29.3.2014

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 92/1

---

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

par interpretējošām vadlīnijām attiecībā uz Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus

2014/C 92/01

1.   IEVADS

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (1), pieņēma 2007. gada 23. oktobrī. Šīs 2009. gada 3. decembrī spēkā stājušās regulas mērķis bija izveidot iekšējo tirgu sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai. Tādā nolūkā regula papildina vispārējos noteikumus par publisko iepirkumu. Tajā izklāstīti arī nosacījumi, ar kādiem kompensācijas maksājumi, kas līgumos un koncesijās paredzēti par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, uzskatāmi par saderīgiem ar iekšējo tirgu un ir atbrīvoti no prasības par valsts atbalsta iepriekšēju paziņošanu Komisijai.

Regulai (EK) Nr. 1370/2007 ir liela nozīme autobusa, tramvaja, metro un dzelzceļa sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu organizēšanā un finansēšanā dalībvalstīs. Tās noteikumu saskaņotai un pareizai piemērošanai ir liela ekonomiska un politiska nozīme. Tas ir tāpēc, ka pievienotā vērtība un nodarbinātība sabiedriskā transporta nozarē attiecīgi veido aptuveni 1 % no IKP un no kopējās nodarbinātības Savienībā. Sabiedriskā transporta nozares sekmīga darbība ir efektīvas sociālās, ekonomikas un vides politikas stūrakmens.

Gan Regulas (EK) Nr. 1370/2007 īstenošanas ārējais ex-post novērtējums (2), ko veica neatkarīgs konsultants, gan Eiropas mēroga apvienību un dalībvalstu pārstāvji, kas 2011. gada 14. novembrī piedalījās Komisijas organizētajā ieinteresēto personu ES mēroga konferencē par minētās regulas īstenošanu (3), aicināja Komisiju sniegt norādījumus attiecībā uz dažiem minētās regulas noteikumiem. Atšķirīgi interpretējot noteikumus par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību definīciju, sabiedrisko pakalpojumu līgumu darbības jomu, šādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu un kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, var tikt kavēta sabiedriskā transporta iekšējā tirgus izveide un radīti nevēlami tirgus traucējumi.

Pirms šā paziņojuma pieņemšanas Komisija apspriedās ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, kas pārstāv šajā jautājumā ieinteresētās aprindas, piemēram, ar sabiedriskā transporta nozares Eiropas mēroga apvienībām, tostarp ar transporta darbinieku un pasažieru organizācijām.

Šajā paziņojumā Komisija, iedvesmojoties no paraugprakses, skaidro savu izpratni par vairākiem regulas noteikumiem nolūkā palīdzēt dalībvalstīm pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības. Šis paziņojums netiecas nedz visaptveroši aplūkot visus noteikumus, nedz veidot jaunus normatīvus noteikumus. Jāatzīmē, ka Savienības tiesību interpretācija jebkurā gadījumā ir Eiropas Savienības Tiesas uzdevums.

Komisija 2013. gada 30. janvārī pieņēma priekšlikumu grozīt Regulu (EK) Nr. 1370/2007 (4), gaidot iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu. Daži regulas noteikumi, kurus Komisija ierosināja grozīt, piemēram, noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu dzelzceļa nozarē, tiek interpretēti šajā paziņojumā. Norādījumi, kas šajā dokumentā sniegti attiecībā uz minētajiem noteikumiem, būtu jāuzskata par derīgiem, līdz stājas spēkā Regulas (EK) Nr. 1370/2007 grozījumi.

2.   KOMISIJAS IZPRATNE PAR REGULU (EK) Nr. 1370/2007

2.1.   Regulas (EK) Nr. 1370/2007 darbības joma

Šajā nodaļā par Regulas (EK) Nr. 1370/2007 darbības jomu sniegti interpretējoši norādījumi par saistību starp šo regulu un šādām direktīvām: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (5) (“Direktīva 2014/24/ES”); Direktīva 2014/25/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (6) (“Direktīva 2014/25/ES”); un Direktīva 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (7) (“Direktīva 2014/23/ES”). Šajā nodaļā arī precizēta regulas piemērošanas kārtība pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem un valsts jūras ūdeņiem un precizēta tās piemērojamība kravu pārvadājumu līgumiem līdz 2012. gada 2. decembrim.

2.1.1.   Regulas 1. panta 3. punkts un 5. panta 1. punkts. Saistība starp Regulu (EK) Nr. 1370/2007 un publiskā iepirkuma un koncesijas direktīvām

Regula (EK) Nr. 1370/2007 reglamentē sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kas definēti regulas 2. panta i) punktā (kā “pakalpojumu valsts līgumi”), slēgšanas tiesību piešķiršanu attiecībā uz sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un autoceļiem. Tomēr uz šiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem var attiekties arī publiskā iepirkuma direktīvas (Direktīva 2014/24/ES un Direktīva 2014/25/ES). Tā kā Regulā (EK) Nr. 1370/2007 minētās direktīvas (Direktīva 2004/17/EK un Direktīva 2004/18/EK) ir atceltas un aizstātas ar iepriekš minētajām direktīvām, atsauces Regulā (EK) Nr. 1370/2007 būtu jāsaprot kā atsauces uz jaunajām direktīvām.

Regulas 1. panta 3. punktā noteikts, ka Regulu (EK) Nr. 1370/2007 nepiemēro publisko [valsts] būvdarbu koncesijām Direktīvas 2004/17/EK 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta vai Direktīvas 2004/18/EK 1. panta 3. punkta nozīmē. Pēc Direktīvas 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu stāšanās spēkā termins “būves koncesija” ir definēts šīs direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Tāpēc būves koncesijas sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem un pārvadājumiem pa autoceļiem reglamentē vienīgi Direktīva 2014/23/ES.

Runājot par saistību starp Regulu (EK) Nr. 1370/2007 un publiskā iepirkuma direktīvām, kā arī Direktīvu 2014/23/ES, ir svarīgi nošķirt pakalpojumu līgumus un pakalpojumu koncesijas.

Direktīvas 2014/25/ES 2. panta 1., 2. un 5. punktā “pakalpojumu līgumi” definēti kā līgumi par atlīdzību, kas rakstiski noslēgti starp vienu vai vairākiem līgumslēdzējiem un vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un kuru mērķis ir pakalpojumu sniegšana. Ja šādos līgumos iesaistītas “līgumslēdzējas iestādes” Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 1. punkta 1) apakšpunkta nozīmē, tos uzskata par “sabiedrisko pakalpojumu līgumiem” saskaņā ar Direktīvas 2014/24/ES 2. panta 1. punkta 6) un 9) apakšpunktu.

Direktīvas 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā “pakalpojumu koncesija” definēta kā “finansiālās interesēs rakstiski noslēgts līgums, ar kuru viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes vai līgumslēdzēji uzdod sniegt un pārvaldīt pakalpojumus, kas nav a) apakšpunktā minētie būvdarbi, vienam vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un kurā atlīdzība par to ir vai nu tikai tiesības izmantot pakalpojumus, uz ko attiecas līgums, vai arī minētās tiesības kopā ar samaksu”. Turklāt 5. panta 1. punktā precizēts, ka “piešķirot būvdarbu vai pakalpojumu koncesiju, koncesionāram tiek nodoti operacionālie riski minēto būvdarbu vai pakalpojumu izmantošanā, ietverot pieprasījuma vai piedāvājuma risku vai abus. Tiek uzskatīts, ka koncesionārs ir uzņēmies operacionālo risku, ja normālos darbības apstākļos netiek garantēta būvju vai pakalpojumu, uz ko attiecas koncesija, ekspluatācijas laikā veikto ieguldījumu un radušos izmaksu atgūšana. Koncesionāram nodotā riska daļa ir pakļauta reāla tirgus mainīguma ietekmei, kas nozīmē, ka jebkādi iespējami paredzētie zaudējumi, kas radušies koncesionāram, nav tikai formāli vai niecīgi”.

Šis nošķīrums starp (sabiedrisko) pakalpojumu līgumiem un koncesijām ir svarīgs, jo saskaņā ar Direktīvas 2014/23/ES 10. panta 3. punktu šo direktīvu nepiemēro sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu koncesijām Regulas (EK) Nr. 1370/2007 nozīmē. Pakalpojumu koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu attiecībā uz šiem sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem reglamentē vienīgi Regula (EK) Nr. 1370/2007.

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 5. panta 1. punktā noteikts, ka, piešķirot tiesības slēgt (sabiedrisko) pakalpojumu līgumus par pārvadājumiem ar autobusu vai tramvaju, piemērojama Direktīva 2004/17/EK (8) un Direktīva 2004/18/EK (9), izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir pakalpojumu koncesijas. Tādējādi (sabiedrisko) pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu attiecībā uz sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusu vai tramvaju reglamentē tikai Direktīvas 2014/24/ES un 2014/25/ES.

(Sabiedrisko) pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu attiecībā uz sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un ar metro reglamentē Regula (EK) Nr. 1370/2007, un tie ir izslēgti no Direktīvas 2014/24/ES darbības jomas saskaņā ar tās 27. apsvērumu un 10. panta i) punktu un no Direktīvas 2014/25/ES darbības jomas saskaņā ar tās 35. apsvērumu un 21. panta g) punktu.

Tabula

Kopsavilkums par juridisko pamatu, kas piemērojams līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai atkarībā no līgumsaistību veida un transporta veida

Sabiedriskie pasažieru pārvadājumi	(Sabiedrisko) pakalpojumu līgumi, kā definēts Direktīvā 2014/24/ES un Direktīvā 2014/25/ES	Pakalpojumu koncesijas, kā definēts Direktīvā 2014/23/ES
ar autobusu un tramvaju	Direktīva 2014/24/ES un Direktīva 2014/25/ES	Regula (EK) Nr. 1370/2007
pa dzelzceļu un ar metro	Regula (EK) Nr. 1370/2007	Regula (EK) Nr. 1370/2007

2.1.2.   Regulas 1. panta 2. punkts. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 piemērošana pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem un valsts jūras ūdeņiem

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 1. panta 2. punktā noteikts, ka regulu piemēro valsts un starptautiskajiem sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem un pa autoceļiem un ka dalībvalstis var piemērot šo regulu sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, dalībvalsts lēmums piemērot Regulu (EK) Nr. 1370/2007 sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem jāpieņem pārredzamā veidā ar juridiski saistošu tiesību aktu. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 piemērošana pasažieru pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem var būt īpaši noderīga, ja šādi pakalpojumi ir integrēti plašākā pilsētas, piepilsētas vai reģionālā sabiedriskā pasažieru transporta tīklā.

Ja nav pieņemts lēmums piemērot Regulu (EK) Nr. 1370/2007 pasažieru pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem, šādus pakalpojumus tieši reglamentē Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 93. pants. Uz dažiem aspektiem saistībā ar pasažieru pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem attiecas arī Padomes 1991. gada 16. decembra Regula (EEK) Nr. 3921/91, ar ko paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem ārvalstu pārvadātāji drīkst pārvadāt kravas vai pasažierus pa dalībvalsts iekšējiem ūdensceļiem (10), un Padomes 1996. gada 8. jūlija Regula (EK) Nr. 1356/96 par kopīgiem noteikumiem, ko piemēro kravu vai pasažieru pārvadājumiem pa dalībvalstu iekšējiem ūdensceļiem, lai ieviestu šādu pārvadāšanas pakalpojumu sniegšanas brīvību (11).

Regulas 1. panta 2. punktā arī noteikts, ka Regulu (EK) Nr. 1370/2007 valsts jūras transporta pakalpojumiem dalībvalstis var piemērot tikai tad, ja tas neskar Padomes 1992. gada 7. decembra Regulu (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) (12). Daži galvenie minētās regulas noteikumi nav pilnībā atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumiem (piemēram, noteikumi par tās piemērošanu kravu pārvadājumiem, līguma termiņu, ekskluzīvām tiesībām un robežvērtībām neliela apjoma līgumu slēgšanas tiesību tiešai piešķiršanai). Piemērojot Regulu (EK) Nr. 1370/2007 pārvadājumiem pa valsts jūras ūdeņiem, rodas vairākas grūtības. Komisija paziņojumā (13) sniedz norādījumus par Regulu (EEK) Nr. 3577/92, kuros pievēršas šīm grūtībām.

