1. 

Šī lieta, kas ir saistīta ar Oberlandesgericht Wien [Vīnes apgabaltiesas] lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ļaus Tiesai precizēt veidus, kādos patērētājiem, kuri noslēdz distances līgumus, ir jāsaņem Savienības tiesību normās, šajā lietā konkrēti Direktīvā 97/7/EK ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva”), paredzētā informācija. Direktīvā, it īpaši tās 5. pantā, ir paredzēts, ka pēc distances līguma noslēgšanas patērētājam ir “jāsaņem” noteiktas informācijas apstiprinājums uz “pastāvīga informācijas nesēja”. Iesniedzējtiesas aplūkotā problēma ir par to, vai ir uzskatāms, ka patērētājam informācija ir nodota uz pastāvīga informācijas nesēja, ja šī informācija ir pieejama pārdevēja tīmekļa vietnē un patērētāji tai var piekļūt uzklikšķinot uz linka, kurš tiem tiek parādīts līguma noslēgšanas brīdī.

2.

Direktīvā 97/7/EK ir ietverta virkne minimālo tiesību normu ( 3 ), kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem.

3.

Direktīvas 4. pantā ir paredzēts, ka patērētājam pirms distances līguma noslēgšanas tiek sniegta ( 4 ) virkne informācijas; tas attiecas it īpaši uz ziņām par piegādātāja personību, pārdoto preču vai pakalpojumu īpašību raksturojumu, cenu, piegādes izmaksām, maksāšanas kārtību, atteikuma tiesību pastāvēšanu.

4.

5. panta virsraksts ir “Informācijas rakstisks apstiprinājums” un tajā ir norādīta noteikta informācija, kura patērētājam ir jāsaņem (no jauna) līguma izpildes brīdī uz “pastāvīga informācijas nesēja”. Attiecīgo tiesību normu formulējums ir šāds:

“1.   Līguma izpildes laikā patērētājam ir laikus jāsaņem 4. panta 1. punkta a) līdz f) apakšpunktā norādītās informācijas rakstisks apstiprinājums vai apstiprinājums ar citu viņam pieejamu pastāvīgu informācijas nesēju, vai arī, vēlākais, preču piegādes brīdī, ja līgums neattiecas uz precēm, kas jāpiegādā trešām personām, ja vien šī informācija patērētājam jau nav sniegta rakstiski vai ar citu viņam pieejamu pastāvīgu informācijas nesēju pirms līguma noslēgšanas.

[..]

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro attiecībā uz pakalpojumiem, kurus veic ar distanciālās saziņas līdzekļu starpniecību, ja tos veic tikai vienreizēji un faktūrrēķinu nosūta distanciālās saziņas līdzekļu operators. Tomēr patērētājam visos gadījumos jābūt iespējai iegūt piegādātāja uzņēmējdarbības vietas ģeogrāfisko adresi, uz kuru viņš var adresēt visas sūdzības.”

5.

“Pastāvīgā informācijas nesēja” definīcija Direktīvā nav rodama. Tomēr Savienības likumdevējs šo jēdzienu ir definējis citos normatīvos aktos ( 5 ). Turpmāk izklāstīšu galvenos.

6.

Direktīvas 2002/65/EK ( 6 ) 2. panta f) punkta izpratnē, pastāvīgs informācijas nesējs ir “jebkurš instruments, kurš dod iespēju patērētājam uzglabāt informāciju, kas adresēta personīgi viņam, tā, lai būtu pieejama turpmākai atsaucei par laika posmu, kurš atbilst informācijas mērķiem un kurš ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju”.

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2002/92/EK ( 7 ) 2. panta 12. punktu pastāvīgs informācijas nesējs ir “jebkurš līdzeklis, kas klientam sniedz iespēju uzglabāt informāciju, kura ir adresēta personīgi viņam, tā, lai informācijas saturam atbilstošā laikposmā tā būtu pieejama turpmākai izmantošanai un lai būtu iespējama uzglabātās informācijas neizmainīta reproducēšana”. Šīs pašas normas nākamajā daļā ir precizēts, ka pastāvīga informācijas nesēja jēdziens ietver “datoru disketes, CD-ROM diskdziņi, DVD diski un to personālo datoru cietā diska diskdziņi, uz kuriem glabājas elektroniskais pasts, bet [neietver] tīmekļa vietnes, ja vien tās neatbilst kritērijiem, kas noteikti pirmajā daļā”.

