padara par “tiesību normu” un, a contrario, prasību, kas iesniegta pēc šī termiņa beigām, – par nesaprātīgu; turklāt Savienības tiesai nav jāņem vērā katra atsevišķa gadījuma apstākļi, pamatojot šo novērtējumu it īpaši ar judikatūru par “striktu procesuālo noteikumu par noilgumu piemērošanu”.

39.

Taisnība, un tas mani nemaz nepārsteidz, ka Vispārējās tiesas norādītajos precedentos Savienības tiesa situācijā, kad līgumos un EIB Darbinieku reglamentā nekas nav minēts, ir uzskatījusi, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā ir paredzēts “atbilstošs salīdzinājuma kritērijs” un tātad triju mēnešu termiņš principā ir jāuzskata par saprātīgu laiku, lai EIB darbinieks iesniegtu prasību par tiesību akta atcelšanu pret EIB izdotu viņam nelabvēlīgu tiesību aktu.

40.

Katrā ziņā, tā kā EIB neko nav paredzējusi, Civildienesta noteikumos paredzētais trīs mēnešu termiņš noteikti ir jāņem vērā kā norāde tiesvedībās starp to un tās darbiniekiem.

41.

Šādos apstākļos, pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam, prasība, kas iesniegta pēc minētā termiņa beigām, nevar tikt uzskatīta par novēlotu iesniegšanas nesaprātīgā termiņā dēļ, ar pamatojumu, ka ir būtiski precīzi piemērot procedūras noteikumus, kuros ir paredzēts fiksēts noilguma termiņš, jo šie noteikumi vienkārši nav piemērojami.

42.

Pastāv tikai viena iespēja no divām – vai nu precīzs termiņš prasības par tiesību akta atcelšanu iesniegšanai nepārprotami ir ticis noteikts Savienības primāro vai atvasināto tiesību normās, šādā gadījumā patiešām ir iespējams neņemt vērā katra gadījuma konkrētos apstākļus, neskaitot izņēmumus, kas balstās uz force majeure apstākļiem vai īpašu gadījumu, un precīzi ir jāpiemēro procedūras noteikumi attiecībā uz noilguma termiņiem, vai, tieši pretēji, ir jākonstatē tiesību normu robs, tādā gadījumā tiesnesis vispār nevar to pilnībā izlabot, neriskējot piesavināties likumdevēja pilnvaras, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus. Ja netiek ņemtas vērā šīs atšķirības, ar tiesas lēmumu, tāpat kā Vispārējās tiesas 2012. gada 19. jūnija spriedumā, skaidri un vienkārši tiek noteikts fiksēts trīs mēnešu noilguma termiņš.

43.

Visbeidzot, Vispārējās tiesas izvirzītais pamatojums, kas tai ļauj izmantot pašai savas judikatūras par trīs mēnešu termiņa saprātīgumu interpretāciju a contrario, tāpat kā tas, kas paredzēts Civildienesta noteikumos, nepārliecina.

44.

Saistībā ar minēto es atgādinu, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas teikto minētās judikatūras interpretācija a contrario šajā gadījumā ir pieņemama, “jo jebkura cita tās interpretācija nav ne atbilstoša ne saderīga ar piemērojamajiem Savienības tiesību principiem [Vispārējā tiesa atsaucas uz sava sprieduma 22. punktu], to kontekstu un mērķi (pēc analoģijas skat. Tiesas 1958. gada 13. jūnija spriedumu lietā 9/56 Meroni/Augstā iestāde, Recueil, 9. lpp., 27. punkts) un tikai strikta procesuālo noteikumu par noilgumu piemērošana ļauj izpildīt prasību nodrošināt tiesisko drošību un izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas un patvaļīgas rīcības tiesu darbā (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2011. gada 22. septembra spriedumu lietā C-426/10 P Bell & Ross/ITSB [..], 43., 54. un 55. punkts)” ( 22 ).

45.