2.1.3.   Regulas 10. panta 1. punkts. Regulas (EEK) Nr. 1191/69 piemērojamība kravu pārvadājumu līgumiem līdz 2012. gada 2. decembrim

Iepriekš uz dažiem konkrētiem dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumiem varēja attiecināt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ko reglamentēja Padomes 1969. gada 26. jūnija Regula (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (14). Tomēr Regulu (EK) Nr. 1370/2007, ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 1191/69, nepiemēro kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Lai palīdzētu pakāpeniski izbeigt kompensāciju, kuru Komisija nav atļāvusi saskaņā ar LESD 93., 107. un 108. pantu, Regulas (EK) Nr. 1370/2007 10. panta 1. punktā noteikts, ka Regulu (EEK) Nr. 1191/69 attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem turpina piemērot trīs gadus pēc Regulas (EK) Nr. 1370/2007 stāšanās spēkā (t. i., līdz 2012. gada 2. decembrim). Kravu pārvadājumu pakalpojumus var kvalificēt kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts konstatē, ka tiem ir īpašas iezīmes salīdzinājumā ar komerciāliem kravu pārvadājumiem (15). Ja dalībvalstis vēlas saglabāt valsts atbalsta shēmas dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumiem, kas neatbilst īpašajiem nosacījumiem, kuri definēti Altmark spriedumā (16), tām par minētajām shēmām jāpaziņo Komisijai, lai tās varētu apstiprināt iepriekš. Minētās shēmas saskaņā ar LESD 93. pantu novērtē tieši. Ja par minētajām shēmām nav paziņots iepriekš, tās tiks uzskatītas par jaunu un nelikumīgu atbalstu, jo uz tām vairs neattieksies atbrīvojums no pienākuma ziņot par valsts atbalstu.

2.2.   Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību definīcija un vispārējie noteikumi/sabiedrisko pakalpojumu līgumu saturs

Šajā nodaļā sniegti interpretējoši norādījumi par sabiedrisko pakalpojumu līgumu būtiskajām iezīmēm, galvenajām vispārējo noteikumu iezīmēm un par to, kā kompetentās iestādes nosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību un ekskluzīvo tiesību būtību un apjomu Regulas (EK) Nr. 1370/2007 kontekstā. Turklāt tajā apskatīti nosacījumi, ar kādiem var pagarināt sabiedrisko pakalpojumu līgumu termiņu, kā arī apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas nosacījumi, ietverot arī līgumus ar iekšējiem pakalpojumu sniedzējiem.

2.2.1.   Regulas 2. panta i) punkts. Sabiedrisko pakalpojumu līguma būtiskas iezīmes

Saskaņā ar 2. panta i) punktu sabiedrisko pakalpojumu līgums (pakalpojumu valsts līgums) ir “viens vai vairāki akti, kas uzliek juridiskas saistības un kuros ir apliecināta kādas kompetentās iestādes vienošanās ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju, uzticot šim sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam tādu sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu apsaimniekošanu un sniegšanu, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības”. Līgums var būt arī kompetentās iestādes lēmums, kurš pieņemts individuāla tiesību akta vai normatīva akta formā vai kurā ir nosacījumi, ar kādiem kompetentā iestāde pati sniedz pakalpojumus vai uztic šādu pakalpojumu sniegšanu iekšējam pakalpojumu sniedzējam. Jēdziens “sabiedrisko pakalpojumu līgums” Regulas (EK) Nr. 1370/2007 nozīmē aptver arī sabiedrisko pakalpojumu koncesijas.

Lai ņemtu vērā tiesiskā regulējuma un tradīciju atšķirības dalībvalstīs, Regulā (EK) Nr. 1370/2007 sniegtā sabiedrisko pakalpojumu līguma definīcija ir ļoti plaša un aptver dažāda veida juridiski saistošus aktus. Tādējādi ir nodrošināts, ka minētās regulas darbības joma aptver visas tiesiskās situācijas, pat ja saistība starp kompetento iestādi un pakalpojumu sniedzēju nav formāli un stingri noteikta līguma formā termina vistiešākajā nozīmē. Šā iemesla dēļ definīcija ietver arī sabiedrisko pakalpojumu līgumus, kas var būt lēmums individuāla tiesību akta vai normatīva akta formā. Sabiedrisko pakalpojumu līgums var būt arī vispārējs tiesību akts, ar kuru pakalpojumu sniedzējam piešķir tiesības sniegt pakalpojumus, apvienojumā ar administratīvu aktu, kurā nosaka detalizētas prasības attiecībā uz sniedzamajiem pakalpojumiem un piemērojamo kompensācijas aprēķina metodi. Definīcija attiecas arī uz kompetentās iestādes pieņemtajiem lēmumiem, kuros norādīti nosacījumi, ar kādiem iestāde sniedz pakalpojumus pati vai uztic pakalpojumu sniegšanu iekšējam pakalpojumu sniedzējam.

2.2.2.   Regulas 2. panta l) punkts. Vispārējo noteikumu iezīmes un izveides process

Vispārējie noteikumi ir definēti 2. panta l) punktā kā pasākumi, kas “bez diskriminācijas attiecas uz visiem viena tipa sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem kādā ģeogrāfiskā apgabalā, par ko ir atbildīga kompetentā iestāde”. Tādējādi vispārējie noteikumi ir pasākumi, kas attiecas uz viena vai vairāku veidu sabiedriskajiem dzelzceļa vai autotransporta pakalpojumiem un ko publiskās iestādes var vienpusēji un nediskriminējoši noteikt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem vai ko var ietvert līgumos, kuri noslēgti starp kompetento iestādi un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Pasākums ir spēkā tikai ģeogrāfiskajā apgabalā, par ko ir atbildīga kompetentā iestāde, bet tas var arī neattiekties uz visu ģeogrāfisko apgabalu. Vispārēji noteikumi var būt arī reģionāls vai valsts tiesību akts, kas piemērojams visiem esošajiem vai potenciālajiem pārvadātājiem reģionā vai dalībvalstī. Tāpēc tos parasti nepārrunā ar atsevišķiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Pat ja vispārējus noteikumus pieņem ar vienpusēju tiesību aktu, nav izslēgts, ka pirms vispārējo noteikumu pieņemšanas ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem konsultējas pārredzamā un nediskriminējošā veidā.

2.2.3.   Regulas 3. panta 2. un 3. punkts. Vispārējie noteikumi sabiedrisko pakalpojumu līgumā un ārpus tā. Vispārējo noteikumu darbības joma

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 17. apsvērumā noteikts, ka “kompetentās iestādes var paredzēt sociālus un kvalitatīvus kritērijus, lai saglabātu un uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību kvalitātes standartus, piemēram, attiecībā uz minimālajiem darba apstākļiem, pasažieru tiesībām, vajadzībām, kādas ir personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, vai vides aizsardzību, pasažieru un darbinieku drošību, kā arī koplīguma saistībām un citiem noteikumiem un nolīgumiem attiecībā uz darba vietu un sociālo aizsardzību vietā, kurā sniedz pakalpojumu. Lai nodrošinātu pārredzamus un salīdzināmus konkurences nosacījumus tirgus dalībnieku starpā un novērstu sociālo dempinga risku, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām piemērot īpašus sociālos un pakalpojumu kvalitātes standartus”.

Dalībvalstis un/vai kompetentās iestādes var organizēt sabiedriskā transporta nodrošināšanu, izmantojot vispārējus noteikumus, piemēram, likumus, dekrētus vai regulējošos pasākumus. Tomēr, ja šie vispārējie noteikumi ietver kompensāciju vai ekskluzīvas tiesības, ir papildu pienākums slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 3. panta 1. punktu. Šis pienākums nepastāv, ja vispārējie noteikumi paredz maksimāli pieļaujamos tarifus visiem pasažieriem vai konkrētām pasažieru kategorijām saskaņā ar minētās regulas 3. panta 2. punktu. Šādā gadījumā nav pienākuma slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumu un kompensācijas mehānismu var noteikt, pamatojoties uz nediskriminācijas un vispārējas piemērojamības principu.

Kompetentā iestāde var nolemt izmantot vispārējus noteikumus sociālo vai kvalitātes standartu izveidei saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ja vispārējos noteikumos ir paredzēta kompensācija vai ja kompetentā iestāde uzskata, ka vispārējo noteikumu īstenošanai nepieciešama kompensācija, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 4. un 6. pantu, kā arī tās pielikumu jānoslēdz sabiedrisko pakalpojumu līgums vai sabiedrisko pakalpojumu līgumi, kas nosaka saistības un parametrus kompensācijai par tīro finansiālo ietekmi.

2.2.4.   Regulas 3. panta 3. punkts. Paziņošana saskaņā ar Savienības noteikumiem, kuri reglamentē valsts atbalstu, par vispārējiem noteikumiem, kas attiecas uz maksimālo tarifu plāniem, kurus piemēro, pārvadājot skolēnus, studentus, mācekļus un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas ir ārpus Regulas (EK) Nr. 1370/2007 darbības jomas

Regulas 3. panta 3. punkts ļauj dalībvalstīm neattiecināt Regulu (EK) Nr. 1370/2007 uz vispārējiem noteikumiem par finansiālu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, ar kuriem nosaka maksimāli pieļaujamos tarifus, kurus piemēro, pārvadājot skolēnus, studentus, mācekļus un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Ja dalībvalsts šo iespēju izvēlas, valsts iestādēm tā vietā jāizvērtē kompensācijas noteikumu atbilstība Līguma noteikumiem, it īpaši tiem, kas saistīti ar valsts atbalstu. Ja attiecīgie vispārējie noteikumi ir valsts atbalsts, dalībvalstij jāpaziņo šie noteikumi Komisijai saskaņā ar LESD 108. pantu.

2.2.5.   Regulas 2. panta e) punkts un 4. panta 1. punkts. Kompetento iestāžu veiktā sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību būtības un apjoma un sabiedrisko pakalpojumu līgumu darbības jomas definēšana

LESD 14. pantā un LESD pielikumā pievienotajā 26. protokolā par sabiedriskajiem pakalpojumiem noteikti vispārējie principi, saskaņā ar kuriem dalībvalstis definē un sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus. LESD 14. pantā noteikts, ka “Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi (vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes) pakalpojumi pamatotos uz tādiem – jo īpaši ekonomikas un finanšu – principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus”. Saskaņā ar 26. protokolu valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm ir būtiska nozīme un liela rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības. Viena no Savienības kopīgajām vērtībām ir tas, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā jātiecas uz augstu kvalitāti, drošumu un pieejamību, vienlīdzīgu attieksmi un vispārējas piekļuves veicināšanu un patērētāju tiesību aizsardzību. Dalībvalstu iespējas nodrošināt, pasūtīt un organizēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu sabiedriskajos pasažieru pārvadājumos pa dzelzceļu un autoceļiem reglamentē Regula (EK) Nr. 1370/2007. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 1. pantā noteikts, ka tās mērķis “ir saskaņā ar Kopienas [Savienības] tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai, cita starpā, to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien”. Kā norādīts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 2. panta e) punktā, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ir prasība nodrošināt vispārējas nozīmes sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, ko tirgus dalībnieks, ja tas ņemtu vērā savas komerciālās intereses, neuzņemtos vai neuzņemtos tādā pašā mērā vai ar tādiem pašiem nosacījumiem, nesaņemot atlīdzību (17). Tādējādi ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 noteiktajā satvarā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība noteikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības atbilstīgi pakalpojumu tiešo lietotāju vajadzībām.

Parasti, bet ne tikai, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībās var norādīt konkrētas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam izvirzītas prasības, piemēram, par pārvadājumu biežumu, pakalpojumu kvalitāti, pakalpojumu sniegšanu it sevišķi mazākās starpstacijās, kuras apkalpot var nebūt komerciāli izdevīgi, un vilcienu reisiem agri no rīta un vēlu vakarā. Kā ilustratīvu piemēru var minēt to, ka Komisija uzskata, ka pakalpojumiem, kas klasificējami kā sabiedriskie pakalpojumi, jābūt vērstiem uz iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu vai jābūt visas sabiedrības interesēs. Kompetentās iestādes sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību būtību un piemērošanas jomu definē, ievērojot Līguma vispārīgos principus. Lai sasniegtu regulas mērķus – garantēt drošus, rentablus un īpaši kvalitatīvus pasažieru transporta pakalpojumus –, kompetentajām iestādēm jātiecas nodrošināt šo pakalpojumu ekonomisku un finansiālu ilgtspējīgumu. Saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 3. panta 1. punktā noteikto līgumu slēgšanu abām līgumslēdzējām pusēm ir pamats gaidīt, ka to tiesības tiks ievērotas, un tām ir jāpilda savas līgumsaistības. Šīs tiesības un saistības ietver arī finansiālas tiesības un saistības. Sabiedrisko pakalpojumu līgumu ģeogrāfiskajai darbības jomai jāļauj kompetentajām iestādēm optimizēt to atbildībā sniegto sabiedriskā transporta pakalpojumu ekonomiku, attiecīgā gadījumā ietverot vietējā, reģionālā un subnacionālā līmeņa tīkla ietekmi. Tīkla ietekmes izmantošana ļauj sniegt rentablus sabiedriskā transporta pakalpojumus, jo ir iespējams šķērsfinansējums starp pakalpojumiem, kas ne tikai sedz izmaksas, bet arī gūst ienākumus, un pakalpojumiem, kas izmaksas nesedz. Tam savukārt būtu jāļauj iestādēm sasniegt izvirzītos transporta politikas mērķus, vienlaikus attiecīgā gadījumā garantējot nosacījumus faktiskai un godīgai konkurencei tīklā, piemēram, varbūtēji attiecībā uz dažiem ātrgaitas dzelzceļa pakalpojumiem.

