—

Komisijai informēt dalībvalstis, precīzi norādot tām valsts plānu ietvaros īstenojamās saiknes vai papildu pasākumus un paskaidrot, ka daudzvalodība ir viens no iespējamiem ES politiskās un kultūras integrācijas veidiem, kā arī izpratnes un sociālās integrācijas izpausmes veids;

—

virzīt apmācības piedāvājuma klāstu Eiropas līmenī, tādējādi nodrošinot ilglaicīgus rezultātus un neierobežot valodu prakses iespējas ar dažām atsevišķām valodām;

—

izmantot un veicināt visas daudzvalodības iespējas profesionālajā, kultūras, politiskajā, zinātnes un sociālajā jomā;

—

piesaistīt ekspertus, kas būtu ne tikai sociālās un zinātnes nozares speciālisti, bet arī praktizējoši valodnieki, tulki, tulkotāji, pasniedzēji un valodu speciālisti;

—

Komisijai pirms plānošanas posma uzsākšanas ņemt vērā gados jaunu un vecāka gadagājuma pieaugušo pašreizējās paaudzes, nodrošinot mūžizglītību un viņu tiesības kultūras jomā;

—

Komisijai balstīties ne tikai uz augstskolu darbībām, bet arī uz aktīvo apvienību veiktajiem pasākumiem šajā jomā un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kas vērstas uz iedzīvotājiem.

a)

Valodu statuss. Valoda var būt oficiāla, darba, kopienas, minoritāšu, dominējošā, kultūras un zinātnes apmaiņas vai arī tirdzniecības, iestāžu un diplomātisko attiecību valoda, ikdienā lietojamā vai profesionālā valoda (veselības, izglītības, būvniecības, rūpniecības, modes dizaina un industrijas utt.). Eiropas Savienības ieteiktās un aizstāvētās valodu daudzveidības ievērošana nosaka arī piedāvāt dažādus atbilstošus risinājumus apstākļos, kad ar vienu vienīgu priekšlikumu, kas vienkāršotu valodu jautājumu līdz formulai “izglītība — iespējas — nodarbinātība” vai “valodu metodes — jauns tirgus — iekšējais tirgus” nevar nodrošināt, lai ikviens ES iedzīvotājs bez savas dzimtās valodas runātu vēl divās svešvalodās; viens vienīgs priekšlikums var izraisīt gluži pretēju reakciju — samazināt Eiropas kultūras telpā lietoto un runāto valodu skaitu. Komiteja ierosina atļaut un veicināt jebkuru valodas profesionālu, kultūras, politisko, zinātnisko utt. lietošanu konkrētajā jomā un atbalsta vairākas iedzīvotājiem veltītas iniciatīvas, kas uzsāktas pilsoniskās sabiedrības ietvaros. Jebkurš atļauts un atbalstīts mutiskas vai rakstiskas saziņas veids dzimtajā valodā bagātina sabiedrisko brīvību telpu un ne vienmēr tās mērķis ir būt rakstiski vai mutiski tulkotai. Līdz ar to lietoto valodu skaits nav pakārtots rakstiskās un mutiskās tulkošanas vai valodu apmācības izmaksām.

b)

Spējai lietot vienu vai vairākas valodas piemīt zināms sociālais spēks; daudzvalodu apmācības resursu pieejamība un to izplatīšana zināmā mērā nosaka sociālās atstumtības vai integrācijas līmeni, kā arī materiālās vai kultūras nabadzības līmeni, jo valodas zināšanas rada iespēju ieiet sociāli profesionālajā apritē un jo īpaši kultūras un solidaritātes apritē. Atrodoties apritē palielinās individuālā autonomija, kas ir viens no integrācijas nosacījumiem mūsdienu sabiedrībā. Bez tūlītējas daudzvalodības nodrošināšanas visos attiecīgajos sabiedrības līmeņos, tiktu atstumta zināma iedzīvotāju daļa, tostarp neaizsargātas vai nelabvēlīgas grupas.

c)

Demokrātija: Komiteja atbalsta mērķi, ka ikviens iedzīvotājs bez savas dzimtās valodas runā vai lieto vēl divas svešvalodas, bet cik lielai iedzīvotāju daļai ir reālas iespējas to īstenot savā dzīvē? Pašreizējai pieaugušo paaudzes profesionālajai, politiskajai un ekonomiskajai “elitei”, kā arī Eiropas un valstu iestādēm šis būs grūti sasniedzams mērķis rīcības plāna Valodu apguves un lingvistiskās daudzveidības sekmēšana 2004.-2006. gadam un programmas Kultūra 2007-2013  (9) ietvaros, bet, ja minētais “ikviena iedzīvotāja” tālejošais mērķis tiks saglabāts, Komiteja apzinās minētā uzdevuma plašo mērogu. Ir zināms, piemēram, kura svešvaloda, kas nav dzimtā valoda, ir kļuvusi par visbiežak mācīto valodu agrīnajā svešvalodu apmācības posmā. Tā saukto reto vai mazāk lietoto (10) valodu prasme piemīt mazākam cilvēku skaitam, jo to apmācība sākas skolu un augstskolu izglītības vēlākajā posmā. Komiteja arī atbalsta priekšlikumu par vienas svešvalodas agrīnas apguves iespējām ar noteikumu, ka piedāvātais valodu klāsts pamatojas uz vispārēju ietvaru, kam paziņojumā būtu jāvelta galvenā uzmanība. Tas ir turpmākajām paaudzēm paredzētās sabiedrības nākotnes un tās rakstura jautājums.

