18.5.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 128/29

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pamattiesību ievērošana Eiropas imigrācijas politikā un ar to saistītajos tiesību aktos”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 128/06)

Ziņotājs: PARIZA CASTAÑOS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 26. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Pamattiesību ievērošana Eiropas imigrācijas politikā un ar to saistītajos tiesību aktos”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 15. oktobrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 457. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 4. un 5. novembrī (4. novembra sēdē), vienprātīgi, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads un pamatojums.

1.1.   EESK nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu, lai ierosinātu, ka ES pasākumiem un tiesību aktiem imigrācijas un robežu politikas jomā pilnībā jāatbilst cilvēktiesību normām un jābūt vērstiem galvenokārt uz brīvības un drošības garantēšanu visiem cilvēkiem.

1.2.   Pašlaik ES izstrādā (ar lielām grūtībām Padomē) vienotu tiesisko regulējumu imigrācijas jomā, paredzot pārvalstiskas tiesības un garantijas, kas ir tālejošākas nekā dalībvalstu mainīgie (un nereti ierobežojošie) tiesību akti. EESK atzinīgi vērtē paveikto, jo 27 dalībvalstīm kopīgu tiesību aktu sagatavošana nav viegls uzdevums, it īpaši tik jutīgā jomā kā imigrācija.

1.3.   Tomēr tas, ka daudzi minētie tiesību akti nav gandrīz vispār saskaņoti, neļauj nodrošināt cilvēktiesību visaptverošu un atbilstīgu aizsardzību. Turklāt ES direktīvu transponēšana dažu dalībvalstu tiesību aktos no pamattiesību aizsardzības viedokļa nenorit pareizi.

1.4.   Pēdējo gadu laikā EESK ir sagatavojusi vairākus atzinumus, rosinot veidot kopēju imigrācijas politiku, kuras pamatā būtu visaptveroša pieeja, kas atspoguļotu ne vien ES dalībvalstu vajadzības, bet arī sadarbību ar izcelsmes valstīm un imigrantu cilvēktiesību ievērošanu.

1.5.   Eiropadome 2008. gada 16. oktobrī panāca vienošanos par Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, kurā ES pauž stingru politisko apņēmību turpināt pūliņus, lai izstrādātu kopēju imigrācijas politiku. Zviedrijas prezidentūras laikā ES pieņems tā dēvēto Stokholmas programmu (1).

1.6.   Paredzams arī, ka stāsies spēkā Lisabonas līgums, kas sniegs jaunu impulsu imigrācijas politikas pasākumu īstenošanai, kas apstiprināti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, un piešķirs Pamattiesību hartai juridiski saistošu spēku.

1.7.   Minētajā laikposmā EESK pastiprinājusi sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un ar Eiropas Integrācijas forumu izveidota stabila līdzdalības struktūra (2). Komiteja ir stingri apņēmusies nodrošināt, ka pilsonisko sabiedrību iesaista integrācijas politikas īstenošanā.

1.8.   Komiteja pauž bažas par Eiropā pieaugošo neiecietību, rasismu un ksenofobiju pret imigrantiem — “citādajiem”, un bīstas, ka finanšu krīzes sociālās sekas var veicināt šādas izpausmes. Politiķiem un citām sabiedrībā ietekmīgām personām, sadarbojoties ar plašsaziņas līdzekļiem, jārīkojas īpaši atbildīgi un jārāda nepārprotams politisks un sabiedrisks piemērs, lai novērstu šādu attieksmi. Pamatskolu un vidusskolu mācību programmās lielāka uzmanība jāvelta cilvēciskām vērtībām, pamattiesībām, vienlīdzībai un diskriminācijas aizliegumam.

2.   Cilvēka pamattiesības un imigrācijas politika.

2.1.   Viens no daudziem starptautiskiem instrumentiem ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā norādīts, ka kopējā principu un vērtību sistēma ir universāla.

2.2.   Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kurai pievienojušās visas dalībvalstis, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir pamats un garants minēto principu ievērošanai visā ES teritorijā.

2.3.   Eiropas Kopienu Tiesa (EKT) atzinusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi ir Kopienas tiesību sistēmas daļa un veido šīs sistēmas vispārējos principus.

2.4.   Par to liecina Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pants, kas stiprina pamattiesību nodrošināšanu Eiropas tiesību sistēmā, un Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) pilnvaras panākt, ka Eiropas iestādes un dalībvalstis jomās, uz kurām attiecas Kopienas tiesību akti, rīkojas saskaņā ar minēto tiesību normām.

2.5.   Lai gan valstīm ir suverēnas tiesības kontrolēt trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un piešķirt viņiem uzturēšanās atļaujas, EESK atgādina, ka tām jāpilda saistības, kuras uzliek starptautiskie un Eiropas instrumenti un konvencijas par cilvēka pamattiesībām un to interpretācija (un īstenošana) kompetentajās tiesās.

