10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 64/72

(1)

Komisija 2006. gada 23. martā pieņēma Regulu (EK) Nr. 553/2006 (2) par pagaidu antidempinga pasākumu noteikšanu dažu tādu Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR” jeb “Ķīna”) un Vjetnamas izcelsmes apavu ievedumiem, kuriem ir ādas virsa (“apavi”) (“pagaidu regula”).

(2)

Ar Regulu (EK) Nr. 1472/2006 (3) Padome uz diviem gadiem noteica galīgo antidempinga maksājumu 9,7–16,5 % apmērā tādu konkrētu Vjetnamas un ĶTR izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (“Regula (EK) Nr. 1472/2006” jeb “apstrīdētā regula”).

(3)

Ar Regulu (EK) Nr. 388/2008 (4) Padome paplašināja galīgos antidempinga pasākumus, kas noteikti tādu konkrētu ĶTR izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa, un tos attiecināja arī uz importu, kas nosūtīts no Makao Īpašās Pārvaldes Apgabala (“Makao”) un ir deklarēts vai nav deklarēts kā Makao izcelsmes ražojums.

(4)

Pēc 2008. gada 3. oktobrī sāktās termiņbeigu pārskatīšanas (5) Padome ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009 (6) (“Īstenošanas regula (ES) Nr. 1294/2009”) pagarināja antidempinga pasākumus vēl par 15 mēnešiem, proti, līdz 2011. gada 31. martam, kad pasākumu termiņš beidzās.

(5)

Brosmann Footwear (HK) Ltd, Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd, Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd un Risen Footwear (HK) Co. Ltd, kā arī Zhejiang Aokang Shoes Co. Ltd (“pieprasījuma iesniedzēji”) apstrīdēja apstrīdēto regulu Pirmās instances tiesā (tagad – Vispārējā tiesa). Vispārējā tiesa noraidīja šīs prasības ar 2010. gada 4. marta spriedumu lietā T-401/06 Brosmann Footwear (HK) un citi/Padome un 2010. gada 4. marta spriedumu apvienotajās lietās T-407/06 un T-408/06 Zhejiang Aokang Shoes un Wenzhou Taima Shoes/Padome.

(6)

Pieprasījuma iesniedzēji iesniedza apelācijas sūdzību par minētajiem spriedumiem. Tiesa ar 2012. gada 2. februāra spriedumu lietā C-249/10 P Brosmann Footwear (HK) un citi/Padome un ar 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C-247/10 P Zhejiang Aokang Shoes/Padome (“spriedumi Brosmann un Aokang lietās”) atcēla šos spriedumus. Tiesa lēma, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā bija lēmusi, ka Komisijai nebija pienākuma izvērtēt neatlasīto uzņēmēju iesniegtos tirgus ekonomikas režīma (“TER”) pieprasījumus saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktu (Tiesas sprieduma lietā C-249/10 P 36. punkts un Tiesas sprieduma lietā C-247/10 P 29. un 32. punkts).

(7)

Tad Tiesa pasludināja spriedumu pēc būtības. Tiesa lēma: “Komisijai bija jāizskata pamatotie iesniegumi, ko tai iesniegušas apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktam, lūdzot tām piešķirt TES [TER] apstrīdētajā regulā aplūkojamās antidempinga procedūras ietvaros. Turpinājumā ir jākonstatē, ka nav izslēgts, ka šādas izskatīšanas rezultātā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām tiktu noteikts galīgais antidempinga maksājums, kurš atšķirtos no maksājuma 16,5 % apmērā, kas tām ir piemērojams atbilstoši apstrīdētās regulas 1. panta 3. punktam. No šīs pašas normas izriet, ka attiecībā uz vienīgo atlasīto Ķīnas uzņēmēju, kam piešķirts TES, ticis noteikts galīgais antidempinga maksājums 9,7 % apmērā. Kā izriet no šā sprieduma 38. punkta, ja Komisija būtu konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos, tām, ja individuālās dempinga starpības aprēķins nebūtu iespējams, būtu arī jāpiemēro pēdējā minētā likme.” (Tiesas sprieduma lietā C-249/10 P 42. punkts un Tiesas sprieduma lietā C-247/10 P 36. punkts).

(8)

Rezultātā Tiesa atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz attiecīgajiem pieprasījuma iesniedzējiem.

(9)

Komisija 2013. gada oktobrī, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (7), darīja zināmu, ka tā ir nolēmusi atsākt antidempinga procedūru tajā posmā, kurā notikusi nelikumība, un izvērtēt, vai no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam attiecībā uz pieprasījuma iesniedzējiem dominējuši tirgus ekonomikas apstākļi. Minētajā paziņojumā ieinteresētās personas tika aicinātas iesaistīties un pieteikties.

(10)

Padome 2014. gada martā ar Īstenošanas lēmumu 2014/149/ES (8) noraidīja Komisijas priekšlikumu pieņemt Padomes īstenošanas regulu, ar kuru atkārtoti nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo Brosmann Footwear (HK) Ltd, Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd, Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd, Risen Footwear (HK) Co. Ltd un Zhejiang Aokang Shoes Co. Ltd, un izbeidza procedūru attiecībā uz minētajiem ražotājiem. Padome uzskatīja, ka importētāji, kas bija pirkuši apavus no tiem ražotājiem eksportētājiem, kuriem kompetentās valsts iestādes bija atmaksājušas attiecīgos muitas nodokļus, pamatojoties uz 236. pantu Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/1992 (9) (“Kopienas Muitas kodekss”), bija guvuši tiesisko paļāvību uz apstrīdētās regulas 1. panta 4. punkta pamata, kā rezultātā Kopienas Muitas kodeksa noteikumi, jo īpaši tā 221. pants, bija kļuvuši piemērojami nodokļu iekasēšanai.

(11)

Trīs attiecīgā ražojuma importētāji – C&J Clark International Ltd (“Clark”), Puma SE (“Puma”) un Timberland Europe B.V. (“Timberland”) (“attiecīgie importētāji”) – valstu tiesās apstrīdēja antidempinga pasākumus, kas noteikti konkrētu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, atsaucoties uz 5.–7. apsvērumā minēto judikatūru, un minētās tiesas lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo jautājumu.

(12)

Apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE  (10) Tiesa 2016. gada 4. februārī atzina Regulu (EK) Nr. 1472/2006 un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009 par spēkā neesošām tiktāl, ciktāl Eiropas Komisija neizvērtēja TER un individuālā režīma (“IR”) pieprasījumus, ko bija iesnieguši neatlasīti ĶTR un Vjetnamas ražotāji eksportētāji (“spriedumi”), pretrunā prasībām, kas noteiktas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā un 9. panta 5. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 384/96 (11).

(13)

Lietā C-571/14 Timberland Europe2016. gada 11. aprīlī Tiesa pēc valsts iesniedzējtiesas pieprasījuma nolēma izņemt lietu no reģistra.

(14)

LESD 266. pantā noteikts, ka iestādēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumus. Gadījumā, ja tiek atcelts iestāžu pieņemts akts saistībā ar administratīvu procedūru, tādu kā antidempings, Tiesas sprieduma izpilde ietver atceltā akta aizstāšanu ar jaunu aktu, kurā ir novērsta Tiesas konstatētā nelikumība (12).

(15)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru procedūru atceltā akta aizstāšanai drīkst atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība (13). Konkrētāk tas nozīmē, ka tāda akta atcelšana, ar kuru izbeidz administratīvu procedūru, neietekmē tādas sagatavošanās darbības kā antidempinga procedūras sākšana. Ja tiek atcelta regula, ar kuru nosaka galīgos antidempinga pasākumus, tas nozīmē, ka pēc akta atcelšanas antidempinga procedūra vēl nav pabeigta, jo akts, kas pabeidz antidempinga procedūru, vairs nav Savienības tiesību sistēmā (14), izņemot gadījumus, kad nelikumība notikusi procedūras sākšanas posmā.

(16)

Izņemot faktu, ka iestādes neizvērtēja TER un IR pieprasījumus, ko bija iesnieguši neatlasītie ĶTR un Vjetnamas ražotāji eksportētāji, visi pārējie Regulā (EK) Nr. 1472/2006 un Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1294/2009 izdarītie konstatējumi paliek spēkā.

(17)

Šajā lietā nelikumība notika pēc procedūras sākšanas posma. Tāpēc Komisija nolēma atsākt šo antidempinga procedūru, kas pēc spriedumiem joprojām nebija pabeigta, tajā posmā, kurā notikusi nelikumība, un izvērtēt, vai no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam, kas bija izmeklēšanas periods (“izmeklēšanas periods”), attiecībā uz attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem dominējuši tirgus ekonomikas apstākļi. Komisija turklāt attiecīgā gadījumā pārbaudīja, vai attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem bija tiesības uz IR saskaņā ar 9. panta 5. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 1225/2009 (15) (“pamatregula pirms grozījumu stāšanās spēkā”) (16).

(18)

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/1395 (17) Komisija atkārtoti noteica galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, kas noteikts Clark un Puma veiktam tādu konkrētu ĶTR izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo trīspadsmit Ķīnas ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER un IR pieprasījumus, bet netika atlasīti.

(19)

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/1647 (18) Komisija atkārtoti noteica galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, kas noteikts Clark, Puma un Timberland veiktam tādu konkrētu Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo konkrēti Vjetnamas ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER un IR pieprasījumus, bet netika atlasīti.

(20)

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/1731 (19) Komisija atkārtoti noteica galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, kas noteikts Puma un Timberland veiktam tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo General Footwear Ltd, un tādu konkrētu Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo Diamond Vietnam Co. Ltd un Ty Hung Footgearmex/Footwear Co. Ltd (“Ty Hung Co. Ltd”), kuri bija iesnieguši TER un IR pieprasījumus, bet netika atlasīti.

(21)

Puma un Timberland Vispārējā tiesā lietās T-781/16 Puma un citi/Komisija un T-782/16 Timberland Europe/Komisija apstrīdēja Īstenošanas regulu (ES) 2016/1395, (ES) 2016/1647 un (ES) 2016/1731 spēkā esību. Turklāt Clark Vispārējā tiesā lietās T-790/16 C & J Clark International/Komisija un T-861/16 C & J Clark International/Komisija apstrīdēja Īstenošanas regulas (ES) 2016/1395 spēkā esību.

(22)

Lai īstenotu spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International Limited un C-34/14 Puma SE, kas minēts iepriekš 12. apsvērumā, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/223 (20). Minētās regulas 1. pantā Komisija uzdeva valstu muitas dienestiem pārsūtīt visus par Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu samaksāto galīgo antidempinga maksājumu atmaksas pieprasījumus, kurus iesnieguši importētāji, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu un uz faktu, ka kāds neatlasīts ražotājs eksportētājs ir pieprasījis TER vai IR sākotnējā izmeklēšanā, kuras rezultātā ar Regulu (EK) Nr. 1472/2006 (“sākotnējā izmeklēšana”) tika noteikti galīgie pasākumi. Komisija novērtē attiecīgo TER vai IR pieprasījumu un atkārtoti nosaka attiecīgu maksājuma likmi. Pamatojoties uz to, valstu muitas dienestiem pēc tam būtu jāpieņem lēmums par antidempinga maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumu.

(23)

Finanzgericht Düsseldorf2016. gada 9. maijā iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 spēkā esību (lieta C-256/16 Deichmann). Minētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Vācijas apavu importētāju Deichmann un attiecīgo valsts muitas dienestu Hauptzollamt Duisburg. Strīds attiecās uz to antidempinga maksājumu atmaksu, ko Deichmann SE bija samaksājis par apavu importu cita starpā no sava Ķīnas piegādātāja Chengdu Sunshine Shoes Co. Ltd, kurš bija iesniedzis TER un IR pieprasījumu un netika atlasīts. Otru lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 spēkā esību 2016. gada 28. novembrī iesniedza Apvienotās Karalistes First-tier Tribunal (Tax Chamber) (lieta C-612/16 C & J Clark International).

