(1)

Savienība bērna tiesību aizsardzības sekmēšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome ir pieņēmusi Regulu (ES) 2019/1111 (2) (“regula “Brisele IIb””), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un ieviest procedūras, ar kurām nodrošina bērnu ātru atpakaļatdošanu viņu parastās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula “Brisele IIb” papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), ar kuru starptautiskā mērogā izveidota saistību un sadarbības sistēma attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kuras mērķis ir nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas dalībnieces.

(5)

Savienība mudina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu īstenošanu, kopā ar dalībvalstīm cita starpā piedaloties speciālajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Delikātos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos vislabākais risinājums varētu būt kopējs tiesiskais regulējums, kas piemērojams attiecībās starp dalībvalstīm un trešām valstīm.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka to piemēro attiecībās starp valsti, kas pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija liedz par tās dalībnieci kļūt tādām reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, kāda ir Savienība. Tādēļ Savienība 1980. gada Hāgas konvencijai nevar pievienoties un nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko tā akceptē kādas valsts, kura pievienojas, pievienošanos.

(9)

Kā norādīts Eiropas Savienības Tiesas Atzinumā 1/13 (3), 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās pievienošanās akcepta deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Tunisija savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 2017. gada 10. jūlijā. 1980. gada Hāgas konvencija attiecībā uz Tunisiju stājās spēkā 2017. gada 1. oktobrī.

(11)

Pēc Tunisijā esošā stāvokļa izvērtējuma tika secināts, ka dalībvalstis var Savienības interesēs akceptēt Tunisijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu tikt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko tās Savienības interesēs akceptē Tunisijas pievienošanos.

(13)

Regula “Brisele IIb” ir saistoša Īrijai, un tādēļ tā piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,