8.

Visbeidzot, jaunās Direktīvas 2011/83/ES ( 8 ), kura turpmāk aizstās arī Direktīvu 97/7/EK, 2. panta 10. punktā pastāvīgais informācijas nesējs ir definēts kā “jebkurš instruments, kas patērētājam vai tirgotājam dod iespēju uzglabāt personīgi viņam adresētu informāciju, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei informācijas saturam atbilstīgā laikposmā, un kas ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju”. Šīs pašas direktīvas preambulas 23. apsvērumā ir norādīts, ka pastāvīgam informācijas nesējam “būtu jāsniedz patērētājam iespēja saglabāt informāciju tik ilgi, cik nepieciešams to viņa interešu aizsardzībai, kuras izriet no līgumattiecībām ar tirgotāju”, un ka “šādiem informācijas nesējiem jo īpaši būtu jāietver dokumenti papīra formātā, USB atmiņas ierīces, CD-ROM, DVD, atmiņas kartes un datoru cietie diski, kā arī elektroniskā pasta vēstules”.

9.

Sabiedrība Content Services pārvalda tīmekļa vietni opendownload.de, kura ir sarakstīta vācu valodā. Šī vietne ir pieejama un tajā piedāvātos pakalpojumus var izmantot arī tīmekļa lietotāji, kuri atrodas Austrijā. Runa ir par vietni, ar kuras palīdzību var lejuplādēt bezmaksas datorprogrammas vai maksas datorprogrammu izmēģinājuma versijas. No lietas materiāliem turklāt izriet, ka sabiedrības serverī netiek uzglabāti lejuplādējamie faili, bet lietotājiem tikai tiek sniegta norāde uz datorprogrammu ražotāju oficiālajām [tīmekļa] vietnēm. Citiem vārdiem sakot, vietnē opendownload.de ir apkopoti linki attiecībā uz datorprogrammām, kuras ir brīvi pieejamas tīklā.

10.

Lai vietni varētu izmantot, un tātad lejuplādēt dažādas datorprogrammas, izmantojot opendownload.de esošos linkus, tiek prasīta tāda abonementa iegāde, kurš pamata prāvas faktu rašanās brīdī maksāja EUR 96 gadā. Līguma noslēgšana notiek tiešsaistē, klientam aizpildot interaktīvu tīmekļa vietnes lapu, kurā viņš, izdarot atzīmes attiecīgajos lauciņos, tostarp paziņo, ka tas piekrīt līguma vispārējiem noteikumiem un atsakās no tiesībām atkāpties no līguma. Direktīvas 4. un 5. pantā paredzētā informācija, it īpaši informācija par tiesībām atkāpties no līguma, klientam netiek tieši parādīta, tas to tomēr var apskatīt, uzklikšķinot uz līguma noslēgšanas lapā esošo linku.

11.

Pēc līguma noslēgšanas vietnē, klients saņem paziņojumu uz elektronisko pastu, kurā ir norādīts lietotājvārds un parole opendownload.de vietnes izmantošanai. Paziņojumā nav ietverta neviena norāde it īpaši attiecībā uz tiesībām atkāpties no līguma. Pēc tam klients saņem rēķinu, kurā tam tiek prasīta EUR 96 samaksa un tiek atgādināts, ka tas ir atteicies no tiesībām atkāpties no līguma.

12.

Pamata prāvu uzsāka Bundesarbeitskammer [Austrijas Valsts nodarbinātības dienests], kuram ir arī patērētāju tiesību aizsardzības funkcijas; tas uzskata, ka Content Services komercdarbība esot nelikumīga un tā pārkāpjot dažādas Savienības tiesībās un valsts tiesībās paredzētās patērētāju tiesību aizsardzības normas.

13.