(24)

Turklāt pēc Francijas muitas dienestu paziņojuma, kas veikts saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 1. pantu, Komisija analizēja TER/IR pieprasījumus no trim Ķīnas ražotājiem eksportētājiem: Chengdu Sunshine Shoes Co. Ltd, Foshan Nanhai Shyang Yuu Footwear Ltd un Fujian Sunshine Footwear Co. Ltd.

(25)

Iepriekšminēto darbību rezultātā ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/2257 (21) Komisija atkārtoti noteica galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasēja pagaidu maksājumu, kas noteikts tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa un kurus ražo trīs ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER un IR pieprasījumus, bet netika atlasīti.

(26)

Saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 1. pantu Apvienotās Karalistes muitas dienesti 2016. gada 12. jūlijā informēja Komisiju par atmaksas pieprasījumiem, kas saņemti no importētājiem Savienībā, un iesniedza apliecinošos dokumentus.

(27)

Saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 1. pantu Beļģijas muitas dienesti 2016. gada 13. jūlijā informēja Komisiju par atmaksas pieprasījumiem, kas saņemti no importētājiem Savienībā, un iesniedza apliecinošos dokumentus.

(28)

Saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 1. pantu Zviedrijas muitas dienesti 2016. gada 26. jūlijā informēja Komisiju par atmaksas pieprasījumiem, kas saņemti no importētājiem Savienībā, un iesniedza apliecinošos dokumentus.

(29)

Minētajos paziņojumos, uz kuriem attiecas šī regula, uzskaitīti pavisam divi simti četrdesmit seši uzņēmumi, kas piegādā apavus no Ķīnas un Vjetnamas.

(30)

Tika konstatēts, ka par lielu skaitu šo uzņēmumu (simt sešdesmit astoņi uzņēmumi, kas uzskaitīti šīs regulas III pielikumā) Komisijai nav informācijas, ka tie sākotnējā izmeklēšanā būtu iesnieguši TER vai IR pieprasījuma veidlapu. Starp šiem uzņēmumiem bija arī uzņēmumi, uz kuriem izmeklēšana neattiecas, jo, piemēram, tie neatrodas Ķīnā vai Vjetnamā vai tie ir tirdzniecības uzņēmumi, kam nekādā ziņā nav tiesību saņemt individuālo dempinga starpību. III pielikumā uzskaitītie uzņēmumi nevarēja pierādīt, ka tie ir saistīti ar kādu Ķīnas vai Vjetnamas ražotāju eksportētāju, kas sākotnējā izmeklēšanā bija iesniedzis TER/IR pieprasījumu. Tomēr, kā minēts 79. apsvērumā, Komisija atzīst, ka, iespējams, ne visiem importētajiem, kuri pirka apavus no attiecīgiem tirgotājiem, bija zināms, ka ir nepieciešams darīt Komisijai zināmus to ražotāju eksportētāju nosaukumus, no kuriem minētie tirgotāji iegādājušies apavus. 79. apsvērumā ir arī sīkāk skaidrots, kāpēc Komisija ar šādu pamatojumu nolēma uz laiku apturēt III pielikumā uzskaitīto uzņēmumu pārbaudi.

(31)

No atlikušajiem uzņēmumiem divdesmit jau sākotnējā izmeklēšanā tika novērtēti individuāli vai kā Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju izlasē iekļautas uzņēmumu grupas daļa (uzskaitīti šīs regulas IV pielikumā). Neviens no šiem uzņēmumiem nesaņēma individuālu maksājuma likmi, tāpēc maksājums 16,5 % apmērā, ko piemēro Ķīnai, vai 10 % apmērā, kuru piemēro Vjetnamai, attiecās uz apavu importu, ko attiecīgi veic minētie uzņēmumi. Šīs likmes 12. apsvērumā minētais spriedums neskāra.

(32)

No atlikušajiem uzņēmumiem trīsdesmit viens (uzskaitīti šīs regulas V pielikumā) jau 12. apsvērumā minētajā sprieduma izpildes kontekstā tika novērtēts individuāli vai kā uzņēmumu grupas daļa; proti, attiecīgi Īstenošanas lēmumā 2014/149/ES vai Īstenošanas regulās (ES) 2016/1395, (ES) 2016/1647, (ES) 2016/1731 un (ES) 2016/2257. Tika novērtēti arī tie astoņi uzņēmumi, kuri tika paziņoti Komisijai piezīmēs, kas pēc informācijas izpaušanas tika saņemtas no Eiropas Sporta preču nozares federācijas (“FESI”) un Footwear Coalition, un par kuriem tika norādīts, ka tie ir saistīti ar vienu uzņēmumu vai uzņēmumu grupu, kas jau novērtēti iepriekš vienā no minētajām regulām.

(33)

Kā jau minēts 10. apsvērumā, uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām, kas tika novērtētas ar Īstenošanas Lēmumu 2014/149/ES, netika atkārtoti noteikts antidempinga maksājums, pamatojoties uz to, ka minētajiem uzņēmumiem jau bija atmaksāti attiecīgie muitas nodokļi un tie bija guvuši tiesisko paļāvību, ka maksājums netiks noteikts atkārtoti. No otras puses, nebūtu jāapmierina atmaksas pieprasījumi, kas saņemti no importētājiem Savienībā, kuri saistīti ar uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām, kas attiecīgi novērtēti ar Īstenošanas regulām (ES) 2016/1395, (ES) 2016/1647, (ES) 2016/1731 un (ES) 2016/2257. Tas skaidrojams ar to, ka minēto importētāju juridiskā situācija bija citāda nekā importētājiem, kas tika novērtēti ar Īstenošanas lēmumu 2014/149/ES, proti, tie nebija guvuši tiesisko paļāvību.

(34)

Piezīmēs, kas pēc informācijas izpaušanas tika saņemtas no FESI un Footwear Coalition, tika norādīts, ka viens Komisijai paziņotais Ķīnas ražotājs eksportētājs sākotnējā izmeklēšanā iesniedzis TER/IR pieprasījuma veidlapu, bet nav ne atlasīts, ne novērtēts iepriekšējā īstenošanā, kas minēta 18.–20. un 25. apsvērumā. Tās pašas personas norādīja arī, ka vēl četri citi Komisijai paziņotie uzņēmumi, kas saistīti ar Ķīnas vai Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem, kuri iesnieguši TER/IR pieprasījuma veidlapu sākotnējā izmeklēšanā, nav ne atlasīti, ne novērtēti iepriekšējā īstenošanā, kas minēta 18.–20. un 25. apsvērumā. Tādējādi būtu jānovērtē pavisam piecu uzņēmumu (uzskaitīti VI pielikumā) vai ar tiem saistīto uzņēmumu TER/IR pieprasījumi. Novērtēšanu nevar pabeigt šai īstenošanai noteiktajā termiņā, tāpēc tā tiks veikta nākamajā īstenošanā. Tāpēc uz laiku, kamēr kļūst zināms attiecīgo Ķīnas un/vai Vjetnamas piegādātāju TER/IR pieprasījumu novērtēšanas rezultāts, būtu jāaptur to atmaksas pieprasījumu izskatīšana, kuri saņemti no minēto uzņēmumu (uzskaitīti VI pielikumā) attiecīgajiem importētajiem Savienībā.

(35)

Visbeidzot, pēc informācijas izpaušanas tās pašas personas apgalvoja, ka seši no III pielikumā uzskaitītajiem uzņēmumiem ir saistīti ar uzņēmumu vai uzņēmumu grupu, kas jau novērtēta iepriekšējā īstenošanā, un tāpēc tie būtu jāatzīst par saistītiem uzņēmumiem. Tomēr lietas materiālos ietvertie pierādījumi nepamato minēto pieprasījumu, kas turklāt nekādā ziņā nav pamatots ar kādiem papildu pierādījumiem. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(36)

Atlikušie deviņpadsmit uzņēmumi bija Ķīnas vai Vjetnamas ražotāji eksportētāji, kas netika atlasīti sākotnējā izmeklēšanā un kas bija iesnieguši TER/AR pieprasījuma veidlapu. Tāpēc Komisija novērtēja šo uzņēmumu iesniegtos TER un IR pieprasījumus. Tika novērtēti arī divi Komisijai paziņoti uzņēmumi, par kuriem piezīmēs, kas pēc informācijas izpaušanas tika saņemtas no FESI un Footwear Coalition, tika norādīts, ka tie ir saistīti ar vienu Ķīnas ražotāju eksportētāju, uz kuru attiecas pašreizējais novērtējums.

(37)

Kopumā šajā regulā Komisija ir novērtējusi TER/IR pieprasījuma veidlapas no Fujian Viscap Shoes Co. Ltd, Vietnam Ching Luh Shoes Co. Ltd, Vinh Thong Producing-Trading-Service Co. Ltd, Qingdao Tae Kwang Shoes Co. Ltd, Maystar Footwear Co. Ltd, Lien Phat Company Ltd, Qingdao Sewon Shoes Co. Ltd, Panyu Pegasus Footwear Co. Ltd, PanYu Leader Footwear Corporation, Panyu Hsieh Da Rubber Co. Ltd, An Loc Joint Stock Company, Qingdao Changshin Shoes Company Limited, Chang Shin Vietnam Co. Ltd, Samyang Vietnam Co. Ltd, Qingdao Samho Shoes Co. Ltd, Min Yuan, Chau Giang Company Limited, Foshan Shunde Fong Ben Footwear Industrial Co. Ltd un Dongguan Texas Shoes Limited Co.

(38)

Komisijai ir iespēja labot tos apstrīdētās regulas aspektus, kuru dēļ tā tika atcelta, vienlaikus atstājot negrozītas tās novērtējuma daļas, kuras spriedums (22) neietekmē.

(39)

Šīs regulas mērķis ir labot tos apstrīdētās regulas aspektus, par kuriem tika konstatēts, ka tie neatbilst pamatregulai, un kuri tādējādi tika atzīti par spēkā neesošiem attiecībā uz 37. apsvērumā minētajiem ražotājiem eksportētājiem.

(40)

Visi pārējie konstatējumi, kas ietverti apstrīdētajā regulā un Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1294/2009 un ko Tiesa neatzina par spēkā neesošiem, paliek spēkā un ar šo tiek iestrādāti šajā regulā.

(41)

Tāpēc nākamie apsvērumi attiecas tikai uz jauno novērtējumu, kas nepieciešams Tiesas spriedumu izpildei.

(42)

Komisija ir pārbaudījusi, vai 37. apsvērumā minētie ražotāji eksportētāji, kas bija iesnieguši TER/IR pieprasījumus attiecībā uz izmeklēšanas periodu (“attiecīgie ražotāji eksportētāji”), pārsvarā bija darbojušies TER vai IR apstākļos. Šīs izvērtēšanas nolūks ir noskaidrot, kādā mērā attiecīgajiem importētājiem ir tiesības uz tā antidempinga maksājuma atmaksu, kas veikts saistībā ar antidempinga maksājumiem par minēto piegādātāju veikto eksportu.

(43)

Ja analīzē tiktu atklāts, ka attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, kuru eksportam ticis uzlikts attiecīgo importētāju samaksātais antidempinga maksājums, piešķirams TER, tad šim ražotājam eksportētājam būtu jāpiemēro individuāla maksājuma likme un maksājuma atmaksa tiktu ierobežota līdz summai, kas atbilst starpībai starp samaksāto nodokli un individuālo maksājuma likmi, proti, importa no Ķīnas gadījumā – starpībai starp 16,5 % un maksājumu, kurš noteikts vienīgajam izlasē iekļautajam eksportētājam uzņēmumam, kam piešķirts TER, konkrēti, 9,7 %; un importa no Vjetnamas gadījumā tā būtu starpība starp 10 % un individuālo maksājuma likmi, kas attiecīgā gadījumā aprēķināta attiecīgajam ražotājam eksportētājam.

