12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/7

A.

tā kā Eiropas Savienības devītais gada pārskats par cilvēktiesībām 2007. gadā, ko sagatavoja Padome un Komisija, sniedz vispārēju pārskatu par Eiropas Savienības iestāžu darbību attiecībā uz cilvēktiesībām Eiropas Savienībā un ārpus tās;

B.

tā kā šī rezolūcija ir izdota, lai pārbaudītu, novērtētu un īpašos gadījumos sniegtu konstruktīvu kritiku par Komisijas, Padomes un Parlamenta darbībām cilvēktiesību jomā;

C.

tā kā nav šaubu, ka konstatētais cilvēktiesību stāvoklis Eiropas Savienībā tieši ietekmē tās uzticamību un spēju īstenot efektīvu ārpolitiku;

D.

tā kā cilvēktiesības un to aizsardzību nosaka un vienlaikus nostiprina tiesiskums, demokrātiska pārvalde, varas dalīšanas princips un politiskā atbildība, kā arī politiskās tiesības, kas var ļaut cilvēkiem aizsargāt pašiem savas cilvēktiesības;

E.

tā kā ir jācenšas pievērst lielāku uzmanību cilvēka pamattiesību, jo īpaši politisko tiesību, ievērošanai, noslēdzot un īstenojot divpusējus vai reģionālus tirdzniecības nolīgumus, pat tādus, kas noslēgti ar nozīmīgiem tirdzniecības partneriem;

F.

tā kā taisnīgums, brīvība, demokrātija un tiesiskums, garantējot pamatbrīvības un cilvēktiesības, ir stabila miera pīlāri un tā kā stabilu mieru nevar sasniegt ar darījumiem, kuros aizsargātu tos, kas atbildīgi par sistemātiskiem cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem;

G.

tā kā cilvēktiesību veicināšanas politika joprojām ir apdraudēta dažādos pasaules reģionos, jo cilvēktiesību pārkāpumi nenovēršami ir saistīti ar to izdarītāju centieniem samazināt jebkuras cilvēktiesības nostiprinošas politikas ietekmi, jo īpaši valstīs, kurās cilvēktiesību pārkāpumi ir būtiski, lai nedemokrātiska valdība varētu palikt pie varas;

H.

tā kā 82 % invalīdu jaunattīstības valstīs joprojām dzīvo apstākļos zem nabadzības sliekšņa un cieš no vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp no tā, ka tiek liegtas tiesības uz dzīvību, un no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, un tā kā bērnu invalīdu stāvoklis rada īpašas bažas šajā sakarā;

I.

tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas Konstitūciju “augstākie sasniedzamie veselības standarti ir viena no katra cilvēka pamattiesībām neatkarīgi no dzimuma, rases, reliģijas, politiskajiem uzskatiem, ekonomiskā vai sociālā stāvokļa” un tā kā visu cilvēku veselība ir pamatnosacījums, lai sasniegtu mieru un drošību,

1.

izsaka nožēlu, ka Eiropas Savienība joprojām ir tālu no tā, lai īstenotu saskaņotu un bargu politiku cilvēktiesību atbalstam un veicināšanai visā pasaulē, un uzsver nepieciešamību šādu politiku īstenot efektīvāk; uzskata, ka ir jāpanāk ievērojams progress, lai nodrošinātu striktu atbilstību pašreizējiem ES noteikumiem cilvēktiesību jomā;

2.

uzskata, ka, lai būtiski uzlabotu cilvēktiesību veicināšanu, ir jāveic pasākumi, lai stiprinātu ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ko bieži kavē dalībvalstu interešu pārsvars, ar mērķi nodrošināt, lai cilvēktiesību veicināšana tiktu uzskatīta par prioritāti, un nodrošinātu, ka tiek stingri īstenota cilvēktiesību veicināšana kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķis, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā;

3.

aicina Padomi un Komisiju veltīt lielākas pūles, lai uzlabotu Eiropas Savienības spēju ātri reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, ne tikai saglabājot aktīvu cilvēktiesību politiku visā ES ārējā politikā attiecībās ar šīm valstīm un sistemātiski risinot cilvēktiesību jautājumus saistībā ar politisko dialogu visos līmeņos;

4.

atkārtoti apstiprina, ka cilvēktiesības — kā noteikts galvenajos starptautiskajos instrumentos un konvencijās, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā — ir vispārējas un nedalāmas tiesības, kuru praktiska un efektīva ievērošana ir būtisks līdzeklis, lai nodrošinātu starptautisko tiesību un kārtības īstenošanu un piemērošanu un miera, brīvības, taisnīguma un demokrātijas veicināšanu;

5.

uzskata, ka cilvēktiesību efektīva “piekritība” visā pasaulē vietējās un valstu tiesās vai, kur tas nav iespējams, pārvalstiskās tiesās ir skaidrs galvenais ES politikas virzienu mērķis, sākot ar KĀDP;

6.

uzskata, ka vienam no galvenajiem Eiropas Savienības politiskajiem mērķiem ir jābūt atbalsta sniegšanai visa līmeņa tiesu iestādēm, īstenojot centienus nodrošināt cilvēktiesību reālu ievērošanu, un jo īpaši atbalsta sniegšanai starptautiskajām tiesām;

7.

tādēļ aicina Padomi un Komisiju veikt prioritāras darbības — tajos pašos darbības virzienos kā SKT izveidei — lai atbalstītu visu to tiesu darbību, kas iesaistītas cilvēktiesību aizsardzībā; īpaši uzskata, ka, piešķirot papildu finanšu resursus, jārisina problēmas, kas saistītas ar ļoti lielo lietu skaitu, kas jāizskata Eiropas Cilvēktiesību tiesai, un ka ir maksimāli jāatbalsta Visamerikas Cilvēktiesību tiesas un Āfrikas Cilvēktiesību tiesas darbs, un ka jāveic pasākumi, lai palīdzētu veicināt cilvēktiesību tiesas izveidi starp valstīm Āzijā un Klusā okeāna reģionā;

8.

uzskata, ka tiesības uz demokrātiju — ar to saprotot katra pilsoņa tiesības saskaņā ar tiesiskumu piedalīties cilvēku suverenitātes īstenošanā iestāžu sistēmā — ir vēsturiski iegūtas vispārējās cilvēktiesības, kas skaidri atzītas Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijā, 1993. gada Pasaules cilvēktiesību konferences Vīnes Deklarācijā un ANO Tūkstošgades deklarācijā; uzskata, ka šīs tiesības uz demokrātiju paredz pienākumus starptautiskās sabiedrības iestādēm, Eiropas Savienībai un visām dalībvalstīm strādāt, lai novērstu šķēršļus to pilnai īstenošanai visā pasaulē; uzskata, lai to sasniegtu, jāveic jauns papildu pasākums, konkrēti — īsta demokrātiju tīkla izveide visā pasaulē, pārveidojot un stiprinot esošās organizācijas;

9.

uzskata, ka nevardarbīga cilvēktiesību aizsardzība ir piemērotākais veids, kā nodrošināt, ka tiek īstenotas, atbalstītas, veicinātas un ievērotas cilvēka pamattiesības; uzskata, ka tās veicināšanai ir jābūt ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas galvenajam mērķim, un plāno sekmēt moderno nevardarbības teoriju un prakses īstenošanu un pētīšanu daļēji ar pagātnē izmantotās labākās prakses salīdzinošās analīzes palīdzību; ierosina 2009. gadā sasaukt Eiropas konferenci par nevardarbību un 2010. gadu nosaukt par “Eiropas nevardarbības gadu”, lai piešķirtu šai idejai galveno politisko lomu; aicina dalībvalstis ANO struktūrā censties nodrošināt, ka tiek pasludināta “nevardarbības desmitgade 2010.—2020.”;

10.

uzsver Eiropas Savienības gada ziņojuma par cilvēktiesībām lielo nozīmi, analizējot un novērtējot Eiropas Savienības cilvēktiesību politiku, un atzīst, ka ziņojumā ir sniegts pārskats par Eiropas Savienības ar cilvēktiesībām saistīto pasākumu pieaugošo skaitu;

11.

uzskata, ka ir jāsniedz vairāk kvalitatīvas informācijas, lai novērtētu iepriekšējo politiku, un ka jāierosina nosacījumi un pamatnostādnes, lai grozītu vispārējo pieeju, kā arī saskaņotu politikas prioritātes, pamatojoties uz katras atsevišķas valsts gadījumu, ar mērķi pieņemt valsts stratēģiju cilvēktiesību jomā vai vismaz cilvēktiesību nodaļu valsts stratēģiskajos dokumentos; atkārtoti aicina regulāri novērtēt Eiropas Savienības politiku, instrumentu un iniciatīvu attiecībā uz cilvēktiesībām trešās valstīs izmantošanu un rezultātus; aicina Padomi un Komisiju izstrādāt īpašus rādītājus un kritērijus, lai varētu novērtēt šo politiku efektivitāti;

12.

atzinīgi vērtē, ka Parlamenta 2007. gada decembra plenārsēdē Padome un Komisija publiski iepazīstināja ar 2007. gada pārskatu vienlaicīgi ar ikgadējās Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanu Salih Mahmoud Mohamed Osman no Sudānas; tagad ir ieviesis regulāru praksi un ir izveidojis Eiropas Parlamenta decembra plenārsēdi par ES pasākumu cilvēktiesību jomā ikgadējo kontaktpunktu;

13.

vēlreiz aicina Padomi un Komisiju norādīt “valstis, kas rada īpašas bažas”, kurās ir sevišķi grūti veicināt cilvēktiesības, un šim nolūkam izstrādāt kritērijus, ar kuru palīdzību novērtēt valstis attiecībā uz to cilvēktiesību rādītāju, tādējādi ļaujot noteikt īpašas politikas prioritātes;

14.

uzskata, ka Padomes Cilvēktiesību sekretariāta kvantitatīva un kvalitatīva uzlabošana Eiropas Savienībai ļautu palielināt tās nozīmi un nostiprināt tās lomu cilvēktiesību veicināšanā un to ievērošanas nodrošināšanā savā ārpolitikā; pauž cerību, ka KĀDP augstā pārstāvja iecelšana, kas būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, ievērojami palielinās ES konsekvenci un efektivitāti šajā jomā;

15.

uzskata, ka progress, kas panākts, izveidojot Pamattiesību aģentūru, ir pirmais solis, reaģējot uz Parlamenta aicinājumu izveidot tādu noteikumu un iestāžu integrētu sistēmu, kas paredzēti, lai nodrošinātu saistošu spēku Pamattiesību hartai un lai nodrošinātu atbilstību sistēmai, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kā arī izstrādāt visaptverošu ES minoritāšu tiesību politiku; uzsver, ka ir svarīgi tas, ka aģentūras mandāts aptver arī tās valstis, kuras ar ES ir noslēgušas stabilizācijas un asociācijas nolīgumu;

16.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai Eiropas Savienības īpašajiem pārstāvjiem nākotnē būtu tādas pilnvaras, kas paredzētu cilvēktiesību veicināšanu un to ievērošanas nodrošināšanu;

17.

uzskata, ka Eiropas Savienības spēja novērst un pārvaldīt krīzes, kā arī reaģēt uz tām ir izrādījusies nepietiekama, un pieprasa Padomei, lai, pamatojoties uz Eiropas drošības un aizsardzības politikas civilajiem aspektiem, pakāpeniski izveidotu “Civilo miera dienestu”, kas pārvaldītu īstermiņa civilās krīzes un ilgtermiņa miera nostiprināšanu; uzskata, ka šajā sakarā Eiropas Savienībai ir jānostiprina faktiskie civilās sabiedrības tīkli — vietējā, valsts un reģionālā līmenī — lai stiprinātu uzticības veidošanu, jaudas palielināšanu, uzraudzību un informētību, tādējādi atbalstot pilsoniskās sabiedrības līdzdalības reģionālajās un vietējās miera un drošības struktūrās institucionalizāciju;

18.

atkārto savu prasību Komisijai mudināt Eiropas Savienības dalībvalstis un trešās valstis, ar kurām notiek sarunas par pievienošanos nākotnē, parakstīt un ratificēt visas galvenās ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus; īpaši vērš Eiropas Savienības dalībvalstu uzmanību uz vajadzību ratificēt 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību — šo konvenciju vēl nav ratificējusi neviena dalībvalsts (17);

19.

aicina Eiropas Kopienu un tās dalībvalstis nekavējoties ratificēt ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām; uzstāj, ka konvencijas fakultatīvais protokols ir uzskatāms par tās neatņemamu sastāvdaļu, un aicina konvenciju un protokolu parakstīt vienlaicīgi;

20.

uzsver vajadzību uzlabot Eiropas Savienības un tās dalībvalstu aktīvu līdzdalību cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos attiecībā uz dalību dažādos starptautiskos forumos 2008. gadā, tostarp ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC), ANO Ģenerālās asamblejas, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (OSCE) Ministru padomes un Eiropas Padomes darbā;

21.