Content Services spriedums pirmajā instancē bija nelabvēlīgs, par šo pirmo nolēmumu tā iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Uzskatot par nepieciešamu prāvas atrisināšanai saņemt Tiesas nolēmumu par Direktīvas 5. panta piemērojamību, šī tiesa apturēja tiesvedību un iesniedza šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 97/7/EK] 5.°panta 1.°punktā paredzētā prasība, saskaņā ar kuru patērētājam ir jāsaņem tajā norādītās informācijas apstiprinājums uz viņam pieejama pastāvīga informācijas nesēja, ja vien šī informācija viņam jau nav sniegta uz viņam pieejama pastāvīga informācijas nesēja pirms līguma noslēgšanas, ir uzskatāma par izpildītu, ja patērētājam šī informācija tiek sniegta ar uzņēmēja interneta [tīmekļa] vietnē ievietotas hipersaites starpniecību, kas atrodama tekstā, iepazīšanās ar kuru patērētājam ir jāapstiprina, ievelkot ķeksīti, lai varētu tikt nodibinātas līgumtiesiskās attiecības?”

14.

Lietas faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīta pamata prāva, ir interesanti vairāku iemeslu dēļ, lai gan tie nav tikai atsevišķs gadījums. It īpaši vāciski runājošās zemēs presē tiek bieži atspoguļotas situācijas, kurās daži tīmekļa lietotāji, kas meklē brīvi pieejamas datorprogrammas, tās ir lejuplādējuši no tādām tīmekļa vietnēm kā Content Services pārvaldītā tīmekļa vietne, noslēdzot abonenta līgumus, pat īsti to neapzinoties. Austrijā un it īpaši Vācijā ar šādām situācijām saistīts strīds jau ir bijis virknes tiesas spriedumu pamatā.

15.

Šajā gadījumā radušos tiesību jautājumu kopumā ir daudz un tie ir interesanti ( 9 ). Tomēr lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ir ļoti šaurs, jo tas attiecas galvenokārt uz informācijas paziņošanas klientam veidiem Direktīvas 5. panta izpratnē; tādēļ savus apsvērumus ierobežošu ar šo specifisko aspektu.

16.

Turklāt jānorāda, ka prejudiciālajā jautājumā Tiesai netiek prasīts precīzi definēt, kas vispārēji ir “pastāvīgais informācijas nesējs”, bet gan it īpaši paust savu viedokli par to, vai tāda komercprakse, kādu īsteno Content Services, atbilst Direktīvā paredzētajām prasībām par pienākumu sniegt noteiktu informāciju uz pastāvīga informācijas nesēja. Citiem vārdiem sakot, netiek prasīts sniegt izsmeļošu jēdziena definīciju, bet gan it īpaši paust savu nostāju par to, vai informācijas, kura ir pieejama ar linka, kurš patērētājam tiek parādīts pirms līguma noslēgšanas, starpniecību, nodrošināšana tīmekļa vietnē ir informācijas sniegšana uz pastāvīga informācijas nesēja.

17.

Lai arī ideja sniegt izsmeļošu “pastāvīga informācijas nesēja” definīciju var šķist pievilcīga, jānorāda, ka ir vērts sekot “minimālisma” perspektīvai, kuru netieši ir ieteikusi iesniedzējtiesa; drīzāk nekā sniegt vispārēju un detalizētu definīciju, ir atbilstoši tikai noteikt, vai tādos apstākļos, kā izskatāmajā lietā, ir ievēroti nosacījumi par pastāvīga informācijas nesēja esamību. Konkrētāk, vispārēja definīcija var tikt sniegta, bet tai ir jābūt formulētai abstrakti, detalizēti neiedziļinoties tehnoloģiskajos veidos, kādos pastāvīgs informācijas nesējs var tikt realizēts. Faktiski nedrīkst aizmirst, ka tādā nozarē, kāda ir jauno tehnoloģiju nozare, pārāk ierobežojošu saistību noteikšana var izraisīt nelabvēlīgas sekas un galu galā kaitēt pašam patērētājam. Svarīgi ir tas, ka tehnoloģiskajos veidos noteiktas darbības veikšanai (piemēram, līguma noslēgšanai vai šādas informācijas sniegšanai patērētājam) ir ievērotas Direktīvā paredzētās norādes. Nav atbilstoši jau iepriekš norādīt, kādi var būt attiecīgie veidi, jo neilgā laikposmā tehnoloģiskā attīstība varētu ieviest jaunas [tehnoloģijas], kuras šodien nav iedomājamas, bet kuras varētu, in concreto, vēl labāk atbilst likumdevēja izvirzītajām prasībām.

18.