2.2.6.   Regulas 2. panta f) punkts un 3. panta 1. punkts. Ekskluzīvu tiesību būtības un apjoma definēšana nolūkā nodrošināt atbilstību Savienības tiesību aktiem

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu sabiedrisko pakalpojumu līgums jānoslēdz, ja kompetentā iestāde nolemj par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi pakalpojumu sniedzējam piešķirt ekskluzīvas tiesības un/vai kompensāciju. Ekskluzīvas tiesības 2. panta f) punktā definētas kā “sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam dotas tiesības sniegt konkrētus sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus konkrētā maršrutā, tīklā vai konkrētā apgabalā, nedodot tiesības to darīt nevienam citam šādam pakalpojumu sniedzējam”. Šīs tiesības var noteikt ar normatīvu vai administratīvu aktu. Sabiedrisko pakalpojumu līgumā ļoti bieži ir norādīti ekskluzīvo tiesību īstenošanas nosacījumi, it īpaši ekskluzīvo tiesību ģeogrāfiskā darbības joma un termiņš. Ekskluzivitāte aizsargā uzņēmumu no citu pakalpojumu sniedzēju konkurences konkrētajā tirgū tādā mērā, ka neviens cits uzņēmums nedrīkst sniegt to pašu pakalpojumu. Tomēr dalībvalstis var piešķirt konkrētas tiesības, kas var nešķist ekskluzīvas, bet faktiski, izmantojot tiesību normas vai administratīvu praksi, kavē citu uzņēmumu dalību tirgū. Piemēram, var izrādīties, ka administratīvi noteikumi, kuros paredzēts, ka atļaujas piešķiršana sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai ir atkarīga no kritērijiem, kas attiecas, piemēram, uz šādu pakalpojumu vēlamo apjomu un kvalitāti, praksē ierobežo uzņēmumu skaitu tirgū. Komisija uzskata, ka Regulā (EK) Nr. 1370/2007 izmantotais ekskluzivitātes jēdziens aptver arī pēdējo minēto situāciju.

Lai nodrošinātu sabiedriskā transporta pakalpojumu iekšējā tirgus netraucētu darbību, kompetentajām iestādēm jāsniedz precīza ekskluzīvo tiesību definīcija, nosakot, ka tās ir tiesības, kuras nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai attiecīgajiem pakalpojumiem nodrošinātu nepieciešamo ekonomisko aizsardzību, vienlaikus, ja iespējams, atstājot iespēju sniegt citu veidu pakalpojumus. Šajā saistībā Regulas (EK) Nr. 1370/2007 8. apsvērumā noteikts, ka “būtu jāļauj pasažieru transporta tirgiem, kuros ierobežojumi ir atcelti un kuros nav ekskluzīvu tiesību, saglabāt īpatnības un darbības metodes, ciktāl tās nav pretrunā Līguma prasībām”. Komisija tomēr vēlētos norādīt, ka pat tad, ja sistēmā, kurā nenotiek pakalpojumu regulēšana, tiek ieviestas līgumsaistības, lai veicinātu autobusu pakalpojumu pieejamību konkrētām iedzīvotāju grupām, tās ir sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Uz šīm saistībām attiecināma Regula (EK) Nr. 1370/2007 (18).

Ja piemēro visus Regulas (EK) Nr. 1370/2007 piemērošanas nosacījumus, arī nosacījumu, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam ir ekskluzīvas tiesības, tad noslēdzamā sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības var piešķirt tieši, piemēram, gadījumā, kad līguma vērtība ir neliela vai kad pārvadātājs ir mazs vai vidējs uzņēmums, ja ir izpildīti 5. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi.

2.2.7.   Regulas 4. panta 4. punkts. Nosacījumi, ar kādiem sabiedrisko pakalpojumu līguma termiņu var pagarināt par 50 %

Regulas 4. panta 3. punktā noteikts, ka sabiedrisko pakalpojumu līgumi “nav ilgāki par desmit gadiem autobusu pakalpojumiem un par 15 gadiem – pasažieru dzelzceļa transporta pakalpojumiem vai citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem”. Regulas 4. panta 4. punktā noteikts, ka, ņemot vērā aktīvu amortizācijas nosacījumus, sabiedrisko pakalpojumu līguma termiņu vajadzības gadījumā var pagarināt par 50 %. Šādu pagarinājumu var atļaut, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja nodrošinātie aktīvi ir apjomīgi attiecībā pret kopējiem aktīviem, kas ir vajadzīgi sabiedrisko pakalpojumu līgumā paredzēto pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai, un ja tie ir saistīti galvenokārt ar tiem pasažieru transporta pakalpojumiem, uz kuriem attiecas līgums.

Šo divu nosacījumu interpretācija ir atkarīga no katra atsevišķā gadījuma konkrētajiem apstākļiem. Kā uzsvērts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 15. apsvērumā, “ilgtermiņa līgumu rezultāts var būt tirgus slēgšana uz nevajadzīgi ilgu laiku, tādējādi mazinot labvēlīgo konkurences spiediena ietekmi. Lai pēc iespējas mazāk kropļotu konkurenci, vienlaikus sargājot pakalpojumu kvalitāti, pakalpojumu valsts līgumiem (sabiedrisko pakalpojumu līgumiem) vajadzētu būt termiņa līgumiem”. Turklāt ļoti ilgu līguma termiņu gadījumā aizvien pieaugošās neskaidrības dēļ kļūst sarežģīti pareizi sadalīt riskus starp pakalpojumu sniedzēju un iestādi. No otras puses, 15. apsvērumā izskaidrots, ka “ir jāparedz pakalpojumu valsts līgumu (sabiedrisko pakalpojumu līgumu) termiņu pagarināšana uz laiku, kas nepārsniedz pusi no to sākotnējā termiņa, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam jāiegulda līdzekļi aktīvos, kuru amortizācijas laikposms ir ārkārtīgi ilgs, kā arī attiecībā uz attālākiem reģioniem, kā minēts Līguma 349. pantā, ņemot vērā to konkrētās iezīmes un ierobežojumus”.

Pieņemot lēmumu par sabiedrisko pakalpojumu līguma termiņa pagarināšanu par 50 %, jāņem vērā šādi apsvērumi: sabiedrisko pakalpojumu līgumā jāparedz, ka pakalpojumu sniedzējam jāiegulda līdzekļi aktīvos, piemēram, ritošajā sastāvā, tehniskās apkopes iekārtās vai infrastruktūrā, kuru amortizācijas periods ir ārkārtīgi ilgs.

Kompetentā iestāde par līguma termiņa pagarināšanu parasti izlems pirms jauna līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas. Ja par termiņa pagarināšanu jāizlemj līguma darbības laikā, jo paredzētie ieguldījumi jaunā ritošajā sastāvā nav veikti līguma termiņa sākumā, bet, piemēram, tehnisku iemeslu dēļ, vēlākā laikposmā, šādu iespēju skaidri norāda konkursa dokumentācijā un pienācīgi atspoguļo kompensācijas noteikumos. Kopējais līguma termiņa pagarinājums nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 50 % no termiņa ilguma, kas noteikts 4. panta 4. punktā.

2.2.8.   Regulas 4. panta 5. punkts. Kompetentajām iestādēm pieejamās iespējas, ja tās uzskata par vēlamu veikt pasākumus personāla aizsardzībai pakalpojumu sniedzēja nomaiņas gadījumā

Regulas 4. panta 5. punktā noteikts, ka “neskarot valsts un Kopienas tiesību aktus, tostarp koplīgumus starp sociālajiem partneriem, kompetentās iestādes var prasīt, lai izraudzītais sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs pakalpojumu sniegšanai iepriekš pieņemtam personālam dotu tādas tiesības, ko personāls būtu tiesīgs saņemt, ja būtu notikusi pārcelšana Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (19) nozīmē. Ja kompetentās iestādes prasa, lai sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji atbilstu konkrētiem sociāliem standartiem, konkursa dokumentos un pakalpojumu valsts līgumos [sabiedrisko pakalpojumu līgumos] ir iekļauts attiecīgā personāla saraksts un norādīta pārredzama sīki izklāstīta informācija par personāla līgumtiesībām un par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem uzskata, ka darbinieki ir saistīti ar pakalpojumiem”.

Saskaņā ar subsidiaritātes principu un 16. un 17. apsvērumā minēto kompetentajām iestādēm galvenokārt ir turpmāk norādītās iespējas personāla aizsardzībai pakalpojumu sniedzēja nomaiņas gadījumā.

i)	Neveikt nekādas īpašas darbības. Šādā gadījumā darbinieku tiesības, piemēram, tiesības uz personāla pārcelšanu, jāīsteno tikai tad, ja ir izpildīti Direktīvas 2001/23/EK piemērošanas nosacījumi, piemēram, ja tiek nodoti būtiski materiālie aktīvi, kā ritošais sastāvs (20).

ii)

Pieprasīt pakalpojumu sniegšanai iepriekš pieņemtā personāla pārcelšanu, saglabājot tiesības, ko personāls būtu tiesīgs īstenot, neatkarīgi no tā, vai ir piemērojama Direktīva 2001/23/EK, ja ir notikusi nodošana Direktīvas 2001/23/EK nozīmē. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 16. apsvērumā izskaidrots, ka “ar šo direktīvu dalībvalstīm nav liegts sargāt tādu darbinieku tiesību nodošanas nosacījumus, uz ko neattiecas Direktīva 2001/23/EK, un tādējādi vajadzības gadījumā ņemt vērā sociālos standartus, kas noteikti attiecīgās valsts normatīvajos vai administratīvajos aktos, kā arī koplīgumos vai līgumos, kas noslēgti starp sociālajiem partneriem”.

iii)

Pieprasīt sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam izpildīt konkrētus sociālos standartus attiecībā uz visu personālu, kas iesaistīts sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1370/2007 17. apsvērumā pausto nolūku, “lai nodrošinātu pārredzamus un salīdzināmus konkurences nosacījumus tirgus dalībnieku starpā un novērstu sociālā dempinga risku”. Piemēram, šie standarti varētu attiekties uz koplīgumu uzņēmuma līmenī vai uz koplīgumu, kas noslēgts attiecīgajā tirgus segmentā.

iv)	Piemērot ii) un iii) iespējas apvienojumu.

Lai nodrošinātu nodarbinātības nosacījumu pārredzamību, kompetento iestāžu pienākums gadījumā, ja tās pieprasa personāla pārcelšanu vai liek izpildīt konkrētus sociālos standartus, ir skaidri un detalizēti norādīt šos pienākumus konkursa dokumentācijā un sabiedrisko pakalpojumu līgumos.

2.2.9.   Regulas 5. panta 2. punkta e) apakšpunkts. Apakšuzņēmuma līguma slēgšanas nosacījumi, ja sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības piešķir iekšējs pakalpojumu sniedzējs

Gadījumos, kad sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības tieši piešķirtas iekšējam pakalpojumu sniedzējam, apakšuzņēmuma līgumus drīkst slēgt tikai tad, ja izpildīti stingri nosacījumi. Tādā gadījumā saskaņā ar 5. panta 2. punkta e) apakšpunktu iekšējam pakalpojumu sniedzējam ir pienākums pašam sniegt “lielāko daļu” sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu. Ar šo noteikumu likumdevējs vēlējās izvairīties no tā, ka jēdziens “iekšējs pakalpojumu sniedzējs” kompetentās iestādes kontrolē zaudē nozīmi, jo citādi iekšējam pakalpojumu sniedzējam būtu atļauts noslēgt apakšuzņēmuma līgumus ar citu subjektu par visiem transporta pakalpojumiem vai to ļoti būtisku daļu. Tādējādi 5. panta 2. punkta e) apakšpunkta mērķis ir izvairīties no viltus iekšēju pakalpojumu sniedzēju izveides. Noteikums par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, ko sniedz iekšējs pakalpojumu sniedzējs, ir izņēmums no 5. panta 3. punktā noteiktā principa, pēc kura sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības piešķir, “izsludinot konkursu”. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 7. apsvērumu, “ieviešot regulētu pakalpojumu sniedzēju konkurenci [..], pakalpojumus var padarīt pievilcīgākus, novatoriskākus un lētākus”. Neskarot katrā atsevišķā gadījumā veicamo analīzi, šķiet pieņemami uzskatīt, ka apakšuzņēmuma līguma slēgšanai par vairāk nekā vienu trešdaļu sabiedriskā transporta pakalpojumu būtu vajadzīgs nopietns pamatojums, it sevišķi ņemot vērā izskaidrotos 5. panta 2. punkta e) apakšpunkta mērķus. Šos transporta pakalpojumus parasti izsaka vērtības izteiksmē. Jebkurā gadījumā apakšuzņēmuma līguma slēgšanai, ko veic iekšējs pakalpojumu sniedzējs, jānotiek, ievērojot attiecīgos publiskā iepirkuma tiesību aktus.

