16.12.2009   

LV EN

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/56

1.1

Kodolenerģija atkal ir kļuvusi par pastiprinātas intereses objektu, ņemot vērā saimnieciskus apsvērumus, nepieciešamību dažādot enerģijas avotus un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.

1.2

Kodolnozares pastāvēšanas un attīstības priekšnoteikumi ir augsts drošības līmenis apvienojumā ar pilnīgu pārskatāmību.

1.3

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē direktīvas priekšlikumu, atzīmējot tajā risināto jautājumu tehnisko un stratēģisko nozīmību iedzīvotāju, kodolenerģētikas objektos strādājošo darbinieku un vides drošībai, kā arī to, ka šī enerģijas veida izmantošana vai neizmantošana ir dalībvalstu brīvas izvēles jautājums.

1.4

EESK apzinās, ka kodolenerģētika attīstīsies arī ārpus Eiropas Savienības robežām, tostarp valstīs, kurās tehnoloģiskā un riska pārvaldības kultūra nav tikpat augsta kā ES dalībvalstīs. Ņemot vērā minētos apstākļus, Komiteja vēlas, lai ES arī ārpus tās teritorijas darbotos proaktīvi un varētu izvirzīt priekšlikumus kodoldrošības jomā, tāpat kā tas ir saistībā ar “klimata paketi”.

1.5

Jāpanāk, lai kodoldrošība būtu “visas pasaules sabiedrības ieguvums”, jo kodolkatastrofas sekas var sniegties arī ārpus tās valsts robežām, kurā katastrofa notikusi. Tādēļ Eiropas Savienība, savā teritorijā par obligātiem nosakot visu Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) valstu apstiprinātos drošības pamatprincipus, kas ir direktīvas mērķis, varētu eksportēt “savu drošības modeli” ārpus tās robežām.

1.6

Komiteja uzskata, ka pieeja, ar kuru saskaņā dalībvalstīm jāiedibina pilnīgi neatkarīgas kodoldrošības iestādes, atbildība par kodoliekārtas drošību ir licences turētājam un šajā jomā jānodrošina informācijas pārskatāmība, ir vislabākā, un vēlas, lai šis aspekts direktīvā tiktu saglabāts un vienmēr tiktu piemērota pieeja, kuras pamatā ir ļoti augsta līmeņa atbildība.

1.7

EESK piešķir lielu nozīmi jautājumam par kompetenču iegūšanu, uzturēšanu un attīstīšanu dalībvalstīs, īpaši tajās, kurām kodolenerģijas izmantošanas jomā ir maz pieredzes vai tās nav vispār. Šīm dalībvalstīm nekavējoties jāpievēršas minētā jautājuma risināšanai, īpaši paredzot vajadzīgās izglītības iespējas. Turklāt EESK ierosina Eiropā ieviest vienotu kodolenerģijas izmantošanas kompetences sertifikācijas sistēmu un attiecīgajās mācību programmās paredzēt kodolkatastrofu seku likvidēšanas tehniskos un veselības aizsardzības aspektus.

1.8

Komiteja uzsver, ka drošība ir arī industriālās kultūras un attieksmes jautājums un nevar būt atkarīga tikai no ekspluatācijas noteikumu un ierobežojumu izstrādes.

2.1

ES kodolnozare ievērojami attīstījās pēc 1973. gada krīzes, un ļoti drīz radās nepieciešamība saskaņot drošības praksi.

2.2

Padomes 1975. gada 22. jūlija Rezolūcijā par kodoldrošības tehnoloģiskajām problēmām (1) atzīta Komisijas katalizatora loma attiecībā uz starptautiskā līmenī pieņemtām iniciatīvām kodoldrošības jomā.

2.3

Padome 1992. gadā pieņēma otru rezolūciju (2), aicinot dalībvalstis turpināt un intensificēt darbu, lai saskaņotu drošības jautājumus. Eiropas Kopienu Tiesa 2002. gada 10. decembra spriedumā C-29/99 apstiprināja Kopienas kompetenci pieņemt normatīvos aktus kodoldrošības jomā.

2.4

Komisija 2003. gada 30. janvārī saskaņā ar Euratom līguma 31. pantu ierosināja direktīvu par kodoliekārtu drošumu (3), un Komiteja sniedza par to atzinumu (4).