(44)

Ja analīzē tiktu atklāts, ka ražotājam eksportētājam, kura TER pieteikums ticis noraidīts, piešķirams IR, tad attiecīgajam ražotājam eksportētājam būtu jāpiemēro individuāla maksājuma likme un maksājuma atmaksa tiktu ierobežota līdz summai, kas atbilst starpībai starp veikto maksājumu, proti, 16,5 % importam no Ķīnas un 10 % importam no Vjetnamas, un attiecīgā gadījumā konkrētajam ražotājam eksportētājam aprēķināto individuālo maksājumu.

(45)

Savukārt, ja šādu TER un IR pieprasījumu analīzē tiktu atklāts, ka gan TER, gan IR būtu jānoraida, tad antidempinga maksājumu atmaksu piešķirt nevarētu.

(46)

Kā paskaidrots 12. apsvērumā, Tiesa atcēla apstrīdēto regulu un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009 attiecībā uz konkrētu Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju veiktu konkrētu apavu eksportu, ciktāl Komisija nebija izvērtējusi TER un IR pieprasījumus, ko šie ražotāji eksportētāji bija iesnieguši.

(47)

Tāpēc Komisija ir izvērtējusi attiecīgo ražotāju eksportētāju TER un IR pieprasījumus, lai noteiktu viņu eksportam piemērojamo maksājuma likmi. Novērtējums liecina – iesniegtā informācija neapstiprina, ka attiecīgie ražotāji eksportētāji būtu darbojušies tirgus ekonomikas apstākļos vai ka tiem būtu tiesības uz individuālu režīmu (sīkāku paskaidrojumu sk. (48). un turpmākajos apsvērumos).

(48)

Nepieciešams uzsvērt, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas pieprasīt TER saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā ziņā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šāda ražotāja iesniegtajā prasībā jābūt pietiekamiem pierādījumiem, kā noteikts minētajā noteikumā, par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Attiecīgi Savienības iestādēm nav pienākuma pierādīt, ka ražotājs neatbilst noteiktajiem šā statusa piešķiršanas nosacījumiem. Gluži pretēji, Savienības iestādes novērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā noteiktie kritēriji, lai ražotājam piešķirtu TER, un Savienības tiesas pārbauda, vai novērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda (sprieduma lietā C-249/10 P 32. punkts un sprieduma lietā C-247/10 P 24. punkts).

(49)

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu, lai ražotājam eksportētājam piešķirtu TER, ir jāizpilda visi pieci minētajā pantā uzskaitītie kritēriji. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka vismaz viena kritērija neizpilde ir pietiekams iemesls TER pieprasījuma noraidīšanai.

(50)

Neviens no attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem nespēja pierādīt atbilstību 1. kritērijam (ar darījumdarbību saistītie lēmumi). Konkrētāk, Komisija konstatēja, ka lielākā daļa no attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem (7., 11., 12., 13., 14., 16., 17., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 24., 25. uzņēmums) (23) nevar brīvi noteikt savus pārdošanas apjomus iekšzemes un eksporta tirgū. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka pastāv ierobežojumi attiecībā uz saražojamo apjomu un/vai ierobežojums attiecībā uz konkrētos tirgos (iekšzemes un eksporta) pārdodamajiem daudzumiem. Turklāt daži attiecīgie ražotāji eksportētāji (8., 9. 10., 15. uzņēmums) nespēja sniegt būtisku un pilnīgu informāciju (piemēram, pierādījumus par uzņēmuma struktūru un kapitālu, pierādījumus vai skaidrojumus par lēmumu pieņemšanu uzņēmumā), lai pierādītu, ka viņu lēmumi, kas saistīti ar darījumdarbību, tika pieņemti atbilstoši tirgus situācijai, bez izteiktas valsts ietekmes.

(51)

Attiecībā uz 2. kritēriju (grāmatvedība) 8., 10., 13., 14., 15., 16., 17., 19., 20., 21., 24. un 25. uzņēmums nepierādīja arī, ka tiem būtu pamata grāmatvedības uzskaite, kuru pārbauda neatkarīgs revidents saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. TER novērtējumi konkrēti atklāja, ka minētie uzņēmumi vai nu Komisijai neuzrādīja neatkarīga revidenta atzinumu/ziņojumu, vai arī to grāmatvedības uzskaite netika revidēta, vai vairākām pozīcijām to bilancē vai ienākumu pārskatā nebija paskaidrojumu.

(52)

Attiecībā uz 3. kritēriju (aktīvi un pārnešana) 7., 8., 9., 10., 11., 13., 15., 16., 17., 18., 19., 22., 23. un 25. uzņēmums nepierādīja, ka no sistēmas, kurā nebija tirgus ekonomikas, nav mantoti izkropļojumi. Konkrēti šie uzņēmumi cita starpā nesniedza būtisku un pilnīgu informāciju par aktīviem, kas pieder uzņēmumam, un zemes izmantošanas tiesību noteikumiem un vērtību.

(53)

Visbeidzot un ņemot vērā 49. apsvērumā izklāstītos iemeslus, Komisija nevienam attiecīgajam ražotājam eksportētājam nevērtēja 4. kritēriju (bankrots un īpašumtiesības) un 5. kritēriju (valūtas konvertēšana). Komisija informēja attiecīgos ražotājus eksportētājus par TER konstatējumiem un aicināja tos iesniegt piezīmes. Piezīmes netika saņemtas.

(54)

Saskaņā ar 9. panta 5. punktu pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā, ja piemēro tās 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, tad eksportētājiem, kuri var pierādīt, ka atbilst visiem kritērijiem, kas noteikti 9. panta 5. punktā pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā, tomēr var noteikt individuālu maksājumu.

(55)

Kā minēts 48. apsvērumā, nepieciešams uzsvērt, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas pieprasīt IR saskaņā ar 9. panta 5. punktu pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā. Tālab 9. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzēts, ka iesniegtajam pieprasījumam jābūt pienācīgi pamatotam. Tādējādi Savienības iestādēm nav pienākuma pierādīt, ka eksportētājs neatbilst nosacījumiem, kas noteikti šāda statusa atzīšanai. Gluži pretēji, Savienības iestādes novērtē, vai attiecīgā eksportētāja iesniegtie pierādījumi pietiekami pierāda atbilstību visiem IR piešķiršanas kritērijiem, kas noteikti 9. panta 5. punktā pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā.

(56)

Saskaņā ar 9. panta 5. punktu pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā eksportētājiem pienācīgi pamatotā pieprasījumā būtu jāpierāda, ka ir izpildīti visi pieci minētajā punktā uzskaitītie IR piešķiršanas kritēriji. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka pat viena kritērija neizpilde jau ir iemesls IR pieprasījuma noraidīšanai.

(57)

Minētie pieci kritēriji ir šādi:

(58)

Visi deviņpadsmit attiecīgie ražotāji eksportētāji, kuri pieprasīja TER, pieprasīja arī IR gadījumā, ja TER tiem netiktu piešķirts. Tāpēc Komisija novērtēja katra attiecīgā ražotāja eksportētāja IR pieprasījumu.

(59)

Attiecībā uz 1. kritēriju (kapitāla un peļņas repatriācija), 9. un 20. uzņēmums neiesniedza pierādījumus, ka var brīvi repatriēt kapitālu un peļņu, un tādējādi nepierādīja, ka šis kritērijs ir izpildīts.

(60)

Attiecībā uz 2. kritēriju (brīvi noteikta eksporta pārdošana un cenas) Komisija secināja, ka 7., 8., 11., 12., 13., 14., 15., 16., 17., 18., 20., 21., 22., 23. un 24. uzņēmums nav pierādījuši, ka tādi ar darījumdarbību saistīti lēmumi, kas attiecas uz eksporta cenām un daudzumiem un pārdošanas noteikumiem, netiek pieņemti brīvi, reaģējot uz tirgus signāliem, – par to liecina tādi analizētie pierādījumi kā statūti un darījumdarbības licence, kas atklāj, ka saražojamais apavu daudzums un/vai konkrētos tirgos pārdodamie daudzumi tiek ierobežoti.

(61)

Attiecībā uz 3. kritēriju (uzņēmums – galvenie amati vadībā un akcijas – ir pietiekami neatkarīgs no valsts iejaukšanās) 7., 8., 9., 10., 13., 15., 16., 17., 18., 19., 22., 23. un 25. uzņēmums nav snieguši nepieciešamo informāciju, lai pierādītu, ka ir pietiekami neatkarīgs no valsts iejaukšanās. Cita starpā netika sniegta informācija, kā un ar kādiem noteikumiem šiem uzņēmumiem nodotas zemes izmantošanas tiesības.

(62)

Turklāt 8., 10., 17., 18. un 25. uzņēmums nepierādīja arī, ka atbilst 5. kritērija (apiešana) prasībām, jo netika sniegta informācija par to, kā uzņēmumā tiek pieņemti lēmumi.

(63)

Visbeidzot, ņemot vērā 56. apsvērumā minētos noteikumus, Komisija nevienam attiecīgajam ražotājam eksportētājam nevērtēja 4. kritēriju (valūtas maiņas kursu pārrēķina atbilstīgi tirgus likmei).

(64)

Neviens no deviņpadsmit attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem neatbilda 9. panta 5. punktā pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā noteiktajiem kritērijiem, un tāpēc tiem visiem IR piešķiršana tika noraidīta. Komisija attiecīgi informēja attiecīgos ražotājus eksportētājus un aicināja tos iesniegt piezīmes. Piezīmes netika saņemtas.

(65)

Tāpēc šo deviņpadsmit attiecīgo ražotāju eksportētāju veiktajam eksportam Padomes Regulas (EK) Nr. 1472/2006 piemērošanas laika posmā būtu jānosaka atlikušais antidempinga maksājums, kas piemērojams Ķīnai un Vjetnamai, attiecīgi 16,5 % un 10 %. Minētās regulas piemērošanas laika posms sākotnēji bija no 2006. gada 7. oktobra līdz 2008. gada 7. oktobrim. Pēc termiņbeigu pārskatīšanas sākšanas tas 2009. gada 30. decembrī tika pagarināts līdz 2011. gada 31. martam. Spriedumos konstatētā nelikumība ir tāda, ka Savienības iestādes nenoskaidroja, vai attiecībā uz tiem ražojumiem, ko ražo attiecīgie ražotāji eksportētāji, būtu jānosaka atlikušais maksājums vai individuālais maksājums. Pamatojoties uz Tiesas konstatēto nelikumību, nav juridiska pamatojuma atbrīvot attiecīgo ražotāju eksportētāju ražotos ražojumus no antidempinga maksājumu samaksas. Tāpēc jaunajā aktā, ar ko novērš Tiesas konstatēto nelikumību, atkārtoti jānovērtē tikai piemērojamā antidempinga maksājumu likme, nevis paši pasākumi.

(66)

Tā kā ir secināts, ka atlikušais maksājums, kas piemērojams attiecīgi Ķīnai un Vjetnamai, būtu atkārtoti jānosaka attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem ar tādu pašu likmi, kāda sākotnēji noteikta ar apstrīdēto regulu un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009, tad nav nepieciešams izdarīt grozījumus Regulā (EK) Nr. 388/2008. Pēdējā minētā regula paliek spēkā.

(67)

Ņemot vērā sniegtās piezīmes un to analīzi, tika secināts, ka Ķīnai un Vjetnamai piemērojamais atlikušais antidempinga maksājums, proti, attiecīgi 16,5 % un 10 %, būtu jānosaka atkārtoti uz laika posmu, kurā bija piemērojama apstrīdētā regula.

