18.5.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 128/10

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sociālā iekļaušana”

(izpētes atzinums)

(2010/C 128/03)

Ziņotāja: KING kdze

Zviedrijas ES lietu ministre Cecilia Malmström kdze savā 2008. gada 18. decembra vēstulē saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Sociālā iekļaušana”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 15. oktobrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 457. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 4. un 5. novembrī (4. novembra sēdē), ar 130 balsīm par un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Nākotnē Eiropas Savienības izaugsmes un darbavietu stratēģijā vairāk uzmanības jāpievērš sociālās kohēzijas mērķiem. Tas ir norādīts jaunajā ziņojumā, ar kuru Eiropas Komisija iepazīstināja 2009. gada 29. septembrī. Sociālās aizsardzības komitejas ziņojumā ir konstatēts, ka tikai sociālā aizsardzība ir nepietiekama, lai novērstu nabadzību un atstumtību; tajā izteikts aicinājums lielāku uzmanību pievērst tādiem mērķiem kā, piemēram, bērnu nabadzības novēršana un aktīvas iekļaušanas pasākumu veicināšana.

Parasti pirmie atstumtības upuri ir trūcīgie, kā arī cilvēki ar zemu kvalifikāciju, migranti, etniskās un kultūras minoritātes, cilvēki ar invaliditāti, vientuļi cilvēki, kā arī tie, kas dzīvo sliktos apstākļos vai ir bezpajumtnieki.

Lai arī darbs automātiski nedod iespēju izkļūt no atstumtības un izvairīties no nabadzības riska, tas tomēr ir labākais līdzeklis sociālās iekļaušanas sekmēšanai.

1.2.   ES prezidējošā valsts Zviedrija ir apņēmusies cīnīties ar ekonomikas krīzes nelabvēlīgo ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību kā ES, tā arī dalībvalstu līmenī. Tā vēlas noteikt prioritārus darbības virzienus tādiem pasākumiem darba tirgū, kas mazinās bezdarbu, atstumto cilvēku skaitu un palīdzēs nesen darbu zaudējušajiem atgriezties darba tirgū. Prezidējošā valsts vienlaikus arī vēlas likt pamatus ilgtermiņa un ilgtspējīgu darba vietu radīšanai.

1.3.   Nesen notikušajā G20 sammitā izskanēja secinājums, ka valstīm, ieskaitot ES dalībvalstis, šogad ir izdevies radīt un saglabāt darba vietas, tādējādi mazinot krīzes ietekmi uz lielu skaitu šo valstu iedzīvotāju. Dalībvalstu centienu galvenais mērķis bija atbalstīt darba vietu saglabāšanu un nodrošināt mājsaimniecību ienākumus.

1.4.   ES tomēr saskaras ar problēmu, ka daudziem iedzīvotājiem darbspējīgajā vecumā pat nesenās ekonomikas izaugsmes laikā nebija pieejamas darba vietas. Turklāt dažu iedzīvotāju ienākumi ir nepietiekami, lai izkļūtu no nabadzības. Jāsecina, ka šādu cilvēku skaits pēdējos 18 mēnešos ir pieaudzis un lejupslīdes sociālā ietekme vēl nav pilnībā apjaušama, lai arī ekonomikas atveseļošanas atbalstam ir īstenoti izlēmīgi pasākumi.

1.5.   EESK uzskata, ka pastiprināta uzmanība jāvelta no darba tirgus visvairāk atstumtajiem un jo īpaši jāpastiprina centieni, lai ieviestu Padomes 2008. gada decembrī atbalstītos aktīvas iekļaušanas vispārīgos principus. Tie ir darbinieki ar zemu kvalifikāciju, kuriem ir mazāk iespēju piekļūt mūžizglītībai un apmācībai, proti, personas ar aprūpes pienākumiem (galvenokārt sievietes), priekšlaicīgi pensionētie, cilvēki ar invaliditāti, minoritātes, migranti un jaunieši.

1.6.   EESK iesaka izmantot atklāto koordinācijas metodi, lai apzinātu paraugpraksi, kā labāk īstenot pāreju uz nodarbinātību no izglītības/apmācības, kā arī no mājsaimniecības / sabiedriskā darba un kā pārvarēt strukturālos šķēršļus darba tirgū un sociālās līdzdalības jomā kopumā.

1.7.   EESK apzināts, ka sociālie pakalpojumi un aizsardzība ir ļoti lielā mērā atkarīga no publiskā finansējuma, kuru daudzas dalībvalstis pašreizējās krīzes apstākļos cenšas samazināt. Tāpēc tā iebilst pret jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt solidaritāti, kura ir sociālās aizsardzības pamatā un ir ļoti izdevīga Eiropai. Jāveic pasākumi aizsardzības turpmākai nodrošināšanai, vienlaikus veicinot pāreju uz nodarbinātību un tās saglabāšanu.

1.8.   EESK atzīst mūžizglītības un apmācības nozīmīgumu, lai palielinātu iedzīvotāju nodarbinātības iespējas, un vērš uzmanību uz paradoksālo situāciju, ka mazāk izglītotajiem ir visierobežotākā piekļuve mūžizglītībai. Tāpēc EESK stingri iesaka nodrošināt visiem iedzīvotājiem tiesības uz mūžizglītību un iespējas tai efektīvi piekļūt.

1.9.   EESK piekrīt Komisijas viedoklim par valstu un vietējā līmeņa, tostarp publisko iestāžu, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības, koordinēšanas un sadarbības nozīmīgumu ne tikai nodarbinātības, bet arī mājokļa, veselības aprūpes un teritoriālās integrācijas jomā.

