Lieta C‑70/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Spānijas Karalisti 

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Interpretācijas noteikumi – Tiesību normu kolīzijas noteikumi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Interpretācijas noteikums, saskaņā ar kuru šaubu gadījumā par kādu līguma noteikumu nozīmi tie interpretējami par labu patērētājam – Atšķirība starp individuāla patērētāja prasībām un kolektīvām prasībām par pārtraukšanu

(Padomes Direktīvas 93/13 5. pants un 7. panta 2. punkts)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Līgums, ko regulē trešās valsts tiesības un kam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju – Jēdziens "cieša saistība" – Konvencijas par līgumsaistībām piemērojamām tiesībām 5. panta 2. punktā minētais saistības kritērijs – Izslēgšana

(1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas 5. pants; Padomes Direktīvas 93/13 6. panta 2. punkts)

1.        Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 5. panta trešajā teikumā ieviestais precizējums, saskaņā ar kuru noteikums, ka šaubu par kāda noteikuma nozīmi gadījumā ir piemērojama patērētājam vislabvēlīgākā interpretācija, nav piemērojams Direktīvas 7. panta 2. punktā norādītās prasības par "noteikuma izmantošanas pārtraukšanu" ietvaros, satur normatīvu un līgumisku noteikumu, kas patērētājiem piešķir tiesības un sekmē Direktīvas mērķu realizāciju.

Attiecībā uz piemērojamajiem interpretācijas noteikumiem iedibinātā atšķirība starp individuāla patērētāja prasībām un prasībām par pārtraukšanu, kas attiecas uz personām vai organizācijām, kas pārstāv patērētāju kolektīvās intereses, ir izskaidrojama ar dažādajiem šo prasību mērķiem. Pirmajā gadījumā kompetentām tiesām vai kompetentām iestādēm ir jādod vērtējums in concreto par jau noslēgta līguma noteikumu negodīgo raksturu, turpretī otrajā gadījumā tām ir jādod vērtējums in abstracto par vēl nenoslēgtā līgumā iekļaujamo noteikumu negodīgo raksturu. Pirmajā gadījumā individuāli skartam patērētājam labvēlīga interpretācija attiecas uz viņu tieši. Turpretī otrajā gadījumā, lai preventīvi sasniegtu visiem patērētājiem vislabvēlīgāko rezultātu, šaubu gadījumā līguma noteikumus nevar interpretēt tiem par labu. Objektīva interpretācija šādi ļauj biežāk aizliegt neskaidru un neviennozīmīgu noteikumu izmantošanu, kā rezultātā tiek aizsargāts plašāks patērētāju loks.

(sal. ar 16. – 17. punktu)

2.        Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka patērētājs nezaudē šīs Direktīvas piešķirto aizsardzību tādēļ, ka par līgumam piemērojamām tiesībām ir izvēlētas valsts, kas nav dalībvalsts, tiesības, ja līgumam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju, ir interpretējams tādējādi, ka apzināti plašais jēdziens "cieša saistība", kas ļauj ņemt vērā katra atsevišķā gadījuma dažādo elementu saistību ar lietas apstākļiem, varētu tikt konkretizēts ar pieņēmumiem. Turpretī to nevar ierobežot ar tādu iepriekš noteiktu saistības kritēriju kombināciju kā kumulatīvi nosacījumi par patērētāja dzīvesvietu un līguma noslēgšana saskaņā ar 1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas par līgumsaistībām piemērojamām tiesībām 5. pantu.

(sal. ar 32. – 33. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2004. gada 9. septembrī(*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Interpretācijas noteikumi – Tiesību normu kolīzijas noteikumi

Lieta C-70/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2002. gada 17. februārī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv I. Martinesa del Perala [I. Martínez del Peral] un M. Fransa [M. França], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv L. Fragasa Gadeja [L. Fraguas Gadea], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann] (referents), tiesneši A. Ross [A. Rosas] un R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 29. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pareizi netransponējot savās iekšējās tiesībās Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp., turpmāk tekstā – "Direktīva") 5. pantu un 6. panta 2. punktu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EK līgums un minētā direktīva.

2        Direktīvas 1. panta 1. punkta mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

3        Saskaņā ar Direktīvas 10. panta 1. punktu dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai ne vēlāk kā līdz 1994. gada 31. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.