aicina uzlabot sadarbību un saskaņošanu starp Eiropas Padomi un Eiropas Savienību; atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada 11. maijā starp Eiropas Padomi un Eiropas Savienību tika parakstīts Saprašanās memorands, un aicina abas puses to īstenot praksē; īpaši norāda uz šādiem J.-C. Juncker2006. gada 11. aprīļa ziņojumā “Eiropas Padome un Eiropas Savienība: viena ambīcija Eiropas kontinentam” iekļautiem ieteikumiem:

22.

aicina pastiprināt Eiropas Padomes un Eiropas Savienības sadarbību minoritāšu tiesību veicināšanas un reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzības jomā; aicina izmantot Eiropas Padomes juridiski saistošās konvencijas, piemēram, Nacionālo minoritāšu aizsardzības pamatkonvenciju un Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, un to efektīvo uzraudzības mehānismu; mudina apsvērt Konvencijas padomdevējas komitejas atzinumu par pasākumiem, ko veikušas ziņojumus iesniegušās valstis, un apsvērt Hartas ekspertu komitejas ziņojumus par dalībvalstu saistību izpildi ES iestāžu darbā, un jo īpaši pievienošanās procesa laikā attiecībā uz kandidātvalstīm;

23.

atzīmē, ka UNHRC ir iespējas attīstīties par vērtīgu sistēmu Eiropas Savienības daudzpusējiem centieniem cilvēktiesību jomā; atzīmē ar bažām, ka pēdējā gada darbības laikā šī jaunā struktūra nav pierādījusi savu uzticamību, bet vēlreiz uzsver UNHRC izšķirīgo lomu kopējā ANO sistēmā; tic, ka vispārējā periodiskā pārskata mehānisma īstenošana dos pirmos konkrētos rezultātus un uzlabojumus; aicina Padomi un Komisiju cieši uzraudzīt šo procesu, lai nodrošinātu, ka tajā tiek īstenota ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 15. marta Rezolūcija 60/251, kas ir vispārējā periodiskā pārskata sākuma punkts, pamatojoties uz objektīvu un uzticamu informāciju, uz to, ka katra valsts pildīs savus cilvēktiesību pienākumus un apņemšanās tādā veidā, kas nodrošina vispārēju nodrošinājumu un vienlīdzīgu attieksmi pret visām valstīm; aicina Padomi apspriesties ar Eiropas Parlamentu par šo jautājumu;

24.

atzinīgi vērtē to, ka sūdzību procedūra, kuras pamatā ir iepriekšējā “1503 procedūra”, turpinās ļaut indivīdiem un organizācijām pievērst UNHRC uzmanību sūdzībām par nopietniem un ticami apstiprinātiem cilvēktiesību pārkāpumiem un aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka UNHRC turpina uzklausīt nevalstiskās organizācijas (NVO), lai tās varētu izmantot privilēģijas, ko tām nodrošina to konsultatīvais statuss, iesniegt rakstiskus paziņojumus un sniegt mutiskas deklarācijas;

25.

atkārtoti apstiprina īpašo procedūru un valstu mandātu nozīmīgumu ANO Cilvēktiesību komitejā; uzstāj, ka mandātu atjaunošanas procesam jābūt pārredzamam un ka ir jāīsteno centieni iecelt neatkarīgus un pieredzējušus kandidātus, kuri nodrošinātu pienācīgu pārstāvību gan ģeogrāfiskajā, gan dzimumu ziņā; atzīmē, ka Dārfūras ekspertu padomes mandāts ir jāapvieno ar Sudānas īpašā referenta mandātu; nosoda Eiropas Savienības lēmumu atbalstīt rezolūciju, kurā aicināts neatjaunot Dārfūras cilvēktiesību ekspertu pilnvaras, un ANO Cilvēktiesību komisijas lēmumu neatjaunot pilnvaras attiecībā uz Baltkrieviju un Kubu;

26.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus panākt, lai UNHRC ievēlēšanai tiktu noteikts kritērijs, kas paredz piederību ANO, ieskaitot pastāvīgu uzaicinājumu izdošanu uz īpašajām procedūrām; aicina arī uzraudzīt ANO dalībvalstu valdību vēlēšanu solījumu reālo izpildi; aicina šo noteikumu piemērot, lemjot par to, vai ES ir jāatbalsta kandidātvalstis;

27.

šajā sakarā aicina Eiropas Savienību oficiāli uzsākt sarunas ar citām demokrātiskām valdībām no citām reģionālajām grupām, lai sāktu oficiālu sadarbību un konsultāciju UNHRC, lai garantētu tādu iniciatīvu panākumus, kas vērstas uz ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā iekļauto principu ievērošanu; uzskata, ka tikai ar tādu demokrātisko valstu starpreģionālo savienību kā DVK saskaņotu darbu Eiropas Savienības daudzpusējie centieni cilvēktiesību jomā var būt efektīvi ANO forumos, kā to parādīja nesenā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas 62/149 par nāvessoda piemērošanas moratoriju pasaulē veiksmīgā pieņemšana 2007. gada 18. decembrī;

28.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija izmantoja savu Kimberlijas procesa priekšsēdētājas stāvokli 2007. gadā, lai stiprinātu mehānismus, kas veidoti, lai apturētu “konflikta dimantu” plūsmu; atkārtoti uzsver Kimberlijas procesa nozīmīgumu, ņemot vērā saikni starp “konflikta dimantu” tirdzniecības apturēšanu un ilgtspējīga miera un drošības sasniegšanu; tāpat atzinīgi vērtē Turcijas un Libērijas jauno dalību 2007. gadā un Kongo Republikas atkārtotu uzņemšanu Kimberlijas procesā (kā 48. dalībnieku, starp kuriem ir arī Eiropas Kopiena, kas pārstāv 27 dalībvalstis);

29.

atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada decembrī Vīnē ar pilnu Eiropas Savienības atbalstu notika trešā starptautiskā konference, kuras mērķis bija noslēgt starptautisku līgumu, aizliedzot kasešu bumbu ražošanu, izmantošanu, pārvietošanu vai glabāšanu saskaņā ar starptautisko humāno tiesību principiem (18); aicina Rumāniju un Kipru kā divas vienīgās ES dalībvalstis, kas vēl nav apstiprinājušas 2007. gada 23. februāra Oslo deklarāciju par ķekaru bumbām, to izdarīt; pilnībā atbalsta Oslo procesa konferences, ko rīkoja 2008. gada 18.—22. februārī Velingtonā un ko plānots rīkot 2008. gada 19.—30. maijā Dublinā; sagaida, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis varēs parakstīt līgumu ceremonijas laikā, ko plānots rīkot 2008. gada beigās Oslo;

30.

aicina Padomi un Komisiju turpināt savus enerģiskos centienus veicināt Romas Statūtu vispārēju ratifikāciju un vajadzīgo valsts īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu saskaņā ar Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko krimināltiesu (19) un rīcības plānu; norāda, ka ne visas Padomes prezidentūras vienlīdz enerģiski pievēršas šā kopējā mērķa sasniegšanai; lūdz visas prezidentūras pieminēt SKT sadarbības statusu visos sammitos ar trešām valstīm; pieprasa paplašināt šādus centienus, iekļaujot nolīguma par SKT privilēģijām un neaizskaramību, kas ir svarīgs SKT darbības instruments, ratifikāciju un īstenošanu; atzīmē, ka 2007. gada 8. decembrī ir stājies spēkā nolīgums ar Apvienoto Karalisti par sodu izpildi lietās (un ir stājies spēkā līdzīgs nolīgums, kuru 2005. gadā noslēdza ar Austriju), un mudina visas dalībvalstis izskatīt iespēju noslēgt ar SKT līdzīgus nolīgumus; atzīst, ka sadarbības un palīdzības nolīgums starp Eiropas Savienību un SKT ir svarīgs instruments, kas papildina atsevišķām dalībvalstīm saistošos pienākumus;

31.

atzinīgi vērtē to, ka Japāna 2007. gada jūlijā ratificēja Romas Statūtus — tādējādi 2007. gada decembrī iesaistīto valstu kopējais skaits palielinājās līdz 105 valstīm; mudina Čehiju kā vienīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, kas vēl nav ratificējusi Romas Statūtus, nekavējoties to izdarīt; atkārtoti aicina nekavējoties ratificēt Romas Statūtus visas valstis, kas to vēl nav izdarījušas (20); aicina Rumāniju anulēt savu divpusējas imunitātes nolīgumu ar Amerikas Savienotajām Valstīm;

32.

mudina visas dalībvalstis pilnībā sadarboties, izmantojot starptautiskos kriminālās tiesvedības mehānismus, jo īpaši saucot pie atbildības personas, kuras bēguļo; šajā sakarā ar gandarījumu atzīmē Kongo Demokrātiskās Republikas sadarbību, nododot SKT Germain Katanga, Serbijas sadarbību, arestējot un nododot Bijušās Dienvidslāvijas Starptautiskajam krimināltribunālam (ICTY) Zdravko Tolimir, un Serbijas un Melnkalnes sadarbību, arestējot un nododot ICTY Vlastimir Đjorđjević; tomēr ar bažām atzīmē Sudānas prezidenta pastāvīgo nespēju sadarboties ar SKT, lai arestētu un nodotu Ahmad Muhammad Harun un Ali Muhammad Ali Abd-Al-Rahman; ar bažām atzīmē, ka SKT izsniegtie četru Ugandas “Svētās pretošanās armijas locekļu” aresta orderi joprojām nav īstenoti; tāpat ar bažām atzīmē, ka Radovan Karadžić un Ratko Mladić joprojām atrodas brīvībā un nav saukti ICTY priekšā; šajā sakarā aicina Serbijas iestādes nodrošināt pilnīgu sadarbību ar ICTY, kuras rezultātā būtu jāaiztur un jānodod visi atlikušie apsūdzamie, lai tādējādi varētu ratificēt stabilizācijas un asociācijas nolīgumu; turklāt uzskata, ka pašreizējā tiesvedība, ko Sjerraleones īpašā tiesa Hāgā uzsāka pret Libērijas bijušo prezidentu Charles Taylor, ir ievērojams pavērsiens pretī nesodāmības izbeigšanai;

33.

uzsver vajadzību stiprināt starptautisko kriminālās tiesvedības sistēmu un šajā sakarā atzīst Tiesvedības ātrās reaģēšanas mehānisma kā jauna starptautiska sadarbības mehānisma izveidi 2007. gada novembrī, lai nodrošinātu zināšanas un atbalstu gadījumos, kad informācijas noteikšana, apkopošana un saglabāšana palīdzētu veikt izvēli plašā starptautisko un pārejas tiesību spektrā; mudina SKT pastiprināt savus informatīvo pasākumu centienus, lai iesaistītu kopienas izmeklēšanas gaitā konstruktīvas mijiedarbības ar SKT procesā, kas veidots, lai veicinātu izpratni par tās mandātu un tā atbalstu, lai attaisnotu cerības un ļautu šīm kopienām sekot starptautiskajam kriminālās tiesvedības procesam un to izprast; uzsver lomu, kādu var pildīt mehānismi, kuriem nav vajadzīga tiesas iejaukšanās, izskatot cilvēktiesību un starptautisko krimināltiesību pārkāpumus, ar nosacījumu, ka šādi centieni ievēro procesuālās garantijas un nav fiktīvi;

34.

atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, un apsveic Padomi un dalībvalstis par atbalstu šā teksta pieņemšanā, kas radīs sistēmu, kurā valstis var aizsargāt un veicināt pamatiedzīvotāju tiesības bez atstumtības un diskriminācijas; vienlaicīgi ar bažām atzīmē to, ka bez jauniem instrumentiem, lai garantētu attiecīgās rezolūcijas īstenošanu, nevar sagaidīt reālu uzlabojumus pamatiedzīvotāju dzīvē, jo īpaši to pamatiedzīvotāju dzīvē, kuri dzīvo autoritatīvos un diktatoriskos režīmos; tāpēc mudina Komisiju veikt pasākumus, kas nepieciešami saistībā ar deklarācijas īstenošanu, jo īpaši ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) palīdzību, vienlaikus jo īpaši prasot visām dalībvalstīm steidzami ratificēt Starptautiskās darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 169 par pamatiedzīvotāju un cilšu tautām, kas attiecīgajā deklarācijā izklāstītos principus papildina ar juridiski saistošu instrumentu;

35.

vēlreiz aicina Komisiju izstrādāt Eiropas pamatstratēģiju attiecībā uz romiem, ņemot vērā romu iedzīvotāju īpašo sociālo situāciju Eiropas Savienībā, kandidātvalstīs un valstīs, kas iesaistītas stabilizācijas un asociācijas procesā attiecībā uz Rietumbalkāniem;

36.

mudina ES uzņemties galveno lomu Durbanas Pārskatīšanas konferencē, veicinot līdzsvarotu tekstu, kas apkarotu rasismu, nevis mēģinātu deleģitimizēt demokrātiskas valstis un veicināt naidu, kā tas bija 2001. gada Durbanas sanāksmes gadījumā;

37.