d)

Valodu kā Eiropas lingvistiskā mantojuma saglabāšana: vēlēšanās, lai lielākā daļa iedzīvotāju runā divās vai trijās valodās, un vēlēšanās, lai dažādas Eiropas valodas tiktu lietotas kā Eiropā, tā arī pasaulē, ir divas dažādas lietas. Abi minētie mērķi nav pretrunīgi, bet to pieejai un īstenošanai ir jābūt atšķirīgai. No šī viedokļa Komisijas iniciatīvā par normatīvo darbu, kuras mērķis ir pieskaņot valodu lietošanu jaunajām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, ir jāņem vērā, ka, ja pieliktie pūliņi nebūs proporcionāli, šajā jomā pastāv izsīkšanas risks (11). Komiteja iesaka, lai piesaistītie eksperti nebūtu tikai sociālās un zinātnes nozares speciālisti, bet arī praktizējoši valodnieki, tulki, tulkotāji, pasniedzēji un valodu speciālisti. Iepriekš minētās UNESCO deklarācijas un konvencijas skaidri norāda, ka no pasaules mantojuma viedokļa tīmeklī izmantotais valodu skaits ir nepietiekams un ka šis ierobežotais lietojums ietekmē šobrīd pastāvošo valodu kvalitāti un skaitu.

e)

Minoritāšu un/vai reģionālo, ka arī vietējo valodu lietošanas saglabāšana Eiropā būtu jāapskata saistībā ar minēto valodu apmācības izmaksām. Agrīna valodu apmācība, kā to pašreiz apstiprina bagātīgais literatūras klāsts, veicina intelektuālās spējas, attīsta izziņas spējas turpmākajam mācību procesam un atvieglo radniecīgo valodu apguvi. Tādēļ turpmāk nepietiek ar mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu, nododot to pēc iespējas agrāk vai rehabilitējot to kā privātajā, tā arī sabiedriskajā dzīvē, bet ir jāsaprot, ka valodas izdzīvošanai tā ir jālieto un tai nepieciešama vide, kas veicina tās sabiedrisko, tātad sociālo esamību, jo nav vērts mācīt valodas pamatskolā, ja vidusskolā tās vairs nemāca tādēļ, ka netiek nodrošināts apmācības turpinājums (12). Izglītības sistēmās ir jāņemt vērā ekonomiskā dinamika ar nosacījumu, ka tiek nodrošinātas nepieciešamās saiknes ar citām valodām un ka minoritāšu vai reģionālās valodas apguve tālākajā izglītības procesā tiek uzskatīta par pamatu otras valodas apguvei. Šajā nozīmē valodu radniecības izpētei ir tikpat liela nozīme kā lietoto valodu skaita apzināšanai (13).

f)

Tuvāka saikne ar iedzīvotajiem izpaužas ne tikai kā oficiālu vai iestāžu dokumentu publiskošana tīmeklī, bet arī kā iespēja kaimiņvalstu iedzīvotājiem labāk iepazīt viens otru, attiecīgās valodas un savstarpējā saziņa, jo valoda ir ne tikai saziņas līdzeklis, bet arī pasaules uztvere. Šī īpašība saziņai ir kopīga ar citiem izpausmes veidiem (glezniecību, mūziku, grafiku, pantomīmu un deju, tēlotāju mākslu u.c.). Ir jāļauj iedzīvotājiem iepazīties un sazināties viņu dzimtajās valodās, kas pieder dažādām valodu grupām, ievērojot cieņas pilnu attieksmi pret attiecīgajām kultūrām un identitātēm, kas ir daļa no Eiropas identitātes vai vērtībām. Komiteja uzsver apmaiņas un sadraudzības pozitīvo nozīmi, uz ko atsaucas Reģionu komiteja (14) un uzsver, ka, lai kāda arī nebūtu valodu apmācības stratēģija, pieprasījumam ir tikpat liela nozīme kā piedāvājumam. Valodu apmācība jāapskata ne tikai no praktiskā (ekonomiskā un nodarbinātības) viedokļa.

g)

Vajadzības Eiropas kohēzijas un identitātes jomā nav tikai merkantilas vai saistībā ar identitāti. Cilvēki, kas pieder ģeogrāfiskiem, sociāliem un kultūras reģioniem, kuru attīstība reizēm iet kopsolī, reizēm atsevišķi, izjūt reālu savstarpējās saprašanās nepieciešamību. Trūkst ietekmes novērtējums par arī nenozīmīgu aspektu nozīmi, kas ilgtermiņā var izrādīties būtiski. Taču piedāvājumam un pieprasījumam valodu apmācības jomā ir nepieciešami gadi un paaudzes.

