11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/89

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 312. pantu,

—

ņemot vērā tā 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni (2),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (3) un tā īstenošanas noteikumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par ES budžeta pārskatīšanu (COM(2010)0700),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 16. jūnija Lēmumu, ar ko izveido īpašu komiteju politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem ilgtspējīgai Eiropas Savienībai pēc 2013. gada (4),

—

ņemot vērā Austrijas, Čehijas, Dānijas, Igaunijas, Īrijas, Lietuvas, Latvijas, Nīderlandes, Portugāles un Zviedrijas parlamentu un Vācijas parlamenta abu palātu ieguldījumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 184. pantu,

—

ņemot vērā Īpašās komitejas politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem ilgtspējīgai Eiropas Savienībai pēc 2013. gada ziņojumu un Attīstības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A7-0193/2011),

A.

tā kā Parlaments nolēma izveidot īpašu komiteju ar šādām pilnvarām:

B.

tā kā Īpašajai komitejai ir jāiesniedz gala ziņojums pirms Komisija iesniedz savus priekšlikumus nākamajai DFS;

C.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 311. pantu noteikts, ka Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku, un ka tā pilnībā finansējama no pašu resursiem;

D.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. panta 5. punktu un 324. pantu Eiropas Parlaments pienācīgi jāiesaista sarunās par nākamo DFS;

E.

tā kā Lisabonas līguma stāšanās spēkā nostiprina Savienības politikas virzienus un rada jaunas kompetences jomas, kuras vajadzētu atspoguļot nākamajā DFS;

F.

tā kā ir vajadzīga stingra Savienības un tās dalībvalstu reakcija uz tādām Savienībai un tās pilsoņiem risināmām problēmām kā pasaules ekonomikas krīze, jauno tirgus ekonomikas valstu strauja attīstība, pāreja uz ilgtspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku, cīņa pret klimata pārmaiņām, demogrāfiskās problēmas, tostarp imigrantu integrācija un patvēruma meklētāju aizsardzība, pasaules ražošanas un uzkrājumu novirzīšanās uz jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, cīņa pret nabadzību, kā arī dabas un cilvēku izraisītu katastrofu, terorisma un organizētās noziedzības draudi;

G.

tā kā starptautiskā līmenī Eiropas Savienībai ir lielāka ietekme nekā vienkārši tās dalībvalstu apvienojumam;

H.

tā kā ES kohēzijas politikas galvenajam mērķim arī turpmāk vajadzētu būt joprojām pastāvošo sociālo, ekonomisko un teritoriālo atšķirību samazināšanai Savienībā un tā kā pamanāma un sekmīga kohēzijas politika pati par sevi ir Eiropas pievienotā vērtība un tai būtu jāsniedz labums visām ES dalībvalstīm;

I.

tā kā ES pilsoņi ir kļuvuši prasīgāki pret Savienību un arī kritiskāki pret tās darbību; un tā kā sabiedrība tikai tad atkārtoti uzņemsies atbildību par ES, kad tās pilsoņi būs pārliecināti, ka Savienība labāk kalpo viņu vērtībām un interesēm;

J.

tā kā stratēģijai „Eiropa 2020” būtu jāpalīdz Eiropai atgūties no krīzes un kļūt stiprākai, nodrošinot darba vietas un gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi; tā kā šī stratēģija ir balstīta uz pieciem galvenajiem Savienības mērķiem — veicināt nodarbinātību, uzlabot nosacījumus jauninājumu, pētniecības un attīstības jomā, sasniegt mērķus klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā, paaugstināt izglītības līmeni un veicināt sociālo integrāciju, jo īpaši mazinot nabadzību;

K.

tā kā Savienības budžets ir efektīvs reformu īstenošanas līdzeklis; tā kā tā ietekmi var pastiprināt, ja ar to mobilizē privātā un publiskā finansējuma papildu avotus, lai atbalstītu ieguldījumus, tādējādi sekmējot Savienības izdevumu pastiprinošo ietekmi; tā kā tā dēvētajam „just retour” principam nav loģiska ekonomiska pamatojuma, jo ar to pienācīgi neņem vērā Eiropas pievienoto vērtību, papildu sekas un ES valstu savstarpējās solidaritātes nepieciešamību;

L.

tā kā saskaņā ar LES 3. pantu Eiropas ilgtspējīgas attīstības pamatā vajadzētu būt līdzsvarotai ekonomikas izaugsmei un cenu stabilitātei, tādai sociālā tirgus ekonomikai ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī augsta līmeņa vides aizsardzībai un tās kvalitātes uzlabošanai;

M.

tā kā pareizas finanšu pārvaldības princips ir viens no Savienības budžeta īstenošanas pamatprincipiem; tā kā daudzas dalībvalstis veic nopietnas fiskālās korekcijas to budžetos; tā kā pareiza finanšu pārvaldība — efektivitāte, iedarbīgums, ekonomija — ir kļuvusi arvien svarīgāka publisko izdevumu jomā gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī;

N.

tā kā noteikumi par izdevumu programmu regulāru pielāgošanu mainīgajām vajadzībām un apstākļiem nav bijuši pietiekami; un tā kā normu un noteikumu sarežģītais raksturs ir bijis viens no iemesliem nepilnībām pārvaldības un kontroles sistēmās;

O.

tā kā pašreizējās 2007.–2013. gada DFS pirmie četri gadi ir skaidri atspoguļojuši robežas, kādās finanšu shēma spēj pielāgot jaunus pilnveidojumus un prioritātes, neierobežojot esošos; un tā kā pašreizējā DFS nav spējusi ātri reaģēt uz tādām jaunām saistībām, kā „Galileo”, ITER, Pārtikas mehānisms vai Eiropas ekonomikas atveseļošanās plāns;

P.

tā kā nacionālā kopienākuma (NKI) resursu ieviešana ES finansēšanas sistēmā 1988. gadā bija paredzēta, lai uz laiku atsvērtu pašu resursu samazināšanos, taču šā risinājuma izmantošanu gadu gaitā pagarināja un vēl pastiprināja, un šodien tā ir ES budžeta resursu galvenā sastāvdaļa; tā kā šis pārsvars ir pastiprinājis tendenci, ka dalībvalstis veic neto bilances aprēķinus un no tā izrietējusi virkne atlaižu, korekciju, izņēmumu un kompensāciju, kas padara pašreizējo pašu resursu sistēmu pārāk sarežģītu, nepārredzamu un tādu, kura nenodrošina ne pietiekamas saites ar esošajiem Eiropas Savienības politikas virzieniem, ne arī taisnīgumu, un tādēļ nevar nodrošināt pārredzamu un efektīvu Savienības politikas jomu finansēšanu Eiropas interesēs, un galu galā ir arī pilnīgi nesaprotama Eiropas pilsoņiem;

Q.

tā kā Eiropas Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūcijā par novatoriskiem finansēšanas veidiem Eiropā un pasaulē (5) ir pausts apstiprinājums finanšu darījumu nodokļa ieviešanai, norādot, ka tas „varētu palīdzēt kontrolēt tādas aizvien biežāk finanšu tirgos sastopamas un ārkārtīgi postošas tirdzniecības tendences kā daži īstermiņa un automatizētās ātrās datorizētās tirdzniecības darījumi un ierobežot spekulēšanu”;

1.

uzskata, ka Eiropas Savienība, kas ir daudz vairāk nekā vienkārši tās dalībvalstu apvienojums, var pierādīt savu pievienoto vērtību attiecībā uz paredzamajām problēmām, piemēram, demogrāfijas, klimata pārmaiņu vai energoapgādes jomā;

2.

atzīmē, ka pašreizējā krīze un stingri publisko izdevumu ierobežojumi ir vēl vairāk sarežģījuši dalībvalstu turpmāko virzību uz izaugsmi, labāku konkurētspēju, ekonomiskās un sociālās konverģences sasniegšanu, kā arī to pilnīgu dalību iekšējā tirgū; pauž ciešu pārliecību, ka krīzes risinājums ir Eiropas sadarbības paplašināšana, nevis samazināšana;

3.

uzskata, ka „ilgtspējīgu resursu Eiropas Savienībai” izveidei būtu pirmām kārtām nepieciešams pārdomāt ES budžeta „resursu sistēmu”, lai aizstātu valstu pašreizējo ieguldījumu ar patiesiem Eiropas resursiem;

4.

uzskata, ka nesenie notikumi apliecinājuši nepieciešamību euro zonā īstenot drosmīgāku ekonomikas pārvaldību, un ka monetārais pīlārs bez sociālā un ekonomiskā pīlāra ir nolemts neveiksmei; uzskata par ļoti svarīgu, lai Savienība pastiprinātu ekonomikas pārvaldības sistēmu un tādējādi nodrošinātu stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu (atjaunotu un saglabātu ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes rādītājus), lai novērstu pašreizējās krīzes atkārtošanos un nosargātu Eiropas projektu;

5.

norāda, ka krīze ir uzrādījusi strukturālās problēmas, kas ir jārisina vairumā dalībvalstu ekonomiku un kas kavē izaugsmi, proti, nepietiekams ražīgums, augsts valsts parāda līmenis, liels fiskālais deficīts, strukturāls bezdarbs, noturīgi šķēršļi iekšējā tirgū, zema darbaspēka mobilitāte un novecojusi izpratne par prasmēm; uzsver, ka lai pārvarētu šīs strukturālās problēmas, ir jāiegulda līdzekļi tādās pamatjomās kā izglītība, pētniecība un jauninājumi, un uzsver, cik nozīmīgi ir pavērst pretējā virzienā publisko ieguldījumu samazināšanās tendenci;

6.

atgādina, ka, turpinoties pašreizējām ieguldījumu tendencēm, Āzija līdz 2025. gadam var izvirzīties zinātnes un tehnoloģiju attīstības priekšgalā; tomēr atgādina, ka šīs pārmaiņas ne vien rada milzīgas problēmas, bet paver arī iespējas, — piemēram, ES eksporta potenciāla straujai izaugsmei; atzīmē, ka Savienība atpaliek augstākā līmeņa akadēmiskajā un profesionālajā izglītībā, jo tikai aptuveni 30 Eiropas augstskolas ierindojas starp pasaules 100 labākajām; uzsver, ka Eiropa atpaliek arī prasmju sacensībā un vērš uzmanību uz to, ka līdz 2020. gadam vēl 16 miljonos darba vietu būs vajadzīga augsta kvalifikācija, savukārt pieprasījums pēc zemas kvalifikācijas prasmēm samazināsies par 12 miljoniem darba vietu;

7.

uzskata, ka viena no samilzušajām problēmām, kas jārisina Eiropas Savienībai, ir tās konkurētspējas saglabāšana, izaugsmes palielināšana un augsta bezdarba līmeņa apkarošana, galveno uzmanību pievēršot darba tirgus pienācīgai darbībai un sociālajiem apstākļiem, lai uzlabotu nodarbinātības rādītājus, veicinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, visā Eiropā garantētu darba ņēmēju tiesības, kā arī darba apstākļus un samazinātu nabadzību;

8.

uzstāj, ka Eiropas Savienībai ir jārisina demogrāfijas problēmas; atzīmē, ka mazāks strādājošo iedzīvotāju skaits un lielāks pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars radīs papildu grūtības tās labklājības sistēmās un ekonomiskajā konkurētspējā;

9.

pauž bažas, ka pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanās no 6 līdz 9 miljardiem pastiprinās pasaules sāncensību pēc dabas resursiem un radīs papildu spiedienu uz vidi pasaules un vietējā mērogā; atzīmē, ka pieprasījums pēc pārtikas līdz 2050. gadam, visticamāk, pieaugs par 70 % un ka neefektīvā un neilgtspējīgā izejvielu un preču izmantošana un pārvaldība pakļauj iedzīvotājus bīstamai sāncensībai starp pārtikas nodrošināšanu, dabas aizsardzību un enerģijas ražošanu, kā arī rada dārgus cenu šokus; tā var arī nopietni ietekmēt rūpniecību, ierobežojot uzņēmējdarbības iespējas, tostarp piekļuvi izejvielām, apdraudot ekonomisko drošību un veicinot klimata pārmaiņas; tāpēc uzsver, ka ES ir nekavējoties jārīkojas un jāvada process tā, lai tiktu izveidota ekonomika, kas balstās uz resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

10.

vērš uzmanību uz pieaugošo globālo enerģijas patēriņu un uz to, ka atkarība no enerģijas importa pieaugs, jo Savienība ap 2050. gadu importēs teju divas trešdaļas no nepieciešamās enerģijas, ja pienācīgi netiks mainīta pašreizējā enerģētikas politika un ja ES un dalībvalstis neveltīs vairāk pūļu atjaunojamo enerģijas avotu attīstīšanai un energoefektivitātes potenciāla īstenošanai, pilnībā ņemot vērā ES saistības enerģētikas un klimata jomā, kā arī drošības aspektus; brīdina, ka cenu svārstīgumu un piegādes nepastāvību saasinās arī politiskā nestabilitāte ar enerģiju bagātajās valstīs; tāpēc aicina dažādot piegādes maršrutus un tirdzniecības partnerus;

11.

atbalsta ideju, ka, apkopojot visus ES finansējuma veidus, būtu jāpanāk Eiropas vides vispārējā stāvokļa uzlabojumi, tostarp tāda siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, kas ir vismaz līdzvērtīga pašreizējā ES tiesiskajā regulējumā noteiktajiem mērķiem; tāpēc ierosina, ka apkopotā līmenī būtu jāanalizē ES līdzekļu izlietojuma pozitīvā un negatīvā ietekme uz klimatu un vidi;

12.

uzskata, ka globalizācija ir palielinājusi neaizsargātības izjūtu, likvidējot robežas starp iekšējiem un ārējiem brīvības, tiesiskuma un drošības veidiem; pauž pārliecību, ka, lai risinātu 21. gadsimta drošības problēmas, vienlaicīgi nodrošinot pamattiesības un personisko brīvību, ir vajadzīgas pasaules mēroga un savlaicīgas atbildes, ko var nodrošināt tikai Savienības lieluma dalībnieks; pauž pārliecību, ka ES drošības ārējā dimensija ir cieši saistīta ar demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību trešās valstīs un ka šajā ziņā ES ir īpašs pienākums sniegt savu ieguldījumu;

13.

pauž pārliecību, ka Savienībai kā ietekmīgam politiskam, ekonomiskam un tirdzniecības spēkam ir pilnībā jāpilda sava starptautiskā loma; atgādina, ka Lisabonas līgums nodrošina jaunus instrumentus, lai labāk pārstāvētu Eiropas intereses un vērtības visā pasaulē; uzsver, ka Savienība sniegs pievienoto vērtību starptautiskajā aspektā un ietekmēs politikas lēmumus pasaulē tikai tad, ja tā rīkosies vienoti; uzstāj, ka stingrākai ārējai pārstāvībai jābūt cieši saistītai ar stingrāku iekšējo koordināciju;