ar nožēlu atzīmē, ka, neraugoties uz to, ka Komisija ir vairākkārt ieteikusi ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169, pašlaik, gandrīz divdesmit gadus pēc tās spēkā stāšanās, to ir ratificējušas tikai trīs dalībvalstis — Dānija, Nīderlande un Spānija; tāpēc mudina īstenot iniciatīvas, lai palielinātu informētību par šo svarīgo normatīvo instrumentu un pastiprinātu tā efektivitāti visā pasaulē, nodrošinot, ka to ratificē visas dalībvalstis;

38.

vēlreiz aicina Komisiju un dalībvalstu vēstniecības un konsulātus nodrošināt, ka visi to darbinieki ir pilnībā informēti par cilvēktiesību pamatnostādnēm; uzskata, ka Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide ir aktīvi jāizmanto, lai saskaņotu dalībvalstu un Komisijas misiju pieeju ārvalstīs cilvēktiesību jomā, daloties ar struktūrām un darbiniekiem, lai radītu īstas “Eiropas Savienības vēstniecības”;

39.

atzīmē Vācijas un Portugāles prezidentūru centienus pabeigt Eiropas Savienības cilvēktiesību pamatnostādnes par bērnu tiesībām; cer nākamā gada laikā saņemt īpašo īstenošanas pasākumu projektu, kas koncentrēsies uz pamatnostādņu pamatā esošās visaptverošās un vienotās pieejas īstenošanu;

40.

aicina prezidentūru rast veidus, kā uzlabot koordināciju un sadarbību starp Padomes darba grupām attiecībā uz mēģinājumiem vispārējas intereses jomās, piemēram, starp Cilvēktiesību darba grupu (COHOM) un darba grupu par starptautiskajām publiskajām tiesībām (COJUR), kas strādā ar SKT, un attiecībā uz starptautisko kriminālo tiesvedību un bērniem, kā arī bruņotiem konfliktiem;

41.

mudina Padomi atjaunināt pamatnostādnes, lai pilnībā atzītu visaugstāko pieejamo veselības standartu kā pamattiesību īstenošanas nozīmīgumu, jo īpaši attiecībā uz atsāpināšanu;

42.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto rezolūciju 62/149, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gada 18. decembrī, aicinot visā pasaulē pieņemt nāvessoda moratoriju, un atzīst šādas iniciatīvas pozitīvās starpreģionālās īpašības;

43.

mudina Padomi atjaunināt pamatnostādnes par nāvessodu, lai atbalstītu pasākumus, kas vērsti uz ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas pilnīgu īstenošanu, kurā, cita starpā, aicinātas visas valstis, kurās joprojām tiek izpildīts nāvessods, ievērot starptautiskos standartus, kas nodrošina aizsardzības pasākumus, garantējot to personu tiesības, kurām draud nāvessods, jo īpaši obligātos standartus, kuri noteikti Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 1984. gada 25. maija Rezolūcijas 1984/50 pielikumā; norāda, ka rezolūcija nodrošina ģenerālsekretāram informāciju attiecībā uz nāvessoda izmantošanu un tādu aizsardzības pasākumu ievērošanu, kas garantē to cilvēku tiesību aizsardzību, kuriem draud nāvessods, un mēģina aktīvi ierobežot nāvessoda izmantošanu un samazināt to noziegumu skaitu, par kuriem nāvessodu var izpildīt; turklāt norāda, ka rezolūcijas beigās visas ANO dalībvalstis tiek aicinātas noteikt nāvessoda izpildes moratoriju, lai atceltu nāvessodu;

44.

aicina prezidentūru mudināt Itāliju, Latviju, Poliju un Spāniju, kas vēl nav ratificējušas ECHR Protokolu Nr. 13 par nāvessoda atcelšanu visos pastākļos, to izdarīt (21); šajā sakarā atzīst, ka pamatnostādnes par nāvessodu varētu īstenot saskaņotāk, ja dalībvalstis parakstītu un ratificētu šādus protokolus un konvencijas;

45.

atzinīgi vērtē Tieslietu un iekšlietu padomes 2007. gada 7. decembra lēmumu parakstīt Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kopējo deklarāciju, kas izveido Eiropas dienu pret nāvessodu, kura tiks atzīmēta katru gadu 10. oktobrī; atzinīgi vērtē 2007. gada 9. oktobrī Lisabonā notikušās Eiropas konferences darbu, vēlreiz aicinot atcelt nāvessodu Eiropā un veicinot nāvessoda vispārēju atcelšanu;

46.

atzinīgi vērtē nāvessoda atcelšanu Albānijā 2007. gada 25. martā (visiem noziegumiem); Kirgizstānā 2007. gada 27. jūnijā; Ruandā 2007. gada 26. jūlijā; Ņūdžersijas štatā (Amerikas Savienotajās Valstīs) 2007. gada 13. decembrī; un Uzbekistānā 2008. gada 1. janvārī; pauž bažas par iespēju, ka Gvatemalā varētu atkal sākt piemērot nāvessodu; mudina Gvatemalas valdību, tieši otrādi, patiesi uzņemties saistības noteikt vispārēju nāvessoda moratoriju; atzinīgi vērtē to, ka Ķīna ir nolēmusi Augstākajā tiesā pārskatīt visas nāvessoda lietas, bet joprojām pauž bažas par to, ka Ķīna turpina izpildīt lielāko skaitu nāvessodu pasaulē; nosoda nāvessoda izmantošanu Baltkrievijā, kas ir pretrunā Eiropas vērtībām; nosoda Irānas režīma arvien aktīvāko nāvessoda izmantošanu; pauž dziļu satraukumu par to, ka Irānas režīms joprojām piespriež nāvessodu apsūdzētajiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem;

47.

atzīmē, ka Grieķija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija līdz šim nav nedz parakstījušas, nedz ratificējušas Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu (OPCAT); atzīmē, ka Austrija, Beļģija, Kipra, Somija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle un Rumānija līdz šim ir to parakstījušas, bet nav ratificējušas; mudina visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas līdz šim nav parakstījušas un/vai ratificējušas OPCAT protokolu, to nekavējoties izdarīt;

48.

pauž bažas par to Eiropas Savienības dalībvalstu patieso apņemšanos attiecībā uz cilvēktiesībām, kas atsakās parakstīt iepriekš minēto Starptautisko konvenciju visu personu aizsardzībai no piespiedu pazušanas; lūdz visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties to parakstīt un ratificēt (22);

49.

vērš Padomes un Komisijas uzmanību uz neseno pētījumu “Eiropas Savienības pamatnostādņu attiecībā uz spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi īstenošana”, kas iesniegts Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai 2007. gada 28. jūnijā un COHOM 2007. gada decembrī; aicina abas iestādes ievērot tajā iekļautos ieteikumus, piemēram, ieteikumu pieņemt skaidru globālu skatījumu, valsts galveno uzmanību pievēršot vietējā, politiskā, sociālā, kultūras un juridiskā konteksta pārbaudei; aicina Padomi un Komisiju — pēc analīzes — nosūtīt norādījumus savām delegācijām un dalībvalstu misijām, lai palīdzētu tām īstenot pamatnostādnes;

50.

aicina Padomi un Komisiju pastiprināt sadarbību ar Eiropas Padomi ar nolūku izveidot visas Eiropas mēroga zonu, kas būtu brīva no spīdzināšanas un cita veida nežēlīgas izturēšanās un kas būtu skaidrs signāls, ka Eiropas valstis ir cieši apņēmušās šāda veida praksi izskaust savā teritorijā;

51.

izsaka cerību attiecībā uz Eiropas Savienības pamatnostādņu attiecībā uz spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi īstenošanas novērtēšanu, kas tiek sagatavota iesniegšanai COHOM; šo pamatnostādņu pārskatīšanas kopsakarā cer, ka COHOM pārrunās īpašus rīcības kritērijus attiecībā uz individuāliem gadījumiem, lai uzlabotu pamatnostādņu īstenošanu; ierosina pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu spīdzināšanas pilnīga aizlieguma ievērošanu un nepieļautu nekādus mēģinājumus pieņemt tādu Eiropas Savienības nostāju, kas padarītu likumīgu diplomātisku garantiju izmantošanu, lai veicinātu personu pārvietošanu uz valsti, kurā tām var draudēt spīdzināšana vai cita veida necilvēcīgs vai pazemojošs sods;

52.

aicina atjaunināt Eiropas Savienības pamatnostādnes attiecībā uz spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi, ņemot vērā ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām 15. pantu, kas attiecas uz aizsargātību pret spīdzināšanu vai citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi;

53.

pieprasa regulāru prezidentūras vai Padomes sekretariāta klātbūtni attiecīgajās ANO komitejās, kā arī turpmāku sadarbību ar Eiropas Padomi un tās Spīdzināšanas novēršanas komiteju, lai sasniegtu nozīmīgu un lietderīgu materiālo ieguldījumu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz demaršiem pret noteiktām valstīm;

54.

mudina Padomi un Komisiju turpināt demaršus attiecībā uz visiem ES starptautiskajiem partneriem par starptautisko konvenciju ratifikāciju, kas aizliedz spīdzināšanu un nežēlīgu rīcību, kā arī nodrošināt rehabilitācijas palīdzību spīdzināšanā izdzīvojušajiem; aicina ES uzskatīt cīņu pret spīdzināšanu un nežēlīgu rīcību par cilvēktiesību politikas galveno prioritāti, jo īpaši uzlabojot ES pamatnostādņu un visu pārējo ES instrumentu, tostarp EIDHR, īstenošanu, un nodrošinot, ka ES dalībvalstis atsakās pieņemt diplomātiskas garantijas no trešām valstīm, kurās pastāv reāli spīdzināšanas vai nežēlīgas rīcības draudi;

55.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja bērnu un bruņotu konfliktu lietās ziņojumu, kas publicēts 2007. gada 13. augustā un kurā izdarīts secinājums, ka ANO dalībvalstīm ir jāīsteno konkrēti un mērķtiecīgi pasākumi pret nepakļāvīgiem pārkāpējiem;

56.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra ziņojumu un ieteikumus par bērniem un bruņoto konfliktu Birmā; nosoda smagos bērnu tiesību pārkāpumus šajā valstī un aicina COHOM noteikt Birmu par prioritāti attiecībā uz tās pamatnostādņu par bērniem un bruņotiem konfliktiem īstenošanu;

57.

atzinīgi vērtē sasniegto progresu, piemērojot starptautiskos bērnu aizsardzības standartus attiecībā uz iespējamo noziedznieku saukšanu pie atbildības, piemēram, SKT izvirzītās apsūdzības pret dažādu Kongo Demokrātiskajā Republikā karojošo grupējumu galvenajiem vadītājiem un apsūdzības, kas izvirzītas pret “Svētās pretošanās armijas” četriem galvenajiem dalībniekiem; uzskata par ievērojamu sasniegumu Sjerraleones Īpašās tiesas spriedumu, ka bērnu, kas jaunāki par 15 gadiem, vervēšana vai izmantošana karadarbībā ir kara noziegums saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesībām un to, ka tā nesen notiesāja militāros komandierus par bērnu vervēšanu;

58.

atzinīgi vērtē aktīvāku bērnu jautājuma iekļaušanu plaša mēroga sarunās, nolīgumos, miera veidošanas un miera uzturēšanas pasākumos, darba kārtībās un līgumos; tomēr uzsver, ka miera nolīgumu klauzulām par bērniem ir jābūt konkrētām un ka ir jāsasniedz to mērķi;

59.

atzinīgi vērtē bērnu jautājuma aktīvo iekļaušanu atbildības par noziegumiem mehānismos saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem (šajā sakarā atzīstot Libērijas Taisnības un samierināšanas komisijas centienus 2007. gadā) kā svarīgu līdzekli, ar kura palīdzību īstenot bērnu tiesības piedalīties tādu lēmu pieņemšanā, kas ietekmē viņu dzīvi; tomēr uzsver, ka labākajām bērnu interesēm ir jābūt jebkādas šādas iesaistīšanas pamatā, tostarp īstenojot vecumam piemērotas politikas un procedūras un veicinot cietušo bērnu rehabilitāciju un reintegrāciju;

60.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts politikas formulēšanā attiecībā uz integrētajiem atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas standartiem (2006), Parīzes Principiem un pamatnostādnēm par bērniem, kas saistīti ar bruņotajiem spēkiem vai bruņotām grupām (2007); tomēr uzsver, ka tagad tie ir efektīvi jāīsteno;

61.

atzinīgi vērtē to, ka vēl papildu septiņas valstis (Argentīna, Horvātija, Gvatemala, Laosa, Mauritānija, Maroka un Ukraina) ir uzņēmušās starptautiskās saistības apturēt bērnu vervēšanu bruņotos konfliktos, kas pazīstamas kā Parīzes Saistības un Principi, un pauž nožēlu, ka Amerikas Savienotās Valstis nav parakstījušas šo dokumentu, jo tās iebilst pret klauzulu attiecībā uz SKT;

62.