Visbeidzot, Regula (EK) Nr. 1370/2007 neliedz sabiedrisko pakalpojumu līgumā norādīt transporta pakalpojumu minimālo procentuālo daļu vērtības izteiksmē, par kuru pakalpojumu sniedzējs, kas noslēdzis sabiedrisko pakalpojumu līgumu, var noslēgt apakšuzņēmuma līgumu. Līgumā to var norādīt, ja ir ievēroti minētās regulas noteikumi, it sevišķi noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu līguma maksimālo daļu, par kuru drīkst noslēgt apakšuzņēmuma līgumu.

2.3.   Sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana

Šajā nodaļā sniegti interpretējoši norādījumi par vairākiem noteikumiem, kas saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu. Norādījumos apskatīti nosacījumi, ar kādiem sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības var piešķirt tieši, kā arī procedurālas prasības sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai konkursa procedūrā.

2.3.1.   Regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Nosacījumi, ar kādiem sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības var tieši piešķirt iekšējam pakalpojumu sniedzējam

Regula (EK) Nr. 1370/2007 ļauj vietējām kompetentajām iestādēm pašām nodrošināt sabiedriskos pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu un ar autotransportu vai tieši piešķirt sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības iekšējam pakalpojumu sniedzējam. Tomēr, ja tās izvēlas otro iespēju, tām jāievēro vairāki stingri noteikumi un nosacījumi, kas izklāstīti 5. panta 2. punktā. Komisija norāda uz šādiem aspektiem.

i)

Regulas 5. panta 2. punktā noteikts, ka vietējā kompetentā iestāde vai šādu iestāžu grupa, kas sniedz integrētus sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, var iekšējiem pakalpojumu sniedzējiem tieši piešķirt sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības. Tas nozīmē, ka sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, ko sniedz saskaņā ar līgumu, kura slēgšanas tiesības vietējo kompetento iestāžu grupa ir piešķīrusi tieši, visā teritorijā, kas ir šādas iestāžu grupas atbildībā, jābūt integrētiem ģeogrāfiskā, transporta vai tarifu ziņā. Komisija arī uzskata, ka šādu pakalpojumu, kurus sniedz vietējās kompetentās iestādes vai šādu iestāžu grupas atbildībā, ģeogrāfiskajam tvērumam parasti vajadzētu būt noteiktam tā, lai šādi vietējie pakalpojumi atbilstu pilsētu aglomerācijas un/vai lauku apvidus vajadzībām.

ii)

Jebkurā gadījumā ir jāievēro 5. panta 2. punktā izklāstītie noteikumi par kompetento iestāžu veiktu 2. panta j) punktā definētā iekšēja pakalpojumu sniedzēja kontroli. Iekšējam pakalpojumu sniedzējam jābūt “juridiski patstāvīgam subjektam, ko kompetentā vietējā iestāde [..] kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības”. Regulas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikti kritēriji, kas jāņem vērā, novērtējot, vai kompetentā iestāde faktiski kontrolē tās iekšējo pakalpojumu sniedzēju. Šie kritēriji ir tas, “cik lielā mērā tā ir pārstāvēta administratīvās, vadības vai pārraudzības struktūrās, kādas ir statūtos ietvertās normas, kas uz to attiecas, kādas tai ir īpašumtiesības un faktiskā ietekme uz stratēģiskiem lēmumiem un individuāliem vadības lēmumiem, kā arī kontrole pār tiem”. Kontroles novērtējumam attiecīgā gadījumā jābūt balstītam uz visiem šiem kritērijiem. Attiecībā uz īpašumtiesību kritēriju Regulā (EK) Nr. 1370/2007 nav prasīts, lai kompetento iestāžu valdījumā būtu 100 % iekšējā pakalpojumu sniedzēja kapitāla. Tas varētu būt svarīgi, piemēram, publiskā un privātā sektora partnerību gadījumos. Šajā ziņā Regula (EK) Nr. 1370/2007 interpretē terminu “iekšējs” pakalpojumu sniedzējs plašāk nekā Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā (21). Tomēr kompetentās iestādes faktiska kontrole jāpierāda ar citiem kritērijiem, kas minēti 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

iii)

Lai samazinātu konkurences izkropļojumus, 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā prasīts, lai iekšējo pakalpojumu sniedzēju un jebkuras struktūras vai struktūru, kas ir to kontrolē, transporta darbības ģeogrāfiski aprobežotos ar kompetentās iestādes teritoriju vai tās kopīgi kontrolētu vietējā kompetentā iestāde. Tādējādi šie pakalpojumu sniedzēji vai struktūras nedrīkst piedalīties konkursa procedūrās, kas saistītas ar sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu organizēšanu ārpus kompetentās iestādes teritorijas. Regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir apzināti formulēts plaši, lai novērstu korporatīvo struktūru izveidi ar mērķi apiet šo ģeogrāfisko ierobežojumu. Neskarot noteikumus par ārējām līnijām, kas minēti v) apakšpunktā, Komisija sevišķi stingri piemēros šo noteikumu par ģeogrāfisko ierobežojumu, it īpaši gadījumos, kad gan iekšējs pakalpojumu sniedzējs, gan cita struktūra, kas sniedz transporta pakalpojumus, ir vietējās kompetentās iestādes kontrolē.

iv)

Pēc analoģijas ar judikatūru par publisko iepirkumu un koncesijām, kas paredz, ka iekšēja pakalpojumu sniedzēja darbībām nav jābūt “vērstām uz tirgu” (22), 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta nosacījums, ka “tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs [..] sabiedriskā pasažieru transporta darbības veic kompetentās vietējās iestādes teritorijā, [..] un nepiedalās konkursos, ko attiecībā uz sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu organizē ārpus minētās kompetentās vietējās iestādes teritorijas”, būtu jāinterpretē saskaņā ar turpmāk minēto: iekšējs pakalpojumu sniedzējs vai subjekts, ko ietekmē iekšējs pakalpojumu sniedzējs, nedrīkst sniegt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, tostarp kā apakšuzņēmējs, vai piedalīties konkursos ārpus kompetentās iestādes teritorijas Savienībā vai - tāpēc, ka iespējama netieša ietekme uz iekšējo tirgu - jebkur citur pasaulē.

v)

Regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ļauj iekšējiem pakalpojumu sniedzējiem darboties “ārējās līnijās vai citos šīs darbības palīgelementos, kas iesniedzas kompetento vietējo kaimiņu iestāžu teritorijā”. Šis noteikums pieļauj zināmu elastīgumu, ietverot pārvadājumus starp kaimiņu reģioniem. Tādējādi iekšējie pakalpojumu sniedzēji var zināmā mērā sniegt pakalpojumus ārpus savu kompetento vietējo iestāžu teritorijas. Lai novērtētu, vai pakalpojumi, ko sniedz saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu, atbilst šim noteikumam, būtu jāpiemēro šādi kritēriji: vai minētie pakalpojumi savieno attiecīgās kompetentās iestādes teritoriju ar blakusesošu teritoriju un vai tie ir palīgpakalpojumi, nevis saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu veikto sabiedriskā transporta darbību galvenais mērķis. Komisija novērtēs, vai sabiedriskā transporta darbībām ir sekundārs raksturs, salīdzinot to apjomu autokilometru vai vilcienkilometru izteiksmē ar kopējo sabiedriskā transporta darbību apjomu, uz ko attiecas iekšējā pakalpojumu sniedzēja līgums vai līgumi.

2.3.2.   Regulas 5. panta 3. punkts. Procedurālas prasības attiecībā uz konkursiem par sabiedrisko pakalpojumu līgumiem

Regulas 5. panta 3. punktā noteikts, ka gadījumā, ja kompetentā iestāde sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu nodrošināšanai izmanto trešo personu, kura nav iekšējs pakalpojumu sniedzējs, tā piešķir sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, izmantojot taisnīgu, atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu konkursa procedūru.

Regulas 5. panta 3. punktā nav daudz citas informācijas par nosacījumiem, kas jāievēro, organizējot konkursa procedūru. Kā izklāstīts 2.4.1. punktā, līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras jāizstrādā tā, lai radītu faktiskas konkurences apstākļus. Līguma vispārīgo principu, tādu kā pārredzamības un nediskriminācijas princips, piemērošana nozīmē, ka, piemēram, novērtēšanas kritēriji piedāvājumu atlasei jāpublicē konkursa dokumentācijā. Ja dalībvalstis vēlas, tās var piemērot detalizētākus Savienības publiskā iepirkuma tiesību aktu procedurālos noteikumus, piemēram, Direktīvu 2014/24/ES un Direktīvu 2014/25/ES, vai Direktīvu 2014/23/ES par koncesijām, tomēr tāda prasība nav noteikta.

Tomēr saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 5. panta 3. punktu īpašu vai sarežģītu prasību gadījumā kompetentā iestāde var arī pieņemt lēmumu pēc iepriekšējas piedāvājumu atlases risināt sarunas ar iepriekš atlasītajiem konkursa dalībniekiem. Par piemēru var minēt situāciju, kad pakalpojumu sniedzējiem, kas piedalās konkursā, jāizstrādā tehnoloģiski inovatīvi transporta risinājumi, lai izpildītu konkursa dokumentācijā publicētās prasības. Pat izmantojot iepriekšēju atlasi un sarunas, atlases un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrai tomēr jāatbilst visiem 5. panta 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

Lai iespējamajiem konkursa dalībniekiem dotu taisnīgas un vienādas izredzes, laikposmam starp konkursa procedūras uzsākšanu un piedāvājumu iesniegšanu, kā arī laikposmam starp konkursa procedūras uzsākšanu un termiņu, kurā jāsāk sniegt transporta pakalpojumus, jābūt pienācīgi un samērīgi ilgam.

Lai konkursa procedūru padarītu pārredzamāku, kompetentajām iestādēm iespējamajiem konkursa dalībniekiem nolūkā palīdzēt sagatavot to piedāvājumus jāsniedz visa atbilstošā tehniskā un finanšu informācija, tostarp informācija par izmaksu un ieņēmumu sadali, ja tāda pieejama. Tomēr šāda informācijas sniegšana nedrīkst kaitēt trešo personu komerciālo interešu likumīgai aizstāvībai. Lai kompetentās iestādes spētu izpildīt pienākumu sniegt informāciju, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājiem un visām citām iesaistītajām personām jādara kompetentajām iestādēm pieejami atbilstīgi un precīzi dati.

2.3.3.   Regulas 5. panta 4. punkts. Nosacījumi, ar kādiem kompetentā iestāde var tieši piešķirt sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības neliela apjoma līguma vai MVU gadījumā

Kompetentā iestāde līguma slēgšanas tiesības bez konkursa var tieši piešķirt tad, ja tiek tieši piešķirtas nelielas vērtības sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības vai ja šīs tiesības piešķir mazam vai vidējam pakalpojuma sniedzējam (5. panta 4. punkts). Sabiedrisko pakalpojumu līgumu uzskata par nelielas vērtības līgumu, ja tā vidējā vērtība gadā ir mazāka par EUR 1 miljonu vai ja sabiedriskie pasažieru pārvadājumi veikti mazāk par 300 000 kilometru gadā. Mazs vai vidējs pakalpojumu sniedzējs ir uzņēmums, kas ekspluatē ne vairāk kā 23 transportlīdzekļus. Šajā gadījumā robežvērtības var attiecīgi palielināt līdz vidējai vērtībai gadā, kas mazāka par EUR 2 miljoniem vai mazāka par 600 000 kilometru.

MVU robežvērtība, kas noteikta “transportlīdzekļu” izteiksmē, norāda, ka šis noteikums ir vērsts uz pārvadājumiem ar autobusu, nevis uz pārvadājumiem ar tramvaju, metro vai vilcienu. Lai novērstu 5. panta 4. punkta izņēmuma rakstura ļaunprātīgu izmantošanu, 23 transportlīdzekļu robežvērtība jāinterpretē ierobežojoši. Tāpēc termins “transportlīdzekļi, ko ekspluatē” jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēja ekspluatēto transportlīdzekļu kopējo skaitu, nevis uz to transportlīdzekļu skaitu, kurus izmanto attiecīgajā sabiedrisko pakalpojumu līgumā paredzēto pakalpojumu sniegšanai.

Tomēr valsts likumdevējs var pieņemt lēmumu, ka kompetentajai iestādei šādos gadījumos jāpiemēro noteikums, kas paredz, ka sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības jāpiešķir, izmantojot taisnīgu, atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu konkursa procedūru.

