52016IP0346

EUR-Lex

Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

EUROPA
EUR-Lex home
EUR-Lex - 52016IP0346 - EN

Help

Search tips

Need more search options? Use the Advanced search

Document 52016IP0346

Help

Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par sociālo dempingu Eiropas Savienībā (2015/2255(INI))

OV C 204, 13.6.2018, p. 111–122 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

HTML

PDF

Official Journal

13.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/111

P8_TA(2016)0346

Sociālais dempings Eiropas Savienībā

Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par sociālo dempingu Eiropas Savienībā (2015/2255(INI))

(2018/C 204/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu un LESD 56. pantu, 153. panta 5. punktu un 154. pantu,

—	ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās pamatbrīvību (LESD 45. pants) un pakalpojumu brīvu apriti (LESD 56. pants),

—	ņemot vērā LESD 151. un 153. pantu, kā arī LESD 9. pantu, kas garantē atbilstīgu sociālo aizsardzību,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (2),

—	ņemot vērā pašreizējo Direktīvas 2014/67/ES īstenošanu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1072/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1071/2009, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (8), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi (9),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (10),

—	ņemot vērā Padomes 1992. gada 7. decembra Regulu (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) (11),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par nosacījumiem attiecībā uz kuģu apkalpēm, kas nodrošina regulāru pasažieru pārvadājumu un kravas prāmju pakalpojumus starp dalībvalstīm (COM(1998)0251),

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF) (12), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 16. februāra Direktīvu 2009/13/EK, ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā (13),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā (14),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Lēmumu (ES) 2016/344 par Eiropas platformas izveidi sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu (15),

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba pārvaldību un darba inspekcijām, kas ir starptautiski kritēriji, ar kuriem nodrošina tiesību normu par darba apstākļiem un darba ņēmēju aizsardzību piemērošanu,

—	ņemot vērā Eurofound 2010. gada ziņojumu “Norīkotie darba ņēmēji Eiropas Savienībā” (Posted workers in the European Union) (16), kā arī dalībvalstu ziņojumus,

—	ņemot vērā Eurofound Eiropas darba attiecību vārdnīcu (17),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu “Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gadā veikto pētījumu “ES sociālās un darba tiesības un ES iekšējā tirgus tiesību akti”,

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gadā veikto pētījumu par darba samaksas noteikšanas sistēmām un minimālo algas likmi, ko piemēro norīkotiem darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK konkrētās dalībvalstīs un nozarēs,

—	ņemot vērā 2015. gada pētījumu, ko veikusi Ģentes Universitāte un finansējusi Komisija, par netipiskiem nodarbinātības veidiem aviācijas nozarē,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja 2015. gada 9. septembra uzstāšanos Parlamentā ar runu par stāvokli Savienībā,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0255/2016),

tā kā nedeklarēts darbs un fiktīva pašnodarbinātība var radīt konkurences izkropļojumus, kas savukārt izraisa ilgtermiņa kaitējumu sociālā nodrošinājuma sistēmām, nedrošu darbvietu skaita pieaugumu un pasliktina darba ņēmēju aizsardzības līmeni un darbvietu kvalitāti kopumā, un tāpēc ir jāapkaro; tā kā aizvien pieaugošā tendence izmantot ārpakalpojumus un slēgt apakšuzņēmēju līgumus rada iespējas pārkāpt vai apiet spēkā esošās darba un sociālās tiesības; tā kā ir svarīgi novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, lai saglabātu pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū un solidaritāti Savienībā;

B.	tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, kas noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. pantā, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi;

tā kā visu dalībvalstu parakstītajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteikts, ka visās jomās ir jānodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesība; tā kā saistībā ar sociālo dempingu lielākais ES uzdevums ir palielināt sieviešu nodarbinātību, uzlabot sieviešu stāvokli darba tirgū un izskaust nevienlīdzību dzimuma dēļ;

tā kā viens no būtiskākajiem ES politikas principiem ir sociālā kohēzija, kas visiem darba ņēmējiem — gan vietējiem, gan mobiliem — nozīmē pastāvīgu un nepārtrauktu algu tuvināšanu un garantēto sociālo aizsardzību; tā kā Savienībā ir ievērojamas nodarbinātības nosacījumu un darba samaksas atšķirības un tā kā augšupējai sociālai konverģencei ir būtiska nozīme, lai panāktu labklājību un paaugstinātu iekšējā pieprasījuma līmeni visā Savienībā; tā kā atalgojuma atšķirības ir galvenie iemesli darba ņēmēju izceļošanai no viņu izcelsmes valstīm;

tā kā LESD 9. pantā paredzēts veicināt augstu nodarbinātības līmeni, garantēt atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni, apkarot sociālo atstumtību un nodrošināt augsta līmeņa izglītību, apmācību un cilvēku veselības aizsardzību kā Savienības pamatprincipus; tā kā krīzes un augstā bezdarba līmeņa dēļ lielākajā daļā dalībvalstu palielinās nevienlīdzība;

tā kā joprojām pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība un, lai gan pastāv ES tiesību akti un nesaistoši ieteikumi, progress šajā jomā ir ļoti lēns; tā kā stāvokli saasina sociālais dempings un sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, kas rada sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības, kuru dēļ vecu cilvēku vidū sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam nekā vīrieši;

G.	tā kā cilvēku un jo īpaši sieviešu tirdzniecība ne tikai no trešām valstīm uz ES, bet arī starp ES valstīm bieži vien ir saistīta ar fiktīviem darba līgumiem;

H.	tā kā arvien vairāk tiek īstenots sociālais dempings, jo nodarbinātības attiecībām piemīt ekstrateritoriālas iezīmes;

I.	tā kā transporta nozarē drošums, pasažieru drošība un pienācīgi darba apstākļi ir savstarpēji cieši saistīti;

J.	tā kā Eiropas vienotās transporta telpas izveide tika apstiprināta kā 2011. gada Baltās grāmatas par transportu galvenais uzdevums;