2.   Pamatojums un saturs.

2.1.   Eiropas valstu ekonomika un sabiedrība šobrīd saskaras ar virkni problēmu, piemēram, klimata pārmaiņas, tehnoloģiskie sasniegumi, globalizācija un iedzīvotāju novecošana. Aizvien aktīvāka dalība darba tirgū pēdējās desmitgadēs vērtējama pozitīvi, taču to raksturo pastāvīgi augsts vispārējais un nodarbināto personu nabadzības līmenis, ievērojama darba tirgus segmentācija un tikai neliela to mājsaimniecību, kurās visi locekļi ir bezdarbnieki, īpatsvara samazināšanās. Ņemot vērā, ka kvalitatīva darba vieta tomēr ir vislabākais līdzeklis cīņā ar nabadzību un atstumtību, šajā atzinumā galvenā uzmanība ir veltīta iekļaušanas saistībai ar nodarbinātību.

2.2.   Globālā finanšu krīze ir aktuālākā problēma, kas ir izplatījusies reālajā ekonomikā, mazāka pieprasījuma un stingrāku finansējuma nosacījumu dēļ ievērojami pasliktinoties stāvoklim darba tirgū (1). Bezdarba līmenis 27 valstu ES, ņemot vērā sezonālās svārstības, 2009. gada martā bija 8,3 % salīdzinājumā ar 6,7 % 2008. gada martā. Tā ir pretēja tendence bezdarba līmeņa līdzšinējai attīstībai 25 valstu ES — iepriekšējos gados tas samazinājās no 8,9 % 2005. gada martā līdz 8,4 % 2006. gada martā un 7,3 % 2007. gada martā. Lai arī situācija katrā valstī ir atšķirīga, dziļā starptautiskās ekonomikas lejupslīde ietekmē visas dalībvalstis un lielāko daļu nozaru. Visvairāk skartās valstis ir Spānija, Īrija un Baltijas valstis, kurās bezdarba līmenis ir divkāršojies, bet Baltijas valstīs gandrīz trīskāršojies. Paredzams, ka šī negatīvā tendence turpināsies.

2.3.   Pašlaik gandrīz visās dalībvalstīs ir ieviesti monetāri atvieglojumi un izstrādātas fiskālo stimulu paketes krīzes apkarošanai, lai vispirms stabilizētu finanšu sistēmas un mazinātu nelabvēlīgo sociālo ietekmi, bet pēc tam veicinātu izaugsmes atjaunošanos. Dalībvalstu veiktās darbības ir ļoti atšķirīgas, taču ir vērojama vienota tendence īpašu uzmanību veltīt tādām rīcībpolitikām, ar kuru palīdzību saglabāt darba vietas, veicināt atkārtotu integrāciju darba tirgū, uzturēt iedzīvotāju ienākumu līmeni, hipotekāro kredītu ņēmējus aizsargāt pret ķīlas atņemšanu, atvieglot kredītu pieejamību, kā arī investēt sociālajā un veselības aprūpes infrastruktūrā, lai palielinātu darba vietu skaitu un arī uzlabotu pakalpojumu pieejamību (2). Tomēr prezidējošā valsts Zviedrija uzskata, ka krīzes apkarošanai vajadzīgie pasākumi jāapvieno ar nepieciešamajām strukturālajām reformām, lai varētu risināt arī citas ES problēmas (piemēram, demogrāfiskās pārmaiņas, globalizācija), jo pirms krīzes pārāk daudziem ES iedzīvotājiem, kas būtu varējuši pievienoties darba tirgum, piekļuve darba vietām bija liegta, lai arī ekonomiskā situācija bija salīdzinoši labvēlīga.

2.4.   Prezidējošā valsts Zviedrija galveno uzmanību vēlas pievērst jautājumiem,

2.4.1.   kā ES dalībvalstīm kopīgi mazināt ekonomikas krīzes dēļ strauji pieaugošā bezdarba sekas;

2.4.2.   ar kādām efektīvām reformām varētu paaugstināt mobilitāti darba tirgū, ieskaitot pasākumus, ko varētu īstenot, lai veicinātu cilvēku atgriešanos darba tirgū.

Mērķis ir rīcība, lai novērstu krīzes īstermiņa ietekmi un nodrošinātu to, ka dalībvalstis sasniedz ilgtermiņa mērķi — augstu nodarbinātības līmeni, īstenojot jauno ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju.

3.   Nodarbinātība un sociālā iekļaušana.

3.1.   Drošu pāreju veicināšana.

3.1.1.   Pāreja un sociālā mobilitāte ir vienmēr raksturojusi dzīvi Eiropā. Globalizācijas radītās pārmaiņas apliecina vajadzību pēc ekonomiskas un sociālas pārvaldības sistēmām, kas ir aktīvi vērstas kā uz dažādām pārejām, tā arī uz sociālo mobilitāti. Par politikas mērķi būtu jāizvirza aktivizēšanas un atkārtotas integrācijas darba tirgū stratēģiju apvienošana ar sociālās aizsardzības pasākumiem. Literatūrā ir minētas vismaz piecu veidu pārejas (3): no izglītības/apmācības uz nodarbinātību; no vienas nodarbinātības formas uz citu, ieskaitot pašnodarbinātību; no nodarbinātības uz mājsaimniecību / sabiedrisku darbību; no nodarbinātības uz darba nespēju; nodarbinātības pārtraukšana pensijas vecumā. Mērķim jābūt: pārliecināt cilvēkus, ka pāreja atmaksājas, un mudināt viņus aktīvi meklēt nodarbinātības iespējas, vienlaicīgi piedāvājot viņiem vajadzīgo atbalstu un aizsardzību pret trūkumu.