2.5

Balsu vairākuma trūkuma dēļ Padome minēto direktīvu nepieņēma, taču apspriedes turpinās, un 2004. gadā izveidota “kodoldrošības grupu”.

2.6

Komisija paredz atsākt un padziļināt kopīgas ES kodoldrošības sistēmas izveides procesu.

3.1

Priekšlikuma vispārējais mērķis ir nodrošināt un pastāvīgi paaugstināt kodoldrošību Kopienā un palielināt reglamentējošo iestāžu nozīmi. Tā darbības joma attiecas uz kodoliekārtu projektēšanu, atrašanās vietas izvēli, būvniecību, uzturēšanu, darbību un ekspluatācijas izbeigšanu, kad ir jāņem vērā drošības apsvērumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts juridisko un reglamentējošo sistēmu. Pilnībā tiek ievērotas katras dalībvalsts tiesības pieņemt lēmumu par kodolenerģijas izmantošanu vai no tās atteikties.

3.2

Direktīvas par kodoldrošību pieeja ir iekļaut Kopienas tiesību aktos virkni drošības principu, kas noteikti Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (SAEA) konvencijā, kurai pievienojušās visas dalībvalstis, tos papildinot ar drošības prasībām attiecībā uz jauniem kodolreaktoriem.

3.3

Priekšlikumā paredzēts padarīt par saistošiem starptautiski atzītos drošības principus (SAEA, Konvencija par kodoldrošību, Rietumeiropas Kodolregulatoru apvienība (WENRA) u.c.), kuru piemērošana patlaban ir brīvprātīga.

4.1

No kodola skaldīšanas iegūtā enerģija Eiropas Savienībā veido 14,6 % patērētās primārās enerģijas un 31 % saražotās elektroenerģijas. Dalībvalstīs, kuras izmanto kodolenerģiju (15 (5) no 27), tā ir enerģijas avots par visstabilākajām cenām un viens no tiem, kuri rada vismazāk CO2 emisijas. Tās izmantošanu tomēr pretrunīgi vērtē dažās valstīs, kur to izmanto, un vēl jo vairāk dalībvalstīs, kuras to nav iekļāvušas savā enerģētikas struktūrā, baidoties no radioaktīvā piesārņojuma iespējamu avāriju rezultātā un problēmām saistībā ar kodolatkritumu apsaimniekošanu.

4.2

Atbilstoši EESK atzinumā par tematu “Jautājumi saistībā ar kodolenerģiju elektrības ražošanai” (6) minētajām perspektīvām kodolenerģija atkal ir kļuvusi par pastiprinātas intereses objektu, ņemot vērā saimnieciskus apsvērumus un nepieciešamību samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju (klimata aizsardzības politika). Dažas ES dalībvalstis, kuras bija nolēmušas atteikties no kodolenerģijas izmantošanas, tagad pārskata savus lēmumus.

4.3

Lai kodolenerģētikas atsākta izvēršana būtu pieņemama iedzīvotājiem, ir jāgarantē visaugstākais iespējamais drošības līmenis.

4.4

Saistībā ar kodolenerģētikas atsāktu izvēršanu “planētas” mērogā jaunā skatījumā aktualizējas kodoldrošības jautājums, īpaši attiecībā uz tās organizāciju un kontroli. Jāpanāk, lai kodoldrošība būtu“visas pasaules sabiedrības ieguvums”. Tādējādi atbildei jābūt“globalizētai”, jo ar kodolenerģiju saistītie riski sniedzas pāri to valstu robežām, kuras šīs tehnoloģijas izmanto.

4.5

Lai virzītos uz šo mērķi, Eiropas Savienība varētu uzņemties centrālo lomu kodolenerģētikas izvēršanā tās teritorijā un industriālo zināšanu potenciāla attīstībā. Eiropas Savienība varētu rādīt piemēru, tāpat kā klimata jomā, sākot vienveidot savus iekšējos noteikumus un attiecīgās organizatoriskās struktūras, apzinot un pārvarot šķēršļus izvirzītā mērķa sasniegšanai.