14.

pauž pārliecību, ka arvien lielākai sabiedrības atbildībai par Savienību ir jākļūst par kopīgas rīcības virzītājspēku; uzskata, ka labas pārvaldes nodrošināšana ir pats efektīvākais Savienības līdzeklis, kā panākt tās pilsoņu pastāvīgu uzticēšanos un viņu iesaisti;

15.

uzsver, ka ES budžeta izdevumu galvenais nolūks ir radīt Eiropas pievienoto vērtību (EPV), apvienojot resursus, darbojoties kā katalizatoram un sniedzot apjomradītus ietaupījumus, pozitīvu pārrobežu un papildu ietekmi, tādējādi veicinot saskaņotās politikas vispārējo mērķu efektīvāku vai ātrāku sasniegšanu un samazinot valstu izdevumus; atgādina, ka principā jāizvairās no jebkādas dažādās budžeta pozīcijās asignēto līdzekļu izdošanas dublēšanās un pārklāšanās un ka ES izdevumiem vienmēr jācenšas radīt lielāku vērtību nekā dalībvalstu atsevišķo izdevumu kopsummai; uzskata, ka daudzgadu finanšu shēma, ja to pareizi izmanto, ir ļoti svarīgs Eiropas projekta ilgtermiņa plānošanas instruments, kurā labāk var ņemt vērā Eiropas perspektīvu un Savienības pievienoto vērtību;

16.

vērš uzmanību uz to, ka lielāka sinerģija un apjomradīti ietaupījumi iespējami šādās jomās — Eiropas Ārējās darbības dienests, humānā palīdzība un jo īpaši ES ātrās reaģēšanas spēja, aizsardzības resursu apvienošana, pētniecība, izstrāde un inovācijas, lieli infrastruktūras projekti (jo īpaši enerģētikas un transporta jomā) un finanšu tirgu uzraudzība;

17.

uzskata, ka katram tiesību akta priekšlikumam ar ietekmi uz budžetu līdzās subsidiaritātes pārbaudei nacionālajos parlamentos, kas paredzēta Lisabonas līgumā, kā paraugprakse jāveic arī EPV novērtējums; tomēr uzstāj, ka EPV novērtējumam vajadzīgs kas vairāk par „elektronisko tabulu pieeju” un ka politiskajā izvērtējumā jākonstatē, vai plānotā darbība efektīvi un konstruktīvi veicinās ES kopīgo mērķu sasniegšanu un vai tā radīs ES sabiedriskos labumus; atzīmē, ka EPV galvenos un svarīgākos elementus — mieru, stabilitāti, brīvību, personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu kustību — nevar izteikt skaitliskā izteiksmē;

18.

uzsver, ka jāpierāda visu ES tēriņu atbilstība Līgumā paredzētajiem pienākumiem, Kopienas tiesību kopumam vai svarīgākajiem ES politikas mērķiem; uzsver, ka EPV var radīt ne tikai ar izdevumiem, bet arī ar Eiropas tiesību aktiem un valstu un ES politikas koordināciju ekonomikas, fiskālajā, budžeta un sociālajā jomā; ir pārliecināts, ka ar nākamās DFS izdevumiem radītā Eiropas pievienotā vērtība ir jāpalielina; uzsver, ka ar ES finansējumu pēc iespējas būtu jāpalīdz vienlaikus sasniegt vairākus ES politikas mērķus (piemēram, teritoriālo kohēziju, pielāgošanos klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības aizsardzību);

19.

ir cieši pārliecināts, ka Eiropas līmeņa ieguldījumu rezultāts var būt daudz lielāki ietaupījumi dalībvalstu līmenī, jo īpaši jomās, kur ES neapšaubāmi ir lielāka pievienotā vērtība nekā valstu budžetiem; ir cieši pārliecināts, ka uz EPV principu būtu jāpamatojas visām turpmākajām sarunām par ES budžetu; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veikt visaptverošu analīzi par Eiropas neintegrācijas izmaksām attiecībā uz dalībvalstīm un nacionālajiem budžetiem; mudina Komisiju savlaicīgi publicēt šo ziņojumu, lai dotu iespēju to ņemt vērā nākamās DFS apspriešanas procesā;

20.

aicina vispārējo politikas prioritāšu finansēšanā nodrošināt labāku koordināciju starp ES budžetu un dalībvalstu budžetiem; atkārtoti uzsver, ka publisko līdzekļu tēriņi jākoordinē no plānošanas līdz īstenošanai, lai nodrošinātu papildināmību, labāku efektivitāti un redzamību, kā arī ES budžeta labāku optimizāciju; uzskata, ka jauniem ekonomikas un budžeta politikas koordinācijas mehānismiem („Eiropas pusgadam”) vajadzētu būt svarīgai nozīmei politikas mērķu saskaņošanā gan Eiropā, gan ar ES mērķiem, tādējādi palīdzot panākt vēlamo sinerģiju starp ES un valstu budžetiem;

21.

uzskata, ka EPV princips būtu jāizmanto, lai vadītu turpmākos lēmumus par prioritāšu noteikšanu izdevumiem, bet dažādu politikas jomu un darbību īstenošanā jāvadās pēc efektīva un iedarbīga līdzekļu izlietojuma;

22.

uzsver, ka, lai sasniegtu optimālus ilgtspējīgas izaugsmes un attīstības rezultātus, solidaritāti un kohēziju, prioritāte būtu jāpiešķir sinerģijas uzlabošanai starp visiem ES budžeta līdzekļiem, kas ietekmē ekonomikas attīstību, un integrētai pieejai starp dažādiem sektoriem, uz rezultātiem balstītu politikas virzienu sagatavošanai un vajadzības gadījumā nosacītības izmantošanai, principiem par kaitējuma nenodarīšanu un „piesārņotājs maksā”, panākumu faktoriem un izpildes un rezultātu rādītājiem;

23.

atgādina, ka ES budžets vispirms ir ieguldījumu budžets, kas var sekmēt jaunus ieguldījumus no publiskiem un privātiem avotiem; uzskata, ka, lai nodrošinātu ievērojamos ieguldījumu apjomus, kas nepieciešami stratēģijas „Eiropa 2020” politisko mērķu izpildei, izšķiroša loma būs papildu kapitāla piesaistīšanai; jo īpaši uzsver nepieciešamību maksimāli palielināt ES finansējuma ietekmi, mobilizējot, apvienojot un veicinot publiskos un privātos finanšu resursus infrastruktūrām un lieliem projektiem Eiropas interesēs, neradot draudus konkurencei;

24.

ņem vērā attīstību, kādu Savienībā pieredzējušas kopš deviņdesmitajiem gadiem institucionalizētās publiskā un privātā sektora partnerības (PPP), cita starpā transporta sektorā, publisko ēku, aprīkojuma un vides jomā, sadarbojoties publiskām iestādēm un privātajam sektoram un šai attīstībai kalpojot kā infrastruktūras un stratēģisku publisko pakalpojumu nodrošināšanas papildu instrumentam; tomēr pauž bažas par dažām pamatproblēmām, ar kurām saskaras PPP, un uzstāj, ka nākotnes PPP veidošanā jāņem vērā gūtā pieredze un jānovērš iepriekšējie trūkumi;

25.

ņem vērā iepriekšējo kopumā pozitīvo pieredzi konkrēta politikas mērķa sasniegšanā, izmantojot inovatīvus finanšu instrumentus, tostarp dotāciju un aizdevumu apkopošanu un riska dalīšanas mehānismus, kā, piemēram, aizdevumu garantijas instrumentu Eiropas transporta tīkla projektiem (LGTT), riska dalīšanas finanšu mehānismu (RSFF) un kohēzijas politikas instrumentus (JEREMIE, JESSICA, JASPERS un JASMINE); uzskata, ka Savienībai būtu jārīkojas, lai labāk izmantotu ES līdzekļus kā veicinošu faktoru papildu finansējuma piesaistei no EIB, ERAB, citām starptautiskām finanšu iestādēm un privātā sektora;

26.

tāpēc aicina Komisiju pēc publisko un privāto ieguldījumu vajadzību precīza novērtējuma ierosināt pasākumus, lai paplašinātu inovatīva finansējuma sistēmu, kā arī metodoloģiju, lai koordinētu finansējumu no dažādiem avotiem; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to valsts tiesību normas ļautu ieviest šīs sistēmas; tādēļ aicina būtiski stiprināt šādu mehānismu tiesisko, budžeta un operatīvo sistēmu, lai nodrošinātu to efektivitāti ieguldījumu veicināšanā, ilgtspējas nodrošināšanā un ES resursu pienācīgā izlietošanā un garantētu pienācīgu uzraudzību, atskaitīšanos un atbildību; turklāt uzstāj, ka ir jānodrošina pamatrisku apzināšana un pienācīga ņemšana vērā;

27.

atzīmē, ka jau ilgstoši ir bijis grūti atrast privātos ieguldītājus liela mēroga ES projektiem; atzīst, ka finanšu krīze privātos ieguldītājus ir padarījusi vēl atturīgākus ES projektu finansēšanā un ir atklājusi nepieciešamību atjaunot pietiekamu uzticību, kas dotu iespēju lieliem ieguldījumu projektiem piesaistīt vajadzīgo atbalstu; uzsver, ka īstermiņā un ilgtermiņā būs vajadzīgs ES budžeta atbalsts, lai piesaistītu un mobilizētu privātos līdzekļus ES interesēm atbilstošiem projektiem, jo īpaši tiem projektiem ar Eiropas līmeņa pievienoto vērtību, kas ir ekonomiski dzīvotspējīgi, bet netiek uzskatīti par rentabliem;

28.

tādēļ atzinīgi vērtē stratēģijas „Eiropa 2020” projekta obligāciju iniciatīvu kā riska dalīšanas mehānismu ar Eiropas Investīciju banku (EIB), nodrošinot noteikta apjoma ES budžeta atbalstu, kam vajadzētu piesaistīt ES līdzekļus un privāto ieguldītāju papildu interesi dalībai ES svarīgākajos projektos atbilstoši stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem; aicina Komisiju iesniegt pilnībā sagatavotu priekšlikumu par ES projektu obligācijām, pamatojoties uz jau gūto pieredzi ar ES un EIB kopīgajiem instrumentiem un paredzot skaidrus un pārredzamus kritērijus par projektu atbilstību un atlasi; atgādina, ka finansējums ar subsīdiju palīdzību arī turpmāk būs nepieciešams tādiem ES interesēm atbilstošiem projektiem, kuri rada nelielus ienākumus; pauž bažas, ka ES budžeta ierobežotais apjoms var kavēt sniegt papildu atbalstu jaunām iniciatīvām;

29.

atkārtoti norāda, ka nepieciešams nodrošināt maksimālu pārredzamību, atbildību un demokrātisku kontroli attiecībā uz novatoriskiem finanšu instrumentiem un mehānismiem, kas ir saistīti ar ES budžetu; aicina Komisiju ierosināt īstenošanas un projektu atbilstības sistēmu — par ko lemj saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru —, kas nodrošinātu pastāvīgu informācijas plūsmu un budžeta iestādes līdzdalību jautājumā par šo instrumentu izmantošanu Savienībā, dodot Parlamentam iespēju pārliecināties, ka tiek ievērotas tā politiskās prioritātes, kā arī ļaujot Eiropas Revīzijas palātai veikt šādu instrumentu pastiprinātu kontroli;

30.

uzskata, ka projektu īstenošanas uzlabošanai un kvalitatīvai līdzekļu izlietošanai vajadzētu būt pamatprincipiem, lai panāktu ES budžeta optimālu izlietojumu un lai izveidotu un pārvaldītu programmas un darbības pēc 2013. gada;

31.

turklāt uzsver, ka, veidojot izdevumu programmas, galvenā uzmanība būtu jāveltī tādiem principiem kā mērķu skaidrība, pilnīga atbilstība Kopienas tiesību kopumam, instrumentu un darbību papildināmība un pieņemamības un īstenošanas noteikumu harmonizācija un vienkāršošana, pārredzamība un pilnīga un saskaņota atbildība; uzsver, ka dzimumu līdztiesību veicinošs budžets ir svarīgs kā labas pārvaldības instruments, lai uzlabotu efektivitāti un veicinātu taisnīgumu;

32.

īpaši uzsver, ka noteikumu un procedūras vienkāršošanai vajadzētu būt galvenajai horizontālajai prioritātei un pauž pārliecību, ka Finanšu regulas pārskatīšanai būtu izšķiroša loma šajā ziņā;

33.

uzsver, ka uzlabojumi Savienības finanšu pārvaldībā jāatbalsta, cieši uzraugot sasniegumus Komisijā un dalībvalstīs; uzstāj, ka dalībvalstīm būtu jāuzņemas atbildība par ES līdzekļu pareizu izmantošanu un pārvaldību un ik gadu atbilstošā politiskajā līmenī jāsagatavo valsts deklarācija par ES līdzekļu izmantošanu;

34.

uzsver nepieciešamību vērsties pret tendenci, ka arvien palielinās nesamaksāto saistību (RAL) līmenis; atgādina Komisijas sniegto informāciju, ka RAL līmenis 2013. gada beigās būs EUR 217 miljardi; atzīmē, ka no zināma RAL līmeņa nav iespējams izvairīties, ja tiek īstenotas daudzgadu programmas, taču uzsver, ka nesamaksātās saistības pēc to definīcijas prasa arī atbilstošu maksājumu veikšanu; tāpēc nepiekrīt Padomes pieejai a priori pieņemt lēmumu par maksājumu līmeni, neņemot vērā faktisko vajadzību precīzu novērtējumu; tāpēc ar gada budžeta procedūru nākamajā DFS darīs visu iespējamo, lai samazinātu neatbilstību starp saistību un maksājumu apropriācijām, attiecīgi palielinot maksājumu līmeni;

35.

pauž ciešu pārliecību, ka ir jāizvērtē katras dalībvalsts pārvaldības un kontroles sistēmu stiprās un vājās puses atsevišķās politikas jomās, lai uzlabotu kvalitāti, kādā dalībvalstis pārvalda un kontrolē ES līdzekļus; tāpat uzskata, ka, lai palielinātu ES līdzekļu efektivitāti un lietderību arī attiecībā uz to apgūšanas līmeni, ir vajadzīga labāka pārvaldība, mazāka birokrātija un labāka pārredzamība, kā arī labāka kontrole, nevis vairāk kontroles; šajā ziņā uzskata, ka ir jāatrod līdzsvars starp kontroles līmeni un tās izmaksām;

