16.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 419/153

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību V sadaļu, un it sevišķi 42. un 43. pantu;

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 196. pantu par civilo aizsardzību un 214. pantu par humāno palīdzību;

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija secinājumus par ES Klimata diplomātijas politiku (1);

—

ņemot vērā EĀDD un Komisijas 2011. gada 9. jūlija vienoto pārdomu dokumentu par klimata diplomātijas politiku (2);

—

ņemot vērā 2008. gada kopīgo ziņojumu par Klimata pārmaiņām un starptautisko drošību un tam sekojošos ieteikumus, ko Eiropas Padomei iesniedza Augstais pārstāvis Javier Solana un Eiropas Komisija (3);

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada maija ziņojumu “Veidojot Eiropas Civilās aizsardzības spēkus: Eiropas palīdzība”;

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmumu, ar ko izveido Kopienas civilās aizsardzības mehānismu (4), Komisijas 2010. gada 26. oktobra paziņojumu “Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšana katastrofu gadījumos – civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme” (COM(2010)0600 un Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju (5);

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (COM(2011)0934);

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada paziņojumu par Eiropas Savienību un Arktikas apgabalu (COM(2008)0763) un Parlamenta 2011. gada 20. janvāra lēmumu par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Galējiem Ziemeļiem (6);

—

ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības nozari ES dalībvalstīs (7),

—

ņemot vērā 2011. gada oktobrī Berlīnē notikušās konferences “No sarunām par klimatu līdz diplomātijai klimata jomā” un 2012. gada martā Londonā notikušās konferences “Dialogs par klimatu un drošību 21. gadsimtā” secinājumus;

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes prezidentūras 2011. gada jūlija paziņojumu par klimata pārmaiņām un starptautisko drošību (8);

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Vides programmas ar nosaukumu “Pārtikas nodrošinājums: Klimata pārmaiņas, konflikts un migrācija Sāhelā” 2011. un 2012. gada ziņojumus (9);

—

ņemot vērā ANO dokumentus par cilvēku drošību un pienākumu to aizsargāt (10);

—

ņemot vērā ANO pamatnostādnes attiecībā uz militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu saistībā ar glābšanas operācijām katastrofu gadījumos (Oslo pamatnostādnes) (11) un Starpaģentūru pastāvīgās komitejas (IASC) pamatnostādnes attiecībā uz militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantošanu Apvienoto Nāciju Organizācijas humānās palīdzības pasākumu atbalstam kompleksās ārkārtas situācijās (MCDA pamatnostādnes);

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei (SEC(2007)0781, SEC(2007)0782, COM(2007)0317) un kopīgo paziņojumu “Virzībā uz Eiropas konsensu par humāno palīdzību” (12);

—

ņemot vērā Reglamenta 48. noteikumu;

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0349/2012),

1.

norāda, ka klimata pārmaiņas ietekmē globālo drošību, mieru un stabilitāti;

2.

pauž nožēlu par to, ka pēdējos četros gados ekonomikas un finanšu krīze, kas arī rada tiešu globālu apdraudējumu, publiskajās debatēs ir aizēnojusi vislielāko apdraudējumu globālajai drošībai – klimata pārmaiņas;

3.

uzskata, ka ekstrēmu laika apstākļu gadījumu skaita palielināšanās pēdējos gados rada paaugstinātas izmaksas globālajai ekonomikai – ne tikai jaunattīstības valstīs, bet pasaulē kopumā, gan kā tiešās atjaunošanas un palīdzības izmaksas, gan arī netiešās izmaksas sakarā ar apdrošināšanas, produktu un pakalpojumu cenu pieaugumu; uzsver, ka šie ekstrēmie laika apstākļi saasina arī draudus starptautiskajam mieram un cilvēku drošībai;

4.