K.	tā kā Komisija ir paziņojusi, ka 2016. gadā tā plāno ierosināt divas jaunas iniciatīvas autotransporta jomā, tostarp arī attiecībā uz sociālajiem aspektiem;

tā kā autotransporta nozarei ir būtiska nozīme Eiropas Savienības sabiedrības un ekonomikas kontekstā un tā veido gandrīz trīs ceturtdaļas (72 %) no kopējā iekšzemes kravu pārvadājumu apjoma; tā kā autotransporta nozare nodrošina lielāka pasažieru skaita pārvadāšanu nekā virszemes un pazemes dzelzceļa transports un tramvaji kopā un tajā ir nodarbināti vairāk nekā 2,2 % no kopējā ES nodarbināto iedzīvotāju skaita (5 miljoni cilvēku);

M.	tā kā labi darba apstākļi, kas aizsargā fizisko un garīgo veselību, ir darba ņēmēju pamattiesības (18) un tiem ir pozitīva ietekme;

tā kā Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers 2014. gada 15. jūlija runā par stāvokli Savienībā 2015. gadā uzsvēra nepieciešamību izveidot taisnīgāku un patiesi Eiropas mēroga darba tirgu, ko iespējams panākt, veicinot un nodrošinot iedzīvotāju brīvu pārvietošanos kā ES pamattiesības, vienlaikus izvairoties no ļaunprātīgas izmantošanas un sociālā dempinga riskiem;

O.	tā kā Eiropas Savienības Tiesa 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā C-341/05 Laval (19) uzsvēra tiesības īstenot kolektīvu rīcību, lai vērstos pret iespējamo sociālo dempingu, un uzsvēra, ka šādai rīcībai jābūt samērīgai, lai neierobežotu ES pamatbrīvības, piemēram, brīvību sniegt pakalpojumus;

P.	tā kā Eiropas Sociālā harta būtu jāatzīst par dalībvalstu vienprātības izpausmi sociālo pamattiesību jomā;

tā kā ļaunprātīgas prakses palielināšanās un sociālā dempinga pieaugums vājina atbalstu iekšējā tirgus principam un uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspēju, apdraud Eiropas darba ņēmēju tiesības un ticību Eiropas integrācijai un liek saprast, ka ārkārtīgi svarīga ir patiesa sociālā konverģence; tā kā lauksaimniecība, būvniecība, ēdināšana un pārtikas, transporta, veselības, aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumi ir galvenās skartās nozares;

tā kā ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Eiropas Savienības darba ņēmējiem un patiesu sociālo konverģenci vienotajā tirgū; tā kā LESD 45. pantā ir noteikts, ka pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidējama jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

S.	tā kā dempings sociālajā, fiskālajā vai vides jomā ir pretrunā Eiropas vērtībām, jo apdraud ES iedzīvotāju tiesību aizsardzību (20);

tā kā vairums dalībvalstu vēl nav transponējušas Direktīvu 2014/67/ES, lai gan šīs transponēšanas termiņš bija 2016. gada 18. jūnijā; tā kā ir svarīgi novērtēt minētās direktīvas īstenošanas ietekmi, kad tā būs transponēta visās dalībvalstīs, lai noskaidrotu tās patieso ietekmi cīņā pret dažādu veidu krāpšanu saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu un norīkotu darba ņēmēju aizsardzību;

U.	tā kā norīkotie darba ņēmēji veido aptuveni 0,7 % no visa ES darbaspēka (21);

V.	tā kā norīkoto darba ņēmēju skaits Savienībā tiek lēsts 1,92 miljonu apmērā, lielākoties būvniecības nozarē (43,7 % no visiem norīkotajiem darba ņēmējiem), kā arī pakalpojumu, transporta, sakaru un lauksaimniecības nozarēs;

W.	tā kā personu brīva pārvietošanās ir būtiska Eiropas projekta daļa un tā ir priekšnoteikums ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanai, lai nodrošinātu spēcīgu un ilglaicīgu konkurētspēju visās dalībvalstīs;

tā kā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā C-396/13 ir konstatējusi, ka Direktīvas 96/71/EK mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt godīgu konkurenci starp valstu uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz transnacionālus pakalpojumus, un, no otras puses, nodrošināt, lai norīkotajiem darba ņēmējiem tiktu piemērots uzņemošās dalībvalsts obligāto noteikumu kopums par obligātajām aizsardzības prasībām;

Y.	tā kā darba ņēmēju norīkošanai darbā ir jāatvieglo profesionālās kompetences un pieredzes apmaiņa un nav jāizraisa sociālais dempings;

Z.	tā kā Eiropas darba devēju un arodbiedrību federācijām var būt būtiska nozīme cīņā pret sociālo dempingu;

AA.	tā kā ir pausta apņemšanās nepalielināt finansiālo slogu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

AB.	tā kā darba algu noteikšana ir katras dalībvalsts kompetencē;

AC.	tā kā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā C-396/13 ir uzsvērusi, ka uzņemošā dalībvalsts ir kompetenta noteikt minimālās algas likmi un aprēķina metodi un novērtēt piemērojamos kritērijus;

AD.	tā kā Komisijas priekšsēdētājs ir norādījis, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā būtu jāsaņem vienāds atalgojums (22); tā kā šis princips un tā piemērošana ir juridiski jāizskaidro;