atzinīgi vērtē to, ka 11 Eiropas Savienības dalībvalstis ir parakstījušas Ženēvas Deklarāciju par bruņotu vardarbību un attīstību, tādējādi palielinot līgumslēdzēju valstu kopējo skaitu līdz 42; mudina pārējās 16 Eiropas Savienības dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas Ženēvas Deklarāciju, nekavējoties to izdarīt;

63.

aicina tās dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas un ratificējušas Konvencijas par bērnu tiesībām fakultatīvos protokolus (23), nekavējoties to izdarīt;

64.

atgādina, ka nav panākta galīgā vienošanās par neatrisinātiem konfliktiem Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstīs; uzsver, ka šāda situācija rada kontekstu, kurā tiek atstāts novārtā tiesiskums un cilvēktiesību pārkāpumi to teritorijās, kā arī ir ievērojams šķērslis tam, lai nodrošinātu un ievērotu visas bērnu tiesības; aicina kā prioritāti risināt jautājumus, kas saistīti ar bērnu un viņu ģimeņu īpašo situāciju neatrisināto konfliktu teritorijās EKP valstīs, tās rīcības kontekstā, ko šajā jomā īsteno ES;

65.

atzīmē, ka Portugāles prezidentūra turpināja Vācijas iniciatīvas saskaņā ar pamatnostādnēm un deva norādījumus visām misijām prioritārajās valstīs ievērot katras valsts stratēģiju, ko 2007. gada 15. jūnijā pieņēma COHOM, jo pastāvīgās instrukcijas ir jāiekļauj misijas vadītāju darbā attiecībā uz bruņotos konfliktos iesaistītiem bērniem; atzinīgi vērtē to, ka prezidentūra ir arī nosūtījusi vietējām prezidentūrām ziņojumus, ko saņēmušas attiecīgās NVO par īpašām valstīm; atzinīgi vērtē Slovēnijas prezidentūras iniciatīvu, pasūtot pētījumu par ES pasākumu ietekmi uz bērniem, kurus skar bruņots konflikts; šajā sakarībā uzsver ierobežoto ietekmi, kas pamatnostādnēm ir uz bērniem un bruņotiem konfliktiem, jo īpaši tādēļ, ka lielākā daļa Komisijas un dalībvalstu delegāciju nebija informētas, ka to uzņemošā valsts tika uzskatīta par prioritāru valsti attiecībā uz šo pamatnostādņu piemērošanu;

66.

aicina Padomi un Komisiju uzsākt Eiropas Savienības Pamatnostādņu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem pārredzamāku un sistemātiskāku īstenošanu, ņemot vērā, ka tas ir svarīgs un inovatīvs instruments, kas veidots, lai aizsargātu un atbalstītu visapdraudētākos cilvēktiesību aizstāvjus;

67.

aicina Padomi un Komisiju savā humānajā un tirdzniecības politikā iekļaut centienus apkarot bērnu piespiedu darbu;

68.

sagaida, ka Pamatnostādņu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem noteikšanai par Eiropas Savienības cilvēktiesību ārpolitikas prioritāru elementu sekos vietējo stratēģiju pamatnostādņu attiecībā uz 120 valstīm efektīva īstenošana; norāda, ka Eiropas Savienības pasākumu trūkums, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus noteiktās valstīs, piemēram, Ķīnā, Tunisijā, Etiopijā, Irānā un Krievijā, šķiet, liecina par Eiropas Savienības dalībvalstu vienprātības trūkumu, turklāt katra dalībvalsts nosaka dažādas prioritātes ārpolitikā, un tādējādi nav iespējama vienota rīcība;

69.

uzskata, ka saskaņotai pieejai arī jākoncentrējas uz cilvēktiesību aktīvistu jaudas veidošanas stiprināšanu un konsultāciju un mijiedarbības mehānismu veicināšanu viņu un viņu valdību starpā demokrātisku reformu un cilvēktiesību veicināšanas jautājumos, jo īpaši gadījumos, kad runa ir par demokratizācijas procesiem;

70.

aicina Padomi un Komisiju aktīvi mudināt cilvēktiesību aizstāvjus izplatīt informāciju par nevardarbības teoriju un praksi un mēģināt veicināt zināšanas par labāko praksi un tās apmaiņu savā starpā, pamatojoties uz tiešu faktisko pieredzi;

71.

lūdz Padomi un dalībvalstis steidzami izskatīt jautājumu par ārkārtas vīzām cilvēktiesību aizstāvjiem, iekļaujot skaidru atsauci uz cilvēktiesību aizstāvju īpašo situāciju jaunajā Kopējā vīzu kodeksā un tādējādi izveidojot īpašu un paātrinātu vīzu procedūru, kurā varētu izmantot pieredzi, kas šajā jautājuma ir Īrijas un Spānijas valdībai; uzskata, ka Eiropas Savienības demaršu konfidencialitāte par labu cilvēktiesību aizstāvjiem dažkārt ir lietderīga, bet lūdz par spīti šai konfidencialitātei Eiropas Savienības vietējos spēkus vienmēr informēt vietējās NVO par šādiem demaršiem konfidenciālā veidā;

72.

atzīmē, ka, neraugoties uz nozīmīgām ekonomiskām reformām, joprojām notiek sistemātiski politisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi attiecībā uz tādiem jautājumiem kā politiski apcietinājumi, uzbrukumi advokātiem un cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu iebaidīšana, neatkarīgas tiesu sistēmas trūkums, piespiedu darbs, vārda un reliģijas brīvība, reliģisko un etnisko minoritāšu tiesības, personu patvaļīga aizturēšana, Laogai nometnes sistēma un apgalvojumi par orgānu tirdzniecību; joprojām pauž bažas par žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu, tostarp Dalailamas, viņa sabiedroto un falunguņ praktizētāju, iekļaušanu melnajos sarakstos;

73.

pauž nožēlu par to, ka Baltkrievijā ir palikušas tikai piecas reģistrētas cilvēktiesību organizācijas un ka iestādes pastāvīgi cenšas iebaidīt un kontrolēt šīs grupas, vienlaikus atkārtoti noraidot pieteikumus, ko iesniedz citas cilvēktiesību grupas, lai legāli reģistrētos; atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada maija lēmumu noraidīt Baltkrievijas pieteikumu uz vietu Cilvēktiesību padomē, norādot uz tās slikto situāciju cilvēktiesību jomā; atkārtoti mudina Baltkrievijas iestādes izbeigt izmantot iebaidīšanu, aizskaršanu, mērķtiecīgus arestus un politiski motivētu vajāšanu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem Baltkrievijā;

74.

pauž nopietnas bažas, ka 2007. gadā Irānas iestādes pastiprināja neatkarīgu cilvēktiesību aizstāvju un juristu vajāšanu, cenšoties nepieļaut, ka viņi publicē un izmeklē cilvēktiesību pārkāpumus; pauž nožēlu par to, ka Irānas valdība slēgusi NVO, kuras veicina pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un palielina informētību par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp tās, kas sniedz juridisko un sociālo palīdzību sievietēm, kuras cietušas no vardarbības;

75.

vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi izveidot pamatnostādņu īstenošanas rokasgrāmatu, kas būtu pieejama cilvēktiesību aizstāvjiem izmantošanai praksē; mudina COHOM izplatīt ES pamatnostādņu cilvēktiesību aizstāvju jomā tulkojumus tajās ES valodās, kas ir lingua franca trešās valstīs, un galvenajās valodās, kas nav ES valodas, reģionālajiem birojiem un vēstniecībām/delegācijām; atzinīgi vērtē to, ka šobrīd tulkojumi ir pieejami krievu, arābu, ķīniešu un farsi valodā, bet uzsver, ka vairāk tulkojumu ir jāsagatavo vietējā līmenī; mudina Eiropas Savienības dalībvalstis vienkāršot vīzu izsniegšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, kas uzaicināti piedalīties Eiropas Savienībā organizētos pasākumos vai kas bēg no arvien sliktākiem drošības apstākļiem;

76.

aicina Padomi un Komisiju uzsākt pamatnostādņu attiecībā uz cilvēktiesību dialogiem visaptverošu novērtēšanu un izstrādāt skaidrus katra dialoga ietekmes rādītājus, kā arī kritēriju dialogu uzsākšanai, pārtraukšanai un atsākšanai;

77.

atkārtoti aicina cilvēktiesību dialogus paplašināt, iekļaujot situāciju gan trešās valstīs, gan Eiropas Savienībā, lai palielinātu attiecīgā dialoga ticamību;

78.

atkārtoti aicina cilvēktiesību jautājumus pārskatīt augstākajā politiskajā līmenī, lai piešķirtu lielāku politisko nozīmi cilvēktiesību problēmām, un nepieļaut, ka dalībvalstis vai trešās valstis cilvēktiesību jautājumus nošķir no politiskā dialoga; uzskata, ka šo dialogu nekad nedrīkst izmantot, lai ierobežotu šo tematu līdz ekspertu sanāksmēm un tādējādi mazinātu tā nozīmi attiecībā pret citiem politiskiem jautājumiem; tādēļ aicina Padomi un Komisiju veikt šādus pasākumus:

79.

šajā kontekstā vēlreiz uzsver ierosinājumus, kas iekļauti iepriekš minētajā Parlamenta 2007. gada 6. septembra rezolūcijā par cilvēktiesību dialogu un konsultāciju par cilvēktiesībām ar trešām valstīm darbību; šajā sakarībā uzsver, ka 2008. gada janvārī starp Padomi, Komisiju un Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju tika sākts dialogs, lai īstenotu minētās rezolūcijas ieteikumus attiecībā uz Parlamenta vispārēju iesaistīšanos dialogos; atgādina šajā sakarībā Padomes pienākumu apspriesties ar Parlamentu un pilnībā ņemt vērā tā viedokli saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu;

80.

uzsver vajadzību radikāli pastiprināt Eiropas Savienības un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, un pauž satraukumu par to, ka Ķīna sniedza atbildes tikai uz divām trešdaļām no jautājumiem, ko ES izvirzīja par atsevišķiem satraucošiem gadījumiem saistībā ar šo dialogu; pauž savu satraukumu par nopietnajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā un uzsver, ka par spīti režīma dotajiem solījumiem, ņemot vērā nākamās olimpiskās spēles saistībā ar Olimpisko Hartu, situācija uz vietas attiecībā uz cilvēktiesībām nav uzlabojusies; saskaņā ar Olimpisko Hartu atzinīgi vērtē to, ka Ķīna strādā pie tā, lai īstenotu ieteikumus, ko sniedza īpašais referents par spīdzināšanu, un ir nesen devusi tiesām norādījumu nepaļauties uz atzīšanos; atzīmē, ka par spīti Ķīnas valdības atkārtotajiem apgalvojumiem par tās nodomu ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām tas joprojām nav izdarīts; pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības un Ķīnas kopējā deklarācija par cilvēktiesībām netika pieņemta Eiropas Savienības un Ķīnas sammita laikā 2007. gada 28. novembrī Pekinā, lai gan sākotnēji bija paziņots nodoms publicēt šādu deklarāciju; aicina Padomi sniegt detalizētāku informāciju pēc diskusijām, tostarp detalizētu tādu demaršu sarakstu, ko Padome un dalībvalstis veikušas individuālos gadījumos; norāda, ka lielāka uzmanība jāpievērš šādām problēmām, gatavojoties Pekinas Olimpiskajām spēlēm, kas ir nozīmīga vēsturiska izdevība uzlabot cilvēktiesības Ķīnā; šajā sakarā joprojām pauž bažas par Ķīnas tiesību aktiem, tostarp valsts noslēpumu sistēmu, kas kavē pārredzamību, kura vajadzīga labas pārvaldības izveidei un tādas sistēmas izveidei, kurā valda tiesiskums; pauž bažas par brīvības ierobežojumiem attiecībā uz Ķīnas un starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp internetu, emuāriem un pieeju informācijai Ķīnas un starptautiskās preses vajadzībām; joprojām pauž bažas par žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu, tostarp Dalailamas, viņa sabiedroto un falunguņ praktizētāju, iekļaušanu melnajos sarakstos; šajā sakarībā aicina nekavējoties atbrīvot pazīstamo AIDS aktīvistu Hu Jia; uzsver vajadzību turpināt, pat pēc olimpiskajām spēlēm, rūpīgi uzraudzīt cilvēktiesību situāciju un izmaiņas tiesību aktos attiecībā uz šo jautājumu; mudina Eiropas Savienību nodrošināt, ka tās tirdzniecības attiecības ar Ķīnu ir atkarīgas no cilvēktiesību reformām un šajā sakarā aicina Padomi veikt cilvēktiesību situācijas visaptverošu novērtējumu, pirms noslēgt jebkādu jaunu partnerattiecību un sadarbības pamatnolīgumu; aicina Padomi un Komisiju aktualizēt jautājumu par Iekšējo Mongoliju, Austrumturkmenistānu un Tibetu, lai aktīvi atbalstītu pārredzamu dialogu starp Ķīnas valdību un Tibetas trimdas valdības sūtņiem un lai risinātu jautājumu par Ķīnas politikas ietekmi uz cilvēktiesībām Āfrikā; joprojām pauž satraukumu par sistemātiskiem etnisko uiguru cilvēktiesību pārkāpumiem Sijņdzjanas autonomajā reģionā;