2.6.   Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertas jaunas tiesības, kādu nav Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (3). Turklāt vairums minēto tiesību attiecas uz visām personām neatkarīgi no to valstspiederības. Tiklīdz būs ratificēts Lisabonas līgums, minētā harta kļūs saistoša un palielinās juridisko noteiktību pamattiesību aizsardzības jomā. Harta būs jāievēro visām Eiropas iestādēm un dalībvalstīm, jo īpaši, kad tās piemēro Kopienas tiesību aktus, un stiprinās pamattiesību ievērošanu, risinot ar imigrāciju saistītos jautājumos.

2.7.   Lisabonas līguma stāšanās spēkā pavērs Eiropas Savienībai iespēju pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, un šāda rīcība liecinās, ka ES velta lielāku uzmanību cilvēktiesību ievērošanai.

2.8.   Komiteja ir arī atbalstījusi (4) ES Pamattiesību aģentūras izveidi. Eiropadome 2008. gadā pieņēma aģentūras daudzgadu programmu, kas aptver deviņas tematiskās jomas, piemēram, rasisms un ksenofobija, diskriminācija, patvērums, imigrācija un integrācija, vīzas un robežkontrole. EESK vēlas piedalīties aģentūras pasākumos, lai tās darbībā ciešāk būtu iesaistīta organizētā pilsoniskā sabiedrība.

2.9.   Tomēr, neraugoties uz šiem Kopienas instrumentiem un struktūrām, gan daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, gan neatkarīgie pētnieki un augstskolu zinātnieki norāda, ka dažu valstu un Eiropas politikā un tiesību aktos pamattiesības netiek pienācīgi ievērotas.

2.10.   Saistībā ar Kopienas pasākumiem bieži izskan ziņojumi, kuros norādīts uz imigrantu cilvēktiesību pārkāpumiem vairākās dalībvalstīs; citos gadījumos Eiropas pasākumi leģitimē noteiktas valstu darbības migrācijas jomā, kuras nav savienojamas ar cilvēktiesībām un tiesiskumu.

2.11.   Nesen pieņemtā atzinumā (5) EESK atzīmēja, “ka politikā un tiesību aktos migrācijas jomā ir pilnībā jāievēro visu cilvēku cilvēktiesības un vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme. Šā mērķa stiprināšanai EESK iesaka divus jaunus kopīgos principus”, kas saskaņā ar Stokholmas programmu turpmāk jāievēro Eiropas imigrācijas politikā, proti, “pamattiesības, tiesiskums un pamatbrīvības”.

2.12.   Pamattiesības jānodrošina visiem cilvēkiem, ne tikai Eiropas Savienības pilsoņiem. Patvēruma meklētājus un imigrantus aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Turklāt Eiropas tiesību akti imigrācijas un robežkontroles jomā un EKT prakse piešķir vairākas garantijas un tiesības, kuras dalībvalstis nevar nodrošināt.

2.13.   EESK arī ierosinājusi (6), ka ārpolitikas jomā Eiropas Savienībai ir jārosina izstrādāt migrācijas tiesisko regulējumu, kura pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Minētajā regulējumā jāietver Starptautiskās Darba organizācijas galvenās konvencijas un ANO Starptautiskā konvencija visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzībai, kuru ES dalībvalstis vēl nav ratificējušas, lai gan EESK ir pieņēmusi pašiniciatīvas atzinumu (7), kurā izteikts aicinājums ratificēt minēto konvenciju.

2.14.   Programmā Eiropai (8) arī ierosināts, ka visās ES politikas jomās, jo īpaši imigrācijas un patvēruma politikā jāievēro pamattiesības un cilvēktiesības.

2.15.   EESK uzskata, ka ES vērtības un principi, kā arī cilvēktiesību un brīvību aizsardzība ir jānostiprina, Eiropas līmenī izveidojot sabiedrībā atpazīstamu un efektīvu politisku struktūru. Tāpēc Komiteja atbalsta Komisijas priekšsēdētāja Barroso priekšlikumu Eiropas Savienībā izveidot tiesiskuma, pamattiesību un pilsoņu brīvību komisāra amatu. Komiteja nešaubās, ka šai struktūrvienībai piešķirs gan politiskus instrumentus, gan organizatoriskus un finanšu resursus, kas vajadzīgi, lai tā varētu uzņemties tik lielu atbildību.

2.16.   Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka minētajai struktūrvienībai nav paredzēts uzticēt imigrācijas un patvēruma jautājumus, kas kopā ar iekšējās drošības jautājumiem tiks uzticēti citam komisāram. Imigrācijas un drošības jautājumu apvienošana un imigrācijas un pamattiesību jautājumu nošķiršana neliecinās par politisku tālredzību.

3.   Cilvēktiesību universālums.

3.1.   Šobrīd Eiropas lielākais izaicinājums ir nodrošināt ikvienai personai cilvēktiesību ievērošanu ES tiesiskajā regulējumā un dalībvalstu tiesību sistēmās, kuru pamatā ir tradicionālais pilsonības jēdziens, kas liedz atsevišķas tiesības “nepilsoņiem”, un leģitīmais iedalījums pilsoņos un ārvalstniekos, legālajos imigrantos un nelegālajos imigrantos.