4        Direktīvas transponēšana Spānijas tiesībās ir veikta ar Ley 7/1998 sobre condiciones generales de la contratación (1998. gada 13. aprīļa likums 7/1998 par vispārīgajiem līguma nosacījumiem, 1998. gada 14. aprīļa Boletín Oficial del Estado n° 89, 12304. lpp., turpmāk tekstā – "likums 7/1998"), ar ko groza LeyGeneral 26/1984 para la defensa de los consumidores y usuarios (vispārīgais 1984. gada 19. jūlija likums par patērētāju un lietotāju aizsardzību, 1984. gada 24. jūlija Boletín Oficial del Estado n° 176, 21686. lpp., turpmāk tekstā– "grozītais likums 26/1984").

 Pirmstiesas procedūra

5        Pēc tam, kad Spānijas Karalistei tika dota iespēja sniegt savus apsvērumus, Komisija 2000. gada 25. maijā nosūtīja tai argumentētu atzinumu, kurā tā iebilst, ka Spānija nav pareizi transponējusi Direktīvas 5. pantu un 6. panta 2. punktu, aicinot veikt vajadzīgos pasākumus šī atzinuma izpildei divu mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

6        Ar 2000. gada 27. septembra vēstuli Spānijas valdība norādīja iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka ir veikusi pareizu Direktīvas noteikumu transponēšanu.

7        Komisija Spānijas Karalistes atbildi uz argumentēto atzinumu uzskatīja par nepietiekamu un cēla šo prasību.

 Par pirmo iebildumu, kas balstīts uz nepareizu Direktīvas 5. panta transponēšanu

 Atbilstošās tiesību normas

 Direktīva

8        Direktīvas 5. pants nosaka:

"Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Šaubu par kāda noteikuma nozīmi gadījumā priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā."

9        Direktīvas 7. panta 2. punktā norādītās prasības ir prasības par "noteikuma izmantošanas pārtraukšanu", t.i., procedūras, "saskaņā ar kurām personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai."

 Valsts tiesības

10      Grozītā likuma 26/1984 10. panta 2. punkts paredz:

"Šaubu gadījumā par kādu līguma noteikumu nozīmi tie interpretējami par labu patērētājam."

11      Likuma 7/1998 6. panta 2. punkts nosaka:

"Šaubas par neskaidru vispārīgo nosacījumu interpretāciju tiek izmantotas līgumslēdzējas puses labā."

 Lietas dalībnieku izvirzītie pamati un argumenti

12      Komisija Spānijas Karalistei pārmet to, ka valsts likumdevējs nav precizējis, ka patērētājam labvēlīgie interpretācijas noteikumi Direktīvas 7. panta 2. punkta nozīmē nav piemērojami attiecībā uz kolektīvām prasībām par noteikumu izmantošanas pārtraukšanu. Tas varētu apdraudēt šādu prasību efektivitāti tādējādi, ka pārdevēji vai piegādātāji, atsaucoties uz patērētājiem labvēlīgāku regulējumu, varētu panākt, ka neskaidrs un tāds līguma noteikums, kuru var interpretēt kā maldinošu noteikumu, nebūtu aizliegts.

13      Spānijas valdība uzskata, ka attiecīgie interpretācijas noteikumi attiecas tikai uz individuālām prasībām un ka attiecībā uz kolektīvam prasībām noteikumi ir interpretējami objektīvi. Tā piebilst, ka valsts tiesību akti, ar ko nodrošina lielāku aizsardzību nekā paredzēts Direktīvā, satur līguma noteikumu, kuri jebkurā gadījumā būtu uzskatāmi par maldinošiem, sarakstu. Šī saraksta imperatīvais raksturs neparedz iespēju atsaukties uz patērētājam labvēlīgu interpretāciju, lai apturētu prasību par noteikumu izmantošanas pārtraukšanu.

 Tiesas vērtējums

14      Kā to savu secinājumu 7. punktā norāda ģenerāladvokāts, attiecībā uz pirmo iebildumu lietas dalībnieki iebilst ne tik daudz pret Direktīvas 5. pantā paredzēto pienākumu saturu, bet gan pret veidu un līdzekļiem, atbilstoši kuriem šie pienākumi ir transponējami valsts tiesībās.