Tomēr Vispārējā tiesa ir sagrozījusi prasības attiecībā uz interpretāciju a contrario, ko veikusi Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Meroni/Augstā iestāde, specifiski pakārtoto raksturu. Tādējādi atsaukšanās uz šādu interpretāciju ir pieņemama tikai tad, ja “neviena cita interpretācija neizrādās atbilstoša un saderīga ar [noteikuma, kas ir minētās interpretācijas subjekts,] tekstu, kontekstu un mērķi” ( 23 ). Tā kā saprātīga termiņa ievērošana ir rezultāts tam, ka pastāv līdzsvars starp efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesiskās noteiktības prasību, ko Vispārējā tiesa minējusi sava 2012. gada 19. jūnija sprieduma 22. punktā, interpretācija a contrario, kurā trīs mēnešu termiņš, kas piemērojams tiesvedībām starp EIB un tās darbiniekiem, tiek pārveidots par fiksētu noilguma termiņu, noteikti neatbilst nevienai (un pēdējai) interpretācijai, kas atbilstoši nodrošina šo principu līdzsvarošanu.

46.

Tā tas nav attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā; lai pārbaudītu prasības pieņemamību, saprātīga termiņa piemērošana var ļaut ņemt vērā citus apstākļus, nevis tikai tos, kas izriet no force majeure un/vai neparedzētiem apstākļiem, ko nepieļautu fiksēta noilguma termiņa piemērošana.

47.

Tāpat tas tā nav situācijā, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības principu, jo pretēji EIB apgalvotajam saprātīga termiņa doktrīnas piemērošana, kas nozīmē, ka tiek ņemti vērā konkrētās situācijas apstākļi, nerada situāciju, kad bezgalīgi tiek apstrīdēti šīs organizācijas pieņemtie tiesību akti. Tādējādi, kā es jau esmu norādījis, saprātīgs termiņš tādos noteiktos gadījumos kā šeit izskatītais var darboties kā, protams, elastīgs, bet tik un tā kā noilguma termiņš.

48.

Ir taisnība, ka citā aspektā, proti, no EIB darbinieku viedokļa, pakļaujot viņu prasības pieņemamību tādam saprātīgam, bet elastīgam termiņam, iespējams, tiek samazināta viņu celtās prasības tiesā paredzamība.

49.

Tomēr man šķiet, ka šis risks ir ļoti mazs. Proti, ja prasība ir iesniegta trīs mēnešu termiņā, judikatūrā pareizi par labu prasītājiem ir noteikta stingra prezumpcija par to prasības celšanas saprātīgumu. Situācijā, kad prasība ir iesniegta pēc orientējošā termiņa beigām, prasītāji var balstīties uz to, ka jāņem vērā katra gadījuma apstākļi, ne tikai piemērojot saprātīga termiņa doktrīnu, bet arī tādēļ, ka tie nav vainojami neskaidrībā, kas radusies tāpēc, ka nepastāv fiksēts noilguma termiņš; procesuālie riski, ko ietver šāda neskaidrība, tieši pretēji, ir jāuzņemas organizācijai, kura tos ir radījusi, piemērojot nepieļaujamības principu ( 24 ) vai adage nemo auditur propriam turpitudinem allegans  ( 25 ).

50.

Turklāt Vispārējās tiesas veiktā interpretācija a contrario nav vajadzīga arī, lai izvairītos no diskriminējošas attieksmes EIB darbinieku labā. Tādējādi un neatkarīgi no nedaudz nedrošās Vispārējās tiesas atsauces “tādā nozīmē un pēc analoģijas” uz iepriekš minēto spriedumu lietā Bell & Ross/ITSB saistībā ar prasību par tiesību akta atcelšanu, kas iesniegta saskaņā ar EKL 230. pantu – EIB darbinieku situācijas salīdzināmība ar to ierēdņu situāciju, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumi, izbeidzas attiecībā uz termiņa veidu, kurš var tikt piemērots prasībām, ko ir ierosinājušas šo divu kategoriju personas. Pirmajā gadījumā noteikti ir piemērojams elastīgs termiņš, jo EIB nav to paredzējusi, otrajā gadījumā tas ir fiksēts termiņš, kas nepārprotami ir paredzēts Civildienesta noteikumos.

51.

Turklāt, ja mēs salīdzinām tikai procesuālos noteikumus, šī nav vienīgā atšķirība, kas pastāv starp šīm divām personu kategorijām. Tāpat Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā ir ietverta atsauce uz iepriekšēju administratīvu procesu, kura pareiza un pilnīga norise ir viens no tādu prasību pieņemamības nosacījumiem, kuras ierēdņi ir cēluši pret iestādi, kas ir viņu darba devējs, turpretī EIB Darbinieku noteikumu 41. pantā ir paredzēta iekšēja neobligāta izlīguma procedūra, kura nevar tikt pārvērsta par obligātu procedūru, tāpat kā tā, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, – samierināšanas procedūra, kura neietekmē prasības iesniegšanas termiņu Savienības tiesā ( 26 ). Turklāt, ja EIB darbinieks pieprasa uzsākt minēto procedūru, Savienības tiesa uzskata, ka termiņš prasības iesniegšanai tajā sākas tikai brīdī, kad šāda procedūra ir beigusies, ar nosacījumu, ka darbinieks ir formulējis samierināšanas prasību saprātīgā termiņā pēc tam, kad viņš ir uzzinājis par tam nelabvēlīga tiesību akta pastāvēšanu, un ka samierināšanas procedūras ilgums pats par sevi ir saprātīgs ( 27 ).