I. Kontroles stiprināšana un saskaņošana starp dalībvalstīm un dalībvalstu iekšienē

uzskata — lai gan nav juridiski atzītas un vispārējas sociālā dempinga definīcijas, šis jēdziens aptver ļoti dažādas apzināti ļaunprātīgas darbības un izvairīšanos piemērot spēkā esošos Eiropas Savienības un valstu tiesību aktus (tostarp tiesību aktus un vispārēji piemērojamus kolektīvos nolīgumus), kas ļauj īstenot negodīgu konkurenci, nelikumīgi samazinot darbaspēka un darbības izmaksas, un izraisa darba ņēmēju tiesību pārkāpumus un darba ņēmēju ekspluatāciju; uzskata, ka šāda prakse un situācijas var ietekmēt trīs svarīgus aspektus:

—	ekonomiskais aspekts: nelikumīgā prakse, ko izmanto atsevišķi uzņēmēji, piemēram, nedeklarēts darbs vai tāda ļaunprātīga prakse kā fiktīva pašnodarbinātība, var radīt ievērojamus tirgus izkropļojumus, kas kaitē godprātīgiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

—	sociālais aspekts: sociālais dempings var izraisīt diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi starp darba ņēmējiem Eiropas Savienībā un liegt viņiem iespēju efektīvi īstenot savas sociālās un darba tiesības;

—	finanšu un budžeta aspekts: sociālā dempinga izraisīta pienācīgu sociālo iemaksu un nodokļu nemaksāšana apdraud dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālo ilgtspējību un finanšu sistēmu;

uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un godīgu konkurenci visā ES un novērst sociālo dempingu; uzskata, ka darba inspekcijām un/vai sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, īstenojot darba ņēmēju tiesības, nosakot pienācīgu atalgojumu saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi un sniedzot konsultācijas un ieteikumus darba ņēmējiem; atgādina, ka 28 dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 81 par darba inspekciju un aicina dalībvalstis nodrošināt visu tās noteikumu īstenošanu; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izveidot efektīvas un iedarbīgas darba inspekcijas struktūras un izstrādāt ieteikumus, kuru pamatā ir SDO Konvencija Nr. 81 par darba inspekciju, lai nodrošinātu nodarbinātības standartu ievērošanu un darba ņēmēju aizsardzību, tostarp noteikumus par darba laiku, drošību un veselības aizsardzību; atgādina, ka sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, nodrošinot spēkā esošo tiesību aktu ievērošanu;

aicina dalībvalstis paaugstināt efektivitāti un nodrošināt atbilstošu personālu un resursus savām kontroles organizācijām (tostarp sociālajām un/vai darba inspekcijām, aģentūrām un sadarbības birojiem), tostarp mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumiem, cita starpā apmainoties ar paraugpraksi; mudina dalībvalstis nodrošināt vienu darba inspektoru uz katriem 10 000 darba ņēmējiem, kā ieteikusi SDO, un nodrošināt, ka tie ir atbilstīgi kvalificēti un nodrošināti, lai panāktu Eiropas tiesību aktu īstenošanu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas aprites jomā;

aicina dalībvalstis uzlabot pārrobežu sadarbību starp inspekcijām un elektronisko informācijas un datu apmaiņu, lai uzlabotu to kontroles pasākumu efektivitāti, kuru mērķis ir apkarot un novērst krāpšanu sociālajā jomā, fiktīvu pašnodarbinātību un nedeklarētu darbu, vienlaikus atzīstot datu aizsardzības nozīmi, un ieviest obligātu sadarbību starp dalībvalstīm un to savstarpēju palīdzību; aicina dalībvalstis izstrādāt Savienības mēroga profesionālās apmācības programmas inspektoriem, identificēt jaunus noteikumu apiešanas paņēmienus un organizēt pārrobežu sadarbības pasākumus; atzinīgi vērtē Komisijas darbu, finansējot savstarpējas mācīšanās programmas darba inspektoriem dalībvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi valsts darba inspekcijas iestāžu darbiniekiem un/vai sociālajiem partneriem nodrošināt piekļuvi visās faktiskajās darba vietās un saistītajās dzīves vietās, ko nodrošina darba devējs, ja tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem un atbilstīgi privātuma aizsardzības principiem, ņemot vērā, ka tas ir priekšnoteikums, lai viņi varētu veikt savu darbu un pārbaudīt sociālā dempinga gadījumus; iesaka Komisijai apsvērt iespēju uz Eurodetachement projektu bāzes izveidot pastāvīgas apmaiņas platformas, kopīgas mācības un sadarbību darba inspektoriem (un ierēdņiem struktūrās, kas atbildīgas par saziņu ar norīkotajiem darbiniekiem), kas iesaistīti kontroles un uzraudzības platformā, kura var tikt iekļauta vai darboties sadarbībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai;

mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā izveidot divpusējas ad hoc darba grupas un, ja nepieciešams, daudzpusēju darba grupu, iesaistot dalībvalstu kompetentās iestādes un darba inspektorus, lai, saņemot visu attiecīgo dalībvalstu apstiprinājumu, veiktu pārrobežu pārbaudes uz vietas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notiek kontroles, ja rastos aizdomas par sociālo dempingu, nodarbinātību atbilstīgi nelikumīgiem nosacījumiem vai krāpšanu, un identificēt “pastkastītes uzņēmumus”, krāpnieciskas darbā iekārtošanas aģentūras un noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rada darba ņēmēju ekspluatāciju; norāda, ka šīs darba grupas varētu strādāt sadarbībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai un Vecāko darba inspektoru komiteju, lai samazinātu attiecīgo finanšu slogu, un ka tās varētu izveidot valstu sociālo inspekciju tīklu, lai sekmētu informācijas apmaiņu; uzskata, ka laba sadarbība starp valstu iestādēm un sociālajiem partneriem ir būtiska sociālā dempinga izbeigšanai un godīgas konkurences nodrošināšanai vienotajā tirgū;