15      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jākonstatē, ka Direktīvas transponēšana obligāti nepieprasa katras dalībvalsts likumdevēja iesaistīšanos, tomēr ir svarīgi, ka attiecīgajām valsts tiesībām efektīvi tiek garantēta pilnīga Direktīvas piemērošana, ka no šīm tiesībām izrietošais tiesiskais stāvoklis ir pietiekami precīzs un skaidrs un ka tam, kam šie noteikumi ir labvēlīgi, ir dota iespēja zināt visas savas tiesības un nepieciešamības gadījumā uz tām atsaukties valsts tiesā (skat. 2001. gada 10. maija spriedumu lietā C‑144/99 Komisija/Zviedrija, Recueil 2001, I‑4147. lpp., 18. punkts).

16      Attiecībā uz piemērojamajiem interpretācijas noteikumiem ar Direktīvas 5. pantu ieviestā atšķirība starp individuāla patērētāja prasībām un prasībām par pārtraukšanu, kas attiecas uz personām vai organizācijām, kas pārstāv patērētāju kolektīvās intereses, ir izskaidrojama ar dažādajiem šo prasību mērķiem. Pirmajā gadījumā kompetentām tiesām vai kompetentām iestādēm ir jādod vērtējums in concreto par jau noslēgta līguma noteikumu negodīgo raksturu, turpretī otrajā gadījumā tām ir jādod vērtējums in abstracto par vēl nenoslēgtā līgumā iekļaujamo noteikumu negodīgo raksturu. Pirmajā gadījumā individuāli skartam patērētājam labvēlīga interpretācija attiecas uz viņu tieši. Turpretī otrajā gadījumā, lai preventīvi sasniegtu visiem patērētājiem vislabvēlīgāko rezultātu, šaubu gadījumā līguma noteikumus nevar interpretēt tiem par labu. Objektīva interpretācija šādi ļauj biežāk aizliegt neskaidru un neviennozīmīgu noteikumu izmantošanu, kā rezultātā tiek aizsargāts plašāks patērētāju loks.

17      No tā izriet, ka Direktīvas 5. panta trešajā teikumā ieviestais precizējums satur normatīvu un līgumisku noteikumu, kas patērētājiem piešķir tiesības un sekmē Direktīvas mērķu realizāciju.

18      Tomēr Spānijas valdība nav panākusi, ka valsts tiesiskais regulējums kalpotu šāda mērķa sasniegšanai.

19      Attiecībā uz Spānijas iestāžu apgalvojumu, saskaņā ar kuru patērētājam labvēlīgie interpretācijas noteikumi attiecas tikai uz individuālām prasībām, ir jānorāda, ka Spānijas Karaliste nav norādījusi ne uz vienu no savas tiesiskās kārtības izrietošajiem noteikumiem, ne arī uz valsts tiesu lēmumiem šī apgalvojuma pamatojumam.

20      Tātad ir jākonstatē, ka ar grozītā likuma 26/1984 10. panta 2. punktu un likuma 7/1998 6. panta 2. punktu ir ieviesti vispārīgi patērētājiem labvēlīgi interpretācijas noteikumi, nenosakot nekādus ierobežojumus, un ka likuma 7/1998 12. pants par kolektīvām prasībām par pārtraukšanu nesatur nevienu izņēmumu no šo interpretācijas noteikumu piemērošanas.

21      Šo noteikumu piemērojamību apstiprina to vieta valsts tiesībās. Faktiski grozītā likuma 26/1984 10. pants ir iekļauts šī likuma II nodaļā ar nosaukumu "Ekonomisko un sociālo interešu aizsardzība", turpretī likuma 7/1998 6. pants atrodams minētā likuma I nodaļā ar nosaukumu "Vispārīgie noteikumi". Šie nosaukumi ļauj secināt, ka tie ir vispārīgi piemērojami noteikumi, kas nesatur nekādus ierobežojumus attiecībā uz īpašiem gadījumiem, kur runa ir par kolektīvām prasībām par noteikumu izmantošanas pārtraukšanu.