52.

Tādējādi ir jāsecina, ka Savienības tiesa pilnībā apzinās analoģiskās procesuālās robežas, kādas var pastāvēt starp līgumsaistībām, kas piemērojamas EIB darbiniekiem, un iestādēs strādājošo ierēdņu noteikumos paredzētajām saistībām. Turklāt šajā lietā izskatāmajā situācijā elastīga noilguma termiņa pieļaušanas EIB darbinieku labā fakts, pamatojoties uz to, ka EIB nav pildījusi savu pienākumu, nekādi neietekmē iestādēs strādājošos ierēdņus, kuru prasībām ir piemērojami Civildienesta noteikumi.

53.

Tāpēc es uzskatu, ka, pieņemot tādu saprātīga termiņa interpretāciju, kuras ietvaros netiek ņemti vērā katra konkrētā gadījuma apstākļi un kura daļēji nav saderīga ar šī termiņa no judikatūras izrietošo raksturu, Vispārējā tiesa 2012. gada 19. jūnija spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

54.

Ar otro pārskatīšanas pamatu 2012. gada 12. jūlija lēmumā Tiesa tiek aicināta lemt, vai Vispārējās tiesas interpretācija, saskaņā ar kuru saprātīga termiņa prasības celšanai nokavēšana tiek pielīdzināta noilgumam, neapdraud tiesības efektīvi vērsties tiesā ( 28 ), kas, neapšaubāmi, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kurš ir ietverts Hartas 47. pantā ( 29 ).

55.

Vispirms ir jāatgādina, ka Hartas 52. pantā ir noteikts, ka visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt “noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība”; šiem ierobežojumiem tiešām ir jāatbilst vispārējo interešu mērķiem un jābūt ievērotam samērīguma principam.

56.

Saskaņā ar šo pašu pantu, tā kā Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECTK”) garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām un šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

57.

Kā savos rakstveida apsvērumos pamatoti apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, EIB un Komisija, ECTK 6. panta 1. punkts, kurā paredzētas tiesības uz piekļuvi neatkarīgai un objektīvai tiesai – un uz kuru turklāt Tiesa saistībā ar šīs konvencijas 13. pantu ir atsaukusies attiecībā uz Kopienas tiesību interpretāciju laikā pirms Hartas pieņemšanas vai pirms tās stāšanās spēkā ( 30 ) –, ir būtisks ( 31 ).

58.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par minētā ECTK 6. panta 1. punkta interpretāciju “tiesības celt prasību tiesā”, kuru īpašs aspekts ir piekļuves tiesības, nav absolūtas un ir pakļautas ierobežojumiem, kas netieši ir pieļauti it īpaši prasības pieņemamības nosacījumos, jo tām pēc to rakstura ir vajadzīgs valsts tiesiskais regulējums, attiecībā uz kuru šajā ziņā ir zināma rīcības brīvība ( 32 ).

59.

Saskaņā ar šo pašu judikatūru šie ierobežojumi nevar ierobežot indivīdam doto iespēju vērsties tiesā tādā veidā vai tādā apmērā, ka tiktu apdraudēta tā tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā būtība, jo šādi ierobežojumi atbilst ECTK 6. panta 1. punktam tikai tad, ja tiem ir likumīgs mērķis un pastāv saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem līdzekļiem un izvirzīto mērķi ( 33 ).

60.

Saistībā ar minēto, ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa atgādina, ka tiesiskais regulējums par termiņiem, kas ir jāievēro, lai celtu prasību, ir paredzēts, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību un, it īpaši, tiesiskās drošības principa ievērošanu, un tam ir jātiek piemērotam attiecībā uz indivīdiem ( 34 ), Tiesa tomēr pārbauda, vai piekļuves tiesai efektivitāte, kas ir ECTK 6. panta 1. punkta mērķis, nav apdraudēts, piemēram, “īpaši šauri” ( 35 ) vai “pārāk ierobežojoši” ( 36 ) interpretējot vai piemērojot šādus procesuālos noteikumus, izslēdzot iespēju lemt par prasību pēc būtības vai “traucējot indivīdam panākt savas lietas izskatīšanu pēc būtības kompetentā tiesā” ( 37 ).