2.3.4.   Regulas 5. panta 4. punkts. Iespēja dalībvalstīm samazināt robežvērtības, kas atļauj tieši piešķirt līguma slēgšanas tiesības nelielas vērtības līgumu vai mazu un vidēju pakalpojumu sniedzēju gadījumā

Tādā pašā mērā kā 5. panta 4. punkts atļauj dalībvalstīm i) uzlikt kompetentajām iestādēm par pienākumu piemērot noteikumu, ka sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības nelielas vērtības līgumu vai mazu un vidēju pakalpojumu sniedzēju gadījumā jāpiešķir, izmantojot taisnīgu, atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu konkursa procedūru, dalībvalstis var arī izlemt ii) samazināt minētajā noteikumā paredzētās robežvērtības attiecībā uz šādu līgumu slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu vai iii) izmantot Regulas (EK) Nr. 1370/2007 5. panta 4. punktā noteiktās robežvērtības.

2.3.5.   Regulas 5. panta 6. punkts. Dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumi, kam var piemērot tiešās piešķiršanas procedūru

Regulas 5. panta 6. punkts ļauj kompetentajām iestādēm tieši piešķirt sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības pārvadājumiem pa dzelzceļu, “izņemot pārvadājumus pa citu tipu sliežu ceļiem, piemēram, metro vai tramvajus”.

Ja iestāde tiesības slēgt līgumu par vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu piešķir trešai personai, jāievēro vispārējie Līguma principi, tādi kā pārredzamības un vienādas attieksmes princips (23). Līgumi, kuru slēgšanas tiesības tieši piešķir saskaņā ar 5. panta 6. punktu, nav atbrīvoti no pienākuma ievērot minētos Līguma principus. Šā iemesla dēļ Regulā (EK) Nr. 1370/2007, it sevišķi tās 7. panta 2. un 3. punktā, prasīts, lai kompetentās iestādes vēlākais vienu gadu pirms un vienu gadu pēc piešķiršanas publicētu konkrētu informāciju par tieši piešķirtām sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesībām dzelzceļa nozarē.

Izņēmums no vispārējā noteikuma par tiesību piešķiršanu, izmantojot konkursa procedūru, arī jāpiemēro ierobežojoši. Vilcienu satiksmi aizstājošus pārvadājumus, piemēram, ar autobusu, kurus no sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja līgumā var prasīt gadījumos, kad satiksme dzelzceļa tīklā ir traucēta, nevar uzskatīt par dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumiem, un tāpēc 5. panta 6. punkts uz tiem neattiecas. Tāpēc tiek prasīts par šādiem vilcienu satiksmi aizstājošiem pārvadājumiem ar autobusu slēgt apakšuzņēmuma līgumu saskaņā ar attiecīgajiem publiskā iepirkuma tiesību aktiem.

Tas, vai konkrēti pilsētas vai piepilsētas dzelzceļa transporta sistēmu veidi, piemēram, S-Bahn (Austrijā, Vācijā un Dānijā) un RER (Francijā), vai transporta veidi, kas līdzīgi transporta veidiem, kurus izmanto “citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem” (piemēram, pārvadājumiem ar metro vai tramvaju) - kā tramvaji, kas pārvietojas pa vilcienu ceļiem, un konkrēti automatizēti pārvadājumi ar vilcieniem, ko vada ar optiskās vadības sistēmām, - ir ietverti izņēmumā, kas dzelzceļam noteikts 5. panta 6. punktā, jānovērtē katrā konkrētā gadījumā, piemērojot atbilstīgus kritērijus. Tas it sevišķi būs atkarīgs, piemēram, no šādiem faktoriem: vai attiecīgās sistēmas parasti ir savstarpēji izmantojamas un/vai tradicionālā smagā dzelzceļa tīkla infrastruktūra tiek izmantota kopīgi. Lai gan tramvaji, kas pārvietojas pa vilcienu ceļiem, izmanto smagā dzelzceļa infrastruktūru, to īpašo iezīmju dēļ tie tomēr būtu uzskatāmi par transporta veidu, ko izmanto “citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem”.

2.3.6.   Sabiedrisko pakalpojumu līgumu grozījumi

Ja nepieciešams izdarīt grozījumus spēkā esošā sabiedrisko pakalpojumu līgumā, piemēram, ja jāpielāgo transporta pakalpojumu apjoms un atbilstīgā kompensācija, jo metro līnija tiek pagarināta, rodas jautājums, vai kompetentajai iestādei jāsāk jauna līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra, vai arī līgumā var izdarīt grozījumus, nepiešķirot jauna līguma slēgšanas tiesības.

Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi, ka nelielu, nebūtisku grozījumu gadījumā var nebūt nepieciešams piešķirt jauna līguma slēgšanas tiesības, lai nodrošinātu atbilstību tādiem vispārējiem Līguma principiem kā pārredzamības un vienādas attieksmes princips, un ka vienkāršs līguma grozījums var būt pietiekams (24). Tiesa uzskata, ka, lai nodrošinātu procedūru pārredzamību un vienādu attieksmi pret pretendentiem tad, ja vajadzīgi pakalpojumu koncesijas līguma vai līgumu, uz ko attiecas publiskā iepirkuma direktīvas, pamatnoteikumu būtiski grozījumi, dažos gadījumos ir jāpiešķir jauna līguma slēgšanas tiesības. Tas it sevišķi attiecas uz gadījumu, kad jaunie noteikumi būtiski atšķiras no sākotnējā līguma noteikumiem un līdz ar to liecina par pušu nodomu mainīt šā līguma pamatnoteikumus.

Tiesa uzskata, ka līguma grozījumu līguma termiņa laikā var uzskatīt par būtisku, ja ar to ievieš nosacījumus, kas, ja tie būtu bijuši iekļauti sākotnējā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, būtu ļāvuši tajā piedalīties citiem pretendentiem, nevis sākotnēji atlasītajiem, vai arī pieņemt citu piedāvājumu, nevis sākotnēji pieņemto.

Tā kā Regulā (EK) Nr. 1370/2007 nav konkrētu noteikumu, iepriekš minētās judikatūras principi ir pilnībā piemērojami to sabiedrisko pakalpojumu līgumu grozījumiem, uz ko attiecas minētā regula. Lai noteiktu, kas ir nebūtiski grozījumi, katrā atsevišķā gadījumā jāveic novērtējums, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem (25).

2.4.   Kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu

Regulā (EK) Nr. 1370/2007 paredzētie kompensācijas noteikumi nodrošina atbilstību Līguma noteikumiem un to, ka nenotiek pārmērīga kompensācija. Tie arī pievēršas samērīgas peļņas un efektivitātes veicināšanas jēdzieniem, jautājumiem par komercdarbības šķērssubsidēšanu no kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un par nepietiekamu kompensāciju, kā arī Komisijas ex-ante un ex-post izmeklēšanas procedūrām attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.

2.4.1.   Regulas 4. panta 1. punkts un 5. panta 3. punkts. Pārmērīgas kompensācijas novēršana gadījumā, kad sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības piešķirtas, izmantojot atklātu publiskā iepirkuma konkursa procedūru

Atšķirībā no citām tautsaimniecības nozarēm sauszemes transportā gadījumos, kad tiek maksāta kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, LESD 106. panta 2. punktu nepiemēro. Uz šādu kompensāciju attiecas LESD 93. pants. Attiecīgi tie Savienības noteikumi par kompensāciju par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (26), kuru pamatā ir LESD 106. panta 2. punkts, iekšzemes transportam nav piemērojami (27).

Ja kompensāciju par sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un ar autotransportu maksā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007, šāda kompensācija uzskatāma par saderīgu ar iekšējo tirgu un saskaņā ar minētās regulas 9. panta 1. punktu ir atbrīvota no LESD 108. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas paziņošanas prasības.

Šis pieņēmums par saderīgumu un atbrīvojums no paziņošanas prasības nerisina jautājumu par to, vai ir iespējams, ka kompensācija, ko maksā par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu, ir valsts atbalsts. Lai šāda kompensācija nebūtu valsts atbalsts, tai būtu jāatbilst četriem nosacījumiem, ko Eiropas Savienības Tiesa noteikusi Altmark lietā pieņemtajā spriedumā (28).

Atklāta, pārredzama un nediskriminējoša konkursa procedūra 5. panta 3. punkta nozīmē samazinās publiskā sektora kompensāciju, kas kompetentajām iestādēm būs jāmaksā pakalpojumu sniedzējam, lai saņemtu tāda līmeņa sabiedriskos pakalpojumus, kurš paredzēts iepirkuma procedūrā, tādējādi nepieļaujot pārmērīgu kompensāciju. Šādā gadījumā nav vajadzības piemērot sīki izstrādātos noteikumus par kompensāciju, kas izklāstīti pielikumā.

Lai nodrošinātu atbilstību 5. panta 3. punktam, publiskā iepirkuma procedūras jāizstrādā tā, lai tās radītu nosacījumus faktiskai konkurencei. Konkrētās konkursa iezīmes var mainīties saskaņā ar 5. panta 3. punktu, kas atļauj, piemēram, zināmā mērā risināt sarunas starp kompetento iestādi un uzņēmumiem, kuri iesnieguši konkursa piedāvājumus. Tomēr šādām sarunām jābūt godīgām, un tajās jāievēro pārredzamības un nediskriminācijas principi. Piemēram, tāda procedūra, kad notiek tikai sarunas, iepriekš nepublicējot paziņojumu par līgumu, ir pretrunā 5. panta 3. punktā noteiktajiem pārredzamības un nediskriminācijas principiem. Tāpēc šāda procedūra neatbilst 5. panta 3. punkta noteikumiem. Tāpat arī konkursa procedūra, kas izstrādāta tā, lai nepamatoti ierobežotu iespējamo pretendentu skaitu, neatbilst 5. panta 3. punkta noteikumiem. Šajā ziņā kompetentajām iestādēm jābūt īpaši piesardzīgām, ja vērojamas nepārprotamas pazīmes, ka konkurss nav efektīvs, it sevišķi tad, ja, piemēram, iesniegts tikai viens piedāvājums. Šādos gadījumos arī ir lielāka iespējamība, ka Komisija vēlēsies noskaidrot konkursa procedūras konkrētos apstākļus.

Atlases kritērijiem, tostarp, piemēram, ar kvalitāti saistītajiem, vides vai sociālajiem kritērijiem, jābūt cieši saistītiem ar sniegto pakalpojumu būtību. Piešķīrējai iestādei nekas neliedz noteikt kvalitātes standartus, kas jāizpilda visiem uzņēmējiem, vai lēmumā par piešķiršanu ņemt vērā dažādo priekšlikumu kvalitātes aspektus.

Visbeidzot, ir iespējamas situācijas, kad ar iepirkuma procedūru, kura ir saskaņā ar 5. panta 3. punktu, nevar nodrošināt pietiekami atklātu un patiesu konkurenci. Šādu situāciju var izraisīt, piemēram, sniedzamo pakalpojumu komplicētība vai apjoms vai nepieciešamība pēc infrastruktūras vai aktīviem, kas pieder konkrētam pakalpojumu sniedzējam vai jānodrošina līguma izpildes vajadzībām.

2.4.2.   Regulas 6. pants. Pārmērīgas kompensācijas novēršana gadījumā, kad sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības piešķirtas tieši

Sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību tieša piešķiršana saskaņā ar 5. panta 2., 4., 5. vai 6. punktu vai vispārēju noteikumu piemērošana 3. panta 2. punkta nozīmē negarantē līdz minimumam samazinātu kompensācijas līmeni. Tas ir tāpēc, ka līguma slēgšanas tiesību tieša piešķiršana notiek nevis tirgus konkurences spēku mijiedarbības ietekmē, bet gan tiešu sarunu rezultātā starp kompetento iestādi un pakalpojumu sniedzēju.

Regulas 6. panta 1. punktā noteikts, ka, lai nepieļautu pārmērīgu kompensāciju, kompensācijai tieši piešķirtu sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību gadījumā vai vispārēju noteikumu piemērošanas gadījumā jāatbilst Regulas (EK) Nr. 1370/2007, kā arī tās pielikuma noteikumiem. Minētās regulas pielikumā noteikts, ka jāveic ex-post pārbaude, lai nodrošinātu, ka kompensācijas maksājumi nepārsniedz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas faktiskās tīrās izmaksas līguma termiņa laikā. Turklāt Komisija uzskata, ka regulāras pārbaudes principā ir vajadzīgas arī līguma termiņa laikā, lai jau agrīnā posmā konstatētu un novērstu tādu situāciju veidošanos, kad nepārprotami notiek pārmērīga kompensācija. Tas ir sevišķi svarīgi ilgtermiņa līgumu gadījumā.