Ir skaidrs, ka Content Services nav sniegusi saviem klientiem pēc līguma noslēgšanas specifisku visas informācijas apstiprinājumu Direktīvas 5. panta izpratnē. Pēc šīs sabiedrības domām, tomēr konkrētais apstiprinājums nav vajadzīgs, jo veidi, kādos informācija klientiem ir sniegta 4. panta izpratnē, atbilstot arī 5. pantā paredzētajām īpašībām, it īpaši tas, ka klientam informācija ir jāsaņem uz “pastāvīga informācijas nesēja”; šajā gadījumā, kā tas ir paredzēts pašā 5. pantā, vēlāks informācijas apstiprinājums nav vajadzīgs.

19.

Kā tas tika atspoguļots, aprakstot faktus, lai noslēgtu līgumu, potenciālajiem klientiem ir skaidri jāpaziņo, ievelkot ķeksīti šim nolūkam paredzētā lauciņā, par atteikšanos no tiesībām atkāpties no līguma un par piekrišanu līguma vispārīgajiem noteikumiem. Līguma vispārīgie noteikumi, tiesības atkāpties no līguma un informācija par personas datu apstrādi netika parādīti tajā pašā [tīmekļa vietnes] lappusē, bet gan tos bija iespējams apskatīt, uzklikšķinot uz linka, kas atradās blakus lauciņam, kurā bija izdarāma atzīme par piekrišanu.

20.

Netiek apstrīdēts, ka tīmekļa vietnes lapās esošā informācija, kurai potenciālie klienti pirms līguma noslēgšanas varēja piekļūt, uzklikšķinot uz linka, kurš atradās [līguma] noslēgšanas lappusē, aptvēra visu Direktīvas 4. un 5. pantā prasīto informāciju. Šķiet, ka iesniedzējtiesa pauž pieņēmumu, ka šāds [informācijas] sniegšanas veids ir pietiekams, lai izpildītu 4. panta prasības, bet tā šaubās par to, vai tas ir pietiekami arī 5. panta izpratnē.

21.

Pēc Content Services domām, atbildei, protams, ir jābūt apstiprinošai. Informācijas sniegšana klientiem tīmekļa vietnē, kurai paši klienti var piekļūt, esot pietiekama it īpaši, lai pašu informāciju uzskatītu par sniegtu uz pastāvīga informācijas nesēja 5. panta izpratnē. Turpretī, pēc Bundesarbeitskammer, Komisijas un lielākās daļas valdību, kuras iesniedza savus apsvērumus, domām, vienkārša informācijas sniegšana klientam, dodot iespēju uzklikšķināt uz linka līguma noslēgšanas brīdī, neesot pietiekama, lai izpildītu iepriekš minētajā pantā paredzētās prasības.

22.

Jau iepriekš jāpiebilst, ka, manuprāt, nevar piekrist Content Services nostājai, jo veidi, kādos tā ir klientiem sniegusi informāciju, neatbilst Direktīvas 5. pantā paredzētajam. Turpmāk tekstā es to pamatošu.

23.

Vispārēji Direktīvā tiek prasīts, lai informācijas sniegšana klientam tās 5. panta izpratnē būtu kā pamatiezīme.

24.

Pirmām kārtām, klientam ir “jāsaņem” informācija. Tas nozīmē it īpaši, ka šī informācija tam tiek sniegta, turklāt, lai to saņemtu, klientam nekādā ziņā nav jāveic aktīvas darbības. Šajā ziņā ir jānorāda arī, ka lielākajā daļā Direktīvas valodu versijās šo koncepciju pastiprina nošķiršana, kāda ir veikta starp 4. pantā minēto informāciju – kura potenciālajam klientam ir tikai “jāsniedz” ( 10 ) – un 5. pantā minēto informāciju, kura turpretī [klientiem] ir “jāsaņem” ( 11 ). Direktīvas versija itāļu valodā, kurā ir runa par informāciju, kas ir “jāsaņem” abās normās, šajā ziņā ir vienīgā, tomēr tajā ir apstiprināts, ka 5. pantā minētā informācija klientam ir jāsaņem, nevis tā viņam ir tikai jāsniedz.

25.

Tiesību normas mērķis ir skaidrs, proti, Direktīvā ir paredzēts, ka patērētājam automātiski tiek nodota jebkāda informācija, kas ir būtiska tā tiesību īstenošanai, tam neveicot nekādas aktīvas darbības. Daudzi patērētāji, it īpaši tie, kuri ir mazāk zinoši, pretējā gadījumā saņemtu zemāka līmeņa tiesību aizsardzību, jo tie nebūtu spējīgi vajadzības gadījumā iegūt attiecīgo informāciju.

26.

Otrām kārtām, klientam savā pārvaldībā ir jāiegūst tāda informācija, kura tam ir sniegta 5. panta izpratnē. Tas, manuprāt, ir pienākuma sniegt informāciju uz “pastāvīga informācijas nesēja” mērķis. Ja informācija klientam tiktu paziņota īslaicīgi [izmantojamā] veidā, ir acīmredzami, ka patērētājiem Direktīvā atzītais tiesību aizsardzības līmenis tiktu būtiski pazemināts. Tikai tad, ja informācija klienta rīcībā paliek uzticamā veidā un atbilstošā laikposmā, viņš, ja nepieciešams, to var izmantot savu tiesību īstenošanai.

27.

Jēdziena “pastāvīgs informācijas nesējs” definīcijās, kas ietvertas citās direktīvās, kuras ir minētas iepriekš, tiek apstiprināts, ka normas attiecībā uz pastāvīgo informācijas nesēju mērķis ir patērētāja aizsardzība. Kā jau redzējām, tās galvenais elements ir patērētāja iespēja saglabāt, paņemt un reproducēt informāciju atbilstošā laikposmā.

28.

Turklāt, kā ir norādīts pašas Tiesas judikatūrā, patērētāju aizsardzība ir viens no Direktīvas pīlāriem. It īpaši tiesības atkāpties no līguma ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuriem tiek īstenota šī aizsardzība, un Direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai šī aizsardzība attiecībā uz patērētāju būtu efektīva ( 12 ).

29.

Tātad ir jāpārbauda, vai šajā lietā Direktīvas 5. pantā paredzētā informācija klientam ir sniegta, ievērojot abus nosacījumus, kurus iepriekš norādīju. Atbilstību katram no tiem es turpmāk izvērtēšu atsevišķi.

30.

Kā jau iepriekš norādīju, lai tiktu ievērots Direktīvas 5. pants, klientam obligāti ir “jāsaņem” informācija, un tam ir jānotiek tā, ka klientam šajā ziņā nav jāveic nekādas aktīvas darbības.

31.

Šajā ziņā norādu, ka arī tas, ka klientam, lai varētu apskatīt vajadzīgo informāciju, ir jāuzklikšķina uz tīmekļa vietnē, kas paredzēta līguma noslēgšanai, esošā linka, neatbilstu pilnībā 5. panta nosacījumiem. Lai arī darbība, ko veido uzklikšķināšana uz linka, principā nerada nekādas īpašas grūtības, tomēr šīs darbības priekšnosacījums ir patērētāja brīvprātīga rīcība, un tātad no viņa tiek prasīts īstenot “aktīvu” lomu. Turpretī, kā redzējām iepriekš, 5. panta būtība ir tieši tāda, ka šāda informācija patērētājam ir jāsniedz, turklāt pēdējam minētajam nav jāveic nekāda īpaša darbība (izņemot acīmredzami tā, kuras dēļ tika noslēgts līgums).

32.

Jāņem vērā arī tas, ka vispārēji nerada nekādas grūtības elektroniskajā tirdzniecībā sniegt klientam Direktīvas 5. pantā prasīto informāciju, [pašam klientam] neveicot nekādas īpašas darbības. Turklāt es uzskatu par īpaši nozīmīgu faktu, ka Content Services saviem klientiem pēc līguma noslēgšanas nosūta paziņojumu pa e-pastu, kurā ir ietverts it īpaši līguma noslēgšanas apstiprinājums un vajadzīgie elementi (lietotājvārds un parole), lai pieslēgtos tīmekļa vietnei. Tāpat ir acīmredzami, piemēram, ka nebūtu nekādu tehnisku grūtību attiecīgajā e-pasta paziņojumā ietvert arī 5. pantā prasīto informāciju.

33.

Atļaut elektroniskās tirdzniecības saimnieciskās darbības subjektiem prasīt saviem klientiem veikt noteiktas darbības, lai tie varētu piekļūt Direktīvas 5. pantā minētajai informācijai pat tad, ja šī darbība ietvertu tikai linka, kurš tiek parādīts līguma noslēgšanas brīdī, izmantošanu, nozīmētu risku pavērt durvis iespējamai ļaunprātīgai rīcībai. Faktiski ir skaidrs, ka uzklikšķināšana uz linka ir pavisam banāla darbība, kuru var veikt ikviens tīmekļa lietotājs, tomēr ne visi lietotāji līguma noslēgšanas brīdī spēj apzināties nepieciešamību uzklikšķināt uz linka, lai vajadzības gadījumā nākotnē varētu labāk aizsargāt savas tiesības.

34.

Tātad izskatāmajā lietā nav izpildīts pirmais no diviem nosacījumiem, kas vajadzīgi atbilstības Direktīvas 5. panta nodrošināšanai, proti, patērētājs nav “saņēmis” paredzēto informāciju. Tas jau būtu pietiekami, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi. Tomēr pilnības labad es izvērtēšu arī otro no diviem nosacījumiem, kas paredzēts minētajā normā.

35.

Otrais 5. pantā paredzētais nosacījums, kā jau redzējām, ir saistīts ar jēdzienu “pastāvīgs informācijas nesējs”, proti, pienākums sniegt informāciju uz pastāvīga informācijas nesēja atbilst prasībai sniegt patērētājam informāciju tādā veidā, ka viņš vajadzības gadījumā to var izmantot, lai īstenotu savas tiesības.

36.

Kā redzējām, likumdevējs citos normatīvos aktos jēdzienam “pastāvīgs informācijas nesējs” ir sniedzis virkni definīciju, kuras gan nav automātiski piemērojamas šajā lietā, tomēr tās, protams, var būt noderīgas. Nav nekādu iemeslu uzskatīt, ka šīs definīcijas attiecas uz citu jēdzienu, nekā tas, kurš izmantots Direktīvā 97/7/EK ( 13 ).

37.

It īpaši šīs definīcijas izceļ noteiktus pamatprincipus, konkrētāk, iespēju klientam: a) informāciju ierakstīt vai vismaz saglabāt; b) piekļūt informācijai neizmainītā veidā “atbilstošā” laikposmā; c) pavairot informāciju, neveicot izmaiņas.

38.

Līdz ar to rodas grūtības pateikt, vai tīmekļa vietne var, un ja var, tad ar kādiem nosacījumiem, būt “pastāvīgs informācijas nesējs” Direktīvas izpratnē. Faktiski, kā redzējām, Content Services informāciju padara pieejamu saviem klientiem tikai tīmekļa vietnē opendownload.de.

39.

Tiesai vēl nav bijusi iespēja spriest par pastāvīga informācijas nesēja jēdzienu. Tomēr nesen ar šo problemātiku saskārās EBTA Tiesa, kura savu nostāju šajā jautājumā pauda 2010. gada spriedumā ( 14 ). Šajā spriedumā EBTA Tiesa apstiprināja, ka principā arī tīmekļa vietne var būt pastāvīgs informācijas nesējs, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, tīmekļa vietnei patērētājam ir jādod iespēja saņemto informāciju saglabāt. Otrkārt, šāda saglabāšana ir jānodrošina pietiekami ilgā laikposmā; cik ilgam ir jābūt saglabāšanas laikposmam, nav iespējams noteikt vispārēji, bet tas ir jānosaka katrā atsevišķā gadījumā. Visbeidzot, klienta aizsardzībai ir jānodrošina informācijas nemaināmība no tās personas puses, kura šo informāciju ir sniegusi.

40.

Manuprāt, EBTA Tiesas tikko minētajā nolēmumā izklāstītie apsvērumi lielā mērā ir attiecināmi uz šo lietu.

41.

Skaidrs, ka principā nevar izslēgt, ka arī tīmekļa vietne var atbilst nosacījumiem, kuri jāizpilda, lai to varētu uzskatīt par pastāvīgu informācijas nesēju Direktīvas izpratnē. Pastāvīga informācijas nesēja definīcijā, kas ietverta Direktīvā 2002/92/EK, kā redzējām iepriekš, piemēram, skaidri ir paredzēts, ka tīmekļa vietne, ja tā atbilst šajā definīcijā precizētiem nosacījumiem, var tikt kvalificēta kā pastāvīgs informācijas nesējs, turklāt tas tā ir pat tad, ja pretēji, piemēram, CD-ROM un e-pasta ziņojumiem, attiecībā uz tīmekļa vietni nepastāv pieņēmums par atbilstību [minētās] normas prasībām. Līdz ar to katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē, vai tīmekļa vietnei piemīt vai nepiemīt nepieciešamās īpašības.

42.

Šīs īpašības ir tās, kuras, kā jau uzsvēru iepriekš, ļauj apgalvot, ka informācija ir klienta pārraudzībā, nevis tās personas pārraudzībā, kas to sniegusi. Kā to pareizi norādīja EBTA Tiesa, tas nozīmē, ka klients informāciju var saglabāt pietiekami ilgā laikposmā, lai varētu īstenot savas tiesības, un ka informācijas sniedzējs to nevar izmainīt.

43.

Tehniskie veidi, kādos tas, iespējams, var notikt, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, un Tiesas uzdevums nav tos šeit norādīt. Tomēr tas nemaina faktu, ka tāda vispārēja tīmekļa vietne kā tā, kurā Content Services sniedz informāciju saviem klientiem, neatbilst minētajām prasībām. Faktiski tās rakstura dēļ parasta tīmekļa vietne nav to personu pārraudzībā, kuri to lieto, bet gan to personu pārraudzībā, kuras to publisko un kuras to jebkurā brīdī pēc savas patikas var izmainīt vai dzēst. Fakts, ka patērētājs, iespējams, var rīkoties, lai izdrukātu vai saglabātu tīmekļa vietnes lapu, pirms tā tiek izmainīta, situāciju nemaina; šādā gadījumā pastāvīgo informācijas nesēju (izdrukātā vai saglabātā lapas versija) radītu patērētājs, nevis pārdevējs, kā tas tomēr ir prasīts Direktīvā.

44.

Līdz ar to sabiedrības Content Services tīmekļa vietne neatbilst Direktīvas 5. pantā paredzētajam, arī ne attiecībā uz informācijas nesēja, uz kura patērētājam tiek sniegta informācija, raksturu.

45.

Pirms secinājumu izdarīšanas jānorāda arī, ka, lai arī vispārēji nevar izslēgt, ka tīmekļa vietne var būt “pastāvīgs informācijas nesējs” Direktīvas izpratnē, tomēr varētu rasties grūtības precizēt veidus, kādos patērētājs informāciju, kas ietverta tīmekļa vietnē, var “saņemt” tā, kā paredzēts 5. pantā. Kā redzējām iepriekš, šajā normā ir paredzēts, ka informācija klientam tiek sniegta tā, lai viņam nav jāveic nekāda veida darbības. Būtu rūpīgi jāpārbauda pārdevēja, kuram pēc līguma noslēgšanas klientam būtu jānosūta e-pasta paziņojums, norādot linku uz tīmekļa vietni, kurā ietverta informācija, prakses atbilstība Direktīvai; izskatāmajā lietā, pat pieņemot, ka tīmekļa vietne var būt “pastāvīgs informācijas nesējs”, tomēr piekļuve informācijai ir pakļauta patērētāja aktīvai darbībai (klikšķināšanai uz atsūtītā linka). Neraugoties uz šādas situācijas juridisko vērtējumu, daudz vienkāršāk un noteikti Direktīvas būtībai atbilstoši ir turpretī informāciju iekļaut tieši e-pasta paziņojuma tekstā  ( 15 ). Kā jau teicu, tas tā ir pat tad, ja nevar a priori izslēgt, ka pastāv īpaši veidi, kādos tīmekļa vietnē sniegta informācija var atbilst abām Direktīvas 5. pantā paredzētajām prasībām.

46.

Apkopojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, pamata prāvā izskatāmajā lietā veidi, kādos klientam tiek paziņota informācija, neatbilst Direktīvas 5. pantā paredzētajām prasībām. It īpaši fakts, ka klientam informācija tiek sniegta tikai tīmekļa vietnē un šai informācijai viņš var piekļūt, uzklikšķinot uz linka, kurš tam tiek parādīts līguma noslēgšanas brīdī, izslēdz gan to, ka klients ir “saņēmis” informāciju, gan ka viņam tā ir sniegta uz “pastāvīga informācijas nesēja”.

47.

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Oberlandesgericht Wien uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 5. panta 1. punkta prasībām neatbilst iepriekš minētajā normā prasītās informācijas nodrošināšana tīmekļa vietnē un tas, ka šai informācijai klients var piekļūt, uzklikšķinot uz hipersaiti (linku), kura tam tiek parādīta līguma noslēgšanas brīdī.