This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52009XG1215(01)
Updated European Union Guidelines on promoting compliance with international humanitarian law (IHL)
Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu
Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu
OV C 303, 15.12.2009, p. 12–17
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
15.12.2009 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 303/12 |
Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu
2009/C 303/06
I. MĒRĶIS
1. |
Šo pamatnostādņu mērķis ir izstrādāt operatīvus instrumentus Eiropas Savienībai un tās iestādēm un struktūrām, lai veicinātu starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanu. Tajās ir uzsvērta Eiropas Savienības apņēmība veicināt to ievērošanu redzami un sistemātiski. Pamatnostādnes ir adresētas visiem, kas darbojas saskaņā ar Eiropas Savienības programmu tiktāl, ciktāl attiecīgie jautājumi ir to atbildībā un kompetencē. Ar tām papildina pamatnostādnes un citas kopējās nostājas, kas ES jau pieņemtas saistībā ar tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības, spīdzināšana un civiliedzīvotāju aizsardzība (1). |
2. |
Šīs pamatnostādnes atbilst ES un tās dalībvalstu saistībām starptautisko humanitāro tiesību (SHT) jomā, un to mērķis ir panākt, lai arī trešās valstis un attiecīgos gadījumos – arī nevalstiskie pārstāvji, kas darbojas trešās valstīs, ievērotu SHT. Lai arī šīs pašas saistības attiecas uz ES un tās dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, lai panāktu SHT ievērošanu to rīcībā un to militāro spēku rīcībā, šie pasākumi nav ietverti šajās pamatnostādnēs (2). |
II. STARPTAUTISKĀS HUMANITĀRĀS TIESĪBAS (SHT)
Ievads
3. |
Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz principiem, kas respektē brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu. Tajā ietverts arī mērķis veicināt SHT ievērošanu. |
4. |
SHT – kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesības vai kara tiesības – mērķis ir mazināt bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās vai vairs nepiedalās, un regulēt karadarbības līdzekļus un metodes. |
5. |
Valstīm ir pienākums ievērot SHT noteikumus, kas tām ir saistoši ar līgumu vai kas veido daļu no starptautiskajām paražu tiesībām. Tās var piemērot arī nevalstiski dalībnieki. Šādai ievērošanai ir starptautiska mēroga nozīme. Turklāt Starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu radītās ciešanas un posts pēckonfliktu risinājumus padara grūtākus. Tādēļ pastāv gan politiska, gan humāna interese uzlabot SHT ievērošanu visā pasaulē. |
SHT attīstība un avoti
6. |
SHT noteikumi ir mainījušies sakarā ar nepieciešamību līdzsvarot militārās vajadzības un bažas par humānajiem aspektiem. SHT ir noteikumi, ar kuriem mēģina aizsargāt personas, kuras tieši nepiedalās vai vairs nepiedalās karadarbībā – piemēram, civiliedzīvotājus, kara gūstekņus un citus aizturētos, un ievainotos un slimos –, kā arī ierobežot karadarbības līdzekļus un metodes, tostarp taktiku un ieročus, lai izvairītos no nevajadzīgām ciešanām un posta. |
7. |
Līdzīgi kā citām starptautisko tiesību daļām SHT ir divi galvenie avoti: starptautiskās konvencijas (līgumi) un starptautiskās paražu tiesības. Starptautiskās paražu tiesības veido valstu prakse, ko tās pieņem sev kā saistošas. Juridiski lēmumi un vadošo amatpersonu rakstiski iesniegumi ir papildu līdzekļi tiesību izstrādē. |
8. |
Galvenās SHT konvencijas ir uzskaitītas šo pamatnostādņu pielikumā. Svarīgākās no tām ir – 1907. gada Hāgas konvenciju noteikumi, četras 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildprotokoli. Hāgas konvencija un vairums Ženēvas konvenciju noteikumu un 1977. gada papildprotokolu vispārīgi atzīti par paražu tiesībām. |
Piemērošanas joma
9. |