norāda, ka dabas katastrofas, ko saasina klimata pārmaiņas, ir ļoti destabilizējošas, it sevišķi attiecībā uz visneaizsargātākajām valstīm; tomēr atzīmē, ka līdzšinējos konfliktus nav izraisījušas tieši klimata pārmaiņas; uzsver, ka iedzīvotāji, kuriem klimata pārmaiņu saasināto dabas katastrofu dēļ ir ar vien grūtāk iegūt dzeramo ūdeni un pārtikas produktus, ir spiesti migrēt, tā vēl vairāk sasprindzinot jau tā trauslo apgabalu vai trūcīgo valstu ekonomiskās, sociālās un administratīvās iespējas, un rezultātā radot konfliktu un negatīvi ietekmējot drošību kopumā; atgādina, ka šie notikumi rada kopienu un valstu konkurenci cīņā par trūcīgajiem resursiem;

5.

atzīst, ka kompleksas krīzes ir iespējams paredzēt un tās būtu jānovērš, piemērojot visaptverošu pieeju, tostarp tādās politikas jomās, kurās pilnībā izmanto kopējās ārpolitikas un drošības politikas un kopējās drošības un aizsardzības politikas, kā arī humānās un attīstības palīdzības politikas pieejamos instrumentus; norāda arī, ka 2004. gadā, aliansei pievienojoties piecām citām starptautiskām aģentūrām (13), lai izveidotu Vides un drošības iniciatīvu (ENVSEC) nolūkā risināt vides problēmas, kas apdraud drošību visneaizsargātākos reģionos, NATO bija līdzdalīga pirmajos starptautiskajos centienos risināt vides izraisītās drošības problēmas;

6.

atzīst KDAP atbalstam būtiski svarīgo infrastruktūru nozīmi;

7.

atzīst, ka klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai saistībā ar drošību var būt pozitīva ietekme, taču tas ir tikai viens no elementiem, kuri veido ES rīcību klimata pārmaiņu jomā, mēģinot izmantot gan politiskus, gan ekonomiskus instrumentus nolūkā pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt to sekas;

8.

norāda uz to, ka savās ārējās darbības stratēģijās, politikā un instrumentos ES būtu jāņem vērā dabas katastrofu un klimata pārmaiņu seku ietekme uz starptautisko drošību; turklāt atgādina, ka gan dabas, gan citu katastrofu sakarā ir svarīgi veltīt īpašu uzmanību sievietēm un bērniem, kas krīzes situācijās ir īpaši neaizsargāti;

9.

šajā sakarā atgādina par Komisijas pilnvarām humānās palīdzības un civilās aizsardzības jomā un uzsver, ka jāturpina pašreizējo instrumentu izstrāde un nostiprināšana;

10.

atgādina, ka katastrofu riska ierobežošana būtiski samazina krīžu ietekmi uz vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām;

11.

atzīmē, ka ir svarīgi iekļaut klimata izraisītas krīzes un ar to saistīto dabas katastrofu ietekmes analīzi kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) stratēģijās un darbības plānos, gan jebkuras dabas apstākļu vai humanitāras krīzes laikā, gan pēc tam, kā arī izstrādāt seku mazināšanas rezerves plānus visapdraudētākajiem reģioniem, ievērojot Lisabonas līgumā noteiktos humānos principus; aicina arī praktiski sadarboties, piemēram, kopīgās mācībās;

12.

uzsver, ka klimata pārmaiņu radīto drošības problēmu efektīviem risinājumiem ne vien labāk jānovērš konflikti un jāuzlabo krīzes pārvaldība, bet jāuzlabo arī analīze un agrīnās brīdināšanas iespējas;

13.