36.

uzsver tiesiskās noteiktības un budžeta nepārtrauktības svarīgumu veiksmīgā daudzgadu politikas virzienu un programmu īstenošanā; tādēļ uzskata, ka bez pienācīga pamatojuma un atbilstoša ietekmes novērtējuma noteikumi plānošanas perioda laikā nebūtu jāmaina, jo tas var radīt augstākas pārejas izmaksas, palēnināt īstenošanu un palielināt kļūdas risku;

37.

uzsver, ka institucionālā spēja ir viens no Savienības politikas jomu veiksmīgas sagatavošanas, īstenošanas un uzraudzības galvenajiem elementiem; attiecīgi uzskata, ka institucionālās un administratīvās spējas stiprināšana valsts, reģionālā un vietējā līmenī var sekmēt strukturālas izmaiņas un veicināt ES resursu vienmērīgu un veiksmīgu apgūšanu;

38.

atgādina, ka Lisabonas līguma stāšanās spēkā nostiprina Savienības politikas jomas un sniedz Savienībai nozīmīgas jaunas tiesības, galvenokārt tādās jomās kā ārējā darbība, sports, kosmoss, klimata pārmaiņas, enerģētika, tūrisms un civilā aizsardzība; uzsver, ka tam vajadzīgi pietiekami finanšu resursi; šajā sakarībā atgādina LESD 311. pantu, kurā noteikts, ka Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku;

39.

uzskata, ka stratēģijai „Eiropa 2020” vajadzētu būt galvenajam politikas atsauces dokumentam nākamajā DFS; vienlaikus pauž viedokli, ka „Eiropa 2020” nav visaptveroša stratēģija, kas ietver visas Savienības politikas jomas; uzsver, ka nākamajā DFS ir pienācīgi jāatspoguļo citas uz Līgumu balstītas politikas jomas dažādu mērķu sasniegšanai;

40.

uzskata, ka stratēģijai „Eiropa 2020” būtu jāpalīdz ES atgūties no krīzes un kļūt vēl stiprākai, uzlabojot nosacījumus un palielinot izdevumus jauninājumu, pētniecības un izstrādes jomā, sasniedzot ES klimata pārmaiņu un enerģētikas mērķus, uzlabojot izglītības līmeni un veicinot sociālo integrāciju, jo īpaši ar nabadzības mazināšanu; atzīmē, ka „Eiropa 2020” ir paredzēta, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ne tikai ar īstermiņa ekonomisko izaugsmi un finansiālo stabilitāti, bet arī ar ilgtermiņa strukturālo pārveidi, virzoties uz ilgtspējīgāku izaugsmes ceļu, kura pamatā ir efektīvāka resursu izmantošana;

41.

uzskata, ka pašreizējais stratēģijas „Eiropa 2020” saturs — galvenie mērķi, ierosinājumi par pamatiniciatīvām, vājās vietas un rādītāji — joprojām ir ļoti vispārīgs, un aicina Komisiju iesniegt sīkāk izstrādātus priekšlikumus; turklāt uzskata, ka vienotā tirgus aktivizēšana ir stratēģijas „Eiropa 2020” būtisks elements, kas palielina tās dažādo pamatiniciatīvu sinerģiju; uzsver, ka stratēģijas mērķus var īstenot vienīgi tad, ja dalībvalstis savās valsts reformu programmās ietvertu noteiktas saistības, izmantotu politikas virzienus ar pārbaudītiem īstenošanas mehānismiem, un ja tiktu izstrādāti konkrēti un saskaņoti tiesību aktu priekšlikumi;

42.

turklāt uzsver, ka stratēģija „Eiropa 2020” var būt uzticama tikai tad, ja tiek nodrošināta atbilstība starp šiem mērķiem un tiem piešķirto ES un dalībvalstu finansējumu; uzskata, ka nākamajā DFS būtu jāatspoguļo stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi, un pauž apņēmību sadarboties ar Komisiju un dalībvalstīm, lai radītu uzticamu finansējuma sistēmu, kas nodrošinātu adekvātu finansējumu īpaši tās pamatiniciatīvām un galvenajiem mērķiem; šai sakarībā apgalvo, ka uzdevumi, resursi un pienākumi ir skaidri jānosaka un labi jāsaskaņo starp Savienību un tās dalībvalstīm, tostarp vietējām un reģionālām pašvaldībām; aicina Komisiju precizēt pamatiniciatīvu budžeta aspektu, jo šie prioritārie rīcības plāni attiecas uz visām politikas jomām, kuras finansē no ES budžeta;

43.

brīdina, ka desmit gadu stratēģijas „Eiropa 2020” izstrādei vajadzīga pietiekama budžeta elastība, lai nodrošinātu to, ka budžeta līdzekļus var pieskaņot, attīstoties apstākļiem un prioritātēm;

44.

uzsver to, ka saskaņā ar pašreizējo Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu līdz pat EUR 60 miljardu lielas aizdevuma garantijas ir jāsedz ar starpību starp pašu resursiem noteikto maksimālo apjomu un gada budžeta izdevumiem; norāda uz papildu pienākumiem, kas saskaņoti saistībā ar vidēja termiņa finanšu palīdzību euro zonā neietilpstošām dalībvalstīm, un kas jāsedz ar šo pašu starpību;

45.

aicina ar Eiropas pusgadu nodrošināt uzlabotu budžeta koordināciju un sinerģiju starp Savienību un dalībvalstīm, tādējādi palielinot EPV; aicina ar Eiropas pusgadu arī palielināt ekonomisko koordināciju starp dalībvalstīm saskaņā ar Kopienas metodes principu un nodrošināt uzlabotu ekonomisko pārvaldību euro zonai, kā arī dalībvalstīm, kas vēlas tai pievienoties, tādējādi samazinot vajadzību izmantot finanšu stabilizācijas mehānismu; uzskata, ka Eiropas pusgada svarīgākajam uzdevumam vajadzētu būt sinerģijas veicināšanai starp Eiropas un valstu publiskajiem ieguldījumiem;

46.

atzīmē, ka Eiropas stabilitātes mehānisms (ESM) pēc 2013. gada tiek organizēts vienīgi starpvaldību sadarbības veidā; pauž bažas par šādu attīstību un uzsver demokrātiskas kontroles un atbildības trūkumu, kā arī grūtības ar izpildāmību, īstenojot starpvaldību pieeju; uzsver nepieciešamību attiecībā uz ESM ņemt vērā Kopienas metodi; atgādina, ka ES budžetā ir paredzētas aizdevumu garantijas dalībvalstīm Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma ietvaros, kā arī vidēja termiņa finanšu palīdzība euro zonā neietilpstošu dalībvalstu maksājumu bilances mehānismam;

47.

atgādina, ka Eiropas valūta tika izveidota bez patiesas ekonomiskas konverģences to valstu vidū, kas vēlējās to ieviest, un ar Savienības budžetu, kas nebija pietiekami liels savas valūtas atbalstīšanai; uzskata, ka šāds budžets prasītu, lai pašreizējo dalībvalstu izdevumu būtiskas daļas tiktu aizvietotas ar Savienības izdevumiem, lai varētu pienācīgi ņemt vērā Kopienas metodi un nodrošināt euro zonā un ES tādu fiskālo stabilitāti, kas nepieciešama, lai pārvarētu parādu krīzi; lūdz Komisiju noteikt eiroobligāciju sistēmas iespējamo ietekmi uz ES budžetu;

48.

atzīmē pētniecības un jauninājumu nozīmi, paātrinot pāreju uz ilgtspējīgu, uz zināšanām balstītu ekonomiku, kas ir vadoša pasaules mērogā; tāpēc uzskata, ka nākamajā DFS būtu jāparedz budžeta resursu lielāka koncentrācija jomās, kuras veicina ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju, piemēram, pētniecība un jauninājumi atbilstoši Eiropas pievienotās vērtības un izcilības principiem;

49.

ir stingri pārliecināts par pastiprinātas valsts pētniecības un jauninājumu izdevumu apvienošanas pievienoto vērtību ES budžetā, lai sasniegtu nepieciešamo kritisko apjomu un panāktu apjomradītus ietaupījumus, uzlabotu ietekmi un mazinātu līdzekļu pārklāšanos un izšķiešanu;

50.

uzskata, ka ir vajadzīgas publiskas un privātas saskaņotas darbības gan Eiropas, gan valstu līmenī, lai sasniegtu „Eiropa 2020” mērķi — piešķirt 3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) izdevumiem pētniecībai un izstrādei, lai panāktu Eiropas pētniecības telpas un Inovācijas Savienības izveidi; aicina ES iestādes un dalībvalstis bez turpmākas kavēšanās vienoties par īpašu rīcības plānu šī mērķa sasniegšanai un norāda, ka tam būs nepieciešamas lielas ekonomiskas saistības, kuru apjoms būs aptuveni EUR 130 miljardu gadā no ES un valstu budžetiem, kā arī divtik liela summa no privātā sektora;

51.

uzskata, ka ievērojami jāpalielina publiskais finansējums pētniecībai un izstrādei, jo publiskais ieguldījums bieži vien sniedz stimulu veikt privāto ieguldījumu; uzsver nepieciešamību uzlabot, stimulēt un nodrošināt pētniecības, izstrādes un jauninājumu finansēšanu Savienībā, būtiski palielinot attiecīgos izdevumus no 2013. gada, jo īpaši izdevumus Astotajai pētniecības pamatprogrammai; šajā saistībā uzsver katalizatora lomu, kuru šajā sakarībā pildījusi kohēzijas politika pašreizējā plānošanas periodā, palielinot ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, un tāpēc mudina turpināt un stiprināt šo tendenci nākamajā periodā;

52.

uzsver, ka līdzekļu palielināšanai jābūt saistītai ar finansēšanas procedūru radikālu vienkāršošanu; pauž nopietnas bažas, ka Eiropas zinātnes aprindas salīdzinoši lēni apgūst ES līdzekļus, un aicina Komisiju turpināt centienus saskaņot prasības samazināt administratīvo slogu un vienkāršot piekļuvi finansējuma iespējām pētniekiem un MVU, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tajā pašā laikā saglabājot pietiekamu budžeta kontroli; uzsver nepieciešamību atbrīvot MVU no noteiktām administratīvajām prasībām, samazinot birokrātiju un ar vieglāku piekļuvi finanšu līdzekļiem veicinot jauninājumus;

53.

aicina izveidot ciešāku saikni starp fundamentāliem pētījumiem un rūpnieciskiem jauninājumiem, kā arī starp jauninājumiem un ražošanas procesu; jo īpaši atgādina, ka viena no ES pētniecības un jauninājumu programmu galvenajām problēmām ir tā, ka rezultāti netiek efektīvi ieviesti tirgū, un uzsver, cik nozīmīgi ir izveidot stimulus pētniecības un izstrādes produktu komercializācijai, jo īpaši, izmantojot atvieglotu piekļuvi finansējumam; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīga ir dažādu fondu sekmīga sadarbība, un aicina Komisiju veikt atbilstošus pielāgojumus, lai attiecīgie fondi varētu papildināt viens otru;

54.

atgādina, ka, lai sasniegtu ES klimata un enerģētikas mērķus, vajadzētu būtiski palielināt ES centienus pētniecības un izstrādes jomā, jo īpaši attiecībā uz vides pētījumiem, energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām; turklāt uzskata, ka Eiropas līderpozīcijas videi nekaitīgu tehnoloģiju jomā var saglabāt tikai tad, ja tiek veikti atbilstīgi pētniecības pasākumi;

55.

uzskata, ka inovatīviem Eiropas uzņēmumiem ir nepieciešamas ne tikai subsīdijas, bet arī labāks tiesiskais regulējums, labāka saikne ar pētījumu bāzi, kā arī labāka piekļuve dažāda veida finansējumam gan dotāciju, gan aizdevumu, gan pamatkapitāla finansējuma veidā; tāpēc aicina dalībvalstis un Komisiju valstu un Eiropas līmenī izveidot pareizus nosacījumus, kas ļaus privātajam sektoram palielināt savu daļu ieguldījumos pētniecībā un izstrādē; uzsver nepieciešamību uzlabot PPP šajā jomā, samazinot birokrātiju un racionalizējot pastāvošās procedūras; šai sakarībā uzsver svarīgo lomu, kādu vajadzētu uzņemties EIB un EIF, un jo īpaši uzskata, ka ir jāpaplašina pastāvīgie riska dalīšanas instrumenti, ko EIB piedāvā ar riska dalīšanas finanšu mehānisma (RSFF) starpniecību, īpaši MVU atbalstam;

56.

uzsver, ka jauninājumi ir viena no galvenajām stratēģijas „Eiropa 2020”prioritātēm; atzīst, ka Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts var kļūt par vienu no ES ilgtspējīgas izaugsmes un konkurētspējas galvenajiem dzinuļiem, ja tiks veicināti pasaules mērogā nozīmīgi jauninājumi, un aicina paplašināt un pienācīgi finansēt zināšanu un inovāciju kopienas; uzsver, cik svarīgi ir Eiropas Pētniecības padomei nodrošināt topošos novatorus ar pašām mūsdienīgākajām zināšanām un atbalstīt augsta riska pētniecības idejas; turklāt atbalsta nepieciešamību izstrādāt ilgtermiņa finanšu stratēģijas, lai nodrošinātu ieguldījumus liela mēroga pētniecības un izstrādes projektos;

57.

uzsver, ka spēcīgs un daudzveidīgs rūpnieciskais pamats ir galvenais priekšnoteikums, lai izveidotu konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un integrējošu Eiropas ekonomiku; atgādina, ka MVU visvairāk veicina ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju, jauninājumus un nodarbinātību un atzīst to svarīgo lomu, lai nodrošinātu ilgtspējīgas ES ekonomikas atveseļošanos un uzplaukumu; tādēļ atzinīgi vērtē stratēģijā „Eiropa 2020” likto uzsvaru uz jauninājumiem un rūpniecības politiku, jo īpaši ar pamatiniciatīvām „Inovācijas Savienība” un „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” un uzsver nepieciešamību uzlabot ar MVU saistītas darbības citās pamatiniciatīvās;

58.

aicina stratēģijā „Eiropa 2020” galveno uzmanību pievērst MVU un uzņēmējiem; tāpēc pieprasa nākamajā DFS paredzēt palielinātu atbalstu visām programmām un instrumentiem, kas vērsti uz MVU veicināšanu, īpaši Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammai (CIP) un Mazās uzņēmējdarbības aktam, kā arī izmantojot struktūrfondu līdzekļus; ierosina ES budžetā labāk apvienot Kopienas instrumentus un finansējumu MVU; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama vieglāka pieejamība finanšu instrumentiem un to pielāgošana MVU vajadzībām, cita starpā vairāk izmantojot mikrofinansējuma un mezonīna finanšu instrumentus, paplašinot un izvēršot CIP garantiju instrumentus un riska dalīšanas finanšu mehānismu (RSFF) pētniecības pamatprogrammas ietvaros;

