This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52007IE1256
Opinion of the European Economic and Social Committee on Patients' rights
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pacienta tiesības
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu Pacienta tiesības
OV C 10, 15.1.2008, p. 67–71
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
15.1.2008 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 10/67 |
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pacienta tiesības”
(2008/C 10/18)
Saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2005. gada 14. jūlijā nolēma sagatavot atzinumu par: “Pacienta tiesībām”.
Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2007. gada 17. jūlijā (ziņotājs: BOUIS kgs).
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 438. plenārajā sesijā, kas notika 2007. gada 26. un 27. septembrī (26. septembra sēdē), ar 108 balsīm par un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.
1. Pamatojums un ieteikums
1.1 |
Eiropas valstis un Eiropas Kopiena jau vairākus gadus ir pievērsusies jautājumam par cilvēku, kas izmanto veselības aprūpes pakalpojumus, tiesībām, pieņemot attiecīgas hartas vai daudzus tiesību aktus, kuri ļauj nostiprināt minētās tiesības (1). Tās, bez šaubām, ir atkarīgas no veselības aprūpes sistēmas kvalitātes un veselības aprūpes organizācijas. Tiesību ievērošana tomēr ir atkarīga arī no veselības aizsardzības sistēmā strādājošo speciālistu un pašu pacientu attieksmes un viņu sadarbības — tādēļ var ātri panākt uzlabojumus. |
1.1.1 |
Aktīvās pilsonības tīkls (Active Citizenship Network) 2002. gadā ierosināja pieņemt Eiropas Pacientu tiesību hartu. Šīs tiesības, kuru pamatā ir Eiropas Savienības Pamattiesību harta (35. pants), ir svarīgas Eiropas iedzīvotāju saskarsmē ar viņu veselības aprūpes sistēmu. Sabiedrisko organizāciju 14 Eiropas Savienības dalībvalstīs veiktais pētījums tomēr liecina, ka minēto tiesību aizsardzības līmenis dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Šāda situācija liek apšaubīt Eiropas Komisijas apņemšanos visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem garantēt efektīvu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem, pamatojoties uz solidaritātes principu. |
1.1.2 |
Pašlaik valstu politikā vērojama tendence aizvien vairāk sekmēt iedzīvotāju iesaistīšanu, dažādās Eiropas valstīs izstrādājot līdzdalības metodes — konsensa konferences Dānijā, vairākās Eiropas valstīs izveidotās iedzīvotāju žūrijas, kopsapulces … Iedzīvotāju dažāda veida līdzdalību atbalsta Eiropas Padome un Eiropas Parlaments. |
1.1.3 |
Ņemot vērā Eiropas Pamattiesību hartu, Komisijas paziņojumu “Konsultācija par Kopienas rīcību veselības aprūpes jomā”, Veselības aizsardzības ministru padomes 2006. gada 1. jūnija deklarāciju par Eiropas Savienības valstu veselības aizsardzības sistēmu kopīgajām vērtībām un pamatprincipiem, Eiropas Kopienu Tiesas praksi jautājumā par pacientu mobilitāti, Eiropas Parlamenta ziņojumu par pacientu mobilitāti un veselības aprūpes attīstību Eiropas Savienībā, kā arī Parlamenta 2007. gada 15. marta rezolūciju, EESK aicina Eiropas Komisiju uzsākt pasākumus, lai īstenotu tādu veselības aprūpes politiku, kas garantē pacientu tiesību ievērošanu. Lai šo mērķi sasniegtu:
|
1.1.4 |
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tādēļ pievēršas jautājumam par pacientu tiesībām, lai vērstu Eiropas iestāžu uzmanību uz nepieciešamību tās ievērot, īpaši ņemot vērā iedzīvotāju tiesības uz brīvu pārvietošanos 27 Eiropas Savienības valstīs un viņu vienlīdzīgas iespējas saņemt augstas kvalitātes pakalpojumus gan izcelsmes valstī, gan uzņēmējā valstī, un jo īpaši, lai sekmētu šo tiesību konkrētu īstenošanu visās Eiropas Kopienas dalībvalstīs. Turklāt pacienta tiesību nostiprināšana nozīmē pārmaiņas visu veselības aprūpes darbinieku un struktūru ikdienas attiecībās ar pacientiem. |
1.1.5 |
Minētie jautājumi bieži ir jāskata no ētikas viedokļa, un to risinājumi jārod saistībā ar attiecīgās valsts politisko un sociālo sistēmu. Neskatoties uz atšķirībām veselības aprūpes sistēmu organizācijā un daudzveidīgajām debatēm, visās Eiropas valstīs tomēr ir vērojama līdzīga veselības aizsardzības jautājumu attīstība, kā arī pastāv vispārēja un nenovēršama tendence nodrošināt to cilvēku tiesības, kas izmanto veselības aprūpes pakalpojumus. |
1.2 |
Veselības aprūpes vajadzības un iedzīvotāju vēlmes pieaug, un ārpus veselības aprūpes sistēmas ir vērojama politiska attīstība, aizvien lielāku nozīmi piešķirot katra cilvēka viedoklim. |
1.3 |
Medicīnas progress un sociālās aizsardzības sistēmu darbība ir izraisījusi vispārējas pārmaiņas epidemioloģijas jomā, kas izpaužas tādējādi, ka veselības aprūpe ir mazāk saistīta ar akūtām slimībām, bet jo vairāk ar hroniskām slimībām. Minēto parādību pastiprina sabiedrības novecošana. Hronisku slimnieku aprūpe nozīmē ilgtermiņa aprūpi; izmantojot veselības aprūpes sistēmas pakalpojumus un slimības laikā gūstot pieredzi. |
1.4 |
Jaunās informācijas tehnoloģijas, it īpaši interneta attīstība, ir ļāvusi vēl vairāk paplašināt pacientu zināšanas, attīstot viņu informācijas apmaiņas spēju un spēju iztaujāt veselības aprūpes darbiniekus. Dažu patoloģiju gadījumā cilvēkiem ir dziļas zināšanas par savu slimību, un tās jāņem vērā. Ar šīm zināšanām jārēķinās veselības aprūpes darbiniekiem. |
1.5 |
Parasti tas, ko pacienti sagaida no speciālistiem, nav tikai aprūpes tehniskais aspekts, bet attiecas arī uz savstarpējām un cilvēciskām attiecībām. |
1.6 |
Ilgstoši slimām personām vai personām ar invaliditāti rodas jaunas vajadzības un vēlmes. Veselības aprūpes būtība ir mainījusies: tagad tās mērķis ir nevis izveseļošanās par katru cenu, bet gan slimības un pacienta “līdzāspastāvēšana”, pastāvīgi rūpējoties par sāpju remdēšanu. Tādēļ pacienti aizvien vairāk kļūst par savas medicīniskās aprūpes aktīviem dalībniekiem, kuru vēlmes un vajadzības mainās. |
1.7 |
Šāda attīstība, mainoties personu vajadzībām un vēlmēm attiecībā uz viņu medicīnisko aprūpi, ir saistīta ar dziļāku sabiedrības attīstību, sabiedrībai arvien vairāk atbalstot personas autonomijas modeli un tās tiesību apliecināšanu. |
1.8 |
Visi minētie faktori ļauj secināt, ka aizbildnības modeļa iespējas ārsta un pacienta attiecībās ir izsmeltas, tādēļ ir jāapsver pacienta jaunā loma pacienta un veselības aprūpes sistēmas mijiedarbībā, kā arī jānodrošina un jāīsteno jaunas tiesības un pienākumi. |