3.1.2.   Īpaša uzmanība jāvelta pārejai no izglītības/apmācības uz nodarbinātību, jo daudzi jaunieši, viņiem augot, ir bijuši nesamērīgi atstumti no darba tirgus, un tagad finanšu/ekonomikas krīze viņus skar salīdzinoši vairāk (4). Lai arī jauniešu kvalifikācijas līmenis mūsdienās ir augstāks salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, viņi darba tirgum pievienojas vēlāk, viņu darba attiecības ir mazāk stabilas, un viņi ir vairāk pakļauti darba tirgus segmentācijai un bezdarbam. EESK atzīmē un atzinīgi vērtē Komisijas uzsvērto “Palīdzību jauniešiem jau tagad” (5), taču pauž neizpratni par to, kā augstas kvalitātes apmācība un stažēšanās iespējas tiks vērtētas un pārskatītas, lai tās nezaudētu aktualitāti. Atzinumā par tematu “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība” EESK izteica priekšlikumus par jauniešu bezdarba apkarošanu (6). EESK atgādina, ka migranti, mazākumtautību pārstāvji, vientuļie vecāki un darbinieki ar zemu kvalifikāciju ir īpaši pakļauti atstumtības no darba tirgus un sociālās atstumtības riskam.

3.1.3.   Pāreja starp nodarbinātību un mājsaimniecību / sabiedrisku darbu būtiski ietekmē sievietes un viņu iespējas izvēlēties noteikta veida darba līgumus vai to, uz cik ilgu laiku viņas atstāj darba tirgu. Tāpēc EESK iesaka stiprināt pasākumus, ar kuru palīdzību nodrošināt dzimumu līdztiesību.

3.2.   Integrētas politikas izstrāde un īstenošana, pielāgoti pasākumi un uzlabota pārvaldība.

3.2.1.   Veidojoties pieredzei pāreju politikas īstenošanā, ir apzinātas “labai pāreju politikai” raksturīgās pazīmes. Iniciatīvas un atbalsts ir sevišķi svarīgs. Darba tirgus pāreju politika jāskata kopā ar iekļaušanas stratēģijām, īpaši runājot par cilvēkiem, kas ir visvairāk atstumti no darba tirgus un kuriem turpmāk jāvelta sistemātiski pasākumi. Komiteja piekrīt viedoklim (7), ka tieši krīzes apstākļos katrā ziņā nekavējoties jāīsteno visaptverošas aktīvas iekļaušanas stratēģijas, kurās ir apvienoti un saskaņoti pasākumi, lai nodrošinātu iekļaujošu darba tirgu, kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību un pienācīga līmeņa minimālos ienākumus.

3.2.2.   Lielai iedzīvotāju daļai darbspējīgajā vecumā ir svarīgi īstenot pāreju uz nodarbinātību, tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu (8) par viņu plašāku iesaistīšanu un labāku koordinēšanu valstu līmenī. EESK tomēr aicina pasākumus pielāgot indivīda vajadzībām. Tas ir svarīgi, jo reformām izšķiroši ir tādi konsultatīvi pasākumi, kas ir cilvēkiem “tuvi” vai pieejami un piedāvā ja ne konkrētām personām, tad vismaz to grupām pielāgotus modeļus. Sociālās ekonomikas projektiem un organizācijām bieži vien ir noteicošā loma, izstrādājot pieejas, ar ko atbalsta no darba tirgus visvairāk atstumto cilvēku atgriešanos darbā un rada viņiem jaunas darba vietas.

3.2.3.   Šajā sakarā EESK arī iesaka sociālo dialogu papildināt ar pilsonisko dialogu. Dažas dalībvalstis jau ir ieviesušas atsevišķas šāda dialoga formas. Tas dos iespēju sociālās iekļaušanas Eiropā uzlabošanai paredzētās politikas izstrādē kā svarīgu resursu izmantot pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām ir pieredze, zināšanas un bieži vien cieši sakari ar neaizsargātām iedzīvotāju grupām, tostarp trūkumcietējiem, bērniem, jauniešiem, nestabilos apstākļos dzīvojošām ģimenēm, migrantiem, mazākumtautību pārstāvjiem, cilvēkiem ar invaliditāti un vecākiem cilvēkiem. Pētījumi liecina, ka šāda pakalpojumus nodrošinošo darbinieku un iestāžu kvalitāte un prasme, tostarp zināšanas un spēja strādāt ar neizdevīgā stāvoklī esošām personu grupām, ir svarīgs labas prakses elements.

3.2.4.   EESK piekrīt Komisijas paziņojumā paustajam ieteikumam (9): lai uzlabotu neizdevīgā stāvokli esošo personu izredzes darba tirgū, ir vajadzīga publisko iestāžu, valsts un privāto nodarbinātības dienestu, sociālo dienestu, pieaugušo izglītības dienestu, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības ciešāka sadarbība. EESK arī iesaka koordinēt dažāda veida piedāvātos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpes, izglītības un mājokļa jomā, jo ir pierādījies, ka tas ir ļoti svarīgs labas prakses aspekts.

3.3.   Lisabonas stratēģija.

3.3.1.   ES Lisabonas stratēģijā pastiprināta uzmanība veltīta sociālajai iekļaušanai ES. Tajā izvirzīts vispārīgs mērķis — vajadzība pēc vispusīgākas ekonomikas, kas efektivitāti spētu apvienot ar vairāk un labāku darba vietu radīšanu, vienlaicīgi panākot augsta līmeņa sociālo aizsardzību un lielāku sociālo un ekonomisko kohēziju. Tas ir Eiropas ekonomikas un sociālā modeļa pamats. ES stratēģijā laikposmam pēc 2010. gada būs vajadzīgs skaidrs redzējums par sabiedrības gaidāmajām svarīgākajām problēmām, iekļaujot tajā pārskatītus instrumentus nodarbinātības un sociālās iekļaušanas jomā. EESK šobrīd izstrādā atzinumu par stratēģiju laikposmam pēc Lisabonas stratēģijas darbības beigām.