59.

uzskata, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma, izstrādājot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) un atvērtos standartus jauninājumu vajadzībām un palielinot to lomu; uzsver nepieciešamību pilnveidot tā saukto „piekto brīvību”, t. i., satura un zināšanu brīvu apriti; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt ātru Savienības digitalizācijas programmas izpildi un turpināt centienus, lai sasniegtu mērķi līdz 2020. gadam visiem ES pilsoņiem nodrošināt piekļuvi ātram internetam, tostarp arī mazāk attīstītajos reģionos;

60.

uzskata, ka darbības kosmosā nodrošina pamatu jauninājumiem un rūpnieciskajai darbībai, augstas kvalifikācijas darba vietām un uzlabo iedzīvotāju labklājību un drošību; uzskata par saprotamu, ka jaunās ES kosmosa politikas attīstībai būtu nepieciešams atbilstošs finansējums; uzsver, cik stratēģiski nozīmīgi ir šādi lieli projekti minētajā jomā: Eiropas Globālās satelīta navigācijas sistēmas (Galileo un Eiropas ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests), globālās vides un drošības novērošanas programma (GMES) un jaunās paaudzes Eiropas vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības sistēma (SESAR), kas dos iespēju izveidot Eiropas vienoto gaisa telpu; uzstāj, ka, ņemot vērā šo projektu ilgstošo īstenošanas laiku un tiem jau piešķirto kapitāla ieguldījumu apjomu, visā finanšu plānošanas laikposmā ir jābūt pietiekamām un atbilstošām finanšu saistībām;

61.

uzsver, ka nepietiekami ieguldījumi izglītībā un mūžizglītībā īstermiņā varētu veicināt un pagarināt krīzi, jo iedzīvotājiem nebūs nodarbinātībai vajadzīgo prasmju jaunajā ekonomikā, kas balstīta uz zināšanām; tāpēc kā steidzamu jautājumu uzsver nepieciešamību ES atbalstīt publiskos ieguldījumus šajās jomās; atgādina, ka priekšlaicīga mācību pārtraukšana un augstāku līmeņu un augstskolas izglītības ierobežota pieejamība ir galvenie faktori, kas rada augstu ilgstoša bezdarba līmeni un nelabvēlīgi ietekmē sociālo kohēziju; šajā sakarībā uzskata, ka ir obligāti nepieciešams stiprināt saikni starp izglītību, pētniecību un izstrādi un nodarbinātību;

62.

norāda uz to, cik svarīgi ir atbilstoši finansēt izglītību, jauniešiem paredzētas mobilitātes iniciatīvas, apmācības un mūžizglītības programmas, dzimumu līdztiesības veicināšanu, kā arī pasākumus ar mērķi pielāgot darba tirgu, jo tas būtiski veicinātu cīņu pret priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un bezdarbu, kā arī stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanu; uzskata, ka, lai turpmākajos gados pārietu uz ilgtspējīgu sabiedrību, ir jāapzinās videi nekaitīgu darba vietu veicināšanas nozīme, turklāt šajā jomā būs vajadzīga papildu apmācība;

63.

uzskata, ka pamatiniciatīvā par jaunām prasmēm un darba vietām vajadzētu vairāk pievērsties neaizsargātākajām grupām un iedzīvotājiem, kuri saskaras ar grūtībām attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, piemēram, romiem; uzsver Eiropas Sociālā fonda (ESF) svarīgo nozīmi, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” sociālos un nodarbinātības mērķus; tāpēc uzskata, ka šis fonds būtu jāuzskata par politisku prioritāti un attiecīgi jāfinansē; atbalsta ESF stratēģiskāku piemērošanu sieviešu un vīriešu līdztiesības, piekļuves darba tirgum un reintegrācijas veicināšanai, bezdarba, sociālās atstumtības un visu diskriminācijas veidu apkarošanai;

64.

uzsver kohēzijas politikas Eiropas pievienoto vērtību, jo šī politika ir labi izveidots mehānisms, ar ko nodrošina izaugsmi un darba vietas, tā ir svarīgs instruments attiecībā uz konverģenci, ilgtspējīgu attīstību un solidaritāti, un vairākas desmitgades kohēzijas politika ir bijusi viens no Savienības nozīmīgākajiem, pamanāmākajiem un veiksmīgākajiem politikas virzieniem; tomēr uzsver, ka mūsdienīgā kohēzijas politikā jāveic vairākas strukturālas reformas, jo īpaši attiecībā uz vienkāršošanu, lai tādējādi risinātu Savienības svarīgākās problēmas un veicinātu sinerģiju ar citiem pastāvošajiem politikas virzieniem un instrumentiem; pauž pārliecību, ka ES kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt ES mēroga politikai, visiem ES reģioniem nodrošinot piekļuvi resursiem, pieredzei un palīdzībai;

65.

atgādina, ka kohēzijas politikai ir pieaugoša nozīme līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā un tā papildināšanu ar teritoriālo kohēziju; uzskata, ka ir jānostiprina visi teritoriālās sadarbības veidi (pārrobežu, starpreģionu un starpvalstu sadarbība); uzsver, ka būtu jāpievērš uzmanība arī makroreģionu sadarbībai un stratēģijām;

66.

uzsver kohēzijas politikas dominējošo lomu „Eiropas 2020” mērķu sasniegšanā un uzskata, ka pareiza, autonoma kohēzijas politika ir priekšnosacījums šīs stratēģijas veiksmīgai īstenošanai; uzsver, ka tās horizontālā rakstura dēļ kohēzijas politika sniedz būtisku ieguldījumu visu triju stratēģijas „Eiropa 2020” prioritāšu, proti, gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes nodrošināšanā, un ka tas būtu jāatspoguļo nākamās DFS struktūrā, izvairoties no jebkādas šīs politikas sadrumstalošanas pa dažādām kategorijām vai apakškategorijām; tomēr atgādina, ka ES kohēzijas politikai ir pašai savs LESD 174. pantā izklāstīts uzdevums un mērķi, kas ir plašāki nekā stratēģijai „Eiropa 2020”; uzsver, ka minētais uzdevums un mērķi būtu jāsaglabā nākamajā plānošanas periodā, it sevišķi ņemot vērā arvien aktuālo nepieciešamību panākt ekonomisko, sociālo un teritoriālo konverģenci Savienībā;

67.

uzsver, ka veiksmīgai un pastiprinātai kohēzijas politikai ir vajadzīgs atbilstīgs finansējums un tai piešķirtās summas pašreizējā finanšu plānošanas periodā būtu jāsaglabā vismaz tādā pašā līmenī nākamajā periodā, lai tādējādi sekmētu centienus samazināt attīstības atšķirības starp ES reģioniem; šajā sakarībā atkārto savu stingro prasību nodrošināt, lai kohēzijas fondu neiztērētie resursi vai tie resursi, par kuriem saistības atceltas, nākamajā DFS paliktu ES budžetā un netiktu atdoti dalībvalstīm; atgādina par savu nostāju, ka IKP lielums uz vienu iedzīvotāju arī turpmāk jāuzskata par galveno kritēriju, nosakot tiesības uz reģionālās politikas palīdzību;

68.

uzskata, ka dalībvalstīm un reģioniem vajadzētu koncentrēt ES un valstu resursus nelielam skaitam prioritāšu un projektu, kas ir patiesi būtiski Eiropai, piemēram, pētniecība un izstrāde un inovācijas, tādējādi risinot konkrētas problēmas, šajā saistībā pieprasa, lai Komisija izstrādātu konkrētus priekšlikumus kohēzijas finansējuma stingrākai tematiskai koncentrēšanai uz „Eiropas 2020” prioritātēm, un uzskata, ka būtu jāievieš vairāk uz rezultātu orientēta sistēma, salīdzinot ar pašreizējo iezīmēšanas sistēmu, vienlaikus nodrošinot, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā reģionu īpašās vajadzības un prioritātes; šai sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu attīstības un ieguldījumu partnerības līgumu un rīcības programmu kontekstā vienoties ar katru dalībvalsti un tās reģioniem vai tieši ar reģioniem par konkrētiem noteikumiem un nosacījumiem noteikto mērķu sasniegšanā;

69.

ir pārliecināts par integrētas politikas pieejas svarīgumu un uzskata, ka visi nozares specifiskie ieguldījumi nākamajā DFS būs jākoordinē ar ieguldījumiem, kas veikti kohēzijas politikas ietvaros; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi uzlabot koordināciju, mazināt nevajadzīgu pārklāšanos un radīt lielāku sinerģiju starp ERAF, ESF, kohēzijas fondu, ELFLA un Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZS); uzsver, ka ir arī svarīgi izvairīties no dublēšanās un uzlabot koordināciju starp Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu un ESF; attiecīgi uzskata, ka tāda kopēja stratēģiska plāna izstrāde, kurā noteiktas kopējās ieguldījumu prioritātes visiem šiem fondiem, ir nozīmīgs solis šai virzienā; turklāt uzskata, ka visos politikas veidošanas līmeņos jābūt koordinācijai, sākot no stratēģiskās plānošanas līdz pat īstenošanai; ir pārliecināts, ka ESF arī turpmāk jābūt kohēzijas politikas neatņemamai sastāvdaļai visos tās plānošanas, īstenošanas un pārvaldības posmos;

70.

uzskata, ka pilsētām kā teritorijām, kurās ir liela problēmu koncentrācija (bezdarbs, sociālā atstumtība, vides degradācija, migrācija), var būt nozīmīga loma reģionālajā attīstībā un tās var palīdzēt risināt tur pastāvošās ekonomiskās un sociālās atšķirības; attiecīgi uzsver pamanāmākas un vairāk koncentrētas pieejas nepieciešamību kohēzijas politikas pilsētu dimensijai, vienlaikus nodrošinot līdzsvarotus nosacījumus pilsētu, priekšpilsētu un lauku apvidu sinerģijas attīstībai;

71.

atzīst, ka saskaņā ar Līgumu īpaša uzmanība būtu jāpievērš lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, un reģioniem, kuros ir būtiski un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiskas problēmas, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar ļoti mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni, kā arī visattālākie reģioni; uzskata, ka šo reģionu resursi un spējas var būt nozīmīgi Eiropas Savienības konkurētspējai nākotnē; tāpēc uzsver, ka šie apgabali, kas saskaras ar grūtībām, būtu jāatzīst arī turpmākajā DFS; uzskata, ka ir jāizstrādā īpaša stratēģija reģioniem, kuros ir pastāvīgi nelabvēlīgi apstākļi, kā ir noteikts Eiropas Parlamenta 2010. gada 22. septembra rezolūcijā;

72.

atgādina, ka viena no galvenajām kritiskajām piezīmēm par kohēzijas politiku attiecas uz tās sarežģītajiem noteikumiem; uzstāj, ka ir svarīgi izmantot šķērsfinansējumu un vienkāršot šīs politikas noteikumus un procedūras, mazināt sarežģītību un administratīvo slogu un panākt pārredzamāku un efektīvāku līdzekļu piešķiršanu pilsētām, pašvaldībām un reģioniem; uzsver, ka revīzijas un kontroles sistēmām būtu jāatbilst pašiem augstākajiem standartiem, lai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus varētu ātri atklāt un sodīt; uzsver, ka saskaņā ar proporcionalitātes principu pārbaužu biežumam vajadzētu būt samērīgam ar pārkāpumu risku;

73.

aicina uzlabot uzraudzības un novērtēšanas sistēmas attiecībā uz to īstenošanu; uzsver, ka partnerības principam vajadzētu būt izšķirošai nozīmei šāda uzlabojuma sasniegšanā un ka tas ir jāvienkāršo; uzskata, ka konkrētu un izmērāmu rezultāta rādītāju izstrādei būtu jābūt priekšnoteikumam, lai izmērītu faktiski sasniegto progresu saskaņoto mērķu virzienā; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus katras rīcības programmas iepriekšējam, pašreizējam un ietekmes novērtējumam; atgādina, ka savu nozīmi ir apliecinājuši citi kohēzijas politikas principi, piemēram, līdzfinansēšanas noteikums, daudzlīmeņu pārvaldība, augšupēja pieeja, integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai un papildināmība, un tie ir saglabājami nākamajā DFS;

74.

aicina Komisiju nākamajam plānošanas periodam ieviest starpposma kategoriju reģioniem, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES IKP, lai tiem nodrošinātu skaidrāku statusu un lielāku drošību saistībā ar to attīstību; aicina Komisiju sniegt papildu informāciju par šāda priekšlikuma ietekmi uz budžetu; aicina Komisiju izstrādāt arī konkrētus priekšlikumus, lai stiprinātu vienlīdzību starp šiem reģioniem un citiem reģioniem ar tādu pašu attīstības līmeni; uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā šādi pagaidu pasākumi reģioniem, kuri vairs nevarēs saņemt atbalstu saistībā ar konverģences mērķi, kā arī reģioniem, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES vidējā rādītāja, būtu jāveido tā, lai neciestu tagadējie konverģences (1. mērķis) un konkurētspējas (2. mērķis) reģioni vai Eiropas teritoriālās sadarbības mērķis (3. mērķis);

75.

brīdina, lai uz kohēzijas fondiem netiktu attiecinātas nekādas sankcijas saistībā ar makroekonomiskiem nosacījumiem, kas saistīti ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, jo tas būtu pretrunā kohēzijas politikai noteiktajiem mērķiem, proti, samazināt būtiskas atšķirības starp reģioniem; tāpēc uzsver, ka ir jāpalielina uzraudzība, lai nodrošinātu, ka struktūrfondu finansējumu izmanto saskaņā ar ES tiesību aktiem un paredzēto mērķi;

76.

pauž īpašas bažas par rīcības programmu lēno uzsākšanu katra plānošanas perioda sākumā, cita starpa tās fāzes dēļ, kurā tās pārklājas ar iepriekšējo programmu pabeigšanu; vērš uzmanību uz to, ka šī problēma ir jārisina savlaicīgi, pievēršoties faktoriem, kas izraisa šādu kavēšanos; īpaši norāda, ka šim nolūkam jānodrošina zināma nepārtrauktība starp plānošanas periodiem attiecībā uz valsts pārvaldības un kontroles sistēmu un iestāžu izveidi;

77.

aicina vietējās un reģionālās varas iestādes cik vien iespējams izmantot inovatīvus finanšu instrumentus, tostarp arī apgrozības fondus energoefektivitātes pasākumiem; prasa vienkāršot šos finanšu instrumentus un piemērot tiem stingrāku demokrātisku kontroli;