4.6

Tādēļ Komisijas iesniegtais direktīvas projekts ir nācis klajā piemērotā brīdī. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi vērtē direktīvas priekšlikumu, atzīmējot tajā risināto jautājumu tehnisko un stratēģisko nozīmību iedzīvotāju, kodolenerģētikas objektos strādājošo darbinieku un vides drošībai gan dalībvalstīs, kas ir izdarījušas izvēli par labu kodolenerģijas izmantošanai, gan dalībvalstīs, kuras no šīs iespējas ir atteikušās.

4.6.1.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas jauno pieeju, kas, lai sekmētu pēc iespējas lielāku vienprātību, paredz atbildību pilnībā nodot dalībvalstīm un to reglamentējošajām iestādēm. Dažādās dalībvalstīs vēsturiskie apstākļi, organizatoriskās struktūras un prakses ir atšķirīgas, un minētā pieeja, kas paredz, ka tām jāievēro kopīgi, SAEA ietvaros izstrādāti noteikumi, ka tām jāizveido reglamentējošās iestādes kā neatkarīgas institūcijas un ka licences turētājiem jābūt pilnībā atbildīgiem bez iespējas šo atbildību deleģēt tālāk, pašreiz ir vispiemērotākā visām pusēm un vislabāk nodrošina nepieciešamos nosacījumus kodoliekārtu drošības garantēšanai.

4.6.2.

Komiteja arī uzskata, ka apspriežamā direktīva ir viens no posmiem kodoldrošības uzlabošanas procesā. Pastāvīgi jāturpina apzināt un ieviest vajadzīgās izmaiņas, papildinājumus un modifikācijas, ņemot vērā iespējamās pārmaiņas apstākļos, tehniskajos risinājumos un organizatoriskajās koncepcijās.

4.6.3.

Komiteja pauž gandarījumu par to, ka gan izskatāmā dokumenta sadaļā “Priekšlikuma galvenie noteikumi”, gan 5. pantā īpaša uzmanība pievērsta lēmumu pieņemšanas procesā iedzīvotājiem sniedzamās informācijas pārskatāmībai un uzticamībai. Šajā aspektā Orhūsas Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (7) varētu būt par atsauci pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem.

4.6.4.

Papildus iepriekš minētajam un direktīvas projekta saturam būtu jāņem vērā tas, ka drošība nenozīmē tikai stingru tehnisko un rūpniecisko normatīvu noteikšanu. Tā attiecas arī uz kultūru, proti visu praksi, kas drošību liek izvirzīt uzmanības fokusā un kura papildus nepieciešamo procedūru ievērošanai vērsta uz pastāvīgu progresu drošības uzlabošanā un iekšējo un ārējo faktoru apzināšanu, kuri tai varētu kaitēt. Šāda kultūra neveidojas vienas dienas laikā, un tās efektīva īstenošana ir atkarīga gan no rūpniekiem, ekspluatācijas un kontroles veicējiem, gan no atbildīgajiem politiķiem.

4.7.

Drošības attīstība var atdurties pret ierobežotu kompetenci atomelektrostacijās izmantojamo tehnoloģiju jomā, īpaši pieredzes un zināšanu trūkuma, kā arī zinātniskās un tehnoloģiskās vides nepietiekamas pielāgotības dēļ. Nepieciešami ievērojami centieni izglītības jomā (8). ES ietvaros varētu īstenot teorētisko un praktisko zināšanu apmaiņu un ieviest atbalsta pasākumus, lai sekmīgāk pildītu 4., 7. un 9. pantā minētās prasības izglītības un cilvēkresursu jomā. Jāizpēta iespējas ieviest Eiropas sistēmu izglītības, kvalifikācijas un kompetences sertifikācijai kodolenerģijas izmantošanas jomā.

4.8.

Eiropas Kodolenerģijas forums, ko 2007. gada martā izveidoja Komisija un atbalstīja Padome, pulcē augsta līmeņa publisko iestāžu, Eiropas Parlamenta, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, elektroenerģētikas nozares, kodolenerģētikas nozares, patērētāju organizāciju, finanšu sektora un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Tā ir vieta pieredzes apmaiņai un diskusijām par kodolenerģijas iespējām un riskiem. Forums 2009. gada janvārī sniedza virkni ierosinājumu un piezīmju (9) par direktīvas projektu, un Komiteja uzskata, ka tie būtu jāņem vērā kā būtiski un nozīmīgi, lai padarītu kodolenerģijas izmantošanu pieņemamu iedzīvotājiem un viņu pārstāvjiem.

