13.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/76

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. panta a) punktu, 8., 10. pantu, 153. panta 1. punktu un 157. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 9., 23., 24. un 33. pantu,

—

ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu, II sadaļu, 2., 4., 16. un 27. pantu par darbinieku ar ģimenes pienākumiem tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām un attieksmi,

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (1) (direktīva par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (COM(2008)0637),

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/…/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, un pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu strādājošajiem saskaņot darba un ģimenes dzīvi (2), kurā Parlaments cita starpā aicina paredzēt divu nedēļu paternitātes atvaļinājumu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (3),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (5),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (7),

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par nepilna darba laika darbu (8),

—

ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (10),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu (11),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā (12),

—

ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (13),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (14),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu (15),

—

ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada (16),

—

ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūciju attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (17),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. jūnija secinājumus „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei (18),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. jūnija secinājumu par tematu “Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu laikam no 2011. līdz 2020. gadam, kas ar Eiropas Savienības Padomes secinājumiem pieņemts 2011. gada 7. martā (19),

—

ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmē 2002. gada 15. un 16. martā pieņemtos prezidentūras secinājumus,

—

ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas iniciatīvu attiecībā uz ceļvedi “Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes” (2015. gada decembris), kā arī apspriešanos ar sabiedrību un ieinteresētajām personām,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Komisijas darba programma 2016. gadam. Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts” (COM(2015)0610),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083) un 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars — spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 17. februāra paziņojumu “Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei” (COM(2011)0066),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem “Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, īpaši tā 3.1. nodaļu “Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā (SWD(2016)0054), īpaši nodaļu par vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 21. janvāra darba dokumentu “Nodarbinātība un sociālie procesi Eiropā 2015. gadā”, īpaši tā III.2. nodaļu “Sociālā aizsardzība”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu “Darba laiks un darba un privātās dzīves līdzsvars dzīves gājuma perspektīvā” (2013), “Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru” (2013) un “Darbs un aprūpe. Saskaņošanas pasākumi demogrāfisko izmaiņu laikā” (2015), un Sesto Eiropas darba apstākļu apsekojumu (EWCS) (2016),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2015. gada pētījumu “Darbalaika attīstība 21. gadsimtā” (Working time development in the 21st century),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu “Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu” (Promoting parental and paternity leave among fathers),

—

ņemot vērā Līdztiesības veicināšanas struktūru Eiropas tīkla (Equinet) 2014. gada 8. jūlija ziņojumu “Līdztiesības veicināšanas struktūras, kas veicina labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru visiem” (Equality bodies promoting a better work-life balance for all);

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2015. gada dzimumu līdzsvara indeksu un tā 2015. gada ziņojumu “Darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana Eiropas Savienībā: politikas pārskats” (Reconciliation of work, family and private life in the European Union: Policy review),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija pētījumu “Dzimumu līdztiesība nodarbinātības un profesiju aspektā — novērtējums par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu Eiropā” (Gender equality in employment and occupation – Directive 2006/54/EC, European Implementation Assessment),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums: dati par atvaļinājumu ilgumu un kompensācijas likmēm Eiropas Savienībā” (Maternity, paternity and parental leave: Data related to duration and compensation rates in the European Union),

—

ņemot vērā Parlamenta Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un paternitātes atvaļinājuma izmaksas un ieguvumi” (Costs and benefits of maternity and paternity leave),

—

ņemot vērā Parlamenta Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Diskriminācija, kas rodas dzimuma un invaliditātes iespaidā” (Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability),

—

ņemot vērā Parlamenta ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījumu “Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā” (Differences in Men’s and Women’s Work, Care and Leisure Time);

—

ņemot vērā organizācijas Eurocarers 2014. gada aprūpētāju stratēģiju “Ļaut aprūpētājiem veikt aprūpi”,

—

ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību un tajā noteikto prioritāti “garīgā veselība darbavietās”,

—

ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 156 par ģimenes pienākumiem (1981) un SDO Ieteikumu Nr. 165 par darba ņēmējiem, kuriem ir ģimenes pienākumi (1981),