3.3.2.   Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, cik lielā mērā darba vietu radīšana ir atkarīga no aktīvas nodarbinātības politikas, spēcīgas makroekonomikas sistēmas, investīcijām prasmēs, pētniecībā un infrastruktūrā, labāka tiesiskā regulējuma un uzņēmējdarbības un jauninājumu veicināšanas. Situācija darba tirgū turpina pasliktināties ekonomikas lejupslīdes dēļ, tāpēc vajadzīgi papildu pasākumi, jo visvairāk ekonomikas lejupslīdi izjūt tieši iedzīvotāji. Krīze pamatīgi izmainīs Eiropas darba tirgu. Darbinieki un uzņēmumi jānodrošina ar vajadzīgajiem līdzekļiem, lai tie varētu veiksmīgi pielāgoties šiem mainīgajiem apstākļiem — saglabāt darba vietas, uzlabot prasmes visos līmeņos, īpaši zemas kvalifikācijas profesijās, atjaunot nodarbinātības iespējas un radīt nosacījumus jaunu darba vietu izveidei.

3.4.   Elastdrošības koncepcijas izmantošana krīzes laikā (10).

Tā ir integrēta stratēģija, kuras mērķis ir palielināt gan darba tirgus elastīgumu, gan drošību un atbalstīt tos, kuri uz laiku nepiedalās darba tirgū, tāpēc EESK uzskata, ka:

3.4.1.   elastdrošība ir īpaši svarīga un piemērota tieši šajos sarežģītajos ekonomikas apstākļos, ko raksturo aizvien lielāks bezdarbs, nabadzība, noslāņošanās un neatliekama vajadzība stimulēt izaugsmi, radīt jaunas un labākas darba vietas un stiprināt sociālo kohēziju;

3.4.2.   elastdrošības īstenošanai ir vajadzīgi gan veicinoši sociālās aizsardzības pasākumi, gan skaidri nodarbinātības stimuli, kā arī atvērts un kvalificēts darba tirgus, kas ir pamatā citiem pasākumiem; abus elementus papildinātu rīcībpolitika, lai varētu novērst strukturālus šķēršļus līdzdalībai un veicināt darba vietu, tostarp kvalitatīvu darba vietu, saglabāšanu un radīšanu. Tas palīdzēs sekmēt sociālās atstumtības un nabadzības riska mazināšanu, padarot darba tirgu pieejamu visiem iedzīvotājiem un sevišķi neaizsargātām grupām;

3.4.3.   Eiropas nodarbinātības stratēģijas ieviešanai izstrādātie elastdrošības vispārīgie principi apvienojumā ar visaptverošām aktīvas iekļaušanas stratēģijām, kas paredzētas no darba tirgus visvairāk atstumtajām personām, veido visaptverošu politikas stratēģiju, ar kuras palīdzību koordinēt centienus, lai pārvarētu krīzes ietekmi uz nodarbinātību un tās radītās sociālās sekas un sagatavotos ekonomikas augšupejai.

3.4.4.   EESK atzinīgi vērtē ES sociālo partneru vienošanos uzraudzīt ES elastdrošības vispārīgo principu īstenošanu un ņemt vērā gūto pieredzi. EESK šobrīd izstrādā atzinumu par elastdrošību, lai tādējādi sniegtu savu ieguldījumu minētajos procesos (11). EESK arī aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai īstenotu aktīvas iekļaušanas vispārīgos principus, savukārt Komisiju — regulāri uzraudzīt gūtos panākumus.

4.   Sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas politika.

4.1.   Sociālās aizsardzības sistēmām ir spēja lielā mērā sekmēt sociālo iekļaušanu, jo tās atzīst personas statusu ārpus darba tirgus, ietver valsts atbalsta pasākumus un kolektīvas sociālās atbildības ietvaros palīdz novērst apstākļus, kas traucē indivīdu un nelabvēlīgā situācijā esošu iespējas dzīvot cieņai atbilstošu dzīvi. Eiropas kā labklājības telpas labajiem panākumiem ir daudz pierādījumu, īpaši nevienlīdzības novēršanas jomā, un tie atspoguļo Eiropas svarīgāko vērtību jeb solidaritāti, kas atzīta Pamattiesību hartā. Komiteja uzskata, ka svarīgākie uzdevumi sociālās aizsardzības jomā pašlaik ir nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanu, neraugoties uz valstīs pastāvošajām atšķirībām, kā arī veicināt veiksmīgas pārejas, kā minēts iepriekš. Jāveic pasākumi, lai pāreja atmaksātos un lai uzlabotu nodarbinātības pieejamību īpašām grupām, kas saskaras ar problēmām darba tirgū, vienlaikus saglabājot dalībvalstu budžeta ieņēmumu līmeni, ar administratīvā sloga mazināšanu samazinot darba devēju ar algu nesaistītās izmaksas par pieņemšanu darbā; izpētot darba vietu, sevišķi, zemas kvalifikācijas darba vietu, radīšanas iespējas; samazinot šķēršļus, kas attur no darba uzsākšanas; uzlabojot nodokļu un stimulu sistēmu, lai darbs atmaksātos, tostarp nodokļa sloga samazināšanu divās darba vietās nodarbinātajiem; izstrādājot bezdarbniekiem paredzētus stimulus, lai veicinātu viņu pievēršanos uzņēmējdarbībai (piemēram, izmantojot apmācību uzņēmējdarbībā un mikrokredītus), nodrošinot līdzdalībai vajadzīgo pakalpojumu pieejamību. Lai darba nespējīgo ienākumi būtu pietiekami, viņiem jānodrošina pienācīgs ienākumu atbalsts.