1.9 |
Šajā atzinumā uzmanības centrā ir pacientu, t.i., to cilvēku tiesības, kas izmanto veselības aprūpes sistēmu neatkarīgi no tā, vai viņi ir veseli vai slimi atbilstīgi Pasaules veselības organizācijas definīcijai. |
2. Vispārēja informācija
2.1 |
Medicīnas progress, veselības vajadzību un personu vēlmju attīstība liek uzlūkot cilvēku saistībā ar visu viņa dzīvi, interesējoties ne tikai par viņu pašu, bet arī par viņa ģimenes un draugu loku un darba vidi. Slimnieka un slimības “līdzāspastāvēšana” nozīmē to, ka jāņem vērā dzīves kvalitātes aspekti, iesaistoties daudziem speciālistiem ārpus medicīnas darbinieku loka. |
2.2 |
Lai gan personu veselības aprūpē ārstam joprojām ir galvenā loma, ārsta un pacienta divpusējam kontaktam ir jākļūst par sistēmas darbības sastāvdaļu, t.i., iesaistot visu veselības aprūpes personālu un medicīnas-sociālos darbiniekus. |
2.2.1 |
Pacients uzticas veselības aprūpes darbiniekiem, tādēļ ārstam un aprūpētājiem jābūt pret viņu uzmanīgiem, lai izvēlētos piemērotāko sazināšanās un ārstēšanas veidu un tā izskaidrojumu. Saskarsme notiek gan uzklausot, gan izsakoties, gan sniedzot aprūpi. Tas ļauj veidot stabilas attiecības, kas vajadzīgas, lai cīnītos ar slimību. |
2.2.2 |
Tādēļ medicīnā, pievēršoties šiem jautājumiem, ir jāizveido patiesa sociāla prakse, papildus nepieciešamām un stingrām tehniskām darbībām ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības, jo viņi vēlas vispārēju, ikvienam pielāgotu veselības aprūpi. |
2.2.2.1 |
Mediķiem un sociālajiem darbiniekiem jābūt pacienta padomdevējiem, vienlaikus apzinoties savu atbildību. Viņu uzdevums ir pacientu aprūpēt, informēt un atbalstīt. Mediķu un sociālo darbinieku komanda, izanalizējot simptomus un pamatojoties uz saskarsmi ar pacientu, izstrādā ārstēšanas stratēģiju. Tādējādi no veselības aprūpes darbiniekiem likumīgi prasa individuāli uzklausīt katru pacientu, lai varētu ieteikt gan tehniski, gan psiholoģiski vispiemērotāko ārstēšanas metodi. |
2.2.3 |
Slimības pārvarēšana un labākās ārstēšanas metodes izvēle lielā mērā ir atkarīga no pacientu un veselības aprūpes darbinieku attiecībām, un tas ir vienlīdz svarīgi gan aprūpes sniedzējiem, gan slimniekiem. Tas liek paredzēt arī starpnieku iesaisti, lai varētu ņemt vērā sociālos ierobežojumus (profesionālā darbība, finansiālie ierobežojumi, tiesību atzīšana u.c.), kā arī emocionālas un ģimenes dzīves problēmas. Šajā sakarā būtiska nozīme ir pacientu tuviniekiem, kā arī pacientu apvienībām. |
2.3 |
Turpinot šo domu, var apsvērt arī pacientu kolektīva un veselības aprūpes darbinieku kolektīva tikšanās nozīmi. |
2.3.1 |
Daži uzskata, ka, izmainot ārsta un slimnieka tradicionālās attiecības, tiks zaudēta uzticēšanās. Šāda attīstība tomēr galvenokārt liecina, ka aklas uzticēšanās vietā stājas uzticēšanās, kas veidojas, indivīdam, viņa tuviniekiem un veselības aprūpes darbiniekiem sazinoties un apmainoties viedokļiem. |
3. Neatsavināmas tiesības
3.1 |