61.

Tādējādi “iespēja izmantot prasības iesniegšanu, lai sagaidītu, ka to pasludinās par nepieņemamu, nav atbilstoša ECTK 6. panta 1. punkta prasībām; turklāt piekļuvei jābūt pietiekamai, lai nodrošinātu indivīdam “tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā”, ņemot vērā tiesību prioritātes principu demokrātiskā sabiedrībā”  ( 38 ).

62.

Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārbauda, piemēram, vai termiņš kasācijas sūdzības iesniegšanai ir pietiekams, ņemot vērā prasītāja dzīvesvietas atrašanās vietu ( 39 ), vai valsts tiesas atteikums pagarināt valsts tiesībās iepriekš noteiktu termiņu prasības iesniegšanai nav nesaprātīgs ( 40 ), vai noteikumi, kas attiecas uz prasību iesniegšanas termiņu aprēķināšanu, ir pietiekami skaidri un saskaņoti ( 41 ) un vai valsts tiesu pieļautās kļūdas minēto termiņu aprēķināšanā neapdraud ECTK 6. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz pieeju lietas izskatīšanai tiesā efektivitāti ( 42 ).

63.

Tā kā ar Hartas 47. pantu Savienības tiesībās ir nodrošināta aizsardzība, kas paredzēta ECTK 6. panta 1. punktā ( 43 ), Tiesai, bez šaubām, it īpaši ir jāgarantē tāda kontrole, kas ir vismaz līdzvērtīga Vispārējās tiesas veiktajai Savienības tiesībās paredzēto procesuālo prasību interpretācijai un piemērošanai, tostarp par prasību iesniegšanas termiņiem, ko šajā gadījumā veic Eiropas Cilvēktiesību tiesa saskaņā ar ECTK 6. panta 1. punktā paredzēto attiecībā uz šīs konvencijas līgumslēdzēju pušu jurisdikciju ( 44 ).

64.

Vispārīgi, pat ja neviens ieinteresētais lietas dalībnieks, kas ir iesniedzis savus apsvērumus šajā lietā, to nebūtu izteicis šādi, tas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka situācijās, kas attiecas uz parasti īsu termiņu prasību iesniegšanai interpretāciju un/vai piemērošanu, pastāv ECTK 6. panta 1. punkta pārkāpums, nevar a contrario nozīmēt, ka Tiesai būtu liegta iespēja konstatēt Hartas 47. panta pārkāpumu Savienības tiesā, ņemot vērā indivīdiem, kuri Savienības tiesā apstrīd Savienības iestādes vai institūcijas izdota viņiem nelabvēlīga tiesību akta likumību, paredzētos termiņus, kuri parasti ir garāki.

65.

Šādos apstākļos iepriekš minētās lietas, kuras tikušas iesniegtas izskatīšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bija par iepriekš tiesību aktos noteiktu termiņu interpretāciju vai piemērošanu, bet šajā gadījumā nav strīda par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji, ņemot vērā EIB procesuālo noteikumu nepildīšanu, varēja sagaidīt, ka Vispārēja tiesa – un pirms tam Civildienesta tiesa – nepiemēros fiksētu termiņu viņu prasības iesniegšanai, bet tieši otrādi piemēros “saprātīga termiņa” doktrīnu, lai lemtu par viņu prasības pieņemamību.

66.

Lai gan nav izslēgts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji faktiski varēja iesniegt savu prasību trīs mēnešu laikā, tomēr, ņemot vērā šī termiņa ieteikuma raksturu saistībā ar strīdiem starp EIB un tās darbiniekiem, viņi nevarēja paredzēt, ka šī termiņa nokavēšanu par dažām sekundēm Vispārējā tiesa, atsaucoties uz judikatūru par procesuālo noteikumu par ES tiesībās noteiktu prasību iesniegšanas termiņu šauru interpretāciju, atzīs par nesaprātīgu, turklāt neņemot vērā visus lietas apstākļus, kas nav force majeure vai neparedzēti gadījumi.

67.