Kompensācijai jābūt ierobežotai līdz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību tīrajai finansiālajai ietekmei. To aprēķina, no izmaksām atņemot ieņēmumus, kas gūti no sabiedrisko pakalpojumu darbībām, atņemot iespējamos ieņēmumus, ko rada tīkla ietekme, un pieskaitot samērīgu peļņu.

Izmaksās var ņemt vērā visas izmaksas, kas tieši saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (piemēram, vilciena mašīnistu algas, vilces strāva, ritošā sastāva tehniskā apkope, pieskaitāmās izmaksas (piemēram, vadības un administrācijas izmaksas) un ar līgumu saistītās izmaksas, kas rodas saistītajiem uzņēmumiem). Ja uzņēmums veic arī darbības, kas neietilpst sabiedrisko pakalpojumu darbības jomā, to izmaksu attiecīgu daļu, kuras dala starp sabiedrisko pakalpojumu un citām darbībām (piemēram, biroja telpu īres izmaksas, grāmatvežu un administratīvā personāla algas), arī var ņemt vērā papildus tiešajām izmaksām, kas nepieciešamas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai. Ja uzņēmumam ir vairāki sabiedrisko pakalpojumu līgumi, kopīgās izmaksas jāsadala ne tikai starp sabiedrisko pakalpojumu līgumiem un citām darbībām, bet arī starp dažādiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem. Lai noteiktu kopīgo izmaksu attiecīgo daļu, kas jāņem vērā sabiedrisko pakalpojumu izmaksās, par pamatu var ņemt tirgus cenas resursu izmantošanai, ja tādas pieejamas. Ja tādas cenas nav pieejamas, attiecīgā gadījumā var izmantot citu metodiku.

Ieņēmumi, kas tieši vai netieši saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, piemēram, ieņēmumi no biļešu pārdošanas vai pārtikas un dzērienu pārdošanas, ir jāatskaita no izmaksām, par kurām pieprasīta kompensācija.

Ja sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu sniedz pārvadājumu uzņēmums, kas ir iesaistīts arī citās komerciālās darbībās, tas var radīt pozitīvu tīkla ietekmi. Piemēram, saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu apkalpojot konkrētu tīklu, kam ir savienojumi ar citiem maršrutiem, kurus apkalpo ar komerciāliem noteikumiem, pakalpojumu sniedzējs var paplašināt savu klientu loku. Komisija atzinīgi vērtē tīkla ietekmi, ko rada, piemēram, kombinētās biļetes līdz galamērķim un integrēti kustības saraksti, ja tā ir paredzēta pasažieru interesēs. Komisija arī apzinās, ka praksē ir sarežģīti skaitliski izteikt šādu iespējamu tīkla ietekmi. Tomēr saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikumu visi šādi skaitliski izsakāmi finansiāli ieguvumi ir jāatskaita no izmaksām, par kurām pieprasīta kompensācija.

2.4.3.   Regulas 4. panta 1. punkts un pielikums. Jēdziens “samērīga peļņa”

Regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka izmaksas, kas jāņem vērā sabiedrisko pakalpojumu līgumā, var ietvert “pietiekamu kapitāla rentabilitāti”. Pielikumā norādīts, ka kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām nedrīkst pārsniegt saistību tīro finansiālo ietekmi, kas definēta kā izmaksas, no kurām atņemti ieņēmumi, kas gūti no sabiedrisko pakalpojumu darbībām, atņemti iespējamie ieņēmumi, ko rada tīkla ietekme, un pieskaitīta “samērīga peļņa”.

Pielikumā noteikts, ka “ar “samērīgu peļņu” jāsaprot kapitāla rentabilitātes koeficients, kas ir normāls attiecīgajā nozarē konkrētā dalībvalstī un kurā ņem vērā risku vai riska neesamību, kas valsts iestādes piedalīšanās dēļ rodas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam”. Tomēr nav pieejami papildu norādījumi par “kapitāla rentabilitātes” vai “samērīgas peļņas” korektu līmeni.

Lai gan Komisijas paziņojums par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (29) (VTNP paziņojums), ir balstīts uz atšķirīga juridiskā pamata nekā Regula (EK) Nr. 1370/2007 un tādējādi nav piemērojams gadījumos, kad kompensāciju maksā par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām sauszemes transportā, tajā ir sniegti daži norādījumi par samērīgas peļņas līmeņa noteikšanu, kas var derēt par rādītāju kompetentajām iestādēm, kad tās piešķir sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 (30). VTNP paziņojumā skaidrots, ka, “ja tirgū attiecībā uz konkrētu pakalpojumu ir noteikta vispāratzīta atlīdzība, tā ir labākais atsauces kritērijs kompensācijas aprēķināšanai, ja netiek izsludināts konkurss” (31). Šādi kritēriji ideālā gadījumā būtu ietverti šīs pašas nozares līgumos ar līdzīgiem raksturojošiem elementiem un tajā pašā dalībvalstī. Tādēļ samērīgai peļņai jāatbilst normāliem tirgus apstākļiem, un tā nedrīkst pārsniegt lielumu, kas nepieciešams, lai atspoguļotu sniegto pakalpojumu riska līmeni.

Tomēr šādi tirgus kritēriji ne vienmēr pastāv. Tādā gadījumā samērīgas peļņas līmeni var noteikt, salīdzinot to ar peļņas normu, kas nepieciešama tipiskam tās pašas nozares uzņēmumam, kas veiksmīgi darbojas, sniedzot konkrētos pakalpojumus (32).

Parastais veids, kā noteikt sabiedrisko pakalpojumu līguma kapitāla rentabilitāti, ir ņemt vērā iekšējo atdeves koeficientu (IAK), ko uzņēmums projekta termiņa laikā gūst par tā ieguldīto kapitālu, proti, līguma naudas plūsmas IAK. Tomēr var izmantot arī grāmatvedības rādītājus, piemēram, pašu kapitāla atdevi (PKA), ieguldītā kapitāla rentabilitātes koeficientu (IKRK) vai citus vispārpieņemtus kapitāla atdeves ekonomiskos rādītājus.

Jāatzīmē, ka rādītājus var ietekmēt uzņēmuma izmantotās grāmatvedības metodes un ka tie atspoguļo uzņēmuma situāciju tikai konkrētā gadā. Tādā gadījumā jānodrošina, ka uzņēmuma grāmatvedības metodes atspoguļo sabiedrisko pakalpojumu līguma ilgtermiņa reālo ekonomisko stāvokli. Šādā kontekstā, kad vien iespējams, samērīgas peļņas līmenis jānovērtē visa sabiedrisko pakalpojumu līguma termiņa laikā. Jāņem vērā arī dzelzceļa, tramvaju, metro un autobusu transporta ekonomisko modeļu atšķirības. Piemēram, dzelzceļa transports parasti ir ļoti kapitālintensīvs, savukārt autobusu transports ir vairāk atkarīgs no personāla izmaksām.

Katrā ziņā atkarībā no katra sabiedrisko pakalpojumu līguma konkrētajiem apstākļiem nepieciešams kompetentās iestādes novērtējums katrā gadījumā atsevišķi, lai noteiktu atbilstīgu samērīgas peļņas līmeni. Cita starpā jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma konkrētās iezīmes, parastā atlīdzība, ko tirgū maksā par līdzīgiem pakalpojumiem, un katra sabiedrisko pakalpojumu līguma riska līmenis. Piemēram, sabiedrisko pakalpojumu līgums, kurā ir konkrēti noteikumi, ar ko aizsargā kompensācijas līmeni neparedzētu izmaksu gadījumā, ir mazāk riskants nekā sabiedrisko pakalpojumu līgums, kurā nav ietvertas šādas garantijas. Tāpēc, ja visi citi aspekti ir vienādi, samērīgai peļņai pirmajā gadījumā minētajā līgumā jābūt zemākai nekā otrajā gadījumā minētajā līgumā.

Kopumā ir veicināma efektivitātes stimulu izmantošana kompensācijas mehānismā (33). Jāuzsver, ka kompensācijas shēmas, kuras vienkārši sedz faktiskās radušās izmaksas, vāji motivē pārvadājumu uzņēmumu ierobežot izmaksas vai laika gaitā uzlabot efektivitāti. Tāpēc šādu shēmu izmantošana labāk jāatstāj gadījumiem, kad ir liela neskaidrība par izmaksām un transporta pakalpojumu sniedzējam nepieciešama labāka aizsardzība pret nejaušībām.

2.4.4.   Regulas 4. panta 1. un 2. punkts un pielikums. Tādas situācijas novēršana, kad par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām saņemto kompensāciju izmanto komercdarbības šķērssubsidēšanai

Ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs veic arī komercdarbību, ir jānodrošina, ka tas saņemto publiskā sektora kompensāciju neizmanto, lai stiprinātu savas komercdarbības konkurētspēju. Šajā kontekstā pielikumā izklāstīti noteikumi, kuri nepieļauj komercdarbības šķērssubsidēšanu ar ieņēmumiem no sabiedrisko pakalpojumu darbībām. Šajos noteikumos būtībā paredzēta abu darbības veidu (sabiedrisko pakalpojumu un komercdarbības) nodalīšana grāmatvedības ziņā un atbilstoša izmaksu sadalījuma metodika, kas atspoguļo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas faktiskās izmaksas.

Regulas 4. panta 1. un 2. punkts kopā ar pielikumā izklāstītajiem noteikumiem prasa, lai izmaksas un ieņēmumi, kuri saistīti ar pakalpojumiem, ko sniedz saskaņā ar katru pārvadājumu uzņēmumam piešķirto sabiedrisko pakalpojumu līgumu, un kuri saistīti ar komercdarbībām, būtu pareizi sadalīti starp šiem diviem darbības veidiem. Tas ir vajadzīgs, lai efektīvi uzraudzītu publiskā sektora piešķirto kompensāciju un iespējamo šķērssubsidēšanu starp šiem diviem darbības veidiem. Izmaksu dalīšanas un norobežošanas pasākumu piemērotībai attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām un komercdarbību šajā ziņā ir izšķiroša loma. Piemēram, ja transportlīdzekļi (piemēram, dzelzceļa ritošais sastāvs vai autobusi) vai citi aktīvi vai pakalpojumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi (piemēram, biroji, personāls vai stacijas), tiek izmantoti gan sabiedrisko pakalpojumu, gan komercdarbības nodrošināšanai, katra posteņa izmaksas jāsadala starp abiem dažādajiem darbības veidiem proporcionāli to relatīvajam svērumam pārvadājumu uzņēmuma sniegtajos pārvadājumu pakalpojumos kopumā.

Ja, piemēram, pārvadājumu uzņēmums sabiedriskajiem pakalpojumiem un komercdarbībai izmantotu staciju pakalpojumus, bet izmaksas par staciju pakalpojumiem pilnībā attiecinātu tikai uz sabiedrisko pakalpojumu darbībām, tā būtu ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 nesaderīga šķērssubsidēšana. Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīvā 2012/34/ES, ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (34), arī noteikts konkrēts pienākums nošķirt uzskaiti dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumos.

Katrā sabiedrisko pakalpojumu līgumā jāietver konkrēti noteikumi par kompensāciju, un no tā jāizriet konkrētiem grāmatvedības ierakstiem. Citiem vārdiem sakot, ja viens un tas pats uzņēmums ir noslēdzis vairākus sabiedrisko pakalpojumu līgumus, pārvadājumu uzņēmuma pārskatos jānorāda, kura publiskā sektora kompensācija atbilst konkrētajam sabiedrisko pakalpojumu līgumam. Pēc Komisijas rakstiska lūguma šie pārskati jādara pieejami saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 6. panta 2. punktu.

2.4.5.   Regulas 4. panta 1. punkts. Kompensācijas shēmu izveide efektivitātes uzlabošanai

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 27. apsvērumā teikts, ka līguma slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas gadījumā vai vispārēju noteikumu gadījumā kompensācijas parametri būtu jānosaka tā, lai kompensācija būtu atbilstīga un atspoguļotu “vēlmi nodrošināt pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti”. Tas nozīmē, ka kompetentajām iestādēm ar kompensācijas mehānisma palīdzību jāmudina pakalpojumu sniedzēji uzlabot savu darbību efektivitāti, nodrošinot nepieciešamo pakalpojuma līmeni un kvalitāti un šajā nolūkā izmantojot iespējami mazāk resursu.

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumi par kompensāciju atvēl kompetentajām iestādēm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz veicināšanas pasākumu sistēmas izveidi sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam. Jebkurā gadījumā kompetentajām iestādēm ir “jāveicina šādu faktoru saglabāšana vai attīstība: sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja veikta efektīva apsaimniekošana, ko var objektīvi novērtēt” (pielikuma 7. punkts). Tas nozīmē, ka kompensācijas sistēma jāizveido tā, lai laika gaitā vismaz nodrošinātu zināmus uzlabojumus.