(68)

Attiecīgie ražotāji eksportētāji un visas personas, kuras pieteicās, tika informēti par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata bija paredzēts ierosināt atkārtoti noteikt galīgo antidempinga maksājumu deviņpadsmit attiecīgo ražotāju eksportētāju veiktajam eksportam. Tiem tika dots laiks, kurā tie pēc informācijas izpaušanas varēja iesniegt apsvērumus.

(69)

Pēc informācijas izpaušanas Komisija saņēma piezīmes i) FESI un Footwear Coalition  (24) vārdā, kuri pārstāv apavu importētājus Savienībā un ii) apavu importētāja Savienībā Cortina NV (“Cortina”) vārdā.

(70)

Piezīmēs par informācijas izpaušanu FESI un Footwear Coalition, pirmkārt, norādīja, ka pašreizējai īstenošanai ir tas pats juridiskais pamatojums un apsvērumi, kurš Komisijas iepriekš pieņemtajām regulām, kuras attiecas uz to pašu īstenošanas procedūru, proti, tās ir Īstenošanas regulas (ES) 2016/1395, (ES) 2016/1647, (ES) 2016/1731 un (ES) 2016/2257. Tāpēc atbildē uz informācijas izpaušanu tie atsaucās un iekļāva atsauci uz piezīmēm, ko tie bija iesnieguši saistībā ar iepriekšminētajām regulām attiecīgi 2015. gada 16. decembrī, 2016. gada 6. jūnijā, 2016. gada 16. jūnijā un 2016. gada 11. augustā, tomēr neprecizēja sīkāk šīs piezīmes un apgalvojumus.

(71)

Atbildot uz šīm piezīmēm, Komisija atsaucas uz Īstenošanas regulām (ES) 2016/1395, (ES) 2016/1647, (ES) 2016/1731 un (ES) 2016/2257, kurās pilnībā bija analizētas piezīmes, ko FESI un Footwear Coalition iesniedza pašreizējā īstenošanā. Tā kā FESI un Footwear Coalition sīkāk nepaskaidroja savus argumentus, Komisija uzskata, ka uz tiem ir pilnībā sniegtas atbildes iepriekšminētajās regulās, un ar šo tiek apstiprināti minētajās regulās izdarītie secinājumi šajā sakarā.

(72)

Bez tam FESI un Footwear Coalition sniedza piezīmes, kas tiek analizētas tālāk.

(73)

FESI un Footwear Coalition nāk klajā ar apgalvojumu, ka pieeja, ko izmantojusi Komisija attiecībā uz III pielikumā uzskaitītajiem uzņēmumiem, ir bijusi nelikumīga. Tādejādi, iekļaudama III pielikumā uzņēmumus, kuri bijuši saistīti ar uzņēmumiem, kas jau tika novērtēti Īstenošanas regulu (ES) 2016/1395, (ES) 2016/1647, (ES) 2016/1731 vai (ES) 2016/2257 kontekstā, Komisija esot pārkāpusi “vienas saimnieciskas vienības” konceptu, kas ticis piemērots sākotnējā izmeklēšanā. Turklāt šāda pieeja varētu radīt juridisku nekonsekvenci, jo ar iepriekšminētajām regulām Komisija šiem uzņēmumiem atkārtoti noteikusi antidempinga maksājumus, savukārt III pielikumā uzskaitīti tie paši uzņēmumi ar norādi, ka tie sākotnējā izmeklēšanā nav iesnieguši TER/IR pieprasījumu.

(74)

Tā kā uz nesaistītiem tirgotājiem sākotnējā izmeklēšanā nav attiekusies prasība iesniegt TER/IR pieprasījumu, tad nekādā ziņā netiktu prasīts tos uzskaitīt III pielikumā.

(75)

Visbeidzot, FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka III pielikumā nebūtu vajadzējis iekļaut uzņēmumus, kas saistīti ar Ķīnas vai Vjetnamas piegādātājiem, kuri sākotnējā izmeklēšanā iesnieguši TER/IR pieprasījumu, bet nav novērtēti nevienā no 63. apsvērumā minētajām regulām 12. apsvērumā minēto tiesas spriedumu īstenošanas kontekstā. Jo īpaši tiek apgalvots, ka nākotnē šāda pieeja liegtu Komisijai novērtēt TER/IR pieprasījumus, ko iesniedz to saistītie piegādātāji Ķīnā un Vjetnamā. Šīs pašas personas apgalvo arī, ka valstu muitas dienestu paziņoto uzņēmumu sarakstā atpazīt uzņēmumus/tirgotājus, kas pieder pie vienas un tās pašas uzņēmumu grupas, un noteikt, vai tie pieder pie kāda Ķīnas vai Vjetnamas ražotāja eksportētāja, kas sākotnējā izmeklēšanā iesniedzis TER/IR pieprasījumu, bet sākotnējā izmeklēšanā nav atlasīts, būtu Komisijas pienākums. Citādi Komisija uzliktu neizpildāmu pierādīšanas pienākumu ieinteresētajām personām.

(76)

Kā minēts 34. apsvērumā, pēc informācijas izpaušanas FESI un Footwear Coalition tiešām norādīja uzņēmumus, kas saistīti ar Ķīnas vai Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem, kuri iesnieguši TER/IR pieprasījuma veidlapu sākotnējā izmeklēšanā, bet netika ne atlasīti, ne novērtēti iepriekšējā īstenošanā, kas minēta 18.–20. un 25. apsvērumā. Informācija lietas materiālos apstiprināja informāciju, ko saņēma minētās ieinteresētās personas, tā ka minēto uzņēmumu TER/IR pieprasījumi tiks novērtēti. Uz novērtēšanas rezultātu attieksies atsevišķs tiesību akts. Tāpēc tika apmierināts pieprasījums, kas attiecās uz minētajiem uzņēmumiem, un minētie uzņēmumi nav iekļauti III pielikumā.

(77)

Attiecībā uz tirgotājiem (saistītiem vai nesaistītiem ar Ķīnas vai Vjetnamas piegādātājiem), kas prasīja tiem atmaksāt samaksātos maksājumus, Komisija uzskata, ka pierādīšanas pienākums ir minētajiem tirgotājiem.

(78)

Tomēr neviens III pielikumā uzskaitīts tirgotājs nesniedza informāciju vai pierādījumus par saviem piegādātājiem Ķīnā vai Vjetnamā (izņemot 76. apsvērumā minētos).

(79)

Tomēr Komisija atzīst, ka, iespējams, ne visiem importētajiem, kuri pirka apavus no attiecīgiem tirgotājiem, bija zināms, ka ir nepieciešams darīt Komisijai zināmus ražotāju eksportētāju nosaukumus, no kuriem minētie tirgotāji iegādājušies apavus. Tāpēc, lai nodrošinātu to, ka tiek pilnībā ievērotas tiesības uz aizstāvību, Komisija nolēma sazināties ar konkrētiem importētājiem un tos informēt par situāciju un pierādīšanas pienākumu. Lai atvēlētu laiku, kas vajadzīgs šā lēmuma īstenošanai, uz laiku, līdz Komisija būs sazinājusies ar attiecīgajiem importētājiem un devusi tiem laiku rīkoties, tiek apturēta III pielikumā uzskaitīto uzņēmumu pārbaude. Astoņu mēnešu termiņš TER/IR pieprasījumu novērtēšanai sāksies dienā, kad importētājs Komisijai darīs zināmus attiecīgo ražotāju eksportētāju nosaukumus un adreses, vai, ja netiks saņemta atbilde, Komisijas noteiktā laikposmā no dienas, kad beigsies minētais laikposms.

(80)

FESI un Footwear Coalition apgalvo arī, ka juridiskās noteiktības labad Komisijai nebūtu jāpieņem un jāpublicē turpmāki tiesību akti attiecībā uz Tiesas sprieduma īstenošanu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14, kamēr Tiesa nebūs pieņēmusi procesā esošos prejudiciālos nolēmumus par 23. apsvērumā minētās Īstenošanas regulas (ES) 2016/223, 19. apsvērumā minētās Īstenošanas regulas (ES) 2016/1647 un 20. apsvērumā minētās Īstenošanas regulas (ES) 2016/1731 spēkā esību. Šajā sakarā tiek apgalvots – lai arī lietas izskatīšana tiesā neaptur iestāžu pieņemtu aktu piemērošanu, LESD 278. pants nav piemērojams šajā lietā, jo šajā sakarā iesniegtā prasība neattiecas uz Īstenošanas regulas (ES) 2016/223 piemērošanas apturēšanu, bet uz atturēšanos no citu tādu regulu pieņemšanas, ar kurām atkārtoti nosaka galīgos antidempinga maksājumus apavu importam no Ķīnas un Vjetnamas. Šo pašu iemeslu dēļ tiek apgalvots arī, ka atsaukšanās uz spriedumiem Zuckerfabrik Süderdithmarschen/Altana lietās nav juridiski nozīmīga.

(81)

Attiecībā uz LESD 278. pantu un spriedumiem lietās Zuckerfabrik Süderdithmarschen/Altana Komisija piekrīt FESI un Footwear Coalition, ka judikatūra nav piemērojama, lai novērtētu, vai apturēt apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14 pieņemtā Tiesas sprieduma īstenošanu. Tomēr Komisija uzskata, ka tai ir pienākums īstenot spriedumu samērīgā termiņā un ka tāda procesā esoša tiesvedība, kura skar agrāk pieņemtus aktus, ar ko spriedumu īsteno, nav pienācīgs pamats, lai nenoslēgtu sprieduma īstenošanu. Konkrēti tā uzskata, ka tādejādi ieinteresētajām personām, kuras nav FESI un Footwear Coalition, tiktu liegts izmantot tiesības administratīvā procesā un iespējamā tiesvedībā.

(82)

Attiecībā uz Īstenošanas regulu (ES) 2016/1647 un (ES) 2016/1731 spēkā esību FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka pēdējai minētajai regulai un ikvienai jaunai regulai, ar kuru atkārtoti nosaka galīgos maksājumus Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, ir tas pats juridiskais pamats, Komisijas pieeja un pamatojums un ka Īstenošanas regulu (ES) 2016/1647 un (ES) 2016/1731 atzīšana par spēkā neesošām nozīmētu arī, ka ikviena turpmāka līdzīga regula tikpat lielā mērā nebūtu spēkā. Tāpēc Komisijas pieeja nenozīmētu 12. apsvērumā minētajās apvienotajās lietās C-659/13 C & J Clark International un C-34/14 Puma pieņemto spriedumu labticīgu īstenošanu.

(83)

Visbeidzot, FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka, īstenojot iepriekšminēto spriedumu, nebūtu jāievēro Tiesas noteikts termiņš, ka šāda īstenošana negatīvi ietekmētu importētājus Savienībā, bez tam tā nenodrošinātu fiskālus ieguvumus Savienībai. Šo iemeslu dēļ Komisijai vajadzētu atturēties no sprieduma īstenošanas, kamēr Tiesā tiek izspriestas 80. apsvērumā minētās lietas.

(84)

Komisija atsaucas uz 81. apsvērumā izklāstīto pamatojumu.

(85)

FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka TER/IR pieprasījumu novērtēšanā pierādīšanas pienākums ir Komisijai, jo Ķīnas un Vjetnamas ražotāji eksportētāji ir izpildījuši savu pienākumu, sākotnējā izmeklēšanā iesniedzot TER/IR pieprasījumus. FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas šī īstenošana, būtu bijis jāpiešķir tādas pašas procesuālās tiesības, kādas bija atlasītajiem ražotājiem eksportētajiem sākotnējā izmeklēšanā. FESI un Footwear Coalition konkrēti apgalvo, ka veikta vienīgi dokumentu analīze, nevis apmeklējumi uz vietas, un ka, nenosūtot Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem vēstules par nepilnībām, tiem netika dota iespēja papildināt TER/IR pieprasījuma veidlapas.