3.2.   Eiropas tiesību akti imigrācijas jomā nepietiekami garantē imigrantu kā tiesību subjektu un personu, kurām ir tiesības uz valsts aizsardzību, statusu. Ciešā juridiskā saikne starp darba un uzturēšanās atļaujām skaidri liecina, ka imigrantus neuzskata par cilvēkiem, bet par darbaspēku — darba tirgus rīcībā esošu instrumentu, kas zaudē legālas uzturēšanās iespēju, tiklīdz šo cilvēku pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Šādi, mainoties viņu administratīvajam statusam, viņi zaudē daudzas tiesības un kļūst par personām bez dokumentiem.

3.3.   Cilvēktiesības ir universālas, neatceļamas un aizsargā visus cilvēkus neatkarīgi no viņu stāvokļa vai juridiskā statusa.

4.   Cilvēktiesības un imigrācijas politika — vienpadsmit rīcības prioritātes, lai Eiropa kļūtu par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

4.1.   Tiesiska Eiropa.

4.1.1.   Pēdējo gadu laikā cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai ES darba programmā veltīts mazāk uzmanības. Par politisko prioritāti tika noteikta valstu drošība, un valdīja uzskats, ka tā nav savienojama ar vēl lielāku brīvību un pamattiesību aizsardzību.

4.1.2.   Īstenojot drošības politikas pasākumus, brīvības un tiesiskuma vērtības ir jāaizsargā. EESK uzskata, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem, īstenojot šos politikas pasākumus, ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Pamattiesību hartā garantēto pamattiesību aizsardzība.

4.1.3.   Drošības nostiprināšana nedrīkst apdraudēt Eiropas Savienības kopējās pamatvērtības (cilvēktiesības un pamatbrīvības) vai demokrātiskos principus (tiesiskumu). Personas brīvību nedrīkst ierobežot sabiedrības un valsts drošības mērķu vārdā. Dažos priekšlikumos politikas jomā atkārtota jau iepriekš pieļautā kļūda, proti, drošību ierosināts paaugstināt, ierobežojot brīvību.

4.1.4.   Tāpēc EESK atzinīgi vērtē 2009. gada jūnijā publicēto Komisijas paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs”, kurā par prioritāti izvirzīta Eiropas pilsoņu pamattiesību aizsardzība.

4.1.5.   EESK atbalsta Komisijas ierosmi “iestrādāt pamattiesību kultūru” jau likumdošanas procesa (arī imigrāciju regulējošo tiesību aktu izstrādes) sākumposmā. Pamattiesību ievērošanai jākļūst par visu Kopienas iestāžu kopējo mērķi (9). Vienlaikus jāveido vienota Eiropas sistēma, lai regulāri novērtētu dalībvalstu, reģionālajā un vietējā līmenī īstenoto ES pasākumu atbilstību pamattiesībām un to efektivitāti (10). Šajā novērtēšanas procesā nozīmīga vieta jāierāda arī EESK un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

4.2.   Tiesību akti uzņemšanas jomā.

4.2.1.   EESK jau agrāk ir centusies pārliecināt, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga kopēja imigrācijas politika un saskaņoti tiesību akti. ES un dalībvalstīm vajadzīgi elastīgi tiesību akti, kas neierobežotu gan augsti kvalificētu, gan mazāk kvalificētu darba ņēmēju likumīgu un pārredzamu imigrāciju. Šādi imigrantu tiesības būs pienācīgi aizsargātas.

4.2.2.   Komiteja rosināja pieņemt horizontālus tiesību aktus, bet dalībvalstis, Komisija un Padome ir nolēmušas izstrādāt īpašas direktīvas noteiktām imigrantu grupām, un tas var vairot diskriminācijas gadījumus.

4.2.3.   Atzinumos par Komisijas izstrādātajām likumdošanas iniciatīvām EESK cenšas panākt vispārēju konsekvenci un pamattiesību aizsardzību, kā arī nediskriminējošu un vienlīdzīgu attieksmi, neraugoties uz to, kādai profesionālajai grupai imigrējušais darba ņēmējs pieder.

4.3.   Imigrējušo darba ņēmēju un viņu ģimeņu tiesības.

4.3.1.   Visa pamatā jābūt diskriminācijas aizlieguma principam (Pamattiesību hartas 21. pants). Imigrējušiem darba ņēmējiem, neraugoties uz uzturēšanās un darba atļaujas termiņu, jānodrošina tādas pašas ekonomiskās, darba un sociālās tiesības kā citiem darba ņēmējiem. Tas ir arī saskaņā ar Pamattiesību hartas 15. panta 3. punktu, kurā noteikts, ka “trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir atļauja strādāt dalībvalstu teritorijā, ir tiesības uz tādiem pašiem darba apstākļiem, kādi ir Savienības pilsoņiem”.

4.3.2.   Vienlīdzīga attieksme darbā nozīmē vienlīdzīgu attieksmi tādās jomās kā darba apstākļi, atalgojums, atlaišana no darba, drošība un veselības aizsardzība darba vietā un tiesības iesaistīties arodbiedrībā un streikot.