Efektivitātes stimuliem tomēr jābūt proporcionāliem un jāsaglabājas samērīgā līmenī, ņemot vērā efektivitātes mērķu sasniegšanas sarežģītību. To iespējams nodrošināt, piemēram, visus ar efektivitātes uzlabojumiem saistītos ieguvumus līdzsvaroti sadalot starp uzņēmumu, publiskā sektora iestādēm un/vai lietotājiem. Jebkurā gadījumā jābūt ieviestai sistēmai, ar ko nodrošina, ka uzņēmumam nav ļauts paturēt sev nesamērīgus ieguvumus no efektivitātes. Turklāt šo veicināšanas pasākumu sistēmu parametri pilnībā un precīzi jānosaka sabiedrisko pakalpojumu līgumā.

Tomēr stimuli uzlabot sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanas efektivitāti nedrīkst traucēt sniegt augstas kvalitātes pakalpojumus. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 kontekstā efektivitāte jāinterpretē kā saistība starp sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti vai līmeni un resursiem, ko izmanto šo pakalpojumu sniegšanai. Tādēļ efektivitātes stimuliem jābūt vērstiem uz izmaksu samazināšanu un/vai pakalpojuma kvalitātes vai līmeņa paaugstināšanu.

2.4.6.   Regulas 6. panta 1. punkts. Apstākļi, kādos Komisija izmeklēs, vai kompensācijas shēma atbilst Regulai (EK) Nr. 1370/2007

Uz sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, ko maksā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007, neattiecas LESD 108. panta 3. punktā noteiktais pienākums paziņot par valsts atbalstu pirms tā īstenošanas. Tomēr, ja dalībvalsts nav pārliecināta par shēmas atbilstību regulai, Komisiju var lūgt novērtēt kompensācijas shēmu juridiskās noteiktības labad. Ja Komisijai ir zināms par pierādījumiem, kas norāda uz minētās shēmas neatbilstību regulā paredzētajiem kompensācijas noteikumiem, tā var arī novērtēt kompensācijas shēmu, pamatojoties uz sūdzību vai ex officio izmeklēšanu.

2.4.7.   Regulas 6. panta 1. punkts. Atšķirības starp Komisijas ex-ante un ex-post izmeklēšanu attiecībā uz kompensācijas shēmām

Galvenā atšķirība starp Komisijas ex-ante un ex-post izmeklēšanu attiecībā uz kompensācijas shēmām ir laiks, kad Komisija novērtē shēmu, nevis analīzes metode, ko izmanto, lai konstatētu, vai notikusi pārmērīga kompensācija.

Ex-ante novērtējot, vai kompensācijas shēma novērš pārmērīgu kompensāciju, piemēram, paziņošanas kontekstā, Komisija novērtēs, cita starpā, precīzus kompensācijas parametrus. Tā pievērsīs sevišķu uzmanību izmaksu kategorijām, ko ņem vērā kompensācijas aprēķinā, kā arī ierosinātajam samērīgas peļņas līmenim. Vēl tā apsvērs, vai ir ieviests atbilstīgs mehānisms, ar ko nodrošina, ka gadījumā, ja ieņēmumi no sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas visa sabiedrisko pakalpojumu līguma termiņa laikā ir augstāki, nekā paredzēts, pakalpojumu sniedzējam nav ļauts paturēt sev nekādu pārmērīgu kompensāciju, kas pārsniedz faktiskās tīrās izmaksas, samērīgu peļņas normu un jebkādu līgumā norādīto atlīdzību par efektivitātes uzlabojumiem.

Sabiedrisko pakalpojumu līgumā principā jāparedz arī regulāras pārbaudes līguma termiņa laikā, lai jau agrīnā posmā konstatētu un novērstu tādu situāciju rašanos, kad nepārprotami notiek pārmērīga kompensācija, it sevišķi ilgtermiņa līgumu gadījumā. Kompetentajām iestādēm ir pienākums līguma termiņa laikā pārbaudīt atbilstību sabiedrisko pakalpojumu līguma noteikumiem. Lai palīdzētu šīs pārbaudes veikt standartizēti, var izstrādāt datorizētus rīkus. Pārmērīga kompensācija jānovērtē atsevišķi katram sabiedrisko pakalpojumu līgumam, lai izvairītos no situācijas, kad pārmērīgu peļņu no atsevišķiem sabiedriskajiem pakalpojumiem sadala starp vairākiem līgumiem.

Ex-post izmeklēšanas gadījumā to, vai saņemtā kompensācija pārsniedz sabiedriskā pakalpojuma tīro finansiālo ietekmi, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikumā, ir iespējams novērtēt, balstoties uz datiem par faktiskajiem finanšu ieņēmumiem un izmaksām, jo kompensācijas shēmas jau ir ieviestas. Metode tomēr nemainās: kompensācija nedrīkst pārsniegt kompensācijas apmēru, kas uzņēmumam noteikts saskaņā ar parametriem, kuri iepriekš paredzēti līgumā, pat ja šis apmērs nav pietiekams, lai segtu faktiskās tīrās izmaksas.

2.4.8.   Regulas 1. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts. “Atbilstīgas” kompensācijas nodrošināšana, kad kompetentās iestādes maksās pakalpojumu sniedzējiem par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 1. pantu tās “mērķis ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai, cita starpā, to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien. Lai to nodrošinātu, šajā regulā ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem kompetentās iestādes, kad tās uzliek saistības sniegt sabiedriskos pakalpojumus vai slēdz attiecīgus līgumus par šādiem pakalpojumiem, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kompensē radušās izmaksas un/vai kā atlīdzību par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķir ekskluzīvas tiesības”. Turklāt saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikuma 7. punktu “kompensācijas metodei jāveicina šādu faktoru saglabāšana vai attīstība: [..] pietiekami augstas kvalitātes pasažieru transporta pakalpojumu sniegšana”.

Tas nozīmē, ka Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumu mērķis ir ne tikai novērst jebkādu iespējamu pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, bet arī nodrošināt, lai sabiedrisko pakalpojumu līgumā paredzētais sabiedrisko pakalpojumu piedāvājums būtu finansiāli ilgtspējīgs nolūkā sasniegt un uzturēt pakalpojumu kvalitātes augstu līmeni. Tādēļ sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ir atbilstīgi jākompensē, lai pakalpojumu sniedzēja paša līdzekļi ilgtermiņā netiktu samazināti sabiedrisko pakalpojumu līguma izpildes dēļ, tādējādi kavējot efektīvi pildīt līgumsaistības un saglabāt pasažieru transporta pakalpojumu augstus kvalitātes standartus, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikuma 7. punktā.

Jebkurā gadījumā, ja kompetentā iestāde nemaksā atbilstīgu kompensāciju, tā riskē samazināt piedāvājumu skaitu, ko iesniedz, kad izsludināts konkurss par sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vai radīt nopietnas finansiālas problēmas pakalpojumu sniedzējam, ja sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības piešķirtas tieši, un/vai samazināt līguma termiņa laikā sniegto sabiedrisko pakalpojumu vispārējo līmeni un kvalitāti.

2.5.   Publicēšana un pārredzamība

Šajā nodaļā sniegtajos interpretējošajos norādījumos aplūkots kompetento iestāžu pienākums publicēt gada pārskatus par to atbildībā esošajiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kā arī šo iestāžu pienākums nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas pārredzamību pirms un pēc piešķiršanas procedūras.

2.5.1.   Regulas 7. panta 1. punkts. Kompetento iestāžu publicēšanas pienākumi attiecībā uz to gada pārskatiem par to atbildībā esošajiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem

Regulas 7. panta 1. punktā noteikts, ka visām kompetentajām iestādēm reizi gadā jāpublicē apvienots ziņojums par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, par kurām tā ir atbildīga, par izraudzītajiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, kā arī kompensācijas maksājumiem un ekskluzīvām tiesībām, kas piešķirtas minētajiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem kā atlīdzība. Šajā ziņojumā nošķir autobusu transportu un dzelzceļa transportu. Tas ļauj pārraudzīt un novērtēt sabiedriskā transporta tīkla darbību, kvalitāti un finansējumu un attiecīgos gadījumos ietver informāciju par jebkuru piešķirto ekskluzīvo tiesību veidu un apjomu.

Komisija izprot terminu “apvienots ziņojums” tādā nozīmē, ka kompetentajai iestādei jāpublicē visaptverošs ziņojums par visiem sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kuru slēgšanas tiesības tā piešķīrusi, un katrs šāds līgums jānorāda arī atsevišķi. Tāpēc sniegtajā informācijā papildus kopsummām jānorāda katrs līgums, vienlaikus gādājot par attiecīgo uzņēmumu likumīgo komercinterešu aizsardzību.

Sabiedriskā transporta uzņēmumiem jāsniedz visa informācija un dati kompetentajai iestādei, lai tā spētu izpildīt publicēšanas pienākumu.

Lai īstenotu šā noteikuma mērķi - proti, dot iespēju jēgpilnā veidā pārraudzīt un novērtēt sabiedriskā transporta tīklu, ļaujot veikt salīdzinājumu ar citiem sabiedriskā transporta tīkliem pārredzamā, strukturētā sistēmā -, Komisija mudina dalībvalstis un to iestādes brīvprātīgi nodrošināt vieglu piekļuvi šai informācijai un ļaut veikt noderīgus salīdzinājumus. Tas nozīmētu, piemēram, informācijas publicēšanu tādā centrālā tīmekļa vietnē kā kompetento iestāžu apvienības vai transporta lietu ministrijas tīmekļa vietne. Informācija un dati jāsagatavo, izmantojot konsekventu metodiku, un jāizsaka vienotās mērvienībās.

2.5.2.   Regulas 7. panta 2. un 3. punkts. Kompetento iestāžu iespējas izpildīt savus publicēšanas pienākumus attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu līgumiem saskaņā ar 7. panta 2. un 3. punktu

Saskaņā ar 7. pantu Regulā (EK) Nr. 1370/2007 kompetentajām iestādēm ir konkrēti pienākumi Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēt informāciju par plānotajiem (un noslēgtajiem) sabiedrisko pakalpojumu līgumiem.

7. panta 2. punktā noteikts, ka vēlākais vienu gadu pirms konkursa uzaicinājuma publicēšanas vai sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas kompetentās iestādes publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī konkrētu informāciju par paredzēto līgumu.

7. panta 3. punktā noteikts, ka viena gada laikā, kopš ir tieši piešķirtas tiesības slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumu attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumiem, kompetentās iestādes publicē konkrētu informāciju par piešķirtajām līguma slēgšanas tiesībām.

Komisijas dienesti ir izstrādājuši parauga veidlapas un procedūras, kas ļauj kompetentajām iestādēm nodrošināt atbilstību šīm publicēšanas prasībām. Īstenojot iespēju atkārtoti izmantot datus, veidlapām un publicēšanas procedūrai būtu jāļauj kompetentajām iestādēm pēc to ieskatiem izmantot sinerģiju ar pakalpojumu iepirkuma atklātā konkursa publicēšanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 5. panta 3. punktu.

Veidlapas ir izveidotas atbilstoši šādām prasībām:

—	nodrošināt iestādēm vieglu piekļuvi tīmekļa lietotnei, iespēju naviģēt tīmekļa lietotni un nodrošināt vieglu uztveramību un skaidrību;

—	skaidri nošķirt publicēšanas prasības saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 no publicēšanas prasībām saskaņā ar Direktīvām 2014/23/ES, 2014/24/ES un 2014/25/ES;

—	pieprasīt tādu informācijas detalizētības pakāpi, ko neuztver kā apgrūtinošu un kas tādējādi iestādēm ir pieņemama;

—	nodrošināt piemērotību lietderīgu statistikas datu iegūšanai par sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru un tādējādi par Regulas (EK) Nr. 1370/2007 efektīvu īstenošanu.

Publikāciju birojs 2013. gadā izveidoja tiešsaistes publicēšanas procedūru, kas pieejama vietnē “eNotices” (35). Procedūras pamatā ir šie veidlapu paraugi publicēšanai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1370/2007 7. panta 2. un 3. punktu. Informāciju par tieši piešķirtām sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesībām dzelzceļa transportā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar 7. panta 3. punktu publicē brīvprātīgi.

2.5.3.   Regulas 7. panta 4. punkts. Ieinteresēto personu tiesības pieprasīt informāciju par tieši piešķiramām sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesībām pirms to faktiskā piešķiršanas datuma

Regulas 7. panta 4. punktā noteikts, ka, ja ieinteresētā persona to lūdz, kompetentā iestāde tai sniedz pamatojumu lēmumam tieši piešķirt sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības. 30. apsvērumā noteikts, ka “uz pakalpojumu valsts līgumiem [sabiedrisko pakalpojumu līgumiem], kas piešķirti tieši, būtu jāattiecina lielāka pārredzamība”. Tas jālasa saistībā ar 29. apsvērumu, kurā noteikta nepieciešamība publiskot nodomu piešķirt līguma slēgšanas tiesības, tādējādi dodot iespēju atsaukties iespējamiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Kompetentajai iestādei vismaz vienu gadu iepriekš jāformulē nodoms tieši piešķirt līguma slēgšanas tiesības, jo šī informācija jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (7. panta 2. punkts, jo īpaši b) apakšpunkts). Tādējādi ieinteresētajām personām ir iespēja noformulēt jautājumus ilgu laiku pirms līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, kas notiks ne agrāk kā pēc gada. Lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību, saskaņā ar 7. panta 4. punktu pieprasītā informācija jāsniedz bez nepamatotas kavēšanās.