—

ņemot vērā SDO 1994. gada Konvenciju par nepilnu darba laiku (Part-Time Work Convention), SDO 1996. gada Konvenciju par darbu mājās (Home Work Convention), 2000. gada Maternitātes aizsardzības konvenciju un 2011. gada SDO Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

—

ņemot vērā SDO ziņojumu “Maternitāte un paternitāte darbā. Tiesības un prakse pasaulē” (Maternity and paternity at work: law and practice across the world) (2014),

—

ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 2016. gada 24. marta 60. sēdes saskaņotos secinājumus, īpaši e) līdz g) apakšpunktu;

—

ņemot vērā SDO/UNICEF2013. gada 8. jūlija darba dokumentu “Atbalstot darba ņēmējus, kuriem ir ģimenes pienākumi. Bērnu attīstības un programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai sasaistīšana” (Supporting workers with family responsibilities: connecting child development and the decent work agenda),

—

ņemot vērā ESAO 2015. gada darba un privātās dzīves līdzsvara indeksu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0253/2016),

A.

tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem dzimstības līmenis Eiropas Savienībā pēdējo desmitgažu laikā ir samazinājies un ES saskaras ar līdz šim nepieredzētiem demogrāfiskajiem izaicinājumiem (20), uz kuriem dalībvalstīm nākas reaģēt; tā kā pozitīvu demogrāfisko tendenču panākšanai ir svarīgi, lai politika būtu ģimenēm draudzīga, jo nestabila nodarbinātība un smagi darba apstākļi var negatīvi ietekmēt ģimenes plānošanu;

B.

tā kā 2014. gadā 28 ES dalībvalstīs piedzima 5,1 miljons bērnu, kas atbilst dzimstības līmenim 10,1 bērni uz 1000 iedzīvotājiem; tā kā salīdzinājumam šis rādītājs 2000. gadā bija 10,6, 1985. gadā — 12,8 un 1970. gadā — 16,4; tā kā ES saskaras ar nopietnu demogrāfisko problēmu, jo vairumā dalībvalstu turpina samazināties dzimstība, pakāpeniski pārveidojot Eiropas Savienību par sabiedrību, kuru pārvalda vecākā paaudze (jeb par gerontokrātisku sabiedrību), un tādējādi radot tiešus draudus sociālajai un ekonomiskajai izaugsmei un attīstībai;

C.

tā kā aizvien vairāk mazinās tradicionālie uzskati par sieviešu un vīriešu lomu un par nukleāru ģimeni, jo Eiropas Savienībā pieaug viena vecāka ģimenes, viendzimuma vecāku ģimenes, pusaudžu vecuma māšu skaits utt.; tā kā šīs daudzveidības neatzīšana padziļina diskrimināciju un nelabvēlīgi ietekmē ES iedzīvotājus un ģimenes;

D.

tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir Eiropas Savienības pamatprincips un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pants aizliedz jebkāda veida diskrimināciju dzimuma dēļ un prasa nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzību visās jomās, tostarp darba un privātās dzīves līdzsvara panākšanā;

E.

tā kā Komisijas sagatavotais ceļvedis ir sākumpunkts, tā kā šī iespēja ir jāizmanto, lai uzsāktu pamatīgas izmaiņas Eiropas sieviešu un vīriešu darba un privātās dzīves līdzsvarā, un šai iespējai ir būtiski jāveicina lielāka dzimumu līdztiesība;

F.