atgādina, ka Lisabonas līgums prasa, lai Savienība attīsta civilās un militārās jaudas starptautiskai krīžu pārvaldībai visā 43. pantā norādīto uzdevumu lokā, it sevišķi konfliktu novēršanā, humānās palīdzības un glābšanas uzdevumos, militāro konsultāciju un palīdzības uzdevumos, miera uzturēšanā un stabilizēšanā pēc konflikta; vienlaikus uzskata, ka būtu jānovērš instrumentu dublēšana un ka saskaņā ar LESD 196. un 214. pantu KDAP darbības jomas instrumenti skaidri jānošķir no pārējiem instrumentiem; atgādina, ka jānovērš jebkāda jau izveidotu humānās palīdzības un civilās aizsardzības to instrumentu dublēšana, kuri nav iekļauti KDAP;

14.

atzīst, ka militāro struktūru iespējas un resursi nodrošina vides informāciju, riska novērtējumu, humāno palīdzību, katastrofas seku likvidēšanu un evakuāciju, tādējādi būtiski uzlabojot agrīnās brīdināšanas, klimata izraisītu krīžu pārvaldības un katastrofu seku likvidēšanas iespējas;

15.

norāda, ka Lisabonas līgumā ir ieviesti jauni noteikumi (LES 21. 23., 27., 39., 41. panta 3. punkts, 43.–46. pants), it sevišķi attiecībā uz 41. panta 3. punktā noteikto sākumfondu, un ka tos vēl nepieciešams īstenot;

16.

uzsver, ka ES arī turpmāk būtu jāiesaistās ANO, Āfrikas Savienības (ĀS) un EDSO darbā, tostarp saistībā ar ENVSEC, lai dalītos ar analīzes rezultātiem un kopīgi risinātu klimata pārmaiņu radītās problēmas;

17.

uzsver civilo un militāro spēku sinerģijas nozīmi krīzes situāciju risināšanā, piemēram, Haiti, Pakistānā un Ņūorleānā; uzskata, ka šīs sinerģijas ir pierādījušas militāro spēku spēju nodrošināt vērtīgu ieguldījumu klimata izraisītu krīžu un dabas katastrofu seku likvidēšanā, sniedzot tiešu un savlaicīgu atbalstu cietušajiem reģioniem un iedzīvotājiem;

18.

atzinīgi vērtē to, ka klimata pārmaiņas sāk ieņemt aizvien svarīgāku vietu sarunās par vispārējo drošību, it sevišķi kopš 2007. gada, kad ANO Drošības padome pirmo reizi apsprieda klimta pārmaiņas un to sekas attiecībā uz starptautisko drošību; izsaka atzinību par ES un tās dalībvalstu valdību centieniem izvirzīt šo problēmu izskatīšanai ANO Drošības padomē 2011. gada jūlijā un par Ārlietu padomes secinājumiem par klimata diplomātijas politiku;

19.

aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) kā atbildīgo par Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu:

20.

uzskata, ka ES ir jānāk klajā ar problēmu uzskaitījumu, ar kurām tā saskaras tādās zonās kā, piemēram, Arktika, Āfrika, Arābu pasaule, kā arī Himalaji un Tibetas plato (Trešais pols), it sevišķi ņemot vērā iespējamos konfliktus par ūdens apgādi;

21.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt un pilnveidot ES attīstības un humāno palīdzību, kuras mērķis, saistībā ar klimata izraisītām krīzēm un dabas katastrofām, ir veicināt pielāgošanos, mazināt ietekmi, nodrošināt reaģēšanu, veicināt noturību, sniegt palīdzību, kā arī atbalstīt atjaunošanu un attīstību pēc krīzēm; norāda, ka ir svarīgas tādas iniciatīvas, kuru mērķis ir, piemēram, katastrofu riska mazināšana un finansiālas palīdzības, atjaunošanas un attīstības sasaiste, un aicina Komisiju integrēt šīs programmas un darbības savā humānās palīdzības un jo īpaši attīstības palīdzības politikā; atzinīgi vērtē ierosinājumu palielināt ES civilās aizsardzības mehānisma nozīmi, jo īpaši ārpus Eiropas Savienības;

22.