Pacientu tiesību apliecināšanas pamatā ir cilvēktiesības, un šo tiesību mērķis ir veicināt viņu autonomiju. Minētās tiesības bieži ir savstarpēji saistītas. Eiropas Pacienta tiesību hartā, ko 2002. gadā izstrādāja Aktīvās pilsonības tīkls, noteiktas 14 tiesības, ko EESK vērtē atzinīgi un atzīst. EESK uzskata, ka trīs no tām ir horizontāla rakstura, t.i., tās nosaka citas tiesības. |
3.2 Tiesības saņemt informāciju
3.2.1 |
Informācija vispirms skar ārstējamo pacientu. Informācijai jāattiecas uz slimību, tās iespējamo attīstību, iespējamiem ārstēšanas veidiem, priekšrocībām un saistīto risku, veselības aprūpes struktūru un aprūpes sniedzēju raksturojumu, slimības un ārstēšanas ietekmi uz slimnieka dzīvi. Vēl jo svarīgāk tas ir hronisku slimību, atkarības, invaliditātes un ilgstošas ārstēšanas gadījumos, kad indivīdam un viņa tuviniekiem jāmaina ikdienas dzīves ieradumi. |
3.2.1.1 |
Vēloties uzlabot iedzīvotāju veselību, vislielākā vērība jāvelta profilaksei. Tādēļ jāizstrādā informācijas/izpratnes rosināšanas kampaņas, vienlaikus izveidojot struktūras, kas ļauj veikt izmeklēšanu, kā arī piemērotu aprūpes struktūru. |
3.2.2 |
Informācija ir nevis pašmērķis, bet gan līdzeklis, kas personai ļauj veikt brīvu izvēli, pamatojoties uz iegūto informāciju. Tādēļ informācijas nodošanas veidi ir tikpat svarīgi kā pati informācija. Tie iekļaujas procesā, kurā tiks mobilizēti dažādi informācijas avoti, tostarp internets un apvienību tālruņa dienesti, procesa gaitā pacientam interaktīvi sazinoties ar daudziem veselības aprūpes darbiniekiem, kam katram ir noteikti uzdevumi. Visbūtiskākais informācijas nodošanas veids ir mutiskā saziņa. Ārstam ir regulāri jāpārliecinās, vai pacients viņu saprot un ir apmierināts. |
3.2.3 |
Turklāt neatkarīgi no ieinteresētās personas, informējot jāņem vērā arī tuvinieki, jo īpaši gadījumos, ja pacients ir bērns vai vecāka gadagājuma aprūpējama persona. Pats par sevi saprotams, ka tuviniekiem sniedz informāciju atkarībā no pacienta veselības stāvokļa un spējas pašam pieņemt lēmumus. |
3.2.3.1 |
Katram pacientam informācija jāsniedz viņa paša valodā, ņemot vērā īpašus spēju traucējumus. |
3.2.4 |
Piekrišanu un gatavību uzņemties risku var pieņemt tikai tad, ja tā pamatā ir informētība. Informētība ir tādas pacienta un ārsta saziņas rezultāts, kurā slimnieka stāvokļa uzlabošanās un labklājība ir vienīgie apsvērumi, ar ko jārēķinās. |
3.2.5 |
Pieeja individuālai informācijai ir obligāts posms, lai mazinātu nevienlīdzību, ko rada veselības traucējumi un slimība, kā arī nevienlīdzību veselības aprūpē, un uzlabotu visu iedzīvotāju piekļuvi veselības aizsardzības sistēmai. Vēlams, lai datus par personas veselības stāvokli un izmantotajām diagnostikas un ārstēšanas metodēm, kā arī to rezultātiem varētu atrast “medicīnas lietā”. Pacienta tieša un brīva piekļuve šai lietai vai piekļuve tai ar pacienta izvēlēta ārsta starpniecību arī ir informācijas sniegšanas un autonomijas procesa daļa. Visos pasākumos, kuru mērķis ir labāka informētība un pārredzamība, ar atbilstīga tiesiskā regulējuma palīdzību tomēr jānodrošina, lai par veselības stāvokli ievāktos datus izmantotu tikai paredzētajiem mērķiem. Jo īpaši jāgarantē, lai nepiederošu personu rīcībā nenonāktu elektroniskā formā glabāti un dažos gadījumos arī uz citām valstīm pārsūtīti dati. |