4.2.   Komiteja vēlas uzsvērt, ka globalizācijas un ekonomikas krīzes radītās spēcīgās konkurences apstākļos ir sevišķi svarīgi piedāvāt pietiekamu sociālo aizsardzību pret sociālajiem riskiem, ieskaitot bezdarbu, un sociālo aizsardzību nostiprināt kā sociālu ieguldījumu, kas ir lietderīgs gan ekonomikas konkurētspējai, gan arī sociālajai iekļaušanai. Nedrīkst pieļaut, ka reformas apdraud solidaritātes principus, kuri ir sociālās aizsardzības pamatā un Eiropai bijuši ļoti noderīgi. No otras puses, tā kā pārmaiņas ir ļoti svarīgas, sociālās aizsardzības sistēmas nedrīkstētu būt pilnībā nemainīgas, drīzāk jābūt iespējai veikt izmaiņas tajās ar tādu saskaņotu, ilgtermiņa un labi koordinētu sociālo reformu palīdzību, kas var nodrošināt aizsardzību un atbalstīt pārejas īstermiņā un ilgtermiņā.

Tāpēc ir svarīgi apsvērt veidus, kā ar dažādu sociālās aizsardzības elementu palīdzību varētu efektīvāk veicināt sociālo un ekonomisko iekļaušanu. Šajā sakarā EESK norāda uz turpmāk pieminētajiem jautājumiem.

4.3.1.   Ņemt vērā demogrāfisko nelīdzsvarotību un pārmaiņas ģimenes struktūrā.

4.3.1.1.   Lielākajā daļā Eiropas valstu gaidāmā sabiedrības novecošana liek pievērsties vairākiem sociālās iekļaušanas aspektiem. Daudzas valstis jau ir sākušas rīkoties. Visskaidrāk apzinātais, taču ne vienmēr efektīvi risinātais jautājums ir tās iedzīvotāju daļas palielināšanās, kurai ir tiesības saņemt pensiju, kā arī veselības aizsardzības un sociālās aprūpes pakalpojumu nepieciešamība. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu (9) veicināt gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātību, kā arī stimulēt pieprasījumu un darba vietu izveidi aprūpes nozarē, ieviešot nodokļu atlaides vai citus stimulus. EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikums neatbalstīt priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas vēl būtu padziļināti jāapspriež, proti, jautājumi par nosacījumiem, apjomu, politiskajiem atbalsta pasākumiem u.c., lai neradītu sociālās problēmas galvenokārt gados vecākiem cilvēkiem. EESK jau ir devusi būtisku ieguldījumu šajā jomā.

4.3.1.2.   Demogrāfisko situāciju ietekmējošs aspekts ir arī tas, ka daudzās rīcībpolitikas, īpaši ģimenes politika, nav pietiekami efektīvas, lai ļautu cilvēkiem piepildīt viņu vēlmi pēc bērniem (12). EESK vēlas pievērst politiski atbildīgo personu uzmanību savam atzinumam par tematu “Ģimene un demogrāfiskās izmaiņas” (13). Katrai valstij ir vajadzīga tāda ģimenes politika, kurā ņemta vērā visu iedzīvotāju griba (ieskaitot bērnus), atzīta ģimenes vērtība, risināti jautājumi, kas saistīti ar ģimenes iziršanas būtisko ietekmi, sevišķi uz bērniem, vardarbību, nabadzību un sociālo atstumtību un kura atbilst iedzīvotāju patiesajiem dzīves apstākļiem un vēlmēm. Tāpēc visaptverošai ģimenes politikai ir jābūt katras Eiropas valsts galvenajai prioritātei, apvienojot tādus aspektus kā ienākumi, bērnu aprūpes iestādes, vecāku piekļuve kvalitatīvām pilnas slodzes darba vietām, dzimumu līdztiesība, izglītība, sociālie un kultūras pakalpojumi un infrastruktūras nodrošināšana un plānošana.

4.3.2.   Bezdarba apdrošināšanas optimizācija un integrācijas veicināšana.

4.3.2.1.   Bezdarba apdrošināšana ir svarīgs sociālais pakalpojums, kas sniedz drošību atlaistajiem darbiniekiem vai bezdarbniekiem, īpaši apstākļos, kad ekonomikas krīzes un konkurences ietekmē noris nepārtraukta pārstrukturēšana. Ja bezdarba apdrošināšanas apjoms ir pietiekams, tā pat var veicināt ekonomikas dinamiku un darba spēka mobilitāti. Tomēr dažās valstīs bezdarba apdrošināšana nozīmē vienkārši pasīvu pabalstu piešķiršanu, nepiedāvājot piemērotu sistēmu, kas palīdzētu atgriezties darba tirgū (piemēram, pāreja no bezdarba uz nodarbinātību) vai nodrošinātu apmācību, kuras mērķis ir ilgtspējīgas darba vietas iegūšana. Vispārīgam principam jābūt bezdarba apdrošināšanas izdevumu apvienošanai ar aktīvāku rīcību. Par pabalsta piešķiršanas priekšnosacījumu varētu noteikt individuāli izstrādātus nolīgumus par atgriešanos darbā, kā to jau dara vairākās valstīs. Tādā gadījumā atbildīgo iestāžu pienākums ir piedāvāt piemērotu atbalstu, integrāciju un apmācības sistēmas, kā arī piekļuvi citiem atbalsta pakalpojumiem. Svarīgs ir arī preventīvais aspekts. Tādēļ ir vajadzīgi savlaicīgi pasākumi, uzsverot nepieciešamību risināt bērnu nabadzības problēmas, kā arī ir jāīsteno efektīva mūžizglītības politika, kas varētu ietvert kvalifikācijas maiņu kādā mūža posmā.