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt efektīvāku spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un uzlabot sadarbību starp dalībvalstu organizācijām, kuras ir atbildīgas par darba inspekcijām, jo īpaši pārrobežu darba inspekcijām; atzinīgi vērtē Eiropas platformas nedeklarēta darba novēršanai izveidi un tās izvirzītos mērķus, lai stiprinātu sadarbību nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā; cer, ka šī platforma palīdzēs atklāt un novērst pārkāpumus attiecībā uz dalībvalstu un ES darba tiesību normām un ES noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību;

uzsver, ka cīņa pret sociālo tiesību pārkāpumiem jāpapildina ar cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;

norāda, ka darba nedeklarēšana vai nepilnīga deklarēšana ir viens no biežāk sastopamajiem noteikumu par darbā norīkošanu apiešanas veidiem; iesaka, ka attiecībā uz norīkošanu visās dalībvalstīs būtu jānosaka, ka ir obligāti jāiesniedz deklarācija, vēlākais kad sākas pakalpojumu sniegšana, un ka šādas deklarācijas būtu jāievada kopējā Eiropas reģistrā, tādējādi atvieglojot iespēju tās pārbaudīt, sekmējot dalībvalstu sadarbību un mazinot patlaban vērojamo juridisko nenoteiktību, ko rada atšķirības dažādu valstu procedūrās un dokumentācijā;

uzsver, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm sadarbībā ar nosūtošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārbaudīt A1 veidlapu gadījumā, ja rodas nopietnas šaubas par norīkošanas darbā patiesumu; aicina ad hoc administratīvo darba grupu attiecībā uz A1 veidlapu pastiprināt centienus A1 veidlapu uzticamības uzlabošanai un izvērtēt iespēju sekmēt uzraudzību, apkopojot A1 veidlapas vienotā digitālā sistēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskā apmaiņa (EESSI) būtu pilnībā darbspējīga, to izmantotu visas dalībvalstis un tā būtu pielāgota MVU vajadzībām; uzsver, ka darba ņēmēju, darba devēju un darba inspektoru labāka piekļuve informācijai, izmantojot, piemēram, vienu valsts tīmekļa vietni, ir viens no būtiskākajiem instrumentiem cīņā pret noteikumu pārkāpumiem;

10.

aicina visas dalībvalstis ratificēt un īstenot SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām; aicina dalībvalstis izstrādāt tiesisko regulējumu, kas ļautu likumīgi nodarbināt mājsaimniecībās nodarbinātās personas un aprūpētājus, lai nodrošinātu juridisko skaidrību darba devējiem un taisnīgus nodarbinātības nosacījumus un pienācīgus darba apstākļus darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt nodarbinātības noteikumus un nosacījumus mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un vajadzības gadījumā iesniegt ieteikumus par veicamajiem uzlabojumiem saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem (jo īpaši LESD 153. panta 1. punktu), tostarp atbilstošu apmācību un informācijas sniegšanu par šīs kategorijas darba ņēmēju tiesībām un pienākumiem;

11.

norāda, ka atsevišķās nozarēs sievietes visvairāk cieš no sociālā dempinga, jo īpaši mājsaimniecības un aprūpes (jo īpaši mājaprūpes) nozarē, aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izvērtēt visas situācijas, kurās sievietes saskaras ar sociālo un algu dempingu vai ir iesaistītas nedeklarētā darbā, kā arī izvērtēt attiecīgos spēkā esošos ES tiesību aktus;

12.

aicina dalībvalstis uzlabot starptautiska un vietēja mēroga sadarbību starp publiskajām iestādēm, arodbiedrībām un NVO, lai risinātu bieži vien sarežģītās migrējošo darbinieku problēmas, un ņemt vērā darba apstākļus, kā arī visus pārējos ar dzīves kvalitāti saistītos elementus, tostarp attiecībā uz vispārējo veselības stāvokli, sociālo iekļautību un mājokli;

13.

uzsver, cik svarīgi ir Direktīvas 2014/67/ES noteikumi par finansiālu administratīvo sankciju un/vai sodu pārrobežu piemērošanu, kas palīdzēs novērst tiesību aktu pārkāpumus; uzskata, ka kompetentajām iestādēm jāspēj piemērot efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tostarp iespēju uz laiku apturēt pakalpojumu sniegšanu, ja tiek nopietni pārkāpti tiesību akti par norīkošanu darbā vai piemērojamie koplīgumi; uzskata, ka šādiem naudas sodiem vajadzētu būt ar atturošu ietekmi un ka jāuzlabo informācijas sniegšana MVU par spēkā esošajiem tiesību aktiem par darba ņēmēju norīkošanu;

14.

aicina dalībvalstis būtiski uzlabot informācijas apmaiņu par sociālo nodrošinājumu attiecībā uz darbā norīkotiem darba ņēmējiem, lai uzlabotu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu; atgādina par savu aicinājumu Komisijai izpētīt guvumus, ja tiktu ieviesta Eiropas sociālās apdrošināšanas identifikācijas apliecība vai cits ES mēroga elektronisks dokuments, kurā varētu saglabāt visus datus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu tā turētāja sociālā nodrošinājuma statusu, pamatojoties uz viņa vai viņas darba tiesiskajām attiecībām (23), kā arī vajadzīgo informāciju, kas saistīta ar darbinieka norīkošanu darbā, stingri ievērojot datu aizsardzības noteikumus, jo īpaši apstrādājot sensitīvus personas datus, un attiecīgā gadījumā paredzēt šādas pret viltojumiem drošas apliecības ieviešanu; tomēr uzsver, ka tas nedrīkst ierobežot vai jebkādā veidā apdraudēt uzņēmēju dalībvalstu iestāžu un sociālo partneru tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi pārskatīt šādā apliecībā iekļautos datus, kā arī veikt to kontroli un pārbaudes;

15.