atzinīgi vērtē UNDP, UNEP, EDSO, NATO, UNECE un REC (14) Vides un drošības iniciatīvu (ENVSEC), kas Vidusāzijas, Kaukāza reģiona un Dienvidaustrumeiropas valstīm piedāvā savas apvienotās zināšanas un resursus, tādējādi palīdzot risināt ar cilvēku drošību un dabas vidi saistītas problēmas; atzīmē, ka ENVSEC vispārējā veiktspēja vēl joprojām ir ierobežota, tomēr līdz šim tā ir bijusi svarīgs iestāžu sadarbības instruments un palīdzējusi atvieglināt integrācijas procesus;

23.

uzsver, ka ES būtu jāsadarbojas ar galvenajiem riska reģioniem un ar visneaizsargātākajām valstīm, lai stiprinātu to spējas pārvaldīt situāciju; uzsver, ka ES varētu turpināt ES reģionālajās stratēģijās (piemēram, ES un Āfrikas stratēģija, Barselonas process, Melnās jūras reģiona sinerģija, ES un Vidusāzijas stratēģija, kā arī Tuvo Austrumu rīcības plāns) integrēt jautājumus, kas saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un stabilitāti šo pārmaiņu apstākļos;

24.

aicina PV/AP un Komisiju integrēt jautājumus par klimata pārmaiņu potenciālo ietekmi uz drošību ārējās darbības un KDAP visnozīmīgākajās stratēģijās, politikas dokumentos un finanšu instrumentos;

25.

vērš uzmanību uz to, ka energoapgādes drošība ir cieši saistīta ar klimata pārmaiņām; uzskata, ka energoapgādes drošība ir jāveicina, samazinot ES atkarību no fosilā kurināmā, piemēram, no Krievijas pa cauruļvadiem eksportētā kurināmā; atgādina, ka, mūžīgajam sasalumam kūstot, šie cauruļvadi kļūs mazaizsargāti pret traucējumiem, un uzsver, ka Arktikas pārveidošanās ir viena no tām klimata pārmaiņu izraisītām ietekmēm, kas visvairāk skars ES drošību; uzsver, ka šo risku pastiprinošo faktoru ir jāņem vērā izvērstā ES stratēģijā Arktikai, un jāpilnveido ES politika attiecībā uz Eiropas Savienībā ražotu atjaunojamo enerģiju un energoefektivitāti, kas būtiski samazinātu Savienības atkarību no ārējiem enerģijas avotiem, tādējādi uzlabojot drošības situāciju;

26.

aicina Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA) un dalībvalstu bruņotos spēkus, pilnībā izmantojot atjaunojamo enerģijas avotu iespējas, izstrādāt ekoloģiskas un enerģiju taupošas tehnoloģijas;

27.

atzinīgi vērtē nesenos centienus stiprināt koordināciju starp NATO un ES spēju attīstības jomā; atzīst, ka ļoti nepieciešams apzināt savstarpējās priekšrocības, ko piedāvā sadarbība, vienlaikus ievērojot abu organizāciju konkrētos pienākumus; uzsver nepieciešamību atrast un izveidot sinerģiju attiecībā uz “apvienošanas un kopīgas izmantošanas” projektiem un “viedās aizsardzības” projektiem (NATO), kurus varētu īstenot, lai likvidētu dabas katastrofu sekas;

28.

aicina PV/AP īpašas steidzamības kārtā izmanot pilnu Lisabonas līguma potenciālu un izvirzīt priekšlikumus par sākumfonda īstenošanu (ES līguma 41. panta 3. punkts) attiecībā uz iespējamiem turpmākiem apvienošanas un kopīgas izmantošanas projektiem, kopīgām spējām un kopīgu, pastāvīgu aprīkojuma izmantošanu civilajām krīzes operācijām;

29.

norāda, ka klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz mieru, drošību un stabilitāti varētu iekļaut visos stratēģiskajos KĀDP/KDAP dokumentos, kas kalpo kā pamatnostādnes atsevišķo politiku un misiju plānošanai un īstenošanai;