81.

joprojām pauž bažas, ka kopš 2004. gada ir pārtraukts cilvēktiesību dialogs ar Irānu jebkāda pozitīva cilvēktiesību situācijas uzlabošanas procesa trūkuma dēļ un sadarbības trūkuma dēļ no Irānas puses; aicina Irānas iestādes atsākt šo dialogu, lai sniegtu atbalstu visām pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām personām, kuras ir par demokrātiju, kā arī stiprināt — ar miermīlīgiem un nevardarbīgiem līdzekļiem — pašreizējos procesus, kas var stiprināt demokrātiskas, institucionālas un konstitucionālas reformas, nodrošināt šādu reformu ilgtspēju un apvienot visu Irānas cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju dalību politika veidošanas procesos, stiprinot to lomu vispārējā politiskajā situācijā; pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēka pamattiesību, jo īpaši vārda un pulcēšanās brīvības, ievērošana Irānā 2007. gadā turpināja pasliktināties; nosoda jauno moralizēšanas kampaņu, ko Irānas iestādes uzsāka 2007. gada aprīļa sākumā un kuras īstenošanas laikā tūkstošiem vīriešu un sieviešu tika arestēti, cīnoties pret “amorālu uzvedību”; nosoda to, ka Irānas režīms arvien aktīvāk piemēro nāvessodu;

82.

pauž nožēlu par rezultātu trūkumu Eiropas Savienības un Krievijas apspriedēs par cilvēktiesībām un aicina Parlamentu iesaistīt šādos procesos; mudina Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai panāktu, ka apspriedes notiek pārmaiņus Krievijā un Eiropas Savienībā un ka apspriedēs piedalās ne tikai Ārlietu ministrija, bet arī citas Krievijas ministrijas, un ka Krievijas delegācija piedalās Krievijas un Eiropas NVO vai parlamentāro struktūru sanāksmēs, kas tiek organizētas kopā ar apspriedēm; pauž nožēlu, ka Eiropas Savienībai ir bijuši tikai ierobežoti panākumi, ieviešot politikas izmaiņas, kas saistīts ar tādu jūtīgu jautājumu aktualizēšanos kā situācija Čečenijā un citās Kaukāza republikās, nesodāmība un tiesu sistēmas neatkarība, izturēšanās pret cilvēktiesību aizstāvjiem un politieslodzītajiem, ieskaitot Mihailu Hodorkovski, plašsaziņas līdzekļu neatkarība un vārda brīvība, izturēšanās pret etniskajām minoritātēm, tiesiskuma ievērošana un cilvēktiesību aizsardzība bruņotajos spēkos, diskriminācija, pamatojoties uz seksuālo orientāciju, kā arī citu jautājumu aktualizēšanos; uzskata, ka ilgtermiņa debates par Čečeniju ir jāpaplašina, iekļaujot jautājumu par satraucošo situāciju Ingušijā un Dagestānā; aicina Krievijas iestādes aizsargāt nacionālās minoritātes Mari-El Republikā un nodrošināt cilvēktiesību un minoritāšu ievērošanu saskaņā ar Mari-El Republikas Konstitūciju un Eiropas standartiem; nosoda nepārtraukto žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un NVO vajāšanu, piemēram, neseno uzbrukumu Novaya Gazeta un Ņižņijnovgorodas Tolerances veicināšanas fondam; pauž bažas par to, ka 2007. gadā, pēc to stāšanās spēkā 2006. gadā, jaunie Krievijas tiesību akti par NVO ir izrādījušies pakļauti patvaļīgai un selektīvai īstenošanai un ir tikuši izmantoti, lai kavētu, ierobežotu un sodītu likumīgas NVO darbības, tādējādi veicinot NVO pieaugošo nedrošību un neaizsargātību; atbilstoši “Amnesty International” 2007. gada decembra ziņojumam pauž bažas arī par to, ka prokuratūra joprojām neievēro Mihaila Hodorkovska un viņa darījumu partnera Platona Ļebedjeva tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, un dziļu nožēlu par atteikumu nodrošināt dzīvībai svarīgu ārstēšanu Vasīlijam Aleksanjanam, uzņēmuma “Yukos” prezidenta vietniekam, lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs ir vairākkārt aicinājuši to izdarīt; mudina Krieviju veikt papildu pasākumus, lai aizsargātu vārda brīvību, kā arī žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju drošību; šajā sakarā uzskata, ka Krievijas sadarbība ar EDSO, Eiropas Padomi un ANO cilvēktiesību mehānismiem, kā arī visu attiecīgo cilvēktiesību konvenciju ratifikācija Eiropas Savienībai ir jāuzskata par prioritāti, jo īpaši ECT Protokola Nr. 14 ratifikācija, kas groza konvencijas kontroles sistēmu; nosoda Krievijas nevēlēšanos uzaicināt starptautiskos vēlēšanu novērotājus piemērotā daudzumā un savlaicīgi, lai ļautu tiem pienācīgi uzraudzīt vēlēšanas saskaņā ar EDSO standartiem, tādējādi padarot iespējamu to, ka tāda organizācija kā EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (ODIHR) varētu veikt savas plānotās vēlēšanu novērošanas misijas saskaņā ar savu mandātu, un tādēļ ir spiests apšaubīt 2007. gada parlamentāro un 2008. gada prezidenta vēlēšanu demokrātisko likumīgumu; mudina Padomi un Komisiju izskatīt ar Krievijas iestādēm augstākajā līmenī cilvēktiesību jautājumus, tostarp individuālus gadījumus, un ar Krieviju noslēgtajā jaunajā partnerattiecību un sadarbības nolīgumā; mudina Komisiju noteikt skaidrākus pienākumus un izveidot efektīvāku uzraudzības mehānismu papildus cilvēktiesību klauzulai, lai sasniegtu reālus uzlabojumus cilvēktiesību situācijā;

83.

mudina Padomi un Komisiju izveidot cilvēktiesību apakškomitejas ar visām kaimiņvalstīm; atkārtoti aicina iesaistīt parlamentāriešus šo apakškomiteju sanāksmju sagatavošanā un informēt viņus par rezultātiem; uzskata, ka, lai gan sanāksmju pirmās kārtas, piemēram, kas risinājās Tunisijā, var koncentrēties uz apakškomiteju ilgtspējas nodrošināšanu un partneru uzticības un ticības stiprināšanu, šādām apakškomitejām, šobrīd jo īpaši ar Maroku, ir jāvirzās pretī uz rezultātiem orientētam posmam, izveidojot konkrētus standartus un progresa rādītājus, ka arī iespēju izvirzīt jautājumu par atsevišķiem gadījumiem; uzsver, ka diskusijas par cilvēktiesībām nekādā ziņā nedrīkst notikt tikai minētajās apakškomitejās, un uzsver nepieciešamību šos jautājumus iekļaut politiskajā dialogā līdz visaugstākajam līmenim, lai palielinātu ES politikas konsekvenci šajā jomā un lai samazinātu nesaskaņas tādos paziņojumos par cilvēktiesību situāciju, ko abas puses sniegušas presei; atzinīgi vērtē Padomes 2007. gada 16. oktobra paziņojumu, ka diskusijās par ES un Lībijas nākamo pamatnolīgumu intir alia tiks konkrēti izskatīts jautājums par sadarbību un progresu cilvēktiesību jomā;

84.

atgādina par situācijas pasliktināšanos Sīrijā, kur režīma iestādes atsakās piešķirt oficiālu statusu cilvēktiesību grupām un kur cilvēktiesību grupas aizskar policija un to locekļus iesloga juridiskā statusa trūkuma dēļ; nosoda disidentu un opozīcijas partiju biedru arestus un mudina Padomi un Komisiju aicināt Sīrijas valdību atbrīvot šādi aizturētos žurnālistus, cilvēktiesību aktīvistus un neatkarīgos juristus un atcelt ārkārtas stāvokli;

85.

nosoda pasākumus, ko pret opozīciju veikušas Baltkrievijas iestādes; atzīmē, ka šie pasākumi arvien biežāk izpaužas kā sistemātiski centieni pazemot un nežēlīgi izturēties pret opozīcijas locekļiem; piemēram, norāda uz Saharova balvas laureāta Aleksandra Miļinkeviča neseno aizturēšanu; atzīmē, ka Eiropas Savienībai nav izdevies uzlabot situāciju attiecībā uz cilvēktiesību reformām Baltkrievijā;

86.

pauž nopietnu satraukumu arī par katastrogālo humāno krīzi Gazas joslā; aicina visas iesaistītās puses ievērot ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju; atkārtoti apstiprina Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcijas par stāvokli Gazas joslā (24) saturu;

87.

atzīst Padomes un Komisijas centienus 2008. gada maijā organizēt Eiropas Savienības un Uzbekistānas dialoga par cilvēktiesībām otro kārtu un atzinīgi vērtē Komisijas centienus sarīkot pilsoniskās sabiedrības seminārus par plašsaziņas līdzekļu izpausmēm paralēli dialogam, iespējams, Taškentā; vēlreiz norāda, ka dialoga par cilvēktiesībām un ekspertu sanāksmju rīkošana par 2005. gada Andižanas masu slepkavību pati par sevi nav progress un to nevar izmantot par iemeslu, lai atceltu sankcijas; atzīmē, ka neatkarīgas starptautiskas izmeklēšanas par Andižanas masu slepkavību trūkums un jebkādu uzlabojumu trūkums Uzbekistānā cilvēktiesību jomā — tie ir nosacījumi, ko izvirzīja Eiropas Savienība sankciju atcelšanai — vietējā līmenī ir novedis pie tā, ka sankcijas pret Uzbekistānu ir pagarinātas; atzinīgi vērtē to, ka Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 15. un 16. oktobra secinājumi ir ieviesuši īpašus nosacījumus, kuri jāievēro sešus mēnešus, lai vīzu ierobežojumu atcēlums tiktu saglabāts; aicina Padomi un Komisiju nopietni novērtēt ietekmi, kāda bijusi lēmumam uz sešiem mēnešiem atcelt dažus tādus vīzu ierobežojumus, kas veido daļu no Eiropas Savienības sankcijām pret Uzbekistānu, un pārskatīt vispārējo cilvēktiesību situāciju valstī; nosoda to, ka Uzbekistāna līdz šim nav sasniegusi nekādu progresu nevienā no šīm jomām; pauž atzinību par darbu, ko veikusi EP Cilvēktiesību apakškomiteja, cieši uzraugot cilvēktiesību situāciju ik pēc sešiem mēnešiem, lai Padomei sniegtu regulārus parlamentārus novērtējumus un ieteikumus attiecībā uz ES politiku, kas jāpieņem šajā jomā; pauž bažas par 2007. gada 23. decembra prezidenta vēlēšanām Uzbekistānā, kas saskaņā ar EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja informāciju “notika strikti kontrolētā politiskā vidē, nepieļaujot reālu opozīciju, un būtībā neievēroja daudzas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas saistības attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām”; nosoda neatkarīgā Ilkhom teātra dibinātāja un mākslinieciskā direktora Mark Weil slepkavību 2007. gada 9. septembrī Taškentā un žurnālista un Uzbekistānas režīma kritiķa Alisher Saipov slepkavību Kirgizstānas pilsētā Osh2007. gada 24. oktobrī; atkārtoti aicina nekavējoties atbrīvot politieslodzītos (25);

88.

atbalsta Padomes vēlmi uzsākt cilvēktiesību dialogus ar katru no pārējām četrām Vidusāzijas valstīm; aicina dialogus risināt mērķtiecīgi un pilnībā saskaņā ar Eiropas Savienības pamatnostādnēm par cilvēktiesību dialogiem ar trešām valstīm, garantējot pilsoniskās sabiedrības un Eiropas Parlamenta līdzdalību; aicina dialoga uzsākšanu papildināt ar piemērotiem resursiem Padomes un Komisijas sekretariātos;

89.

norāda, ka gan Turcijas, gan ES saistības attiecībā uz Turcijas pievienošanās procesu ir svarīgas notiekošajām cilvēktiesību reformām Turcijā;

90.

pauž cerību, ka pēc iespējas ātrāk tiks atrasti un saukti pie atbildības tie, kas atbildīgi par Benazir Bhutto slepkavību; atzīmē arvien sliktāko cilvēktiesību situāciju Pakistānā 2007. gadā, tostarp īpaši draudus tiesu sistēmas neatkarībai un plašsaziņas līdzekļu brīvībai; ņemot to vērā, nosoda apmelošanas kampaņu pret Iftikhar Mohammad Choudhry, bijušo Pakistānas galveno tiesnesi, kā arī to, ka viņš ir atcelts no amata un tiek turēts mājas arestā; aicina Padomi un Komisiju atbalstīt demokrātijas kustību, ko uzsāka tiesneši un advokatūra, jo īpaši attiecinot uzaicinājumus uz dažiem to pārstāvjiem, piemēram I. M. Choudhry; aicina atjaunot amatā visus atceltos tiesnešus; atzīmē jauna Pakistānas valsts stratēģijas dokumenta pieņemšanu un atzinīgi vērtē konflikta novēršanas un cilvēktiesību jautājuma izskatīšanu visā dokumentā; atzīmē, ka 2007. gada 24. maijā Islamabadā notika Eiropas Kopienas un Pakistānas kopējās komisijas pirmā sanāksme, un uzsver vajadzību noteikt cilvēktiesību jautājumu par visu turpmāko sanāksmju darba kārtību prioritāti;