5.3.1.

Definīcija (1) “kodoliekārta”: Komiteja ierosina papildināt tekstu ar vārdiem “kodolatkritumu” pēc vārdiem “lietotās kodoldegvielas”.

5.3.2.

Definīcija (8) “reglamentējošā iestāde”: Komiteja aicina Komisiju precīzi pārņemt 2007. gadā pieņemtajā Drošības glosārijā sniegto definīciju: “iestāde vai iestāžu tīkls, ko dalībvalsts valdība pilnvarojusi pārraudzīt reglamentācijas procesu, tostarp izdot licences un reglamentēt kodoldrošību, radioloģisko drošību, kodolatkritumu drošību un transporta drošību”.

5.3.3.

Definīcija (10) “jaunas spēkstacijas”: Komiteja dod priekšroku atsaucei uz iekārtu būvniecību pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. Licences turētājs var ņemt vērā būvniecības sākumā ieviestās izmaiņas. Savukārt var būt problemātiski ņemt vērā visas izmaiņas pēc būvniecības pabeigšanas, ja tās nav izpētītas un ieviestas iepriekš. Ievērojot noteiktas situācijas, kad kodoliekārtu būvniecība ir apturēta un ir jāatsāk, Komiteja ierosina šādu formulējumu: “ “ jaunas spēkstacijas ” ir kodolreaktori, kuru būvniecības atļauja ir izdota (vai kuru būvniecība ir atsākta pēc vismaz 5 gadu pārtraukuma) pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā ”.

5.4.1.

Komiteja ierosina šajā pantā vispirms precizēt drošības struktūras vispārējos aspektus un pēc tam atbildību attiecībā uz tās ieviešanu. Komiteja iesaka šajā pantā iekļaut licences anulēšanas iespēju pārkāpumu gadījumos kā vispārējās sistēmas sastāvdaļu, pastiprinot reglamentējošās iestādes pilnvaras. Tādējādi 8. pants būtu svītrojams. Komiteja atgādina, ka Komisija ir pilnvarota pārbaudīt direktīvas transponēšanas kvalitāti un vajadzības gadījumā var uzsākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti, kas nav ievērojusi direktīvā noteiktos principus.

5.4.2.

3. pants būtu šāds:

5.5.1.

Komiteja, pilnībā atbalstot reglamentējošo iestāžu efektīvu neatkarību, ierosina precizēt: “Dalībvalstis nodrošina reglamentējošo iestāžu, kuru mērķis ir tikai drošības nodrošināšana, faktisku neatkarību no visām organizācijām, kuru uzdevums ir nodrošināt kodoliekārtu lobēšanu vai ekspluatāciju. Tām jābūt brīvām no jebkādas ietekmes, kas var ietekmēt to reglamentējošo darbību”. Atsauce uz organizācijām, kuru uzdevums ir “pamatot to izmantošanas sabiedrisko lietderību” ir lieka, ņemot vērā norādi uz kodoliekārtu lobēšanu; saglabājot šādu atsauci, būtu jāpiemin arī organizācijas, kuras vēršas pret kodolenerģijas izmantošanu.

6.1.

Direktīvas pielikuma mērķis ir:

6.2.

Tas iever 6 principus:

6.2.1.

dalībvalstīm jānodrošina, ka galvenā atbildība par kodoliekārtas drošību ir licences turētājam;

6.2.2.

šī atbildība un drošības pārraudzība jāīsteno uzņēmuma augstākajā vadības līmenī;

6.2.3.

drošības novērtējums jāveic kopš iekārtas būvniecības uzsākšanas, kā arī visā tās darbības cikla laikā;

6.2.4.

dalībvalstīm jānodrošina, ka kodoliekārtas tiek pilnveidotas, lai atbilstu maksimālajam reāli iespējamajam drošības līmenim;

6.2.5.

dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikts viss iespējamais, lai novērstu un samazinātu kodolkatastrofu un avāriju risku.

6.2.6.

visas dalībvalstis bez izņēmuma nodrošina, ka tiek pieņemti noteikumi attiecībā uz reaģēšanas spēju un neatliekamu rīcību kodolkatastrofu gadījumos saskaņā ar Direktīvu 96/29.