30.

norāda, ka agrīnās novērtēšanas un faktu vākšanas iespējām būtu jānodrošina ES spēja krīzēs izmantot vispiemērotākos pieejamos līdzekļus, lai maksimāli ātri izvietotu starpnozaru grupas, kurās varētu iekļaut civilās, militārās un civilmilitārās jomas speciālistus;

31.

uzsver, ka, centienos novērst un paredzēt klimata izraisītu drošības apdraudējumu, ES piekļuvei rūpīgai un savlaicīgai analīzei būs izšķiroša nozīme, šajā saistībā kā veiksmīgu informācijas avotu izmantojot KDAP iespējas; ES būtu jāturpina attīstīt datu apkopošanas un informācijas analīzes iespējas ar tādu struktūru starpniecību kā, piemēram, ES delegācijas, ES Satelītcentrs un ES Situāciju centrs;

32.

uzskata, ka agrīnas brīdināšanas un profilakses pasākumi attiecībā uz klimata pārmaiņu un dabas katastrofu negatīvajām sekām ir atkarīgi no pietiekamiem cilvēkresursiem un datu apkopošanas un analīzes metodikas; atzīmē, ka attiecīgajām EĀDD vienībām, kas risina drošības jautājumus, kā arī attiecīgajiem Komisijas dienestiem un ģeogrāfiskajām nodaļām savā darbā būtu jāanalizē dabas katastrofu ietekme uz starptautisko drošību un politisko līdzsvaru; ierosina rīkot EĀDD un Komisijas darbinieku apmācību par dabas katastrofu ietekmes uz krīžu attīstību un politisko līdzsvaru un drošību pārraudzību; aicina izstrādāt vienotus analīzes un risku novērtēšanas kritērijus un izveidot kopīgu brīdināšanas sistēmu;

33.

mudina attiecīgās EĀDD un Komisijas struktūras paplašināt koordināciju par jautājumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un dabas katastrofām, un sistemātiski veikt informācijas apmaiņu par šiem jautājumiem, lai analizētu situāciju drošības jomā un attiecīgi plānotu politiku; aicina attiecīgās EEAS organizācijas izmantot pieejamos komunikācijas un informācijas apmaiņas kanālus ar attiecīgajām Komisijas struktūrām, it sevišķi ECHO, bet arī ar ANO dienestiem un programmām, kā arī ar NATO; norāda, ka civilajām un militārajām struktūrām, kuru uzdevums ir reaģēt uz klimata pārmaiņu izraisītām krīzēm un dabas katastrofām, būtu cieši jāsadarbojas ar visām pilsoniskās sabiedrības un humanitārajām organizācijām un nevalstiskajām organizācijām;

34.

mudina Komisiju izstrādāt ES ārkārtas rīcības plānus, kas paredzēti, lai valstīs ārpus Savienības likvidētu dabas katastrofu un klimata izraisītu krīžu sekas, kas tieši vai netieši ietekmē Savienības drošību (piemēram, klimata izraisīta migrācija);

35.

visnotaļ atzinīgi vērtē 2011. gadā Polijas prezidentūras laikā ES ārlietu ministru līmenī veiktos pasākumus, un Vācijas prezidentūras laikā ANO Drošības Padomē veiktos pasākumus, lai uzsvērtu klimata pārmaiņu un drošības problēmu savstarpējo saistību;

36.

uzskata, ka KDAP politikas pamatdokumentus varētu pielāgot un grozīt attiecībā uz klimata pārmaiņu un dabas katastrofu izraisītajām sekām, piemēram, ES militārās plānošanas koncepciju politiskā un stratēģiskā līmenī (15), ES militārās vadības un kontroles koncepciju (16), ES spēku pēctecības koncepciju (17) un ES ātrās militārās reaģēšanas koncepciju (18), kā arī tajos dokumentos, kas attiecas uz KDAP civilajām misijām, piemēram, ES visaptverošās plānošanas koncepciju, ES policijas spēku plānošanas koncepciju un Pamatnostādnes par vadības un kontroles struktūru ES civilajām operācijām krīzes pārvarēšanai (19);