78.

apstiprina, ka arī kopējā lauksaimniecības politika (KLP) būtu jāīsteno tā, lai sekmētu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, un ka abiem KLP pīlāriem papildinošā veidā vajadzētu sniegt tajā vērtīgu un redzamu ieguldījumu; uzsver, ka KLP ir stingri nostiprināta Lisabonas līgumā, kurā noteikti tās mērķi un uzdevumi;

79.

uzsver, ka, lai gan pašreizējās un pārskatītās KLP galvenā loma ir garantēt Eiropas Savienības nodrošinātība ar pārtiku, kā arī pasaules mēroga apgādi ar pārtiku laikā, kad pārtikas cenas palielinās un ir vērojama pārtikas nepietiekamība, vienlaikus tā nodrošina arī vairākus sabiedriskos labumus ārpus lauksaimniecības tirgus, piemēram, lauksaimniecības zemes saglabāšana ražošanai visā Eiropā, ainavu daudzveidības radīšana, bioloģiskās daudzveidības paplašināšana un dzīvnieku labturības uzlabošana, klimata pārmaiņu izraisīto seku ierobežošana, augsnes un ūdens resursu saglabāšana, cīņa pret lauku teritoriju apdzīvotības samazināšanos, nabadzību un segregāciju, nodarbinātības un vispārējas nozīmes pakalpojumu nodrošināšana lauku teritorijās, ilgtspējīgākas pārtikas ražošanas veicināšana un atjaunojamo enerģijas avotu atbalstīšana;

80.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus pārskatītai KLP, kas būtu vērsta uz efektīvāku un lietderīgāku KLP budžeta piešķiršanu un izlietojumu, cita starpā taisnīgāk sadalot tiešos maksājumus starp dalībvalstīm, reģioniem un lauksaimniekiem, nostiprinot nosacītību tādu sabiedrisko labumu sniegšanai, ko sagaida sabiedrība, un ar mērķtiecīgāku maksājumu palīdzību nodrošinot labāku publiskā finansējuma atdevi; uzsver nepieciešamību saglabāt KLP divu pīlāru sistēmu un vienkāršot īstenošanas mehānismus;

81.

atbalsta jaunattīstības valstu neatkarību pārtikas apgādes jomā; atgādina, ka 2005. gadā Honkongas ministru konferences laikā PTO dalībvalstis apņēmās panākt jebkāda veida eksporta subsīdiju likvidēšanu; uzskata, ka jaunajai KLP ir jāatbilst ES koncepcijai par attīstības politikas saskaņotību; uzsver, ka Savienība nedrīkst turpināt izmantot lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas un tai arī turpmāk jāsaskaņo centieni ar pasaules lielākajiem lauksaimniecības produktu ražotājiem, lai samazinātu tirdzniecību traucējošas subsīdijas;

82.

uzstāj, ka, ņemot vērā KLP plašo uzdevumu un mērķu loku, 2013. budžeta gadā KLP piešķirtais līdzekļu apjoms būtu vismaz jāsaglabā tādā pašā apjomā arī nākamajā finanšu plānošanas periodā;

83.

aicina uzlabot koordināciju starp Eiropas lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) un citiem kohēzijas fondiem un struktūrfondiem, lai tādējādi stiprinātu teritoriālo pieeju; aicina Komisiju iesniegt konkrētus priekšlikumus par to, kā panākama labāka sinerģija attiecībā uz ELFLA un citu līdzīgu instrumentu finansējumu, kas nav paredzēts ar lauksaimniecību saistītām darbībām; prognozē, ka nākamās daudzgadu finanšu shēmas darbības laikposmā pieaugs ar ekonomikas diversifikāciju saistītie izdevumi reģionos, kuros vērojams lauksaimniecības panīkums;

84.

uzsver, ka zivsaimniecības resursi ir sabiedrisks labums, kas ir nozīmīgs vispārējai nodrošinātībai ar pārtiku; norāda uz to, ka zivsaimniecības un akvakultūras nozare un ar to saistītās darbības bieži ir galvenais iztikas un ilgtspējīgas nodarbinātības avots, jo īpaši piekrastes, salu un attālos reģionos; uzskata, ka, lai sasniegtu tās vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus (stabila, ilgtspējīga un dzīvotspējīga zivsaimniecības nozare) un panāktu zivju krājumu atjaunošanos, kā arī risinātu sociālos aspektus, kuri saistīti ar nepieciešamību samazināt zvejošanu, reformētai kopējai zivsaimniecības politikai (KZP) būs vajadzīgi atbilstoši finanšu resursi pēc 2013. gada; atzīst nepieciešamību pēc paplašinātas koordinācijas ar kohēzijas politiku; uzsver, ka Eiropas Zivsaimniecības fonds būtu jāizmanto, lai atbalstītu ilgtspējīgu zvejniecības praksi saskaņā ar principu par maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, kā arī saglabātu jūras ekosistēmas, īpašu uzmanību pievēršot mazapjoma zvejas nozarei;

85.

uzsver, ka Savienībai, lai nodrošinātu tīru un veselīgu dzīves vidi, būtu jāvada pārtapšana par ilgtspējīgu ekonomiku un jāveicina pāreja uz ilgtspējīgu sabiedrību ar konkurētspējīgu Eiropas rūpniecību un pieņemamām enerģijas cenām; uzsver, ka to cita starpā vajadzētu panākt, samazinot energopatēriņu visās nozarēs, kam priekšnosacījums ir labi funkcionējošs iekšējais energoresursu tirgus un infrastruktūra, decentralizējot energoapgādi, vairāk izmantojot atjaunojamo enerģiju, uzlabojot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un nodrošinot ekosistēmu noturību;

86.

uzsver, ka programma LIFE+ ir veiksmīgi īstenota un ir izrādījusies nozīmīga bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un vides aizsardzībā; uzsver, ka, lai sasniegtu ES mērķus vides jomā, ir jāturpina īstenot labi nodrošinātas dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības programmas, jo īpaši LIFE+ un NATURA 2000;

87.

uzsver, ka visās attiecīgajās politikas jomās, ieskaitot ārpolitikas nostādnes, ir nepieciešama horizontāla pieeja, kas kombinētu pasākumus klimata pārmaiņu apkarošanai un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai, konkrētāk, energotaupības pasākumus; ir pārliecināts, ka, lai sasniegtu „Eiropa 2020” mērķus šajā jomā, galvenie elementi ir pārdomāti stimuli, piemēram, nosacījumi par ES izdevumiem un tiesību akti; attiecīgi uzskata, ka klimata pasākumus vajadzētu integrēt visās attiecīgajās izdevumu sadaļās, tostarp ārējās darbības jomā, un ka jauniem projektiem būtu jāveic novērtējums par to ietekmi uz vidi; uzskata, ka lielāka daļa Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ieņēmumu būtu jāiegulda klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanā un ar klimata pārmaiņām saistītā inovācijā;

88.

uzskata, ka, lai apkarotu klimata pārmaiņas, ilgtspējības problēmas risināšana, ieviešot vides kritērijus un uzlabojot resursu efektīvu izmantošanu un energoefektivitāti, ir viens no stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajiem uzdevumiem;

89.

attiecīgi atbalsta Komisijas budžeta pārskatīšanā izteikto priekšlikumu paredzēt pienākumu pārredzamā veidā identificēt, kādā veidā nozaru programmas ir veicinājušas klimata un enerģētikas jomā izvirzītos 20/20/20 mērķus, kas ietverti stratēģijā „Eiropa 2020”, un palīdzējušas sasniegt pamatiniciatīvas „Resursu ziņā efektīva Eiropa” mērķus;

90.

uzsver ES atbildību pasaulē par klimata pārmaiņu apkarošanu; atgādina, ka kopsakarā ar patlabanējo attīstības palīdzību saistībām, kas izriet no Kopenhāgenas un Kankūnas nolīguma, kuru mērķis ir palīdzēt jaunattīstības valstīm risināt klimata pārmaiņu jautājumus, pēc rakstura jābūt jaunām papildu saistībām, turklāt jābūt nodrošinātai pietiekamai abu politikas virzienu saskanībai; ierosina šim nolūkam izveidot jaunu programmu; atkārtoti apliecina Eiropas Parlamenta nostāju, ka visu Eiropas politikas virzienu finansējums jāsaglabā ES budžeta ietvaros; aicina ES starptautiskās apņemšanās klimata pārmaiņu jomā integrēt ES budžetā, lai ar kopīgajiem resursiem panāktu maksimālu sviras efektu;

91.

ir pārliecināts, ka enerģijas sadaļa nākamajā DFS būtu jāpalielina; uzskata, ka atjaunojamas enerģijas tehnoloģijām, kā arī energoefektivitātei un energotaupībai vajadzētu būt galvenajām prioritātēm, un aicina attiecīgi palielināt šīm jomām paredzēto ES finansējumu; aicina Komisiju izstrādāt konkrētus kritērijus un nodrošināt saskaņoto mērķu izpildi, kā arī iespēju tos efektīvi uzraudzīt Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada ietvaros un ar īpašu plānu, piemēram, valstu energoefektivitātes plānu, starpniecību;

92.

uzsver — lai nodrošinātu visiem pieejamu ilgtspējīgu enerģiju, ir jāpalielina finansējums pētniecībai, tehnoloģiju izstrādei un demonstrējumiem enerģētikas jomā; prasa nākamās DFS laikā pilnībā īstenot jau pieņemto Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (SET plānu), tostarp to attiecīgi finansējot;

93.

ņemot vērā milzīgās vajadzības pēc finansējuma transporta un enerģētikas infrastruktūras jomā un ņemot vērā šo projektu pozitīvos ārējos faktorus, uzsver nepieciešamību izstrādāt stimulējošu tiesisko regulējumu, ar kuru veicināt privātus un valsts ilgtermiņa ieguldījumus šajās jomās; aicina sadarbībā ar ilgtermiņa ieguldītājiem izstrādāt inovatīvus finanšu instrumentus;

94.

norāda, ka, pieņemot lēmumus par enerģētikas infrastruktūras finansēšanu, prioritāra nozīme ir jāpiešķir energoefektivitātei un atjaunojamiem energoavotiem; uzsver, ka steidzami jāmodernizē un jāuzlabo Eiropas enerģētikas infrastruktūra, jāizstrādā viedie energotīkli un jāveido nepieciešamie starpsavienojumi, kas vajadzīgi, lai īstenotu iekšējo enerģijas tirgu, attiecībā uz trešām valstīm dažādotu piegādes avotus un ceļus, tādējādi padarot piegādes drošākas, palielinātu atjaunojamo energoavotu daļu un sasniegtu Eiropas mērķus enerģētikas un klimata jomā; ņem vērā aprēķinus, ka šajā jomā līdz 2020. gadam ir vajadzīgi būtiski ieguldījumi aptuveni EUR 1 000 miljardu apmērā; jo sevišķi, lai nodrošinātu pārvades jaudu, tostarp jaunu ražošanas jaudu un ieguldījumus elektrotīklos; atzīmē, ka pašreizējo pasaules cenu apstākļos nepieciešamo būtisko ieguldījumu galvenokārt var nodrošināt privātais sektors; uzsver nepieciešamību Eiropas prioritāro enerģētikas infrastruktūras galveno valsts līmeņa un pārrobežu projektu finansēšanā maksimāli palielināt Eiropas finansējuma ietekmi un izmantot struktūrfondu un inovatīvu finanšu instrumentu piedāvāto iespēju; uzsver, ka būtisks piešķīrums no ES budžeta ir vajadzīgs inovatīviem finanšu instrumentiem šajā jomā;

95.

uzsver, ka, lai aizsargātu Eiropas konkurētspēju un nodrošinātu ilglaicīgu ekonomikas izaugsmi pēc krīzes, svarīga nozīme ir ieguldījumiem efektīvā transporta infrastruktūrā; uzskata, ka Eiropas transporta tīklam (TEN-T) ir liela nozīme kā iekšējā tirgus darbības nodrošinātājam un būtiskas Eiropas pievienotās vērtības sniedzējam, jo tas palīdz uzlabot dažādu ES daļu pieejamību un savietojamību, nodrošinot pārrobežu savienojumus un novēršot sastrēgumvietas, uzlabojot satiksmes pārvaldības un informācijas sistēmu izmantojumu, kā arī nodrošinot intermodalitāti pārrobežu infrastruktūrā, kurā dalībvalstis pa vienai neveiktu ieguldījumus; uzskata, ka TEN-T jānodrošina īsts Eiropas centrālais tīkls, nevis valstu projektu apkopojums un ka galvenie projekti jānovērtē un jāpārskata, ņemot vērā uz vietas sasniegto progresu un Eiropas pievienoto vērtību; ir cieši pārliecināts, ka TEN-T vajadzētu attiecīgi būt galvenajai prioritātei nākamajā DFS;

96.

uzskata, ka nosacītības principu vajadzētu pastiprināt, ieviešot principu „izmantot vai nesaņemt” (noteikumu par atbrīvošanos no saistībām); ja piešķirtais finansējums nav izmantots, transporta fondu resursiem, kas nav iztērēti vai par kuriem ir atceltas saistības, būtu jāpaliek ES budžetā un tie nebūtu jāatdod dalībvalstīm;

97.

atgādina, ka laikposmā no 2007. līdz 2020. gadam TEN-T būs nepieciešams globāla mēroga ieguldījums 500 miljardu EUR apmērā; tāpēc uzskata, ka ir vajadzīgs lielāks TEN-T finansējums nākamajā DFS, kā arī lielāka koordinācija starp ES un dalībvalstīm un starp TEN-T pieejamiem līdzekļiem un transporta projektu finansējumu kohēzijas politikas un teritoriālās sadarbības jomā, tādējādi labāk izmantojot pieejamos finansējuma avotus; uzsver, ka šo projektu finansēšanā svarīga nozīme var būt arī inovatīviem finanšu instrumentiem, tostarp publiskā un privātā sektora partnerībai un projektu obligācijām; uzskata, ka kohēzijas fonda līdzekļi jāizmanto, par nosacījumu izvirzot, lai būtu ievēroti Eiropas transporta politikas vispārīgie principi; uzskata, ka TEN-T finansējumā vajadzētu aktīvi integrēt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus, kā arī ilgtspējīgas attīstības saistības attiecībā uz „Eiropa 2020” mērķu izpildi un prioritārā kārtā, cik vien iespējams, atbalstīt transportu, kas rada maz oglekļa izmešu;

98.