Kas attiecas uz pieņēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju nolaidību, ņemot vērā, ka viņi gaidīja līdz pēdējam brīdim pirms trīs mēnešu termiņa beigām, lai iesniegtu savu prasību, šāds pieņēmums ir pilnībā nepamatots, jo, kā es jau esmu secinājis, šim termiņam ir tikai ieteikuma raksturs un tas neatbrīvo Savienības tiesu no pienākuma, tostarp pēc savas iniciatīvas, pārbaudīt, vai šī prasība nav iesniegta nesaprātīgā termiņā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, kas nav force majeure un neparedzēti gadījumi.

68.

Tādējādi, pieņemot šādu lēmumu un apstiprinot iepriekš minēto Civildienesta tiesas rīkojumu lietā Arango Jaramillo u.c./EIB, kurā ir secināts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība nav pieņemama, jo tā ir iesniegta novēloti, Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pārāk stingri interpretējusi un piemērojusi saprātīga termiņa jēdzienu un tāpēc pārkāpusi Hartas 47. pantā paredzētās tiesības efektīvi vērties tiesā, tādējādi liedzot tiem īstenot viņu tiesības uz lietas izskatīšanu pēc būtības.

69.

Viena vai vairākas Vispārējās tiesas pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, pat rupjas, nenozīmē, ka noteikti ir pārkāpta Savienības tiesību vienotība vai konsekvence Tiesas statūtu 62.b panta izpratnē.

70.

Savukārt četri apsvērumi, uz kuriem Tiesa ir balstījusies, konstatējot, ka divu iepriekš minētā pārskatīšanas sprieduma lietā M/EMEA ( 45 ) pamatā esošo procesuālo noteikumu pārkāpums ir “ietekmējis [Savienības] tiesību vienotību un konsekvenci” ( 46 ), nav ne minimāli, ne visaptveroši, jo, skatot tos kopumā ( 47 ), tie ļāva Tiesai secināt, ka ir noticis divu, parasti alternatīvu, Vispārējās tiesas sprieduma pārskatīšanas nosacījumu pārkāpums.

71.

Tomēr apsvērumi, kas pēc būtības ir tādi paši kā tie, ko Tiesa ir uzsvērusi savā iepriekš minētajā pārskatīšanas spriedumā lietā M/EMEA, manuprāt, parādās arī šajā lietā.

72.

Tāpēc, pirmkārt, 2012. gada 19. jūnija spriedums ir pirmais nolēmums, kurā Tiesa ir apstiprinājusi, ka norādoša termiņa neievērošanas, iesniedzot prasību par tiesību akta atcelšanu, sekas, pamatojoties uz judikatūras interpretāciju a contrario un šauru noteikumu par termiņiem interpretāciju, ir tādas, ka šī prasība ir nepieņemama, jo tā ir iesniegta novēloti. Tādējādi šis spriedums varētu radīt precedentu lietām nākotnē ( 48 ).

73.

Otrkārt, nospriežot, ka Savienības tiesai nav jāņem vērā visi konkrētās lietas apstākļi, lai izskatītu jautājumu par to, vai saprātīgā termiņa nokavējums ir bijis nesaprātīgs, Vispārējā tiesa, manuprāt, ir novirzījusies no pašas pēdējā minētā, ES tiesībās paredzētā jēdziena būtības, un tādēļ tās spriedums ir pretrunīgs.

74.

Treškārt, divi minētie principi (saprātīgs termiņš un tiesības efektīvi vērsties tiesā), ko Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pārkāpusi, nav attiecināmi tikai uz civildienesta tiesībām, bet ir piemērojami neatkarīgi no tā, kāds ir izskatāmais jautājums ( 49 ).

75.

Visbeidzot, ceturtkārt, šie divi principi ieņem svarīgu vietu Savienības tiesību sistēmā ( 50 ). Proti, Hartas 47. pantā garantētajām tiesībām saskaņā ar LES 6. pantu ir tāds pats juridiskais spēks kā līgumiem. Turklāt šīs tiesības ir būtiska tiesību sistēmas, kas balstīta uz tiesiskas valsts, kāda ir Eiropas Savienība ( 51 ), principu, sastāvdaļa, un tāpēc šīs sistēmas ietvaros tās ir uzskatāmas vismaz par “konstitucionālām” ( 52 ).

76.

Ņemot vērā šos iemeslus, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ar savu 2012. gada 19. jūnija spriedumu ir vismaz apdraudējusi Savienības tiesību konsekvenci.