91.

uzsver, ka ir jāpastiprina centieni izskaust visu veidu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu gan tautas apakšslāņos, gan politikas veidošanas procesā, lai uzsvērtu to, ka šāda kropļošana ir gan cilvēktiesību pārkāpums, gan ar dzimumu saistīta problēma;

92.

uzstāj, ka sieviešu tiesības ir skaidri jāizskata visos cilvēktiesību dialogos, jo īpaši cīņa pret visu veidu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm un tās izskaušanu, tostarp, vissvarīgāk, abortu izdarīšanu atkarībā no dzimuma, visu veidu vardarbīgas paražas vai ierasto praksi, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un agras vai piespiedu laulības, visu veidu tirdzniecību ar cilvēkiem, vardarbību ģimenē un sieviešu slepkavību, ekspluatāciju darbā un ekonomisko ekspluatāciju, un ka ir jānoraida valstu atsaukšanās uz jebkādām ieražām, tradīcijām vai jebkāda veida reliģiskiem apsvērumiem, lai izvairītos no sava pienākumu izskaust šādu brutalitāti un jebkāda veida praksi, kas apdraud sieviešu dzīvību;

93.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izmantot cilvēktiesību klauzulu, lai padarīt cīņu pret visu veidu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu par prioritāru jautājumu attiecībā uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis, jo īpaši tām valstīm, kurām ir priviliģētas attiecības ar Eiropas Savienību saskaņā ar Kotonū nolīgumu (tagad saskaņā ar Eiropas partneratiecību nolīgumiem), un izdarīt spiedienu uz tām, lai šīs valstis īstenotu vajadzīgos likumdošanas, administratīvos, juridiskos un preventīvos pasākumus šo darbību izbeigšanai;

94.

atgādina par Tūkstošgades attīstības mērķiem, un uzsver, ka tiesības saņemt izglītību un veselības aprūpi ir cilvēka pamattiesības; uzskata, ka veselības programmām, tostarp programmām par seksuālo veselību, dzimumu līdztiesības veicināšanai, sieviešu tiesību nostiprināšanai un bērnu tiesībām ir jābūt ES attīstības un cilvēktiesību politikas prioritātēm, īpaši gadījumos, kad izplatās pret dzimumu vērsta vardarbība un sievietes un bērni ir pakļauti draudiem saslimt ar HIV/AIDS, vai arī viņiem ir liegta iespēja saņemt informāciju, profilaksi un/vai ārstēšanu; aicina Komisiju attīstības politikā iekļaut darbinieku pamattiesības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības jautājumu, īpaši ar tirdzniecību saistītās atbalsta programmās;

95.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īpaši veicināt, lai Āfrikas Savienības dalībvalstis ratificētu un īstenotu Āfrikas Savienības Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā;

96.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis stiprināt Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un nodrošināt līdzekļu piešķiršanu pasākumiem, ar kuriem tiek risināts jautājums par visu veidu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu;

97.

pauž nožēlu par to, ka Birmas militārā hunta turpina pārkāpt cilvēktiesības un demokrātijas principus, un atbalsta Eiropas Savienības apņemšanos sasniegt nospraustos mērķus, proti, visaptverošu un patiesu “trīspusēju dialogu” starp militāro režīmu, demokrātisko opozīciju (proti, Nacionālo Demokrātijas līgu, kas uzvarēja 1990. gada vēlēšanās) un etniskajām tautām, lai panāktu nacionālo samierināšanos, kas ir vajadzīga pārejai uz demokrātiju Birmā, un likumīgas, demokrātiskas pilsoniskās valdības izveidi, kas ievērotu savu iedzīvotāju cilvēktiesības un atjaunotu attiecības ar starptautisko sabiedrību; atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada novembrī Padome pieņēma kopēju nostāju, atjaunojot pašreizējos ierobežojošos pasākumus un ieviešot papildu ierobežojošus pasākumus, bet pauž nožēlu, ka šajos pasākumos nav iekļauta tādas būtiskas nozares kā enerģētika un finanšu un banku sankcijas pret militāro režīmu; šajā sakarībā uzskata, ka ierobežojošu pasākumu pieņemšana ir katrā ziņā jāpapildina ar stingru atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, kas Birmas gadījumā nav noticis; nosoda Birmas iestāžu brutālo reakciju uz budistu mūku demonstrāciju un pret visiem pārējiem miermīlīgajiem demonstrantiem; pauž nožēlu par demokrātisko aktīvistu un žurnālistu pastāvīgajiem arestiem un aizturēšanu un aicina Padomi turpināt izcelt cilvēktiesību situāciju Birmā kā galveno prioritāti UNHRC, kā arī turpināt izdarīt spiedienu, kura mērķis ir ANO īpašā ziņotāja par cilvēktiesībām Birmā Tomas Ojea Quintana otro valsts apmeklējumu, lai turpinātu izvērtēt cilvēktiesību pārkāpumus; atzinīgi vērtē Piero Fassino iecelšanu par Eiropas Savienības īpašo sūtni Birmā un aicina Komisiju aktīvi atbalstīt Birmas demokrātisko kustību EIDHR sistēmā; nosoda Karen Nacionālās apvienības (KNA) ģenerālsekretāra Padoh Mahn Sha slepkavību 2008. gada 14. februārī Taizemē, kuru nogalināja viņa mājā; prasa, lai par šīs slepkavības apstākļiem tiktu veikta izmeklēšana un lai Eiropas Savienība militārajam režīmam izteiktu savu sašutumu, un mudina nodrošināt labāku aizsardzību demokrātijas līderiem, kas izsūtīti no Birmas un dzīvo Taizemē; pauž bažas par to, ka Birmas bēgļi Malaizijā ir ārkārtīgi neaizsargāti un ir pakļauti riskam un ka Malaizijas iestādes viņus var arestēt, aizturēt, ieslodzīt un deportēt; mudina Padomi aicināt Malaizijas iestādes izbeigt brutālo izturēšanos pret bēgļiem, aicināt ANO Augstāko komisiju bēgļu jautājumos (UNHCR) reģistrēt visus bēgļus, lai nodrošinātu labāku aizsardzību, un mudināt vairāk valstu pieņemt Birmas bēgļus no Malaizijas, lai viņi tajās varētu apmesties;

98.

aicina Padomes prezidentūru koncentrēties uz valstīm, kas rada īpašas bažas attiecībā uz cilvēktiesībām; īpaši mudina Padomi pilnībā īstenot Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un piešķirt papildu līdzekļus EIDHR projektiem, jo īpaši, lai veicinātu demokrātiju Baltkrievijā, Birmā, Kubā, Eritrejā, Laosā, Ziemeļkorejā, Uzbekistānā, Vjetnamā un Zimbabvē; uzskata, ka šo projektu koncepcija un īstenošana nedrīkst būt atkarīga no attiecīgo režīmu piekrišanas vai sadarbības;

99.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības pirmās cilvēku tirdzniecības novēršanas dienas atzīmēšanu 2007. gada 18. oktobrī, kas izveidota, lai informētu par cilvēku tirdzniecību un uzsvērtu Eiropas Savienības ilglaicīgo apņemšanos to izskaust;

100.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības NVO cilvēktiesību forumu, ko organizēja Portugāles prezidentūra un Komisija un kas notika 2007. gada decembrī Lisabonā par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jautājumiem; atbalsta foruma ieteikumus, kuros tika atkārtoti apstiprināta cilvēktiesību nedalāmība un universālums un kuros izdevās apvienot Eiropas Savienības politiku ārējos un iekšējos aspektus; tāpēc aicina Padomi un Komisiju pastiprināt pašreizējo ilgtspējas ietekmes novērtējumu, ko veic Komisijas Tirdzniecības ĢD, ar atbilstošu cilvēktiesību ietekmes novērtējumu;

101.

atzinīgi vērtē 2007. gada 7. un 8. maijā Hāgā notikušo Eiropas Savienības kontaktpunktu tīkla ceturto sanāksmi attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; atzīmē sanāksmes darbu, kas bija pilnībā veltīts Ruandai un Eiropas valstu veiktajai Ruandas aizdomās turamo izmeklēšanai; pauž nožēlu, ka Portugāles prezidentūras laikā netika rīkota tīkla piektā sanāksme; atgādina Padomei par apņemšanos šādu sanāksmi rīkot katras prezidentūras laikā;

102.

aicina Padomes prezidentūru izskatīt jautājumu par Eiropas Savienības rīcības trūkumu Dārfūrā; atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības un ANO kopējo darbību Dārfūrā (UNAMID), kas tika vienbalsīgi apstiprināta 2007. gada 31. jūlijā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 1769(2007), kā nelielu soli pareizajā virzienā; atzīmē, ka UNAMID2007. gada 31. decembrī no Āfrikas Savienības pārņēma misiju Sudānā (AMIS) un ka tās sākotnējās pilnvaras beidzas 2008. gada 31. jūlijā; sagaida, ka 7 000 cilvēku lielā AMIS, kas līdz šim bija atbildīga par miera uzturēšanu, iesaistīsies šajos jaunajos bruņotajos spēkos un ka tiks veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu UNAMID spēju pildīt savas pilnvaras, tostarp periodisku miera uzturēšanas dalībnieku skaita pārskatīšanu; tomēr uzstāj, ka SKT izsniegtie aresta orderi attiecībā uz Dārfūru ir jāīsteno pēc iespējas ātrāk; atzīmē, ka tas, ka pasākumi, lai apkarotu humāno katastrofu Dārfūrā, nebija atbilstoši, bija viens no iemesliem, kuru dēļ pasliktinājās politiskā un sociālā situācija Čadā; aicina nekavējoties veikt pasākumus, lai šai valstij sniegtu lielāku palīdzību;

103.

pauž bažas par nemiernieku uzbrukumu Ndžamenā, Čadas galvaspilsētā, 2008. gada februāra sākumā; uzsver, ka ES ir svarīgi iesaistīties pieaugošā diplomātiskā spiedienā panākt Čadā pamieru, lai aizsargātu aplenkumā nonākušos civiliedzīvotājus, un atbalstā diskusijām ar mērķi šajā valstī panākt mieru un nacionālo samierināšanos; nosoda politisko oponentu apspiešanu galvaspilsētā Ndžamenā, ko Čadas valdība veica pēc februāra apvērsuma mēģinājuma; mudina Padomi darīt visu, kas ir tās spēkos, lai nodrošinātu politiskās opozīcijas brīvību Čadā; pasvītro bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu krīzes smagumu Čadas austrumos, kur vairāk nekā 400 000 bēgļu un valsts iekšienē pārvietotas personas uzturas 12 nometnēs gar Čadas austrumu robežu; atzinīgi vērtē miera uzturēšanas misijas Eiropas Savienības spēki Čadas republikā un Centrālās Āfrikas republikā (EUFOR TCHAD/RCA) izveidi un tās vitāli svarīgo mērķi aizsargāt bēgļus, valsts iekšienē pārvietotas personas un humāno personālu šajā krīzes reģionā;

104.

atzinīgi vērtē to, ka ANO ir sācies darbs, lai panāktu vienotus rīcības standartus visām tā personāla kategorijām, kas iesaistīts miera uzturēšanas misijās; atzīmē, ka darba grupas rīcības plānā ir uzsvērta prasība, ka visos Starpaģentūru pastāvīgās komitejas (IASC) rīcības kodeksos ir jāiekļauj seši pamatprincipi, tostarp princips, kas aizliedz seksuālas darbības ar personām jaunākām par 18 gadiem neatkarīgi no vietējā līmenī piemērojamās pilngadības vai piekrišanas vecuma; atzinīgi vērtē to, ka šis rīcības kodekss tagad attiecas uz visu ANO miera uzturēšanas personālu un humānās palīdzības sniedzējiem; atzinīgi vērtē personīgās uzvedības vienību izveidi ANO misijās Burundi, Kotdivuārā, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Haiti, lai izmeklētu liecības un palīdzētu upuriem; sagaida pilnīgu rīcības kodeksa īstenošanu visās ANO misijās, tostarp vajadzības gadījumā piemērojot kriminālās sankcijas pret tiem darbiniekiem, kuru vaina izvarošanā vai bērnu seksuālā izmantošanā ir pierādīta;

105.