Līgumu pārredzamības uzlabošana pēc definīcijas ir saistīta arī ar līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Tāpēc 30. apsvērumā prasītā lielākā pārredzamība nozīmē ne tikai pārredzamību pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, bet arī procedūru pirms līguma slēgšanas tiesību faktiskas piešķiršanas attiecīgajam sabiedriskā transporta uzņēmumam.

2.6.   Pārejas mehānismi

Šajā nodaļā sniegti interpretējoši norādījumi saistībā ar dažiem aspektiem noteikumos par pārejas mehānismiem attiecībā uz līgumiem, kuru slēgšanas tiesības piešķirtas pirms Regulas (EK) Nr. 1370/2007 stāšanās spēkā, un līgumiem, kuru slēgšanas tiesības piešķirtas pārejas posmā no 2009. gada līdz 2019. gada decembrim.

2.6.1.   Regulas 8. panta 2. punkts. Desmit gadu pārejas posma, kas sākas no 2009. gada 3. decembra, piemērošanas joma

Regulas 8. panta 2. punktā noteikts, ka, neskarot tā 3. punktu, “pakalpojumu valsts līgumu (sabiedrisko pakalpojumu līgumu) piešķiršana pārvadājumiem pa dzelzceļu un autoceļiem atbilst 5. panta prasībām no 2019. gada 3. decembra”. Šajā pārejas laikā dalībvalstis veic pasākumus, lai pakāpeniski izpildītu 5. panta prasības nolūkā novērst nopietnas strukturālas problēmas, jo īpaši attiecībā uz transporta kapacitāti.

Regulas 8. panta 2. punkts atsaucas uz 5. pantu kopumā. Tomēr Komisija uzskata, ka tikai 5. panta 3. punkts par pienākumu, piešķirot sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, piemērot atklātas, pārredzamas, nediskriminējošas un taisnīgas procedūras šķiet iederīgs šajā kontekstā. Kā noteikts 31. apsvērumā, pārejas noteikumu mērķis ir dot kompetentajām iestādēm un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem pietiekami daudz laika, lai pielāgotos Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumiem. Dalībvalstu pienākums pakāpeniski izpildīt 5. panta prasības ir pamatots tikai tad, ja tas attiecas uz pienākumu, piešķirot sabiedrisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, piemērot atklātas, pārredzamas, nediskriminējošas un taisnīgas procedūras. Nešķiet loģiski, ka dalībvalstis “pakāpeniski” piemēro iekšēja pakalpojumu sniedzēja jēdzienu vai izņēmumus, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 1370/2007 5. panta 4., 5. un 6. punktā, jo tie ievieš saudzīgākus noteikumus salīdzinājumā ar vispārīgajiem Līguma principiem un attiecīgo judikatūru. Nešķiet loģiski arī apgalvot, ka likumdevējs vēlējās līdz 2019. gada 3. decembrim atlikt 5. panta 7. punkta pilnu piemērošanu attiecībā uz procesuālām garantijām un izskatīšanu tiesā.

2.6.2.   Regulas 8. panta 2. punkts. Dalībvalstu pienākumi pārejas posmā līdz 2019. gada 2. decembrim

Regulas 8. panta 2. punktā noteikts, ka sešos mēnešos pēc pārejas posma pirmās puses beigām (līdz 2015. gada 3. maijam) “dalībvalstis sniedz Komisijai progresa ziņojumu, īpaši norādot, kā īsteno pakalpojumu valsts līgumu (sabiedrisko pakalpojumu līgumu) pakāpenisku piešķiršanu saskaņā ar 5. pantu”. Tas skaidri norāda, ka dalībvalstis nevar gaidīt līdz 2019. gada 2. decembrim un tikai tad sākt gādāt par atbilstību vispārējam noteikumam, ar ko paredz nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu līgumu konkursa procedūras, kas ir atvērtas visiem uzņēmumiem un ir taisnīgas, pārredzamas un nediskriminējošas. Pārejas posmā dalībvalstīm jāveic atbilstoši pasākumi, lai pakāpeniski izpildītu šo prasību nolūkā izvairīties no situācijas, kad sabiedriskā transporta tirgū pieejamā transporta kapacitāte neļautu pārvadājumu uzņēmumiem apmierinoši reaģēt uz visām konkursa procedūrām, kas tiktu uzsāktas pēc pārejas posma beigām.

2.6.3.   Regulas 8. panta 3. punkts. Formulējuma “termiņa līgumi, ja to termiņi ir salīdzināmi ar 4. pantā paredzētajiem termiņiem” nozīme

Regulas 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā noteikts, ka sabiedrisko pakalpojumu līgumi, kuru slēgšanas tiesības piešķirtas “no 2000. gada 26. jūlija un pirms 2009. gada 3. decembra saskaņā ar procedūru, kas nav taisnīga konkursa procedūra, [..] var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, ja vien tie ir termiņa līgumi un ja to termiņi ir salīdzināmi ar 4. pantā paredzētajiem termiņiem”.

Komisija uzskata, ka formulējums, “ja to termiņi ir salīdzināmi ar 4. pantā paredzētajiem termiņiem” ir jāinterpretē sašaurināti, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis strādā regulas mērķu sasniegšanas labad no dienas, kad tā stājās spēkā 2009. gada 3. decembrī. Tāpēc Komisija pauž viedokli, ka būtu lietderīgi uzskatīt, ka sabiedrisko pakalpojumu līgumu termiņiem jābūt tādiem pašiem kā 4. pantā norādītajiem termiņiem.

---

(1)  OV L 315, 3.12.2007., 1. lpp.

(2)  DLA Piper, Study on the implementation of Regulation (EC) No 1370/2007 on public passenger transport services by rail and by road, 2010. gada 31. oktobris, publicēts http://ec.europa.eu/transport/modes/rail/studies/rail_en.htm

(3)  Konferences materiāli publicēti http://ec.europa.eu/transport/modes/rail/events/2011-11-14-workshop_en.htm

(4)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1370/2007 attiecībā uz iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu, COM/2013/028 final.

(5)  OV L 94, 28.3.2014., 65 lpp.

(6)  OV L 94, 28.3.2014., 243 lpp.

(7)  OV L 94, 28.3.2014., 1 lpp.

(8)  Atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2014/25/ES.

(9)  Atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2014/24/ES.

(10)  OV L 373, 31.12.1991., 1. lpp.

(11)  OV L 175, 13.7.1996., 7. lpp.

(12)  OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.

(13)  Komisijas paziņojums par to, kā interpretēt Padomes Regulu (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža), (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(14)  OV L 156, 28.6.1969., 1. lpp.

(15)  Lieta C-179/90 Merci Convenzionali Porto di Genova SpA/Siderurgica Gabrielli SpA, Recueil [1991], I-5889. lpp., 27. punkts. Lieta C-242/95 GT-Link A/S /De Danske Statsbaner (DSB), Recueil [1997], I-4449. lpp., 53. punkts. Lieta C-266/96 Corsica Ferries France SA/Gruppo Antichi Ormeggiatori del Porto di Genova Coop, arl un citi, Recueil [1998], I-3949. lpp., 45. punkts.

(16)  Lieta C-280/00 Altmark Trans GmbH un Regierungspräsidium Magdeburg/ Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH un Oberbundesanwalt beim Bundesverwaltungsgericht, Recueil [2003], I-7747. lpp.

(17)  Šāda pieeja saskan ar Komisijas vispārējo pieeju vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem citās nozarēs. Skatīt it sevišķi 48. punktu Komisijas paziņojumā par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (OV C 8, 11.1.2012., 4. lpp.).

(18)  Sk. Komisijas Lēmumu N 588/2002 – Apvienotā Karaliste, BSO – Subsīdijas tālsatiksmes autobusu pakalpojumiem.

(19)  OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.

(20)  Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru Direktīva 2001/23/EK ir piemērojama uzņēmuma nodošanai, kas notiek pēc konkursa procedūras sabiedrisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Darbības nozarēs, kuru pamatā ir materiālie aktīvi, piemēram autobusu vai dzelzceļa transportā, direktīvu piemēro, ja tiek nodoti būtiski materiālie aktīvi. To, ka tiek veikta nodošana Direktīvas 2001/23/EK nozīmē, neizslēdz tas, ka netiek nodotas īpašumtiesības uz materiālajiem aktīviem, kurus iepriekš izmantoja aktīvus nododošais uzņēmums un kurus pārņem aktīvu pārņēmējs, piemēram, gadījumā, kad materiālie aktīvi, kurus pārņem jaunais līgumslēdzējs, nepieder tā priekštecim, bet gan tos nodrošina līgumslēdzēja iestāde; šajā saistībā sk. Komisijas memorandu par strādājošo tiesībām uzņēmumu nodošanas gadījumos: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=707&langId=en&intPageId=208

(21)  Lieta C-324/07 Coditel Brabant SA/Commune d’Uccle/Région de Bruxelles-Capitale, Krājums [2008], I-8457. lpp., 30. punkts.

(22)  Judikatūrā, kas attiecas uz “iekšējiem” uzņēmumiem, nav norāžu uz nosacījumu, kas liedz šādiem uzņēmumiem piedalīties konkursos ārpus kompetentās iestādes teritorijas. Tomēr judikatūrā ir skaidri norādīts, ka uzņēmums, kas kļuvis vērsts uz tirgu, apgrūtina pašvaldības kontroli (sk. lietu C-458/03 Parking Brixen GmbH/Gemeinde Brixen un Stadtwerke Brixen AG, Recueil [2005], I-08585. lpp.)

(23)  Sk., piemēram, 20. apsvērumu Regulā (EK) Nr. 1370/2007: “Ja kāda valsts iestāde vispārējas nozīmes pakalpojumus izvēlas uzticēt trešai personai, tai ir jāizvēlas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs, ievērojot gan Kopienas tiesību aktus par valsts līgumiem un koncesijām, kā paredzēts Līguma 43. līdz 49. pantā, gan pārredzamības un vienādas attieksmes principu”.

(24)  Lieta C-337/98 Komisija/Francija, Recueil [2000], I-8377. lpp., 44. un 46. punkts, lieta C-454/06 pressetext Nachrichtenagentur Krājums [2008] I-4401. lpp., 34. punkts, un lieta C-91/08 Wall AG Krājums [2010] I-02815. lpp., 37. un 38. punkts.

(25)  Tiesa Wall AG lietā uzsvēra, ka apakšuzņēmēja nomaiņa, pat ja šādas nomaiņas iespēja ir paredzēta līgumā, izņēmuma gadījumos var būt kāda koncesijas līguma pamatnoteikuma būtisks grozījums, ja kāda konkrēta apakšuzņēmēja izmantošana, ņemot vērā attiecīgo pakalpojumu īpašās iezīmes, bija izšķirošs faktors līguma noslēgšanā, kas jebkurā gadījumā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

(26)  It sevišķi Komisijas Lēmums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (OV L 7, 11.1.2012., 3. lpp.), un Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (OV L 8, 11.1.2012., 15. lpp.).

(27)  Tomēr Komisijas Regula (ES) Nr. 360/2012 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (OV L 114, 26.4.2012., 8. lpp.), ir piemērojama sauszemes transportam.

(28)  Lieta C-280/00 Altmark Trans GmbH un Regierungspräsidium Magdeburg/Nahverkehrsgesellschaft Altmark GmbH (Recueil [2003], I-7747. lpp). Sk. it sevišķi 3. iedaļu Komisijas paziņojumā par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (OV C 8, 11.1.2012., 4. lpp.).

(29)  OV C 8, 11.1.2012., 4. lpp.

(30)  Sk. it īpaši VTNP paziņojuma 61. punktu.

(31)  VTNP paziņojuma 69. punkts.

(32)  Papildu norādījumi par to, ko uzskata par “tipisku uzņēmumu, kas veiksmīgi darbojas”, ir sniegti VTNP paziņojumā. Sk. it īpaši 70.–76. punktu.

(33)  Sk. it īpaši regulas pielikuma 7. punktu.

(34)  OV L 343, 14.12.2012., 32. lpp. Sk. 6. pantu par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu un infrastruktūras pārvaldītāju grāmatvedības uzskaites nošķiršanu.

(35)  http://simap.europa.eu/enotices/choiceLanguage.do

---