4.3.2.2.   Pārejas un integrācija ir svarīga arī citām grupām, piemēram, nelaimes gadījumos cietušajiem, darbnespējīgajiem slimības dēļ (pāreja no nodarbinātības uz bezdarbu darba spēju zuduma dēļ). Tas rada jautājumu, pirmkārt, par aizvietojošiem ienākumiem un, otrkārt, par atgriešanos vai piekļuvi darba tirgum. Ienākumu gūšana ir neatkarīgai dzīvei nepieciešams nosacījums, bet tas ne vienmēr ir pietiekams. Bieži pārāk maza uzmanība tiek pievērsta cilvēku integrēšanai darba dzīvē, lai arī normatīvajos aktos ir ietvertas attiecīgas prasības. Praktiskie noteikumi par palīdzību un konsultācijām darba meklējumu vai atgriešanās darba dzīvē jomā bieži vien ir sarežģīti un nepiemēroti. Izmaksājamās kompensācijas saņemšanas prasības un tās apjoms nedrīkst mazināt cilvēku vēlmi piedalīties funkcionālas vai profesionālas rehabilitācijas pasākumos vai atsākt darba gaitas. Tām tieši jāsekmē cilvēku dalība minētajos pasākumos. Tomēr, īstenojot reformas, kurās par prioritāriem uzskatāmi ne vairs pasīvi, bet gan aktīvi pasākumi, nedrīkst aizmirst par Eiropas Sociālā nodrošinājuma kodeksā un tā protokolos izvirzītajiem mērķiem. Ar piemērotas nodarbinātības koncepcijas palīdzību būtu jācenšas nodrošināt bezdarbnieku iekārtošanu tādās darba vietās, kurās par labu visai sabiedrībai kopumā visražīgāk un visefektīvāk tiktu izmantotas viņu prasmes un kvalifikācija. Tomēr darba nespējīgajām personām jānodrošina tāds ienākumu atbalsts, lai tas būtu pietiekams cilvēka cienīgai dzīvei.

5.   Mūžizglītības un apmācības veicināšana.

5.1.   Dalībvalstīs ir visdažādākās sistēmas un līmeņi darbspējīgo iedzīvotāju profesionālajai izglītībai un apmācībai. Viena no galvenajām politiski risināmajām problēmām globalizācijas un pašreizējās ekonomikas lejupslīdes laikmetā ir tā, ka ES iedzīvotāju tālākā izglītība un apmācība ir ļoti nevienlīdzīga, proti, labāku izglītību ieguvušajiem salīdzinājumā ar mazāk izglītotajiem ir daudz plašākas apmācības un tālākās izglītības iespējas viņu profesionālās karjeras laikā. Ņemot vērā, ka tieši mazāk izglītotie ir pakļauti lielākajam darba vietu pārvietošanas un bezdarba riskam, viens no galvenajiem politikas uzdevumiem ir nodrošināt mazāk izglītoto iedzīvotāju grupu plašāku līdzdalību apmācībā un izglītībā, kā arī tās labāku pieejamību. Tādēļ EESK aicina apmācībā efektīvi iesaistīt visus iedzīvotājus, īpaši visvairāk atstumto grupu pārstāvjus, kuri vēlas paplašināt savas iespējas darba tirgū.

5.2.   Izmaiņas sociālajās, ekonomikas, politikas un tehnoloģiskajās norisēs ir saistītas ar prasmju attiecīgu pielāgošanu, un tas nozīmē, ka ir rūpīgi jāapsver vispārējās apmācības saturs, īpaši, ja iecerēts panākt izglītības un apmācības lielāku atbilstību darba tirgus vajadzībām. Tādēļ ir svarīgi 1) nodrošināt visiem jauniešiem labu pamatizglītību; 2) apzināt šobrīd un turpmāk vajadzīgās prasmes, kas būtu jāanalizē vietējā un/vai valstu līmenī, lai parādītu atšķirības starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs. EESK atzīmē Komisijas iniciatīvu “Jaunas prasmes jaunām darba vietām” (14), par kuru tā paudīs detalizētu viedokli.

5.3.   EESK piekrīt Komisijas ieteikumam: nedrīkst pieļaut, ka darba dzīve sākas ar bezdarbu. Tādēļ ir svarīgi visiem skolu absolventiem, kuriem ir attiecīgās spējas un vēlme, piedāvāt tālāku izglītību vai vietu profesionālās izglītības sistēmā, kā arī noteikti aicināt viņus šādu piedāvājumu pieņemt. Plašāku informāciju par EESK viedokli var iegūt EESK atzinumā par tematu “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība” (15).

6.   Mājoklis — viens no sociālās iekļaušanas faktoriem.

6.1.   Bezpajumtniecība ir viens no nežēlīgākajiem atstumtības veidiem. Daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis ir ratificējušas starptautiskos līgumus un konvencijas, kurās ir atzītas un aizsargātas tiesības uz mājokli: Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (25. pants), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (11. pants), Konvenciju par bērna tiesībām (27. pants), Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu (14. un 15. pants), Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (8. pants), Eiropas Sociālo hartu (15., 16., 19., 23., 30. un 31. pants) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (34. panta 3. punkts).

6.2.   Mājokļa krīze Eiropā skar 70 miljonus cilvēku, kas dzīvo nepiemērotos apstākļos; no viņiem aptuveni 18 miljoni ir pakļauti piespiedu izlikšanas draudiem un 3 miljoni ir bezpajumtnieki. Globālās finanšu krīzes ietekmē šis skaits turpina palielināties, un Eiropā ir aptuveni divi miljoni ģimeņu, kas var zaudēt savus mājokļus, nespējot atmaksāt hipotekāros kredītus (16). Dalībvalstīm šis jautājums jāizvirza par prioritāti, lai mazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz iedzīvotājiem, īpaši vismazāk aizsargātajiem.