4.3.3.   EESK uzskata, ka vienlīdzīga attieksme nozīmē arī vienlīdzību attiecībā uz citām sociālajām tiesībām un pamattiesībām, kā ieteikts jau pieņemtā atzinumā, kurā “EESK izsaka īpašu priekšlikumu par tiesību kopumu, kas jāpiešķir trešo valstu pilsoņiem, kuri uz laiku un legāli strādā un uzturas Eiropas Savienībā” (11), proti, jānodrošina

—	tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp veselības aprūpi;

—	preču un pakalpojumu, tostarp mājokļa, pieejamība (Pamattiesību hartas 34. un 35. pants);

—	izglītības un arodmācību pieejamība (Hartas 14. pants);

—	tiesības uz diplomu, sertifikātu un kvalifikācijas atzīšanu saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem;

—	uz ES darbā nosūtīto darba ņēmēju darba un sociālās tiesības (12);

—	nepilngadīgo tiesības uz izglītību, tostarp mācību pabalstiem un stipendijām;

—	tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, ja tāda ir vajadzīga (Pamattiesību hartas 47. pants);

—	tiesības uz bezmaksas darbā iekārtošanas pakalpojumu pieejamību (sabiedriskais pakalpojums);

—	tiesības uz uzņemošās valsts valodas apmācību;

—	kultūru, reliģiju un valodu daudzveidības respektēšana (Pamattiesību hartas 22. pants);

—	tiesības uz brīvu pārvietošanos un dzīves vietu dalībvalstī.

4.3.4.   Publiskajiem dienestiem (kuriem piešķirti līdzekļi un kuru personāls ir apmācīts) jāspēj nodrošināt pamattiesību ievērošanu, un ar likumu jānosaka, ka to darbinieku attieksmei pret cilvēkiem jābūt objektīvai un neitrālai. EESK pauž bažas arī par to, vai šīs krīzes laikā Eiropas Savienības dalībvalstīm ir budžeta līdzekļi un vai tās vēlēsies piešķirt pietiekami daudz līdzekļu, lai valstu un Eiropas līmenī nodrošinātu cilvēktiesību, un jo īpaši imigrantu tiesību efektīvu aizsardzību.

4.3.5.   Komiteja neatbalsta priekšlikumu pamatdirektīvai, kas ļauj dalībvalstīm ierobežot nodarbināto personu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi tādās jomās kā darba apstākļi (tostarp darba samaksa un atlaišana no darba, veselības aizsardzība un drošība darba vietā un sociālais nodrošinājums), pulcēšanās un biedrošanās brīvība, kā arī brīvība streikot (13). Šādi ierobežojumi būtu pretrunā nediskriminācijas principam un Pamattiesību hartas 12. pantam.

4.3.6.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi publicēt Eiropas Imigrācijas kodeksu, kurā būs noteiktas pamattiesības un garantijas visiem imigrantiem, kuri ieceļojuši ES.

4.4.   Ģimenes atkalapvienošana.

4.4.1.   Tiesības uz ģimenes dzīvi ir cilvēktiesības, kuras Eiropas Savienībai un dalībvalstīm, īstenojot imigrācijas politiku un pieņemot tiesību aktus minētajā jomā, ir jāaizsargā un jāgarantē (14).

4.4.2.   Padomes Direktīvā 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos noteiktas tikai obligātās prasības, dodot iespēju dalībvalstīm negarantēt pilnā apmērā trešo valstu valstspiederīgo tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos. Tas apstiprināts Komisijas ziņojumā par direktīvas piemērošanu valstu līmenī (15), kurš raisa šaubas par to, vai īstenojamie integrācijas pasākumi kā priekšnosacījums ieceļošanai attiecīgās valsts teritorijā ir saskaņā ar proporcionalitātes principu un tiesībām uz ģimenes dzīvi (Pamattiesību hartas 7. pants).

4.4.3.   Komiteja uzskata, ka Zilās kartes direktīva ģimeņu atkalapvienošanos ierobežo mazāk nekā Direktīva 2003/86. Šāda pieeja jāattiecina uz visām imigrantu kategorijām, neraugoties uz viņu kvalifikācijas līmeni.

4.4.4.   Tāpēc Komiteja rosina Komisiju 2010. gadā izstrādāt priekšlikumu Direktīvas 2003/86 grozījumiem.

4.5.   Robežkontrole un nelegālā imigrācija.

4.5.1.   EESK vēlas, lai robežkontrole būtu efektīva un tiek ievērotas pamattiesības uz patvērumu (Pamattiesību hartas 18. pants) un nerepatriēšanas princips, kas nepieļauj personu atpakaļnosūtīšanu uz valstīm, kur to dzīvība vai brīvības būs apdraudētas (Pamattiesību hartas 19. pants). Daudzi cilvēki, kuriem vajadzīga starptautiska aizsardzība, nokļūst pie ārējām robežām nelegālā ceļā. Varas iestādēm jānodrošina, ka šādas personas var iesniegt lūgumu nodrošināt aizsardzību un, ka tiek izskatīti visi lūgumi bez izņēmuma saskaņā ar starptautiskajām un Eiropas konvencijām un Kopienas un valstu tiesību aktiem.