tā kā labi izstrādāta un piemērota darba un privātās dzīves saskaņošanas politika ir jāuzskata par būtisku darba vides uzlabojumu, ar kuru var panākt labus darba apstākļus un sociālo un profesionālo labklājību; tā kā tajā pašā laikā labs darba un privātās dzīves līdzsvars sekmē ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju, vispārēju iesaistīšanos darba tirgū, dzimumu līdztiesību, samazina nabadzību, palielina paaudžu solidaritāti, risina ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas un pozitīvi ietekmē dzimstības rādītājus visā ES; tā kā politikai, kas šajā jomā tiks īstenota, ir jābūt modernai, vērstai uz to, lai tiktu uzlabota darba tirgus pieejamība sievietēm un panākta līdzvērtīga mājsaimniecības un ģimenes locekļu aprūpes pienākumu sadale starp sievietēm un vīriešiem, un šai politikai jābūt balstītai uz saskaņota politikas satvara izveidi un kolektīvajām sarunām un koplīgumiem, lai uzlabotu līdzsvaru starp ģimenes locekļu aprūpi, profesionālo dzīvi un privāto dzīvi;

G.

tā kā iespējas līdzsvarot darba un privāto dzīvi lielā mērā ir atkarīgas no darba vietas prasībām par darba režīmu; tā kā ir izteiktas šaubas, vai lielāks skaits darba dienu un garas darba dienas dod labumu tautsaimniecībai un patiešām palielina produktivitāti; tā kā ievērojamam skaitam darba ņēmēju ES ir netipisks darba režīms, tostarp darbs nedēļas nogalēs, svētku dienās, maiņu darbs un darbs naktīs, un tā kā 2015. gadā gandrīz puse darba ņēmēju ir strādājuši savā brīvajā laikā; tā kā saskaņā ar šobrīd pieejamajiem datiem 31 % darbinieku regulāri mainās darba režīms un bieži vien darbinieki par to tiek informēti īsi pirms tam (21); tā kā tas var izraisīt ar veselību un drošību saistītas problēmas, palielināt nelaimes gadījumu darbā risku un ilgtermiņā nodarīt kaitējumu veselībai, un tā kā strādājošajiem ir grūti apvienot darbu ar pienākumiem pret bērniem un citiem apgādājamajiem; tā kā dažās nozarēs šī situācija ir īpaši smaga, piemēram, mazumtirdzniecībā, kur galvenokārt tiek nodarbinātas sievietes;

H.

tā kā Eiropas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāuzsāk konkrētas iniciatīvas, lai veicinātu pielāgojamus un efektīvus darba veikšanas modeļus gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kas ļautu darba ņēmējiem panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru;

I.

tā kā, neraugoties uz to, ka sievietes ir labāk izglītotas, 2015. gadā vīriešu nodarbinātība 28 ES dalībvalstīs bija 75,9 %, bet sieviešu — 64,3 % (22); tā kā sieviešu īpatsvars starp nodarbinātajiem iedzīvotājiem ir vēl zemāks, ja sieviešu nodarbinātību pārrēķina pilnas slodzes darba nodarbinātībā, jo dažās dalībvalstīs nodarbinātība nepilnas slodzes darbā sievietēm ir ļoti augsta; tā kā 2013. gadā vīrieši nedēļā strādāja 47 stundas apmaksātā darbā, bet sievietes — 34 stundas; tā kā kopējais darba stundu skaits, ko veido apmaksāts un ikdienas neapmaksāts darbs mājās, jaunām sievietēm vidēji bija 64 stundas, bet jauniem vīriešiem — 53 stundas (23); tā kā tiek lēsts, ka Eiropā IKP zaudējumi uz vienu iedzīvotāju, ko rada dzimumu atšķirība darba tirgū, sasniedz 10 %;

J.

tā kā ES pašreizējās nodarbinātības, sociāli ekonomiskās un līdztiesības politikas kontekstā stratēģija “Eiropa 2020” un iepriekš izvirzītie mērķi ne tuvu netiek sasniegti; tā kā neviena ES līmeņa mērķa sasniegšana nav iedomājama bez proaktīvas politikas, kas tiktu izstrādāta un īstenota, lai palīdzētu sievietēm ienākt darba tirgū, un, jo sevišķi, kas uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

K.

tā kā Eiropas darba tirgiem raksturīga dzimumu segregācija (24); tā kā Komisija savā 2016. gada 8. marta paziņojumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (COM(2016)0127, I pielikums) atzīst, ka “sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas nodarbinātībā, taču viņas ir pārsvarā nepilna laika darbā un zemāk atalgotās nozarēs, kā arī saņem zemāku stundas samaksu, pat ja veic līdzvērtīgu darbu un pat ja viņām ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem.”;