atzinīgi vērtē to, ka Padome veido un regulāri atjaunina tādu uzraugāmo valstu sarakstu, attiecībā pret kurām tiek veikti papildu saskaņoti centieni, lai īstenotu Eiropas Savienības pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem, par nāvessodu (tā sauktās “svārstīgās valstis”) un cilvēktiesību aizstāvjiem; atzīmē, ka līdzīga prakse ir paredzēta arī saskaņā ar jauno Eiropas Savienības pamatnostādņu par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību īstenošanas stratēģiju; mudina Padomi un Komisiju paplašināt šo labo praksi, kas ļauj Eiropas Savienībai, cita starpā, reaģēt efektīvākā veidā ar demaršu, paziņojumu un citu pasākumu palīdzību, līdz Eiropas Savienības pamatnostādnēm par spīdzināšanu; mudina Padomi un Komisiju iesaistīt ANO īpašos mehānismus un, nosakot uzraugāmās valstis, ņemt vērā Eiropas Parlamenta ieteikumus un steidzamās rezolūcijas;

106.

atkārto savu prasību, ka visām cilvēktiesību un demokrātijas pārrunām ar trešajām valstīm, instrumentiem, dokumentiem un ziņojumiem, tostarp gada ziņojumiem par cilvēktiesībām, skaidri jārisina diskriminācijas jautājumi, tostarp jautājumi par etniskajām minoritātēm, reliģijas brīvībām, tostarp par neiecietību pret jebkādu reliģiju un diskriminējošu rīcību pret minoritāšu reliģijām, par pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzību un veicināšanu, sieviešu cilvēktiesībām, bērnu tiesībām, invalīdu, tostarp cilvēku ar intelektuālo atpalicību, un cilvēku ar visu veidu seksuālo orientāciju tiesībām, vajadzības gadījumā pilnībā iekļaujot to organizācijas gan ES, gan trešajās valstīs;

107.

pauž bažas par acīmredzamo krāpšanu prezidenta vēlēšanās Kenijā 2007. gada decembrī, pēc kurām šajā valstī sekoja vardarbība, un aicina nodrošināt cilvēktiesības, tostarp vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un apvienošanās brīvību, kā arī brīvas un godīgas vēlēšanas; ir nobažījies par ES finanšu līdzekļu piešķiršanu Kenijai nākošajā dienā pēc vēlēšanām 2007. gada decembrī; uzstāj, lai turpmāk māksājumi valdībām nenotiktu tik īsu laiku pēc vispārējām vēlēšanām, jo īpaši, ka šādi maksājumi netiek veikti, kamēr nav saņemts ES vēlēšanu novērošanas misijas ziņojums; atzīmē atbilstīgi miera sarunām, ka ir ļoti svarīgi ES turpināt iesaistīties pasākumu atbalstīšanā, lai panāktu funkcionājošu un stabilu demokrātisku valdību un prezidentūru Kenijā;

108.

atzinīgi vērtē ārējās palīdzības finanšu instrumenta EIDHR pieņemšanu, kas jo īpaši veicina cilvēktiesības un demokrātiju, un to, ka Eiropas Parlamenta prioritātes ir ņemtas vērā 2007. un 2008. gada plānošanas dokumentos;

109.

aicina nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz veidu, kādā tiek tērēta nauda un izvēlēti projekti, kā arī to, kādā veidā projekti tiek novērtēti atbilstīgi EIDHR; aicina publicēt internetā visus izvēlētos projektus visos gadījumos, kad tas ir savienojams ar saņēmēja aizsardzību;

110.

atzinīgi vērtē tāda jauna projekta uzsākšanu saskaņā ar EIDHR, kas ļauj veikt steidzamus pasākumus cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai; aicina Komisiju īstenot šo jauno pasākumu ātri un efektīvi;

111.

ierosina EIDHR budžetu no 2009. gada palielināt, lai, jo īpaši, padarītu pieejamu papildu finansējumu gan projektiem “sarežģītās” valstīs, gan projektiem, ko tiešā veida pārvalda Komisijas delegācijas ar vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tā lai ikvienai valstij, kurā šos projektus īsteno, būtu pieejami Kopienas līdzekļi;

112.

aicina Komisiju pielāgot līmeni personālam, kas piešķirts EIDHR īstenošanai, gan galvenajā mītnē, gan delegācijās, lai ņemtu vērā šā jauna instrumenta īpašās iezīmes un problēmas un lai tādējādi padarītu pieejamus nepieciešamos līdzekļus un pieredzi, ņemot vērā ļoti jūtīgos projektus, ko tas atbalsta, nepieciešamību aizsargāt pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, kas īsteno šos projektus, un tā pārstāvētā politiskā mērķa svarīgumu;

113.

aicina ES delegāciju darbiniekiem trešās valstīs līdz visaugstākajam līmenim sniegt īpašu cilvēktiesību un demokrātijas apmācību, jo īpaši ņemot vērā projektus, ko īsteno saskaņā ar šīm pamatnostādnēm, un to, ka ir steidzami nepieciešams sniegt atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina arī ik pēc diviem gadiem veikt delegāciju vadītāju apmācību, lai iekļautu cilvēktiesību aspektu, ņemot vērā delegāciju jaunos pienākumus šajā jomā;

114.

aicina Komisiju nodrošināt atbilstību starp Eiropas Savienības politiskajām prioritātēm un projektiem un programmām, ko tā atbalsta, jo īpaši saistībā ar tās divgadu plānošanu ar trešām valstīm; aicina arī nodrošināt atbilstību starp programmām un tematiskajiem instrumentiem un šos instrumentus pastiprināt, jo tie ir vienīgais līdzeklis, kas Eiropas Savienībai dod iespēju īstenot projektus trešās valstīs bez attiecīgo valstu iestāžu atbalsta;

115.

atzīmē, ka EIDHR finansējums, kas piešķirts Eiropas Savienības vēlēšanu uzraudzības misijai 2007. gadā, ir 23 % no kopējā EIDHR izmantotā finansējuma (EUR 30,1 miljons) un ka tika īstenotas 11 šādas misijas;

116.

atzīmē, ka liela daļa (apmēram 50 %) no kopējā EIDHR finansējuma 2007. gadā noslēgtiem projektiem tika novirzīta lieliem tematiskiem projektiem un tikai neliela daļa (24 %) valstīs esošām atbalsta shēmām (līdzvērtīgas mikroprojektiem); tāpat atzīmē, ka tikai neliela finansējuma daļa tika paredzēta Āzijai, un iesaka pārdomāt ģeogrāfisko līdzsvaru;

117.

atzīmē, ka ir jārūpējas, lai tiktu finansētas starptautiskās organizācijas, kuru finansējums tiek nodrošināts ar dalībvalstu novērtētu iemaksu palīdzību, piemēram, SKT, jo šādām organizācijām sniegtais finansējums ir līdzvērtīgs tādu valsts pušu subsidēšanai, kurām ir pienākums nodrošināt šādu finansējumu šīm organizācijām, un apdraud citus projektus un iestādes, kuras paļaujas uz EIDHR finansējumu, piemēram, NVO projektus un Sjerraleones īpašās tiesas informatīvo darbu un līdzšinējo programmu;

118.

ar gandarījumu atzīmē, ka ES arvien vairāk izmanto vēlēšanu palīdzību un vēlēšanu novērošanu, lai veicinātu demokrātiju trešās valstīs, un ka šo misiju kvalitāte un neatkarība ir plaši atzīta;

119.

mudina palielināt modrību attiecībā uz kritērijiem to valstu atlasei, kurās tiek īstenota vēlēšanu palīdzība/vēlēšanu novērošana, un attiecībā uz atbilstību metodoloģijai un noteikumiem, kas pieņemti starptautiskā līmenī, jo īpaši attiecībā uz misijas neatkarību;

120.

uzskata, ka šajā posmā, ņemot vērā agrāko pieredzi, vēlēšanu palīdzība un vēlēšanu novērošana būtu jāiekļauj pastāvīgā procesā, kas aptvertu arī atbalsta priekšvēlēšanu posmu, lai īstenotu demokrātiju un cilvēktiesības, un, sevišķi svarīgi, arī pēcvēlēšanu posmu, lai sniegtu atbalstu demokrātijas procesam un lai to novērtētu ar mērķi veicināt tiesiskumu, nostiprināt demokrātiskās iestādes, politisko plurālismu, tiesu neatkarību un pilsoniskās sabiedrības lomu;

121.

atgādina par pēcvēlēšanu politikas iezīmju nepieciešamību EIDHR juridiskajā pamatā;

122.

aicina vēlēšanu procesu, tostarp gan pirmsvēlēšanu, gan pēcvēlēšanu posmu, iekļaut politiskā dialoga dažādajos līmeņos, kas notiek ar attiecīgajām trešām valstīm, lai nodrošinātu ES politikas konsekvenci un vēlreiz apstiprinātu cilvēktiesību un demokrātijas izšķirošo nozīmi;

123.

atgādina Padomei un Komisijai arī par to, ka demokrātija un cilvēktiesības ir jāpārskata katrai valstij, kā dažas dalībvalstis jau ir sākušas darīt, jo tie ir būtiski līdzekļi, ar kuriem var nodrošināt īstenoto politiku konsekvenci, tostarp vēlēšanu procesu laikā;

124.

aicina Ārlietu komiteju pirms vidusposma novērtējuma veikt EIDHR dažādo sastāvdaļu īstenošanas izvērtējumu;

125.

pauž nožēlu par to, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzula, kas ir visu sadarbības un partnerattiecību nolīgumu ar trešām valstīm būtisks elements, joprojām netiek īstenota konkrētā veidā tāda mehānisma trūkuma dēļ, kas ļautu to pastiprināt;

126.

šajā kontekstā vēlreiz uzsver ierosinājumus, kas iekļauti iepriekš minētajā Parlamenta 2006. gada 14. februāra rezolūcijā par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām Eiropas Savienības nolīgumos; īpaši uzsver nepieciešamību iekļaut šādas klauzulas visos ES nolīgumos, tostarp atsevišķu nozaru nolīgumos;

127.

aicina Padomi un Komisiju izmantot to, ka pašlaik ar vairākām kaimiņvalstīm un Krieviju beidzas partnerattiecību un sadarbības nolīgumu termiņš, un izmantot sarunas par jauniem nolīgumiem, lai turpmākajos nolīgumos aktualizētu cilvēktiesības un efektīvu dialogu par tām, tostarp izmantojot pēcpārbaudes mehānismu;

128.

128 prasa Komisijai ES tirdzniecības, investīciju un attīstības politikas virzienos nodrošināt, ka ES privāto uzņēmumu darbības trešās valstīs notiek, ievērojot starptautiskos cilvēktiesību standartus, it īpaši attiecībā uz dabas resursu izmantošanu un starptautisko pienākumu iegūt iepriekšēju un uz informāciju balstītu attiecīgo vietējo kopienu un pamatiedzīvotāju piekrišanu; uzskata, ka Parlamentam ir jāuzrauga progress šajā jomā un par to jāziņo;

129.

atkārtoti aicina īstenot cilvēktiesību klauzulas ar pārredzamākas konsultāciju procedūras pušu starpā palīdzību, sīki izklāstot politiskos un juridiskos mehānismus, kas izmantojami gadījumā, ja tiek izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību, pamatojoties uz atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem; uzskata, ka klauzulās jāiekļauj arī informācija par mehānismu, lai ļautu īslaicīgi pārtraukt sadarbības nolīgumus, kā arī par “brīdināšanas mehānismu”;

130.

atzīmē, ka 2007. gadā Eiropas Savienība nenoslēdza nevienu jaunu nolīgumu, kurā būtu iekļautas cilvēktiesību klauzulas;

131.

atzinīgi vērtē to, ka Padome un Komisija 2007. gada jūnijā atcēla Baltkrievijas tirdzniecības atvieglojumus saskaņā ar vispārējo priekšrocību sistēmu (VPS) pēc tam, kad Baltkrievijas valdība nespēja īstenot nevienu no ieteikumiem, ko 2004. gadā iesniedza Starptautiskā Darba organizācija (SDO);

132.

uzskata, ka reālas demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzības nodrošināšanai pie ES ārējām robežām jābūt galvenajai prioritātei ES centienos aktualizēt cilvēktiesības; aicina Padomi un Komisiju turpināt pastiprināt savus aktualizācijas centienus Eiropas kaimiņattiecību politikā, stratēģiskajās partnerattiecībās ar Krieviju un attiecībās ar Turciju un Rietumbalkānu valstīm un šajā nolūkā arī pilnībā izmantot pastāvošos reģionālos sadarbības nolīgumus šajos reģionos; atgādina par īpašo vajadzību risināt jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem teritorijās, kurās ir neatrisināti konflikti, attiecīgajās valstīs, kas ievērojami traucē tiesiskuma un demokrātijas nostiprināšanai pie ES pašreizējām ārējām robežām;

133.

aicina Komisiju turpināt rūpīgi uzraudzīt VPS+ atbalsta piešķiršanu valstīm, kuras pieļāvušas nopietnus trūkumus, īstenojot astoņas SDO konvencijas par darba tiesību pamatnostādnēm saistībā ar pilsoņu un politisko tiesību pārkāpumiem vai ieslodzīto darba izmantošanu; aicina Komisiju izstrādāt kritērijus, saskaņā ar kuriem VPS būtu jāatceļ, pamatojoties uz cilvēktiesību apsvērumiem;