(86)

Bez tam FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka ražotāji eksportētāji, uz kuriem attiecas šī īstenošana, netika nodrošinātas tādas pašas procesuālās garantijas, kādas piemēro standarta antidempinga izmeklēšanās, bet tika piemēroti stingrāki standarti. FESI un Footwear Coalition norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā laika posmu starp TER/IR pieprasījuma iesniegšanu sākotnējā izmeklēšanā un šo pieprasījumu novērtēšanu. Turklāt ražotājiem eksportētājiem sākotnējā izmeklēšanā TER/IR pieprasījumu aizpildīšanai ierastās 21 dienas vietā tika dotas tikai 15 dienas.

(87)

Pamatojoties uz minēto, FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka nav ievērots tiesību pamatprincips dot ieinteresētajām personām iespēju pilnībā izmantot tiesības uz aizstāvību, kuras noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā un Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā. Tādējādi tika apgalvots, ka, nedodot ražotājiem eksportētājiem iespēju papildināt nepilnīgo informāciju, Komisija ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras un īstenošanas posmā faktiski apvērsusi pierādīšanas pienākumu.

(88)

Visbeidzot, FESI un Footwear Coalition apgalvo arī, ka šāda pieeja būt diskriminējoša attiecībā pret Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem, kas atlasīti sākotnējā izmeklēšanā, kā arī pret citiem ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas antidempinga izmeklēšana un kuri šajā izmeklēšanā iesnieguši TER/IR pieprasījumus, valstīs, kurās nav tirgus ekonomikas. Tādējādi attiecībā uz Ķīnas un Vjetnamas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī īstenošana, nevajadzētu noteikt tādu pašu informācijas sniegšanas slieksni, kādu piemēro parastajā 15 mēnešu izmeklēšanā, un uz tiem nevajadzētu attiecināt stingrākus procesuālos standartus.

(89)

FESI un Footwear Coalition apgalvo arī, ka Komisija de facto piemērojusi pieejamos faktus pamatregulas 18. panta 1. punkta nozīmē, taču Komisija nav ievērojusi pamatregulas 18. panta 4. punktā izklāstītos procedūras noteikumus.

(90)

Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas iegūt TER/IR atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktam. Šajā ziņā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šāda ražotāja iesniegtajā prasībā jābūt pietiekamiem pierādījumiem, kā noteikts minētajā noteikumā, par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Tādejādi atbilstoši Tiesas spriedumiem Brosmann un Aokang lietās iestādēm nav pienākuma pierādīt, ka ražotājs neatbilst noteiktajiem šā statusa piešķiršanas nosacījumiem. Gluži pretēji, Komisija novērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā noteiktie kritēriji TER/IR piešķiršanai (sk. 48. apsvērumu). Šai sakarā tiek atgādināts, ka Komisijai nav pienākuma pieprasīt ražotājam eksportētājam, lai tas papildina TER/IR pieprasījumu. Komisija novērtējumu var balstīt uz ražotāja eksportētāja sniegto informāciju.

(91)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka veikta vienīgi dokumentu analīze, Komisija norāda, ka dokumentu analīze ir procedūra, kurā analizē TER/IR pieprasījumus, pamatojoties uz dokumentiem, ko iesniedzis ražotājs eksportētājs. Dokumentu analīzi Komisija veic visiem TER/IR pieprasījumiem. Turklāt Komisija var nolemt veikt pārbaudes uz vietas. Pārbaudes uz vietas tomēr nav nepieciešamas un netiek veiktas katram TER/IR pieprasījumam. Ja pārbaudes uz vietas tiek veiktas, to nolūks parasti ir apstiprināt konkrētu sākotnēju novērtējumu, ko veikušas iestādes, un/vai pārbaudīt attiecīgā ražotāja eksportētāja sniegtās informācijas ticamību. Citiem vārdiem, ja ražotāja eksportētāja sniegtie pierādījumi skaidri parāda, ka TER/IR nav pamatots, tad neobligātā pārbaude uz vietas parasti papildus nenotiek. Komisija novērtē, vai pārbaudes apmeklējums ir lietderīgs (25). Minētajai iestādei ir rīcības brīvība lemt par TER/IR veidlapā ietvertās informācijas pārbaudes līdzekļiem. Tādējādi, ja, kā tas ir šajā lietā, Komisija, pamatojoties uz dokumentu analīzi, lemj, ka tās rīcībā ir pietiekami pierādījumi, lai lemtu par TER/IR pieprasījumu, pārbaudes apmeklējums nav nepieciešams un to nevar prasīt.

(92)

Attiecībā uz apgalvojumu par to, ka ar Komisijas lēmumu nenosūtīt vēstules par nepilnībām nav pienācīgi ievērotas tiesības uz aizstāvību, pirmkārt, tiek atgādināts, ka tiesības uz aizstāvību ir subjektīvās tiesības un ka FESI un Footwear Coalition nevar atsaukties uz citu uzņēmumu subjektīvo tiesību pārkāpumu. Otrkārt, Komisija apstrīd pārliecību, ka tad, ja tiek izmantota tikai dokumentu analīze, pretstatā dokumentu analīzei apvienojumā ar pārbaudes apmeklējumu uz vietas, Komisijai būtu prakse veikt nozīmīgu informācijas apmaiņu un detalizēti novērst informācijas trūkumus. Faktiski FESI un Footwear Coalition nav sniegušas pierādījumus par pretējo.

(93)

Arī FESI un Footwear Coalition piezīmes par diskrimināciju nepamatotības dēļ ir jānoraida. Tiek atgādināts, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tad, ja Savienības iestāžu attieksme līdzīgās lietās atšķiras, tādējādi bez šādu atšķirību pamatošanas ar būtiskām objektīvām atšķirībām dažus tirgotājus nostādot nelabvēlīgākā situācijā kā citus (26). Tomēr Komisija tā nerīkojas: lūgdama neatlasītos Ķīnas un Vjetnamas ražotājus eksportētājus iesniegt TER/IR pieprasījumus atkārtotai novērtēšanai, tā ir iecerējusi pret šiem iepriekš neatlasītajiem ražotājiem eksportētājiem īstenot tādu pašu attieksmi kā pret tiem, kas tika atlasīti sākotnējā izmeklēšanā. Turklāt, ņemot vērā, ka pamatregulā šajā ziņā nav noteikts minimālais laikposms, ja atvēlētais laikposms šai vajadzībai ir piemērots un nodrošina personām pietiekamas iespējas savākt (vai atkārtoti savākt) nepieciešamo informāciju, vienlaikus aizsargājot to tiesības uz aizstāvību, diskriminācija nenotiek.

(94)

Attiecībā uz pamatregulas 18. panta 1. punkta piemērošanu konkrētajā lietā Komisija pieņēma attiecīgo ražotāju eksportētāju sniegto informāciju, tā šo informāciju nenoraidīja un balstīja novērtējumu uz to. Tāpēc Komisija nepiemēroja 18. pantu. Tas nozīmē, ka nebija vajadzības izmantot pamatregulas 18. panta 4. punktā paredzēto procedūru. Pamatregulas 18. panta 4. punktā paredzēto procedūru izmanto gadījumos, kad Komisija plāno noraidīt konkrētu informāciju, ko sniegusi ieinteresētā persona, un tās vietā izmantot pieejamos faktus.

(95)

FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka Komisija varētu būt pārkāpusi LESD 266. pantu, jo tas nav juridiskais pamats, lai atsāktu izmeklēšanu attiecībā uz pasākumu, kam beidzies termiņš. FESI un Footwear Coalition atkārto arī, ka LESD 266. pants neļauj noteikt antidempinga maksājumus ar atpakaļejošu spēku, ko apstiprinot arī Tiesas nolēmums lietā C-458/98P IPS/Padome.

(96)

Šajā ziņā FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka antidempinga procedūra, kas attiecas uz apavu importu no Ķīnas un Vjetnamas, ir noslēgta 2011. gada 31. martā, beidzoties pasākumu termiņam. Tālab Komisija 2011. gada 16. martāEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par maksājumu termiņa beigām (27) (“paziņojums par termiņa beigām”), Savienības ražošanas nozare nav nākusi klajā ar apgalvojumu, ka dempings turpinātos, un arī Eiropas Savienības Tiesas spriedums paziņojumu nav atzinis par spēkā neesošu.

(97)

Turklāt tās pašas personas apgalvo, ka arī pamatregula nav pamats, kas ļautu Komisijai atkārtoti sākt antidempinga izmeklēšanu.

(98)

Šajā kontekstā FESI un Footwear Coalition bez tam apgalvo, ka izmeklēšanas atsākšana un to TER/IR pieprasījumu novērtēšana, kurus iesnieguši Ķīnas un Vjetnamas ražotāji eksportētāji, uz kuriem attiecās sākotnējā izmeklēšana, pārkāpj universālo noilguma vai ierobežojuma principu. Minētais princips ir izklāstīts PTO nolīgumā un pamatregulā, kur noteikts 5 gadu pasākumu termiņš, un Kopienas Muitas kodeksa 236. panta 1. punktā un 221. panta 3. punktā, kur noteikts 3 gadu termiņš, kurā importētāji var pieprasīt antidempinga maksājumu atmaksu, no vienas puses, un valstu muitas dienesti var iekasēt ievedmuitu un antidempinga maksājumus, no otras puses (28). LESD 266. pants nepieļauj atkāpes no šā principa.

(99)

Visbeidzot, tiek apgalvots, ka Komisija nav sniegusi pamatojumu vai atsaukusies uz agrāku judikatūru, kas pamatotu LESD 266. panta izmantošanu par juridisko pamatu procedūras atsākšanai.

(100)

Attiecībā uz juridiska pamata trūkumu izmeklēšanas atsākšanai Komisija atsaucas uz iepriekš 15. apsvērumā citēto judikatūru, kur teikts, ka tā drīkst atsākt izmeklēšanu tajā posmā, kurā notikusi nelikumība. Saskaņā ar judikatūru antidempinga regulas likumība ir jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību aktu objektīvās normas, nevis lēmumu pieņemšanas praksi, pat ja šāda prakse pastāv (konkrētajā gadījumā tā nepastāv). Tādējādi no Komisijas iepriekšējās prakses, kuras nav, nevar gūt tiesisko paļāvību: ievērojot iedibināto Tiesas judikatūru, tiesisko paļāvību var gūt vienīgi tad, ja iestādes ir devušas konkrētus solījumus, kas ļautu ieinteresētai personai likumīgi secināt, ka Savienības iestādes rīkosies konkrētā veidā (29). Ne FESI, ne Footwear Coalition nav apliecinājusi, ka šajā lietā būtu doti šādi solījumi. Tas vēl jo vairāk tā ir tāpēc, ka minētā agrākā prakse neatbilst konkrētās lietas faktiskajai un juridiskajai situācijai, un tās atšķirības var būt izskaidrojamas ar faktiskajām un juridiskajām atšķirībām salīdzinājumā ar konkrēto lietu.

(101)

Minētās atšķirības ir šādas. Tiesas konstatētā nelikumība neattiecas uz konstatējumiem par dempingu, kaitējumu un Savienības interesēm un tādējādi arī uz maksājuma noteikšanas principu – tā attiecas tikai uz precīzu maksājuma likmi. Iepriekšējās tiesību aktu atcelšanas, uz kurām atsaucas ieinteresētās personas, gluži pretēji, bija saistītas tieši ar konstatējumiem par dempingu, kaitējumu un Savienības interesēm. Tāpēc iestādēm ir ļauts pārrēķināt precīzu nodokļa likmi attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem.