L.

tā kā ES makroekonomiskās politikas un taupības pasākumu rezultātā, kas tika īstenoti, reaģējot uz ekonomikas krīzi, ir palielinājusies nabadzība un nevienlīdzība;

M.

tā kā ģimenes dzīves un darba ir sevišķi grūts uzdevums vecākiem, kuri vieni audzina bērnus (pārsvarā tās ir mātes); tā kā visās 28 ES valstīs ne mazāk kā 34 % vientuļo māšu dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet bērni no šādām ģimenēm ir nesamērīgi pakļauti nabadzības nodošanas no paaudzes paaudzē riskam;

N.

tā kā “nabadzības feminizācijas” negatīvās sekas vissmagāk izjūt tie bērni, kurus audzina vientuļās mātes, kas saskaras ar ievērojamām grūtībām, saskaņojot ģimenes vienīgā pelnītāja un vecāku pienākumus;

O.

tā kā dzimumu līdztiesība darba tirgū nāk par labu ne tikai sievietēm, bet sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā, jo tā ir būtiski svarīgs ekonomisks līdzeklis, ar ko veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomisko izaugsmi, samazināt profesionālo nevienlīdzību un uzlabot darba tirgus efektivitāti un elastīgumu; tā kā sievietēm uzsākot un atsākot darba dzīvi palielinās ģimenes ienākumi, patēriņš, sociālās apdrošināšanas iemaksas un iekasēto nodokļu apjoms; tā kā saistībā ar piekļuvi darba tirgum un noturēšanos tajā sievietes joprojām saskaras diskrimināciju un tā kā jo īpaši grūtniecības un maternitātes atvaļinājuma dēļ netiek ievērotas viņu darba tiesības;

P.

tā kā atalgojuma atšķirība starp sievietēm un vīriešiem sasniedz 16,3 % un nestandarta un nestabili darba līgumi sievietes skar vairāk nekā vīriešus;

Q.

tā kā nevienlīdzība darba tirgū ietekmē sievietes uz visu mūžu un tā ietekmē sieviešu tiesības, piemēram, pensiju jomā, jo dzimumu atšķirība pensijām ES ir 39 %, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz dzimumu atšķirību darba samaksai, kas ir 16 %;

R.

tā kā dažādu profesiju kategoriju starpā sievietēm — brīvo profesiju pārstāvēm un uzņēmējām jo īpaši — ir lielas grūtības līdzsvarot darbu un privāto dzīvi; tā kā sievietes, kuras vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību, ļoti bieži saskaras ar grūtībām saņemt aizdevumu, jo finanšu starpnieki nelabprāt viņām piešķir aizdevumu, uzskatot, ka sievietes ir vairāk pakļautas riskam un ir mazāk spējīgas nodrošināt uzņēmuma izaugsmi;

S.

tā kā sabiedrībā izplatītie stereotipi sievietēm piešķir otršķirīgu lomu sabiedrībā; tā kā šādi stereotipi veidojas jau bērnībā un izpaužas mācību un profesijas izvēlē un turpinās darba tirgū; tā kā sievietes joprojām pārāk bieži izvēlas “sievietēm draudzīgas” darbvietas un bieži ir slikti atalgotas; tā kā šīs atšķirības darba tirgū vairo stereotipus, kas paredz, ka nospiedoši lielākā daļa aprūpes pienākumu ir jāveic sievietēm un kā rezultātā sievietes neapmaksātiem aprūpes pienākumiem velta divas līdz desmit reizes vairāk laika nekā vīrieši (25); tā kā dzimumu stereotipi un dzimumbalstīta diskriminācija negatīvi ietekmē sieviešu personisko, sociālo un ekonomisko neatkarību un izredzes un noved pie augstāka sieviešu, īpaši vientuļo māšu, īpatsvara daļlaika darbā, darba pārtraukumiem ģimenes locekļu aprūpes dēļ un augstāka nabadzības un sociālās atstumtības riska, līdz ar to tiek ietekmēta sieviešu autonomija;