3.2.6 |
Būtiski ir sagatavot informāciju par veselības aprūpes sistēmu, lai tā būtu saprotamāka un pārredzamāka. Pacienti, kas saskaras ar daudziem sistēmas dalībniekiem, var justies vēl autonomāki vai, tieši pretēji, kļūt pilnīgi atkarīgi no sava ārsta — tas ir saistīts ar viņu zināšanām un izpratnes par sistēmu. Pastāv risks, ka aprūpes pakalpojumu izmantotāji var izvirzīt nepamatotas prasības. |
3.3 Tiesības dot piekrišanu, pamatojoties uz brīvu izvēli un saņemto informāciju
3.3.1 |
Jānodrošina pacientu tiesības piedalīties ar viņiem saistītu lēmumu pieņemšanā. Tas nozīmē nevis atbildības pārnešanu no ārsta uz pacientu, bet gan tādu viņu savstarpēju sadarbību, kas būtu sava veida apvienība ārstnieciskos nolūkos, kurā katrai pusei ir sava vieta, savas tiesības un atbildības joma. |
3.3.1.1 |
Pacienta piekrišana neattiecas automātiski uz visām nākamajām medicīniskajām darbībām. Tādēļ tā jāsaņem pirms katras nozīmīgas medicīniskas vai ķirurģiskas darbības. Attiecīgi informēta pacienta piekrišanai jābūt skaidrai, proti, objektīvi izteiktai. Pēc tam, kad pacients ir saņēmis informāciju, viņš var piekrist piedāvātajai medicīniskajai procedūrai vai atteikties no tās. Attiecībā uz orgānu ziedošanu, kad donors ir dzīvs, īpaši jāpievērš uzmanība informācijas sniegšanai par riskiem. |
3.3.1.2 |
Izmēģinot jaunas terapijas, principi, kas paredz, ka ir nepieciešama pacientu piekrišana medicīniskai aprūpei, kā arī pašiem pētījumiem, ir tie paši. Svarīgi ir ievērot pacienta brīvu izvēli un principus, kas virzīti uz vienu mērķi: dalītu atbildību un uzticību. |
3.3.1.3 |
Savukārt, ja tiek veikti klīniski izmēģinājumi gan attiecībā uz veseliem cilvēkiem, gan citām personām, ir nepieciešama īpaša pedagoģiska pieeja. Klīnisku izmēģinājumu gadījumā jāievēro skaidri noteikti kritēriji, un tos var veikt tikai tad, ja pastāv izteikta vēlēšanās sadarboties, kā arī pilnīgas piekrišanas apliecinājums. |
3.3.1.4 |
Ārkārtas gadījumā var paredzēt zināmas atkāpes no minētajiem noteikumiem, pieņemot, ka pacients devis piekrišanu, tomēr tā jāapstiprina, tiklīdz pacients ir atguvis spriešanas spējas. |
3.3.1.5 |
Pacientam jādod iespēja norādīt personu, kas viņu pārstāv gadījumā, ja viņš zaudētu spēju lemt par savu izvēli. |
3.3.1.6 |
Ja bērns vai nepilngadīgs slimnieks jau ir kļuvis zināmā mērā personīgi patstāvīgs vai viņam ir atbilstīgas spriešanas spējas, ar viņu jāapspriežas, veicot nelielu medicīnisku iejaukšanos; šāda pieeja veicina izglītošanu veselības aizsardzības jautājumos jau no bērnības un palīdz mazināt dažu situāciju dramatismu un uzlabot gados jaunā pacienta līdzdalību. |
3.4 Cilvēka cieņas ievērošana
3.4.1 |
Ar to ir jāsaprot tiesības uz intimitāti, tiesības uz sāpju atvieglojumu, tiesības uz cieņas pilnu nāvi, tiesības uz ķermeņa nedalāmību, cieņa pret personas privāto dzīvi un nediskriminācijas princips. |
3.4.1.1 |
Katram iedzīvotājam ir tiesības uz tādas informācijas konfidencialitāti, kas attiecas uz viņa veselības stāvokli, noteikto diagnozi un ārstēšanas veidiem, kā arī tiesības uz intimitātes ievērošanu medicīnisko un ķirurģisko pārbaužu, konsultāciju un procedūru laikā. Atbilstīgi šīm pamattiesībām pret slimnieku jāizturas ar cieņu, viņš nedrīkst ciest veselības aprūpes darbinieku nicinošu izteikumu vai attieksmes dēļ. |