37.

uzskata, ka civilās un militārās iespējas būtu jāattīsta tādā veidā, lai tās varētu izvērst dabas katastrofu seku likvidēšanā un klimata izraisītu krīžu gadījumā; uzskata, ka nepieciešams pievērst īpašu uzmanību militāro jaudu attīstīšanai un it sevišķi apvienošanas un kopīgas izmantošanas procesam; aicina šajā jautājumā lielāku nozīmi piešķirt EAA;

38.

atkārto, ka efektīvā krīžu, piemēram, dabas katastrofu, seku likvidēšanas procesā bieži jāiesaista gan civilie, gan militārie spēki, un to starpā vajadzīga ciešāka sadarbība; atgādina, ka ir būtiski noteikt katras konkrētās nozares iespējas un tos trūkumus, kurus varētu novērst, izmantojot militārās iespējas;

39.

uzsver nepieciešamību izstrādāt konkrētu militāro un civilo jaudu iespēju sarakstu, kas ir īpaši būtiskas reaģēšanai uz klimata pārmaiņām un dabas katastrofām, kā arī KDAP misijās; uzsver, ka, izstrādājot šo sarakstu, īpaša uzmanība būtu jāpievērš darbam, ko veic Padomdevēju grupa militārās un civilās aizsardzības resursu izmantošanas jautājumos; atzīmē, ka starp šādām iespējām ir inženiertehnoloģiskās jaudas, piemēram, ostu/lidostu infrastruktūras ārkārtas celtniecībai un ekspluatācijai, gaisa un jūras operatīvajai pārvaldībai un transportam, pārvietojamām slimnīcām, tai skaitā intensīvajai aprūpei, sakaru infrastruktūrai, ūdens attīrīšanai un degvielas krājumu pārvaldībai; aicina Padomi un EAA 2013. gada pārskata par iespēju attīstības programmu ietvaros saskaņot pašreizējos civilo un militāro iespēju reģistrus ar tiem, kas nepieciešami, lai risinātu klimata pārmaiņu izraisītās problēmas, un izvirzīt nepieciešamos priekšlikumus jebkādu esošu trūkumu novēršanai šajos reģistros;

40.

uzsver nepieciešamību uz jau esošo jaudu pamata – piemēram, ES Kaujas vienības un Eiropas Gaisa transporta pavēlniecības – izpētīt iespēju radīt kopīgas papildu iespējas, kas ir būtiskas operācijām, kas saistītas ar reaģēšanu uz klimata pārmaiņu vai dabas katastrofu ietekmi;

41.

uzsver vajadzību izpētīt bruņoto spēku iespējas energoefektivitātes uzlabošanas un vides pārvaldības jomā gan ES, gan pasaulē, izpētot arī iespējas, ko piedāvā atjaunojamie enerģijas avoti; atgādina, ka vienas ES dalībvalsts bruņoto spēku elektroenerģijas patēriņš ir identisks lielas Eiropas pilsētas patēriņam, tāpēc militārajām struktūrām jābūt atbilstīgi novatoriskām, lai samazinātu savas ekoloģiskās pēdas nospiedumu; atzinīgi vērtē 2012. gada maijā izdoto UNEP, ANO Miera uzturēšanas operāciju nodaļas (UNDPKO) un ANO Lauka atbalsta nodaļas (UNDFS) ziņojumu “Zilās bruņucepures kļūst “zaļākas” – vide, dabas resursi un ANO miera uzturēšanas operācijas”; norāda, ka vairākus gadus ASV (20) bruņotie spēki ir aktīvi mēģinājuši uzlabot savu neatkarību enerģijas jomā, izmantojot ilgtspējīgus enerģijas avotus un palielinot visu militāro operāciju un infrastruktūru energoefektivitāti; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunāko EAA projektu GO GREEN, kura mērķis ir ievērojami uzlabot energoefektivitāti un izmantot atjaunojamos enerģijas avotus; uzsver, ka ir jāizstrādā arī labākās prakses pamatnostādnes attiecībā uz resursu efektīvu izmantošanu un KDAP misiju vides pārvaldības uzraudzību;