T.

tā kā ar ģimeni saistīti atvaļinājumi joprojām bieži ir pamats kā sieviešu, tā vīriešu diskriminācijai un stigmatizācijai, neraugoties uz pastāvošo politikas satvaru un ES un dalībvalstu tiesību aktiem, tā kā šāda diskriminācija un stigmatizācija it īpaši skar sievietes, kuras, būdamas galvenās aprūpētājas, izmanto ar ģimeni saistītus atvaļinājumus;

U.

tā kā atšķirības bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanā starp sievietēm un vīriešiem liecina par dzimumbalstītu diskrimināciju; tā kā līmenis, kādā tēvi izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, saglabājas zems un tikai 10 % no tēviem ir izmantojuši vismaz vienu šāda atvaļinājuma dienu, salīdzinājumā — 97 % sieviešu izmanto abiem vecākiem pieejamos bērna kopšanas atvaļinājumus; tā kā pieejamie dati liecina, ka, ja ar ģimeni saistīti atvaļinājumi netiek apmaksāti vai tie ir zemu apmaksāti, atvaļinājumu izmantošanas līmenis ir zems; tā kā bērna kopšanas atvaļinājumus, kas pilnībā vai daļēji nav nododami un ir pienācīgi atalgoti, abi vecāki izmanto samērīgāk un tie palīdz samazināt diskrimināciju pret sievietēm darba tirgū; tā kā tikai daļa dalībvalstu mudina tēvus izmantot lielāko daļu tēva vai bērna kopšanas atvaļinājuma, kā rezultātā vīriešiem tiek liegta iespēja līdzvērtīgi iesaistīties bērnu aprūpē un pavadīt laiku kopā ar saviem bērniem;

V.

tā kā ir būtiski svarīgi ieviest pasākumus, kas veicina atvaļinājumu pieejamību tēviem, jo īpaši, ņemot vērā, ka tēvi, kuri izmanto atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, veido labākas attiecības ar saviem bērniem un ir lielāka iespēja, ka viņi aktīvi iesaistīsies bērnu aprūpē arī vēlāk;

W.

tā kā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumos ir uzrādīti aspekti, kuri ietekmē bērna kopšanas atvaļinājumu izmantošanu starp vīriešiem, proti: atlīdzības līmenis, atvaļinājuma sistēmas pielāgojamība, informācijas pieejamība, bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamība un elastība, kā arī bailes atvaļinājuma dēļ tikt izslēgtam no darba tirgus;

X.

tā kā cenas ziņā pieejamas, pienācīgas un kvalitatīvas mazu bērnu izglītības un aprūpes, citu apgādājamo aprūpes un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē sieviešu iesaistīšanos darba tirgū; tā kā trūkst pietiekamas infrastruktūras, lai piedāvātu augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumus, kas būtu pieejami cilvēkiem visās ienākumu grupās; tā kā nekvalitatīva bērnu aprūpe 27 % Eiropas iedzīvotāju apgrūtina piekļuvi šiem pakalpojumiem (26); tā kā kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešams ieguldīt bērnu aprūpes darbinieku apmācībā (27); tā kā tikai 11 dalībvalstis ir panākušas pirmo Barselonas mērķi (nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātā skolas vecuma sasniegšanai) un tikai 10 dalībvalstis ir īstenojušas otro mērķi (nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 33 % bērnu vecumā līdz trim gadiem) (28);

Y.

tā kā pirmsskolas izglītība un aprūpe un bērnu pieredzētais vecumā līdz 3 gadiem nosaka bērnu kognitīvo attīstību, jo svarīgākās prasmes tiek attīstītas vecumā līdz 5 gadiem;

Z.

tā kā darba un privātās dzīves līdzsvarošanas politikai ir arī jāļauj vecākiem pildīt pienākumus attiecībā pret saviem bērniem, nodrošinot kā mātēm, tā tēviem nepieciešamos finanšu līdzekļus, laiku un nepieciešamo atbalstu;