4.5.2.   EESK ierosina pirms FRONTEX (Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām) darbības pilnvaru paplašināšanas veikt neatkarīgu novērtējumu par cilvēktiesību ievērošanu kopīgajos robežkontroles pasākumos un pastiprināt Eiropas un valstu parlamentāro uzraudzību. Jāizvērtē arī atbilstība garantijām, kas sniegtas Šengenas Robežu kodeksā, jo īpaši tā 6. un 13. pantā.

4.5.3.   Īstenojot kopīgus pasākumus Āfrikā, ES pasākumi nelegālās imigrācijas kontrolei un uzraudzībai tiek ģeogrāfiski paplašināti un pārsniedz ES ārējās robežas. ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos un vairākas nevalstiskās organizācijas norādījušas, ka nav garantēta cilvēktiesību ievērošana ārpus ES teritorijas īstenotajos robežkontroles pasākumos.

4.5.4.   Eiropas robežkontroles stratēģijā paredzēts ļoti plaši izmantot drošības tehnoloģijas, un ir izveidotas datubāzes, kurās uzkrāti ļoti daudzu personu dati (Šengenas Informācijas sistēma (SIS II) un Vīzu informācijas sistēma (VIS)) un kuras izmanto etniskā raksturojuma un kultūras/reliģiskās pārliecības raksturojuma izstrādei, kas rada problēmas saistībā ar Pamattiesību hartas 21. pantā noteiktā diskriminācijas aizlieguma ievērošanu.

4.5.5.   Arī sistēma, kas ierosināta Komisijas 2008. gadā publicētajos priekšlikumos robežu pārvaldības jomā (16), rada šaubas par proporcionalitāti un pamatotību, kas ir būtiski faktori jaunu ES tiesību aktu izstrādē; nopietnas bažas rada arī tas, kā, izmantojot dažas jaunās tehnoloģijas (piemēram, elektroniskā ieceļošanas/izceļošanas reģistrācijas sistēmu), tiks pilnībā nodrošināta personas datu aizsardzība (Pamattiesību hartas 8. pants) un EK līguma 13. pantā nostiprinātā nediskriminācijas principa ievērošana.

4.5.6.   Pēc EESK domām, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu, jāveicina ES solidaritāte ar dalībvalstīm, kurām ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ nākas saskarties ar ļoti daudziem cilvēku tirdzniecības tīklu upuriem, kas šajās valstīs ieceļo nelegāli. EESK uzskata, ka Eiropas Patvēruma atbalsta birojam jāsāk darboties.

4.5.7.   ES jāveicina arī sadarbība ar izcelsmes valstīm, lai uzlabotu cilvēktiesību ievērošanu, novērstu nelegālo imigrāciju un veicinātu legālo imigrāciju, kā arī apkarotu noziedzīgos cilvēku tirdzniecības tīklus.

4.6.   Atpakaļnosūtīšana un atpakaļuzņemšana.

4.6.1.   EESK atzinīgi vērtē Atpakaļnosūtīšanas direktīvu (17), kas stāsies spēkā 2010. gada decembrī un ar ko Eiropā izveido aizsardzības tiesisko un procesuālo garantiju sistēmu (18), piemēram, nostiprinot tiesības pārsūdzēt ar atpakaļnosūtīšanu saistītus lēmumus kompetentā tiesā, administratīvā iestādē vai kompetentā neatkarīgā iestādē, kā arī saņemt bezmaksas juridiskās konsultācijas un palīdzību, paredzot aizsardzību līdz atpakaļnosūtīšanas brīdim, aizturēšanas nosacījumus utt.

4.6.2.   EESK tomēr piekrīt vairāku pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedoklim un ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgajiem ekspertiem (19), kuri norāda uz vairākām neatbilstībām starp kopējo sistēmu, ko ievieš ar minēto direktīvu, un imigrantu pamattiesībām. Rūpīgi būs jāuzrauga (un jānovērtē) transponēšanas un īstenošanas process valstu līmenī, uzmanību veltot izraidīšanas pasākumiem, aizturēšanai, pārsūdzības procedūrām un attieksmei pret direktīvā minētajām mazāk aizsargātām personām.

4.6.3.   Komiteja uzskata, ka Eiropas atpakaļnosūtīšanas politikas pamatā jābūt brīvprātības principam un iespējami lielākai cieņai pret cilvēciskajām vērtībām. No tā ir atkarīga Eiropas imigrācijas politikas leģitimitāte un ticamība arī citviet pasaulē. Izņēmumi, kas minēti, piemēram, minētās direktīvas 7. panta 4. punktā (bēgšanas iespējamības jēdziens) var mazināt atgriešanās brīvprātīgumu, jo šo izņēmumu transponēšana un interpretēšana ir atstāta dalībvalstu ziņā. Turklāt direktīva nenodrošina pienācīgu aizsardzību nedz personām, kuru juridiskais stāvoklis līdz izraidīšanai ir neskaidrs, nedz arī saistībā ar nosacījumiem, kas pamato turēšanu apsardzībā (20), kura var ilgt sešus mēnešus (un kuru var pagarināt līdz 12 mēnešiem) (21).