134.

atgādina par Deklarāciju par tiesībām uz attīstību, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1986. gada 4. decembra Rezolūciju 41/128, kurā atzīts, ka tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēktiesības un ka valstīm ir galvenā atbildība par tādu apstākļu radīšanu, kas sekmē tiesību uz attīstību īstenošanu, un tām jāveic pasākumi, lai formulētu starptautiskās attīstības politikas, lai veicinātu šo tiesību pilnīgu īstenošanu; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka starptautiskās attīstības programmas, kas veidotas, lai izskatītu šo valstu atbildību, ir ietverošas un pieejamas invalīdiem saskaņā ar ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām, ko Eiropas Kopiena parakstīja 2007. gada 30. martā, 32. pantu;

135.

atgādina Padomei par tās apņemšanos aktualizēt cilvēktiesības KĀDP un visās citās ES politikās, kā izklāstīts tās dokumentā, ko 2006. gada 7. jūnijā apstiprināja Politiskā un drošības komiteja; aicina panākt turpmāku progresu, īstenojot minētajā dokumentā iekļautos ieteikumus; īpaši atgādina Padomei par pienākumiem, kas gulstas uz ģeogrāfiskajām darba grupām, kā daļu no savas vispārējās plānošanas noteikt galvenos cilvēktiesību jautājumus, prioritātes un stratēģijas un izveidot sistemātisku apmaiņu ar starptautiskajām NVO un cilvēktiesību aizstāvjiem;

136.

atgādina, ka Eiropas Savienības 2008. gada vispārējā budžetā ir noteiktas apropriācijas, kas paredzētas invaliditātes pārbaudei, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Kopienas teikto tās atbilst ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām 32. pantam, un aicina šos budžeta noteikumus precīzi ievērot un pārbaudīt;

137.

aicina Padomi darīt visu iespējamo, lai īstenotu pamattiesības uz veselību attiecībā uz sāpju remdēšanu un pieeju sāpes remdējošiem opiātiem, norādot, ka Starptautiskā Narkotiku kontroles pārvalde ir lūgusi starptautisko sabiedrību veicināt sāpes remdējošu līdzekļu izrakstīšanu, ar nosacījumu, ka atzītas starptautiskas un valstu uzraudzības aģentūras, piemēram, valstu valdības un ANO specializētās aģentūras to rūpīgi kontrolē, jo īpaši nabadzīgās valstīs, tādēļ ka vairāk nekā 150 valstīs akūti trūkst ārstnieciskās aprūpes; aicina Padomi un Komisiju strādāt pie tā, lai par PVO loceklēm varētu kļūt visas valstis, kā noteikts tās Statūtu 3. pantā, tādējādi pastiprinot PVO programmu efektivitāti un universālo raksturu;

138.

bez izņēmumiem nosoda visu veidu bērnu ekspluatāciju, kas izpaužas kā seksuālā ekspluatācija, tostarp bērnu pornogrāfija un bērnu sekstūrisms, vai piespiedu darbs, kā arī visu veidu cilvēku tirdzniecību; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt par nopietnu sociālo tiesību un cilvēktiesību jautājumu un veikt pasākumus, lai risinātu tūkstošiem ielas bērnu un ubagot spiestu bērnu problēmas, un aicina dalībvalstis ieviest sankcijas pret tiem, kas ir atbildīgi par ubagot spiesto bērnu degradāciju;

139.

mudina Komisiju kopā ar Eiropas un vietējiem uzņēmumiem turpināt veicināt uzņēmumu sociālo atbildību; aicina Padomi ziņot Parlamentam par jebkādu informāciju no ANO īpašā pārstāvja uzņēmumu un cilvēktiesību lietās, kura precizē starptautisko korporāciju un citu uzņēmumu atbildības standartus un pienākumus attiecībā uz cilvēktiesībām;

140.

atzīst, ka imigrācijas politika ir kļuvusi par prioritāti ES iekšpolitikas un ārpolitikas darba kārtībā un ka savos dokumentos ES ir mēģinājusi saistīt imigrāciju ar attīstību un nodrošināt, ka tiek ievērotas imigrantu pamattiesības; tomēr apgalvo, ka reālā situācija neatbilst šiem dokumentiem; uzsver, ka nolīgumi par nelegālo imigrantu atpakaļuzņemšanu jāslēdz ar trešām valstīm, kurām ir vajadzīgais juridiskais un iestāžu mehānisms, lai nodrošinātu savu pilsoņu atpakaļuzņemšanu un aizsargātu viņu tiesības; uzsver, ka jānodrošina, lai šādi atpakaļuzņemšanas nolīgumi tiktu īstenoti, pilnībā ievērojot nerepatriēšanas principu, kā arī jānodrošina taisnīga patvēruma piešķiršanas procedūra; aicina efektīvi pārraudzīt izturēšanos pret personām, kuras nosūtītas atpakaļ saskaņā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, jo īpaši saistībā ar iespējamu “atkārtotu repatriēšanu”;

141.

aicina Padomi nodrošināt, ka bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu tiesības tiek pilnībā ievērotas praksē, stiprinot sadarbību ar trešām valstīm imigrācijas un patvēruma jomās; uzsver, ka īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas mehānisms ir jāizmanto, lai uzraudzītu cilvēktiesību ievērošanu šajā jomā; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai tādu sadarbības politiku kontekstā, kas attiecas uz pasākumiem pret nelikumīgo imigrāciju, tiktu veikts viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka policija un tiesu iestādes trešās valstīs ievēro cilvēktiesības, un aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai netiek atbalstīta policija un tiesu iestādes valstīs, kuras nopietni un sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības un/vai neziņo par veidu, kādā tiek izmantots attiecīgais finansējums;

142.

aicina Padomi un Komisiju īstenot Eiropas Savienības iniciatīvas starptautiskā līmenī, lai cīnītos pret vajāšanu un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ, piemēram, veicinot rezolūciju par šo jautājumu ANO līmenī un sniedzot atbalstu NVO un dalībniekiem, kuri veicina vienlīdzību un nediskrimināciju; nosoda to, ka daudzas valstis ir atzinušas homoseksuālu uzvedību par kriminālnoziegumu, ka Irāna, Saūda Arābija, Jemena, Sudāna, Mauritānija un Apvienotie Arābu Emirāti un daļa Nigērijas piespriež nāvessodu par homoseksuālām darbībām, ka 77 valstīs ir tiesību akti, kas ļauj valsts iestādēm celt apsūdzību un dod iespēju piespriest cietumsodu cilvēkiem par iesaistīšanos viena dzimuma attiecībās un ka vairākām valstīm, piemēram, Pakistānai, Bangladešai, Ugandai, Kenijai, Tanzānijai, Zambijai, Malāvijai, Nigērai, Burkinai Faso, Sjerraleonei, Malaizijai un Indijai (kur par attiecīgajiem kriminālkodeksa noteikumiem pašlaik notiek tiesas pārbaude) ir tiesību akti, kuri paredz cietumsoda piemērošanu termiņā no 10 gadiem līdz mūža ieslodzījumam; pilnībā atbalsta Džakartas Principus par starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jomā piemērošanu attiecībā uz seksuālo orientāciju un dzimumu līdztiesību; mudina dalībvalstis sniegt patvērumu personām, kurām draud vajāšana viņu izcelsmes valstī seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ;

143.

aicina Padomi un Komisiju, ņemot vērā plānoto ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja 2009. gada ministru sanāksmi, nodrošināt, ka finansējums, kas piešķirts starptautiskām aģentūrām, piemēram, ANO, lai cīnītos pret nelikumīgām narkotikām, nekad tieši vai netieši netiek izmantots to valstu drošības struktūru atbalstam, kas nopietni un sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības vai izpilda nāvessodu ar narkotikām saistītās lietās; tāpat aicina sagatavot dokumentu, visaptverošā un detalizētā veidā izklāstot visu Eiropas Savienības dalībvalstu labākās prakses attiecībā uz cilvēktiesību un narkotiku politiku, izmantojot ANO Narkotisko vielu apkarošanas komisijas nākamās sesijas izdevību;

144.

atkārtoti uzsver Eiropas Savienības iekšējās politikas, kas veicina starptautisko tiesību aktu par cilvēktiesībām ievērošanu, nozīmi un to, ka dalībvalstīm jāizdod tiesību akti atbilstīgi, cita starpā, saistībām, kas izriet no Ženēvas Konvencijas un tās fakultatīvā protokola, Konvencijas par spīdzināšanas novēršanu, Konvencijas par genocīdu un Romas statūtiem; atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts universālās jurisdikcijas piemērošanā dažās dalībvalstīs; lai nodrošinātu iekšpolitikas un ārpolitikas lielāku saskaņotību, mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis iekļaut cīņu pret smagu starptautisko noziegumu nesodāmību kopējās ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstīšanā;

145.

atkārtoti pauž bažas par interneta satura ierobežojumiem attiecībā uz informācijas izplatīšanu vai saņemšanu, ko piemēro valdības un kas strikti neatbilst vārda brīvības garantijai; šajā sakarā pieprasa Padomei un Komisijai sagatavot tādus Kopienas noteikumus par tirdzniecību ar trešām valstīm attiecībā uz produktiem, tostarp programmatūru, datortehniku un citiem līdzīgiem produktiem, kuru vienīgais uzdevums ir veikt vispārējus uzraudzības pasākumus, un ierobežotu pieeju internetam veidā, kurš neatbilst vārda brīvībai, un šādu preču importu un eksportu, izņemot preces, kuru vienīgais uzdevums ir aizsargāt bērnus; uzskata, ka tas pats jāattiecina uz novērošanas un/vai militāro tehnoloģiju, kas paredzēta valstīm, kuras sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības; tāpat aicina rast konkrētu risinājumu, lai novērstu, ka Eiropas uzņēmumi sniedz šīm valstīm personīgos datus, kurus var izmantot šādu tiesību, jo īpaši vārda brīvības, pārkāpšanai;

146.

aicina Padomi piedalīties debatēs par steidzamos gadījumos pieņemtām rezolūcijām par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem un aicina Cilvēktiesību apakškomitejai dot konstruktīvāku lomu visaptveroša un pārredzama steidzamu jautājumu izvēles kritērija izveidē;

147.

iesaka rezolūcijas un citus galvenos dokumentus attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem pārtulkot valodās, kurās runā mērķa reģionos, jo īpaši valodās, kuru lietošanu neatzīst valdības iestādes, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem;

148.

pauž dziļu nožēlu par to, ka Birmas un Kubas iestādes noraidīja Parlamenta prasību piekrist delegācijas nosūtīšanai, lai apciemotu bijušos Saharova balvas laureātus; uzskata, ka Parlamentam ir jāveicina Saharova balvas laureātu tīkla izveide, regulāri rīkojot sanāksmes Parlamentā;

149.

stingri noraida sistemātisku vardarbību un atkārtoto Saharova balvas ieguvēju “Damas de Blanco” (“Sievietes baltā”) vajāšanu, kad viņas piedalījās miermīlīgā demonstrācijā un prasīja savu radinieku atbrīvošanu, kas jau vairāk nekā piecus gadus ieslodzīti Kubā; aicina priekšēdētāju no jauna Kubas iestādēm atkārtot prasību, lai 2002. gada Saharova balvas laureāts Oswaldo Payá saņemtu atļauju saistībā ar ielūgumu, ko viņam nosūtījušas Eiropas Savienības iestādes, personīgi ierasties šajās iestādēs un izskaidrot pašreizējo politisko situāciju Kubā; aicina priekšsēdētāju izteikt Kubas iestādēm savu ciešo vēlmi un apņemšanos nākamajās nedēļās uzņemt “Sievietes baltā” kādā no Parlamenta darbavietām, lai viņām oficiāli pasniegtu 2005. gada Saharova balvu;

150.

atgādina Parlamenta delegācijām, ka tām savu apmeklējumu darba kārtībā sistemātiski jāiekļauj starpparlamentāras debates par cilvēktiesību situāciju;

151.

atzinīgi vērtē Pagaidu komitejas saistībā ar iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, darbu un šīs komitejas ziņojumu, kura rezultātā Parlaments 2007. gada 14. februārī pieņēma rezolūciju šajā sakarā (26); pieprasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm kopīgi strādāt visos līmeņos, lai atklātu ārkārtas pārsūtīšanas darbības tagad un nākotnē; šajā sakarībā aicina komisāru F. Frattini ziņot Parlamentam par atbildēm uz savu 2007. gada 23. jūlija vēstuli Polijas un Rumānijas valdībai, prasot sniegt sīku informāciju par rezultātiem, kas gūti izmeklēšanā, kura notika abās minētajās valstīs, un par rezultātiem, kas gūti attiecībā uz anketu, kura visām ES dalībvalstīm tika nosūtīta par to attiecīgajiem terorisma apkarošanas tiesību aktiem, kā tika paziņots 2007. gada septembra plenārsēdē;

152.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, EDSO un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.