3.4.1.2 |
Slimība, invaliditāte un atkarība ikvienu padara vājāku. Jo vājāki slimnieki jūtas, jo mazāk viņi spēj pieprasīt minimālo cieņu pret sevi. Tādēļ veselības aprūpes darbiniekiem jābūt īpaši uzmanīgiem pret cilvēkiem, kas viņu slimības un/vai invaliditātes dēļ ir īpaši neaizsargāti. |
3.4.1.3 |
Arī veltot pietiekami ilgu laiku konsultācijai un uzklausīšanai, diagnozes un ārstēšanas metožu un rezultātu izskaidrošanai gan pacienta pieņemšanas reizē, gan slimnīcā, tiek apliecināta cieņa pret cilvēku. Šāds laika ieguldījums ļauj stiprināt ārstniecisko sadarbību un iegūt laiku citā situācijā. Veltīt laiku nozīmē rūpēties. |
3.4.1.4 |
Tas ir jo īpaši svarīgi cilvēkiem, kas jau cieš no sociālās atzinības trūkuma — tie ir vecāka gadagājuma vai sociāli nedrošā situācijā esoši cilvēki, fiziski vai garīgi slimas personas. … |
3.4.1.5 |
Īpaša uzmanīga izturēšanās vajadzīga, tuvojoties nāvei vai ļoti smagu ārstēšanas procedūru gadījumā. Cieņu pret cilvēku un viņa tiesības uz cieņas pilnu nāvi garantē, ikvienam nodrošinot pieeju paliatīvajai aprūpei, kuras mērķis ir mazināt sāpes un saglabāt noteiktu dzīves kvalitāti, garantējot pacienta tiesību un vēlmju ievērošanu līdz pēdējam dzīves brīdim. Lai to īstenotu, pacientam, piemēram, nodrošina uzticības personu, šādā veidā garantējot viņa gribas izpausmi. |
3.4.1.6 |
Jāpanāk uzlabojumi tādās jomās kā sāpju mazināšana, izmantojot efektīvus līdzekļus, specializētu iestāžu pieejamība: veselības aprūpes darbinieku informēšana un apmācība, kā arī pacientu un viņu tuvinieku informēšana, jo ir jānodrošina visu un ikviena tiesības saņemt aprūpi, lai remdinātu sāpes. |
3.4.1.7 |
Cieņa pret cilvēku nebeidzas ar viņa nāvi. Tas nozīmē, ka hospitalizēta pacienta nāves gadījumā tuvinieki un veselības aprūpes darbinieki, kas viņu aprūpējuši dzīves pēdējā posmā, saņem psiholoģisku atbalstu, kā arī tiek stingri ievērota mirušā griba un pārliecība. |
3.5 |
Sabiedrības veselības aizsardzības sistēmā ir jāīsteno vairākas citas individuālās tiesības, tādēļ ir nepieciešams, lai sistēma — kā tā ir organizēta šobrīd — attiecīgi reaģētu. |
3.5.1 |
Tiesības visiem piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem — tas nozīmē ne tikai tiesību pieejamību un sociālās aizsardzības pieejamību, bet arī tiešu piekļuvi visiem veselības aprūpes pakalpojumiem un veselības aprūpes darbiniekiem, nediskriminējot slimnieku viņa sociālā vai ekonomiskā stāvokļa dēļ. Tā nav veselības aprūpes tirgus atvēršanas daļa, bet gan brīvi izvēlēta veselības aprūpes politika, saprotot, ka šīs tiesības katrā valstī konkretizējas ļoti dažādi atkarībā no katrā atsevišķā valstī pieņemtās atbildības un izstrādātajiem finansēšanas veidiem. |
3.5.2 |
Tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi nozīmē, ka ikvienam, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, ir tiesības saņemt vispiemērotāko aprūpi un pieeju vislabākajām ārstniecības metodēm un medikamentiem, kas nodrošina vislabāko izmaksu un ieguvumu attiecību (ģenerisko zāļu veicināšana). Tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi nozīmē arī tiesības uz profilaktisko izmeklēšanu un medicīnisku izglītošanu, tādēļ ir nepieciešami papildu līdzekļi un finansējums, kā arī jānodrošina attiecīgi izglītotu speciālistu pieejamība. |