(102)

Šajā lietā jo īpaši nebija nepieciešams ieinteresētajām personām lūgt papildu informāciju. Komisijai toties bija jānovērtē iesniegtā informācija, kas tika iesniegta, bet nebija novērtēta pirms Regulas (EK) Nr. 1472/2006 pieņemšanas. Katrā ziņā, kā jau norādīts 100. apsvērumā, iepriekšējā prakse citās lietās nav uzskatāma par precīzu un beznosacījuma pamatojumu šai lietai.

(103)

Visbeidzot, visas personas, pret kurām ir vērsta procedūra, t. i., attiecīgie ražotāji eksportētāji, kā arī puses tiesvedībā un apvienība, kas pārstāv kādu no šīm personām, tika informētas, izpaužot informāciju par attiecīgajiem faktiem, uz kuru pamata Komisija plāno pieņemt pašreizējo TER/IR novērtējumu. Tādējādi tiek nodrošinātas viņu tiesības uz aizstāvību. Šajā ziņā jo īpaši nepieciešams norādīt, ka nesaistītajiem importētājiem antidempinga procedūrā nav tiesību uz aizstāvību, jo minētā procedūra nav vērsta pret viņiem.

(104)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka attiecīgo pasākumu termiņš beidzās 2011. gada 31. martā, Komisija neuzskata, ka pasākumu termiņa beigām būtu kāda saistība ar iespēju Komisijai pieņemt jaunu tiesību aktu, lai aizstātu atcelto aktu, izpildot spriedumu, ar kuru sākotnējais akts tiek atcelts. Saskaņā ar 15. apsvērumā minēto judikatūru administratīvā procedūra būtu jāatsāk tajā posmā, kurā notikusi nelikumība.

(105)

Tāpēc tā akta atcelšanas rezultātā, ar kuru procedūra tika noslēgta, antidempinga procedūra vēl joprojām nav pabeigta. Komisijai ir pienākums noslēgt šo procedūru; pamatregulas 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka izmeklēšana jānoslēdz, Komisijai pieņemot tiesību aktu.

(106)

FESI un Footwear Coalition apgalvo arī, ka procedūra, kas pieņemta, lai atsāktu izmeklēšanu un ar atpakaļejošu spēku noteiktu maksājuma apmēru, ļaunprātīgi izmanto Komisijas pilnvaras un pārkāpj LES. FESI un Footwear Coalition šajā ziņā paliek pie uzskata, ka Komisijai nav pilnvaru rīkoties pretēji Kopienas Muitas kodeksa 236. panta 1. punktam, liedzot antidempinga maksājumu atmaksu. Tās apgalvo, ka valstu muitas dienestiem jāreaģē uz sekām, kas izriet no tā akta atzīšanas par spēkā neesošu, ar kuru nosaka antidempinga maksājumus, un ka valstu muitas dienestiem vajadzētu arī atmaksāt šos maksājumus, ko Tiesa atzinusi par spēka neesošiem.

(107)

Šajā ziņā FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka pamatregulas 14. panta 3. punkts neļauj Komisijai atkāpties no Kopienas Muitas kodeksa 236. panta, jo abi ir viena līmeņa tiesību akti un pamatregulu nevar uzskatīt par Kopienas Muitas kodeksa lex specialis.

(108)

Turklāt tās pašas personas turpina, ka pamatregulas 14. panta 3. punkts neatsaucas uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu un ka tajā tikai noteikts, ka Komisija var pieņemt īpašus noteikumus, nevis atkāpes no Kopienas Muitas kodeksa.

(109)

Lai atbildētu uz šādu apgalvojumu, svarīgi uzsvērt, ka pamatregulas 14. panta 1. punkts noteikumus, kas reglamentē Savienības tiesību aktus muitas jomā, nedara automātiski piemērojamus individuālo antidempinga maksājumu noteikšanai (30). Toties pamatregulas 14. panta 3. punkts dod Savienības iestādēm tiesības, ja tas ir nepieciešami un lietderīgi, pārņemt un noteikt par piemērojamiem noteikumus, kas reglamentē Savienības tiesību aktus muitas jomā (31).

(110)

Lai pārņemtu noteikumus, nav nepieciešams pilnībā piemērot visus noteikumus, kas ietilpst Savienības tiesību aktos muitas jomā. Pamatregulas 14. panta 3. punktā skaidri paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz izcelsmes koncepcijas kopējo definīciju, ka ir labs piemērs tam, kā tiek pieļauta atkāpe no Savienības tiesību aktiem muitas jomā. Atkāpes pamatā ir tas, ka Komisija izmanto pilnvaras, kas izriet no pamatregulas 14. panta 3. punkta, un lūdz valstu muitas dienestus uz laiku neveikt atmaksu. Tas nemazina valstu muitas dienestu ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar muitas parādu: pilnvaras pieņemt lēmumus paliek dalībvalstu muitas dienestiem. Pamatojoties uz secinājumiem, ko izdarījusi Komisija par TER un IR pieprasījumiem, dalībvalstu muitas dienesti joprojām lemj, vai būtu jāpiešķir atmaksa.

(111)

Tādējādi, kaut arī Savienības tiesību akti muitas jomā tik tiešām neļauj likt šķēršļus kļūdaini samaksāto muitas nodokļu atmaksai, attiecībā uz antidempinga maksājumu atmaksu nevar nākt klajā ar šādu pārsteidzīgu paziņojumu. Tādējādi un ņemot vērā principiālo nepieciešamību aizsargāt Savienības pašu resursus no nepamatotiem atmaksas pieprasījumiem un saistītajām grūtībām, ko tas varētu radīt, veicot nepamatotas atmaksas pēc tam, Komisijai uz laiku bija jāatkāpjas no Savienības tiesību aktiem muitas jomā, izmantojot pilnvaras, kas izriet no pamatregulas 14. panta 3. punkta.

(112)

FESI un Footwear Coalition apgalvo arī, ka, pārkāpjot LESD 296. pantu, Komisija nav sniegusi atbilstošu pamatojumu un nav norādījusi juridisko pamatu maksājumu atkārtotai noteikšanai ar atpakaļejošu spēku un tādējādi arī importētājiem, uz kuriem attiecas šī īstenošana, liegtajai iespējai saņemt veikto maksājumu atmaksu. FESI un Footwear Coalition attiecīgi apgalvo, ka Komisija pārkāpusi ieinteresēto personu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

(113)

Komisija uzskata, ka plašais pamatojums, kas sniegts vispārīgajām informācijas izpaušanas dokumentā un šajā regulā, pienācīgi pamato šo regulu.

(114)

Turklāt FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka to pasākumu labošana ar atpakaļejošu spēku, kuriem beidzies termiņš, pārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. FESI apgalvo, ka, pirmkārt, ieinteresētās personas, ieskaitot importētājus, bija guvušas apliecinājumu, ka pasākumu termiņš beidzas 2011. gada 31. martā, un, ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš sākotnējās izmeklēšanas, ieinteresētajām personām ir tiesības pamatoti paļauties uz to, ka sākotnējā izmeklēšana netiks atsākta no jauna. Līdzīgā kārtā Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem bijušas tiesības tiesiski paļauties uz to, ka TER/IR pieprasījumus, ko tie iesniedza sākotnējā izmeklēšanā, Komisija vairs nepārskatīs, jo šie pieprasījumi netika novērtēti triju mēnešu termiņā, kas bija piemērojams sākotnējā izmeklēšanā.

(115)

Attiecībā uz ieinteresēto personu tiesisko paļāvību, ka antidempinga pasākumiem ir beidzies termiņš un izmeklēšana vairs netiks atsākta, tiek norādīts, ka 104. un 105. apsvērumā šie argumenti jau ir detalizēti aplūkoti.

(116)

Attiecībā uz Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju tiesisko paļāvību uz to, ka to iesniegtie TER/IR pieprasījumi netiks pārskatīti, tiek izdarīta atsauce uz šīs regulas 100. apsvērumu, kur šis jautājums jau aplūkots, ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jautājumā.

(117)

FESI un Footwear Coalition piebilst, ka antidempinga pasākumu noteikšana ar atpakaļejošu spēku uzskatāma par i) minēto importētāju diskrimināciju pretstatā importētājiem, uz kuriem attiecas 6. apsvērumā minēto spriedumu Brosmann un Aokang lietās īstenošana un kuriem tika atmaksāti veiktie maksājumi par apavu importu no pieciem ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas minētie spriedumi, kā arī ii) to ražotāju eksportētāju diskrimināciju, uz kuriem attiecas pašreizējā īstenošana, pretstatā pieciem ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas spriedumu Brosmann un Aokang lietās īstenošana un kuriem netika noteikti maksājumi saskaņā ar Īstenošanas lēmumu 2014/149/ES.

(118)

Attiecībā uz apgalvojumu par diskrimināciju Komisija vispirms atgādina 93. apsvērumā izklāstītās prasības, kas attiecas uz diskrimināciju.

(119)

Turklāt tā norāda, ka atšķirība starp importētājiem, uz kuriem attiecas pašreizējā īstenošana, un importētājiem, uz kuriem attiecas Brosmann un Aokang spriedumu īstenošana, ir tāda, ka pēdējie minētie nolēma Vispārējā tiesā apstrīdēt Regulu (EK) Nr. 1472/2006, savukārt pirmie minētie tā nerīkojās.

(120)

Savienības iestādes pieņemts lēmums, ko tā adresāts nav apstrīdējis LESD 263. panta sestajā daļā noteiktajā termiņā, attiecībā uz viņu kļūst galīgs. Minētais noteikums jo īpaši balstīts uz apsvērumu, ka termiņi, kuros notiek tiesvedība, ir paredzēti tam, lai nodrošinātu juridisko noteiktību, nepieļaujot to, ka Savienības pasākumus, no kuriem rodas juridiskas sekas, var apstrīdēt bezgalīgi (32).

(121)

Šāds Savienības tiesību procesuālais princips neizbēgami rada divas grupas: tie, kas apstrīdējuši Savienības pasākumu un, iespējams, rezultātā nonākuši izdevīgākā stāvoklī (kā Brosmann un pārējie četri ražotāji eksportētāji), un tie, kas šādi nav rīkojušies. Tomēr tas nenozīmē, ka Komisijas attieksme pret abām grupām nav bijusi vienlīdzīga un tā pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Atzinums, ka persona pieder pie otrās grupas tāpēc, ka tā apzināti lēmusi neapstrīdēt Savienības pasākumu, nenozīmē šīs grupas diskrimināciju.

(122)

Tādējādi visas ieinteresētās personas nevar jebkurā laikā izmantot tiesību aizsardzību Savienības tiesās.

(123)

Attiecībā uz apgalvojumu par to ražotāju eksportētāju diskrimināciju, uz kuriem attiecas šī īstenošana un kuriem pēc Īstenošanas lēmuma 2014/149/ES pieņemšanas netika piemērots maksājums, būtu jānorada, ka Padomes lēmums atkārtoti nenoteikt maksājumus, tika nepārprotami pieņemts attiecībā uz konkrētiem apstākļiem konkrētā situācijā laikā, kad Komisija iesniedza priekšlikumu atkārtoti noteikt minētos maksājumus, un jo īpaši tas pamatojās uz to, ka attiecīgie antidempinga maksājumi jau bija atmaksāti un to, ka pēc tam, kad tika pieņemti spriedumi Brosmann un Aokang lietās, sākotnējais paziņojums par parādu konkrētajam parādniekam tika atsaukts. Padome uzskatīja, ka atmaksa attiecīgajiem importētājiem radījusi tiesisko paļāvību. Ņemot vērā, ka citiem importētājiem salīdzināma atmaksa netika veikta, tie nav salīdzināmā situācijā ar importētājiem, uz kuriem attiecas Padomes lēmums.