aicina Komisiju ņemt vērā jo īpaši nepieciešamību novirzīt kravu un pasažieru pārvadājumu plūsmu uz ilgtspējīgākām transporta plūsmām, nodrošinot efektīvu pāreju no viena transporta veida uz otru; uzskata, ka gaidāmās TEN-T vadlīniju pārskatīšanas laikā ir jārod risinājumi valstu un pārrobežu dzelzceļa sistēmu savietojamībai un ES izdevumu izmantošanā jāparedz nosacījumi, lai sasniegtu īstu vienota Eiropas dzelzceļa politiku un nodrošinātu plašāku iekšzemes ūdensceļu un tuvsatiksmes kuģošanas izmantošanu;

99.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu tūrisms ir viena no jaunajām ES kompetencēm, kas tādēļ arī jāatspoguļo nākamajā DFS; uzsver, ka tūrisms Eiropas ekonomikā sniedz nozīmīgu ieguldījumu, un uzskata, ka Eiropas tūrisma stratēģijai vajadzētu izvirzīt mērķi paaugstināt nozares konkurētspēju un ka nākamajā periodā tā būtu jāatbalsta ar pienācīgu finansējumu;

100.

atzīst, ka jūrām un okeāniem nākotnē būs aizvien svarīgāka nozīme pasaules ekonomikas izaugsmē; uzskata, ka integrētā jūrniecības politika ir jāveicina un jāvirza uz to problēmu risināšanu, ar ko saskaras piekrastes teritorijas un jūras baseini, atbalstot jūras nozaru izaugsmi un ilgtspējīgu jūrniecības ekonomiku; pieprasa, lai ES vairāk censtos atbalstīt vērienīgu ES jūrniecības politiku, kas Eiropai ļaus nostiprināt savu starptautisko nozīmi šajā stratēģiskajā nozarē; uzstāj, lai šīs politikas interesēs tiktu nodrošināta atbilstošu budžeta līdzekļu pieejamība;

101.

uzsver, ka Savienības pilsonības veicināšanai ir tieša ietekme uz eiropiešu ikdienas dzīvi un tā palīdz labāk saprast Savienības politikas jomu sniegtās iespējas, kā arī pamattiesības, kas apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un līgumos; pauž pārliecību, ka ir jāgarantē attiecīgs finansējums pilsonības jomā;

102.

uzsver, ka ar jaunatni un kultūru saistītajiem politikas virzieniem ir būtiska nozīme un ka tie ir atzīstami par prioritātēm, ņemot vērā to pievienoto vērtību un saikni ar iedzīvotājiem; aicina ES un dalībvalstis atzīt kultūras un radošo nozaru pieaugošo nozīmi Eiropas ekonomikā un to plašāko ietekmi uz citām ekonomikas nozarēm; stingri uzsver, ka šo politikas virzienu pilnu potenciālu var īstenot, tikai nodrošinot tām pietiekama līmeņa finansējumu, un aicina pilnībā izmantot to potenciālu lauku attīstības un kohēzijas politikā;

103.

atgādina ka sportam ir liela nozīme veselības aizsardzībā, ekonomikas izaugsmē un darba vietu radīšanā, tūrismā un sociālajā integrācijā un to, ka ar LESD 165. pantu ES šajā jomā ir piešķirtas jaunas kompetences; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (COM(2011)0012) kā pirmo soli, lai novērtētu sporta un it īpaši ikdienas sporta nodarbību pievienoto vērtību un pievērstu galveno uzmanību sporta sabiedriskajam, ekonomiskajam un organizatoriskajam aspektam;

104.

uzsver, ka jaunatnei vajadzētu būt nozīmīgai Savienības prioritātei un ka jaunatnes dimensijai ir jābūt redzamai un nostiprinātai ES politikās un programmās; uzskata, ka jaunatne būtu jāuzskata par transversālu ES tēmu, radot sinerģijas starp dažādām ar jaunatni, izglītību un mobilitāti saistītām politikas jomām; atzinīgi vērtē pamatiniciatīvu „Jaunatne kustībā” kā vienu no stratēģijas „Eiropa 2020” stūrakmeņiem; jo īpaši uzsver, ka jauniešiem paredzētās programmas, piemēram, „Mūžizglītība” un „Jaunatne darbībā”, kurām ir zemas izmaksas uz vienu labumguvēju un līdz ar to augsta efektivitāte, ir jāsaglabā kā atsevišķas programmas nākamajā DFS un ka tām pienākas daudz lielāki ieguldījumi;

105.

uzsver, ka stabilas pamattiesību un vienlīdzības kultūras izveidei, kā noteikts Lisabonas līgumā, arī turpmāk ir jābūt Eiropas prioritātei; uzsver, ka, lai gan šīs vērtības ir jāintegrē budžetā, ir jāgarantē pietiekams un mērķtiecīgs finansējums;

106.

norāda, ka Savienības ekonomiskā, kultūras un sociālā izaugsme var turpināties tikai stabilā, likumīgā un drošā vidē, kurā ciena un ievēro pamattiesības un nodrošina pilsoniskās brīvības; attiecīgi uzskata, ka efektīva tieslietu un iekšlietu politika ir ekonomikas atveseļošanās priekšnoteikums un būtisks elements plašākā politiskā un stratēģiskā kontekstā; uzsver, ka ir svarīgi ES iekšlietu jomas prioritātes integrēt Savienības ārējās darbības dimensijā, tostarp Eiropas kaimiņattiecību politikā, jo īpaši ņemot vērā to, kā arvien pieaugošā migrācija ietekmē uz trešajām valstīm orientētās ES politikas nostādņu izstrādi; uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekamu finansējumu imigrācijas, patvēruma un drošības politikai un ņemt vērā ES prioritātes, īstenojot minētos politikas virzienus;

107.

uzsver, ka risināmajiem imigrācijas un patvēruma jautājumiem, kā arī Savienības ārējo robežu pārvaldībai vajadzīga integrēta pieeja ar pietiekamu finansējumu un atbalsta instrumentiem ārkārtas situāciju risināšanai, nodrošinot tos saskaņā ar cilvēktiesību cieņas un solidaritātes garu visu dalībvalstu starpā, ņemot vērā valstu pienākumus un skaidri nosakot uzdevumus; šajā saistībā atzīmē, ka ir pienācīgi jāņem vērā FRONTEX, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja un Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības fonda arvien lielākie uzdevumi;

108.

atzīmē, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpai finansējuma daļa Savienības budžetā ir salīdzinoši maza un uzsver, ka nākamajā DFS šīm politikas jomām jāpiešķir atbilstīgs un objektīvi attaisnojams finansējumam, lai Savienībai dotu iespēju īstenot savus pasākumus, jo īpaši tos, kas saistīti ar jauniem uzdevumiem, kuri identificēti Stokholmas programmā un Lisabonas līgumā;

109.

uzsver nepieciešamību izstrādāt labāku sinerģiju starp dažādiem fondiem un programmām un norāda, ka fondu pārvaldības vienkāršošana un šķērsfinansējuma pieļaušana ļauj kopējiem mērķiem piešķirt vairāk līdzekļu; atzinīgi vērtē Komisijas nolūku samazināt budžeta instrumentu kopējo skaitu iekšlietu politikas jomā, izveidojot divu pīlāru struktūru, kas visos iespējamos gadījumos būtu kopīgi pārvaldīta; uzskata, ka šāda pieeja var būtiski veicināt pašreizējo fondu un programmu vienkāršošanu, racionalizāciju, konsolidāciju un pārredzamību; tomēr uzsver, ka jānodrošina, lai netiktu sajaukti dažādie iekšlietu politikas mērķi;

110.

saistībā ar ārējo notikumu neparedzamību, arvien jaunām starptautiskām krīzēm un ārkārtas situācijām atkārtoti pauž dziļas bažas par hroniski nepietiekamo finansējumu un īpaši izteiktām elastīguma problēmām Savienības ārējo darbību īstenošanā; attiecīgi uzsver, ka, lai radītu iespēju Savienībai reaģēt uz globālām problēmām un neparedzētiem gadījumiem, ir jāizlīdzina plaisa starp tās ārpolitikas mērķiem un resursiem, nodrošinot pietiekamus finanšu resursus un efektīvus elastīguma mehānismus; atkārtoti pieprasa, lai budžeta saistības, kas izriet no jebkādām jaunām saistībām un uzdevumiem, ko uzņemas Savienība, būtu papildinājums ieplānotajām summām un tādējādi neapdraudētu spēkā esošās prioritātes;

111.

norāda uz neatbilstību starp Savienības globālās finanšu palīdzības līmeni un tās bieži vien ierobežoto ietekmi ar šo palīdzību saistītās sarunās un uzsver, ka ir jāpalielina Savienības politiskā loma un ietekme starptautiskās iestādēs un forumos; uzskata, ka vajadzētu nodrošināt, lai ES politiskā loma būtu samērīga tās sniegtajam finanšu ieguldījumam;

112.

atzīmē, ka EĀDD ir izveides posmā; uzsver, ka atbilstīgi Padomes 2010. gada 26. jūlija lēmumam „EĀDD izveides vadmotīvam vajadzētu būt rentabilitātes principam, lai nepalielinātu pašreizējo budžeta izdevumu līmeni” (6); uzsver nepieciešamību jauno dienestu nodrošināt ar pietiekamiem līdzekļiem, lai ES varētu sasniegt savus mērķus un īstenot savu lomu kā globālu procesu dalībniece; attiecīgi uzsver, ka ir vajadzīgs, lai jaunais dienests pilnībā izmantotu efektivitātes ieguvumus, ko sniedz resursu apkopošana Savienības līmenī, kā arī sinerģiju ar dalībvalstīm, izvairoties no dublēšanās vai iespējamas pārklāšanās, nekonsekvences un nesaskaņotības un sekmējot izmaksu samazinājumus un ietaupījumus visos valstu budžetos, tādējādi demonstrējot Savienības diplomātijas patieso pievienoto vērtību;

113.

atgādina, ka nākamais DFS periods ietver 2015. gadu, kas noteikts kā termiņš, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kopīgo mērķi 0,7 % apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP); attiecīgi uzsver, ka, lai Savienība un tās dalībvalstis varētu izpildīt starptautiskās attīstības saistības, tostarp finansiālās saistības saskaņā ar Kopenhāgenas nolīgumu, kā arī Kankūnas vienošanos, ir vajadzīgs atbilstīgs attīstības palīdzības un finansējuma vispārējais līmenis; turklāt uzsver, ka arī turpmākajām saistībām attiecībā uz finansējumu ar mērķi palīdzēt jaunattīstības valstīm apkarot klimata pārmaiņas vai pielāgoties to sekām ir jābūt papildu saistībām, turklāt jānodrošina saskaņotība starp šiem diviem politikas virzieniem; mudina dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai sasniegtu savus OAP mērķus un izpildītu saistības attīstības jomā;

114.

uzsver nepieciešamību nodrošināt piemērotu līdzsvaru starp tiešu budžeta atbalstu, no vienas puses, un ilgtspējīgu projektu finansēšanu, no otras puses; uzsver, ka attīstības atbalsts ir jāizmanto integrējoši, aizsniedzot kritiskā stāvoklī esošas un atstumtākās iedzīvotāju grupas;

115.

atkārtoti aicina iekļaut budžetā Eiropas Attīstības fondu (EAF), jo tas palielinātu konsekvenci un pārredzamību; tomēr uzstāj, ka līdz ar EAF iekļaušanu ES budžetā tas ir jāpalielina par summu, kas sākotnēji piešķirta EAF finansēšanai;

116.

uzskata, ka Eiropas Komisijai/EĀDD ir sistemātiski jāvērtē ES sniegtās palīdzības ietekme, lai uzlabotu ES nodrošinātā attīstības atbalsta efektivitāti, kā arī lai uzlabotu sinerģiju starp ES un valstu attīstības atbalstu atbilstoši Parīzes deklarācijai;

117.

uzskata, ka ir svarīgi, lai ES sniegtais attīstības atbalsts saņēmējvalstīs veicinātu ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka vērtējumi jāveic un kritēriji jāizstrādā, ievērojot šo mērķi;

118.

norāda, ka procentuāli lielākā daļa pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju dzīvo jaunajās tirgus ekonomikas valstīs; tomēr uzstāj, ka, lai mudinātu šo valstu valdības sekmīgāk iesaistīties nabadzības mazināšanā savā teritorijā, attīstības sadarbībā ar šīm valstīm pakāpeniski būtu jāievieš alternatīvas shēmas, piemēram, līdzfinansēšana;

119.

uzsver, ka ES ārpolitika būtu jābalsta uz Savienības dibināšanas principiem un vērtībām, proti, demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu, daudzveidību, pamatbrīvībām un tiesiskumu; atkārtoti pauž, ka, lai veicinātu šīs vērtības pasaulē un lai paplašinātu miera un stabilitātes telpu Savienības kaimiņvalstīs, ES jāapgādā ar atbilstošākiem šim mērķim paredzētiem līdzekļiem; uzsver īpašo ieguldījumu, kāds veikts ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta palīdzību;

120.

uzskata, ka ES ir īpaša atbildība starptautiskajā kopienā par drošības, demokrātijas un labklājības veicināšanu tajās Eiropas kaimiņvalstīs, kuru ekonomiskā attīstība un stabilitātes uzlabošana ir īpaši svarīga ES; tādēļ uzskata, ka ciešu un efektīvu attiecību veidošanai ar kaimiņvalstīm arī turpmāk jābūt Savienības ārējās darba kārtības prioritātei; uzsver, ka Savienībai ir jāuzņemas lielākas finanšu saistības, lai tā varētu risināt galvenās problēmas, proti, sniegt atbalstu demokrātiskai pārejai un konsolidācijai, labai pārvaldībai un cilvēktiesībām, un attaisnot augstās cerības, kas izriet no tās morālās atbildības; tajā pašā laikā uzskata, ka mērķtiecīgākam līdzekļu izlietojumam ir vismaz tikpat liela nozīme kā finansējuma līmenim; tāpēc aicina stiprināt nosacījumus ES atbalsta programmās ar mērķi uzlabot demokrātisko attīstību un saprātīgu budžeta pārvaldību, samazināt korupcijas līmeni un spēju pārredzami, efektīvi un atbildīgi izmantot ES atbalstu;

121.

piebilst, ka ir gaidāma jauna ES paplašināšanās kārta, jo īpaši Rietumbalkānu virzienā; pieprasa nākamajā DFS ņemt vērā turpmāko paplašināšanās kārtu izmaksas, proti, piešķirot pietiekamu finansējumu pirmspievienošanās atbalsta instrumentam; uzskata, ka attiecībā uz pirmspievienošanās atbalsta instrumentu prioritāra nozīme ir jāpiešķir uzlabojumiem, kas veicami kandidātvalstīs, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas tiesību aktiem un sekmētu ES finansējuma izmantošanu jo īpaši pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru, minoritāšu, NVO, kultūras mantojuma, kā arī vietējo un reģionālo iestāžu vajadzībām;