42.

uzsver arī nepieciešamību salāgot plašākās attīstības norises Eiropas Aizsardzības industriālās bāzes jomā ar klimata izraisītu krīžu un dabas katastrofu konkrētajām prasībām; aicina paaugstināt EAA lomu ciešā sadarbībā ar ES Militāro komiteju šajā procesā; aicina KDAP institūcijas pārliecināties par to, ka iepirkumu programmas un iespēju attīstības programmas piešķir pietiekamus finansiālos līdzekļus un citus resursus reaģēšanas uz klimata pārmaiņām un dabas katastrofām konkrētajām vajadzībām;

43.

aicina militāros spēkus uzņemties atbildību vides ilgtspējas jomā un tehniskos ekspertus rast videi draudzīgas rīcības veidus – gan samazinot emisijas, gan uzlabojot reģenerācijas iespējas;

44.

uzsver to, ka ir jāsaglabā un jāturpina stiprināt visaptveroša pieeja dabas katastrofu un klimata izraisītu krīžu seku mazināšanai un likvidēšanai nākamā daudzgadu finanšu plāna 2014.–2020. gadam kontekstā, izmantojot visus Savienības rīcībā esošos attiecīgos instrumentus; apsveic Komisijas ierosinājumu par atjauninātu stabilitātes instrumentu, kurā jau ir ņemta vērā klimata pārmaiņu un dabas katastrofu negatīvā ietekme uz drošību, mieru un politisko stabilitāti;

45.

prasa noteikt šādu priekšlikumu finansiālās sekas un ņemt tās vērā arī ES budžeta pārskatīšanā;

46.

aicina PV/AP nosūtīt klimata drošības ekspertus uz ES delegācijām visvairāk skartajās valstīs un reģionos, lai stiprinātu Savienības jaudu, kad ir runa par savlaicīgu brīdināšanu un informāciju par iespējamo konfliktu izraisīšanos;

47.

aicina EĀDD stiprināt Savienības un tās kaimiņvalstu koordināciju klimata izraisītu krīžu seku likvidēšanas spēju attīstības jomā;

48.

aicina EĀDD atbalstīt to, ka globālo militāro, civilmilitāro un civilo operāciju plānošanas procesā ir jāņem vērā klimata pārmaiņu un vides aizsardzības aspekti;

49.

atzinīgi vērtē domu par ANO klimata drošības īpašā sūtņa amata radīšanu;

50.

aicina koordinēt mehānismus, ko nepieciešams izveidot starp ES kopumā un tām dalībvalstīm, kuras nākotnē var darboties saskaņā ar pastāvīgas strukturētas sadarbības noteikumiem, lai nodrošinātu savu pasākumu atbilstību ES vispārējai nostājai šajā jomā;

51.

uzskata, ka pētījumi par dabas katastrofu un klimata izraisītu krīžu ietekmi un starptautisko un Eiropas drošību būtu jāiekļauj Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas mācību programmā;

52.

aicina ES kopā ar trešām valstīm, jo īpaši ar galvenajiem partneriem, piemēram, Indiju, Ķīnu un Krieviju, izpētīt klimata pārmaiņu seku ietekmi uz drošību; uzsver, ka patiesi efektīvai reaģēšanai būs vajadzīga daudzpusēja pieeja un ar trešām valstīm kopēji ieguldījumi un ka kopējās attīstības un apmācības misijās ES varētu veidot sadarbību ar trešo valstu militārajiem spēkiem;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai, NATO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai un ANO ģenerālsekretāram.