4.6.4.   Pamattiesību hartas 19. pants aizliedz kolektīvu izraidīšanu un nodrošina, ka nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja pastāv liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs — “nerepatriēšanas” princips (Pamattiesību hartas 4. un 19. pants). Harta stiprina pamattiesību ievērošanu. Tomēr ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos un vairākas nevalstiskās organizācijas ir nosodījušas kolektīvo izraidīšanu un nelegālo imigrantu un patvēruma meklētāju izraidīšanu uz valstīm, kurās tiek pārkāptas cilvēktiesības.

4.6.5.   EESK atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3., 5., 6., 8. un 13. pantā un Pamattiesību hartas 3., 4., 19., 24. un 47. pantā ietverti noteikumi, kas attiecas uz visiem Eiropas pasākumiem nelegālās imigrācijas jomā, īpašu uzmanību veltot aizsardzībai atpakaļnosūtīšanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā. Daudzi nelegālie imigranti atrodas kritiskā humanitārā situācijā, un tāpēc visi tiesību akti un procedūras jāizstrādā un jāpiemēro, stingri ievērojot cilvēktiesību kritērijus un morāles principus, kuru pamatā ir solidaritātes ideja.

4.6.6.   Tiesiskums aizsargā ikvienas personas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā tas noteikts Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā. Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 2. punktā arī noteikts, ka robežsargi nedrīkst diskriminēt personas dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, ticības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Saskaņā ar 13. pantu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem atteikta ieceļošana, ir arī tiesības pārsūdzēt lēmumu, un viņiem tiek izsniegta veidlapa, kurā norādīti atteikuma iemesli (22).

4.6.7.   Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu (23), nosakot, ka nedrīkst aizturēt vai izraidīt personas ar nopietniem fiziskiem vai garīgiem traucējumiem, jo tām vajadzīga medicīniskā aprūpe. Nepilngadīgajiem jānodrošina īpaša uzmanība un aizsardzība. EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas veltīta stāvoklim, kādā atrodas nepilngadīgās personas bez pavadības.

4.6.8.   EESK uzskata, ka cilvēktiesību ievērošana ir obligāts priekšnosacījums atpakaļuzņemšanas nolīgumu parakstīšanai ar trešām valstīm, un iebilst pret to, ka ES vai dalībvalstis slēdz repatriācijas vai robežkontroles nolīgumus ar valstīm, kuras nav parakstījušas galvenos starptautiskos juridiskos instrumentus cilvēktiesību aizsardzības jomā vai kurās konstatēti šo tiesību pārkāpumi. Īpaša uzmanība jāvelta patvēruma meklētāju pamattiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību (24).

4.7.   Aizturēšanas centri.

4.7.1.   EESK vēlreiz uzsver, ka tā iebilst pret patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu turēšanu apcietinājumā, jo tam ir jābūt ārkārtas pasākumam (25).

4.7.2.   Apstākļi, kādos tiek pagarināta aizturēšana vairākās dalībvalstīs, nav pieņemami, un tie sīki jāanalizē no pamattiesību un labas pārvaldības viedokļa (tiesības uz labu pārvaldību noteiktas Pamattiesību hartas 41. pantā).

4.7.3.   Komiteja aicina nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz aizturēšanas centriem gan ES teritorijā, gan ārpus tās, informēt ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos par šajos centros aizturēto personu stāvokli un nodrošināt nevalstiskajām organizācijām iespēju sniegt šādām personām pienācīgu atbalstu.

4.7.4.   EESK uzskata, ka grūtniecēm un nepilngadīgajiem ir jābūt īpaši aizsargātiem un viņus nedrīkst aizturēt šādos centros.

4.8.   Personas bez dokumentiem.

4.8.1.   EESK neuzskata, ka persona bez dokumentiem ir beztiesīga persona, tāpēc ES un dalībvalstīm ir jāaizsargā šādu personu pamattiesības.

4.8.2.   Termina “nelegālā imigrācija” lietošana attiecībā uz migrantiem ir jāprecizē. Lai arī ieceļošana valstī bez derīgiem dokumentiem un atļaujām ir nelikumīga rīcība, cilvēki, kas tā rīkojas, nav noziedznieki. Vairumā plašsaziņas līdzekļu un politiskajās runās starp nelegālo imigrāciju un noziegumu novietotā vienādības zīme neatspoguļo realitāti un rada bailes un veicina ksenofobijas izpausmes uzņemošās valsts sabiedrībā.

4.8.3.   Komiteja uzskata, ka dažās dalībvalstīs jāuzlabo personu bez dokumentiem pamattiesību aizsardzība un ES ir jānosaka, ka tā ir mazāk aizsargāta grupa, lai novērstu šo personu ekspluatāciju darba tirgū un nodrošinātu piekļuvi veselības pakalpojumiem un citiem sociālajiem pakalpojumiem, kā arī nepilngadīgo izglītību.

4.8.4.   Saskaņā ar Pamattiesību hartas 5. panta 3. punktu aktīvāk jācīnās pret cilvēku (bērnu, sieviešu un vīriešu) tirdzniecību seksuālas izmantošanas un ekspluatācijas nolūkā. Dalībvalstīm jānodrošina efektīva cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzība, atvieglojot viņu sadarbību ar tiesu iestādēm un legalizējot viņu statusu.