122.

uzsver, ka Savienībai ir ātri jāpielāgo politika attiecībā uz jaunattīstības valstīm un jāattīsta ar tām jaunas stratēģiskas partnerattiecības; aicina Komisiju šajā saistībā nākt klajā ar priekšlikumu par politikas instrumentu, kas orientēts uz pasākumiem, kuri nav saistīti ar OAP, tomēr ietilpst šo valstu kopējo interešu jomās;

123.

uzskata, ka, ņemot vērā globālos problēmjautājumus, kā arī Savienības globālos pienākumus, jo īpaši saistībā ar jaunākajiem politiskajiem pavērsieniem arābu pasaulē, ir noteikti jāpārstrukturē ES ārējie finanšu instrumenti; līdz ar to aicina padziļināti pārskatīt un nodrošināt stratēģiskāku tās ārējo instrumentu pielietošanu, kā arī izstrādāt jaunus sadarbības veidus ar partnervalstīm un mehānismus tās īstenošanai, lai veicinātu ES ārējās rīcības ietekmi un pamanāmību, kā arī sasniegtu vispārējo mērķi, proti, lielāku ES ārējās darbības konsekvenci un saskaņotību; uzsver, ka nākamajā DFS ir jāatbalsta saskaņota politika, proti, nodrošinot, lai ES politikas nostādnes un izdevumi saistībā ar lauksaimniecību, zivsaimniecību, tirdzniecību un enerģētiku nebūtu tiešā pretrunā attīstības politikas mērķiem;

124.

atgādina, ka krīžu novēršana un pārvaldība ir svarīgas ES prioritātes; attiecīgi uzsver nepieciešamību izveidot efektīvus un pienācīgi finansētus instrumentus šim nolūkam; uzskata, ka pašreizējais stabilitātes instruments joprojām ir svarīgs līdzeklis Savienības tūlītējai reakcijai uz krīzes situācijām, bet ka vairāk būtu jāuzsver ilglaicīgāka preventīva darbība, tostarp miera veidošana un konfliktu novēršana, konkrēti, ar atbilstošāku ģeogrāfisku programmu starpniecību;

125.

uzskata, ka humanitārajai palīdzībai ir galvenā lomā ES ārējās attiecībās; norāda, ka dabas katastrofas kļūst aizvien biežākas, kā arī to sekas aizvien postošākas, turklāt aizvien biežāk izcelsies konflikti cīņā par resursiem, piemēram, enerģiju, ūdeni un izejvielām; uzsver, ka atbilstīgas budžeta apropriācijas ir jānodrošina humānās palīdzības instrumentam un ārkārtas gadījumiem paredzētajai rezervei, lai izvairītos no tā, ka Eiropas Komisija katru gadu ad hoc pieprasa papildu finansējumu; šim budžetam ir jābūt neatkarīgam, lai garantētu humānās palīdzības neitralitāti, norobežojot to no citiem (piemēram, ģeopolitiskiem) apsvērumiem vai interesēm;

126.

uzskata, ka augstas kvalitātes valsts pārvalde gan Savienības, gan valstu līmenī ir būtisks elements, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti stratēģijā „Eiropa 2020”; aicina Komisiju iesniegt skaidru analīzi par administratīvajiem izdevumiem pēc 2013. gada, pienācīgi ņemot vērā publisko līdzekļu konsolidācijas pasākumus, jaunos uzdevumus un kompetences, ko Savienībai piešķir Lisabonas līgums, kā arī efektivitātes guvumus, kādiem jārodas, optimāli izmantojot cilvēkresursus, proti, veicot to pārvietošanu un izmantojot jaunas tehnoloģijas;

127.

norāda, ka šādā analīzē vajadzētu pētīt sinerģijas iespējas, proti, ietaupījumus, ko cita starpā sniegtu pārstrukturēšana, tālāka starpiestāžu sadarbība, katras iestādes un organizācijas darba metožu un darbavietu pārskatīšana, iestāžu un aģentūru uzdevumu kvalitatīvāks sadalījums, vidēji ilga laika un ilgtermiņa finansiālā ietekme, ko rada nekustamā īpašuma politika, pensiju sistēma un citas jomas, ko reglamentē tiesību aktu noteikumi, kuri attiecas uz ES iestāžu darbiniekiem; uzskata, ka šī analīze var demonstrēt, ka kopējo ES administratīvo budžetu ir iespējams samazināt, nemazinot ES publiskās administrācijas augsto kvalitāti, sniegumu un pievilcību;

128.

norāda uz būtiskajiem ietaupījumiem, ko būtu iespējams panākt, ja Eiropas Parlamentam būtu viena darbavieta;

129.

uzskata, ka nākamās DFS struktūrai jāveicina gan plānošanas nepārtrauktība, gan elastība katrā kategorijā un to starpā un tajā jāizvairās no pašreizējās DFS trūkumiem, īpaši attiecībā uz 1.a apakškategoriju „Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”, 3.b apakškategoriju „Pilsonība” un 4. kategoriju „Ārējās attiecības”; uzskata, ka DFS struktūrai jāuzlabo ES politisko un budžeta prioritāšu pamanāmība Eiropas pilsoņiem; šajā saistībā uzstāj, ka ir jāizvairās no neattaisnotām krasām izmaiņām un jākonsolidē un jāuzlabo pašreizējā struktūra;

130.

uzskata, ka stratēģijai „Eiropa 2020” jābūt galvenajam politikas atsauces dokumentam nākamajā DFS; tādēļ uzskata, ka struktūrai būtu jāatspoguļo „Eiropa 2020” gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes aspekti un tām jāpiešķir politiska pamanāmība; attiecīgi piedāvā jaunu struktūru, grupējot visus iekšpolitikas virzienus zem viena nosaukuma „Eiropa 2020”;

131.

tādēļ ierosina kategorijā „Eiropa 2020” izveidot četras apakškategorijas, kuras attiektos uz saistītām politikas jomām, tādējādi arī veicinot labāku koordināciju un īstenošanas sinerģiju to starpā; tādējādi ierosina vienu apakškategoriju, kas apkopotu politikas nostādnes, kas saistītas ar zināšanām; otru apakškategoriju, kas veltīta kohēzijas politikai un atspoguļo tās horizontālo raksturu un ieguldījumu visu „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, kā arī sociālo politiku; trešo apakškategoriju, kurā ietvertas ar ilgtspējību un resursu efektīvu izmantošanu saistītas politikas nostādnes; un ceturto apakškategoriju, kurā ietverts pilsoniskums un kurā līdzšinējā DFS 3.a apakškategorija („Pilsonība”) un 3.b apakškategorija („Brīvības, drošības un tiesiskuma politikas”) būtu apvienotas vienā apakškategorijā, lai izvairītos no grūtībām, ko rada vairāku mazu programmu apvienojums vienā mazā apakškategorijā;

132.

uzskata, ka nākamajā DFS ir jāparedz tādu lielu projektu norobežošana, kas ir stratēģiski nozīmīgi Savienības līmenī, kategorijā „Eiropa 2020”; uzskata, ka ES budžetā ir jāparedz noteikts ikgadējs ieguldījums šajos projektos, lai nodrošinātu to plānošanas nepārtrauktību un organizatorisko stabilitāti; uzskata, ka gadījumā, ja minētajiem lielajiem projektiem ir nepieciešami papildu finanšu līdzekļi, tie nav jāiegūst uz mazāku veiksmīgu projektu rēķina, kas tiek finansēti no ES budžeta;

133.

uzskata, ka, tā kā stratēģija „Eiropa 2020” ir integrēta stratēģija, tad lai nodrošinātu budžeta līdzekļu pienācīgu saskaņojumu ar stratēģijas pakāpenisko attīstību, ir būtiski šo „Eiropa 2020” četru apakškategoriju starpā nodrošināt lielāku elastību;

134.

atgādina par sarežģījumiem, kas rodas, ja vairākas diezgan nelielas programmas apvieno mazā apakškategorijā; tādēļ ierosina 2007.–2013. gada DFS apakškategorijas 3.a („Pilsonība”) un 3.b („Brīvības, drošības un tiesiskuma politika”) apvienot vienā apakškategorijā;

135.

aicina saglabāt kategoriju ārpolitikas virzieniem;

136.

aicina saglabāt kategoriju administrācijai;

137.

aicina izveidot vispārēju DFS rezervi, kas būtu paredzēta visām kategorijām, kuras nepārsniedz kopējo DFS maksimālo apjomu un pārsniedz katrai kategorijai paredzēto atsevišķo rezervi, un kas tiktu mobilizēta ikgadējā budžeta procedūrā; uzskata, ka šādā rezervē vajadzētu novirzīt arī visas iepriekšējā budžeta gada neiztērētās rezerves, kā arī neiztērētās apropriācijas, par kurām atceltas saistības (saistības un maksājumus);

138.

turklāt uzskata, ka, lai uzlabotu pārredzamību un pamanāmību, vajadzētu izmantot papildu „rezerves rezervi”, kas būtu mazāka par pašu līdzekļu maksimālo apjomu un lielāka par DFS maksimālo apjomu, un kurā iekļautu maksājumu saistību neizpildes riskus, kas saistīti ar Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma aizdevumu garantijām un ar mehānismu vidēja termiņa finanšu palīdzībai to dalībvalstu budžetiem, kuras nav euro zonas dalībnieces, kā arī iespējamai ES budžeta intervencei Eiropas stabilitātes mehānismā pēc 2013. gada;

139.

aicina Komisiju ES budžeta pielikumā iekļaut visus ES izdevumus, kas rodas ārpus ES budžeta pēc starpvaldību procedūras piemērošanas; uzskata, ka, sniedzot šo informāciju katru gadu, tiks sniegts pilnīgs ieskats par visiem ieguldījumiem, kurus dalībvalstis piekrīt veikt ES līmenī;

140.

ierosina, ka ES budžetā vajadzētu skaidri norādīt (iespējams, pielikumā) visus ieguldījumus, kādi veikti katrā ES politikas jomā un kas veikti arī no citām ES budžeta daļām; vienlaikus uzskata, ka Komisijai vajadzētu sniegt arī aprēķinu par paredzamo vajadzīgo ieguldījumu apmēru visā plānošanas periodā;

141.

mudina Komisiju iekļaut detalizētu informāciju par ES budžeta ieņēmumu daļu budžeta projektā, kurš ir iesniegts ES budžeta lēmējinstitūcijā; norāda, ka vienlaikus publiskot gan budžeta ieņēmumu, gan izdevumu daļu faktiski ir standartprakse attiecībā uz visiem valstu budžetiem; uzskata, ka šādā veidā tiks uzturētas pastāvīgas debates par Savienības finansēšanas sistēmu, vienlaikus pilnībā atzīstot, ka budžeta lēmējinstitūcijai patlaban nav nekādas kompetences ierosināt izmaiņas šajā budžeta daļā;

142.

tāpēc piedāvā izveidot šādu nākamās DFS struktūru:

143.

atkārtoti pauž nostāju, kas ietverta 2009. gada 25. marta rezolūcijā par 2007.–2013. gada finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatīšanu (7), ka ir absolūti nepieciešams nodrošināt vairāk elastīguma gan budžeta pozīcijas robežās, gan starp vairākām budžeta pozīcijām, lai Savienība spētu darboties, ne vien risinot jaunās problēmas, bet arī veicinot lēmumu pieņemšanas procesu iestādēs;

144.

uzsver, ka gadījumā, ja DFS periods ir ilgāks nekā 5 gadi, ir obligāti vajadzīgs vidusposma pārskats, kas dotu iespēju veikt kvantitatīvu, kā arī kvalitatīvu analīzi un inventarizāciju par DFS darbību; uzsver, ka turpmāk vidusposma pārskatam vajadzētu kļūt par juridiski saistošu pienākumu, kas paredzēts DFS tiesiskajā regulējumā, norādot tādu konkrētu procedūru, tostarp saistošus termiņus, kura nodrošinātu, ka Parlaments kā likumdošanas un budžeta lēmējinstitūcija ir pilnībā iesaistīts; uzsver, ka, ja šai pārskatā tiktu konstatēta atlikušā perioda maksimālā apjoma neatbilstība, būtu jānodrošina reāla iespēja to pārskatīt;

145.

uzstāj, ka pārskatīšanas mehānisma faktiski nodrošinātā elastības pakāpe ir atkarīga no procedūras, kādā to izmanto, un ir vērojama Padomes vispārēja nevēlēšanās to izmantot; uzskata, ka, lai joprojām saglabātu reālu iespēju mainīt izdevumu maksimālos apjomus, turpmākajos pārskatīšanas mehānismos ir būtiski paredzēt vienkāršotu procedūru tādu izmaiņu veikšanai, kas nepārsniedz saskaņoto robežvērtību; turklāt aicina saglabāt iespēju palielināt kopējo DFS maksimālo apjomu;

146.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pietiekamas rezerves katrai kategorijai; ar interesi norāda uz Komisijas priekšlikumu rezervēm ieviest fiksētu procentuālu daļu; tomēr uzskata, ka šī iespēja varētu nodrošināt labāku elastību tikai tad, ja maksimālie apjomi turpmāk būtu noteikti pietiekami augsti, kas atstātu manevrēšanai šādu papildu iespēju;

147.

uzsver, ka maksimālā apjoma ietvaros elastība būtu jāveicina visos iespējamos veidos, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus, kas iesniegti budžeta pārskatīšanā,

148.

uzskata, ka ir svarīgi saglabāt iespēju izdevumu kategorijas daudzgadu piešķīruma robežās izdevumus pārcelt no iepriekšējā perioda beigām vai uz nākamā perioda sākumu, paverot iespēju rīkoties pretcikliski un saprātīgi reaģēt lielu krīžu gadījumā; šajā saistībā uzskata, ka pašreizējā tiesību aktu elastības sistēma pašreizējā DFS ir darbojusies pietiekami sekmīgi; tādēļ aicina nākamajā DFS saglabāt elastības robežvērtību, kas būtu par 5 % augstāka vai zemāka nekā vērtības, kuras noteiktas saskaņā ar koplēmuma procedūru;

149.

ir pārliecināts, ka viena gada budžeta neizlietotās rezerves, atceltās un neizmantotās apropriācijas (gan saistības, gan maksājumus) ir jāpārceļ uz nākamā gada budžetu un ka tām jāveido vispārēja DFS rezerve, kas piešķirama dažādām kategorijām atbilstoši to aprēķinātajām vajadzībām; tādēļ uzskata, ka ES budžetam piešķirtie naudas līdzekļi ir izlietojami tikai šajā saistībā un nav atdodami dalībvalstīm, kā tas notiek patlaban;