aicina sagatavot ES mēroga sarakstu ar uzņēmumiem, tostarp “pastkastītes” uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par nopietniem Eiropas darba un sociālās jomas tiesību aktu pārkāpumiem, pēc tam, kad tie ir saņēmuši iepriekšēju brīdinājumu, un paredzēt, ka ar šo sarakstu var iepazīties tikai attiecīgās pārbaudes iestādes; prasa liegt šiem uzņēmumiem piekļuvi publiskiem iepirkumiem, valsts subsīdijām un ES fondiem tiesību aktos noteiktā laikposmā;

16.

aicina ES un dalībvalstis īstenot pārrobežu sadarbību izpildes informācijas jomā, uzlabot dalībvalstu elektroniskajos reģistros un Eiropas Autopārvadājumu uzņēmumu reģistrā (ERRU) reģistrēto datu pieejamību uzraudzības iestādēm un konsolidēt to pārkāpumu sarakstu, kuru dēļ autopārvadātāji zaudē labu reputāciju, ietverot tajā informāciju par visu attiecīgo ES tiesību aktu neievērošanu; uzsver, ka atbildība par noteikumu pārkāpšanu būtu jāuzņemas personām, kas dod rīkojumus darbiniekiem;

II. Tiesību aktu nepilnību novēršana, lai īstenotu dalībvalstu un Eiropas darba un sociālās tiesības, un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa īstenošana

17.

aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu trūkumus, kas konstatēti spēkā esošajos tiesību aktos, nolūkā efektīvi cīnīties pret sociālo dempingu un sociālo un fiskālo krāpšanu;

18.

aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2014/67/ES īstenošanu un platformas nedeklarēta darba apkarošanai efektivitāti cīņā pret “pastkastītes uzņēmumiem”, vispārīgāk piemērojot principu, kas paredz, ka ikvienam uzņēmumam jābūt vienai galvenajai mītnes vietai, un nodrošinot, ka pakalpojumu brīvas sniegšanas gadījumā, izmantojot norīkotus darba ņēmējus, ikvienam iesaistītajam pakalpojumu sniedzējam tā izveides dalībvalstī jāveic reāla darbība un tādējādi jābūt reālam uzņēmumam; atgādina, cik svarīga ir uzņēmumu reāla darbība izcelsmes valstī, jo tā ļauj kvalitatīvi novērtēt norīkošanu darbā; atgādina, ka Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja noraidīja priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, jo daži no ierosinātajiem noteikumiem varētu veicināt šāda veida uzņēmumu izveidi fiktīvām sociālām un ekonomiskām darbībām, līgumos un tiesību aktos paredzēto saistību pārkāpumus un tā rezultātā miljardiem euro vērtus zaudējumus neiekasētu nodokļu veidā; aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt pārredzama un pieejama visu ES uzņēmumu reģistra izveidi un EESSI sistēmas obligātu izmantošanu;

19.

aicina Komisiju izstrādāt jaunu ziņojumu par dalībvalstu panākto progresu, veicot uzlabojumus valsts nodokļu iestādēs un sistēmās, lai cīnītos pret krāpšanu nodokļu jomā, kā ierosināts Komisijas paziņojumā “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722);

20.

norāda, ka Direktīva 96/71/EK attiecas tikai uz LESD 64. un 74. pantu, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai gan viens no direktīvas galvenajiem mērķiem ir aizsargāt darba ņēmējus; turklāt atgādina, cik svarīgs ir LESD 151. un 153. pants, kuros izvirzīti mērķi ES un tās dalībvalstīm attiecībā uz nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, pienācīgu sociālo aizsardzību, sociālā dialoga veicināšanu un atstumtības novēršanu;

21.

atzīst ar garām apakšlīgumu ķēdēm saistītos riskus; atgādina, ka dalībvalstis, apspriežoties ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem, var valsts līmenī izveidot solidārās atbildības mehānismus, kas piemērojami vietējiem un ārvalstu uzņēmumiem, lai sniegtu iespēju vietējiem un ārvalstu darba ņēmējiem izmantot to tiesības; atgādina, ka šāda iespēja tika apstiprināta ar Direktīvu 2014/67/ES; aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt to, kā tiek īstenots dalībvalstīm minētajā direktīvā noteiktais pienākums paredzēt pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka būvniecības nozarē norīkotie darba ņēmēji apakšuzņēmēju ķēdēs var saistībā ar savu darbinieka tiesību ievērošanu prasīt atbildību darbuzņēmējam, kuram darba devējs ir tiešs apakšuzņēmējs;

22.

norāda uz problēmām, kas saistītas ar Direktīvu 96/71/EK un tās īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi risināt šīs problēmas, lai nodrošinātu taisnīgus darba apstākļus, darba ņēmēju tiesību ievērošanu un vienlīdzīgus konkurences apstākļus norīkošanai un vietējiem uzņēmumiem uzņēmējvalstī, kas ir īpaši svarīgi MVU; aicina savlaicīgi īstenot Direktīvu 2014/67/ES; ņem vērā Komisijas priekšlikumu pārskatīt Direktīvu 96/71/EK, iekļaujot tajā ierobežojumu attiecībā uz norīkošanas periodiem, ieviešot noteikumus par atalgojumu un nodarbinātības noteikumus un nosacījumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas aizliegumu valstspiederības dēļ, kas ES tiesību aktos paredzēti kopš dibināšanas līgumu pieņemšanas; prasa, lai noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu būtu skaidri, samērīgi un pamatoti; uzsver, ka ir jāievēro uzņēmējvalsts darba koplīgumi un darba attiecību sistēma;

Mobilie darba ņēmēji: cīņa pret sociālo dempingu transporta jomā

23.