4.9.   Legalizēšana.

4.9.1.   Komiteja uzskata, valdību rīcība ir liekulīga. Atpakaļnosūtīšanas politika nav vienīgais nelegālās imigrācijas problēmas risinājums. Daudzas dalībvalstis ir noteikušas nelegālo imigrantu legalizēšanas kārtību, jo uzskata, ka, ievērojot īpašus nosacījumus, legalizēšana ir jāveic, lai nodrošinātu pamattiesības un apmierinātu šo cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības.

4.9.2.   EESK piekrīt, ka legalizēšanas jomā jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un jāizstrādā Eiropas pamatnostādnes par legalizēšanas īstenošanu, pamatojoties uz Padomes apņemšanos, kas pausta Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā (26), kur paredzēts, ka humānu un ekonomisku apsvērumu dēļ īpašos gadījumos legalizēšanu var veikt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

4.9.3.   To personu, kuru uzturēšanās atļaujām beidzies derīguma termiņš, atpakaļnosūtīšana, pamatojoties uz izraidīšanas rīkojumu, būtu jāveic tikai ārkārtas gadījumos. Pirms izšķirties par šādu rīcību, jāņem vērā, vai šādas personas ir izteikušas vēlmi atjaunot uzturēšanās atļauju.

4.9.4.   EESK uzskata, ka demokrātiskā sabiedrībā vajadzība izraidīt kādu personu ir jānovērtē (proporcionalitātes princips), ņemot vērā interpretāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (27). Komiteja rosina dalībvalstis izmantot Atpakaļnosūtīšanas direktīvas 6. panta 4. punktā paredzēto iespēju legalizēt minēto personu statusu.

4.9.5.   Jāņem vērā arī izraidīšanas lietderība un ietekme uz Pamattiesību hartas 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.

4.10.   Integrācijas pasākumi.

4.10.1.   EESK ir izstrādājusi vairākus pašiniciatīvas atzinumus, kuros izteikts aicinājums Eiropas Savienībā savlaicīgi īstenot integrācijas pasākumus, kas vērsti gan uz uzņemošās valsts sabiedrību, gan imigrantiem. Tas ir sociāls process, kas attiecīgās valsts sabiedrībā norit gan starp imigrantiem un uzņemošo sabiedrību, gan starp uzņemošo sabiedrību un imigrantiem.

4.10.2.   EESK atzinīgi vērtē Eiropas pieeju integrācijas jautājumu risināšanai, jo tā atspoguļo faktu, ka katrai dalībvalstij ir sava tiesību sistēma un sociālās iestādes un vienāda nav arī kultūras sistēma un modeļi.

4.10.3.   Eiropas līmenī vienota pieeja rada būtisku pievienoto vērtību integrācijas politikai un procesiem, proti, veidojas transversāla saikne ar citām ES politikām, (cita starpā) Lisabonas stratēģiju, nodarbinātības politiku, sociālo programmu un kohēzijas politiku. Šāda pieeja var nostiprināt saikni starp integrāciju un ES vērtībām un principiem, kas noteikti Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.

4.10.4.   Komiteja 2008. gadā aktīvi piedalījās Eiropas Starpkultūru dialoga gada pasākumos, lai šis dialogs, ņemot vērā Eiropas sabiedrības daudzveidību, veicinātu integrāciju kopumā un integrētāka Eiropas pilsoņu kopuma veidošanos. EESK ierosinājusi (28) izstrādāt attiecīgas rokasgrāmatas.

4.10.5.   EESK iesaka raudzīties uz integrāciju pozitīvi. Tomēr dažas valstis vērtē integrāciju negatīvi — kā jaunu diskriminācijas līdzekli un papildu šķērsli līdztiesībai un pamattiesību ievērošanai. EESK ir pārliecināta, ka šāda pieeja ir pretrunā Pamattiesību hartas 21. pantam (diskriminācijas aizliegums) un 22. pantam (tiesības uz kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību).

4.10.6.   Kā labākās prakses piemērus var minēt vairākās dalībvalstīs izveidotos konsultatīvos forumus un platformas, kurās iesaistīta pilsoniskā sabiedrība valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, un tāpēc EESK rosina visas dalībvalstis izveidot šādas struktūras. Komisijas un EESK sadarbībā nesen izveidotais Eiropas Integrācijas forums Eiropas skatījumā ir nozīmīgs instruments integrācijas stiprināšanai.

5.   Integrētāks Eiropas pilsoņu kopums.

5.1.   Dažas valstis, kas ieņem noraidošu, nacionālistisku nostāju, definē valsts un Eiropas identitāti, vispār neņemot vērā pašreizējās Eiropas sabiedrības daudzveidību un cilvēku atšķirīgo etnisko, valstisko, reliģisko vai kultūras piederību.

5.2.   Mūsu demokrātiskā sabiedrība visos aspektos ir plurāla sabiedrība, un tā ir ļoti daudzveidīga. Ikvienā Eiropas iedzīvotājā ir sajaukušās dažādas identitātes. Eiropas demokrātiskās valstis ir brīvas un atvērtas sabiedrības, un to pamatā jābūt visu iedzīvotāju integrācijai, neraugoties uz viņu identitātes pazīmēm.