150.

turklāt uzskata, ka šie priekšlikumi ir jāpapildina ar pārdales elastību starp kategorijām attiecīgajā gadā un ar lielāku elastību starp apakškategorijām;

151.

atkārto, ka lēmumu pieņemšanas process ir jāveido tā, lai varētu efektīvi izmantot šos instrumentus;

152.

uzskata, ka ir būtiski saglabāt īpašos instrumentus (elastības fonds, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds, Eiropas Savienības Solidaritātes fonds, ārkārtas gadījumiem paredzētā rezerve), kuru var mobilizēt pēc pieprasījuma, turpinot vienkāršot šo mehānismu pielietojumu un nodrošinot tos ar pietiekamu finansējumu, kā arī turpmāk, iespējams, radot jaunus instrumentus; uzsver, ka šādu papildu finansējuma avotu mobilizēšana jāveic pēc Kopienas metodes;

153.

uzskata, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds (EGPF) ir sekmīgi nodrošinājis ES solidaritāti un atbalstu darba ņēmējiem, kas tika atlaisti globalizācijas negatīvās ietekmes un globālās finanšu un ekonomikas krīzes dēļ, tāpēc tas ir saglabājams jaunajā DFS; tomēr uzskata, ka EGPF atbalsta īstenošanas procedūras ir pārāk laikietilpīgas un apgrūtinošas; aicina Komisiju ierosināt, kādā veidā šīs procedūras turpmāk vienkāršot un saīsināt;

154.

uzskata, ka elastības instrumentam, kas ir visplašāk izmantotais elastības mehānisms, ir bijusi būtiska nozīme papildu elastības nodrošināšanā; ierosina būtiski palielināt elastības instrumenta sākotnējo summu, pēc tam DFS periodā to katru gadu palielinot, un saglabāt iespēju neizmantoto ikgadējo apjomu pārcelt līdz pat n +2 gadam;

155.

atzīmē, ka pēdējos gados pieejamais finansējums steidzamai rīcībai dabas un humanitāro katastrofu gadījumos nav bijis pietiekams; tādēļ aicina būtiski palielināt finansējumu ārkārtas gadījumiem paredzētajai rezervei, kā arī radīt iespēju šā instrumenta daudzgadu mobilizēšanai;

156.

uzsver, ka, izvēloties nākamās DFS periodu, vajadzētu rast pareizo kompromisu starp plānošanas ciklu stabilitāti un atsevišķo politikas virzienu īstenošanu un starp iestāžu, jo īpaši Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta, politiskā cikla periodu; atgādina, ka ilgākam periodam vajadzīga lielāka elastība;

157.

uzskata, ka piecu gadu cikls pilnībā atbilst Parlamenta paustajai vēlmei demokrātiskas pārskatu iesniegšanas un atbildības interesēs iespējami saskaņot DFS periodu ar iestāžu politiskā cikla periodiem; tomēr pauž bažas, ka piecu gadu cikls šajā posmā varētu būt pārāk īss politikas virzieniem, kas jāplāno ilgākam laikam (piemēram, kohēzija, lauksaimniecība, TEN), un ka tas nepietiekami atbilstu šo politikas virzienu plānošanas un īstenošanas cikla prasībām;

158.

atzīmē, ka 10 gadu DFS, kādu ierosina Komisija budžeta pārskatīšanā, finanšu plānošanas periodā varētu nodrošināt būtisku stabilitāti un paredzamību, taču, tā kā vispārējais maksimālais apjoms un galvenie tiesību akti būtu fiksēti uz 10 gadiem, DFS kļūtu neelastīgāka un īpaši apgrūtināta būtu pielāgojumu veikšanu jaunām situācijām; savukārt uzskata, ka 5+5 gadu ciklu varētu noteikt vienīgi tad, ja ar Padomi tiktu panākta tāda vienošanās par maksimālu elastības pakāpi, paredzot obligātu termiņa vidusposma pārskatīšanu, kas tiktu ietverta DFS tiesiskajā regulējumā;

159.

uzskata, ka nākamajai DFS vēlamais pārejas risinājums būtu 7 gadu cikls, kas noteikts līdz 2020. gadam, jo tā varētu nodrošināt lielāku stabilitāti, nodrošinot programmu nepārtrauktību ilgākam laikam un veidojot skaidru saikni ar stratēģiju „Eiropa 2020”; tomēr uzsver, ka visas iespējas attiecībā uz nākamās DFS periodu ir atkarīgas no finansējuma pietiekamības un no adekvātas un labi nodrošinātas elastības šajā shēmā un ārpus tās, lai izvairītos no problēmām, kas pieredzētas 2007.–2013. gada periodā;

160.

uzskata, ka lēmums par jaunu 7 gadu DFS nedrīkst liegt iespēju no 2021. gada izvēlēties 5 gadu vai 5+5 gadu periodu; atkārtoti pauž pārliecību, ka finanšu plānošanas saskaņošana ar Komisijas un Eiropas Parlamenta pilnvarojumu vairos demokrātisko atbildību, pārskatatbildību un leģitimitāti;

161.

pilnībā apzinās, ka daudzas dalībvalstis budžetā veic smagas fiskālās korekcijas, un atkārto, ka Eiropas pievienotās vērtības un stabilas finanšu pārvaldības — efektivitātes, lietderības, ekonomiskuma — nodrošināšana vairāk nekā jebkad agrāk ir uzskatāma par ES budžeta galvenajiem principiem;

162.

atkārto, ka par spīti iespējamajiem ietaupījumiem ES budžets, kura pašreizējais vispārējais līmenis ir 1 % no IKP, nespēj segt finansējuma iztrūkumu, ko rada no Līguma, kā arī no spēkā esošajām politikas prioritātēm un saistībām izrietošās papildu finanšu vajadzības, piemēram:

163.

tādēļ pauž stingru pārliecību, ka nākamās DFS iesaldēšana 2013. gada līmenī, kā to prasa dažas dalībvalstis, nav iespējama; norāda, ka, pat palielinot nākamās DFS resursu līmeni par 5 % salīdzinājumā ar 2013. gada līmeni (8), Savienības saskaņotos mērķus un saistības un Savienības solidaritātes principu iespējams īstenot tikai ierobežoti; tādēļ pauž pārliecību, ka nākamajai DFS ir vajadzīgs resursu palielinājums vismaz par 5 %; prasa Padomei, ja tā šai pieejai nepiekrīt, skaidri norādīt, no kurām tās politikas prioritātēm vai projektiem būtu iespējams pilnībā atteikties, pat neraugoties uz to apliecināto Eiropas pievienoto vērtību;

164.

atkārto, ka bez pietiekamiem papildu resursiem DFS pēc 2013. gada Savienība nespēs īstenot esošās politikas prioritātes, proti, tās, kas saistītas ar stratēģiju „Eiropa 2020”, kā arī jaunos uzdevumus, kuri noteikti Lisabonas līgumā, nemaz nerunājot par reaģēšanu neparedzētās situācijās;

165.

norāda, ka pašu resursu maksimālais apjoms nav mainīts kopš 1993. gada; uzskata, ka, dalībvalstīm piešķirot Savienībai vairāk kompetenču un izvirzot vairāk mērķu, pašu resursu maksimālo apjomu varētu būt nepieciešams pakāpeniski pielāgot; uzskata — lai gan pašlaik pašu finansējuma maksimālais apjoms, ko vienbalsīgi apstiprinājusi Padome (9), nodrošina pietiekamas budžeta iespējas, lai pildītu pašus steidzamākos Savienības uzdevumus, tomēr tas būtu nepietiekams, lai ES budžets varētu kļūt par reālu Eiropas ekonomikas pārvaldības instrumentu vai ar tā palīdzību būtu iespējams ES līmenī veikt būtiskus ieguldījumus stratēģijā „Eiropa 2020”;

166.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu „neietekmējot citus ieņēmumus, budžetu pilnībā finansē no pašu resursiem”; uzsver, ka veidā, kādā attīstījusies pašu resursu sistēma, pakāpeniski aizstājot patiesus pašu resursus ar tā dēvētajām valstu iemaksām, pārāk liela nozīme ir piešķirta dalībvalstu savstarpējām bilancēm, tādējādi radot pretrunu Eiropas solidaritātes principam, vājinot Eiropas interešu kopību un nepietiekami ņemot vērā Eiropas pievienoto vērtību; norāda, ka praksē šis lietu stāvoklis nozīmē, ka budžeta apjomu ietekmē finansiālie apstākļi atsevišķajās dalībvalstīs, kā arī to attieksme pret ES; tādēļ uzstājīgi prasa nopietni reformēt ES resursus, lai ES budžeta finansēšanu pielāgotu Līguma garam un prasībām;

167.

uzskata, ka reformas galvenais mērķis ir panākt patstāvīgu, taisnīgāku, pārredzamāku, vienkāršāku un līdzsvarotu finansēšanas sistēmu, kas pilsoņiem būtu labāk izprotama un viestu skaidrību par viņu ieguldījumu ES budžetā; šajā kopsakarā aicina izbeigt atlaižu, izņēmumu un korekcijas mehānismu darbību; pauž pārliecību, ka Savienībai, lai sev nodrošinātu tādu budžetu, kāds vajadzīgs būtiskai finansiālās stabilitātes un ekonomikas atlabšanas veicināšanai, ir noteikti nepieciešams ieviest vienu vai vairākus patiesus pašu resursus, kas aizstātu sistēmu, kura pamatojas uz IKP; atgādina, ka jebkādas izmaiņas attiecībā uz pašu resursiem vajadzētu īstenot, ievērojot dalībvalstu fiskālo suverenitāti; šajā kopsakarā uzstāj, ka Savienībai vajadzētu nodrošināt iespēju pašu resursus iekasēt nepastarpināti un neatkarīgi no valstu budžetiem;

168.

uzsver, ka pašu resursu sistēmas pārstrukturēšana pati par sevi neattiecas uz ES budžeta lielumu, bet gan uz to, lai atrastu efektīvāku resursu kombināciju saskaņotās ES politikas un mērķu finansēšanai; norāda, ka jaunās sistēmas ieviešana būtiski nepalielinātu vispārējo nodokļu slogu pilsoņiem, turpretī samazinātu slogu valstu budžetiem;

169.

uzsver, ka Eiropas Parlaments ir vienīgais parlaments, kuram ir ietekme pār izdevumu daļu, taču nav ietekmes pār ieņēmumu daļu; tādēļ uzsver, ka ir absolūti nepieciešama ES resursu demokrātiska reforma;

170.

ņem vērā Komisijas paziņojumā par ES budžeta pārskatīšanu ierosinātos iespējamos jaunos pašu resursus (finanšu sektora aplikšana ar nodokļiem, izsoles siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā, ES nodevas saistībā ar gaisa transportu, PVN, enerģijas nodoklis, uzņēmumu ienākuma nodoklis); gaida tādus secinājumus par šo variantu ietekmes analīzi, tostarp attiecībā uz priekšizpēti par ES finanšu darījumu nodokļa dažādajām iespējām, kuros vajadzētu izpētīt arī attiecīgos iekasēšanas mehānismus, ņemot vērā gaidāmo Komisijas tiesību akta priekšlikuma iesniegšanu līdz 2011. gada 1. jūlijam;

171.

uzskata, ka finanšu darījumu nodoklis būtu nozīmīgs finanšu sektora ieguldījums sociālajās un ekonomiskajās izmaksās, ko radījusi krīze, un publisko finanšu ilgtspējas nodrošināšanā; uzskata, ka to daļēji varētu izmantot arī ES budžeta finansēšanai, kā arī uz NKI balstīto dalībvalstu iemaksu samazināšanai un, ka Savienībai ar savu rīcību vajadzētu rādīt piemēru jautājumā, kas saistīts ar līdzekļu pārvietošanu uz nodokļu paradīzēm;

172.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu Parlamenta piekrišana ar tā locekļu balsu vairākumu ir obligāta, lai Padome vienprātīgi varētu pieņemt DFS;

173.

uzsver saistošos balsu vairākuma noteikumus gan Parlamentam, gan Padomei un norāda, ka ir svarīgi pilnībā izmantot Līguma noteikumu LESD 312. panta 5. punktā, kurā ir izvirzīta prasība Parlamentam, Padomei un Komisijai DFS pieņemšanas procedūras laikā veikt visus nepieciešamos pasākumus šā mērķa sasniegšanai; norāda, ka ar šo iestādēm ir skaidri noteikts pienākums īstenot sarunas, lai vienotos par tekstu, par kuru Parlaments var sniegt piekrišanu; turklāt norāda, ka, ja līdz 2013. gadam DFS nav pieņemta, līdz jaunas DFS pieņemšanai tiks pagarināti 2013. gadam atbilstošie noteikumi par izdevumu maksimālo apjomu un citi noteikumi;

174.

atzinīgi vērtē Padomes prezidentvalstu apņemšanos (10) nodrošināt atklātu un konstruktīvu dialogu un sadarbību ar Parlamentu visā turpmākās DFS pieņemšanas procedūras laikā un atkārtoti apliecina vēlēšanos strādāt ciešā sadarbībā ar Padomi un Komisiju, sarunu procesā pilnībā ievērojot Lisabonas līguma noteikumus;

175.

līdz ar to mudina Padomi un Komisiju ievērot Līgumu un darīt visu nepieciešamo, lai ātri panāktu vienošanos ar Parlamentu par praktiskā darba metodi DFS apspriešanas procesā; atkārtoti norāda uz saikni starp ieņēmumu reformu un attiecīgi izdevumu un vajadzību reformu, kā arī uz stingro Padomes apņemšanos apspriest priekšlikumus par jaunajiem pašu resursiem kontekstā ar DFS;

176.

prasa ES līmenī atklāt plašu sabiedrisku apspriešanu par Savienības DFS mērķi, darbības jomu un virzienu un tās ieņēmumu sistēmas reformu; konkrētāk, ierosina sasaukt tādu konventa tipa konferenci par Savienības turpmāko finansēšanu, kurā būtu iesaistīti Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu deputāti;

177.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un pārējām attiecīgajām iestādēm un organizācijām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

—

DG BUDG’s 2011. gada maija prognoze par 2012. gada IKP: 13 130 916,3 miljoni EUR (2012. gada cenās);

—

DG ECFIN’s 2011g. janvāra aprēķins par IKP nominālo pieaugumu 1,4 % 2011.–2013. g. laikposmam un 1,5 % 2014.–2020. gada laikposmam.

NB:

Skaitļi var mainīties atbilstoši Komisijas aprēķinu un prognožu izmaiņām, kā arī atkarībā no atsauces gada un izmantotajām cenām (mainīgās vai pastāvīgās cenas).