SHT piemēro jebkuriem bruņotiem konfliktiem, gan starptautiskiem, gan nestarptautiskiem un neatkarīgi no konflikta izcelsmes. Tāpat tās piemēro okupācijas situācijām, kas radušās no bruņota konflikta. Uz bruņotiem konfliktiem, kas notiek valstu starpā, un uz nestarptautiskiem (jeb iekšējiem) bruņotiem konfliktiem, kas notiek vienā valstī, attiecas dažādi tiesiskie režīmi. |
10. |
Jautājums par to, vai situāciju var novērtēt kā bruņotu konfliktu un vai tas ir starptautisks vai nestarptautisks bruņots konflikts, ir gan faktisks, gan juridisks, un atbildes uz to ir atkarīgas no vairākiem faktoriem. Vienmēr būtu jāmeklē atbilstīgas tiesiskas norādes, kā arī pienācīga informācija par konkrēto situāciju, mēģinot noteikt, vai situācija ir vērtējama kā bruņots konflikts un tādējādi – vai ir piemērojamas starptautiskās humanitārās tiesības. |
11. |
Līguma noteikumi par starptautiskiem bruņotiem konfliktiem ir aprakstīti sīkāk un daudzpusīgāk. Uz nestarptautiskiem bruņotiem konfliktiem attiecas 3. panta noteikumi, kas ir kopīgi Ženēvas konvencijām, un gadījumos, kad iesaistītā valsts ir līgumslēdzēja puse – 1977. gada II papildprotokola noteikumi. Starptautisko paražu tiesību noteikumus piemēro gan starptautiskiem, gan iekšējiem bruņotiem konfliktiem, tomēr starp šiem diviem režīmiem pastāv atšķirības. |
Starptautiskās cilvēktiesības un SHT
12. |
Ir svarīgi izšķirt starptautiskās cilvēktiesības un SHT. Tās ir skaidri noteiktas likumiskas struktūras un, lai arī abu galvenais mērķis ir aizsargāt indivīdus, tās ir būtiski atšķirīgas. SHT konkrēti piemēro bruņotu konfliktu gadījumā un okupācijas gadījumā. Turpretī cilvēktiesības attiecīgās valsts jurisdikcijā ir piemērojamas visiem miera laikā, kā arī bruņota konflikta laikā. Tādējādi būdami atšķirīgi, abi tiesību aktu kopumi var būt piemērojami konkrētai situācijai un tādēļ reizēm ir jāapsver to savstarpējā attiecība. Tomēr šajās pamatnostādnēs nav aplūkotas cilvēktiesības. |
Individuāla atbildība
13. |
Atsevišķi SHT pārkāpumi tiek uzskatīti par kara noziegumiem. Kara noziegumi var rasties tādos pašos apstākļos kā genocīds un noziegumi pret cilvēci, tomēr genocīds un noziegumi pret cilvēci, atšķirībā no kara noziegumiem, nav saistīti ar bruņota konflikta esamību. |
14. |
Indivīdiem ir personiska atbildība par kara noziegumiem. Valstīm saskaņā ar to valsts tiesību aktiem ir jānodrošina, ka aizdomās turētos nodod to attiecīgās valsts tiesai vai nodod tiesāšanai tiesās citā valstī vai starptautiskā krimināltiesā, piemēram, Starptautiskajā Krimināltiesā (3). |
III. DARBĪBAS PAMATNOSTĀDNES
A. ZIŅOŠANA, IZVĒRTĒŠANA UN IETEIKUMI PAR RĪCĪBU
15. |
Šajā pozīcijā ietilpst šādi pasākumi:
|
B. ES PIEEJAMIE RĪCĪBAS INSTRUMENTI ATTIECĪBĀS AR TREŠĀM VALSTĪM
16. |
ES rīcībā ir dažādi instrumenti. Tie ir šādi, bet ne tikai:
|
(1) Skatīt ES pamatnostādnes cilvēktiesību dialogu jautājumos (apstiprinātas Padomē 2001. gada 13. decembrī, atjauninātas 2009. gada 19. janvārī); ES politikas pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (apstiprinātas Padomē 2001. gada 9. aprīlī, atjauninātas 2008. gada 29. aprīlī); ES pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem (apstiprinātas Padomē 2003. gada 8. decembrī, atjauninātas 2008. gada 17. jūnijā); ES pamatnostādnes par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību (apstiprinātas Padomē 2007. gada 10. decembrī); Pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un sieviešu visāda veida diskriminācijas apkarošanu (apstiprinātas Padomē 2008. gada 8. decembrī) un Padomes Kopējā nostāja 2003/444/KĀDP (2003. gada 16. jūnijs) par Starptautisko Krimināltiesu (OV L 150, 18.6.2003, 67. lpp).
(2) Visas ES dalībvalstis ir Ženēvas konvenciju un to papildu protokolu līgumslēdzējas puses un tādējādi tām ir pienākums ievērot šos noteikumus.