5.3.   Demokrātijas kvalitāte varētu pasliktināties, ja pilsoņu tiesības tiek ierobežotas, interpretējot identitāti pārāk šauri un pārāk lielu uzmanību veltot identitātes atšķirībām. Integrācijas pasākumus un tiesību aktus imigrācijas jomā nedrīkst izmantot kā politisku ieganstu, lai liegtu imigrantiem un minoritātēm tiesības uz pilsonību.

5.4.   EESK uzskata, ka mūsu demokrātijas pamati ir jāpaplašina, integrējot jaunus pilsoņus, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības un pienākumi. Valstu un Eiropas pilsoņu tiesībām jāatspoguļo visi daudzveidības aspekti, nepieļaujot diskrimināciju (29).

5.5.   EESK ir pieņēmusi pašiniciatīvas atzinumu (30), kas adresēts Konventam, kurš izstrādāja noraidīto Konstitucionālo līgumu, aicinot piešķirt pilsonību trešo valstu valstspiedergajiem, kuri saņēmuši pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Komiteja rosina Komisiju un Eiropas Parlamentu iekļaut šo priekšlikumu jaunā pilnvaru termiņa prioritāšu sarakstā.

---

(1)  COM(2009)262 galīgā redakcija, 10.06.2009.

(2)  Eiropas Integrācijas forums un ES tīmekļa vietne, kas veltīta integrācijas jautājumiem.

(3)  OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.

(4)  EESK atzinums, OV C 88, 11.4.2006., 37. lpp.

(5)  EESK atzinums, OV C 218, 11.9.2009., 78. lpp.

(6)  EESK atzinums, OV C 44, 16.2.2008., 91. lpp.

(7)  EESK atzinums, OV C 302, 7.12.2004., 49. lpp.

(8)  “Programma Eiropai”, http://www.eesc.europa.eu/documents/publications/pdf/booklets/EESC-2009-10-EN.pdf.

(9)  Eiropas Komisijas ziņojums par Pamattiesību hartas ievērošanu, COM(2009) 205 galīgā redakcija, 29.4.2009.

(10)  Tas būtu saskaņā ar Lisabonas līguma 60. pantu.

(11)  EESK atzinums, OV C 286, 17.11.2005., 20. lpp.

(12)  Saskaņā ar priekšlikumu direktīvai, ko Komisija publicēs pēc dažiem mēnešiem.

(13)  COM(2007) 638 galīgā redakcija, 12. panta 2. punkta e) un d) apakšpunkts. Priekšlikumā iekļautie noteikumi paredz, ka dalībvalstis var ierobežot studiju un profesionālās izglītības stipendiju pieejamību, kā arī to personu, kurām ir tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī vismaz trīs gadus, piekļuvi valsts mājokļiem.

(14)  To apstiprinājusi EKT lietā Eiropas Parlaments pret Padomi (C-540/03).

(15)  COM(2008) 610 galīgā redakcija, 08.10.2008.

(16)  COM(2008) 69 galīgā redakcija, 13.02.2008.

(17)  Direktīva 2008/115/EK.

(18)  Direktīvas 12. panta 1. un 2. punkts, 13. panta 1., 2., 3. un 4. punkts, 14. panta 1. un 2. punkts.

(19)  Paziņojums presei “UN experts express concern about proposed EU Return Directive” (ANO eksperti pauž bažas par priekšlikumu ES direktīvai par atpakaļnosūtīšanu), 2008. gada 18. jūlijs.

(20)  15. panta 1. punkts.

(21)  15. panta 5. un 6. punkts.

(22)  Regula Nr. 562/2006 (Šengenas Robežu kodekss), OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.

(23)  Pamattiesību hartas 19. panta pamatā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, proti, 1996. gada 17. decembrī pasludinātais spriedums lietā Ahmed pret Austriju (1996. gada Krājums, VI-2006) un 1989. gada 7. jūlijā pasludinātais spriedums Soring lietā.

(24)  To norādījusi EKT lietā Eiropas Parlaments pret Padomi (C-133/03).

(25)  Sk. EESK2009. gada 16. jūlija atzinumu par tematu “Patvēruma meklētāju uzņemšana dalībvalstīs – obligātie standarti”, ziņotāja — Le Nouail-Marliere kdze, pieņemts 2009. gada 15. un 16. jūlija plenārsesijā (OV C 317, 23.12.2009., 110. lpp.).

(26)  ES Padome, 1344/08, 2008. gada 24. septembris.

(27)  Piemēram, spriedums lietā Boultif pret Šveici (2001. gada 2. novembris, Nr. 54273/00, 39., 41. un 46. punkts, ECT 2001-IX) un spriedums lietā Üner pret Nīderlandi [GC], (2006. gada 18. oktobris, Nr. 46419/99, 58. punkts).

(28)  EESK atzinums, OV C 185, 8.8.2006., 42. lpp.

(29)  Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 13. pants.

(30)  Pašiniciatīvas atzinums, OV C 208, 3.9.2003., 76. lpp.

---