22      Līdz ar to ir jāsecina, ka pirmais iebildums ir pamatots.

 Par otro iebildumu, kas balstīts uz nepareizu Direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšanu

 Atbilstošās tiesību normas

 Direktīva

23      Direktīvas 6. panta 2. punkta redakcija ir šāda:

"Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka patērētājs nezaudē šīs Direktīvas piešķirto aizsardzību tādēļ, ka par līgumam piemērojamām tiesībām ir izvēlētas valsts, kas nav dalībvalsts, tiesības, ja līgumam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju."

 Valsts tiesiskais regulējums

24      Grozītā likuma 26/1984 10.a panta 3. punkts paredz:

"Patērētāju aizsardzības noteikumi pret negodīgiem noteikumiem ir piemērojami neatkarīgi no tiesībām, kuras puses izvēlējušās kā līgumam piemērojamās, 1980. gada Romas konvencijas par likumiem, kuri piemērojami līgumsaistībās, 5. panta nozīmē."

25      Likuma 7/1998 3. panta 2. punkts nosaka:

"Neatkarīgi no starptautisko līgumu un konvenciju noteikumiem [šis likums] piemērojams arī līgumiem, kas pakļauti ārvalstu likumiem, ja vien to līgumslēdzējs savu gribu ir izteicis Spānijas teritorijā un ja tur ir tā pastāvīgā dzīvesvieta."

 Romas konvencija

26      Saskaņā ar 1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas par līgumsaistībām piemērojamām tiesībām 5. panta 1. punktu (OV L 266, 1. lpp., turpmāk tekstā – "Romas konvencija") šis pants "attiecas uz līgumiem, kuru priekšmets ir preču vai pakalpojumu piegāde personai ("patērētājam") nolūkam, kurā uzskatāms, ka persona atrodas ārpus tās nodarbošanās vai profesionālās darbības sfēras, vai līgumiem par aizdevuma izsniegšanu šādam mērķim". Saskaņā ar minētā 5. panta 4. un 5. punktu tas nav piemērojams ne pārvadājuma līgumiem, izņemot gadījumu, ja cenā ieskaitīti ceļa un citi izdevumi jebkādā kombinācijā, ne arī līgumam par pakalpojumu sniegšanu, ja pakalpojumi patērētājam sniedzami tikai un vienīgi valstī, kurā neatrodas viņa pastāvīgā dzīvesvieta.

27      Romas konvencijas 5. panta 2. punkts paredz:

"Pušu izdarīta tiesību aktu izvēle nevar atņemt patērētājam aizsardzību, kuru tam sniedz tās valsts tiesību aktu imperatīvās normas, kurā atrodas viņa pastāvīgā dzīvesvieta:

–        ja šajā valstī līguma noslēgšana sekoja viņam adresētam konkrētam uzaicinājumam vai reklāmai un viņš šajā valstī tika izdarījis visu no viņa puses nepieciešamo līguma noslēgšanai

vai

–        ja otra puse vai tās pārstāvis šajā valstī saņēma patērētāja pasūtījumu

vai,

–        ja līgums ir par preču pirkumu – pārdevumu un patērētājs ceļojis no šīs valsts uz citu valsti un tur izdarījis pasūtījumu, ar noteikumu, ka patērētāja ceļojumu nokārtoja pārdevējs nolūkā pamudināt patērētāju pirkt."

 Lietas dalībnieku izvirzītie pamati un argumenti

28      Komisija uzsver, ka Direktīvas 6. panta 2. punkts regulē patērētāju aizsardzības nodrošināšanu, slēdzot līgumus ar pārdevējiem vai piegādātājiem, turpretī grozītā likuma 26/1984 10. pants šādu aizsardzību paredz tikai dažu, proti, Romas konvencijas 5. panta 1. punktā minēto līgumu veidiem un, tikai pastāvot noteiktiem nosacījumiem, proti, tiem, kas noteikti šī panta 2. punktā. Šie nosacījumi ir šaurāki nekā Direktīvas 6. panta 2. punktā paredzētās prasības, kas vienkārši nosaka, lai "līgumam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju".