(3) Skatīt Savienības Kopējo nostāju par SKT (2003/444/KĀDP) un ES Rīcības plānu par SKT. Skatīt arī Lēmumu 2002/494/TI (2002. gada 13. jūnijs), ar ko Padome izveido Eiropas sakaru punktu tīklu attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem; Pamatlēmumu 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par procedūrām starp dalībvalstīm; Lēmumu 2003/355/TI (2003. gada 8. maijs) par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem; Padomes Lēmumu 2006/313/KĀDP (2006. gada 10. aprīlis), lai noslēgtu Nolīgumu starp Starptautisko krimināltiesu un Eiropas Savienību par sadarbību un palīdzības sniegšanu, OV L 115, 28.4.2006., 49. lpp.
(4) Skatīt iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto Nolīgumu starp Starptautisko krimināltiesu un Eiropas Savienību par sadarbību un palīdzības sniegšanu.
(5) Padomes Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP (2008. gada 8. decembris), ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli, OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp. Ar šo kopējo nostāju aizstāj Padomes 1998. gada 8. jūnijā pieņemto Eiropas Savienības Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu.
PIELIKUMS
GALVENIE JURIDISKIE INSTRUMENTI STARPTAUTISKO HUMANITĀRO TIESĪBU JOMĀ UN CITI ATTIECĪGI JURIDISKI INSTRUMENTI
— |
1907. gada IV Hāgas konvencija par kara likumu un paražu ievērošanu |
— |
Konvencijas pielikums – Noteikumi par kara likumu un paražu ievērošanu |
— |
1925. gada Protokols par aizliegumu izmantot smacējošas, indīgas vai citas gāzes un bakterioloģiskas metodes karā |
— |
1949. gada Ženēvas konvencija par sauszemes kara spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu |
— |
1949. gada II Ženēvas konvencija par jūras kara spēku sastāvā esošo ievainoto, slimo un kuģu katastrofās cietušo personu stāvokļa uzlabošanu |
— |
1949. gada III Ženēvas konvencija par attieksmi pret kara gūstekņiem |
— |
1949. gada IV Ženēvas konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā |
— |
1977. gada I Papildprotokols 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijai par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību |
— |
1977. gada II Papildprotokols 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijai par nestarptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību |
— |
1954. gada Hāgas konvencija par kultūras mantojuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā |
— |
Noteikumi par Konvencijas par kultūras mantojuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā izpildi |
— |
1954. gada Pirmais Hāgas protokols par kultūras mantojuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā |
— |
1999. gada Otrais Hāgas protokols par kultūras mantojuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā |
— |
1972. gada Konvencija par aizliegumu izstrādāt, ražot un glabāt bakterioloģiskus (bioloģiskus) un toksiskus ieročus un par to iznīcināšanu |
— |
1980. gada ANO Konvencija par noteiktu to konvencionālo ieroču izmantošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, ko var uzskatīt par pārmērīgi traumējošiem vai par tādiem, kuru iedarbība ir neprognozējama |
— |
1980. gada I Protokols par neatklājamiem sprāgstvielu fragmentiem |
— |
1980. gada II Protokols par mīnu, slēpto mīnu un citu ierīču izmantošanas aizliegšanu vai ierobežošanu |
— |
1996. gada II Protokols par mīnu, slēpto mīnu un citu ierīču izmantošanas aizliegšanu vai ierobežošanu |
— |
1980. gada II Protokols par degbumbu izmantošanas aizliegšanu vai ierobežošanu |
— |
1995. gada IV Protokols par apžilbinošiem lāzera ieročiem |
— |
2003. gada V Protokols par sprādzienbīstamām kara paliekām |
— |
1993. gada Konvencija par aizliegumu izstrādāt, ražot, glabāt un izmantot ķīmiskos ieročus un par to iznīcināšanu |
— |
1997. gada Otavas konvencija par kājnieku mīnu izmantošanas, glabāšanas, ražošanas un pārvietošanas aizliegšanu un to iznīcināšanu |
— |
1993. gada statūti Starptautiskajam Tribunālam lietas ierosināšanai pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada |
— |
1994. gada Starptautiskā Tribunāla statūti ar grozījumiem par lietas ierosināšanu pret personām, kuras ir atbildīgas par nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas veikti Ruandas teritorijā, un Ruandas pilsoņiem, kas ir atbildīgi par genocīdu, kā arī citiem šādiem pārkāpumiem, kas izdarīti kaimiņvalstīs, no 1994. gada 1. janvāra līdz 1994. gada 31. decembrim |
— |
1998. gada Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūti |
— |
1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju 2005. gada Papildprotokols par papildu atšķirības emblēmas apstiprināšanu (III protokols) |
— |
2008. gada Starptautiskā konvencija par kasešu munīcijas aizliegumu |