(124)

Katrā ziņā no fakta, ka Padome izvēlējusies rīkoties noteiktā veidā, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, nevar izrietēt pienākums Komisijai īstenot kādu citu spriedumu tieši tādā pašā veidā.

(125)

Turklāt FESI un Footwear Coalition apgalvo, ka šīs sprieduma īstenošanas ietvaros Komisijai nav pilnvaru pieņemt regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumu ar atpakaļejošu spēku, un ka šādas pilnvaras vienmēr ir Padomei. Šis apgalvojums balstīts uz argumentu, ka tad, ja izmeklēšanu atsāktu tajā posmā, kurā notikusi nelikumība, būtu piemērojami tie paši noteikumi, kuri sākotnējās izmeklēšanas laikā, kad Padome pieņēma galīgos pasākumus. Minētās personas apgalvo, kas saskaņā ar 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 37/2014 (33) (saukta arī par “Kopoto regulu I”) jauna lēmumu pieņemšanas procedūra kopējās tirdzniecības politikas jomā neattiecas uz šo konkrēto kontekstu, jo pirms Kopotās regulas I stāšanās spēkā Komisija i) aktu (pagaidu regulu) jau bija pieņēmusi, ii) bija sāktas uz pabeigtas konsultācijas, kas nepieciešamas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 384/96, un iii) Komisija jau bija pieņēmusi priekšlikumu Padomes regulai, ar ko pieņem galīgos pasākumus. Pamatojoties uz to, minētās personas secina, ka būtu jāpiemēro lēmumu pieņemšanas procedūras, kas izmantotas, pirms stājās spēkā Kopotā regula I.

(126)

Taču apgalvojums koncentrējas uz izmeklēšanas sākšanas dienu (kas tik tiešām ir būtiska saistībā ar citiem būtiskiem grozījumiem pamatregulā), bet nenorāda, ka Regulā (ES) Nr. 37/2014 izmantots citāds kritērijs (proti, procedūras sākšana pasākumu pieņemšanai). FESI un Footwear Coalition nostāja tāpēc balstīta uz Regulas (ES) Nr. 37/2014 pārejas noteikuma nepareizu interpretāciju.

(127)

Patiešām, ņemot vērā norādi uz “pasākumu pieņemšanai sāktajām procedūrām”, kas iekļauta 3. pantā Regulai (ES) Nr. 37/2014, kurā izklāstīti pārejas noteikumi attiecībā uz izmaiņām lēmumu pieņemšanas procedūrās antidempinga pasākumu pieņemšanai, un ņemot vērā termina “procedūra” nozīmi pamatregulā, attiecībā uz izmeklēšanu, kura sākta pirms Regulas (ES) Nr. 37/2014 stāšanās spēkā, bet kurā Komisija, lai pieņemtu pasākumus, pirms tie stājas spēkā, nebija apspriedusies ar attiecīgo komiteju, jaunie noteikumi attiecas uz procedūru minēto antidempinga pasākumu pieņemšanai. Tas pats attiecas uz procedūrām gadījumos, kad pasākumi noteikti, pamatojoties uz vecajiem noteikumiem, un tiek pārskatīti, vai uz tādiem pasākumiem, kad, pamatojoties uz vecajiem noteikumiem, noteikti pagaidu maksājumi, bet, stājoties spēkā Regulai (ES) Nr. 37/2014, galīgo pasākumu noteikšanas procedūra vēl nav sākta. Citiem vārdiem, Regula (ES) Nr. 37/2014 attiecas uz “pieņemšanas procedūru”, nevis visu konkrētās izmeklēšanas vai pat procedūras periodu.

(128)

Tādējādi pareizā piemērojamā procedūra bija ar Kopoto regulu I ieviestā lēmumu pieņemšanas procedūra.

(129)

Savukārt Cortina, pirmkārt, apgalvo, ka Komisijai nav juridiska pamata izmeklēt TER/IR pieprasījumus, ko sākotnējā izmeklēšanā bija iesnieguši ražotāji eksportētāji. Cortina apgalvo, ka procedūra, kas beidzās 2011. gada 31. martā, beidzoties pasākumu termiņam, ar spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14 netika atzīta par spēkā neesošu, tāpēc to nevar atsākt.

(130)

Atbildot uz šo piezīmi, Komisija atsaucas uz skaidrojumu, kas sniegts 104. un 105. apsvērumā.

(131)

Otrkārt, Cortina apgalvo, ka ar šo procedūru tiek pārkāpts atpakaļejoša spēka neesamības un juridiskās noteiktības princips, kas noteikti pamatregulas 10. pantā.

(132)

Saistībā ar apgalvojumu par atpakaļejošu spēku, kas balstīts uz pamatregulas 10. pantu un PTO Antidempinga nolīguma (“PTO AN”) 10. pantu, pamatregulas 10. panta 1. punktā, kura teksts atbilst PTO AN 10. panta 1. punktam, noteikts, ka pagaidu pasākumus un galīgos antidempinga maksājumus piemēro tikai tiem ražojumiem, kas tiek laisti brīvā apgrozībā pēc tam, kad ir stājies spēkā pasākums, kas pieņemts, ievērojot attiecīgi pamatregulas 7. panta 1. punktu vai 9. panta 4. punktu. Šajā gadījumā konkrētie antidempinga maksājumi tiek piemēroti tikai tiem ražojumiem, kuri tika laisti brīvā apgrozībā pēc tam, kad bija stājusies spēkā pagaidu un apstrīdētā (galīgā) regula, kas pieņemta, ievērojot attiecīgi pamatregulas 7. panta 1. punktu un 9. panta 4. punktu. Taču pamatregulas 10. panta 1. punkta nozīmē atpakaļejošs spēks attiecināms tikai uz situāciju, kurā preces laistas brīvā apgrozībā pirms pasākumu ieviešanas, kā tas redzams minētā noteikuma tekstā, kā arī izņēmumā, kurš noteikts pamatregulas 10. panta 4. punktā.

(133)

Komisija arī norāda, ka šajā gadījumā nav pārkāpts ne atpakaļejoša spēka neesamības, ne juridiskās noteiktības princips, ne tiesiskā paļāvība.

(134)

Ciktāl ir runa par atpakaļejošu spēku, tad, novērtējot, vai pasākumam ir atpakaļejošs spēks, Tiesas judikatūrā šai sakarā izšķir jauna noteikuma piemērošanu situācijai, kas ir kļuvusi galīga (tā tiek dēvēta arī par pastāvošu vai pilnīgi pabeigtu juridisku situāciju) (34), un situācijai, kura ir sākusies, pirms jaunais noteikums ir stājies spēkā, bet kura vēl nav galīga (tā tiek dēvēta arī par pagaidu situāciju) (35).

(135)

Šajā lietā attiecīgo ražojumu importam, kas notika laikposmā, kurā tika piemērota Regula (EK) Nr. 1472/2006, piemērojamā situācija vēl nav kļuvusi galīga, jo apstrīdētās regulas atcelšanas rezultātā šiem ražojumiem piemērojamie antidempinga maksājumi vēl nav galīgi noteikti. Vienlaikus, publicējot paziņojumu par procedūras sākšanu (36) un pagaidu regulu, apavu importētāji tika brīdināti, ka šādu maksājumu var noteikt. Savienības tiesu judikatūrā ir iedibināts, ka uzņēmējiem nav tiesiskās paļāvības, līdz iestādes ir pieņēmušas tiesību aktu, ar ko izbeidz administratīvo procedūru un kas ir kļuvis galīgs (37).

(136)

Šī regula paredz, ka to nekavējoties piemēro pašreizējās procesā esošas situācijas sekām nākotnē. Valstu muitas dienesti ir iekasējuši maksājumus par apaviem. Atmaksas pieprasījumu dēļ, par kuriem vēl nav pieņemts galīgais lēmums, situācija uzskatāma par procesā esošu situāciju. Šajā regulā ir noteikta minētajam importam piemērojamā maksājuma likme, un tāpēc tā regulē procesā esošas situācijas sekas nākotnē.

(137)

Katrā ziņā, pat ja būtu notikusi piemērošana ar atpakaļejošu spēku Savienības tiesību nozīmē, kas tā nav, šāda piemērošana ar atpakaļejošu spēku būtu pamatota turpmāk izklāstītā iemesla dēļ.

(138)

Savienības tiesību materiālās normas var piemērot situācijām, kas ir pastāvējušas pirms šo normu stāšanās spēkā, ciktāl no šo normu noteikumiem, mērķiem vai vispārējās shēmas ir nepārprotams, ka minētajām normām šāds spēks ir jāpiešķir (38). Jo īpaši lietā C-337/88 Società agricola fattoria alimantare (SAFA) Tiesa lēma: “[L]ai gan vispārīgi juridiskās noteiktības princips neļauj Kopienu pasākumam stāties spēkā, pirms šis pasākums ir publicēts, var pieļaut izņēmuma gadījumus tad, ja tas nepieciešams mērķa sasniegšanai un ja tiek pienācīgi ievērota iesaistīto personu tiesiskā paļāvība.” (39)

(139)

Šajā lietā mērķis ir ievērot Komisijas pienākumu atbilstoši LESD 266. pantam. Tā kā iepriekš 12. apsvērumā minētajos spriedumos Tiesa konstatēja nelikumību tikai saistībā ar piemērojamās maksājuma likmes noteikšanu, nevis pasākumu noteikšanu vispār (tas ir, attiecībā uz secinājumiem par dempingu, kaitējumu, cēloņsakarību un Savienības interesēm), attiecīgie ražotāji eksportētāji nevarēja tiesiski paļauties, ka netiks noteikti galīgie antidempinga pasākumi. Tādējādi pasākumu noteikšanu, pat ja tā būtu ar atpakaļejošu spēku, kas tā nav, nevar uzskatīt par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

(140)

Treškārt, Cortina apgalvo, ka Komisijas apgalvojums 46. apsvērumā, ka Tiesa atcēlusi apstrīdēto regulu un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009 attiecībā uz konkrētu Ķīnas un Vjetnamas ražotāju eksportētāju veiktu konkrētu apavu eksportu, nav pareizs, jo spriedums lietās C-659/13 un C-34/14 neatcēla Regulu (EK) Nr. 1472/2006 un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1294/2009 attiecībā uz attiecīgajiem deviņpadsmit ražotājiem eksportētājiem, bet gan atcēla minētās regulas ar erga omnes ietekmi. Cortina uzskata, ja Komisija atkārtoti noteiktu antidempinga maksājumu vienīgi deviņpadsmit attiecīgo ražotāju eksportētāju importam, nevis citu ražotāju eksportētāju importam, kurus vienlīdz skar Tiesas spriedums apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14 C & J Clark International Limited un Puma SE, tā būtu neattaisnojama diskriminācija attiecībā uz šo citu ražotāju eksportētāju importu, un tas būtu arī LESD 266. panta pārkāpums.

(141)

Attiecībā uz apgalvojumu par diskriminējošu attieksmi pret to citu ražotāju eksportētāju importu, kurus skar Tiesas spriedums apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14 C & J Clark International Limited un Puma SE, Komisija norāda, ka ražotāji eksportētāji un daži importētāji, uz kuriem attiecas šī regula, bauda tiesisko aizsardzību pret to Savienības tiesās. Citi importētāji bauda šādu aizsardzību valstu tiesās, kuru tiesneši piemēro Savienības vispārējos tiesību aktus.