aicina stingrāk uzraudzīt noteikumu par darba un atpūtas laiku īstenošanu autotransporta nozarē; aicina uzlabot uzraudzības ierīces un laikus ieviest viedos tahogrāfus profesionālai lietošanai, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pienācīgi, efektīvi un nediskriminējoši īsteno spēkā esošos tiesību aktus, neradot lieku administratīvo slogu; aicina Komisiju izvērtēt iespēju visiem uzņēmumiem, kuri darbojas ar Kopienas licenci, izveidot elektronisku un integrētu uzņēmuma dosjē ar mērķi apkopot visus attiecīgos ar pārvadātāju, transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu vadītājiem saistītos datus, kas iegūti pārbaudēs uz autoceļiem;

24.

aicina pastiprināt kontroli attiecībā uz darba, gaidīšanas režīma, autovadīšanas un atpūtas laika ievērošanu visās attiecīgajās nozarēs, piemēram, būvniecības, sabiedriskās ēdināšanas, medicīnas un transporta nozarē, un piemērot sodus par rupjiem pārkāpumiem;

25.

aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas Autotransporta aģentūru, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un veicinātu standartizāciju un visu dalībvalstu sadarbību autotransporta jomā;

26.

aicina Komisiju koordinēt un nostiprināt valstu iestāžu sadarbību autotransporta tiesību aktu jomā, tostarp izmantojot informācijas apmaiņu, un citos centienos, kuru mērķis ir atbalstīt tiesību aktu īstenošanu un nodrošināt uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus; norāda, ka šajā ziņā tiesību aktu izpilde galvenokārt ir dalībvalstu pienākums; mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties ar Euro Contrôle Route un Eiropas ceļu drošības policijas tīklu (TISPOL), lai uzlabotu ES autopārvadājumu tiesību aktu izpildi, nodrošinot to vienādu un pienācīgu īstenošanu;

27.

aicina Komisiju autotransporta nozares mobilajiem darba ņēmējiem kolektīvi piemērot Regulas (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) 8. panta 2. punktu, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa 2011. gada 15. marta spriedumā Koelzsch lietā (Tiesas (virspalātas) spriedums lietā C-29/10);

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties viedokļiem, lai precizētu attiecīgos noteikumus, kas ļauj noteikt atšķirību starp algotiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām nolūkā apkarot fiktīvu pašnodarbinātību, un aicina Komisiju ierosināt konkrētus ieteikumus, pamatojoties uz rādītājiem par darba attiecību pastāvēšanu saskaņā ar SDO Ieteikumu Nr. 198 par darba attiecībām, vienlaikus nediskriminējot patiesus pašnodarbinātos darba ņēmējus ar nelielu klientu skaitu; uzsver nepieciešamību uzraudzīt tādu darba ņēmēju statusu kā civilās aviācijas piloti un lokomotīvju vadītāji un viņu darba tiesiskās attiecības ar uzņēmumiem, kuru labā viņi strādā; uzsver, ka fiktīvas pašnodarbinātības problēmai ir būtiskas sekas attiecībā uz darba ņēmēju sociālo aizsardzību un drošību, un tā var ietekmēt godīgu konkurenci;

29.

noraida jebkādu turpmāku kabotāžas liberalizāciju, kamēr nav nostiprināta spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošana; mudina Komisiju ierosināt uzlabotus noteikumus, ar ko nodrošinātu labāku īstenošanu un atvieglotu uzraudzību; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 92/106/EEK par kombinētajiem pārvadājumiem (24), lai izskaustu negodīgu praksi, un prasa veikt papildu pasākumus, lai tiktu ievēroti ar kombinētajiem pārvadājumiem saistītie sociālie tiesību akti;

30.

aicina dalībvalstis, kurās ir ieviesta ceļu nodevu sistēma, apkopotos datus par ceļu nodevām darīt pieejamus uzraudzības iestāžu izvērtēšanai, lai varētu efektīvāk pārbaudīt kabotāžas pārvadājumus;

31.

iesaka, lai uzņēmumu īpašumtiesību iegādes un nodošanas gadījumos tiktu skaidri noteikts, kuras prasības Direktīvas 2001/23/EK (25) nozīmē attiecībā uz darbinieku tiesībām uzņēmumu īpašnieka maiņas gadījumos tiek ievērotas un saglabātas jaunajos līgumos;

32.

aicina veikt uzlabojumus Regulā (EK) Nr. 1008/2008, lai nodrošinātu valstu darba tiesību saistošu piemērošanu aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā, un uzlabotu termina “galvenā darījumdarbības vieta” definīciju un jēdzienu, kā arī saistībā ar sociālās drošības sistēmu un darba tiesību koordinēšanu aicina uz apkalpes locekļiem attiecināmo definīciju “mājas bāze” saskaņot ar Regulu (ES) Nr. 83/2014 (26) un Regulu (ES) Nr. 465/2012 (27);

33.

stingri mudina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) regulu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem atbalstīt tiešo darba līgumu kā standarta modeli un ierobežot netipisku darba līgumu izmantošanu;

34.

prasa aizsargāt gaisa kuģu pilotu un apkalpes locekļu tiesības;

35.

aicina dalībvalstis pārskatīt savus tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visi līgumi aviācijas nozarē nodrošina kvalitatīvu nodarbinātību un labus darba apstākļus; uzskata, ka nedroši darba apstākļi rada papildu risku drošībai; uzsver, ka konkurētspējas uzlabošanas dēļ nedrīkst ziedot darbinieku sociālo aizsardzību un pakalpojumu kvalitāti;

36.