Kopumā paziņojumā saistības netiek strukturētas laikā: pagātne, īstermiņa un vidēja termiņa nākotne, saistības attiecībā uz nākamajām paaudzēm.

Tas attiecas arī uz humanitārajiem, kultūras, patvēruma un imigrācijas aspektiem, vietējo pašvaldību vajadzībām un nozīmi minētajā jomā un sociāli profesionālajiem aspektiem. Ir vienlīdz jākonsultējas ar sociāli ekonomiskajiem partneriem (UNICE, CEEP, EAK), ar NVO, kas darbojas cilvēktiesību, sociālajā un kultūras jomā, ar augstskolu mācībspēkiem un administrācijām; tas nozīmē, ka ir jāīsteno nevis bez partneriem izstrādāta stratēģija, bet gan stratēģija, kas izstrādāta kopīgi ar partneriem viņu interesēs.. Tā būtu labākā garantija šo tālejošo mērķu sekmīgas īstenošanas nodrošināšanai. Padomes stratēģijas “1+2” (15) īstenošana un panākumi prasa līdzekļus, kas pārsniedz institucionālo ietvaru un nosaka, ka pēc iespējas lielāks Eiropas Savienības pilsoņu un iedzīvotāju skaits tajā piedalās, ir ieinteresēts un jūtas noderīgs.

Komiteja atbalsta rīcības plānu valodu apmācībai un apguvei un atzīmē, ka tās panākumi būs atkarīgi no tieši ieinteresēto pušu t.i. pasniedzēju un valodu apgūstošo personu iesaistīšanās.

Pirms uzsākt jaunus pasākumus Komisijai un Padomei būtu jānostabilizē stratēģija, izskaidrojot plašai publikai un jaunatnei konkrētus iemeslus, kādēļ tās izvēlējušās šo īpašo daudzveidību, nevis vienas kopīgas antīkas, mūsdienu vai mākslīgas valodas veicināšanu.

Galvenos iemeslus īsi un shematiski var apkopot šādi:

Tādēļ Komiteja iesaka Komisijai pirms plānošanas posma uzsākšanas ņemt vērā pašreizējās gados jaunu un vecāka gadagājuma pieaugušo paaudzes, nodrošinot mūžizglītību un viņu tiesības kultūras jomā.

Pamatojoties uz daudzvalodību (18), jauniešiem ir jāizskaidro un viņi jāieinteresē 21. gadsimta komunikācijas specialitātēs. Vairāk un labāk jāpopularizē profesijas, kurās profesionālas un padziļinātas valodas zināšanas ir noteicošas (lingvisti, tulki, tulkotāji un pasniedzēji); pirmais pozitīvais solis šajā virzienā ir atzīt viņu sociālo nozīmi un iesaistīt popularizēšanā šobrīd praktizējošos speciālistus.

Komisijas ierosinātajai agrīnai valodu apguvei, kā to atzīst arī pati Komisija, ir nepieciešami līdzekļi un attiecīgi sagatavoti speciālisti, kā arī vecāku atbalsts vadlīnijām, kas viņiem tiek piedāvātas t.i. izvēles dažādošanai.

Komiteja atzīst arī pozitīvo ģimenes lomu agrīnas apmācības procesa veicināšanā un uzsver “jaukto” ģimeņu kultūras nozīmi, piemēram, ģimenēs, kur vecāki nāk no dažādām valstīm. Vairāki Eiropā un Kanādā veikti pētījumi apstiprina, ka parasti šīs ģimenes raksturo atvērtības un tolerances kultūra vairāku paaudžu garumā.

h)

Attiecībā uz nodaļu par tulkotājiem un tulkiem Komiteja uzsver, ka vajadzības izpaužas ne tikai iestāžu līmenī, profesionālajā un ekonomiskajā jomā, tādēļ ir jāuzklausa arī citi ieinteresētie partneri. Sociālas un kultūras vajadzības ir jāapskata gan no pamattiesību viedokļa, gan arī no iekšējā tirgus izveidošanas pabeigšanas viedokļa.

Piemēram, dzirdot visapkārt, ka rakstisko un mutisko tulkošanu nevar nodrošināt vai nu tulku un tulkotāju vai finansējuma trūkuma dēļ, Komiteja iesaka pārdomāt ES dalībvalstu atbildību par nepietiekamu tulku un tulkotāju sagatavošanu, valodu daudzveidību, apmācības izmaksām, atalgojumu un statusu. Komiteja atsaucas uz iepriekš minētajiem aspektiem un atzīmē, ka speciālistu trūkums nav raksturīgs tikai šai nozarei un ka demogrāfiskais deficīts nav visu trūkumu cēlonis. Piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars šajā darba tirgus jomā netika pietiekami agri prognozēts, kaut gan Eiropas veidošana un paplašināšanas, kā arī tirdzniecības globalizācija varēja būt par iemeslu mācīties no iepriekšējās pieredzes.

Nobeigumā Komiteja ierosina dalībvalstīm aktīvi piedalīties šīs nozares nākotnes veidošanā un atbalsta Komisiju šajā jautājumā.