(142)

Kā minēts 21. apsvērumā, lai īstenotu spriedumu apvienotajās lietās C-659/13 un C-34/14 C & J Clark International Limited un Puma SE, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/223. Minētās regulas 1. pantā Komisija uzdeva valstu muitas dienestiem pārsūtīt visus par Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu samaksāto galīgo antidempinga maksājumu atmaksas pieprasījumus, kurus iesnieguši importētāji, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu un uz faktu, ka kāds neatlasīts ražotājs eksportētājs ir pieprasījis TER vai IR sākotnējā izmeklēšanā. Komisija novērtēs attiecīgo TER vai IR pieprasījumu un atkārtoti noteiks attiecīgu maksājuma likmi. Pamatojoties uz to, valstu muitas dienesti pēc tam pieņems lēmumu par antidempinga maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumu.

(143)

Tāpēc, ja ir izpildīti iepriekšminētie kritēriji, Komisija attiecībā uz visu apavu importu izskatīs TER un IR pieprasījumus, un antidempinga maksājumi tiks noteikti atkārtoti, pamatojoties uz objektīvajiem kritērijiem, kas noteikti 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā un 9. panta 5. punktā pamatregulā pirms grozījumu stāšanās spēkā. Tāpēc pret visiem citiem neatlasītajiem ražotājiem eksportētājiem no ĶTR un Vjetnamas un to importētājiem attieksme turpmāk būs tāda pati atbilstīgi Īstenošanas regulā (ES) 2016/223 noteiktajai procedūrai. Tikai tad, ja nav nenokārtotu valsts procedūru, netiks veikti TER un IR pieprasījumu novērtējumi, jo tam nav praktiskas nozīmes.

(144)

Ceturtkārt, Cortina apgalvo, ka būtu diskriminējoši atkārtoti noteikt antidempinga maksājumu deviņpadsmit attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, ņemot vērā to, ka antidempinga maksājumu atkārtoti neuzlika pēc spriedumiem Brosmann un Aokang lietās.

(145)

Apgalvojums ir nepamatots. Importētāji, kas importējuši no Brosman un pārējiem četriem ražotājiem eksportētājiem, kurus skar spriedums lietās C-247/10 P un C-249/10 P, atrodas citā faktiskajā un juridiskajā situācijā, jo to ražotāji eksportētāji nolēma apstrīdēt apstrīdēto regulu un tiem tika atmaksāti to veiktie maksājumi, tādējādi tos aizsargā Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 3. punkts. Attiecībā uz citiem nav bijis nedz šādas apstrīdēšanas, nedz šādas atmaksas. Šajā sakarā sk. arī 118.–122. apsvērumu.

(146)

Piektkārt, Cortina apgalvo, ka šīs izmeklēšanas rezultātā pieļauti vairāki procesuāli pārkāpumi. Pirmkārt, tiek apgalvots, ka attiecīgie ražotāji eksportētāji, iespējams, vairs nevar sniegt jēgpilnas piezīmes vai iesniegt papildu pierādījumus, lai pamatotu savus TER/IR pieprasījumus, kurus tie bija iesnieguši pirms vairākiem gadiem. Piemēram, ir iespējams, ka uzņēmumi vairs nepastāv vai vairs nav pieejami attiecīgie dokumenti

(147)

Turklāt Cortina apgalvo, ka, atšķirībā no sākotnējās izmeklēšanas, Komisijas pasākumi de facto un de jure ietekmē tikai importētājus, lai gan tie nevar dot jēgpilnu ieguldījumu un nevar pieprasīt, lai piegādātāji sadarbojas ar Komisiju.

(148)

Komisija norāda, ka pamatregulā nekur nav prasīts, lai Komisija eksportētājiem uzņēmumiem, kuri pieprasa TER/IR, sniegtu iespēju papildināt trūkstošo faktu informāciju. Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kurš vēlas iegūt TER saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā ziņā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šāda ražotāja iesniegtajā prasībā jābūt pietiekamiem pierādījumiem, kā noteikts minētajā noteikumā, par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Tādejādi atbilstoši Tiesas spriedumiem Brosmann un Aokang lietās iestādēm nav pienākuma pierādīt, ka ražotājs neatbilst noteiktajiem šā statusa piešķiršanas nosacījumiem. Gluži pretēji, Komisija novērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā noteiktie kritēriji TER/IR piešķiršanai (sk. 44. apsvērumu). Tiesības tikt uzklausītam attiecas uz minēto faktu novērtējumu, bet neietver tiesības papildināt trūkstošu informāciju. Pretējā gadījumā ražotājs eksportētājs varētu bezgalīgi pagarināt novērtēšanas procesu, iesniedzot informāciju pa daļām.

(149)

Šai sakarā tiek atgādināts, ka Komisijai nav pienākuma prasīt ražotājam eksportētājam, lai tas papildina TER/IR pieprasījumu. Kā minēts iepriekšējā apsvērumā, Komisija var veikt novērtējumu, pamatojoties uz ražotāja eksportētāja iesniegto informāciju. Katrā ziņā minētie ražotāji eksportētāji nav apstrīdējuši Komisijas veikto TER/IR pieprasījumu novērtējumu, un tie nav arī norādījuši, uz kuriem dokumentiem vai cilvēkiem tie vairs nevar atsaukties. Tāpēc šis apgalvojums ir tik abstrakts, ka iestādes nevar ņemt vērā šīs grūtības, veicot TER/IR pieprasījumu novērtējumu. Minētais arguments ir balstīts uz pieņēmumu un nav pamatots ar precīzām norādēm par to, kuri dokumenti un cilvēki vairs nav pieejami, kā arī par to, kāda ir šo dokumentu un cilvēku nozīme TER/IR pieprasījumu novērtēšanā, tāpēc šis arguments tiek noraidīts.

(150)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka importētājam nav iespējas dot jēgpilnu ieguldījumu, Komisija norāda uz šādiem aspektiem: pirmkārt, importētāji nevar izmantot tiesības uz aizstāvību, jo antidempinga pasākums nav vērsts pret tiem, bet gan pret ražotājiem eksportētājiem. Otrkārt, tiem bija iespēja izteikt piezīmes par šo jautājumu jau administratīvās procedūras laikā pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas. Treškārt, ja importētāji uzskatīja, ka šajā ziņā ir izdarīts pārkāpums, viņiem vajadzēja veikt nepieciešamos līgumā paredzētos pasākumus ar saviem piegādātājiem, lai nodrošinātu, ka ir pieejama nepieciešamā dokumentācija. Tāpēc šis apgalvojums ir jānoraida.

(151)

Sestkārt, Cortina apgalvo, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai antidempinga maksājumu noteikšana būtu Savienības interesēs, un apgalvo, ka pasākumi būtu pretrunā Savienības interesēm, jo i) ar pasākumiem jau bija panākta paredzētā ietekme, kad tos noteica pirmoreiz; ii) pasākumi nenodrošinātu papildu ieguvumus Savienības ražošanas nozarei; iii) pasākumi neietekmētu ražotājus eksportētājus un iv) pasākumi radītu būtiskas izmaksas importētājiem Savienībā.

(152)

Šī lieta attiecas tikai uz TER/IR pieprasījumiem, jo tas ir vienīgais posms, kurā Savienības tiesās ir konstatēta juridiska kļūda. Attiecībā uz Savienības interesēm joprojām pilnībā ir spēkā novērtējums Regulā (EK) Nr. 1472/2006. Turklāt šis pasākums ir pamatots ar Savienības finanšu interešu aizsardzību.

(153)

Septītkārt, Cortina apgalvo, ja atkārtoti tiktu noteikts antidempinga maksājums, to vairs nevarētu iekasēt, jo ir beidzies Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā (tagad Savienības Muitas kodeksa 103. panta 1. punktā) noteiktais noilguma termiņš. Cortina apgalvo, ka šī situācija ir uzskatāma par Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.

(154)

Komisija atgādina, ka saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 3. punktu/Savienības Muitas kodeksa 103. panta 1. punktu noilguma termiņu nepiemēro, ja saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 243. pantu/Savienības Muitas kodeksa 44. panta 2. punktu ir iesniegta pārsūdzība, kā tas ir noticis visās konkrētajās lietās, uz kurām attiecas pārsūdzības, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa 236. pantu/Savienības Muitas kodeksa 119. pantu. Pārsūdzību Savienības Muitas kodeksa 103. panta 3. punkta nozīmē, ievērojot skaidrojumu tās pašas regulas 44. panta 2. punktā, var izmantot, sākot ar tāda lēmuma sākotnējo apstrīdēšanu, kuru pieņēmuši valstu muitas dienesti, kas uzliek nodokļus, un beidzot ar galīgo spriedumu, ko izdevusi valsts tiesa, vajadzības gadījumā ietverot atsauci un prejudiciālu nolēmumu. Triju gadu termiņš tādējādi tiek apturēts, sākot no dienas, kad iesniegta apstrīdēšanas prasība.

(155)

Visbeidzot, Cortina apgalvo, ka pēc tam, kad 2016. gada 11. decembrī zaudēja spēku 15. panta a) punkta ii) apakšpunkts Protokolā par Ķīnas pievienošanos PTO, Komisija, lai noteiktu normālo vērtību Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, vairs nevar izmantot to pašu metodiku, kas izmantota sākotnējā izmeklēšanā (t. i., analogās valsts metodiku, kas aprakstīta pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā).

(156)

Apstrīdētā regula tika pieņemta 2006. gadā. Šajā procedūrā piemērojamais attiecīgais tiesību akts ir Regula (EK) Nr. 2016/1036. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(157)

Šī regula ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kura izveidota saskaņā ar Regulas (ES) 2016/1036 15. panta 1. punktu,

—

“sporta apavi” ir apavi nozīmē, kas lietota Komisijas Regulas (EK) Nr. 1719/2005 (42) I pielikuma 64. nodaļas 1. piezīmē par apakšpozīcijām,

—

“apavi, kuru ražošanā izmantotas īpašas tehnoloģijas”, ir apavi, kuru CIF cena par vienu pāri nav mazāka kā EUR 7,5, kurus izmanto sporta nodarbībās, kuros ir vienkārtas vai vairākkārtu formētas zoles, kas nav pildītas, izgatavotas no sintētiskiem materiāliem, kuri īpaši paredzēti vertikālu un sānu kustību triecienu amortizēšanai, un ar tādām tehniskām iezīmēm kā, piemēram, hermētiskas ieliekamas zolītes, kas pildītas ar gāzi vai šķidrumu, mehāniskām sastāvdaļām, kas absorbē vai neitralizē triecienu, vai ar tādiem materiāliem kā zema blīvuma polimēri, un kurus klasificē ar KN kodiem ex 6403 91 11, ex 6403 91 13, ex 6403 91 16, ex 6403 91 18, ex 6403 91 91, ex 6403 91 93, ex 6403 91 96, ex 6403 91 98, ex 6403 99 91, ex 6403 99 93, ex 6403 99 96, ex 6403 99 98,

—

“apavi ar aizsargplāksnīti purngalā” ir apavi, kuru purngalā iestrādāta aizsargplāksnīte ar triecienizturību vismaz 100 džouli (43) un kurus klasificē ar KN kodiem: ex 6403 30 00 (44), ex 6403 51 11, ex 6403 51 15, ex 6403 51 19, ex 6403 51 91, ex 6403 51 95, ex 6403 51 99, ex 6403 59 11, ex 6403 59 31, ex 6403 59 35, ex 6403 59 39, ex 6403 59 91, ex 6403 59 95, ex 6403 59 99, ex 6403 91 11, ex 6403 91 13, ex 6403 91 16, ex 6403 91 18, ex 6403 91 91, ex 6403 91 93, ex 6403 91 96, ex 6403 91 98, ex 6403 99 11, ex 6403 99 31, ex 6403 99 33, ex 6403 99 36, ex 6403 99 38, ex 6403 99 91, ex 6403 99 93, ex 6403 99 96, ex 6403 99 98 un ex 6405 10 00,

—

“čības un citi telpās valkājami apavi” ir apavi, kurus klasificē ar KN kodu ex 6405 10 00.