29      Atbilstoši Spānijas valdības viedoklim no valsts regulējuma attiecībā uz patērētāju aizsardzību pret negodīgiem līguma noteikumiem konsekventas interpretācijas izriet, ka tiem ir imperatīvs raksturs neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesības puses izvēlējušās piemērot līgumam. Tā uzsver, ka likuma 7/1998 3. panta 2. punkts paredz minētā valsts regulējuma, t. i., ar Direktīvu nodrošinātās aizsardzības, obligātu piemērošanu ārvalstu tiesībām pakļautiem līgumiem, ja līgumslēdzējs savu gribu ir izteicis Spānijas teritorijā un tur ir viņa dzīvesvieta. Šādi attiecībā uz līgumiem, kas saistīti ar Spānijas teritoriju, ir konkretizēts jēdziens "cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju" Direktīvas 6. panta 2. punkta izpratnē.

 Tiesas vērtējums

30      Kā izriet no Direktīvas sestā apsvēruma, tās mērķis ir "aizsargāt pilsoni kā patērētāju, tam iegādājoties preces un pakalpojumus atbilstoši līgumiem, kurus reglamentē citu dalībvalstu tiesību akti" (skat. šajā sakarā iepriekš minētos spriedumus Komisija/Nīderlande, 18. punkts, un Komisija/Zviedrija, 18. punkts). Direktīvas 6. panta 2. punkts šo mērķi pilnveido. Kā izriet no šīs pašas Direktīvas divdesmit otrā apsvēruma, tās mērķis ir noteiktos gadījumos novērst risku, ka patērētājam var tikt liegta Kopienu paredzētā aizsardzība, par līgumam piemērojamajām tiesībām nosakot kādas valsts, kas nav dalībvalsts, tiesības. Šajā sakarā minētā Direktīva paredz aizsardzības saglabāšanu arī līgumattiecībās ar trešajām valstīm, ko tā nodrošina patērētājiem līgumattiecībās Kopienu dalībvalstīs, tiktāl, cik šis līgums ir cieši saistīts ar dalībvalsts teritoriju.

31      Attiecībā uz Direktīvā noteiktās aizsardzības materiālo piemērojamību no 1. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta izriet, ka tā attiecas uz visiem līgumiem, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, kuru noteikumi netiek izstrādāti individuāli. Kā to iepriekš pamatoti uzsvēra Komisija, ir tiesa, ka grozītā likuma 26/1984 10.a panta piemērojamība ir šaurāka, jo tas ir piemērojams tikai tiem līguma veidiem, kas minēti Romas konvencijas 5. panta 1., 4. un 5. punktā. Tomēr, kā to norāda Spānijas valdība, šo likuma robu aizpilda likuma 7/1998 3. panta 2. punkts, kas ir piemērojams visiem līgumiem, ko, pamatojoties uz vispārīgiem nosacījumiem, slēdz bez individuālas izstrādes.

32      Attiecībā uz saistību ar Kopienu Direktīvas 6. panta 2. punkts aprobežojas ar norādi, ka līgumā būtu jāparādās "ciešai saistībai ar dalībvalstu teritoriju". Šī vispārīgā formulējuma mērķis ir ņemt vērā katra atsevišķā gadījuma dažādo elementu saistību ar lietas apstākļiem.

33      Lai gan Kopienu likumdevēja lietotais, apzināti plašais jēdziens "cieša saistība" varētu tikt konkretizēts ar pieņēmumiem, tomēr to nevar ierobežot ar tādu iepriekš noteiktu saistības kritēriju kombināciju kā kumulatīvi nosacījumi par dzīvesvietu un līguma noslēgšana saskaņā ar Romas konvencijas 5. pantu.

34      Atsaucoties uz šo pēdējo noteikumu, kas skaidri izriet no grozītā likuma 26/1984 10.a panta un netieši no likuma 7/1998 3. panta 2. punkta, Spānijas tiesiskās kārtības noteikumi, kas paredzēti Direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšanai, neatbilst Direktīvā noteiktajam aizsardzības līmenim.

35      No tā izriet, ka arī otrs iebildums ir pamatots.

36      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, pareizi netransponējot savās iekšējās tiesībās Direktīvas 5. pantu un 6. panta 2. punktu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētā direktīva.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      pareizi netransponējot savās iekšējās tiesībās Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 5. pantu un 6. panta 2. punktu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētā direktīva;

2)      Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – spāņu.