6.3.   Mājokļa zaudēšana veicina sociālajai iekļaušanai pretēju attīstību, palielinoties paredzamajam pieprasījumam pēc finansiāli pieejama un pienācīga mājokļa, samazinoties aizsardzībai pret īres līguma laušanu, hipotēkas līguma gadījumā pieaugot izsoles un piespiedu izlikšanas riskam. Šāda attīstība skars jauniešus, vecākus cilvēkus, bezdarbniekus, nabadzīgos un migrantus, kā arī ģimenes ar vidējiem ienākumiem. EESK stingri iesaka nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi mājokļa jomā un ieviest mehānismus aizsardzībai pret piespiedu izlikšanu, īpaši tas attiecināms uz dažādām neaizsargātu iedzīvotāju grupām.

EESK atzinīgi vērtē atklātās koordinācijas metodes izmantošanu labas prakses apmaiņai un to, ka bezpajumtniecība un atstumtība mājokļa jomā ir izraudzīta par sociālo jautājumu atklātās koordinācijas metodes galvenajiem tematiem 2009. gadā. Komiteja iesaka paplašināt tās piemērošanu, intensīvāk izmantojot esošos ES finanšu instrumentus, šādās jomās:

6.4.1.   programmas nodrošināšanai ar finansiāli pieejamu un pienācīgu mājokli;

6.4.2.   programmas, ar ko atbalsta alternatīvu mājokļa risinājumu izstrādi un jaunu veidu sociālo mājokļu eksperimentālos projektus, kurās ņemta vērā paaudžu solidaritāte, multikulturālas vides aspekti un sociālās atstumtības jautājums un kuras īsteno sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, pilsonisko sabiedrību un sociālajiem investoriem.

6.5.   EESK piekrīt Padomes un Komisijas viedoklim (17), ka finansiāla iekļaušana ir priekšnoteikums ilgtspējīgai piekļuvei mājokļu tirgum un ka jāsniedz piemērots atbalsts un konsultācijas personām, kuras izliek no mājokļa vai kurām to piespiedu kārtā atsavina,

7.   Teritoriāla politika — viens no sociālās iekļaušanas aspektiem.

7.1.   Mājokļa nodrošinājuma politikai jābūt saskaņotai un papildinātai ar pasākumiem, kas paredzēti noteiktām teritorijām vai ģeogrāfiskam apvidum. Īstenojot visa veida pasākumus sociālās iekļaušanas jomā, atklājas nelabvēlīgākā situācijā esošu reģionu un apdzīvotu vietu esamība. Daudzos gadījumos minētā nelabvēlīgā situācija ir saistīta ar nepietiekamu infrastruktūru, piemēram, ierobežotu pakalpojumu klāstu, nepilnīgiem komunālajiem pakalp[ojumiem un citiem apstākļiem, kā arī darba vietu trūkumu, kas var izraisīt vides un sociālā stāvokļa pasliktināšanos. Jaunākajos pētījumos liela nozīme piešķirta vietējam līmenim, parādot, kā problēmas un trūkumi var savstarpēji pārklāties, un tādējādi veidojas apdzīvotas vietas, kurās dzīvo neaizsargāti iedzīvotāji un kuras jau minēto un citu iemeslu dēļ ir vāji attīstītas. Vietējā, valsts līmeņa vai ārvalstu kapitāla investīciju trūkums stāvokli šajās teritorijās pasliktina vēl vairāk.

7.2.   Tāpēc par politisko mērķi jāizvirza novērst teritoriālu vai reģionālu nevienlīdzību un nodrošināt īpaši mazattīstītu teritoriju pienācīgu apgādi. Šajā ziņā noteicošā loma ir vietējā līmeņa iniciatīvām, kā arī pasākumiem, ar kuru palīdzību iecerēts panākt slikti apsaimniekotu un trūkumā nonākušu apdzīvotu vietu un dzīvojamo masīvu sociālu atjaunotni. Svarīgas ir ne tikai investīcijas fiziskajā infrastruktūrā, bet arī šo teritoriju sociālās un sabiedriskās infrastruktūras un sociālā kapitāla intensīva atjaunošana.

7.3.   Nodarbinātība ir īpaši svarīga, lai pārvarētu ar teritoriāliem aspektiem saistītus neizdevīgus apstākļus. Vietējā līmenī pieejama nodarbinātība palīdz mazināt nabadzību, veicināt sociālo iekļaušanu, kā arī paaugstināt no sabiedrības atstumto personu pašnovērtējumu, vairot viņu pārliecību par sevi un līdzekļus. Turklāt tā palīdz palielināt vietējā līmenī pieejamos finansiālos un cita veida resursus. Un otrādi — pakalpojumu pieejamība ir priekšnoteikums darba vietu radīšanai vietējā līmenī. Ļoti svarīga ir vietējo pašvaldību līdzdalība šādās un cita veida iniciatīvās, piemēram, vietējo mikrouzņēmumu izveide.

7.4.   EESK ir pārliecināta, ka papildus sociālās iekļaušanas politikas tradicionālajām jomām ir vajadzīgs jauns politikas virziens vai apakšnozare. Tās mērķis būtu veidot aktīvu un integrētu sabiedrību. Zināmā mērā šeit vērojama dažādu politikas struktūru kompetences pārklāšanās (piemēram, mājokļa, zemas kvalifikācijas problēmu risināšana), tomēr tas ir arī jautājums, kas jārisina ar atsevišķas politikas palīdzību.

7.5.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu (18) mobilizēt un paātrināt finansējuma piešķiršanu, izmantojot jauno ES mikrofinansēšanas instrumentu nodarbinātībai, lai attīstītu mikrouzņēmumus un sociālo ekonomiku. EESK uzskata, ka teritoriālajai politikai ir jābūt prioritātei un tajā jāpiedalās dalībvalstīm, sociālajiem partneriem, attiecīgajām vietējām pašvaldībām un kopienām, tostarp sociālās ekonomikas struktūrām.