AA.

tā kā Eiropā salīdzinājumā ar pārējiem kontinentiem ir augstākais vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošana tajā turpināsies arī turpmākās desmitgades; tā kā daudzās dalībvalstīs nav pietiekamu ilgtermiņa aprūpes iespēju, lai atbilstoši reaģētu uz pieaugošajām aprūpes vajadzībām un uz veselīgas dzīves gadu indikatora stagnāciju vai pasliktināšanos; tā kā vairums jauno darbvietu oficiālā aprūpē, kas tiek nodrošināta mājās vecāka gadagājuma radiniekiem, ir zemu apmaksātas un tām nav nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks (29);

AB.

tā kā ES neformālie aprūpes sniedzēji veic 80 % no aprūpes pienākumiem; tā kā aptuveni 3,3 miljoniem Eiropas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 34 gadiem bija jāpārtrauc pilnas slodzes darbs tādēļ, ka viņiem nebija pieejamas aprūpes iespējas viņu apgādībā esošajiem bērniem vai vecāka gadagājuma radiniekiem;

AC.

tā kā IKT un jaunās tehnoloģijas ir mainījušas darba un nodarbinātības vidi, organizāciju kultūru un struktūru dažādās nozarēs; tā kā politikas veidošanas procesiem ir jāiet kopsolī ar tehnoloģisko attīstību, lai nodrošinātu, ka šajos jaunajos apstākļos sociālie standarti un dzimumu līdztiesība uzlabojas, nevis pasliktinās;

AD.

tā kā aprūpes un apmaksāta darba apvienošana būtiski ietekmē darba un nodarbinātības līmeņa ilgtspēju, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, kuras kādā savas dzīves posmā varētu atrasties situācijā, kad viņas ir atbildīgas par mazbērnu un/vai vecumu sasniegušo vecāku aprūpi (30);

AE.

tā kā dažu ES dalībvalstu tiesiskajās sistēmās tiek saglabātas tādas nodokļu un sociālās apdrošināšanas sistēmas, kas nav piesaistītas konkrētajai personai un kurās sievietei tiesības tiek piešķirtas tikai pastarpināti, pamatojoties uz viņas saistību ar vīrieti, un tas skar piekļuvi veselības aizsardzības pakalpojumiem un pensijām; tā kā tās dalībvalstis, kuras sievām un mātēm uzspiež atkarību, sniedzot valsts pakalpojumus selektīvā veidā, tieši diskriminē sievietes un liedz tām pilnībā baudīt savas pilsoņu tiesības;

AF.

tā kā, lai ņemtu vērā krusteniskos šķēršļus, ar ko darba un privātās dzīves līdzsvarošanas un darba nodrošinātības jomā saskaras mazāk aizsargātas sievietes, piemēram, sievietes ar invaliditāti, jaunietes, migrantes un bēgles, etnisko minoritāšu pārstāves un LGBTI sievietes, ir nepieciešamas mērķtiecīga darba tirgus politika un politika, kas līdzsvaro darbu un privāto dzīvi;

AG.

tā kā, paredzot darba ņēmējiem iespēju izmantot brīvdienas personīgai attīstībai un apmācībai mūžizglītības kontekstā, nesamazinot viņu ienākumu līmeni, tiek sekmēta personu labklājība, kā arī pienesums ekonomikai augstāku prasmju un produktivitātes veidā (31),

AH.

tā kā profesionālās un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai paredzētas politikas īstenošana pati par sevi neuzlabos darba ņēmēju stāvokli, ja tā tiks īstenotas atrauti, bez politikas, kas būtu vērsta uz dzīves apstākļu uzlabošanu un kas cita starpā sekmētu un veicinātu kultūras, atpūtas un sporta baudīšanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

atzīst, ka dažas dalībvalstis jau ir veikušas proaktīvus pasākumus attiecībā uz paternitātes atvaļinājumu un aprūpētāju atvaļinājumu;

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.