77.

Saskaņā ar Tiesas statūtu 62.b panta pirmo daļu, ja Tiesa konstatē, ka Vispārējās tiesas lēmums apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci, tā lietu nodod atkārtotai izskatīšanai Vispārējai tiesai, kam ir saistoši Tiesas konstatētie tiesību jautājumi. Turklāt, nododot lietu izskatīšanai, Tiesa var norādīt tās Vispārējās tiesas lēmuma sekas, kuras attiecībā uz tiesvedībā iesaistītajām pusēm jāuzskata par galīgām. Izņēmuma gadījumā, ja tomēr, ņemot vērā pārskatīšanas rezultātu, lietas iznākuma pamatā ir konstatētie fakti, uz kuriem pamatojas Vispārējās tiesas lēmums, Tiesa pieņem galīgo lēmumu.

78.

No minētā izriet, ka Tiesa nevar nolemt, ka ir apdraudēta Savienības tiesību vienotība vai konsekvence, neņemot vērā šī lēmuma ietekmi uz izskatāmo lietu ( 53 ).

79.

Šajā situācijā es uzskatu, ka 2012. gada 19. jūnija spriedums ir jāatceļ, ciktāl tajā apelācijas instancē ir atzīta Civildienesta tiesā iesniegtās prasības nepieņemamība un nolemts, ka prasītājiem ir jāatlīdzina minētajā tiesvedībā radušies tiesāšanās izdevumi.

80.

Savukārt, tā kā Savienības tiesību konsekvences apdraudējums izriet no tikko secinātā divu principu pārkāpuma, ir acīmredzams, ka Tiesa pati nevar pieņemt galīgo lēmumu lietā, ko pirmajā instancē Civildienesta tiesā iesnieguši apelācijas sūdzības iesniedzēji.

81.

Attiecībā uz pārskatīšanu nevienā Tiesas statūtos vai tās Reglamentā iekļautā noteikumā Tiesai nav paredzēts pienākums nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, nevis tieši Civildienesta tiesai, lai tā varētu ļaut lietas dalībniekiem paust savu viedokli par strīda būtību.

82.

Kā tas izriet no iepriekš minētā pārskatīšanas sprieduma lietā M/EMEA 30. punkta, apelācijas tiesa noteiktos apstākļos var pieņemt lēmumu pēc būtības, kaut arī tiesvedība pirmajā instancē ir attiekusies tikai uz iebildumu par nepieņemamību, ko šī tiesa apmierinājusi. Tāds var būt gadījums, kad, pirmkārt, apstrīdētā tiesas sprieduma vai rīkojuma atcelšana obligāti liek zināmā mērā atrisināt attiecīgo prasību pēc būtības vai, otrkārt, kad prasības par tiesību akta atcelšanu izskatīšana pēc būtības ir balstīta uz argumentiem, ko lietas dalībnieki ir izteikuši apelācijas tiesvedības laikā saistībā ar pirmās instances tiesas norādīto pamatojumu.

83.

Ir skaidrs, ka šajā lietā situācija nav šāda un Vispārējā tiesa saskaņā ar tās pieņemto nostāju pēc tam, kad Tiesa pēc pārskatīšanas būs tai nodevusi atpakaļ minēto pārskatīšanas spriedumu lietā M/EMEA ( 54 ), varēs tikai secināt, ka tā var vienīgi nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, lai tā lemtu par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasībām par tiesību aktu atcelšanu.

84.

Tomēr un lai ievērotu līgumos paredzēto hierarhiju starp Eiropas Savienības iestādēm, vienīgi Vispārējai tiesai pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas ir jāpieņem šis lēmums saskaņā ar tās Reglamentu ( 55 ). Tāpēc es ierosinu Tiesai nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai.

85.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 195. panta 6. punktu, ja pārskatāmais Vispārējās tiesas nolēmums ir pieņemts saskaņā ar LESD 256. panta 2. punktu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

86.

Tā kā nepastāv īpaši noteikumi par izdevumu sadali pārskatīšanas gadījumā un saskaņā ar Tiesas lēmumu iepriekš minētajā pārskatīšanas spriedumā lietā M/EMEA ( 56 ), es ierosinu, lai lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši savus paziņojumus vai rakstveida apsvērumus šajā lietā, savus ar pārskatīšanas procedūru saistītos tiesāšanās izdevumus sedz paši.

87.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai nospriest šādi: