Lieta C‑33/04

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Luksemburgas Lielhercogisti

Valsts pienākumu neizpilde – Telekomunikācijas – Direktīva 97/33/EK – 7. panta 5. punkts – Pienākums kompetentai neatkarīgai iestādei pārbaudīt izmaksu uzskaites sistēmu atbilstību un publicēt atbilstības deklarāciju – Direktīva 98/10/EK – 18. panta 1. un 2. punkts – Nepareiza pieņemto pasākumu piemērošana attiecībā uz valsts regulatīvās iestādes veiktās izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi un ikgadējās atbilstības deklarācijas publicēšanu – Pieņemamība – Interese celt prasību – Pirmstiesas procedūra – Aizstāvības tiesības – Direktīva 2002/19/EK, Direktīva 2002/21/EK un Direktīva 2002/22/EK – Pārejas noteikumi – Dalībvalstu atturēšanās direktīvas pārejas laikposmā pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šīs direktīvas noteikto rezultātu – Savstarpēja savienojuma standartpiedāvājums

Ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumi, sniegti 2005. gada 2. jūnijā 

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 8. decembrī 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets – Noteikšana pirmstiesas procedūras laikā – Prasījumu grozīšana prasībā – Pieļaujamība – Nosacījumi

(EKL 226. pants)

2.     Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets – Noteikšana pirmstiesas procedūras laikā – Pielāgošana sakarā ar Kopienu tiesību grozījumiem – Pieļaujamība – Nosacījumi

(EKL 226. pants)

3.     Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Komisijas tiesības celt prasību – Tiesību izmantošana neatkarīgi no īpašas intereses celt prasību – Diskrecionāra vara

(EKL 226. pants)

4.     Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Pirmstiesas procedūra – Pārmērīgs ilgums – Apstāklis, kas ietekmē prasības pieņemamību tikai aizstāvības tiesību aizskāruma gadījumā – Pierādīšanas pienākums

(EKL 226. pants)

5.     Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Atvērtā tīkla pieejas (ATP) piešķiršana balss telefonijai un vispārējs telekomunikāciju pakalpojums – Direktīva 98/10 – Dalībvalsts, kas ar kompetentas neatkarīgas iestādes palīdzību nav pārbaudījusi izmaksu uzskaites sistēmas atbilstību un nav publicējusi atbilstības deklarāciju – Nepareiza pārbaudes pasākumu piemērošana minētajām izmaksu uzskaites sistēmām – Pienākumu neizpilde

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/33 7. panta 5. punkts, Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punkts, Direktīvas 2002/21 27. pants un Direktīvas 2002/22 16. pants)

1.     Prasības par valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu priekšmets ar šajā noteikumā paredzēto pirmstiesas procedūru tiek ierobežots tādējādi, ka prasībai ir jābūt pamatotai ar tādiem pašiem motīviem un pamatiem kā argumentētajam atzinumam. Tomēr no prasības, saskaņā ar kuru atbilstoši EKL 226. pantam celtās prasības priekšmetu ierobežo šajā noteikumā paredzētā pirmstiesas procedūra, neizriet, ka iebildumu formulējumam brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un prasījumos prasības pieteikumā jebkurā gadījumā būtu pilnīgi jāsakrīt, ja vien strīda priekšmets, kāds tas ir noteikts argumentētajā atzinumā, nav ticis paplašināts vai grozīts.

(sal. ar 36. un 37. punktu)

2.     Pienākumu neizpildes pastāvēšana uz EKL 226. pantu pamatotas prasības ietvaros ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību normas, kas ir spēkā termiņa beigās, ko Komisija ir noteikusi attiecīgajai dalībvalstij argumentētā atzinuma izpildei.

Tomēr, ja pirmstiesas procedūras laikā ir stājušies spēkā Kopienu tiesību grozījumi, Komisijas pieteikums par valsts pienākumu neizpildi ir pieņemams attiecībā uz sākotnējo Kopienu tiesību akta redakciju, kas vēlāk ir grozīts vai atcelts un kas tiek saglabāts jaunajos noteikumos. Turpretī prāvas priekšmetu nevar paplašināt attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no jaunajiem noteikumiem, kas nav ekvivalenti attiecīgā akta sākotnējai redakcijai, pretējā gadījumā tas var veidot pienākumu neizpildes konstatējošās procedūras būtisku formālo prasību pārkāpumu.

(sal. ar 43. un 49. punktu)

3.     Saskaņā ar no EKL 226. panta izrietošo kompetenci Komisijai nav jāpierāda interese prasības celšanā. Faktiski Komisijas uzdevums ir pēc savas ierosmes un vispārējās interesēs raudzīties, lai dalībvalstis piemērotu Kopienu tiesības, un panākt, ka tiek konstatēta no Kopienu tiesībām izrietošo valsts pienākumu neizpilde, lai šādi šo pārkāpumu apturētu.

Turklāt Komisijas pienākums ir izvērtēt iespēju celt prasību pret dalībvalsti, precizēt noteikumus, kurus šī dalībvalsts ir pārkāpusi, un izvēlēties brīdi, kurā tā uzsāk procedūru par pienākumu neizpildi; tomēr apsvērumi, kas šo izvēli nosaka, nevar ietekmēt prasības pieņemamību. Tā kā Komisija izvērtē vienīgi iespēju celt vai uzturēt prasību par pienākumu neizpildi, Tiesai ir tikai jāpārbauda, vai pārmestā pienākumu neizpilde pastāv vai nepastāv, nevis jālemj par Komisijas diskrecionārās varas īstenošanu.

(sal. ar 65.–67. punktu)

4.     Lai gan pārāk ilga pirmstiesas procedūra var būt pamatojums prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nepieņemamībai, tomēr to var atzīt tikai tādos gadījumos, kad Komisijas rīcības dēļ tās argumentus ir bijis grūti atspēkot, tādējādi pārkāpjot aizstāvības tiesības. Ieinteresētajai dalībvalstij ir jāpierāda šādu grūtību pastāvēšana.

(sal. ar 76. punktu)

5.     Dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 7. panta 5. punktu Direktīvā 97/33 par savstarpēju savienojumu telekomunikācijās attiecībā uz universālā pakalpojuma un savstarpējas savietojamības nodrošināšanu, piemērojot atvērtā tīkla nodrošināšanas (ONP) principus un 18. panta 1. un 2. punktu Direktīvā 98/10 par atvērtā tīkla noteikuma (ONP) piemērošanu balss telefonijai un universālo pakalpojumu telekomunikācijās konkurences apstākļos, kas saglabāti Direktīvas 2002/21 par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem 27. pantā, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2002/22 par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem 16. pantu, ja tā nav izpildījusi pienākumu pārbaudīt uzskaites sistēmu atbilstību ar kompetentas neatkarīgas iestādes palīdzību un pienākumu publicēt atbilstības deklarāciju attiecībā uz 1998. un 1999. gadu atbilstoši minētajam Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktam un nav pareizi piemērojusi praksē pasākumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas no telekomunikāciju organizācijas neatkarīgas iestādes, kuru ir apstiprinājusi šī regulatīvā iestāde, palīdzību par 2000. gadu atbilstoši Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktam.

(sal. ar 92. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2005. gada 8. decembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Telekomunikācijas – Direktīva 97/33/EK – 7. panta 5. punkts – Pienākums kompetentai neatkarīgai iestādei pārbaudīt izmaksu uzskaites sistēmu atbilstību un publicēt atbilstības deklarāciju – Direktīva 98/10/EK – 18. panta 1. un 2. punkts – Nepareiza pieņemto pasākumu piemērošana attiecībā uz valsts regulatīvās iestādes veiktās izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi un ikgadējās atbilstības deklarācijas publicēšanu – Pieņemamība – Interese celt prasību – Pirmstiesas procedūra – Aizstāvības tiesības – Direktīva 2002/19/EK, Direktīva 2002/21/EK un Direktīva 2002/22/EK – Pārejas noteikumi – Dalībvalstu atturēšanās direktīvas pārejas laikposmā pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šīs direktīvas noteikto rezultātu – Savstarpēja savienojuma standartpiedāvājums

Lieta C‑33/04

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2004. gada 29. janvārī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv V. Vilss [W. Wils] un M. Šoters [M. Shotter], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Luksemburgas Lielhercogisti, ko pārstāv M. Tills [M. Thill] un Z. Šreiners [S. Schreiner], pārstāvji, kam palīdz A.Verheidens [A. Verheyden] un F. Bimonts [F. Bimont], advokāti,

atbildētāja.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], P. Kūris [P. Kūris], Dž. Arestis [G. Arestis] (referents) un J. Klučka [J. Klučka],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 3. martā,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 2. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka,

–       neizpildot pienākumu pārbaudīt izmaksu uzskaites sistēmas atbilstību ar neatkarīgas kompetentas iestādes palīdzību un publicēt atbilstības deklarāciju par 1998. un 1999. gadu atbilstoši 7. panta 5. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvā 97/33/EK par savstarpēju savienojumu telekomunikācijās attiecībā uz universālā pakalpojuma un savstarpējas savietojamības nodrošināšanu, piemērojot atvērtā tīkla nodrošināšanas (ONP) principus (OV L 199, 32. lpp.), un,

–       nepiemērojot praksē pareizi pieņemtos pasākumus, lai ieviestu 18. panta 1. un 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 26. februāra Direktīvā 98/10/EK par atvērtā tīkla noteikuma (ONP) piemērošanu balss telefonijai un universālo pakalpojumu telekomunikācijās konkurences apstākļos (OV L 101, 24. lpp.), attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas no telekomunikāciju organizācijas neatkarīgas kompetentas iestādes, kuru ir apstiprinājusi šī regulatīvā iestāde, palīdzību, kā arī attiecībā uz ikgadējās atbilstības deklarācijas publicēšanu,

Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar minētajām direktīvām.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Agrākais tiesiskais regulējums

–       Direktīva 97/33

2       Direktīva 97/33 saskaņa ar tās 1. pantu ievieš tiesisko regulējumu, ar ko nodrošina Eiropas Kopienā savstarpējā savienojuma telekomunikāciju tīklu un it īpaši pakalpojumu savstarpēju savietojamību, kā arī universālu pakalpojumu sniegšanu tirgus atvēršanas un konkurences apstākļos. Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam “savstarpējs savienojums” ir viena un tā paša vai dažādu operatoru publisko komunikāciju tīklu fizisks un loģisks savienojums, lai ļautu viena operatora lietotājiem sazināties ar tā paša vai cita operatora lietotājiem vai piekļūt pakalpojumiem, ko sniedz cits operators.

3       Minētās direktīvas 7. pants ar virsrakstu “Savstarpējā savienojuma un izmaksu uzskaites sistēmas tarifikācijas principi” paredz:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka 2.–6. punkta noteikumi tiek piemēroti organizācijām, kas pārvalda publiskos telekomunikāciju tīklus un/vai publiski pieejamos telekomunikāciju pakalpojumus [..] un ko valsts regulatīvā iestāde izziņojusi kā operatorus ar būtisku ietekmi tirgū.

2.      Savstarpēja savienojuma cenām ir jāatbilst caurskatāmības un izmaksu virzības principam. Pierādīšanas, ka cenas tiek noteiktas atbilstoši faktiskajām izmaksām, ieskaitot pieņemamus investīciju ienākumus, pienākums ir iestādei, kas ar savām iekārtām sniedz savstarpējā savienojuma pakalpojumus. Valsts regulatīvās iestādes var prasīt no šīs iestādes pilnībā pamatot šīs savstarpējā savienojuma cenas un, ja vajadzīgs, prasīt to pielāgošanu. [..]

3.      Valsts regulatīvās iestādes pārrauga savstarpējā savienojuma standartpiedāvājumu [..] publicēšanu. Savstarpējā savienojuma standartpiedāvājums ietver savstarpējā savienojuma piedāvājuma atsevišķo elementu aprakstu atkarībā no tirgus vajadzībām, kā arī attiecīgos noteikumus un nosacījumus, ieskaitot tarifikāciju.

Attiecībā uz dažādām iestāžu, kas ir tīklu un pakalpojumu sniedzēju organizācijas, kategorijām var noteikt vairākus dažādus savstarpējā savienojuma tarifus, noteikumus un nosacījumus, ja šīs atšķirības var objektīvi pamatot, balstoties uz sniegtā savstarpējā savienojuma veidu un/vai attiecīgo valsts licenču piešķiršanas nosacījumiem. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka šīs atšķirības nerada konkurences izkropļojumu un it īpaši ka iestāde piemēro atbilstošus savstarpējā savienojuma tarifus, kā arī noteikumus un nosacījumus, ja tie savstarpējo savienojumu nodrošina paši savām, savu filiāļu vai partneru pakalpojumiem [..].

Valsts regulatīvajai iestādei ir iespēja veikt grozījumus savstarpējā savienojuma standartpiedāvājumā, ja tie ir pamatoti.

[..]

5.       Komisija izstrādā [..] ieteikumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmām un grāmatvedības sadali savstarpējā savienojuma jomā. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka izmaksu uzskaites sistēmas, ko izmanto attiecīgās iestādes, atbilst šī panta prasību īstenošanai un ir pamatotas ar pietiekami detalizētiem dokumentiem, kas norādīti V pielikumā.

Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka pēc pieprasījuma ir pieejams izmaksu uzskaites sistēmas apraksts, kas ietver galvenās kategorijas, kurās izmaksas ir sagrupētas, un izmaksu iedalījumam piemērojamie nosacījumi, kas paredzēti attiecībā uz sasvstarpējo savienojumu. Izmaksu uzskaites sistēmas ievērošanu pārbauda valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas iestādes, kas nav atkarīgas no telekomunikāciju organizācijas un kuras ir apstiprinājusi valsts regulatīvā iestāde. Ik gadu tiek publicēts atbilstības atzinums.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

4       Direktīvas 97/33 V pielikumā kā piemēri ir norādīti daži elementi, kas varētu tikt iekļauti iepriekš minētajā uzskaites sistēmā, proti, izmantotais izmaksu standarts, izmaksu elementi, kas ietverti savstarpējā savienojuma tarifā, izmaksu it īpaši saistīto un kopējo izmaksu aprēķina līmenis un metodes, kā arī grāmatvedības līgumi.

5       Saskaņā ar minētās direktīvas 23. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstis pieņem normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai ne vēlāk kā 1997. gada 31. decembrī izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tos nekavējoties dara zināmus Komisijai.

6       1998. gada 8. aprīlī Komisija atbilstoši Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktam pieņēma Ieteikumus 98/322/EK par savstarpējo savienojumu liberalizētajā telekomunikāciju tirgū (2. daļa – Grāmatvedības sadale un izmaksu uzskaite) (OV L 141, 6. lpp.).

–       Direktīva 98/10

7       Atbilstoši Direktīvas 98/10 1. panta pirmajai daļai tās mērķis ir nosacījumu, ar ko nodrošina atklātu un efektīvu piekļuvi fiksētajiem publiskajiem telefonu tīkliem un fiksētajiem publiskajiem telefona pakalpojumiem, kā arī to izmantošanas nosacījumu atvērtos un konkurētspējīgos tirgos atbilstoši atvērtā tīkla noteikumu principiem saskaņošana.

8       Minētās direktīvas 17. pants ar virsrakstu “Tarifikācijas principi” paredz:

“1.      Neierobežojot 3. panta īpašos noteikumus par tarifu pieejamību vai 6. punkta noteikumus, valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka balss telefonijas pakalpojumu sniedzējas organizācijas, kam vai nu ir būtiska ietekme tirgū, vai arī kas ir ieceltas saskaņā ar 5. pantu un kam ir būtiska ietekme tirgū, darbojas saskaņā ar šī panta noteikumiem.

2.      Fiksētā publiskā telefonu tīkla un fiksēto publisko telefona pakalpojumu izmantošanas tarifiem ir jāatbilst izmaksu virzības pamatprincipiem [..].

3.      Neierobežojot Direktīvas 97/33/EK 7. panta 3. punktu par savstarpēju savienojumu, piekļuve fiksētam publiskam telefonu tīklam un tā izmantošana nav atkarīga no patērētāja veiktā piemērošanas veida tiktāl, ciktāl tam nav vajadzīgi atšķirīgi pakalpojumi vai iespējas.

4.      Iespēju, kas pastāv papildus pieslēgšanai pie fiksētā publiskā telefonu tīkla un fiksētajiem publiskajiem telefona pakalpojumiem, tarifiem atbilstoši Kopienu tiesībām ir jābūt pietiekami skaidriem, lai patērētajam nebūtu jāmaksā par iespējām, kas nav vajadzīgas pieprasītā pakalpojuma saņemšanai.

5.      Tarifu grozījumi stājas spēkā tikai tad, ja par tiem brīdina piemērotā laikposmā, ko nosaka valsts regulatīvā iestāde.

6.      Neierobežojot 3. pantu par tarifu pieejamību, dalībvalsts var dot atļauju valsts regulatīvajai iestādei noteiktā ģeogrāfiskajā zonā nepiemērot šī panta 1., 2., 3., 4. vai 5. punktu, ja tā uzskata, ka fiksēto publisko telefonu pakalpojumu tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs.” [Neoficiāls tulkojums]

9       Direktīvas 98/10 18. panta ar virsrakstu “Izmaksu uzskaites principi” 1. un 2. punkts paredz:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka, ja atbilstoši 17. pantam iestādēm ir jāievēro tarifu atbilstība izmaksu virzības principam, šo organizāciju piemērotās izmaksu uzskaites sistēmas atbilst 17. pantam un ka šo sistēmu atbilstība tiek pārbaudīta ar no šīs organizācijas neatkarīgas kompetentas iestādes palīdzību. Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka ik gadu tiek publicēta atbilstības deklarācija.

2.      Valsts regulatīvās iestādes nodrošina, ka pēc to pieprasījuma ir pieejams 1. punktā minētās izmaksu uzskaites sistēmas apraksts, kas ietver galvenās kategorijas, kurās izmaksas ir sagrupētas, kā arī izmaksu, kas tiek izmantotas balss telefonijas pakalpojumiem, sadales noteikumus. Pēc Komisijas pieprasījuma tās sniedz informāciju par attiecīgo organizāciju piemēroto izmaksu uzskaites sistēmu.” [Neoficiāls tulkojums]

10     Saskaņā ar šīs direktīvas 32. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstis pieņem vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu šo direktīvu, līdz 1998. gada 30. jūnijam un informē par to Komisiju.

 Jaunais komunikācijām piemērojamais tiesiskais regulējums

11     2002. gada 7. martā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma četras direktīvas attiecībā uz jauno komunikācijām piemērojamo tiesisko regulējumu (turpmāk tekstā – “JTR”), proti, Direktīvu 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva; OV L 108, 7. lpp.), Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva; OV L 108, 21. lpp.), Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva; OV L 108, 33. lpp.) un Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva; OV L 108, 51. lpp.).

12     Direktīvas 2002/21 26. pants un 28. panta 1. punkta otrā daļa no 2003. gada 25. jūlija citastarp atceļ Direktīvu 97/33 un Direktīvu 98/10.

13     Kā pārejas pasākumus Direktīvas 2002/21 27. panta pirmā daļa paredz, ka dalībvalstis saglabā visus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/19 7. pantā un Direktīvas 2002/22 16. pantā minētajiem valsts tiesību aktiem līdz brīdim, kad valsts pārvaldes iestāde ir noteikusi minētos pienākumus.

14     Direktīvas 2002/19 18. panta 1. punkta pirmā daļa, Direktīvas 2002/21 28. panta 1. punkta pirmā daļa un Direktīvas 2002/22 38. panta 1. punkta pirmā daļa precizē, ka dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2003. gada 24. jūlijam izpildītu šo direktīvu. Par to tās tūlīt informē Komisiju.

15     Saskaņā ar Direktīvas 2002/19 19. pantu, Direktīvas 2002/21 29. pantu un Direktīvas 2002/22 39. pantu šīs direktīvas stājas spēkā dienā, kad tās tiek publicētas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2002. gada 24. aprīlī.

–       Direktīva 2002/19

16     Direktīvas 2002/19 7. pantā ar virsrakstu “Iepriekšējo pienākumu attiecībā uz piekļuvi un savstarpējo savienojumu pārskats” ir paredzēts, ka:

“1.      Dalībvalstis saglabā visus pienākumus uzņēmumiem, kas nodrošina publiskus komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus attiecībā uz piekļuvi un savstarpējo savienojumu, kas bija spēkā pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, saskaņā ar Direktīvas 97/33/EK 4., 6., 7., 8., 11., 12. un 14. pantu, Direktīvas 98/10/EK 16. pantu un [1992. gada 5. jūnija] Direktīvas 92/44/EK [par atvērtā tīkla nodrošināšanu nomātām līnijām, OV L 165, 27. lpp.] 7. un 8. pantu līdz brīdim, kad šie pienākumi ir pārskatīti un ir izdarīta noteikšana saskaņā ar 3. punktu.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina to, ka cik vien iespējams drīz pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un periodiski pēc tam valsts pārvaldes iestādes veic tirgus analīzi saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu, lai noteiktu, vai ir nepieciešams saglabāt, grozīt vai atcelt šos pienākumus. Personām, kuras ietekmējusi šāda pienākumu grozīšana vai atcelšana, nosaka atbilstīgu paziņošanas termiņu.”

–       Direktīva 2002/22

17     Minētās direktīvas 16. pants ar virsrakstu “Saistību pārskats” paredz:

“1.      Dalībvalstis saglabā visas saistības attiecībā uz:

a)      mazumtirdzniecības tarifiem publisko telefonu tīklu piekļuves un izmantošanas nodrošināšanai, kas noteiktas saskaņā ar 17. pantu [..] Direktīvā 98/10/EK [..];

b)      operatora izvēli vai iepriekšēju izvēli, kas noteiktas saskaņā ar [..] Direktīvu 97/33/EK [..];

[..]

līdz brīdim, kad saskaņā ar šī panta 3. punktā paredzēto procedūru ir veikts pārskats un pieņemts lēmums.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina to, ka cik vien iespējams drīz pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un periodiski pēc tam valsts pārvaldes iestādes veic tirgus analīzi [..], lai noteiktu, vai ir nepieciešams saglabāt, grozīt vai atsaukt saistības attiecībā uz mazumtirdzniecības tirgiem. [..]”

 Valsts tiesiskais regulējums

18     Lielhercogistes 1997. gada 22. decembra Regulas, ar ko nosaka telekomunikāciju fiksēto tīklu ierīkošanas un ekspluatācijas tipveida nosacījumus (Mém. A 1997, 3308. lpp.), 16. panta 4. punkts, Lielhercogistes 1997. gada 22. decembra Regulas, ar ko nosaka telekomunikāciju fiksēto tīklu un balss telefonijas pakalpojumu ierīkošanas un ekspluatācijas tipveida nosacījumus (Mém. A 1997, 3313. lpp.), 22. panta 5. punkts un Lielhercogistes 1998. gada 2. jūlija Regulas, ar ko nosaka balss telefonijas pakalpojumu ierīkošanas un ekspluatācijas tipveida nosacījumus (Mém. A 1998, 976. lpp.), kas grozīta ar Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regulu (Mém. A 2001, 1114. lpp., turpmāk tekstā – “Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regula”), 16. panta 3. punkts ietver identisku noteikumu, kura redakcija ir šāda:

“Sistēmu atbilstību pārbauda un sertificē no operatora neatkarīga kompetenta iestāde. Sertifikātu ik gadu publicē atbilstoši operatora darbībai.”

 Pirmstiesas procedūra

19     Pēc tam, kad Luksemburgas iestādes Komisijai bija paziņojušas par 1997. gada 21. marta Likumu par telekomunikācijām (Mém. A 1997, 761. lpp.), kas it īpaši attiecas uz telekomunikāciju regulatīvās iestādes ar nosaukumu “Institut Luxembourgeois des Télécommunications” [Luksemburgas Telekomunikāciju institūts] (turpmāk tekstā – “ILT”) izveidi no 1997. gada 2. jūnija, kas vēlāk pārdēvēta par “Institut Luxembourgeois de Régulation” [Luksemburgas Regulācijas institūtu] (turpmāk tekstā – “ILR”), tās ar 1998. gada 23. janvāra un 10. jūlija vēstuli paziņoja par trijām iepriekš minētajām 1997. gada 22. decembra un 1998. gada 2. jūlija regulām. Atbilstoši šo iestāžu uzskatam minētās regulas ir paredzētas it īpaši Direktīvas 97/33 un Direktīvas 98/10 transponēšanai.

20     Ar 2000. gada 9. marta vēstuli Komisija vērsa šo iestāžu uzmanību uz piemērojamā Kopienu tiesiskā regulējuma prasībām telekomunikāciju jomā un it īpaši uz izmaksu virzības un telekomunikāciju tarifu caurskatāmības principiem. Šajā sakarā tā it īpaši lūdza informāciju attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmām, kas ir pieprasītas Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktā un Direktīvas 98/10 18. panta 2. punktā, un, šajā gadījumā, kompetentās iestādes, kas paredzēta Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktā un Direktīvas 98/10 18. panta 1. punktā, identitāti, kā arī ikgadējo pārskatu atbilstības deklarācijas par 1998. gadu un, ja ir pieejama, par 1999. gadu kopiju.

21     Ar 2000. gada 8. jūnija vēstuli Luksemburgas iestādes atbildēja uz iepriekš minēto vēstuli.

 Direktīva 97/33

22     2001. gada 30. aprīlī Komisija nosūtīja Luksemburgas valdībai brīdinājuma vēstuli, kurā tā norādīja, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas neatkarīgas kompetentas iestādes palīdzību. Turklāt, atbilstoši Komisijas uzskatam, paziņotie pasākumi nav skaidri attiecībā uz ikgadējo atbilstības deklarācijas publicēšanu un, jebkurā gadījumā, nav veikta šādas deklarācijas ikgadējā publicēšana.

23     Savā 2001. gada 13. jūlija atbildē Luksemburgas iestādes paziņoja par iepriekš minēto Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regulu un precizēja, ka šīs regulas noteikumi, kas stājās spēkā 2001. gada 6. maijā, attiecas uz izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi un publicēšanu un ka pirmie atbilstības sertifikāti tiks publicēti, ātrākais 2000. un vēlākais 2001. gadā, kopā ar ikgadējo izziņoto operatoru atskaiti.

24     Pēc tam, kad Komisija bija izvērtējusi minēto regulu, tā 2002. gada 21. martā nosūtīja argumentētu atzinumu (turpmāk tekstā – “2002. gada 21. marta argumentētais atzinums”), kurā ir konstatēts, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu, pirmkārt, attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas neatkarīgas kompetentas iestādes palīdzību, un, otrkārt, attiecībā uz ikgadējo atbilstības deklarācijas publicēšanu par 1998. un 1999. gadu. Tostarp Komisija aicināja šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus šī atzinuma izpildei divu mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

25     Savā 2002. gada 17. maija atbildē Luksemburgas iestādes nemainīja savu nostāju, saskaņā ar kuru sertifikācijas un publicēšanas pienākums, kas paredzēts Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktā, tagad ir īstenots ar Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regulu. Šajā pašā vēstulē tika atgādināts, ka šīs regulas noteikumiem nav atpakaļejoša spēka.

 Direktīva 98/10

26     2002. gada 21. martā Komisija nosūtīja Luksemburgas valdībai brīdinājuma vēstuli, kurā tā norādīja, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu un Direktīvas 98/10 18. panta 1. punktu. Kā uzskata Komisija, nav veikta vēl neviena izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaude un nav publicēta arī neviena atbilstības deklarācija vai pārbaude attiecībā uz 2000. gadu.

27     Savā 2002. gada 28. maija atbildē Luksemburgas iestādes vēlreiz atgādināja, ka tagad Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regula paredz izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas neatkarīgas kompetentas iestādes palīdzību un ikgadējo atbilstības deklarācijas publicēšanu.

28     Komisija ar tai sniegto informāciju nebija apmierināta un 2003. gada 11. jūlijā nosūtīja argumentētu atzinumu (turpmāk tekstā – “2003. gada 11. jūlija argumentētais atzinums”), kurā tā iebilst, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav pareizi praksē piemērojusi pasākumus, kas pieņemti, lai īstenotu Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz, pirmkārt, izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas no telekomunikāciju organizācijas neatkarīgas iestādes, kuru ir apstiprinājusi valsts regulatīvā iestāde, palīdzību un, otrkārt, ikgadējo atbilstības deklarācijas publicēšanu. Citastarp Komisija aicināja šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus šī atzinuma izpildei divu mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

29     Savā 2003. gada 1. oktobra atbildē Luksemburgas iestādes uzsvēra faktu, ka Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regula transponē Direktīvas 97/33 7. panta 5. punkta un Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punkta noteikumus. Turklāt tās paziņoja par ILR sagatavoto un 2002. gada 6. maijā publicēto ziņojumu par dalītās grāmatvedības pamatprincipiem. Šīs iestādes savu atbildi pabeidza šādi:

“Lasot jaunāko pasta un telekomunikāciju uzņēmuma [EPT] darbības atskaiti, regulators konstatēja, ka nav tiesību regulējuma prasītā sertifikāta. [ILR] līdz ar to ir nosūtījusi brīdinājuma vēstuli uzņēmumam un, iespējams, ir jāpiemēro administratīvās sankcijas sakarā ar attiecīgo tiesību regulējumā noteikto pienākumu neievērošanu.”

30     Tā kā Komisiju neapmierināja ne šāda atbilde, ne 2002. gada 17. maija vēstules saturs, tā nolēma celt šo prasību.

31     Ar 2005. gada 10. marta spriedumā lietā C‑236/04 Komisija/Luksemburga (Krājumā nav publicēts) Tiesa konstatēja, ka, nepieņemot vajadzīgos normatīvos un administratīvos aktus, lai īstenotu Direktīvu 2002/19 un Direktīvu 2002/22, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar šīm direktīvām.

 Lietas dalībnieku prasījumi

32     Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–       konstatēt, ka, neizpildot pienākumu pārbaudīt izmaksu uzskaites sistēmu atbilstību ar kompetentas neatkarīgas iestādes palīdzību un publicēt atbilstības deklarāciju attiecībā uz 1998. un 1999. gadu atbilstoši Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktam, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar šo direktīvu;

–       konstatēt, ka, nepiemērojot praksē pareizi pasākumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas iestādes, kas ir neatkarīga no telekomunikāciju organizācijas un kuru ir apstiprinājusi valsts regulatīvā iestāde, palīdzību, atbilstoši Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktam Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar šo direktīvu.

33     Luksemburgas valdības prasījumi Tiesai ir šādi:

–       pamatā – prasību noraidīt kā nepieņemamu;

–       pakārtoti – prasību noraidīt kā nepamatotu;

–       piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par prasību

 Par pieņemamību

34     Luksemburgas valdība iebildumu rakstā izvirza divas iebildes par nepieņemamību. Pirmā ir pamatota uz Komisijas interešu prasības iesniegšanā trūkumu un otrā – uz tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpumu pirmstiesas procedūras ietvaros.

35     Pirms iepriekš minētās iebildes par nepieņemamību izskatīšanas vispirms ir jāaplūko šīs prasības priekšmets.

36     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības par valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu priekšmets ar šajā noteikumā paredzēto pirmstiesas procedūru tiek ierobežots tādējādi, ka prasībai ir jābūt pamatotai ar tādiem pašiem motīviem un pamatiem kā argumentētajam atzinumam (skat. 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑456/03 Komisija/Itālija, Krājums, I‑5335. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

37     Tomēr no prasības, saskaņā ar kuru atbilstoši EKL 226. pantam celtās prasības priekšmetu ierobežo šajā noteikumā paredzētā pirmstiesas procedūra, neizriet, ka iebildumu formulējumam brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un prasījumos prasības pieteikumā jebkurā gadījumā būtu pilnīgi jāsakrīt, ja vien strīda priekšmets, kāds tas ir noteikts argumentētajā atzinumā, nav ticis paplašināts vai grozīts (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 39. punkts, un 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑433/03 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6985. lpp., 28. punkts).

38     Kas attiecas uz Direktīvu 97/33, 2002. gada 21. marta argumentētajā atzinumā Komisija Luksemburgas Lielhercogistei izvirza iebildumu, ka tā par 1998. un 1999. gadu nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar šīs direktīvas 7. panta 5. punktu. Šis iebildums ir identisks ar pirmo iebildumu prasības pieteikumā, pamatojoties uz kuru ir uzsākta šī tiesvedība.

39     Līdz ar to ir jākonstatē, ka ar Direktīvu 97/33 saistītais pārkāpums attiecas uz pienākumu neizpildi, kas atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 5. punktam Luksemburgas Lielhercogistei uzlikti par 1998. un 1999. gadu.

40     Attiecībā uz Direktīvu 98/10 2003. gada 11. jūlija argumentētajā atzinumā Komisija Luksemburgas Lielhercogistei izvirza iebildumu, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar šīs direktīvas 18. panta 1. un 2. punktu, neprecizējot attiecīgo laikposmu. Minētajā atzinumā tostarp tiek norādīts, ka “līdz šim nav veikta neviena atbilstības pārbaude”. Prasības pieteikumā Komisija norāda to pašu iebildumu, nenosakot laikposmu, par kuru tā šai dalībvalstij pārmet pienākumu neizpildi, kas tai uzlikti atbilstoši iepriekš minētā panta noteikumiem.

41     Tomēr ir jāprecizē, ka Komisijas argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā izvirzītie iebildumi neļauj secināt, ka pārmestā pienākumu neizpilde attiecas uz visu laikposmu no 1998. gada, kad stājās spēkā Direktīva 98/10, līdz 2002. gadam, kas ir pēdējais gads pirms argumentētā atzinuma. No pirmstiesas procedūras un it īpaši no 2002. gada 21. marta brīdinājuma vēstules nepārprotami izriet, ka pārmestā pienākumu neizpilde būtībā attiecas uz 2000. gadu. Šādos apstākļos, neesot nevienai citai norādei, prasības priekšmets attiecībā uz Direktīvu 98/10 nevar būt plašāks nekā minētajā brīdinājuma vēstulē noteiktais.

 Par intereses prasības iesniegšanā neesamību

42     Luksemburgas valdība uzsver, pirmkārt, ka šī prasība nav pieņemama tāpēc, ka 2003. gada 11. jūlija argumentētajā atzinumā noteiktajā beigu termiņā pārmestā pienākumu neizpilde vairs nepastāvēja, jo Direktīva 98/10 vairs nebija spēkā. Runājot par Direktīvu 97/33, Kopienu likumdevējs jau bija pieņēmis JTR pirms 2002. gada 21. marta argumentētā atzinuma nosūtīšanas. Turklāt šīs prasības celšanas dienā pārmestā pienākumu neizpilde vairs nepastāvēja, jo šajā laikā bija beidzies JTR transponēšanas termiņš. Attiecībā uz judikatūru, saskaņā ar kuru, ja pirmstiesas procedūras laikā tiek ieviestas izmaiņas Kopienu tiesībās, Komisijas pieteikums par valsts pienākumu neizpildi ir pieņemams attiecībā uz sākotnējo Kopienu tiesību akta, kas vēlāk ir grozīts vai atcelts, redakciju un kurā paredzētie pienākumi tiek saglabāti jaunajos noteikumos (2003. gada 12. jūnija spriedums lietā C‑363/00 Komisija/Itālija, Recueil, I‑5767. lpp., 22. punkts), Luksemburgas valdība norāda, ka tā šajā gadījumā nav piemērojama.

43     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pienākumu neizpildes pastāvēšana uz EKL 226. pantu pamatotas prasības ietvaros ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību normas, kas ir spēkā termiņa beigās, ko Komisija ir noteikusi attiecīgajai dalībvalstij argumentētā atzinuma izpildei (skat. 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑61/94 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3989. lpp., 42. punkts; 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑365/97, Recueil, I‑7773. lpp., 32. punkts, un iepriekš minēto 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 21. punkts).

44     Attiecībā uz Direktīvu 97/33 Komisija 2002. gada 21. marta argumentētajā atzinumā aicināja Luksemburgas Lielhercogisti divu mēnešu laikā pēc atzinuma paziņošanas veikt vajadzīgos pasākumus pienākumu, kas tai uzlikti ar šīs direktīvas 7. panta 5. punktu, un it īpaši pienākumu pārbaudīt attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas iestādes palīdzību un ikgadējās atbilstības atzinuma publicēšanu par 1998. un 1999. gadu izpildei.

45     Tā kā Direktīva 97/33 ir atcelta ar Direktīvu 2002/21, kas stājās spēkā 2003. gada 25. jūlijā, ir acīmredzami, ka Komisijas šīs tiesvedības ietvaros izvirzītie iebildumi attiecas uz Kopienu tiesību normām, kas bija spēkā vēl 2002. gada 21. marta argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās.

46     Līdz ar to šajā lietā atbildētājas izvirzītie argumenti nevar pamatot šīs prasības nepieņemamību, jo šī prasība attiecas uz no Direktīvas 97/33 7. panta 5. punkta, ko Luksemburgas Lielhercogiste nav transponējusi minētajā argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā, izrietošo pienākumu neizpildi.

47     Attiecībā uz Direktīvu 98/10 Komisija 2003. gada 11. jūlija argumentētajā atzinumā aicināja Luksemburgas Lielhercogisti divu mēnešu termiņā pēc atzinuma paziņošanas veikt vajadzīgos pasākumus pienākumu, kas tai uzlikti ar šīs direktīvas 18. panta 1. un 2. punktu un it īpaši attiecībā uz, pirmkārt, izmaksu uzskaites sistēmas atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas no telekomunikāciju iestādes neatkarīgas iestādes, kuru ir apstiprinājusi valsts regulatīvā iestāde, palīdzību, un, otrkārt, ikgadējā atbilstības deklarācijas publicēšanu, izpildei. Tāpat arī, kā tas tika norādīts šī sprieduma 41. punktā, pārmestā pienākuma neizpilde attiecas uz 2000. gadu.

48     Ir acīmredzams, ka pienākumu neizpilde saistībā ar Direktīvu 98/10 neattiecas uz 2003. gada 11. jūlija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās spēkā esošajiem noteikumiem. Šo direktīvu atcēla Direktīva 2002/21, kas stājās spēkā 2003. gada 25. jūlijā, proti, 14 dienas pēc tam, kad Komisija bija nosūtījusi šo argumentēto atzinumu. Šī atcelšana tātad ir notikusi divu mēnešu termiņa laikā, kas Luksemburgas Lielhercogistei bija noteikts, lai īstenotu tās pienākumus, kas izriet no minētās direktīvas 18. panta 1. un 2. punkta.

49     Tomēr ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, kaut arī prasības pieteikumā ietvertie prasījumi principā nedrīkst pārsniegt brīdinājuma vēstulē, kā arī argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā pārmesto pienākumu neizpildi, tomēr, ja pirmstiesas procedūras laikā ir stājušies spēkā Kopienu tiesību grozījumi, Komisijas pieteikums par valsts pienākumu neizpildi ir pieņemams attiecībā uz sākotnējo Kopienu tiesību akta redakciju, kas vēlāk ir grozīts vai atcelts un kas tiek saglabāts jaunajos noteikumos. Turpretī strīda priekšmetu nevar paplašināt attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no jaunajiem noteikumiem, kas nav ekvivalenti attiecīgā akta sākotnējai redakcijai, pretējā gadījumā tas var veidot pienākumu neizpildes konstatējošās procedūras būtisko formālo pastāvību pārkāpumu (skat. iepriekš minēto 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 22. punkts).

50     Tā kā JTR stājās spēkā pirmstiesas procedūras laikā, ir jāpārbauda, vai pienākumi, kas attiecas uz izdevumu uzskaites sistēmas un ikgadējo atbilstības atzinumu publicēšanu, kas noteiktas atceltās Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktā, ievērošanu, tiek saglabāti attiecīgajos JTR noteikumos.

51     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2002/21 26. pantam un 28. panta 1. punkta otrajai daļai Direktīva 98/10 ir atcelta ar 2003. gada 25. jūliju. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2002/21 27. pantu dalībvalstis saglabā visus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/19 7. pantā un Direktīvas 2002/22 16. pantā minētajiem valsts tiesību aktiem līdz brīdim, kad valsts pārvaldes iestāde ir noteikusi minētos pienākumus.

52     Direktīvas 2002/19 7. panta 1. punkts noteic, ka Dalībvalstis saglabā visus agrāk piemērojamos pienākumus it īpaši attiecībā uz īpašu piekļuvi tīklam atbilstoši Direktīvas 98/10/EK 16. pantam.

53     Savukārt Direktīvas 2002/22 16. panta 1. punkts paredz, ka dalībvalstis saglabā visus pienākumus it īpaši attiecībā uz mazumtirdzniecības tarifiem publisko telefonu tīklu piekļuves un izmantošanas nodrošināšanai, kas noteikta saskaņā ar 17. pantu Direktīvā 98/10. Šis pēdējais pants attiecas uz tarifu izmaksu virzības principu.

54     No tā izriet, ka Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punkts par izmaksu grāmatvedības principiem, kas šīs prasības ietvaros ir prasījumu otrās daļas priekšmets, formāli nav vērsts uz iepriekš minētās JTR noteikumiem.

55     Tomēr atsauces uz Direktīvas 98/10 18. pantu trūkums Direktīvas 2002/22 16. pantā šajā gadījumā neatbrīvo dalībvalstis no pienākumiem, kas tām uzlikti saskaņā ar minēto 18. pantu. 

56     Šajā sakarā ir jānorāda, ka no Direktīvas 2002/22 neizriet, ka Kopienu likumdevējs saskaņā ar pārejas pasākumiem vēlējies saglabāt kā spēkā esošus tikai no Direktīvas 98/10 17. panta izrietošos pienākumus attiecībā uz tarifu izmaksu virzības principu, nevis uz izmaksu uzskaites sistēmu pamatotos.

57     Gluži pretēji, tāpat kā tas izriet no nepārprotami izteiktām norādēm uz Direktīvas 98/29 17. pantu, kas veiktas tās 18. pantā, pienākumi, kas izriet no šiem abiem pantiem, ir jāņem vērā saistītā veidā, proti, tarifu izmaksu virzības princips ir cieši saistīts ar šo pašu izmaksu uzskaites sistēmu.

58     No iepriekš sacītā izriet, ka dalībvalstīm uzliktie pienākumi, kas izriet no Direktīvas 98/19 18. panta 1. un 2. punkta, ir jāuzskata par tādiem, kas saglabāti spēkā attiecīgajos JTR noteikumos.

59     Šajā sakarā Luksemburgas Lielhercogiste tiesas sēdē uzsvēra, ka JTR paredzētais pārejas laikposms attiecas uz pienākumiem, kas izriet no valsts tiesību normām, nevis no strīdīgajiem Direktīvas 98/10 noteikumiem. Šādos apstākļos šī dalībvalsts uzskata, ka, trūkstot valsts pasākumiem, ar ko tiek transponēti Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktā minētie pienākumi par attiecīgo gadu, proti, 2000. gadu, JTR paredzētajiem pārejas pasākumiem nav nozīmes, izvērtējot šīs prasības prasījumu otrās daļas pieņemamību.

60     Šis apgalvojums ir jānoraida. Būtībā, atzīstot, ka tā līdz 2000. gadam nav transponējusi Direktīvas l98/10 18. panta 1. un 2. punktu, Luksemburgas Lielhercogiste nevar atsaukties pati uz savu pienākumu neizpildi, kas tai uzlikti atbilstoši agrākajam tiesību regulējumam telekomunikāciju jomā, lai izvairītos no šiem pašiem pienākumiem saskaņā ar JTR paredzētajiem pārejas pasākumiem.

61     Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka iebilduma redakcija argumentētajā atzinumā un šīs prasības prasījumu otrajā daļā attiecas uz Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punkta noteikumiem un to nevar uzskatīt par prāvas priekšmetu paplašinošu attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no šīs direktīvas noteikumiem, kas nav saglabāti spēkā JTR.

62     Līdz ar to attiecībā uz iepriekš minētās direktīvas noteikumiem prāvas priekšmets nav paplašināts tā, lai ietekmētu šīs pienākumu neizpildes procedūras likumību.

63     No tā izriet, ka prasība arī ir uzskatāma par pieņemamu, jo tā attiecas uz pienākumu, kas Luksemburgas Lielhercogistei uzlikti atbilstoši Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punkta noteikumiem, neizpildi.

64     Otrkārt, šī dalībvalsts norāda, ka pārmestā pienākumu neizpilde būtībā ir gluži formāla pienākumu neizpilde un ka tādējādi izpaužas vēlme panākt šīs dalībvalsts sodīšanu principa pēc. Turklāt prasības celšana iepriekš minētajā lietā Komisija/Luksemburga padara šīs prasības uzturēšanu vēl vairāk nevajadzīgu un parāda, ka Komisijas rīcība šajā lietā ir pamatota tikai ar tās vēlmi ar Tiesas palīdzību principa pēc panākt sodīšanu par pienākumu neizpildi, kas faktiski ir beigusies.

65     Šos argumentus nevar ņemt vērā. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar no EKL 226. panta izrietošo kompetenci Komisijai nav jāpierāda interese prasības celšanā. Faktiski Komisijas uzdevums ir pēc savas ierosmes un vispārējās interesēs raudzīties, lai dalībvalstis piemērotu Kopienu tiesības, un panākt, ka tiek konstatēta no Kopienu tiesībām izrietošo valsts pienākumu neizpilde, lai šādi šo pārkāpumu apturētu (skat. 2001. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑333/99 Komisija/Francija, Recueil, I‑1025. lpp., 23. punkts, un 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑394/02 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑4713. lpp., 14. un 15. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66     Turklāt Komisijas pienākums ir izvērtēt iespēju celt prasību pret dalībvalsti, precizēt noteikumus, kurus šī dalībvalsts ir pārkāpusi, un izvēlēties brīdi, kurā tā uzsāk procedūru par pienākumu neizpildi; tomēr apsvērumi, kas šo izvēli nosaka, nevar ietekmēt prasības pieņemamību (1994. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑317/92 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2039. lpp., 4. punkts; 1998. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑35/96 Komisija/Itālija, Recueil, I‑3851. lpp., 27. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 24. punkts).

67     Visbeidzot, ir jāatgādina, ka, tā kā Komisija izvērtē vienīgi iespēju celt vai uzturēt prasību par pienākumu neizpildi, Tiesai ir tikai jāpārbauda, vai pārmestā pienākumu neizpilde pastāv vai nepastāv, nevis jālemj par Komisijas diskrecionārās varas īstenošanu (skat. 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C‑474/99 Komisija/Spānija, Recueil, I‑5293. lpp., 25. punkts).

68     No iepriekš minētā izriet, ka pirmais iebildums par nepieņemamību, kas pamatots uz Komisijas intereses prasības celšanā neesamību, ir jānoraida.

 Par tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpumu pirmstiesas procedūras laikā

69     Luksemburgas valdība uzsver, pirmkārt, ka Komisija pirmo reizi uz JTR pārejas noteikumiem atsaucās prasības pieteikumā šajā instancē un ka šie noteikumi veido jaunu pārmestās pienākumu neizpildes juridisko pamatu. Pirmkārt, pastāv būtiskas atšķirības starp agrāko tiesisko regulējumu un JTR un, otrkārt, pārejas noteikumu avots nav meklējams agrākajā tiesību regulējumā, un, jebkurā gadījumā, šie noteikumi nevar noteikt operatoriem jaunus pienākumus papildus tiem, kas jau pastāv. Līdz ar to attiecīgie noteikumi bija jāizvirza pirmstiesas fāzē, lai ļautu šai valdībai iesniegt savus apsvērumus brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā un formā. Sakarā ar šo minimālo prasību neievērošanu Komisija nelikumīgi ir paplašinājusi šīs prāvas priekšmetu ar jauniem tiesību jautājumiem, pārkāpjot tiesības uz aizstāvēšanos, un tādējādi prasība ir jāuzskata par nepieņemamu kopumā.

70     Ir jāatgādina, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju izpildīt tās pienākumus, kas izriet no Kopienu tiesībām, vai lietderīgi izmantot savus aizstāvības pamatus pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem. Šīs procedūras pastāvīgums veido būtisku garantiju, ko attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai vēlas nodrošināt EK līgums. Tikai tad, ja tiek ievērota šī garantija, Tiesa procesā, kas pamatots uz sacīkstes principu, var izlemt, vai šī valsts patiešām nav izpildījusi pienākumus, ko tai pārmet Komisija (skat. 2003. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑145/01 Komisija/Itālija, Recueil, I‑5581. lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

71     Lai Luksemburgas valdības izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz tiesību uz aizstāvēšanos ievērošanu būtu nozīme, Komisijas pārmestajai pienākumu neizpildei ir jābūt pamatotai ar JTR noteikumiem, kas dalībvalstīm paredz jaunus pienākumus. Tomēr šajā gadījumā tas acīmredzami tā nav.

72     Ir jākonstatē, ka attiecībā uz Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu pārmestā pienākumu neizpilde attiecas uz 1998. un 1999. gadu, proti, uz laiku pirms JTR pieņemšanas.

73     Attiecībā uz Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktu ir jāatgādina, ka šīs direktīvas atcelšana, kas stājās spēkā 2003. gada 25. jūlijā, nevar atbrīvot Luksemburgas Lielhercogisti no pienākumiem, kas tai uzlikti atbilstoši iepriekš minētajiem šīs direktīvas noteikumiem, kā tas tika norādīts šī sprieduma 55.–61. punktā.

74     Otrkārt, Luksemburgas valdība uzsver, ka Komisija nav rīkojusies laicīgi, lai konstatētu, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi savu pienākumu transponēt Direktīvu 97/33 un Direktīvu 98/10, pirms to noteikumi tika atcelti ar JTR, un ka tā nav norādījusi uz apstākļiem, kādi kavēja tai laikus veikt pirmstiesas procedūras fāzi.

75     Tātad būtībā minētā valdība pārmet Komisijai pārāk ilgo pirmstiesas procedūras fāzi, ar ko tiek pārkāptas tās tiesības uz aizstāvēšanos.

76     Lai gan pārāk ilga pirmstiesas procedūra var būt pamatojums prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nepieņemamībai, tomēr no judikatūras izriet, ka to var atzīt tikai tādos gadījumos, kad Komisijas rīcības dēļ tās argumentus ir bijis grūti atspēkot, tādējādi pārkāpjot tiesības uz aizstāvēšanos, un ka ieinteresētajai dalībvalstij ir jāpierāda šādu grūtību pastāvēšana (skat. 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑287/03 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑3761. lpp., 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

77     Šajā gadījumā ir jāatzīst, ka Luksemburgas Lielhercoiste nav izvirzījusi nevienu īpašu argumentu, kas liecinātu par to, ka pārāk ilgā pirmstiesas procedūra un it īpaši laikposms no tās atbildes uz argumentēto atzinumu līdz prasības iesniegšanai Tiesā ir ietekmējis tās iespējas izmantot tiesības uz aizstāvēšanos. Savā iebildumu rakstā tā aprobežojas ar Komisijas rīcībā esošās iespējas celt vai uzturēt prasību sakarā pienākumu neizpildi apstrīdēšanu.

78     Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jānoraida arī otrs iebildums par nepieņemamību, kas pamatots uz tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpumu pirmstiesas procedūras laikā, un tādējādi Komisijas prasība ir atzīstama par pieņemamu.

 Par lietas būtību

79     Komisija iebilst, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu un Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktu.

80     Pirmkārt, Luksemburgas valdība norāda, ka šajā gadījumā 1997. gada 18. decembra sprieduma lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie (Recueil, I‑7411. lpp.) piemērošana ļauj noraidīt Komisijas izvirzītos iebildumus. No Direktīvas 97/33 un Direktīvas 98/10 izrietošo pienākumu transponēšana, ņemot vērā ievērojamās atšķirības, kas pastāv starp šīm direktīvām, no vienas puses, un JTR, no otras puses, nopietni būtu ietekmējusi JTR piemērošanu.

81     Šis arguments ir pamatots uz kļūdainu pieņēmumu. Komisijas izvirzītie iebildumi šīs lietas ietvaros attiecas uz agrāku periodu, nevis uz periodu pēc JTR pieņemšanas, proti, 2002. gada 24. aprīli. Komisija pārmet Luksemburgas Lielhercogistei, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar, pirmkārt, Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktu par 1998. un 1999. gadu un, otrkārt, Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktu par 2000. gadu.

82     Šādos apstākļos pienākumu, kas šai dalībvalstij uzlikti atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem, ievērošanai nav nekādas ietekmes attiecībā uz JTR transponēšanu, jo tas acīmredzami attiecas uz daudz vēlāku laikposmu nekā šajā lietā minētais. Līdz ar to, lai atspēkotu Komisijas šajā lietā izvirzītos iebildumus, nevar atsaukties uz iepriekš minēto judikatūru.

83     Otrkārt, Luksemburgas valdība norāda, ka Komisija nevarēja likumīgi pamatoties uz JTR pārejas noteikumiem, lai pierādītu, ka, beidzoties argumentētajos atzinumos noteiktajiem termiņiem, Luksemburgas Lielhercogistei bija jāievēro ar Direktīvu 97/33 un Direktīvu 98/10 uzliktie pienākumi.

84     Šis arguments ir noraidāms. Attiecībā uz Direktīvu 97/33 ir jāatgādina, ka pārmestā pienākumu neizpilde nav pamatota ar JTR pārejas noteikumiem, bet gan ar šīs direktīvas noteikumiem par laikposmu pirms JTR pieņemšanas.

85     Attiecībā uz pienākumu neizpildi saistībā ar Direktīvu 98/10 ir jāatgādina, ka tā ir pamatojama ar šīs direktīvas noteikumiem, kas, kā tas tika norādīts arī šī sprieduma 55.–61. punktā, tika saglabāti JTR pārejas noteikumos.

86     Šādos apstākļos neviens arguments nevar tikt pamatots uz JTR pārejas noteikumiem, lai šīs lietas apstākļos apstrīdētu minētās prasības pamatojumu.

87     Visbeidzot, Luksemburgas valdība uzsver, ka Komisija nav pierādījusi, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi savus pārbaudes pienākumus attiecībā uz sistēmas un izmaksu uzskaites atbilstību, kā arī atbilstības sertifikātu publicēšanu, kas paredzēta Direktīvā 97/33 un Direktīvā 98/10. ILR un ILT ir apstiprinājušas EPT savstarpējā savienojuma standartpiedāvājumus (turpmāk tekstā – “SSS”) par katru gadu kopš 1998. gada. Šis apstiprinājums ietver it īpaši ILT un ILREPT pienākumu attiecībā uz izmaksu virzības pārbaudi. No tā izriet, ka, tā kā EPT SSS vienmēr ir bijis apstiprināts un regulāri publicēts, ieskaitot 1998. un 1999. gadu, Komisija nevar Luksemburgas iestādēm pārmest pienākumu, kas tām uzlikti atbilstoši Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktam un Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktam, neizpildi.

88     Šis arguments ir noraidāms. Ir jānorāda, ka tarifu caurskatāmības un izmaksu virzības principa ievērošana neietver ipso facto izmaksu uzskaites un dalītās grāmatvedības sistēmas savstarpējā savienojuma jomā ievērošanu. Līdz ar to minētās valdības apgalvojums pat tad, ja to uzskatītu par pamatotu, neļauj secināt, ka tie pārbaudes un publicēšanas pienākumi, kas tiek prasīti iepriekš minēto direktīvu noteikumos, šajā lietā ir ievēroti.

89     No tā izriet, ka šīs lietas ietvaros Luksemburgas valdība nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu atspēkot Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru Luksemburga nav ievērojusi pienākumus, kas tai uzlikti atbilstoši, pirmkārt, Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktam par 1998. un 1999. gadu un, otrkārt, Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktam par 2000. gadu.

90     Turklāt, pieņemot, ka Lielhercogistes 2001. gada 18. aprīļa Regula transponē minētās direktīvas Luksemburgas tiesībās, ir jānorāda, ka Komisijai adresētajās vēstulēs attiecībā uz šo regulu skaidri tika minēts, ka tai nav atpakaļejoša spēka, lai gan Komisijas iebildumi attiecās uz laika periodu pirms tās pieņemšanas.

91      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība atzīstama par pamatotu.

92     Līdz ar to ir jākonstatē, ka, neizpildot pienākumu pārbaudīt uzskaites sistēmu atbilstību ar kompetentas neatkarīgas iestādes palīdzību un pienākumu publicēt atbilstības deklarāciju attiecībā uz 1998. un 1999. gadu atbilstoši Direktīvas 97/33 7. panta 5. punktam un pareizi nepiemērojot praksē pasākumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas no telekomunikāciju organizācijas neatkarīgas iestādes, kuru ir apstiprinājusi šī regulatīvā iestāde, palīdzību par 2000. gadu atbilstoši Direktīvas 98/10 18. panta 1. un 2. punktam, kas saglabāti Direktīvas 2002/21 27. pantā, aplūkojot to kopsakarā ar Direktīvas 2002/22 16. pantu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti atbilstoši šiem noteikumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

93     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šajā lietā Luksemburgas Lielhercogistei spriedums ir nelabvēlīgs. Tomēr Komisija nav izteikusi prasījumus attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem. Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      neizpildot pienākumu pārbaudīt uzskaites sistēmu atbilstību ar kompetentas neatkarīgas iestādes palīdzību un pienākumu publicēt atbilstības deklarāciju attiecībā uz 1998. un 1999. gadu atbilstoši 7. panta 5. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvā 97/33/EK par savstarpēju savienojumu telekomunikācijās attiecībā uz universālā pakalpojuma un savstarpējas savietojamības nodrošināšanu, piemērojot atvērtā tīkla nodrošināšanas (ONP) principus, un pareizi nepiemērojot praksē pasākumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmu atbilstības pārbaudi ar valsts regulatīvās iestādes vai citas kompetentas no telekomunikāciju organizācijas neatkarīgas iestādes, kuru ir apstiprinājusi šī regulatīvā iestāde, palīdzību par 2000. gadu atbilstoši 18. panta 1. un 2. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 26. februāra Direktīvā 98/10/EK par atvērtā tīkla noteikuma (ONP) piemērošanu balss telefonijai un universālo pakalpojumu telekomunikācijās konkurences apstākļos, kas saglabāti Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) 27. pantā, aplūkojot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) 16. pantu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti atbilstoši šiem noteikumiem;

2)      Eiropas Kopienu Komisija un Luksemburgas Lielhercogiste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.