uzsver, ka būtu jāstiprina Komisijas 2015. gada 7. decembrī publicētās Aviācijas stratēģijas Eiropai sociālā dimensija, jo kvalitatīva nodarbinātība un labi darba apstākļi ir tieši saistīti gan ar pasažieru, gan personāla drošības un drošuma aizsardzību; turklāt uzsver, ka šajā sakarībā Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina to valsts sociālo tiesību aktu un darba koplīgumu uzraudzība un pienācīga izpilde, ko piemēro aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā; šajā saistībā atgādina, ka sociālie un vides standarti ir saistīti ar pakalpojumu kvalitāti, kā arī drošību; atzīst, ka ir svarīgi paredzēt apmācības minimumu tehniskās apkopes personālam civilās aviācijas nozarē; prasa Komisijai ierosināt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 868/2004 par aizsardzību pret subsidēšanu un negodīgas cenu noteikšanas praksi, kas rada zaudējumus Kopienas gaisa pārvadātājiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanā no valstīm, kuras nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (28), pārskatīšanu un analizēt iemeslus, kāpēc šī regula nav īstenota; aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt noteikumus par gaisa kuģa apkalpes sākotnējo apmācību un licencēšanu, lai novērstu trūkumus, kuru dēļ notiek to pilotu ekspluatācija, kas sāk darbu šajā profesijā, piemēram, slēdzot līgumus par pilotu pašfinansētām lidojumstundām;

37.

aicina Komisiju izvērtēt iespēju nākt klajā ar papildu priekšlikumu par piemērojamajiem darba nosacījumiem kuģniecības nozarē, tostarp attiecībā uz kuģu apkalpi;

38.

uzskata, ka jūrniecības nozarē Komisijai būtu jānodrošina sociālo tiesību aktu, tostarp 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā, pilnīga īstenošana; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pasākumus, ar ko veicina profesionāli apmācītu Eiropas jūrnieku pieņemšanu un saglabāšanu darbā;

Ar ekonomikas digitalizāciju saistīto problēmu prognozēšana

39.

atgādina, ka ir svarīgi digitālo un sadarbīgo ekonomiku saistīt ar darba ņēmēju aizsardzību šajā jaunajā nozarē, kur elastīgākas darba prakses varētu radīt nodarbinātības veidus, kuros ir spēkā zemāki standarti sociālās drošības, darba laika, darba vietas, apmācības, darba ņēmēju līdzdalības un nodarbinātības aizsardzības jomā; uzsver, ka šiem jaunajiem nodarbinātības veidiem jāpiemēro biedrošanās brīvība un tiesības uz darba koplīguma slēgšanas sarunām saskaņā ar ES Pamattiesību hartu un valstu praksi; uzsver, ka dalībvalstīm savi tiesību akti ir jāpielāgo digitālajai un sadarbīgai ekonomikai, un aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus īsā laikā novērtēt Eiropas tiesību aktu normas, ko piemēro šajā nozarē, un vajadzības gadījumā sagatavot priekšlikumus digitālās un sadarbīgās ekonomikas regulējumam nolūkā nodrošināt taisnīgu konkurenci un darba ņēmēju tiesību aizsardzību;

40.

norāda, ka digitalizācijai ir ārkārtīgi svarīga ietekme uz Eiropas darba tirgu; uzsver, ka, no vienas puses, digitalizācija var radīt jaunus uzņēmējdarbības modeļus un jaunas darbvietas, jo īpaši augsti kvalificētiem, taču arī mazkvalificētiem darba ņēmējiem, bet, no otras puses, tā var arī radīt nedrošus nodarbinātības veidus; uzsver, ka digitālā vienotā tirgus stratēģijā būtu jāiekļauj sociālie apsvērumi, lai pilnībā izmantotu saistītā nodarbinātības un izaugsmes potenciāla sniegtās iespējas, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa nodarbinātības aizsardzību; aicina Komisiju veidot digitālo vienoto tirgu sociāli taisnīgā un ilgtspējīgā veidā; uzskata, ka pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas ir jāpielāgo darba ņēmēju vajadzībām digitālās un sadarbīgās ekonomikas apstākļos, lai attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošinātu pietiekamu sociālo aizsardzību;

41.

atgādina, ka dažās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, darba stundu skaits atšķiras atkarībā no sezonas ierobežojumiem;

III. Virzība uz augšupēju sociālo konverģenci

42.

uzsver pamattiesību dominanto lomu; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt sociālo dialogu, kuram ir būtiska nozīme augsta līmeņa darba apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme ekonomikas līdzsvarošanā, ienākumu palielināšanā un ieguldījumu veicināšanā spēju palielināšanas jomā; šajā sakarībā uzsver, ka ES tiesību aktos un politikas dokumentos ir jāņem vērā arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem;

43.

aicina Komisiju veikt īpašus pasākumus, lai palīdzētu sievietēm, ko ietekmē sociālais dempings, visās kopējās politikas nostādnēs un pasākumos galveno uzmanību pievēršot līdztiesības panākšanai, ņemot vērā pašreizējo darba tirgus segregāciju un nevienlīdzīgos darba līgumus, par ko liecina joprojām pastāvošās būtiskās sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības;

44.

uzsver, ka nevienlīdzība Eiropā padziļinās, tādējādi negatīvi ietekmējot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu nabadzības un nodarbinātības jomā;

45.

uzsver, cik svarīgi ir Savienības teritorijā un/vai eurozonā izveidot ekonomiskus, fiskālus un sociālus mehānismus, kas spētu uzlabot ES iedzīvotāju dzīves līmeni, samazinot ekonomisko un sociālo nevienlīdzību; turklāt uzstāj, lai Komisija ņemtu vērā atzinumus par sociālajiem jautājumiem, lai sekmētu darba ņēmēju aizsardzību konverģences ceļā;

46.

atgādina par Komisijas apņemšanos izveidot sociālo tiesību pīlāru un uzsver, ka ir vajadzīga augšupēja sociālā konverģence, lai sasniegtu LESD 151. pantā izklāstītos mērķus; uzsver, ka dažādu valstu sociālo sistēmu salīdzināšanas kritēriju noteikšana nevar veidot šādu pīlāru, bet var kalpot tikai kā iepriekšēja analītiska bāze; uzsver, ka sociālo tiesību pīlāra pieņemšanai nevajadzētu izraisīt jau spēkā esošo darba un sociālo standartu pazemināšanu;