8.   Migrantu dažādības un iekļaušanas vadība.

8.1.   Kultūras daudzveidība ir plaši atzīta Eiropai raksturīga iezīme, taču Eiropas valstīs sabiedrības pārvaldība ne vienmēr ir multikulturāla. EESK uzskata, ka sociālās iekļaušanas politikas jautājumam jābūt arī Eiropas valstu sabiedrības attieksmei pret minoritātēm (piemēram, romu tautības pārstāvjiem (19)) un migrantiem Šo jautājumu izpētīt un panākt uzlabojumus var dažādos veidos.

8.2.   Komiteja uzskata, ka, izskatot sociālās iekļaušanas priekšnosacījumus, jāpievēršas gan “plurālisma”, gan “vienlīdzības” jautājumam. Kultūras un vērtību savstarpēja izpratne var izrādīties sarežģīts uzdevums kā uzņēmējas valsts sabiedrībai, tā arī minoritātēm un migrantiem. EESK iesaka veikt vairākus svarīgus pasākumus — uzņēmējai valstij jāveic darbības, lai apzinātu migrantu sniegto ieguldījumu, kā arī faktorus, kas veicina diskrimināciju, neizdevīgākus apstākļus un atstumtību. Migrantiem un minoritātēm ir jāparāda vēlme pielāgoties uzņēmējas valsts normām un tradīcijām, tomēr neatsakoties no savas identitātes un kultūras saknēm. Plašāku informāciju var iegūt EESK atzinumā par tematu “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība” (15).

8.3.   Ir jāuzsver arī starpkultūru dialoga nozīme, šim mērķim izmantojot vai nu pilsonisko dialogu vai arī atzīstot to par patstāvīgu jomu. Šādu pasākumu iespējamie politiskie mērķi cita starpā ir:

—	ieviest procedūras, ar kuru palīdzību stiprināt ticību kopīgai nākotei un tādām pilsoniskām vērtībām kā taisnīgums, iecietība, brīvības un demokrātijas principu ievērošana, dzimumu līdztiesība, solidaritāte un sociālā atbildība, kā arī piederības izjūtas un savstarpējās atzīšanas veicināšana;

—	sociālās iekļaušanas stiprināšana, šim mērķim izmantojot migrantu iesaistīšanu ekonomikas, sociālajās un kultūras norisēs;

—	visu rīcībpolitiku pārskatīšana, pārbaudot, cik tās ir “taisnīgas kultūras dimensijas izpratnē”, ieskaitot stigmatizāciju un diskrimināciju.

---

(1)  Sk. EESK 2009. gada 11. jūnija atzinuma par tematu “Samita par nodarbinātības jautājumiem rezultāti”, 2.1. punktu, ziņotājs — Greif kgs (OV C 306, 16.12.2009.).

(2)  http://ec.europa.eu/social/keyDocuments.jsp?type=3&policyArea=750&subCategory=758&country=0&year=0&advSearchKey=&mode=advancedSubmit&langId=en Dokumentu nākamreiz paredzēts pilnībā aktualizēt 2009. gada novembrī.

(3)  Schmid, G. (2002) “Wege in eine neue Vollbeschäftigung, Übergangsarbeitsmärkte und aktivierende Arbeitsmarktpolitik”, Frankfurte, izdevniecība “Campus”.

(4)  http://ec.europa.eu/youth/news/news1389_en.htm

(5)  Sk. “Kopīgā apņemšanās nodarbinātībai”, COM(2009) 257 galīgā redakcija, 8. lpp.

(6)  Sk. EESK 2007. gada 12. jūlija atzinuma par tematu “Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)” 5. punktu, ziņotājs — Greif kgs (OV C 256, 27.10.2007.).

(7)  http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2008:307:0011:0014:LV:PDF

(8)  Sk. “Kopīgā apņemšanās nodarbinātībai”, COM(2009) 257 galīgā redakcija, 13. lpp.

(9)  Sk. “Kopīgā apņemšanās nodarbinātībai”, COM(2009) 257 galīgā redakcija, 9. lpp.

(10)  Sk. Padomes secinājumu projektu “Elastdrošība krīzes laikā”, SOC 374 ECOFIN 407, 10388/09.

(11)  Sk. EESK 01.10.2009. atzinumu par tematu “Elastdrošības izmantošana pārstrukturēšanā, ņemot vērā attīstības tendences pasaulē”, ziņotājs Salvatore kgs, līdzziņotājs Calvet Chambon kgs (OV C 318, 23.12.2009., 1. lpp.).

(12)  Sk. EESK 30.9.2009. atzinumu par tematu “Darbs un nabadzība — ceļā uz visaptverošu pieeju”, ziņotāja Prud'homme kdze (OV C 318, 23.12.2009., 52. lpp.).

(13)  Sk. EESK 2007. gada 14. marta atzinumu par tematu “Ģimene un demogrāfiskās izmaiņas”, ziņotājs Buffetaut kgs (OV C 161, 13.7.2007., 66. lpp.).

(14)  “Jaunas prasmes jaunām darba vietām – Saskaņotu darba tirgus vajadzību un prasmju plānošana”, COM(2008) 868 galīgā redakcija.

(15)  Sk. 6. zemsvītras piezīmi.

(16)  Avots: http://www.habitants.org/noticias/inhabitants_of_europe/european_platform_on_the_right_to_housing_2009

(17)  Sk. Komisijas un Padomes kopīgo ziņojumu par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu 2009. gadā, 7309/09, 2. nodaļas 8. punkts.

(18)  Sk. “Kopīgā apņemšanās nodarbinātībai”, COM(2009) 257 galīgā redakcija, 11. lpp.

(19)  EESK atzinums par tematu “Mazākumtautību integrācija — romi”, ziņotāja — Sigmund kdze, līdzziņotāja — Sharma kdze, (OV C 27, 3.2.2009., 88. lpp.).

---