3.5.3 |
Tiesības uz profilakses pasākumiem un veselības aprūpes drošību: iedzīvotāji vēlas, lai veselības aizsardzības sistēmas centrā būtu cilvēks un tā kalpotu viņa interesēs. Viņi vēlas labāk izprast viņiem piedāvātās ārstēšanas stratēģijas, piedalīties gan individuālos, gan kolektīvos profilakses pasākumos, kā arī rūpēties par to, lai sabiedrības izdarītā izvēle, izturēšanās un patēriņa veidi nenodara kaitējumu veselībai. |
4. Ieteikumi par pacientu tiesību īstenošanu
4.1 |
Jautājums par pacientu tiesību apliecināšanu un īstenošanu nodarbina daudzus veselības aprūpes darbiniekus, pacientus, atbildīgās personas veselības aprūpes politikas jomā, kā arī veselības aprūpes izmantotāju apvienības. Nekavējoties ir jāatsakās no pieejas, kad vienas puses tiesības tiek pretstatītas otras puses pienākumiem. Pacientu tiesību ievērošana atvieglo un līdzsvaro arī veselības aprūpes darbinieku pienākumus un viņu atbildību. |
4.1.1 |
Mediķi vairs nav vienīgie, kas pieņem lēmumus, no kuriem atkarīga cilvēku nākotne, tātad tie viņiem vairs nav jāpieņem vieniem. |
4.2 |
Visas sabiedrības interesēs un, apzinoties kopīgo atbildību, veselības aprūpes darbinieki ir jāatbalsta:
|
5. Secinājums: ceļā uz kolektīvu tiesību nodrošināšanu
5.1 |
Individuālo tiesību efektivitāte lielā mērā būs atkarīga no tā, kā uz šo iniciatīvu atsauksies dažādas iesaistītās puses, tādēļ ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai īstenotu medicīniskās aprūpes demokrātiju, dažādās sistēmas struktūrās iesaistot visus veselības aprūpes pakalpojumu izmantotājus un viņu pārstāvjus. |
5.2 |
Pacienta tiesības ir tikai viena no cilvēktiesību izpausmes formām un tās nekādā gadījumā nav atsevišķa kategorija; tās ir apliecinājums tam, ka neviens pacients nevēlas būt atstumts, jo īpaši atstumts no sabiedrības. |
5.2.1 |
Jāatzīst, ka veselības aprūpes sistēmas izmantotāji, pamatojoties uz savu pieredzi un pateicoties aizvien plašākajai informācijai, aizvien vairāk pauž savu attieksmi pret veselības aprūpes apstākļiem. |
5.3 |
Tādēļ ir jāskata jautājums par pacienta lomu ar viņu saistītu lēmumu pieņemšanā, lai nodrošinātu procedūru pārskatāmību un cieņu pret katru cilvēku. |
5.4 |
Tas nenozīmē izteikti juridisku patērētāja pieeju, bet gan atzinumu par to, ka pacients ir pietiekami spriestspējīgs, lai, pamatojoties uz savām tiesībām, piedalītos ar viņu saistītu lēmumu pieņemšanā. |
5.5 |
Veselības aprūpes pakalpojumu izmantotāju uzklausīšana ir vēl jo vairāk nepieciešama tādēļ, ka veselības aprūpes problēmas ir saistītas ar citām jomām: ražošanas veidu, dzīvesveidu, darba apstākļiem, vides aizsardzību…Tas nozīmē, ka jāpieņem sociāla, saimnieciska, ētiska, ar vidi saistīta rakstura lēmumi, kas skar ne tikai veselības aprūpes darbinieku atbildību. |
Briselē, 2007. gada 26. septembrī
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas
priekšsēdētājs
Dimitris DIMITRIADIS
(1) Pamattiesību harta, Eiropas Padome, L, 2002. gada 4. marts.