47.

norāda uz atšķirīgajiem darbinieku un darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas līmeņiem dalībvalstīs; aicina Komisiju izvērtēt šo atšķirību ekonomisko un sociālo ietekmi vienotā tirgus kontekstā;

48.

uzskata, ka atalgojums, kas darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, ir svarīgs sociālajai kohēzijai un produktīvas ekonomikas uzturēšanai; aicina ievērot un veicināt darba koplīguma slēgšanas sarunas; iesaka arī noteikt algu minimumu, vajadzības gadījumā izveidojot valstu minimālo algu, pienācīgi ievērojot katras dalībvalsts praksi un apspriežoties ar sociālajiem partneriem, lai pakāpeniski sasniegtu, ja iespējams, vismaz 60 % no attiecīgās valsts vidējās algas ar mērķi izvairīties no pārmērīgām atalgojuma atšķirībām, atbalstīt kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanu un veicināt augšupēju sociālo konverģenci;

49.

pieņem zināšanai automātisko stabilizatoru potenciālo vērtību; uzsver nepieciešamību papildus šiem stabilizatoriem īstenot efektīvu nodarbinātības politiku, kuras galvenais mērķis ir radīt kvalitatīvas darbvietas;

50.

aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm apsvērt vajadzību rīkoties ES līmenī, lai risinātu dažādus apakšuzņēmēju līgumu slēgšanas aspektus, tostarp kopīgas un solidāras atbildības paplašināšanu visā apakšuzņēmumu ķēdē;

51.

uzsver, ka visi apakšuzņēmēji, tostarp pagaidu aģentūras, kas lielākoties nosūta sievietes uz citu dalībvalsti mājsaimniecības un mājaprūpes darbā, ir saucami pie atbildības par nesamaksātām algām, sociālās drošības maksājumiem, nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī noteikumu par darbnespēju un nelaimes gadījumiem neievērošanu; uzsver, ka apakšuzņēmējiem ir arī jāspēj sniegt atbalstu darbiniekiem gadījumā, ja pret viņiem slikti izturas un viņus aizskar klienti, kā arī repatriācijas gadījumā;

52.

aicina Komisiju apsvērt iespēju paredzēt instrumentu, ar ko uzņēmumiem paredzētu lielāku rūpības pienākumu, kura sakarā tos var saukt pie atbildības gan attiecībā uz to filiālēm, gan apakšuzņēmējiem, kas darbojas trešās valstīs, ar mērķi novērst cilvēktiesību pārkāpumus, korupciju, smagus fiziskus ievainojumus vai vides apdraudējumu un SDO konvenciju pārkāpumus;

53.

uzskata, ka Direktīva 96/71/EK un noteikumi par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ir jāpiemēro no trešām valstīm norīkoto darba ņēmēju nodarbinātībai, pamatojoties uz PTO 4. režīma regulējumu un tirdzniecības nolīgumu kontekstā, lai novērstu labvēlīgāku attieksmi pret uzņēmumiem un darba ņēmējiem no trešām valstīm nekā no dalībvalstīm;

54.

aicina Komisiju iespēju robežās ņemt vērā šīs rezolūcijas ieteikumus;

55.

uzsver vajadzību nodrošināt dažādu Eiropas politikas virzienu labāku koordinēšanu;

o o

56.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.

(2) OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.

(3) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

(4) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.

(5) OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.

(6) OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp.

(7) OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp.

(8) OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp.

(9) OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp.

(10) OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.

(11) OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.

(12) OV L 167, 2.7.1999., 33. lpp.

(13) OV L 124, 20.5.2009., 30. lpp.

(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0012.

(15) OV L 65, 11.3.2016., 12. lpp.

(16) http://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2010/working-conditions-industrial-relations/posted-workers-in-the-european-union

(17) https://www.eurofound.europa.eu/observatories/eurwork/industrial-relations-dictionary

(18) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktā ir noteikts: “Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.”

(19) ES C 2007 809.

(20) Sakt. pieņemots tekstus P8_TA(2015)0252.

(21) Sk. Pacolet, Jozef un De Wispelaere, Frederic, “Darba ņēmēju norīkošana darbā: Ziņojums par A1 portatīvajiem dokumentiem, kas izsniegti 2012. un 2013. gadā” (Posting of workers: Report on A1 portable documents issued in 2012 and 2013), 15. lpp. Saskaņā ar Eurostat datiem kopējais ES darbaspēks 2013. gadā bija 243 miljoni cilvēku (2013. gada darbaspēka apsekojuma pārskats, Eurostat, http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Archive:Labour_force_survey_overview_2013).

(22) https://ec.europa.eu/priorities/sites/beta-political/files/juncker-political-guidelines_en.pdf

(23) Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā (P7_TA(2014)0012).

(24) Padomes 1992. gada 7. decembra Direktīva 92/106/EEK par vienotu noteikumu ieviešanu attiecībā uz dažu veidu kombinētajiem kravu pārvadājumiem starp dalībvalstīm (OV L 368, 17.12.1992., 38. lpp.).

(25) Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.).

(26) Komisijas 2014. gada 29. janvāra Regula (ES) Nr. 83/2014, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 965/2012, ar ko nosaka tehniskās prasības un administratīvās procedūras saistībā ar gaisa kuģu ekspluatāciju atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 216/2008 (OV L 28, 31.1.2014., 17. lpp.).

(27) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regula (ES) Nr. 465/2012, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (OV L 149, 8.6.2012., 4. lpp.).

(28) OV L 162, 30.4.2004., 1. lpp.

Top

Choose the experimental features you want to try